Laika bērni

4.7. Ne princis Hamlets

Jauna materiāla ienākšana no pamestās stacijas strauji samazinājās, jo ikviena datubāze un krātuve bija jau izlaupīta un pārsūtīta uz Gilga-mešu. Holstena darbs pie kataloga veidošanas bija gandrīz paveikts, un nu viņš bija tikai tulkotājs pēc pieprasījuma gadījumiem, kad inženieriem vajadzēja palīdzību piedabūt kaut ko darboties.

Lielāko daļu laika viņš pavadīja pie Vrl Gaijena privātā projekta, un, ja viņš to nedarīja, tad Gaijens gribēja zināt, kāpēc.

Šķirsta kuģis mudžēja neierastā dzīvībā, jo vairāki simti cilvēku no kravas bija uzbikstīti augšā gaismas gadu attālumā no pēdējām atmiņām, saņēmuši strauju un nepietiekamu skaidrojumu par to, kur viņi ir un kas jādara, un tad pielikti pie darba. Kuģis bija trokšņains, un Hol-stenu pastāvīgi mulsināja šī duna. Tie nebija tikai dārdi un rīboņa no pastāvīga darba, bet ari nemitīga murdoņa, ko radīja cilvēki, kas darīja visu ko — dzīvoja un runāja un, lai neteiktu vairāk, visvisādos veidos izklaidējās. Šķita, ka visur, kur Holstens devās, viņš pamanīja nejauši izveidojušos pārīšus — vai tad viņi varēja būt citādi kā vien nejauši izveidojušies, ņemot vērā apstākļus? —, kas bija tā vai citādi saķērušies kopā apskāvienā.

Reizumis viņš tādēļ jutās ļoti vecs. Viņi visi bija tik jauni — gluži kā visa Gita krava, ja neņem vērā dažus vecus speciālistus, tādus kā viņš.

Viņi uzlaboja šķirsta kuģi — un, ja es jūtos tā, kā jūtos, tad cik gan vecs jūtas Gilgamešs, m? —, izmantojot visdažādākās lietiņas no stacijas. Netika aizmirsts ari jauns kodolreaktors, kas, pēc Vitas aprēķiniem, varētu izrādīties vairāk nekā divas reizes efektīvāks par daudz nesenāk būvēto oriģinālu un spēs daudz ilgāk uzturēt paātrinājumu ar pieejamo degvielu. Pārējo tehnoloģiju ekstrapolēja no dzinēja, pielāgojot Cila sistēmas atbilstoši senajam modelim.

Holstena prātā skanēja vieni un tie paši vārdi — ķeries stērbelēs, ķeries stērbelēs. Viņi vēl arvien bija pieķērušies Vecās Impērijas aizejošajam vilcienam, vēl arvien par visām varītēm centās palikt drošībā tās ēnā. Kad viņa kolēģi priecājās par jauniegūtajām trofejām, viņš redzēja tikai cilvēkus, kas izlemj savu pēcnācēju likteni: arvien būt mazākiem, nekā viņi paši varētu būt.

Tad pienāca ziņa no Leinas: viņa vēlējās, lai Holstens dodas uz satelītu. Precīzāk: “Kaut kāds bīstams tulkojums vai kas tāds.”

Holstens, kam no vienas puses nāca virsū Gaijena spiediens un no otras — pārējās cilvēces ekskluzīvā un agresīvā jaunība, ap to laiku jau bija sācis just pret sevi žēlumu. Viņš ne īpaši priecājās par iespēju, ka par viņu atkal pasmiesies — šķita, ka inženieru skatījumā tāda bija viņa galvenā loma. Klasicists nopietni apsvēra iespēju ignorēt Leinu, ja jau viņa pat negribēja viņam kārtīgi palūgt palīdzību. Beidzot viņš pieņēma lēmumu Gaijena dēļ — izbrauciens uz staciju sniegtu Holstenam ilgoto atpūtu no kapteiņa, kas rēgojās pār viņu kā maitu lija.

Viņš padeva Leinai ziņu, ka dodas ceļā, un atklāja, ka angārā viņu jau gaida atspole un pilots. Ceļojumā uz satelītu viņš pagrieza ārējās kameras uz planētu un drūmi skatījās uz pelēko, sēnītes apsēsto lodi, iztēlojoties, kā sēne tiecas uz augšu — kā tā ceļ mājas lieluma torņus, kā to augļķermeņi izspiežas atmosfēras virskārtā, lai sagrābtu sīkos iebrucējus, kas bija uzdrīkstējušies apstrīdēt tās pilnīgo valdīšanu pār šo pasauli.

Daži inženieri — Holstens pieņēma, ka tic bija no Leinas oriģinālā komandas kodola — gaidīja viņu stacijā un pārliecināja, ka nevajadzēs uzvilkt aizsargtērpu.

“Visas daļas, ap kurām mēs vēl pūlamies, ir stabilas,” viņi skaidroja. Kad Holstens jautāja, kas tad īsti ir par vainu, viņi vieglprātīgi paraustīja plecus.

“Bosene pateiks pati.” Neko vairāk viņi neteica.

Un beidzot Holstens teju vai neceremoniāli tika iegrūsts telpā otrajā rotējošajā gredzenā, kur viņu gaidīja Ucina.

Viņa sēdēja pie galda, šķiet, sagatavojusies maltītei, un mirkli Hol-stens vilcinājās pie ieejas, pieņemdams, ka, kā allaž, ir ieradies neīstajā laikā, līdz atklāja, ka galds ir uzklāts diviem.

Leina izaicinoši pacēla uzacis. “Nu, nāc iekšā, večuk. Man te ir kaut kāds vismaz desmit tūkstošus gadu vecs ēdiens. Piesēdies un vēsturisko nost.”

Šie vārdi ievilināja I lolstenu istabā, kur viņš blenza uz nepazīstamo ēdienu: biezām zupām vai mērcēm ar pelēcīgiem gabaliņiem, kas nepatīkamā kārtā atgādināja kaut ko tādu, kas nogriezts no planētas tur, lejā. “Tu joko.”

“Ne-e. Vecajo ēdiens, Holsten. Dievu ēdiens.”

“Bet tas... Skaidrs, ka tas vairs nav ēdams.” Holstens apsēdās Lei-nai pretī un fascinēts skatījās uz galdu.

“Mēs šeit esam dzīvojuši teju vai mēnesi,” Leina teica. “Šis ir labāks nekā tā žļurga, ko uzražo Gils.”

Holstens dziļdomīgi iepauzēja, bet Leina īsi un skaudri iesmējās, tādēļ viņš pacēla galvu.

“Mans sākuma gambīts izrādījās nedaudz par efektīvu. Tev nebija tik ļoti jāinteresējas par ēdienu, večuk.”

Holstens samirkšķināja acis, pētīja Leinas seju — tajā bija redzamas papildstundas, ko viņa bija nostrādājusi gan šeit, stacijā, gan laiku pa laikam atmostoties ceļā no Kernas pasaules, lai pārliecinātos, ka kuģis kļūdu vai avāriju dēļ neaprij vēl vairāk savas dārgās kravas. Tagad mēs esam saderīgi, Holstens aptvēra. Paskat tik, mēs abi.

“Tad šis ir...” Viņš norādīja uz dažādajiem traukiem uz galda un pamanījās iemērkt pirkstu kaut kādā oranžā ķēpā.

“Kas?” Leina noprasīja. “Šeit ir jauki, ne? Visas ērtības — gaisma, siltums, gaiss un gravitācija, pateicoties rotācijai. Šis ir īsts luksuss, tici man. Uzgaidi mirklīti.” Viņa kaut ko paķimerēja pie galda malas, un siena pa kreisi no Holstena sāka izgaist. Uz brīdi viņa sirds apstājās, viņš nesaprata, kas notiek, bet domāja, ka nupat neizbēgami sabruks visa stacija. Bet, kad ārējie slēģi ņerkstot atvērās, vēl arvien bija jaušams pablāvs aizsegs, caur kuru viņš varēja redzēt pasauli visā radības plašumā. Un tad vēl kaut ko.

Holstens skatījās uz Gilgamešu. Viņš vēl nekad nebija to kārtīgi apskatījis no ārpuses. Pat atgriežoties pēc dumpja, viņš bija no atspoles nokļuvis tieši kuģī, un pat domas nebija par iziešanu plašākās ārēs. Kā nekā kosmosā plašākās āres lielākoties centās tevi nobeigt.

“Paskat, tur var redzēt, kur mēs liekam visus jaunos verķus. Tas viss izskatās nedaudz nodriskāts, ne? Visi mikrotriecieni pa ceļam, visa erozija vakuuma iespaidā. Vecais vīrs ne tuvu vairs nav tas, kas agrāk,” Leina klusi noteica.

Holstens neteica neko.

“Es domāju, kā būtu...” Leina iesāka. Viņa mēģināja pasmaidīt, tad mēģināja vēlreiz. I lolstens saprata, ka viņa jūtas nedroša, pat nervoza.

Viņš apmeta loku ap galdu, lai pieskartos viņas rokai, jo, godīgi sakot, nevienam no viņiem īsti labi nevedās tādi vārdi — un viņi nebija tik jauni, lai pacietīgi censtos tos dabūt no sevis ārā.

“Nespēju noticēt, cik trausls tas šķiet.” Nākotne — vai tās neesamība — bija atkarīga no šīs metāla olas likteņa. Novalkāts, salāpīts un — no šī skatpunkta — cik mazs izskatījās Gilgamešsl

Viņi domīgi ēda. Leina sākumā laiku pa laikam sāka strauji runāt, mēģinot izdabūt no abiem sarunu tāpēc, ka viņai šķita, ka tādai būtu jānotiek, bet ar laiku viņa ilgāk un ilgāk iegrima draudzīgā klusumā.

Beidzot — kādā no šiem ilgākajiem klusumiem — Holstens viņai uzsmaidīja, juzdams, kā reiz jaunībā pazīstamā izteiksme izstiepj viņa sejas ādu. “Ir labi.”

“Ceru gan, ka ir. Mēs to tonnām vien vedīsim uz Gi/u.”

“Es nedomāju ēdienu. Ne tikai to. Paldies tev.”

Pēc tam kad viņi bija paēduši un kad pārējā Lcinas komanda bija pazudusi no acīm un no prāta, viņi devās uz citu telpu, ko Leina jau bija iepriekš sagatavojusi. Bija pagājis ilgs laiks kopš viņu iepriekšējās tuvības uz Gilgameša. Protams, bija pagājuši gadsimti — ilgi, gari kosmiska lidojuma gadsimti. Bet tas arī šķita kā ilgs laiks. Viņi piederēja sugai, kas atrāvusies no laika, un tikai viņu iekšējiem pulksteņiem vēl bija kāda nozīme, kamēr pārējais Visums griezās pats savā ritmā, nemaz neraizēdamies par to, vai viņi ir dzīvi vai miruši.

Tur, uz Zemes, bija kādi, kas apgalvoja, ka Visumam nav vienalga un ka cilvēces izdzīvošana bija svarīga, nolemta, gribēta. Lielākā daļa no viņiem bija palikuši iepakaļ, turoties pie irstošās pārliecības, ka, ja vien viss kļūs pietiekami slikti, kāds lielāks spēks rīkosies viņu labā. Varbūt tā bija noticis: šķirsta kuģī esošie to nevarētu droši zināt. Holstenam tomēr bija pašam sava ticība, un tā neietvēra pestīšanu nekā citādi kā vien ar cilvēces pašas rokām.

“Ko viņš grib?” Leina pēc tam viņam jautāja, kad viņi gulēja līdzās zem pārklāja, kas varbūt pirms tūkstošiem gadu bija kāda sena terafor-mētāja gultas pārsegs.

Ls nezinu.

“Es arī ne.” Viņa sarauca pieri. “Tas mani uztrauc, Holsten. Viņš pat ir savācis savus inženierus, kas dara visu — tu to zināji, Holsten? Viņš izvēlējās no kravas, pamodināja bariņu rezervistu un padarīja viņus par savu personisko tehniķu nodaļu. Tagad viņi instalē to visu pasākumu, ar ko tu viņam palīdzi, salāgo to ar Gilu. Un es nezinu, ko tas dara. Man nepatīk, ka uz mana kuģa ir verķi, par kuru mērķi un darbību man nav skaidrības.”

“Vai tu vēlies, lai es nododu sava kapteiņa uzticēšanos?” Holstens jokojot teica, bet tad pēkšņi satrūkās kā dzelts. “Tad tāpēc tu šo visu dari?”

Leina uz viņu skatījās. “Tu tā domā?”

“Es nezinu, ko domāt.”

“Es to daru tāpēc, večuk, ka gribu, lai vilks ir paēdis un kaza dzīva un lai nekas netraucē manas komandas darbam, un...” Viņš juta, ka Leina mēģina padarīt savu balsi skarbāku, bet dzirdēja, kā tā tomēr aizlūst. “Un zini, kas ir? Es pēdējo... divsimt sūda gadu laikā daudz esmu bijusi viena, tā tas dirsā ir. Esmu viena pati staigājusi pa Gilu, centusies to saturēt kopā. Vai arī reizēm ar kādu no komandas, lai kaut ko saķīlētu. Vai reizēm tur bija Gaijens, it kā tas būtu labāk nekā vienatne. Un tad bija tas viss trakums... Dumpis, planēta... Un man reizēm ir tāda sajūta, ka es aizmirstu, kā runāt ar cilvēkiem, kad tas nav par — kad tas nav par darbu. Bet tu...”

Holstens pacēla uzaci.

“Tu arī reāli sūdīgi runā ar cilvēkiem,” viņa bez žēlastības noslēdza. “Tādēļ kopā ar tevi tas varbūt nešķiet nemaz tik slikti.”

“Nu liels tev paldies.”

“Uz veselību.”

“Gaijena verķis ir domāts cilvēka smadzeņu augšupielādei datorā.” Šķita savādi labi, ka viņam vairs nebija jābūt vienīgajam šīs informācijas glabātājam. Citādi, ciktāl Holstens saprata, to zināja vienīgi Gaijens. Pat viņa pieradinātie inženieri darīja tikai rutīnas darbus — katrs pie sava fragmenta.

Leina to apdomāja. “Neesmu pārliecināta, ka tas ir tik lieliski.”

“Tas var būt ļoti noderīgi.” Holstena balss tonis nepārliecināja pat viņu pašu.

Leina tikai izdvesa skaņu — tas pat nebija vārds, tas īsti nekas nebija —, kas liecināja, ka viņa ir Holstenu dzirdējusi. Tā nu viņš gulēja, pārdomādams to mazumiņu, ko bija apguvis par šo ierīci no tehniskajām instrukcijām, pie kurām Gaijens lika viņam strādāt. Tās visas, protams, bija rakstītas cilvēkiem, kas zināja, ko šī ierīce dara. Nebija nevienas noderīgas atkāpes, kad autori būtu apstājušies un atgriezušies atpakaļ, lai izklāstītu pašus pamatus saviem neiedomājami tālajiem, mērkaķveidīga-jiem pēctečiem.

Holstens tomēr bija diezgan drošs, ka nu jau zina, kas bija šī aug-šupielādes ierīce. Vēl vairāk — viņš domāja, ka ir redzējis vienas tādas ietaises darba rezultātu, redzējis, kas notiek, kad kāds ir pietiekami traks, lai kļūtu par šīs ierīces darba subjektu.

Jo tur, tālumā, tumsā ap kādu citu pasauli klusajā metāla zārkā griezās doktore Avrana Kerna.