Laika bērni

3.7. Karš debesis

Kerna bija pārtraukusi visus kontaktus, ļaujot dumpinieku atspolei slīdēt uz zaļās planētas pusi — ar katru sekundi attālums starp to un planētu saruka. Holstens par visām varītēm centās pagulēt, neveikli sakņu-pis krēslā, kas bija lieliski izveidots bremzēšanas radītā spiediena samazināšanai, bet īsti nekam citam.

Viņš snauduļoja un atkal modās, jo Kernas pazušana nebija izbeigusi radio saziņu. Viņam nebija nojausmas, kurš pirmais izšāva vārdu zalvi, bet viņu pastāvīgi modināja ieildzis strīds starp Ķerstu — atspolē, kas dzinās viņiem pakaļ — un dumpinieku, kurš tajā brīdī bija piesēdies pie komunikāciju konsoles.

Kersts, kā ierasts, bija dogmatisks — Gilgameša balss, kuru stiprināja visa cilvēce (un tās pašpasludinātais pārstāvis Vrī Gaijens). Kersts pieprasīja beznosacījumu padošanos, draudēja viņiem ar kosmisku iznīcināšanu — lai gan pat Holstens zināja, ka atspoles neko tādu nevar paveikt —, centās izsaukt uz viņiem satelīta dusmas un, kad nekas cits neatlika, nogrima līdz personisku apvainojumu līmenim. Holstens nosprieda, ka Gaijens uzskata dumpinieku izbēgšanu par Ķersta vainu.

Tomēr viens labums tam bija — viņš un Leina tika pieminēti. Acīmredzot Ķerstām dotie rīkojumi vismaz daļēji ietvēra gūstekņu atgūšanu — lai gan, iespējams, ne kā svarīgāko mērķi. Kersts pieprasīja iespēju ar viņiem runāt, pārliecināties, ka viņi vēl arvien ir dzīvi. Leina pateica viņam dažus indīgus vārdus, kas vienlaikus apmierināja Ķersta prasību un samazināja viņa vēlēšanos dzirdēt vairāk. Viņš turpināja savās uzstājīgajās prasībās iekļaut ari neskartu gūstekņu atdošanu — tas bija teju vai aizkustinoši.

Arī dumpinieki no savas puses bombardēja Ķerstu ar prasībām un dogmu, sīki analizējot visas grūtības, ar kurām saskartos mēness kolonija, un pārliecinot, ka tā nav nepieciešama. Kersts iebilda, izmantojot dažus argumentus, ko bija sniegusi jau Leina — lai gan viņš to darīja nesakarīgāk, ļoti izklausīdamies pēc kāda, kurš vienkārši atkārto cita teikto.

“Kāpēc viņi vispār dzenas mums pakaļ?” Holstens saguris jautāja Leinai, kad mētāšanās ar vārdiem pa komunikāciju kanālu bija pilnībā iznīcinājusi jebkādu iespēju vēl pagulēt. “Kāpēc viņi nevar vienkārši ļaut mums aizvākties, ja jau zina, ka mūsu mēģinājums ir nolemts neveiksmei? Skaidrs, ka viņi to nedara tikai mūsu abu dēļ.”

“Katrā ziņā ne tevis dēļ,” Leina atcirta. Tad nedaudz atmaiga: “Man... Gaijens uztver visu personiski.” Viņa pateica to ar savādu izteiksmi, kas lika Holstenam aizdomāties par to, ko viņa varētu būt pieredzējusi. “Bet ne tikai tas. Es reiz apskatīju Gilgameša ierakstus ar komandas kodola raksturojumu.”

“Kas pieejams tikai kapteinim,” Holstens piezīmēja.

“Es būtu draņķīga galvenā inženiere, ja mani tas apturētu. Es taču pati esmu uzrakstījusi lielāko daļu no piekļuves programmas skeleta. Tu kādreiz esi padomājis par to, ar ko tad mūsu kungs un pavēlnieks ir tik izcils, ka dabūja šo darbu?”

“Nu, tagad es par to domāju.”

“Tu nespēsi tam noticēt, bet ilgtermiņa plānošana. Spēja nospraust mērķi un iet uz to, lai cik soļu tas neprasītu. Viņš ir viens no tiem cilvēkiem, kas vienmēr domā četrus gājienus uz priekšu. Tā ka, ja viņš to tagad dara, tad, pat ja tas izskatās pēc kaprīzes, patiesībā tam ir pamats.” Holstens to kādu bridi apsvēra, kamēr dumpinieki turpināja lamāt Ķerstu. “Konkurence,” viņš noteica. “Ja mēs gadījumā tiekam garām satelītam un nonākam uz planētas... Un izdzīvojam zirnekļmonstru uzbrukumu.”

“Jā, varbūt,” Leina piekrita. “Mēs aizpiržam uz Teraformu B, vai kur nu tā vieta ir, atgriežamies pēc pāris mēnešiem un atklājam, ka

Skoulzs ir ērti iekārtojies uz planētas, varbūt pat kaut kā vienojies ar Kernu. Gaijens...”

“Gaijens grib planētu,” Holstens nobeidza. “Gaijens cer pieveikt satelītu un pievākt planētu. Bet viņš negrib, lai par to būtu jācīnās vēl ar kādu citu.”

“Vēl vairāk —ja Skoulzs tur iekārtojas un nosūta ziņu — Nolaizieties droši, zirnekli ir apburoši—, ko tad, ja daudzi grib viņam pievienoties?”

“Tātad, īsi sakot, Gaijens nevar mūs ignorēt.” Un tad beidzot Holstens aptvēra: “Tātad, īsi sakot, viņam izskatās tā, ka labākais risinājums — ja mēs nepadodamies — ir tas, ka Kerna sašauj mūs driskās.”

Leinas uzacis pacēlās, un viņa pameta acis uz komunikāciju konsoli, kur arvien notika cīkstiņš.

“Vai mēs varam dzirdēt, ja Kersts sūta ziņas satelītam?” Holstens viņai jautāja.

“Nezinu. Es varu mēģināt to noskaidrot, ja šitie āksti mani laidīs

klāt.”

“Vajadzētu mēģināt.”

“Jā, domāju, ka tev ir taisnība,” Leina atslēdza siksnu tīklu un prātīgi atgrūdās no krēsla, tūlīt pat piesaistot lielākās daļas dumpinieku uzmanību. “Klausieties, vai es varu uz mirkli tikt pie komunikācijām? Tikai...”

“Viņš ir palaidis dronu!” pilots iekliedzās

“Parādi.” Skoulzs metās uz priekšu, sagrāba Leinas plecu un vienkārši aizgrūda viņu tā, ka Leina atrāvās no Holstena atzveltnes un aizripoja uz kajītes aizmuguri. “Un viņa netiks nekam pat tuvumā, pirms mēs nezināsim, kas notiek.”

Kaut kas nograbēja, noskanēja lāsts — Leina kaut kam bija uztriekusies un centās pieķerties kādam atbalsta punktam, lai neaizlidotu atpakaļ.

“Kopš kura laika šīm atspolēm ir droni?” Nesele jautāja.

“Dažas atspoles ir domātas nevis kravai, bet ekipējumam,” atskanēja Leinas balss no aizmugures.

“Ko droni var izdarīt?” kāds noprasīja.

“Tie var būt bruņoti,” saspringti skaidroja pilots. “Vai arī viņi var vienkārši ietriekt to mūsu atspolē. Drons var uzņemt ātrumu straujāk nekā mēs, turklāt mēs jau esam sākuši bremzēšanu. Viņi to noteikti ir palaiduši tagad, jo atrodas pietiekami tuvu.”

“Kāpēc mēs ļaujam viņiem mūs notvert?” kāds dumpinieks ieaurojās.

“Jo mums jāpiebremzē, ja negribam nolaižoties izsist planētā caurumu, idiņ!” pilots ieaurojās pretī. “Tagad piesprādzējieties!”

Amatieri, Holstens ar augošām šausmām nodomāja. Es esmu uz kosmosa kuģa, kas plāno nolaisties uz nezināmas planētas, un neviens šeit nezina, ko dara.

Pēkšņi lejup izrādījās atspoles priekšā, jo pilots ar pūlēm centās nomest ātrumu. Holstens grābājās ap sēdekli, slīdot uz priekšu, līdz izdevās kaut kur pieķerties.

“Drons strauji tuvojas,” Nesele ziņoja. Holstens atcerējās, cik ātri bezpilota lidaparāts savulaik bija pievārējis attālumu starp Gilgamešu un planētu.

“Klausieties,” atskanēja Leinas skumjā balss, kamēr viņa, pārliekot rokas, tuvojās atspoles priekšgalam. “Vai starp Ķerstu un satelītu notika kāda saziņa?”

“Kas?” Skoulzs pārprasīja, un tad no komunikācijām atskanēja drausmīgs ķērciens, kas lika visiem aizspiest ausis un Neselei — uzsist pa vadības paneli.

Holstens redzēja, kā Skoulza lūpas veido vārdus Izslēdz to! Neseles izmisīgie mēģinājumi skaidri parādīja, ka tas nav iespējams.

Tad skaņa pazuda un tās vietā stājās pazīstamā balss.

Tā skanēja skaļruņos kā naidīga dieva dārdošās dusmas, kuras skandēja senās, skaistās Impērijas C valodas zilbes tā, it kā pasludinātu visu klausītāju neizbēgamo likteņa sodu. Un tā arī bija.

Holstens iztulkoja teikto šādi: Šeit doktore Avrana Kerna. Jūs tikāt brīdināti, ka nedrīkstat atgriezties uz manu planētu. Man jūsu zirnekļi ir vienaldzīgi. Jūsu sūtītie attēli ir vienaldzīgi. Šī planēta ir mans eksperiments, un es nepieļaušu tā izjaukšanu. Ja mani ļaudis un viņu civilizācija ir zuduši, tad mans mantojums ir Kernas pasaule — nevis jūs, kas mērkakojas pakal mūsu sasniegumiem. Jūs apgalvojat, ka esat cilvēki. Ejiet cilvēkoties kaut kur citur.

“Viņa mūs iznicinās!” Holstcns iekliedzās. Labu bridi dumpinieki tikai blenza cits citā.

Leina turējās pie sēdekļu atzveltnēm — bāla un saspringusi viņa gaidīja notikumu attīstību. “Un tas ari viss?” viņa novaidējās.

“Viņa tā neteica,” Nesele iebilda, bet viņā ieklausījās tikai daži.

Laipni lūgta klasicista ādā, Holstens sausi secināja. Viņš aizvēra acis.

“Atspole maina kursu,” pilots paziņoja.

“Atjauno kursu. Aizved mūs uz planētu, lai kas arī...” Skoulzs iesāka.

Pilots viņu pārtrauca. “Otra atspole. Tā, kas drošībniekiem. Mēs vēl arvien esam ceļā, bet viņi...” viņš, samiedzis acis, nopētīja rādītājus. “Viņi dreifē? Un drons tagad ir izslēgts... Tas neseko mūsu kursa izmaiņām. Tas palidos mums garām.”

“Varbūt tieši to viņi grib. Varbūt tā ir bumba,” Skoulzs ieminējās.

“Tai būtu jābūt nāvīgi lielai bumbai, lai varētu mūs novākt šādā attālumā,” pilots atteica.

“Tā ir Kerna,” Leina paziņoja. Kad visi uz viņu apjukuši paskatījās, inženiere paskaidroja: “Šis brīdinājums nebija domāts tikai mums, tas bija domāts visiem. Kerna viņus ir savākusi — viņa ir pārņēmusi kontroli pār sistēmu. Bet viņa nevar kontrolēt mūsējo.”

“Labi pastrādāts,” Holstens iemurmināja zoda piekārtajā maskas

radio.

“Aizveries,” Leina atcirta pa to pašu kanālu.

Tad Kernas balss atkal atskanēja pa radio: daži stostīgi mēģinājumi un tad vārdi, kas atskanēja visiem saprotamā valodā.

“Vai jūs domājat, ka esat izbēguši — tikai tādēļ, ka neļaujat man piekļūt jūsu datoriem? Jūs neļāvāt man pagriezt jūsu atspoli apkārt un aizsūtīt to atpakaļ uz kuģi. Jūs neļāvāt man tikt ar jums galā saprātīgā un žēlsirdīgā veidā. Es jums sniedzu vienu pašu iespēju atvērt pieeju jūsu sistēmai, vai ari man nebūs citas izvēles kā vien jūs iznīcināt.”

“Ja viņa gribētu mūs iznicināt, viņa jau sen būtu to izdarījusi,” kāds dumpinieks nosprieda — I Iolstens gan īsti neizprata, kas lika viņam tā domāt.

“Palaidiet mani pie komunikāciju paneļa,” Leina teica. “Man ir ideja.” Viņa vēlreiz pavirzījās uz komunikāciju pusi, un tagad Skoulzs parāva Leinu pie sevis un teju vai iebāza viņai pistoli degunā. Viņas masa bremzējot uzgāzās Skoulzam, un abi gandrīz ietriecās pilotam mugurā.

“Doktor Meison, jūsu viedoklis par Kernu?” Skoulzs noprasīja, vēl arvien nikni skatoties uz Leinu.

“Cilvēks.” Tas bija pirmais vārds, kas ienāca Holstenam prātā. Kad Skoulzs neapmierināti uzblcnza, Holstens paskaidroja: “Es domāju, ka viņa ir cilvēks. Vai vismaz kādreiz bija cilvēks. Varbūt viņa ir kaut kāds cilvēka un mašīnas apvienojums. Viņa izpētīja Gilgameša datubāzi un tātad zina, kas mēs esam, ka mēs esam pēdējie zemieši, un, manuprāt, tas viņai kaut ko nozīmē. Turklāt tāds lāzers kā viņai noteikti patērē milzumu enerģijas — daudz vairāk nekā vienkārši mūsu dzinēju izslēgšana vai reaktora pārkarsēšana. Viņa neizmantos savus ieročus, ja tas nebūs absolūti nepieciešams. Pat Vecās Impērijas tehnoloģijai ir enerģijas ierobežojumi. Tātad viņa izšaus tikai tad, ja citas iespējas nebūs, un varbūt centīsies tikt no mums vaļā, ja iespējams, tad mūs nenogalinot. Ko viņa šobrīd nevar izdarīt, jo esam ieslēguši viņu komunikācijās.”

Skoulzs ar niknu šņācienu atlaida Leinu, un viņa tūlīt pat sāka kaut ko skaidrot Neselei un vienam no dumpiniekiem — kaut ko par dažu savienojumu ar kuģa datoru atjaunošanu. Holstens varēja tikai cerēt, ka viņa zina, ko dara.

“Vai viņa mēģinās mūs nogalināt?” Skoulzs viņam strupi noprasīja.

Ko es varu pateikt? Atkarībā no garastāvokļa? Atkarībā no tā, ar kuru Kernu mēs tajā brīdī sarunājamies? Holstens atdarīja siksnas un lēni tuvojās komunikācijām, pieņemot, ka varbūt viņam varētu izdoties Kernu atrunāt. “Manuprāt, viņa ir no kultūras, kas iznīcināja paši sevi un saindēja Zemi. Nezinu, ko viņa varētu izdarīt. Domāju, ka viņa cīnās pati ar

• w

sevi.

“Šis ir jūsu pēdējais brīdinājums.” Viņus sasniedza Kcrnas balss.

“Redzu, ka satelīta sistēmas iesilst,” pilots brīdināja. “Pieņemu, ka tas ir mūs paņēmis uz grauda.”

“Vai ir kāda iespēja apriņķot planētu, novietot starp mums otru atspoli?” Skoulzs.

“Ne mazākās. Mēs esam pilnīgi atklāti. Tomēr šobrīd tuvojos nolaišanās trajektorijai. Mums ir apmēram divdesmit minūtes, pirms ieejam atmosfērā, kas varētu samazināt lāzeru ietekmi.”

“Gatavs!" iesaucās Leina.

“Gatavs kam?” Skoulzs noprasīja.

“Mēs esam atdalījuši kuģa datubāzi un pievienojuši to komunikācijām,” Nesele paskaidroja.

“Tu iedevi Kernai pieeju mūsu datiem?” Skoulzs pārtulkoja. “Domā, ka tas viņu pārliecinās?”

“Nē,” Leina paziņoja. “Bet man bija nepieciešama pieeja ziņojumiem. Holstcn, panāc šurp.” Sekoja ārkārtīgi neveikls baleta uzvedums, kura laikā Holstenu padeva uz priekšu, līdz viņš iesprādzējās krēslā pie komunikāciju paneļa — ieslīpi uz atspoles priekšgala pusi, jo viņu vēl arvien virzīja bremzēšanas spēks.

“Viņa mūs sadedzinās,” Leina paziņoja, palīdzot Holstenam iekārtoties. Šķita, ka šī iespēja viņai šķiet teju vai patīkami satraucoša. “Holstcn, tu vari viņai apvārdot zobus? Vai ko tādu?”

“Es... Man bija ideja...”

“Dari savu darbu, un es darīšu savējo,” Leina pateica. “Bet rīkojies tagad.”

Holstens pārbaudīja paneli, atvēra kanālu uz satelītu — tas ir; pieņemot, ka viņa jau nav visu novērojusi — un iesāka. “Doktore Kerna, doktore Avrana Kerna.”

“Tas nav apspriežams,” stingrā balss atbildēja.

“Es vēlos runāt ar Elīzu.”

Sekoja īss, saraustīts mirklis, kad runāja Kerna — un tad to pārrakstīja sūtījums Impērijas C valodā. Holstena sirds priekā salēcās. Elīza bija atkal pie grožiem.

Jūs šobrīd esat aizliegtajā zona Nē Elīza atdod man balsi tā ir mana pie planētas, kas atrodas karantīnā, balss atdod man prātu tas ir mans tas Jebkādi mēģinājumi ietekmēt Ker- ir mans pietiek brīdināt iznīcini viņus nas pasauli izraisīs tūlītēju atbildes ļauj man viņus iznīcināt reakciju.

Holstens cik -ātri vien spēja sagatavoja un pārtulkoja atbildi. Elīza, mēs apstiprinām, ka mums nav nekādas vēlēšanās ietekmēt Kernas pasauli, jo viņš bija diezgan pārliecināts, ka Eliza ir dators — kas zina, kādas bija tā programmatūras un kognitīvo funkciju robežas?

Šis paziņojums nav saskaņā ar Viņi man melo tev ļauj man runāt jūsu šībrīža kursu un ātrumu. Šis ir laid mani ārā palīdzi man kāds palīgā pēdējais brīdinājums.

Elīza, vai mēs, lūdzu, varam runāt ar doktori Avranu Kernu? Holstens nosūtija ziņu.

Kā gaidīts, šaurajā kajītē iedārdējās balss: “Kā jūs iedrīkstaties...?”

“Un nost,” Leina teica, un Kernas balss pārtrūka.

“Kas tas bija?” Skoulzs noprasīja.

“Briesmu signāls,” Leina paskaidroja. “Atkārtota viņu pašu briesmu signāla nosūtīšana.” Tajā pašā laikā Holstens sūtīja: Doktore Kerna, vai es, lūdzu, varu runāt ar Elīzu?

Sekojošā atbilde bija tik neskaidra, ka šķita līdzīga baltajam troksnim. Viņš dzirdēja dučiem saraustītu atbilžu no Kernas un no Elīzas sistēmas, un tās abas tika pārtrauktas, jo satelīta sistēmas centās apstrādāt augstas prioritātes briesmu signālu.

“Gandrīz esam atmosfērā,” pilots ziņoja.

“Mums izdevās,” kāds teica.

“Nekad nesaki...” Leina iesāka, un tad komunikāciju panelis apklusa tā, ka Holstens palūkojās uz tā statusu, lai pārliecinātos, ka tas vēl darbojas. Satelīts bija beidzis sūtīt ziņojumus.

“Vai mēs to izslēdzām?” Nesele jautāja.

“Kas ir “mēs”?” Leina atcirta.

“Bet, paklau, tas nozīmē, ka ikviens var ierasties uz šo planētu, visi no Gila...” sieviete iesāka, bet tad komunikācijas atgriezās pie dzīvības ar jaunu signālu, un pār viņiem gāzās Kernas niknā balss.

“Nē, mani jūs neizslēdzāt.”

Leinas rokas nekavējoties pieķērās viduklim, piestiprinot avārijas nolaišanās sprādzes, un tad viņa ķērās klāt Holstenam.

“Turieties!” kāds smieklīgi lieki iebļāvās.

Ilolstens paskatījās atpakaļ uz savu līdzšinējo sēdekli atspoles aizmugurē. Viņš pat pamanīja kravas nodalījumu, redzēja, cik izmisīgi dumpinieki vicināja rokas, mēģinot droši piesprādzēties. Tad sekoja žilbinošs uzliesmojums, kas atstāja spilgtas pēdas uz tīklenes, un pēkšņi atspoles rāmais lidojums kļuva par kritienu... No ārpuses atskanēja satricinošs rēciens, un viņš nodomāja: Atmosfēra. Mēs iegājām atmosfērā. Pilots drudžaini lādējās, cenšoties atgūt kontroli, un Leinas rokas stingri aptvēra Holstenu, turot viņu, jo Leina nebija paguvusi piestiprināt visas viņa drošības sprādzes. Viņš savukārt no visa spēka pieķērās sēdeklim, pretojoties pasaulei, kas centās viņu no tā izmest.

Kravas telpas durvis automātiski aizvērās. Tad viņš vēl nesaprata, ka tas tādēļ, ka visa atspoles aizmugure bija iznīcināta.

Priekšpuse — kajīte — krita lejup, planētas zaļajos plašumos.