Laika bērni

6.6. Un pieskārās dieva sejai

Poršija vēlas doties ārā līdz ar pārējo komandu, bet Viola to ir aizliegusi. Viņu saglabās viņas pašas ideālam. Līdz tam Poršiju lolo un lutina kā upurēšanai gatavotu karali.

Tādā augstumā Debesu Ligzdas kolonijai nepieciešama fiziska palīdzība, lai noturētu gaisa kuģa korpusu paredzētajā formā un uzturētu tā ierīces. Pat strādājot iekšpusē, aukstums jau skar skudras. Tās ir sīkas un nespēj regulēt ķermeņa temperatūru, viņas nespēj daudz darīt ārpus kuģa serdes, un tā nu zirnekļi ir apvilkuši īpašos tērpus un devušies ārā, lai rāptos pa savas lidojošās mājas ārpusi, ieejot un izejot pa spiedienu regulējošām durvīm, ko viņi paši auž un ārda — pagaidu izejas parādās un pazūd pēc vajadzības. Kad darbi piebeigti, viņi klupdami krizdami rāpjas atpakaļ pa diviem vai trim. Daži atgriežas, piesieti pie kolēģu mugurām — viņus, neraugoties uz zīda slāņiem, kas sedz viņu ķermeņus un ķīmiskos sildītājus pie vēderiem, pievārējis aukstums. Poršija jūtas neveikli par to, ka nevar palīdzēt, lai gan saprot, ka tiek taupīta citam pienākumam.

Daži bija pieturējušies pie domas, ka, nonākot tuvāk pie saules, viņi tiešāk, bez šķēršļiem justu tās karstumu. Šī doma ir pilnvērtīgi atspēkota. Šeit retinātais gaiss izsūc viņu ķermeņus kā neredzams vampīrs. Un tik un tā Poršija būtu viņiem pievienojusies, strādājusi kāju pie kājas ar viņiem un paveikusi savu darba daļu — kamēr kuģis dara savējo.

Otrs iemesls, kādēļ viņa vēlas strādāt: lai viņai nebūtu jādomā par to, kas notiek lejā — vai arī augšā atkarībā no skatpunkta. Pēkšņais Ziņ-neses klusums ir ietekmējis visas. Saprātīgi būtu domāt, ka viņu misija ir ne vairāk kā pastarpināti saistīta — tikai tādējādi, ka abi pasākumi ir saistīti ar Biankas neparedzamo ģenialitāti — bet, līdzīgi ka cilvēki,

arī zirnekļi ātri ierauga sakarības un saskata saistības, lai no sagadīšanās izdarītu secinājumu par neesošu nozīmīgumu. Komandā ir valdījis savāds uztraukums, lai arī Tempļa slavas dienas sen ir pagājušas. Tas, ka viņi ir tik būtiski tuvāk Ziņneses būtības noslēpumam, tik ļoti atšķirti no visa zināmā, modina svešādas domas.

Vismaz Viola ir pārliecināta, ka Debesu Ligzda stabili lidos retinātajā gaisā, un viņa sazinās ar radiobākām uz zemes. Gaisa straumes — tās pēdējo gadu laikā ir aptuveni iezīmētas — nes viņas tuvāk krīzes punktam.

Ponija, Fabian, ieņemiet pozīcijas, Viola izrīko.

Poršija cieņpilni izsaka šaubas par šo pavēli, ar aprautām palpu kustībām ziņojot, ka uzskata — misiju var tikpat vienkārši īstenot kā vienatnē, tā arī divatā. Viņu mudina nevis ticības trūkums Fabiana spējām, bet bailes par viņu. Tēviņi ir tik trausli, un viņa vēlas to pasargāt.

Viola norāda, ka viss notiks pēc plāna, un šis plāns pieprasa, ka abi dodas uz nelielāko gaisa kuģi, kas novietots uz Debesu Ligzdas. Zvaigžņu Ligzda — tā viņi to sauc, un tā aizvedīs viņus tur, kur nekad vēl nav bijis neviens zirneklis — vietās, kas bijušas mītu un iztēles telpa, cik ilgi vien pastāv viņu pieraksti. Vairāki nelieli bezpilota lidaparāti ir nokļuvuši tuvu šai robežai. Tagad zinātnieki uzskata, ka viņi ir nonākuši pie sapratnes par to, kādi apstākļi valda pasaules pašā malā, un ir izveidojuši atbilstošus plānus. Poršijai un Fabianam būs jācīnās ar šo uzskatu iespējamo kļūdai-numu, un viņi dodas divatā, ja gadījumā kāds no viņiem cietīs neveiksmi.

Debesu Ligzda ir izturīga, tā var izdzīvot mainīgajos, vētrainajos laikapstākļos, kas valda visapkārt viņu pasaulei. Tā vēl arvien ir milzīgs objekts gandrīz bez svara: zīda, koka un ūdeņraža mākonis; smagākās lietas tajā ir nelielā zirnekļu komanda un daži dzinēji. Tik un tā šis kuģis nav gana viegls. Pilnībā piepūstas Zvaigžņu Ligzdas izmērs būs salīdzināms ar Debesu Ligzdu, bet tās svars būs daudzkārt mazāks: samazināta borta kolonija, kas nodrošinās dzīvības procesu uzturēšanu, radio, divu zirnekļu komanda un krava.

Šis ir viens no Biankas un viņas biedru atklātajiem faktiem: ka debesīm ir rūkoša mala, ka, ceļotājam dodoties tālāk no zemes, gaisa

kļūst mazāk, tas kļūst retinātāks, aukstāks un mazāk uzticams, līdz... Nu, šeit vēl arvien notiek diskusija, vai tas patiešām izbeidzas vai arī kļūst tik izretināts, ka neviens no esošajiem instrumentiem nespēj to noteikt. Galu galā — cik daudz gaisa molekulu izplatījuma kvadrātkilometrā nozīmē, ka atmosfēra vēl turpinās?

Poršija dodas uz pārģērbšanās telpu, kur viņai uzvelk tērpu. Tas nav tikai izolējošs slānis, kādu vilka gaisa kuģinieki, bet smags un savāds ietērps — biezāks ap locītavām un milzīgs pie vēdera, kur novietotas gaisa tvertnes. Šobrīd tas ir bez spiediena un ļengani karājas uz Porši-jas ķermeņa — tas šķiet pārsteidzoši smags, traucē kustēties un, mēģinot runāt, viņa tikai murmina. Šajā misijā viņa būs spiesta izmantot tikai palpu signālus un radio.

Fabians, līdzīgi apseglots, viņai pievienojas. Viņš iedrošinoši pamāj Poršijai, lai viņa nezaudē dūšu. Viņš ir izvēlēts kā Poršijas pārinieks, jo viņi labi sadarbojas, un arī tāpēc, ka, būdams neliela auguma pat tēviņam, viņš ir sasniedz vien pusi no Poršijas lieluma un sver pat mazāk nekā pusi no viņas svara. Zvaigžņu Ligzdai viņi ir jāved garā ceļā — kā nekā zvaigznes ir ļoti tālu.

Pat Ziņnese ir tālu, tā šķērso debesis daudz augstāk, nekā Zvaigžņu Ligzda varētu aizsniegties. Ja neskatās uz jautājumu filozofiski, tad tur vispār nav atmosfēras. Ziņnese ir dzīvības forma, kas mīt nemīlīgākajā, dzīvībai nedraudzīgākajā vidē, kādu zirneklis var iztēloties.

Un Poršija nespēj nedomāt: Vai mēs esam Viņu apklusinājuši, sniedzoties tik augstu kā tagad? Vai, to darot, mēs jau mērāmies kājiņām ar Viņu?

Zvaigžņu Ligzdas komandas kajīte ir briesmīgi saspiesta. Griesti ir piebāzti ar kuģa sistēmām: sildītāju, ķimikāliju ražotni, raidītāju/uztvē-rēju un skudru populāciju, kurām ir ierobežota kapacitāte — tās ir radītas, tikai lai visu to darbinātu. Poršija un Fabians iekārtojas, cik labi vien var, izveidojot ligzdiņas ierobežotajā telpā, ko viņiem sniedz sienas.

Ar radio pulsu ienāk instrukcijas no Violas, kas atrodas Debesu Ligzdas garajā kajītē. Tās liek Poršijai veikt garu pārbaužu sēriju, pārbaudot abu kuģu borta kolonijas, kas jebkurā gadījumā ir kā māte un meita — radniecības saites palīdz veidot saziņu starp tām abām.

Viola signalizē, ka pienācis izšķirošais mirklis: saskaņā ar labākajām gaisa plūsmu prognozēm šis ir mirklis, kad kuģim jāatdalās no Zvaigžņu Ligzdas, lai varētu nodrošināt optimālu veiksmes iespēju. Violas vārdi tiek pārsūtīti kā digitāls pulss, kas atņem informācijai sūtītāja raksturu un personību, tādēļ izklausās šausminoši efektīvi.

Poršija atbild, ka viņa un Fabians ir gatavi atdalīties. Viola iesāk kaut ko teikt, tad pieklust. Poršija zina, ka viņa tikko ir noklusējusi kādu tukšu frāzi par Ziņneses labvēlību. Šāda sentimenta izpausme šobrīd šķiet nevietā.

Lejā, uz planētas virsmas, dučiem observatoriju un radio uztvērēju aizrautīgi gaida ziņas par notiekošo.

Zvaigžņu Ligzda kā parazīts ir turējusies pie Debesu Ligzdas augšpuses. Tagad tās komanda ir spējusi tajā iekāpt un iekārtoties, un Debesu Ligzdas skudras saudzīgi atdala mazāko kuģi, pārgriežot daudzus sīkus pavedienus, tā ka uzreiz ir redzama Zvaigžņu Ligzdas labākā lidot-spēja — tā aizlido no mātes kuģa graciozi kā medūza. Tūlīt pat tā paceļas augstāk, nekā tai varētu sekot smagākais gaisakuģis, un to notver augstākās gaisa plūsmas, kas — pagaidām — atbilst modeļiem, kurus radījuši zinātnieki, kuriem gan nevajadzēja uzticēt šai ierīcei savu dzīvību.

Poršija un Fabians regulāri pa radio ziņo Violai un plašākajai pasaulei. Starplaikos viņi lielākoties izklaidējas. Viņu spēja sazināties aprobežojas ar palpu signāliem, smalkāku izteiksmi slāpē saspiestība un neērtie tērpi. Lai ari komandas kajīti ietin zīda slāņi, tajā tomēr iekļūst aukstums. Viņi jau elpo iekrāto gaisu, kas ir ierobežots resurss. Poršija apzinās, ka viņu misija jāīsteno saskaņā ar stingru laika grafiku.

Ķīmiskā gaisma viņu mēraparātos ziņo par straujo pacelšanos. Radio apstiprina Zvaigžņu Ligzdas pozīciju. Poršija piedzīvo to savādo sajūtu, kas tik lielā mērā raksturo, kas viņa ir: sajūtu, ka viņa dodas turp, kur neviena cita vēl nav gājusi. Šī oportūnistiskās ziņkārības izjūta, kas piemita viņas sencēm jau tad, kad viņas bija sīkas, nedomājošas mednieces, Poršija izpaužas jo spēcīgi. Viņai vienmēr ir jauni apvāršņi un jaunas takas.

Ap šo laiku Ziņnese pārtrauc klusēšanu. Poršija nav noskaņojusies uz Dieves frekvenci, bet vētrainā atbilde no zemes viņai izstāsta, kas

noticis. Viņa pati neprot labi lasīt Dieves sarežģīto, intuitīvi grūti uztveramo valodu, bet drīz vien parādās tulkojumi, kas ceļo ap planētu ātri kā doma.

Dieve ir atvainojusies.

Dieve ir izstāstījusi, ka Viņa pirmīt nav sapratusi dažus situācijas pamatelementus, bet tagad ir labāk apjautusi, kas notiek.

Dieve ir atvērta jautājumiem.

Poršija un Fabians, ieslēgti mazajā, augšplidojošajā burbulī, satraukti gaida, kas tiks teikts. Viņi zina, ka Bianka un viņas biedres uz zemes noteikti drudžaini diskutē, ko tālāk. Kādi jautājumi gan var iezīmēt šo jauno komunikāciju fāzi ar Ziņnesi?

Bet, protams, ir tikai viens vitāli svarīgs jautājums. Poršija prāto, vai Bianka maz beigās jautās kāda cita padomu vai ari vienkārši nosūtīs savu prasību Dievei, lai neviena cita to nevarētu izdarīt. Noteikti ikvienam citam zirneklim ar pieeju raidītājam šis ir milzīgs kārdinājums.

Bianka jautā šādi:

Ko nozīmē tas, ka tu esi tur, bet mēs esam šeit? Vai tam ir nozīme, vai arī tā ir nejaušība? Jo ko gan citu kāds var jautāt — pat ja atbild tikai salauzta kibernētiska dievība —, ja ne Kāpēc mēs esam šeit?

*

No saviem augstumiem Avrana Kerna sagatavojas pilnīgai atklātībai: šis ir jautājums, ko viņa var atbildēt detalizētāk, nekā visi pasaules zirnekļi varētu vēlēties. Viņa, Avrana Kerna, pati ir vēsture.

Viņa ievelk dziļas elpas ekvivalentu, bet prātā nenāk neviena atbilde. Viņai ir daudz pārliecības, ka viņa zina, bet šo pārliecību nestiprina zināšanas. Datu arhīvs, par kuru viņa domā kā par savām atmiņām, nav pieejams. Kad viņa meklē atbildes, izlec kļūdu paziņojumi. Viss ir pazudis. Visa plašais “kas reiz bija" ir prom. Viņa ir vienīgā lieciniece veselam civilizācijas laikmetam, bet tomēr ir visu aizmirsusi. Nelietotie ieraksti viņas tūkstošgadu miegā un gadsimtu nomodā ir pārrakstīti.

Viņa zina, ka zina, bet patiesībā viņa nezina. Viņai ir tikai pieņēmumu lupatu deķis un atmiņas par laiku, kad viņa atcerējās notikumus, ko vairs nevar atcerēties pa īstam. Ja viņai ir jāatbild planētai, tad šo atbildi veidos gabaliņi, kas sadiegti kopā, lai izveidotu audumu. Viņa sniegs tiem novēlotus radīšanas mītus — daudz dogmas, maz detaļu.

Bet viņi tik izmisīgi vēlas zināt, un tas ir pareizais jautājums. Vai viņa tiem jautātu tehniskās specifikācijas vai sērijas numurus? Nē. Viņiem jāzina patiesība, cik labi vien viņa to var izstāstīt.

Tā nu viņa tiem izstāsta.

Viņa jautā tiem: kas, viņuprāt, ir gaismiņas debesīs: tie lejā ir gana labi astronomi, lai zinātu, ka tās ir neiedomājami tālas ugunis.

Tās ir līdzīgas jūsu saulei, viņa saka. Un ap vienu tādu sauli riņķoja planēta, loti līdzīga jūsējai, un no tās citas acis lūkojās uz tālajām gaismām un prātoja — nez, vai kāds tur lūkojas uz mums? Viņa ir gluži dabiski pieņēmusi pagātnes formu, lai gan viņas priekšstats par lineāru pagātni ir nedaudz atšķirīgs no zirnekļu pašu priekšstatiem. Pati Zeme viņai ir mirusi.

Radījumi, kas dzīvoja uz šīs zemes, bija ķildīgi un nežēlīgi, un lielākā dala no viņiem vēlējās vienīgi nogalināt, kontrolēt un apspiest cits citu, un pretoties ikvienam, kurš mēģināja uzlabot savu biedru likteni. Bet bija daži, kas redzēja tālāk. Viņi ceļoja uz citām zvaigznēm un pasaulēm un, kad viņi atrada pasauli, kas bija nedaudz līdzīga viņējai, viņi izmantoja tehnoloģiju, lai to mainītu tiktāl, ka varētu uz tās dzīvot. Uz dažām no šim pasaulēm viņi dzīvoja, uz citām veica eksperimentu. Viņi sēja šajās zemēs dzīvību un radīja katalizatoru, kas veicināja šīs dzīvības attīstību; viņi gribēja redzēt, kas radīsies. Viņi vēlējās redzēt, vai šī dzīvība skatītos uz viņiem un saprastu.

Viņā sakustas kaut kas no tā, kas ir palicis pāri no Avranas Ķērnās — kāds salūzis mehānisms, ko viņa nav izmantojusi tik ļoti ilgi.

Bet, kamēr viņi gaidīja, iznīcinošais, izšķērdīgais vairākums cīnījās ar pārējiem, ar pareizi domājošajiem, un sāka milzīgu karu. Viņa saprot, ka viņas klausītāji sapratīs vārdus “karš” un “katalizators” un lielāko daļu izmantoto jēdzienu. Un viņi nomira. Visi viņi nomira. Visi cilvēki uz

Zemes —palika tikai daži. Un tā viņi nekad neatgriezās, lai paskatītos, kas izaudzis viņu jaunajās pasaulēs.

Un viņa nesaka, bet nodomā: Un tie esat jūs. Mani bērni, tie esat jūs. Jūs neesat tas, ko mēs gribējām, ne tas, ko mēs plānojām, bet jūs esat mans eksperiments, un jūs esat veiksme. Un atkal sakustas tā zāģzobainā daļa, un viņa zina, ka kāda viņas daļa, kāda no apziņas izslēgta miesīga daļa cenšas raudāt. Bet ne no skumjām — drīzāk no lepnuma, tikai no lepnuma.

*

Poršija savā mazajā, izolētajā pasaulē klausās, ko Dieve mēģina pateikt, un cenšas to pieņemt — gluži kā citi zirnekļu prāti visā pasaulē cenšas saprast, kas tiek teikts. Daļēji tas nav saprotams — līdzīgi kā liela daļa no Ziņneses vārdiem — bet šis ir skaidrāks nekā lielākā daļa no teiktā: Dieve šoreiz patiešām cenšas tikt saprasta.

Nākamo jautājumu viņa uzdod gandrīz vienlaikus ar Bianku:

Tātad tu esi mūsu radītāja? Ar visu saistīto nastu, kas nāk līdzi šim jautājumam: Radīji — kāpēc? Ar kādu mērķi?

Un Ziņnesc atbild: Jūs esat radīti pēc Manas gribas, un jūs esat radīti no tās otras pasaules tehnoloģijas, bet tas viss ir jūs ātrāk aizvedis pa ceļu, kuru jūs varbūt būtu gājuši bez manis, ja jums būtu laiks un izdevība. Jūs esat Mani, bet jūs arī piederat Visumam, un jūsu mērķis ir tāds, kādu jūs paši izvēlaties. Jūsu mērķis ir izdzīvot un augt, un zelt, un mēģināt saprast — līdzīgi kā maniem ļaudīm vajadzēja pieņemt to par savu mērķi, ja viņi nebūtu kļuvuši muļķi un aizgājuši zudībā.

Un Poršija, lai gan viņa nekad nav bijusi templī gājēja, jūt, ka viņa — paceļoties augstākajos, retinātajos gaisa slāņos — piepilda šo likumu un cenšas paplašināt zināmā robežas.

Viņu pacelšanās ir bijusi strauja; Dieve ir izrunājusies plaši.

Tagad viņi palēnina gaitu, un altimetra krāsa vēsta, ka pat izturīgā Zvaigžņu Ligzda, kas ir tikai plāna ādiņa ap milzīgu ūdeņraža daudzumu un zem tā piekarinātu pavisam nelielu svaru, sasniedz savu iespēju robežas — tur, kur atmosfēras gandrīz nav, un tādēļ nav nekā, par ko gāze varētu būt vieglāka. Viņi vēl arvien ir daudz, daudz par tālu no orbitējo-šās Ziņneses — teju trešā daļa no attāluma līdz tālajai dzirkstelei —, bet tas ir tālākais, kurp viņi paši var nonākt.

Tomēr viņu kravai lemts doties vēl tālāk. Tās palaišana ir bīstamā ceļojuma riskantākā daļa — šeit, kur nevienam zirneklim nebija paredzēts doties. Poršija nosūtīs orbītā pašu pirmo mākslīgo objektu, kas radies viņas pasaulē. Zirnekļi ir uzbūvējuši satelītu.

Tā ir dubulta stikla lode, kas satur radio raidītāju/uztvērēju un divas kolonijas: viena no tām ir skudras, otra — aļģes. Aļģes ir īpaša suga, ko radījuši jūras mutkāji, tā ir izveidota tā, lai pielāgotu vielmaiņu un mainītu apkārtējās vides apstākļus. Saules gaismā tā zaļos, izplešoties caurumotajos zīda spārnos, ko atvērs satelīts, un to regulēs skudru kolonija, kas barosies no aļģēm un elpos to izdalīto skābekli. Satelīts ir sīciņa biosfēra, kas paredzēta apmēram gadu ilgai darbībai, līdz kādā nebūt veidā zaudēs iekšējo līdzsvaru. Tā darbosies kā radio pastiprinātājs, un skudras varēs no zemes pāriestatīt dažādu analītisku uzdevumu veikšanai. Iespēju ziņā satelīts nav nekas satriecošs, bet tomēr tas iezīmē jaunas ēras sākumu.

Ir paredzēts, ka tas atdalīsies no gondolas apakšas, kur tas līdz šim karājās kā pati blīvākā Zvaigžņu Ligzdas ekspedīcijas daļa. Tam ir ķīmiskas raķetes, kas to nosūtīs solīti tālāk stabilā orbītā, un skudras jau ir iepriekš apbruņotas ar aprēķiniem, kas būs nepieciešami, lai lidojuma laikā pielāgotu trajektoriju. Lai cik labas nebūtu viņu ķīmijas zināšanas, zirnekļiem ir ierobežotas iespējas izveidot iekšdedzes raķetes, tādēļ bija nepieciešams Debesu Ligzdas un Zvaigžņu Ligzdas projekts. Kerna un viņas biedri nekad nebija to iedomājušies, bet zaļā planēta ir ģeoloģiski jauna — pārāk jauna, lai tajā būtu radies kaut kas līdzīgs fosilajai enerģijai. Biotehnoloģijas un mehānikas izgudrojumiem ir tā jāaizvieto.

Krava neatdalās.

Poršija neskaidri aptver šo faktu. Viņa un Fahians ar grūtībām spēj izturēt vides apstākļus. Ilgā, aukstā pacelšanās ir no viņiem prasījusi daudz. Zirnekļiem kā sugai nepiemīt efektīvas endotermijas. Šobrīd abi ir mežonīgi izsalkuši, viņi aprij iekšējās barības rezerves, bet tik un tā aukstuma dēļ klust gausi. Tagad kaut kas ir nogājis greizi, un Poršijai jāpamet komandas kajīte, lai dotos arvien retinātākajā gaisā un paskatītos, vai to var labot. Briesmas aug ar katru mirkli: ja satelīts ir piedzīvojis kļūmi, tas var izšaut raķetes pirms atdalīšanās no Zvaigžņu Ligzdas, kas sadedzinātu kabīni un piešķiltu liesmu ūdeņraža kamerai. Fabians informē zemi par viņu situāciju, ielaužoties vispārējā čalā, ko radījušas Ziņncses atklāsmes. Bianka un viņas biedres — tās, kas tieši iesaistītas Zvaigžņu Ligzdas projektā — strauji pieklust.

Komunikācija ir sarežģīta. Fabians vēl un vēlreiz atkārto sakāmo, kamēr Poršija sagatavo tērpu, lai izietu naidīgajā teju vai kosmosā, kas plešas visapkārt. Zvaigžņu Ligzdas raidītājam ir grūti sasniegt planētas virsmu — vēl viens tehnoloģijas paraugs, kas nespēj izturēt slodzi.

Poršija nostājas tur, kur plāno iziet — netālu no komandas kajītes apakšas. Viņa izritina drošības tauvu, kas pievienota kajītes iekšpusei, tad savērpj vēl vienu sienu pār sevi, pēc tam ieslēdz tīkla dziedzerus tērpā. Tad viņa atgriež kabīnes sienu un nokļūst telpā pirms ārsienas, salabo plēsumu aiz sevis un tad veic tās pašas darbības, lai izkļūtu ārā, slepkavnieciskajā aukstumā.

Viņas tērps acumirklī izplešas: iekšējās gaisa rezerves reaģē uz ārējo reto atmosfēru un paplašinās, lielākoties ap viņas vēderu, muti, acīm un locītavām: šīs ķermeņa daļas varētu ciest no pēkšņa spiediena zuduma. Poršijai šobrīd ir vairākas priekšrocības salīdzinājumā ar mugurkaulnieku: atvērtā asinsrite ir mazāk jutīga pret apsaldējumiem un gāzes burbuļiem, ko rada spiediena maiņa, un ārējais skelets labāk nekā āda saglabā mitrumu. Tomēr izpleties tērps samazina kustību iespējas —viņa spēj tikai kroplīgi steberēt. Vēl ļaunāk, viņa gandrīz uzreiz sāk uzkarst. Viņa ir — tik tikko— spējīga uzturēt ķermeņa temperatūru augstāku, bet viņai nav nekāda veida, kā padarīt to zemāku. Viņas radītajam siltumam nav kur palikt, jo tam visapkārt ir tik maz gaisa. Viņa sāk lēnām vārīties pati savā ādā.

Ar sāpēm un grūtībām viņa rāpjas lejup, lai atrastu satelītu, un caur aizmigloto lūciņu redz, ka to pie ārsienas piekalis ledus. Viņa nevar nekādā veidā to kādam paziņot, un var vienīgi cerēt, ka pati krava nav bojāta. Viņa sāk drūmi ar priekškājām lauzt un šķelt ledu. Stikla lode vēl arvien paliek pieķēdēta pie Zvaigžņu Ligzdas zīda. Poršija neskaidri apjauš, ka jebkurā brīdī var iedarboties tās raķetes, un tās visticamāk nevis izkausēs ledu, bet gan sadedzinās visu Zvaigžņu Ligzdu. Kamēr šī doma laužas cauri viņas sakarsušajam prātam, viņa redz pirmo blāvo spīdumu — ķīmisko vielu sajaukumu, kas rada pēkšņu karstumu.

Sis ir viņas darbs. Tādēļ viņa tika izvēlēta. Viņa ir celmlauze, ris-kētāja, zirnekliene, kas nekad nav gatava vienkārši sēdēt un gaidīt, kad pasaule panāks viņai pretī. Viņa ir varone, bet tāda, ko vairāk apskauž, nevis kurai līdzinās.

Viņa neveikli aptver satelītu un beidzot veiksmīgi atrauj to no ledus slēģiem. Pierāvusi pakaļkājas, viņa notēmē uz atklātu kosmosu un no visa spēka atsperas milzīgam lēcienam.

Viņa jūt, kā pie vienas no viņas pakaļkājām saplīst tērps — zīds nav izturējis pēkšņo lēcienu. Vēsums, kas aptver atbrīvoto kāju, šķiet gandrīz patīkams. Tad viņa lido prom — rēnajā, rēnajā gaisā, prom, metot loku uz leju, kur viņu pacietīgi pievelk planēta. Gluži kā krampjos sarāvusi sešas kājas, viņa aizmet satelītu prom.

Tā raķetes aizdegas. To ugunīgo astu gals apdedzina Poršiju, un satelīts kā neprātīgs aizvirpuļo prom — ārpus plašās Zvaigžņu Ligzdas lapotnes, kas pletās pār to. Poršija nezina, vai tas varēs pietiekami mainīt kursu, lai nonāktu plānotajā orbītā.

Viņas prātā dzimst pārsteidzoši racionāla doma: Noteikti ir vieglāks veids, kā to izdarīt.

Tad viņa krīt un krīt, un, lai gan viņas kājas kļūmīgi kustas, it kā austu izpletni, viņa neko nerada.

Viņas kritiens pēkšņi ar rāvienu apstājas, viņa karājas zem Zvaigžņu Ligzdas. Viņu notvērusi drošības trose, un Poršijai tagad ir pārāk karsti, lai viņa varētu pakustēties vai padomāt. Viņa nospriež, ka ir zudusi.

*

Fabians šajā laikā jau darbojas. Viņš ir spējis ļoti maz izsekot notikušajam, bet pēkšņais Poršijas troses rāviens piesaista viņa uzmanību, un viņš tai seko, pats izveidodams vienu izeju pēc otras, līdz — paša tērpam izplešoties un saspiežot ķermeni — viņš var uzvilkt Poršiju augšup. Ar teju pēdējiem spēkiem viņam izdodas ievelt Poršiju iekšā, un, tikko kamera ir aizvērta, viņš ar ilkņiem atrauj abu tērpus.

Tur viņš guļ uz muguras, viņa un Poršijas locekļi savijusies kopā. Viņa nekustas — tikai vāri pulsē vēderiņš.

Kaut kā viņš sasniedz radio raidītāju un nosūta pussakarīgu ziņojumu par notikušo. Viņš saņem tikko dzirdamu apstiprinājumu, ka satelīts ir veiksmīgi palaists, bet nekādu ziņu par to, vai viņš ir sadzirdēts.

Viņš mēģina vēlreiz, ar drebošām palpām sūta nesakarīgas ziņas, un beidzot viņam izdodas: Vai jūs mani uztverat? Vai kāds mani uztver?

No zemes nekādu ziņu. Viņš pat nezina, vai radio vēl strādā. Viņš ir izmisīgi izsalcis, un Poršijas gājiens ārpus kajītes nozīmē, ka abiem ir palicis ļoti maz gaisa. Viņš ir sācis ūdeņraža nolaišanu, cik ātri vien ir iespējams to izdarīt droši, bet vēl arvien līdz lejai ir palicis tālu. Viņam un Poršijai nepietiek ne spēka, ne skābekļa, lai sasniegtu apdzīvojamu augstumu.

Tad ieskanas balss: Jā, es tevi uztveru.

Ziņnese klausās. Fabians izjūt reliģisku bijību. Viņš ir pirmais tēviņš, kas jebkad runājis ar Dievi.

Es saprotu jūsu situāciju, Ziņnese viņam saka. Nevaru jums palīdzēt. Man žēl.

Fabians pavēsta, ka viņam ir plāns. Viņš rūpīgi izstāsta, ko izdomājis. Vai tu vari izskaidrot viņiem visiem?

To es varu, Ziņnese sola, un tad, pēkšņi piekļūstot senām atmiņām — Kad mani senči sniedzās kosmosā, starp tiem celmlaužiem arī bija upuri. Tas ir to vērts. Nākamā frāze Fabianam ir sveša. Viņš nekad nezinās, ko Ziņnese domājusi ar: Atdodu tev godu.

Viņš pagriežas pret Poršiju, kurai nekas vairs nav atlicis. Viņa guļ uz muguras bez samaņas, palikusi bez nekā — tikai ar pašiem primitīvākajiem refleksiem.

Lēnām, samocītām kustībām Fabians sāk viņu aplidot. Viņš kustina palpas Poršijas acu priekšā un pieskaras viņai, it kā mēģinātu pāroties,

pamodinot lēnu instinktu, kas civilizācijas gadsimtu gaitā ir pārrakstīts, bet nekad nav līdz galam pazudis. Nav barības, kas ļautu viņai atgūties — tikai viens tās avots. Nav pietiekami gaisa diviem, bet varbūt ir pietiekami vienam.

Viņš redz, kā atveras un paceļas dreboši ilkņi. Mirkli viņš uz tiem skatās un pārdomā, ko jūt pret savu komandas biedru un draudzeni. Viņa to nekad nepiedos ne viņam, ne sev, bet varbūt viņa tik un tā dzīvos.

Viņš padodas viņas automātiskajam skāvienam.

*

Vēlāk Poršija atgūst samaņu Zvaigžņu Ligzdā. Viņa jūtas pieēdusies, savainota, savādi uzbudināta. Viņa ir pilnībā zaudējusi vienu pakaļkāju, divus posmus no citas kājas, kā arī vienu no savām sekundārajām acīm. Tomēr viņa ir dzīva.

Kad viņi izstāsta Poršijai, ko Fabians izdarīja, lai nodrošinātu viņas izdzīvošanu, viņa ilgu laiku atsakās tam ticēt. Beidzot Pati Ziņnesc ir tā, kas palīdz Poršijai pieņemt notikušo.

Poršija nekad vairs nelidos, bet viņa būs izšķiroši svarīga turpmāko lidojumu plānošanā, izstrādājot gudrākas un drošākas metodes, kā sasniegt orbītu.

Jo tagad, kad Ziņnese ir atradusi pacietību un skatpunktu, kas ļauj pienācīgi izprast Viņas bērnus, Viņa var beidzot paust savu brīdinājumu tā, ka viņi to spēj saprast. Beidzot zirnekļi aptver, ka vēl bez viņu orbitē-jošās Dieves viņi Visumā nav vieni, un tas nemaz nav labi.