Laika bērni

1.1. Tikai muca mērkaķu

Briti 2 stacijā nebija logu — rotācijas dēļ “ārpuse” vienmēr bija “lejup” — zem kājām un nost no prāta. Pie sienām izvietotie ekrāni rādija tīkamus melus — kompleksu zem viņiem esošās pasaules attēlu, kuru neietekmēja stacijas pastāvīgā rotācija. Planēta izskatījās tā, it kā tā pavisam mierīgi karātos izplatījumā: zaļa lode, kas līdzinājās zilajai lodei, viņu mājām divdesmit gaismas gadu attālumā. Savulaik arī Zemi klāja zaļums, bet nu tās krāsas bija izbalējušas. Varbūt tā nekad nebija bijusi tik zaļa kā šī brīnišķīgi izveidotā pasaule, kurā pat okeāni mirguļoja kā smaragdi — to fitoplanktons uzturēja skābekļa līdzsvaru atmosfērā. Tas bija ārkārtīgi smalks un daudzšķautņains darbs — izveidot dzīvu pieminekli, kas saglabās stabilitāti cauri ģeoloģiskajiem laikmetiem.

Planētai nebija cita oficiāli apstiprināta vārda kā vien tās astronomiskais nosaukums, bet daži ar iztēli mazāk apveltītie komandas biedri uzstājīgi balsoja par vārdu “Simiāna”. Doktore Avrana Kerna, skatoties uz planētu, domāja par to tikai kā par “Kernas pasauli”. Viņas projekts, viņas sapnis, viņas planēta. Viņa izlēma, ka tā būs tikai pirmā no daudzām.

Sī ir nākotne. Šeit cilvēce sper savu nākamo lielo soli. Šeit mēs kļūstam par dieviem.

“Sī ir nākotne,” viņa izteica skaļi. Avranas balss atskanēja ikviena komandas biedra atskaņotājā — kopā to bija deviņpadsmit —, lai gan piecpadsmit cilvēki bija tepat, kopā ar viņu komandcentrā. Protams, tas nebija visas stacijas centrs: viņu rotācijas ass, kurā nebija gravitācijas, bija paredzēta enerģijas ieguvei, materiālu apstrādei un kravai.

“Šeit cilvēce sper nākamo lielo soli.” Runa pēdējo divu dienu laikā bija viņu nodarbinājusi vairāk nekā visi tehniskie sīkumi. Kerna teju vai turpināja ar frāzi par to, kā viņi visi kļūšot par dieviem, bet nē — tā lai paliek viņai pašai. Daudz par daudz strīdīgi, īpaši, ja ņem vērā Non Ultra Natūra ākstus tur, mājās. Par tādiem projektiem kā šis jau tā bija sakults pārāk daudz mēslu. Ak, tābrīža Zemes dažādo frakciju pretrunas bija daudz dziļākas — tās bija gan sociālas, gan ekonomiskas, gan vienkārši “mūsējie pret viņējiem”. Bet Kerna pirms daudziem, daudziem gadiem, par spīti augošajai opozīcijai, bija panākusi Brin palaišanu. Tagad šī ideja bija kļuvusi par tādu kā cilvēces sašķelšanās grēkāzi. Kašķīgo primātu banda. Nozīme ir progresam. Cilvēces — un visas dzīvības —potenciāla īstenošanai. Viņa arvien bija bijusi starp kaismīgākajiem augošo konservatīvo reakcionāru — kurus visizteiktāk iemiesoja Non Ultra Natūra teroristi — pretiniekiem. Ja notiktu pēc viņu prāta, mēs visi attaptos, nonākuši atpakaļ alās. Atpakaļ kokos. Visa civilizācijas jēga ir tur, ka mēs pārkāpjam dabas robežas', jūs — apnicīgie, primitīvie radījumi.

“Protams, mēs stāvam uz citu pleciem.” Pienācīgā, pieņemtā zinātniskās pazemības frāze bija “uz milžu pleciem”, bet viņa nebija tik tālu tikusi, metoties ceļos iepriekšējo paaudžu priekšā. Mēs esam stāvējuši uz punduru, vienu vienīgu punduru, viņa nodomāja, un pirms tam — viņa ar grūtībām apturēja derdzīgu smiekliņu — uz mērkaķu pleciem.

Sekojot viņas domu norādei, sienas ekrāns un visi Prātacs ekrāni atainoja Brin 2 shēmu. Kerna vēlējās piesaistīt viņu uzmanību, novest viņus līdz pienācīgai apbrīnai, ko bija pelnījis viņas — atvainojiet, viņu visu — triumfs. Lūk: centrālās serdes adata, kurai apkārt liecas viņu tora formas pasaule, dzīvības un zinātnes gredzens. Vienā serdes galā bija nepievilcīgais Sargkapsulas izvirzījums — tā drīz tiks palaista dreifā, kur kļūs par pasaulē vientuļāko un ilglaicīgāko zinātniskās izpētes darbstaciju. Otrā adatas gala dižojās Muca un Kolba. To saturs attiecīgi -— mērkaķi un nākotne.

“Man jo īpaši jāpateicas doktoru Falarna un Medi vadītajai inženieru komandai, kas nepagurdami strādājuši, lai teraformētu...” viņa nupat neviļus gandrīz vai pateica “Kernas pasauli”, “...mērķplanētu, kas nu spēs sniegt drošu un auglīgu vidi mūsu izcilajam projektam.” Falarns un Medi, protams, tagad bija jau krietnu gabalu atceļā uz Zemi. Viņu piecpadsmit gadus ilgais darbs bija pabeigts, un nu sākās trīsdesmit gadu ceļš atpakaļ. Tomēr tās bija tikai dekorācijas, kas nepieciešamas Kernas un viņas sapņa uznācienam. Viss šis darbs ir paveikts mūsu dēļ— manis dēļ.

Divdesmit gaismas gadus ilgs ceļojums mājup. Kamēr uz Zemes velkas trīsdesmit gadi, Falarns un Medi savos aukstajos zārkos pavadīs tikai divdesmit. Viņu ceļojums ir teju vai gaismas ātrumā. Kādus brīnumus gan mēs spējam paveikt!

Kerna uzskatīja, ka ierīces, kas ļāva paātrināt viņas gaitu gandrīz līdz gaismas ātrumam, ir tikai prozaiski rīki, lai pārvietotos Visumā, ko reiz mantos Zemes biosfēra. Mums pat sapņos nerādās, cik cilvēce var izrādīties trausla, tādēļ mēs metam tīklus plašumā un pēc tam vēl plašāk...

Cilvēces vēsture balansē uz naža asmens. Gadu tūkstošiem ilga nezināšana, aizspriedumi, māņticība un izmisīgi centieni beidzot bija noveduši viņus tik tālu: tagad cilvēce radīs jaunu saprātīgu dzīvību pēc sava ģīmja un līdzības. Cilvēce vairs nebūs viena. Pat neiedomājami tālā nākotnē, kad pati Zeme sabruks pīšļos un liesmās, tās mantojums stiepsies pāri zvaigžņu sistēmām — bezgalīga un pastāvīgi augoša Zemes dzīvības formu daudzveidība, pietiekami dažāda, lai pārdzīvotu jebkādus Fortūnas untumus līdz pat Visuma beigām un varbūt arī pēc tām. Pat nomiruši mēs turpinātu dzīvot savos bērnos.

Lai NUNķ\ liek visas olas vienā grozā, lai sludina savu drūmo cilvēces tīrības un pārākuma vēsti, viņa domāja. Mēs evolucionēsim un pacelsimies viņiem pāri. Mēs atstāsim viņus aiz sevis. Šī būs pirmā no tūkstoš pasaulēm, kurā mēs sēsim dzīvību.

Jo mēs esam dievi, un mums ir vientuļi, tādēļ mēs radīsim...

Mājās negāja spoži — vismaz spriežot pēc divdesmit gadus vecajiem attēliem. Avrana bija bezkaislīgi pārlūkojusi grautiņus, kaismīgās debates, demonstrācijas un vardarbību, domājot tikai vienu: kā mēs vispār esam tik tālu tikuši, ja mūsu genofonds ir piedrazots ar šitādiem muļķiem? Non Ultra Natūra lobijisti bija tikai visekstrēmākā grupa no veselas politisko frakciju koalīcijas — konservatīvie, filozofiskie, pat iesīkstējušie reliģiskie— kas, ieraudzījuši progresu, paziņoja, ka nupat jau pietiks. Kas ar zobiem un nagiem cīnījās pret tālāku cilvēka genoma pārveidošanu, pret iespēju atcelt ierobežojumus mākslīgajam intelektam, pret tādām programmām kā Avranas veidotā.

Un tomēr viņi zaudē.

Arī citviet notika teraformēšana. Kernas pasaule bija tikai viena no daudzām planētām, kuras saņēma tādu cilvēku kā Falarns un Medi uzmanību. Šie neapdzīvojamie, tikai ķīmiķim interesantie akmens gabali, kas līdzinājās Zemei tikai ar aptuveno izmēru un attālumu no saules, tika pārvērsti par sabalansētām ekosistēmām, pa kurām Kerna gandrīz pilnīgi mierīgi varētu pastaigāties bez skafandra. Pēc tam kad uz šīs planētas tiks nogādāti mērkaķi un atdalīsies tos novērojošā Sargkapsula, viņas uzmanība pievērsīsies nākamajām pasaulēm. Mēs sēsim Visumā visu Zemes brīnumu sēklu.

Viņa teju vai nepievērsa uzmanību pati savai runai, kurā tika nosaukti vēl daudzi citi vārdi — gan šejienieši, gan zemieši. Patiesībā viņa gribēja izteikt pateicību sev. Viņa bija par to cīnījusies, viņas mākslīgi pagarinātais mūžs bija ļāvis turpināt diskusiju vairāku cilvēka mūžu garumā. Viņa bija plosījusies finansistu kabinetos un laboratorijās, akadēmiskos simpozijos un masu izklaides kanālos, lai tikai šis projekts īstenotos.

Es, es esmu to panākusi. Arjūsu rokām es būvēju, ar jūsu acīm mērīju, bet prāts — prāts ir vien īgi mans.

Avranas lūpas turpināja kustēties plānotajā ritmā, un izteiktie vārdi viņu pašu garlaikoja pat vairāk nekā, domājams, viņas klausītājus. Šīs runas īstā auditorija to noklausīsies tikai pēc divdesmit gadiem: kad tā nonāks līdz mājām kā pēdējais apstiprinājums par to, kā tagad būs būt. Viņas prāts sazinājās ar Brin 2 centrmezglu. Apstiprināt Mucas sistēmas! viņa nosūtīja pieprasījumu pa sasaisti ar stacijas vadības datoru — šī pārbaude viņai pēdējā laikā bija kļuvusi par nervozu paradumu.

Pieņemamā kārtībā, dators atbildēja. Un, ja viņa palūkotos dziļāk šajā neizteiksmīgajā secinājumā, tad redzētu precīzus nolaižamā kuģa datus, tā gatavības pakāpi, pat desmit tūkstošu lielās primātu kravas organisma stāvokļa rādītājus — tie bija izredzētie, kas mantos ja ne Zemi, tad vismaz šo planētu, lai kā arī to nesauktu.

Lai kā arī viņi to galu galā nesauktu — pēc tam kad prāta spēju pacelšanas nanovīruss viņus aizvedīs tik tālu attīstības ceļā. Biotehniķi lēsa, ka jau trīsdesmit vai četrdesmit paaudžu laikā mērkaķi būs nonākuši attīstības stadijā, kurā viņi varētu sazināties ar Sargkapsulu un tās vienīgo iemītnieku — cilvēku.

Blakus Mucai bija Kolba: sistēma, kas nogādās vīrusu. Vīruss nodrošinās paātrinātu mērkaķu attīstību — tikai vienā vai divos gadsimtos viņi spers platus soļus, pieveicot gan fiziskās, gan mentālās attīstības ceļu, kurš cilvēkiem bija prasījis garus un nežēlīgus gadu miljonus.

Vēl viens blāķis cilvēku, kam jāpateicas, — Kerna pati nebija biotehnoloģiju speciāliste. Tomēr viņa bija redzējusi specifikāciju un simulācijas, ekspertsistēmas bija pārbaudījušas teoriju un apkopojušas to tādos terminos, ko varēja saprast arī viņa — ģeniāla zinātniece plašā jomu spektrā. Skaidrs, ka vīruss bija iespaidīgs veikums — ciktāl nu viņa to spēja aptvert. Inficētie indivīdi radītu pēcnācējus ar dažādām noderīgām mutācijām: lielāku smadzeņu izmēru un sarežģītību, lielāku ķermeni, kas piemērots šādām smadzenēm, elastīgākiem uzvedības modeļiem, ātrāku mācīšanos... Vīruss pat spēja atpazīt infekcijas klātbūtni citos tās pašas sugas indivīdos, lai veicinātu selektīvu vairošanos, kuras rezultātā labākie īpatņi radītu vēl labākus pēcnācējus. Mikroskopiskajā čaulā bija ieslēgta visa nākotne — savā (gan ļoti ierobežotā) veidā vīruss bija teju tikpat gudrs kā būtnes, ko tam lemts uzlabot. Tas dziļi mijiedarbosies ar saim-niekorganisma genomu, pavairosies tā šūnās kā jauns organoīds, nododot sevi tālāk saimnieka atvasēm, līdz visa suga kļūs par labvēlīgās infekcijas nēsātājiem. Lai cik izmaiņu arī nepiedzīvotu mērkaķi, vīruss adaptēsies, pielāgojoties genomam, ar kuru sapārots, analizējot, modelējot un improvizējot ar visu, ko mantojis, — līdz tiks radīts kaut kas tāds, kas spēs ieskatīties savu radītāju acīs un viņus saprast.

Viņa bija pārdevusi šo ideju Zemes cilvēkiem, tēlaini aprakstot, kā pēc tam kolonisti sasniegs šo planētu, nolaidīsies no debesīm kā dievi un satiks savu jauno tautu. Viņus sveiks nevis skarba, mežonīga pasaule, bet gan vesela saprātīgu, mākslīgi attīstītu palīgu un kalpu rase, kas viņus redzēs ka savus radītājus. Lai gan viņa to bija teikusi zemiešu valdes sēdēs un komisijās, tomēr tas ne mirkli nebija bijis šī vingrinājuma mērķis. Mērķis bija paši mērkaķi — un tas, par ko viņi kļūs.

Par to jau NUNķi tik ļoti satraucās. Viņi brēkāja par to, kā no prastiem lopiņiem tiks radītas pārākas būtnes. Patiesībā viņi bija kā izlutināti bērni, kas iebilst pret to, ka ir jādalās. Cilvēce gluži kā vienīgais bērns gribēja sev nedalītu Visuma uzmanību. Un gluži kā daudzus citus projektus, kas tika pasniegti kā politiskas problēmas, vīrusa attīstību apkaroja ar protestiem, sabotāžu, terorismu un slepkavībām.

Un tomēr mēs beidzot triumfēsim pār savu primitīvo dabu, Kerna apmierināti nodomāja. Un, protams, NUNķu izmestajos apvainojumos bija sava daļiņa taisnības, jo viņai patiešām bija vienaldzīgi gan kolonizatori, gan viņas biedru jaunimperiālistiskie sapņi. Viņa vēlējās radīt jaunu dzīvību — gan pēc cilvēces, gan arī sava ģīmja un līdzības. Viņa vēlējās zināt, kas attīstīsies — kāda sabiedrība, kādas zināšanas —, kad viņas mērkaķi paliks vieni ar savu mērkaķību... Tieši šī bija Avranas Kernas noteiktā cena, balva par to, ka viņa cilvēces labā nodarbina savu ģeniālo prātu. Šis eksperiments, šis planētas izmēra neatbildētais jautājums par to, kā būtu, ja būtu. Viņas pūliņu rezultātā tika radīta virkne teraformētu planētu, bet kā maksu par to viņa saņems pirmdzimto sev un pašas radītajiem jaunajiem cilvēkiem.

Viņa sajuta, ka visapkārt ieildzis gaidpilns klusums, un saprata, ka ir nonākusi līdz runas beigām. Tagad visi domāja, ka viņa tikai ietur dramatisku pauzi pirms mirkļa, kuram nekāds teatrālums nebija vajadzīgs.

“Scringa kungs, vai esat pozīcijā?” viņa jautāja atvērtajā kanālā — lai visi dzird. Serings bija brīvprātīgais, cilvēks, kuru viņi atstās aiz sevis. Garum garus gadus viņš riņķos ap planētas izmēra laboratoriju, aizmidzis aukstā miegā, līdz beidzot pienāktu īstais mirklis un viņš varētu kļūt par jaunās saprātīgo primātu rases skolotāju. Avrana viņu teju vai apskauda — Serings redzēs, dzirdēs un piedzīvos daudz ko tādu, ko neviens cits cilvēks nav piedzīvojis. Viņš būs jaunais Hanumans, mērkaķu dievs.

Gandrīz apskauda, jo galu gala pati Kerna labprātāk vēlējās doties prom un ķerties pie citiem projektiem. Lai citi kļūst par vienas atsevišķas pasaulītes dieviem. Viņa ceļos starp zvaigznēm un kļūs par panteona galvu.

“Nē, es neesmu pozīcijā.” Serings acīmredzot iedomājās, ka arī viņš ir pelnījis plašāku publiku, un raidīja kopējā kanālā.

Kerna juta aizvainojuma dūrienu. Es taču nevaru fiziski visu izdarīt pati! Kāpēc pārējie cilvēki tik bieži nespēj atbilst maniem standartiem — es taču uz viņiem paļaujos! Viņa nosūtīja ziņu Seringam vienam pašam: “Varbūt paskaidrosi, kāpēc?”

“Es cerēju, ka man būs iespēja teikt dažus vārdus, doktore Kerna.”

Viņa zināja, ka šī uz ilgu laiku būs Seringa pēdējā iespēja sazināties ar savas sugas pārstāvjiem, tādēļ daži vārdi šķita esam vietā. Ja viņš sevi parādīs no labās puses, tad tas padarīs Kernu pārvēl dižāku leģendu. Tomēr viņa saglabāja kontroli pār komunikācijas vadību, pārsūtot Seringa balsi ar dažu sekunžu novēlošanos, ja nu viņš sāktu puņķoties vai izg-velztu kaut ko nepiedienīgu.

“Sis ir pagrieziena punkts cilvēces vēsturē,” allaž nedaudz skumīgā Seringa balss sasniedza Kernu un pēc tam arī visus pārējos. Viņa attēls bija redzams visos Prātacs ekrānos — spilgti oranžā skafandra aizdare ciet līdz pat zodam. “Kā jau varat iztēloties, man bija daudz un ilgi jādomā, līdz pieņēmu lēmumu iet šo ceļu. Reizēm vienkārši jādara tas, kas jādara — lai arī kāda cena par to nebūtu jāmaksā.”

Kerna pamāja — šī runa viņai patika. Esi nu labs mērkakītis un pabeidz žigli_y Sering. Dažiem no mums te ir jāturpina radit mantojumu nākamajām paaudzēm.

“Mēs esam nonākuši tik tālu, bet vēl arvien pieļaujam visas vecās kļūdas,” Serings ietiepīgi turpināja. “Te nu mēs stāvam, Visums ir rokas stiepiena attālumā — bet mēs nevis kaļam savus likteņus, bet mierīgi noskatāmies, kā tiekam izmesti vēstures mēslainē.”

Kerna bija nedaudz aizdomājusies, un tikai pēc tam, kad vārdi jau bija nonākuši līdz komandai, viņa aptvēra, ko Serings pateicis. Avrana pēkšņi manīja, ka biedri savā starpā satraukti sazinās, pat sadzirdēja dažus balsī izteiktus vārdus sev blakus. Tajā pašā laikā doktors Mcrsjans nosūtīja viņai ziņu pa citu kanālu: “Kāpēc Serings atrodas dzinēja telpā?”

Seringam nebija jāatrodas adatas dzinēja telpā. Seringam bija jābūt Sargkapsulā, gatavam ieņemt vietu orbītā un vēsturē.

Viņa pārtrauca Seringa sakarus ar komandu un nosūtīja niknu prasību paskaidrot, vai viņš sajēdz, ko dara. Mirkli Seringa avatārs viņas skata laukā nekustīgi blenza uz Avranu, tad beidzot sakustināja lūpas atbilstoši izteiktajiem vārdiem.

“jūs ir jāaptur, doktore Kerna. Jūs un jūsējie —jūsu jaunie cilvēki, jaunās mašīnas, jaunās sugas. Ja jums izdosies šis eksperiments, tad sekos nākamās pasaules — tā jūs pati teicāt, un es zinu, ka tās jau tiek terafor-mētas. Tam tiks pielikts punkts. Tagad. Non Ultra Natūra!Ne pārāki par dabu!”

Dažus būtiski svarīgos mirkļus, kurus varētu izmantot, lai mēģinātu Seringu atrunāt, Kerna iztērēja personiskiem apvainojumiem. Tad Serings ierunājās vēlreiz.

“Esmu jums atslēdzis skaņu, doktore. Ja vēlaties, varat darīt ar mani to pašu, bet kopš šī brīža es runāšu, un jums nebūs iespējas mani pārtraukt.”

Viņa centās izmest Seringu no sistēmas, meklēja datoru vadībā viņa darbības pēdas, bet Serings bija Kernu precīzi un eleganti izslēdzis no spēles. Milzīgas stacijas vadības daļas vispār neparādījās viņas prātā atveidotajā shēmā, un, kad viņa mēģināja datoru par tām iztaujāt, tika noliegta to eksistence. Neviena no šīm sistēmas daļām nebija kritiski svarīga misijai — tā nebija ne Muca, ne Kolba, pat ne Sargkapsula —, un tādēļ Kerna nebija tās ikdienā pārbaudījusi ar tādu apsēstību kā parasti.

Tās nebija kritiski svarīgas misijai, bet kritiski svarīgas stacijai.

“Viņš ir atslēdzis reaktora drošības sistēmu,” Mersjans ziņoja. “Kas notiek? Kāpēc viņš vispār ir dzinēja telpā?” Mersjans izklausījās uztraucies, bet ne panikā — un pēc viņa droši vien varēja tīri labi spriest par visas komandas mentālo stāvokli.

Viņš ir dzinēju telpā, jo tādā gadījumā viņa nāve būs acumirklīga, pilnīga un tādēļ droši vien nesāpīga, Kerna sprieda. Viņa, citiem par pārsteigumu, jau bija sākusi kustēties. Avrana devās uz augšu, iekāpa pieejas tunelī, kas veda uz stacijas centrālo pilonu, prom no ārējās grīdas, kas funkcionēja kā “apakša” tikai tad, ja pa to staigāja. Viņa kāpa augšup, prom no viltus gravitācijas akas, tuvāk garajai adatai, ap kuru viņi visi rotēja. Kernu sasniedza arvien satrauktāku ziņu virpulis. Viņai aiz muguras sauca balsis. Daži no viņiem doktorei sekos, to viņa zināja.

Serings mierīgi runāja tālāk: “Un šis nemaz nav pirmais solis, doktore Kerna.” Viņa tonis nezaudēja godbijību pat tagad, sacelšanās mirklī. “Mājās viss jau ir sācies. Mājās viss pat varbūt ir beidzies. Varbūt jau pēc dažiem gadiem jūs uzzināsiet, ka mēs, cilvēki, esam atguvuši gan Zemi, gan savu nākotni. Nekādu mākslīgi attīstītu mērkaķu, doktore Kerna. Nekādu dievišķu datoru. Nekādu ķēmu cilvēka paskatā. Visums piederēs mums vieniem, tas vienmēr ir pienācies tikai mums — kā ir ierakstīts mūsu liktenī. Visās kolonijās gan Saules sistēmā, gan ārpus tās mūsu aģenti ir darījuši to, kas jādara. Mēs būsim pārņēmuši varu — un saprotiet, doktore Kerna, vairākums mums piekrīt.”

Viņa kļuva vieglāka un vieglāka, traucoties “augšup”, kas pamazām kļuva par “iekšā”. Viņa zināja, ka vajadzētu lādēt Seringu, bet kāds no tā labums, ja viņš to pat nesadzirdēs?

Nepagāja ilgs laiks, līdz viņa sasniedza adatas cauro vidu un bezsvara stāvokli. Nu viņai bija izvēle: vai nu doties uz dzinēja telpu, kur Serings noteikti bija izdarījis visu, lai netiktu traucēts, vai arī prom no tās. Prom — un pavisam prom.

Viņa varētu pavērst atpakaļ visas Seringa veiktās izmaiņas. Kerna bija pilnīgi pārliecināta par to, ka viņas spējas ir pārākas par Seringa prasmēm. Bet tam būtu nepieciešams laiks. Ja viņa dosies pa adatu lejup, uz Seringa pusi, kur viņš būs izveidojis norobežojumus un slazdus, tad laiks nebūs viņas pusē.

“Un, ja pie varas esošie mums nepiekritīs, doktore Kerna,” nīstamā balss turpināja runāt viņai ausī, “mēs cīnīsimies. Ja mums ar varu jāatgūst cilvēces liktenis, tad to mēs ari darīsim.”

Viņa teju nepievērsa uzmanību Seringa vārdiem, tomēr prātā iezagās saltas bailes — ne jau par to, kādas briesmas draudēja viņai un Brin 2 stacijai, bet par to, ko viņš teica par Zemi un kolonijām. Karš? Neiespējami. Pat ne NUN... Bet, ja, patiesībā bija notikuši vairāki

incidenti — politiskas slepkavības, grautiņi, sprādzieni. Visā Eiropas bāzes drošības sistēmā bija infīltrējušies pretinieki. Tomēr visas NUNķu aktivitātes bija spļāviens neizbēgamā likteņa virpuļviesulī. Viņa vienmēr tam bija ticējusi. Šādi izlēcieni bija tikai cilvēces neattīstītās daļas pēdējās spazmas.

Nu viņa devās pretējā virzienā, palielinot attālumu starp sevi un dzinēju telpu, it kā Brin stacijā būtu pietiekami daudz vietas, lai izbēgtu no gaidāmā sprādziena. Bet tas bija pilnīgi racionāli. Viņa ļoti labi zināja, kurp dodas.

Doktorei priekšā bija Sargkapsulas apaļā ieeja. Tikai to ieraugot, Kerna saprata: kāda viņas prāta daļa — tā daļa, uz kuru viņa paļāvās vissarežģītāko aprēķinu nianšu izstrādē —jau bija pilnībā izpratusi situāciju un atklājusi nedrošu, bet iespējamu izeju.

Šeit bija jābūt Seringam. Šis bija lēnais kuģis uz nākotni, kuru viņš būtu vadījis kādā citā, saprātīgākā laikā. Nu Avrana lika durvīm atvērties un atvieglota saprata, ka tieši ar šo vienīgo aprīkojuma daļu, par ko Seri-ngs bija primāri atbildīgs, viņš nebija izdarījis neko sliktu.

Notika pirmā eksplozija, un Kerna domāja, ka tā būs arī pēdējā. Brin stacija visapkārt nočīkstēja un noraustījās, bet dzinēji bija palikuši neskarti — kā to varēja noprast pēc fakta, ka pati Kerna bija palikusi vesela. Viņa atkal pievērsās komandas satraukto ziņojumu gūzmai. Seri-ngs bija sabojājis glābšanas kapsulas. Viņš negribēja, lai kāds cits izvairītos no likteņa, ko viņš bija sev nolicis. Vai viņš bija pamanījies aizmirst Sargkapsulu?

Sprāgstošās kapsulas izgrūdīs Brin 2 staciju no tās pozīcijas, liekot tai virzīties vai nu uz planētas pusi, vai prom izplatījumā. Avranai bija jāatbrīvojas.

Pēc doktores rīkojuma atvērās durvis, un viņa lika Sargkapsulas datorsistēmai noteikt palaišanas mehānisma statusu. Iekšā bija neticami maz vietas: kapsula bija tikai zārks, kur gulēt miegā iesaldētajam — nedomā par to kā par zārku! —, kā arī piesaistīto sistēmu termināļi.

Sistēma uzdeva Avranai neskaitāmus jautājumus — viņa nebija sistēmai paredzētā persona, un viņai nebija piemērota apģērba ilgstošam

iK aukstajam miegam. Bet es neplānoju te palikt gadsimtiem — tikai tik, lai sagaidītu krīzes beigas. Viņa veikli piespieda sistēmu beigt sūkstīties, un pa to laiku diagnostikas sistēma jau bija norādījusi, kur Scrings iejaucies programmēšanā, vai, precīzāk, ar izslēgšanas metodi noteikusi, kurus palaišanas procesa elementus viņš bija noslēpis.

Troksnis ārpusē lika noprast, ka Kernai vislabāk būtu pavēlēt durvīm aizvērties un noslēgt sistēmas, lai neviens nevarētu pie viņas ielauzties.

Viņa iekāpa aukstā miega cisternā, un tajā brīdī sākās dauzīšana pa sienām: tie bija citi komandas biedri, kas bija sapratuši to pašu, ko Avrana, tikai nedaudz vēlāk. Viņa izslēdza komandas ziņas. Viņa izslēdza arī Seringu, kurš acīmredzami nepateiks neko jaunu. Labāk būs, ja viņas prāts netiks dalīts ar citiem, vien ar centrmezgla vadības sistēmu.

Kernai nebija ne jausmas, cik daudz laika viņai ir, bet viņa strādāja ar sev raksturīgo ātrumu un rūpību, kam pateicoties bija nonākusi savā šībrīža postenī. Dabūju sevi Brin 2 stacijas vadītājas postenī, dabūju sevi iekšā arī Sargkapsulā. Esmu tik gudrs un likteņa nolādēts mērkakītis. Apslāpētā dauzīšanās kļuva arvien intensīvāka, bet kapsulā bija vieta tikai vienam pasažierim. Kernas sirds arvien bija bijusi cieta, bet nu viņa atklāja, ka tā jānocietina vēl vairāk, lai nedomātu par vārdiem un sejām — viņas uzticamajiem kolēģiem, kurus viņa kopā ar Seringu bija nolēmusi nāvei eksplozijā.

No kuras es pati vēl neesmu izbēgusi, viņa sev atgādināja. Un tad nonāca pie atrisinājuma: kaut kā saķīlēta aplinku risinājuma, kas ļautu palaist kapsulu arī ar visām Seringa rēgu sistēmām. Vai tas darbosies? Viņai nebija iespējas to pārbaudīt, bet arī citu variantu vairs nebija. Tāpat nebija, viņa pieņēma, laika.

Palaist, viņa deva komandu centrmezglam un apklusināja visus dažādos veidos ieprogrammētos obligātos jautājumus: “Vai esat pārliecināta?”, līdz sajuta apkārtesošos mehānismus sakustamies.

Tad sistēma vēlējās, lai Kerna, kā paredzēts, nekavējoties iegrimst aukstajā miegā, bet viņa lika tai pagaidīt. Ja kapteine nebūs pēdējā, kas atstās grimstošu kuģi, tad viņa vismaz varēs noskatīties tā bojāejā no attāluma. Un cik lielam būtu jābūt šim attālumam?

Ap to laiku jau vairāki tūkstoši ziņu cīnījās par viņas uzmanību. Ikviens komandas loceklis vēlējās ar Avranu runāt, bet viņai nevienam nebija nekā sakāma.

Arī Sargkapsulai nebija logu. Ja viņa vēlētos, tad varētu likt tai parādīt Prātacs ekrānā strauji sarūkošo Brin 2 staciju, nelielajai kapsulai iekrītot plānotajā orbītā.

Tagad viņa atgriezās pie Brin sistēmām — viņas iekšējo komunikācijas sistēmu pastiprināja Sargkapsulas centrmezgls — un deva komandu: “Palaist Mucu!”

Varbūt pie vainas bija neveiksmīgi izvēlēts mirklis, lai gan, atskatoties uz notikušo, drīzāk tas bija Seringa pirmais, rūpīgāk nostrādātais darbiņš — gana nemanāms, lai paslīdētu garām viņas pārbaudēm, jo, protams, Mucas un Kolbas palaišanas tiešie mehānismi nebija viņas redzeslokā. Uz citu pleciem, viņa bija teikusi, bet ne mirkli nebija padomājusi par cilvēkiem savu sasniegumu piramīdas lejasdaļā. Pat pašam zemākajam bija jāpiekrīt nest Avranas uzlikto nastu, vai arī visa ēka sabruktu.

Uzliesmojumu viņa pamanīja ne prāta projekcijā, bet gan pateicoties strauji plaukstošajam bojājumu ziņojumu salūtam no Brin 2 datoriem brīdī, kad visi kolēģi un stacija, un nodevējs Serings, un viņas darba augļi pēkšņi kļuva par tik vien kā vien strauji sabrūkošu putekļu mākoni, rēgainu gaistošas atmosfēras elpu ar dažām neidentificējamām organisku vielu pēdām.

Izlīdzini un stabilizē kursu. Viņa bija gaidījusi triecienvilni, bet Sargkapsula jau bija gana tālu, un Brin 2 matērija un enerģija salīdzinājumā ar šo attālumu bija tik mazas, ka nebija nepieciešami teju nekādi kursa labojumi, lai nodrošinātu Sargkapsulas palikšanu ieprogrammētajā orbītā.

Parādi. Viņa saņēmās, lai spētu paskatīties uz attēlu — bet patiesībā no tāda attāluma tas šķita gluži nenozīmīgs. Zibsnis: mazs, sadedzis kuģis, kurā mita visas viņas idejas un draugi.

Gala analīze liecinās, ka beigu beigās viņi nebija nekas vairāk kā pārmēru attīstīti mērkaķi, kas sabāzti vienā mucā. No šī attāluma uz milzīgā, nevērīgā Visa Pārējā fona bija grūti pateikt, kāpēc tam vispār jebkad ir bijusi kāda nozīme.

Briesmu bāksignāls, viņa pavēlēja. Jo viņiem uz Zemes būs jāzina, kas noticis. Viņiem jāzina, ka ir jāierodas, lai izglābtu Avranu — pamodinātu viņu kā Apburto princesi. Kā nekā viņa bija doktore Kerna. Tieši viņa bija cilvēces nākotne. Viņiem doktore bija vajadzīga.

Divdesmit gari gadi, līdz viņas signāls sasniegs Zemi. Vēl daudz vairāk, līdz glābēji ieradīsies pie viņas pat tad, ja tiks izmantotas vislabākās kodolraķetes, lai paātrinātu lidojumu līdz trim ceturtdaļām gaismas ātruma. Bet viņas trauslais ķermenis spēs aukstajā miegā izdzīvot tik ilgi — un vēl ilgāk.

Pēc dažām stundām viņa redzēja noslēgumu: viņa redzēja, kā Muca sadūrās ar atmosfēru.

Tas nenotika ieplānotajā trajektorijā, jo degošā Briti 2 stacija bija to aizmetusi leņķī, kurā Muca par mata tiesu izvairījās no izmešanas kosmosa tukšumā. Ilgtermiņā tam nebija nozīmes. Muca sadega, kā meteors traucoties cauri zaļās pasaules atmosfērai. Savā ziņā doma par neprātīgajām šausmām, kuras noteikti piedzīvoja tās pasažieri — primāti —, mirstot baiļu un uguns radītajā neziņā, aizkustināja Avranu vairāk nekā pašas sugas biedru nāve. Un vai gan Serings nebūtu paziņojis, ka tas ir pierādījums viņa vārdiem?

Ieraduma pēc, pateicoties vairs nevajadzīgajai profesionālajai tieksmei visu pārbaudīt, viņa noteica Kolbas atrašanās vietu, vēroja, kā mazākais trauks šķērso atmosfēru rāmākā leņķī, nogādājot vitāli svarīgo kravu pasaulē, kurā nebija tai paredzēto mērkaķu.

Mēs vienmēr varēsim dabūt jaunus mērkaķus. Tā nebija īpaši tipiska mantra, bet tik un tā Kerna jutās labāk. Attīstības paātrināšanas vīruss pastāvēs gadu tūkstošiem ilgi. Projekts pārdzīvos tās radītāju nodevību un nāvi. Viņa pati par to gādās.

Gaidi izmaiņas radiosignālos. Pamodini mani, kad tādus pamani, viņa instruēja kapsulu.

Kapsulas dators nebija sajūsmā. Tas pieprasīja precīzākus parametrus. Kerna prātā pārlika, cik daudzveidīgi varētu risināties situācija mājās un kas viņai būtu jāuzzina. Visu variantu pārskatīšana būtu tikpat sarežģīta kā nākotnes pareģošana.

Dod man rīcības variantus.

Prātacs ekrānā straumēm traucās dažādas versijas. Kapsulas dators bija sarežģīts inženiertehnikas darbs — gana sarežģīts, lai varētu demonstrēt saprātu, pat ja tam tā vēl nebija.

Augšupielādes stacija, Kerna piefiksēja. Tā nebija vispatīkamākā doma pasaulē, bet vai gan viņa pati allaž nebija teikusi, ka dzīve būtu daudzkārt vienkāršāka, ja viņa varētu brīvi rīkoties un visu kontrolēt vienpersoniski? Kapsula varēja augšupiclādēt savā sistēmā viņas apziņu. Lai gan tā nebūtu ideāla kopija, tā tomēr veidotu Kernas un datora apvienojumu, kas spētu reaģēt uz ārējiem notikumiem, simulējot viņas pašas domu gaitu. Viņa caurskatīja brīdinājumus un piezīmes — tā bija attīstītāka tehnoloģija, nekā viņiem būtu vajadzējis izmēģināt. Bija paredzams, ka ar laiku mākslīgā intelekta tīkls daudz pilnīgāk iekļaus augšupielādēto Kernu tā, lai abu apvienojums spētu veikt arvien precīzāku notikumu kategorizāciju. Rezultātā potenciāli varētu rasties kaut kas gudrāks un spējīgāks nekā tikai cilvēka un mašīnas spēju summa.

Aiziet, viņa deva rīkojumu, atslābinājās un ļāva kapsulai sākt smadzeņu skenčšanu. Kaut nu glābēji ierastos ātri.

,A