Laika bērni

3.8. Asimetriskais karš

Poršijas ļaudīm nav pirkstu, bet viņas sences būvēja celtnes un lietoja rīkus jau miljoniem gadu, pirms ieguva kaut attālu inteliģences atspulgu. Viņām ir divas palpas un astoņas kājas, no kurām katra var pēc nepieciešamības satvert un manipulēt objektus. Viss zirnekļa ķermenis ir kā roka ar desmit pirkstiem, no kuriem divi ir īkšķi, un tūlītēju pieeju lipeklim un pavedienam. Vienīgais, kas viņus patiešām ierobežo, ir tas, ka darbs galvenokārt jāveic, vadoties pēc pieskārieniem un ožas, laiku pa laikam pārbaudot to ar redzi. Viņu darbs veicas vislabāk, ja tas ir telpisks, kur iespējams domāt un radīt trīs dimensijās.

Poršijas šībrīža misiju iespējamu padara divu veidu radošā attīstība. Pirmā ir bruņu kalšana — vai tās ekvivalents sugai, kura neizmanto ne uguni, ne metālu.

Skudru rota ir uz nakti apmetusies tieši priekšā, izveidojot milzīgu, sevišķi nepieejamu cietoksni. Poršija un viņas biedrenes nervozi trīc un mīņājas, zinot, ka mežā būs milzum daudz akli meklējošu ienaidnieka izlūku, kas uzbruks un vienlaikus izdos briesmu smaržas signālu, tiklīdz kaut ko sastaps. Ja viņas tiks nejauši atklātas, tas var izraisīt visas kolonijas uzbrukumu.

Bianka čubinās ap saviem tēviņiem, kamēr kāvēji ķeras pie viņas lopiņu nogalināšanas un sadalīšanas gabalos. Izskatās, ka tēviņi tiks galā ar savu plāna daļu, bet viņiem pietrūkst drosmes būt avangardā. Infilt-rācija ienaidnieka nometnē, kamēr tā guļ, un slepenā ieroča ienešana tajā — šis teju neiespējamais uzdevums būs uz Poršijas un viņas cīņu-biedreņu pleciem.

Pausīda vaboļu bars, kuru savākusi Bianka, ir atdzīts uz šejieni no pašas Lielās Ligzdas. Vaboles pēc dabas nav bara lopiņi un to savaldīšana ir bijusi nogurdinoša — tādēļ zirnekļi ir ieradušies pie mērķa vēlu naktī. Tas ir biedējoši, jo drīz ausīs rīts, un ienaidnieks atkal sāks kustību uz priekšu.

Dažas atjautīgās vaboles ir izbēgušas, un pārējās šķietami komunicē ar smaržām un antenu pieskārieniem, kas liek Poršijai prātot, kādu masu pasākumu tās plāno. Viņa nezina, vai pausīdas var domāt, bet viņa apzinās, ka to rīcība ir sarežģītāka nekā vienkāršākiem lopiņiem. Poršijas pasaulē nav stingras robežas starp domātājiem un nedomātajiem — tas ir plašs spektrs.

Tomēr, ja vaboles ir plānojušas bēgt, tad viņas to ir atlikušas pārāk ilgi. Tagad tās ir iedzītas aplokā, un Biankas padotie tās ātri un efektīvi nogalina un tad novelk to čaulas. Lielās Ligzdas amatnieces tūlīt pat no čaulu fragmentiem veido bruņas, pēc iespējas ciešāk ietērpjot Poršiju un viņas biedrenes smagos, neveiklos hitīna plātņu bruņutērpos. Viņas izmanto žokļu un kāju spēku, lai izliektu un pārlauztu atsevišķus čaulas gabalus, tā pielāgojot to valkātājas augumam, un savieno atsevišķos fragmentus ar tīmekli.

Kamēr viņi strādā, Bianka skaidro teoriju. Pausīda vaboles, šķiet, izmanto daudzus ļoti sarežģītus smaržu signālus, lai panāktu, ka skudras tās baro un citādi par tām rūpējas. Šīs smaržas pastāvīgi mainās līdz ar to, kā mainās pašu skudru ķīmiskā aizsardzība. Vaboļu smaržu valoda ir izrādījusies pārāk sarežģīta, lai Bianka to spētu atšifrēt.

Tomēr ir viena galvenā smarža, kurai pateicoties vaboles dzīvo, un tā ir nemainīga. Tā nav tiešs uzbrukums pašām skudrām, bet gan pilda vienkāršu funkciju: informē koloniju, ka te nekā nav. Skudras vispār nepamana vaboles esamību, ja vien tā pati nesāk aktīvu darbību pret tām. Vabole nav ienaidnieks, nav skudra, nav pat nedzīvs zemes gabals — tā ir nekas. Darbojoties pret aklajām, smaržu vadītajām skudrām, vaboles izmanto sava veida aktīvu neredzamību — tā ka pat tad, ja skudras antenas pieskaras vaboles rievotajām bruņām, kolonija šajā vietā nereģistrē neko, vien tukšumu, kam jālec pāri.

Nulles smarža turpina izdalīties arī pēc nāves, bet ne pārāk ilgi — tādēļ arī šī vaboļu izkaušana pēdējā brīdī. Bianka brīdina Poršiju un viņas biedrenes, ka viņām jārīkojas ātri. Viņa nezina, cik ilgi turpināsies aizsardzība.

Tātad mēs varam viņas vienkārši nogalināt, un skudras pat nezinās, kas notiek, Poršija secina.

Nekādā gadījumā. Tas nav tavs uzdevums, Bianka nikni atbild. Kā tev šķiet, cik daudzas no tām tu spētu iznicināt? Un, ja tu sāksi tām uzbrukt, viņu pašu briesmu signāli var ar laiku pārmākt tavu bruņu smaržu.

Tad nogalināsim viņu olu dējēju kastu, Poršija iesaka. Skudru kolonija, arī atrodoties kustībā, ir augošs organisms, kas pastāvīgi dēj olas, lai aizstātu zaudējumus.

Jūs tā nedarīsiet. Jūs sadalīsieties pa koloniju, kā plānots, un gaidīsiet, kad izirs jūsu nastiņas.

Nastiņas ir otra plāna dala, izveidotas, pateicoties otrajam zirnekļu radošās attīstības aspektam. Bianka tās izveidojusi pati, no iepriekš sagatavotām sastāvdaļām un pausīdu atliekām radot ķimikāliju, kas tiek ieslēgta tīkla pūšļos. Arī tie ilgi nesaglabāsies.

Poršijas ļaužu alķīmijas prasmēm ir sena vēsture. Tā izveidojās no smaržu zīmēm, kuras izmantoja to pirmsences, un pēc kontakta ar tādām sugām kā skudras, kuras var veikli pievilināt un manipulēt ar mākslīgām smaržām, strauji kļuva izsmalcinātāka un sarežģītāka. Tādai zirneklienei kā Bianka, kam palīdz gan personiskā pieredze, gan arī paaudzēm ilgi vāktu Sapratņu klāsts, ķimikāliju jaukšana ir vizuāls notikums — viņas sajūtas saplūst kopā, ļaujot izmantot smadzeņu redzes reģionus, lai iztēlotos dažādās vielas, ar kurām viņa strādā, kā arī to sastāvdaļas mentālā molekulārķīmijas valodā. Viņa paātrina alķīmiskās reakcijas, izmantojot eksotermiskus katalizatorus, kas rada siltumu, bet ne bīstamu atklātu liesmu.

Līdzīgi kā ķimikālijām, arī tīkla pūšļiem ir ierobežots darbības laiks. Tie ir precīzi izveidoti tā, lai atbrīvotu saturu ar dažu sekunžu atstarpi — laika precizitāte ir svarīga, jo Poršijai un biedrenēm nebūs iespēju savstarpēji sazināties.

Bianka pasniedz karcivēm ieročus, un viņas zina, kas jādara. Pretinieka kustīgais cietoksnis atrodas viņām priekšā tumšajā mežā. Viņām ir jāpaveic uzdevums īsajā laikā, kas viņam piešķirts, vai ari viņas ies bojā, un līdz ar viņām ies bojā arī visa zirnekļu civilizācija. Bet tik un tā viņas pašsaglabāšanās tieksme pretojas darāmajam. Ieiet skudru ceļojošajā cietoksnī un palikt dzīvam nav iespējams. Poršijas un viņas biedreņu kustība uz priekšu ir lēna, viņas vilcinās, lai arī Bianka tās mudina uz priekšu. Bailes no iznīcības viņās ir iedēstītas vēl pirms intelekta, un pilnīgi noteikti ilgi pirms jebkāda sociāla altruisma. Par spīti tam, kas likts uz spēles, šīs bailes pārmākt ir grūti.

Tad pēkšņi nakti nomaina diena — zirnekļi paskatās augšup, uz debesīm, no kurām uz mirkli ir izdzēstas zvaigznes.

Kaut kas nāk.

Viņas jūt, kā gaiss niknumā nodreb, kā zeme līdzjūtīgi notrīs, un ieraujas smagajās bruņās — pārbiedētas un apmulsušas. Pāri debesīm šaujas uguns lode, un tai seko pērkona aste. Nevienai nav ne jausmas, kas tas varētu būt.

Kad tas ietriecas zemē — skudru kolonijas izlūku zonas iekšpusē — tas ir pazaudējis labu daļu ātruma, bet tik un tā trieciens atbalsojas zirnekļu jutīgajās kājās, it kā visa pasaule būtu pēkšņi izkliegusi kādu milzīgu, slepenu vārdu.

Mirkli zirneklienes paliek nekustīgas, sastingušas dzīvnieciskās šausmās. Bet tad viena no viņām jautā, kas tas bija, un Poršija pastiepjas dziļāk sevī un atklāj to daļu, kas arvien bijusi atvērta nesaprotamajam: baisajai un brīnumainajai zināšanai, ka pasaulē ir kas vairāk, nekā spēj redzēt viņas acis, vairāk, nekā spēj sajust viņas pēdas.

Ziņnese ir nonākusi pie mums, viņa biedrenēm saka. Tajā mirklī — pateicoties bailēm, pateicoties cerībai — viņa pati ir par to gandrīz pārliecināta, jo tas, kas nupat notika, ir tik svešs viņas pieredzei, ka uz to var rast atbildi tikai ar līdzīgu noslēpumu.

Dažas pārņem godbijība, citas — skepse. Ko tas nozīmē? Viena noprasa.

Tas nozīmē, ka jums jādara tas, kas jādara! Bianka no aizmugures nodimdina./«m nav daudz laika! Aiziet, aiziet! Un, ja 7.iņnese ir šeit, kopā ar jums, tad tas nozīmē, ka tā ir jūs izredzējusi — bet tikai tad, ja gūsiet panākumus! ja tā ir Ziņnese, parādiet viņai, cik liels ir Lielās Ligzdas spēks un atjautībai

Poršija nozibina palpas — viņa kaismīgi piekrīt šim apgalvojumam —, un drīz viņai seko arī pārējās. Skatoties uz dūmu sliedi, kas vēl arvien aizsedz nakts zvaigznes, Poršija zina, ka šī ir zīme no debesīm — no Ziņneses debesīm. Šķiet, visas stundas, ko viņa pavadījusi tempļa matemātisko noslēpumu godbijīgā apcerē — allaž stāvot uz atklāsmes sliekšņa —, vedušas viņu pie šī mirkļa.

Uzpriek'sul Poršija signalizē, un viņa ar biedrenēm dodas uz ienaidnieka pusi, zinot, ka Bianka ar komandu seko viņiem pa pēdām. Vaboļu karkasu bruņas ir smagas, tās aizsedz acis, tajās grūti skriet un neiespējami lēkt. Viņi ir kā pirmie nirēji, kas dosies naidīgā dzelmē, kur viņus spēj aizsargāt tikai skafandri.

Zirneklienes steidzas pa meža sūnām, cik ātri vien spēj. Bruņas ķeras locītavās, zirneklienes klūp un savainojas. Tomēr viņas ir apņēmības pilnas un, nonākušas tuvāk skudru izlūkiem, melnajās bruņās tērptās kareives dodas starp tiem gluži kā vējš.

Paši izlūki ir satraukti un jau dodas ceļā, virzoties uz to pusi, kur dūmu mutuļi un uguns liecina par Ziņneses viesošanos — viņi neapšaubāmi ir gatavi savā aklajā ateismā izveidot ugunsdrošības joslu, lai aizsargātu savu koloniju un negribot arī kolonijas ienaidniekus.

Kolonijas cietoksnis ir tieši Poršijas un viņas biedreņu priekšā. Cietoksnis ir kolonija. Skudras ap koka stumbru ir izveidojušas milzīgu struktūru, kas pa horizontāli un vertikāli aptver desmitiem kvadrātmetru un ir veidota tikai no skudrām. Dziļi tās serdē ir olu šķilšanās un kāpuru apkopes vietas, ēdiena krājumi, kūniņu plaukti, kuros tiek veidota nākamā kareivju paaudze. Visas istabas, kā arī tuneļi un ejas, kas tās savieno, ir veidoti no skudrām, kas pieķērušās cita citai ar kājām un mutēm. Viss veidojums ir rijīgs briesmonis, kas aprīs jebkuru iebrucēju, kas uzdrīkstējies tajā ienākt. Turklāt skudras nav pilnībā aizmigušas. Pa tuneļiem pastāvīgi dodas strādnieku straume, tic aizvāc atkritumus un mirušo ķermeņus, kamēr paši koridori kustas un pārveidojas, lai regulētu cietokšņa iekšējo temperatūru un gaisa plūsmu. ŠI pils ir veidota no slīdošām sienām un pagrabiem, kas paši var pēkšņi atvērties.

Poršijai un biedrenēm nav izvēles. Viņas ir Lielās Ligzdas izvēlētās kareives, viņas ir stipras veterānes, kas ir stājušās pretī skudrām dučiem dažādos kaujas laukos. Tomēr uzvaru bijis maz un tās bijušas nelielas. Pārāk bieži viss, ko viņas panākušas, ir — zaudēt mazāk vai lēnāk. Šobrīd viņas jau zina, ka nepietiek ar ieroču prasmēm, ātrumu un spēku, lai pieveiktu superkolonijas milzīgo skaitu un mērķtiecību — un šī rota ir tikai daļa no tās. Biankas plāns, lai ari viņas to nesaprot, šobrīd ir vienīgais plāns, kas viņām ir.

Tuvojoties cietoksnim, kareives pašķiras, katra meklē tajā savu ieeju. Poršija izvēlas kāpt augšup, viņa stiepj savu smago otro ādu pa dzīvu skudru ķermeņu veidotām trepēm, jūtot, kā noraustās to locekļi un antenas, kad Poršija dodas tām pāri un skudras izpēta viņas bruņoto apakšpusi. Tik tālu viss ir labi: viņa netiek acumirklī atklāta kā iebrucēja. Poršija vairāk nekā labi spēj iztēloties, kas notiktu, ja kolonija zinātu, kas viņa ir. Šī pati siena kļūtu par zobotu rīkli, kas viņu saplosītu un aprītu. Viņai nebūtu ne mazāko iespēju izdzīvot.

Gabaliņu tālāk kāda no viņas biedrenēm piedzīvo šādu likteni. Kāda sprauga viņas bruņās ir ļāvusi izplūst zirnekļa smaržai, un tūlīt pat viņas ceļa locītavai pieķeras žokļu pāris, nocērtot gabalu kājas. Īslaicīgā šķidruma izplūšana uztrauc blakus esošās skudras, un jau pēc dažiem mirkļiem nikni kukaiņi aizsargājoties kļūst par mutuļojošu masu. Lai arī tās zirnekļa daļas, kuras klāj bruņas, vēl arvien tiek ignorētas, skudras seko asinīm, pa brūci ierokoties uzbrucējas iekšās, sagriežot to — vēl dzīvu un kustīgu — no iekšpuses, kamēr viņu sedzošās bruņas nokrīt gabalu pa gabalam: tās nepamana, tās nevar pamanīt.

Poršija drūmi turpina ceļu. Viņa atrod atveri, pa kuru cietoksnis elpo, un ar varu iespiežas tajā, ķeroties pēc atbalsta pie miegainiem skudru ķermeņiem. Viņas palpas tur cieši pie ķermeņa pamazām izjūkošo ķimikāliju pūsli, sargājot to no apkārtējo virsmu izvirzījumiem. Viņa ierokas kolonijas dziļumā, sekojot ventilācijas un gājēju ceļiem, izgrūstot rosīgās strādnieces, bet nepievēršot sev uzmanību. Bruņas kalpo savam uzdevumam.

Un tomēr viņa apzinās, ka ne viss notiek gludi: viņa nav redzama, bet tomēr izraisa viļņošanos. Kad viņa aizsedz gaisa padevi, kolonija to pamana. Kad viņai jāatrauj skudru ķermeņi cits no cita, lai tiktu cauri, viņa sniedz savu artavu lēni topošajai visa skudru kolektīva izpratnei, ka kaut kas nav gluži tā, kā vajadzētu. Kad Poršija dodas dziļāk dzīvā cietokšņa tumšajā dziļumā, viņa jūt, ka visapkārt pamazām rodas arvien vairāk kustības un rosības — un šī satraukuma iemesls ir viņas pašas infiltrēša-nās mēģinājums. Tuneļi aiz viņas aizveras, kolonija sāk izmeklēšanu —ja ne ar smaržu, tad ar kolektīvo taustes izjūtu.

Sev priekšā viņa jūt žiglu kustību. Tā nav skudra. Uz mirkli viņa akli uzduras Pausīda vabolei, kas izpēta zirneklienes nozagto korpusu un šausmās atkāpjas. Uz spēku izsīkuma robežas Poršija instinktīvi viņai seko, ļaujot vabolei rādīt ceļu pūžņa dziļumos. Viņa ir pārkarsusi, viņas muskuļiem nav spēka un sirds knapi spēj dzīt ar skābekli bagātu šķidrumu viņas ķermeņa tukšumā. Poršija mana, ka ar katru mirkli zaudē koncentrēšanās spēju un tagad viņu dzen uz priekšu vienīgi seni instinkti.

Viņa jūt, kā visa kolonija ap viņu atritinās — tā mostas.

Tad tas notiek. Antena, kas tiecas viņu izzināt, atklāj spraugu, pa kuru izspraucies zirneklienes nags, un tūlīt pat pie viņas kājas pieķēries nekustīgs smagums — skudra nedomājot ir pieķērusies Poršijas pēdai un skandina signālu, kas liek tunelim visapkārt sabrukt un kļūt par atsevišķām skudrām, katra no tām meklē iebrucēju, par kura klātbūtni viņas jau zina.

Poršija prāto, vai ir tikusi gana dziļi. Galu galā Biankas plāna īstenošanai nav nepieciešams, lai viņa izdzīvotu — lai gan Poršija pati dotu tam priekšroku.

Viņa cenšas sarauties kamolītī, pievilkt kājas, bet skudras ir visapkārt, un viņa drīz vien saprot, ka ir kļuvis grūti elpot un pārāk karsti, lai domātu. Skudras, nerimtīgi taujājot, smacē zirneklicni.

Tieši šajā mirklī viņas nastiņa izirst — rūpīgi izveidotā secībā sadalās tās tīklojums un ķīmiskā krava, kas tajā saspiesta, izdalās smirdīgas, kodīgas gāzes eksplozijā.

Poršija zaudē samaņu, sākotnējā detonācija ir viņu teju vai nosmacējusi. Pēc nezināmi ilga laika perioda viņa pamazām atjēdzas guļam uz muguras, kājas pierāvusi pie vēdera, vēl arvien pie viņas ķermeņa ir piestiprinātas vaboļbruņu atliekas, un visapkārt ir skudras. Viss cietoksnis ir sabrucis, tas izjucis milzīgā insektu ķermeņu masā, no kurām šobrīd izro-kas daži zirneklieņu ķermeņi. Skudras tām nepretojas. Viņas nav mirušas — tās cerīgi kustina antenas, dažas no tām nedroši pakustas uz vienu vai otru pusi, bet no kolonijas kopuma kaut kas ir izdzēsts: tās mērķis.

Poršija cenšas doties prom no dīkās kolonijas, bet tās līp viņai apkārt no visām pusēm — milzīgs sabrukušas kukaiņu arhitektūras lauks. Zirneklienei šķiet, ka kuru katru brīdi tās atcerēsies, kāda ir viņu vieta pasaulē.

Mazāk nekā puse no infiltrācijas vienības zirneklienēm ir palikušas dzīvas, tās klupdamas rāpo pie Poršijas. Dažas no tām ir ievainotas, visas — pārgurušas no bruņu smaguma, kas viņām bijis jānes. Viņas nav spējīgas cīnīties.

Tad kāda no Poršijas biedrenēm pieskaras viņai, lai pievērstu sev uzmanību. Apjukušo skudru pamats ir pārāk nedrošs, lai uz tā varētu veidot sarunu, tādēļ kareive plaši vāzē palpas, signalizējot: Viņa nāk. Viņas nāk.

Tā ir: ir ieradusies Bianka un viņas tēviņi asistenti, un viņi nav vieni. Līdz ar ienācējiem rāmi tekalē skudriņas, mazākas nekā lielākā daļa no iebrucēju kastām — droši vien tās izaudzētas no Lielajai Ligzdai pazīstamajām piejaucētajām kolonijām.

Poršija klupšus krišus aizrāpjas līdz sabrukušā cietokšņa malai, viņa atgrūžas no vārgi kustošajiem skudru ķermeņiem, lai sabruktu Biankas priekšā.

Kas notiek? Viņa jautā. Ko mēs esam panākušas¹?

Es esmu vienkārši piesātinājusi šo reģionu ar pausīdu vaboļu ķimikāliju — to, kas tevi līdz šim pasargāja — modificētu versiju, Bianka ar precīzām kāju kustībām skaidro, bet ar palpām vienlaikus turpina koordinēt savus darbiniekus. Tu un tavas māsas esat veiksmīgi infiltrējušās kolonijā pietiekami dziļi, un gāzes izplūdes rādiuss ir bijis pietiekami liels, lai mēs notvertu visu rotu — kā es jau biju cerējusi. Mes esam viņas noklājuši ar neesamības smaržu.

Tagad tēviņi sagatavo pieradinātās skudras kādai konkrētai darbībai, pakļaujot tās rūpīgi sagatavotu smaržu ietekmei. Poršija šaubās, vai šīs mazās strādnieces kļūs par milzīgās naidīgo sugasmāsu masas iznīcinātājām.

Es vēl arvien nesaprotu, viņa atzīstas.

Iztēlojies, ka lielākā dala veidu, kā skudras saprot pasauli, visi veidi, kā tās darbojas un pretdarbojas, un, svarīgākais, veids, kā viņu darbības mudina citas skudras darboties, ir tīkls — loti sarežģīts tikls, Bianka izklaidīgi skaidro. Mēs esam pilnībā izārdījušas un aprijušas šo tiklu. Esam atstājuši skudras bez struktūras, bez rīkojumiem.

Poršija vēro visapkārt esošo bezmērķīgo skudru pūli. Vai viņas tagad ir sakautas? Vai arī tās atjaunos tīklu?

Gandrīz noteikti — bet es viņām nesniegšu šo iespēju.

Rāmās, pieradinātās skudras jau dodas starp lielākajiem uzbrucējiem, to antenas strauji saskaras, sazinoties tā, kā viņējās mēdz. Poršija, vērojot viņu darbības, sākumā jūt mulsumu, tad — apbrīnu, tad — teju vai šausmas par to, kādu spēku Bianka ir atbrīvojusi. Katra skudra, ar ko runā pieradinātās strādnieces, tūlīt pat sajūt jaunu mērķi. Jau pēc mirkļa tā sāk rosīties kā visas skudras, bet tās uzdevums ir vienkāršs: tā runā ar citām skudrām, atgriež pie sajēgas apstulbušās sugasmāsas, pievērš tās savam mērķim. Biankas vēsts izplešas eksponenciāli — kā slimība. Jaunatrastas rosības vilnis veļas pār kritušo koloniju, un aiz tā paliek pieradināta armija.

Es aužu tām jaunu struktūru, Bianka skaidro. Tagad viņi sekos mūsu skudru vadībai. Esmu devusi tām jaunu prātu, un turpmāk tās būs mūsu sabiedrotās. Mums ir kareivju armija. Mēs esam atklājuši ieroci, kas spēs uzvarēt skudras, lai cik to arī nebūtu, un padarīs tās par mūsu sabiedrotajām.

Tu patiesāju esi dižākā no mums, Poršija viņai saka. Bianka pieticīgi pieņem komplimentu un tad klausās, kas vēl kareivei sakāms. Tātad tā biji tu, kas lika zemei nodrebēt? Tu radīji gaismu un dūmus, kas novērsa iz.lūku uzmanību?

Tas nav mans veikums, Bianka vilcinoties atzīst. Es vēl arvien gaidu ziņas par to — bet varbūt, kad tu būsi nometusi savu nejauko otro adu, tu gribēsi to izpētīt. Manuprāt, kaut kas ir nokritis no debesīm.