Laika bērni

7.7. Karš ārpuse

“Ha!” Kersts uzkliedza ekrāniem. “Tas izjāj viņu sūda radio!”

“Nav tā, ka šis būtu izšķirošais trieciens,” Leina izberzēja acis ar plaukstas pamatni.

“Turklāt tas neko nemaina faktā, ka viņiem vispār ir radio — un ko tas implicē,” Holstens piezīmēja. “Ar ko mums ir darīšana? Kāpēc mēs pat neuzdodam šo jautājumu?”

“Tas ir acīmredzami,” sakaros atskanēja Vitas skarbā balss.

“Tad, lūdzu, izskaidro, jo patlaban man ļoti maz kas izskatās acīmredzams,” Leina ieteica. Viņa bija koncentrējusies uz ekrāniem, un Hol-stenam radās iespaids, ka viņas vārdi bija radušies drīzāk no aizkaitinājuma par Vitas augstprātīgo toni.

“Kernas Pasaule bija kaut kāda bioinženierijas planēta,” Vitas bezķermeniskā balss skaidroja. “Viņa radīja tos tur. Tad, zinot, ka mēs atgriezīsimies, viņa beidzot ir tos izvilkusi no miega un palaidusi karā pret mums. Viņi īsteno savu programmatūru pat pēc viņas satelīta iznīcināšanas.”

I īolstens centās notvert Leinas vai Ķersta, vai, nudien, jebkura skatienu, bet šķita, ka viņš atkal ir saplūdis ar fonu.

“Ko tas nozīmē — kāda izskatīsies planētas virsma?” Kersts nedroši apjautājās.

“Mums varētu būt nepieciešams veikt plaša apjoma tīrīšanu,” Vitas, šķiet, entuziastiski apstiprināja.

“Pagaidiet,” Holstens nomurmināja.

Leina pacēla uzaci uz viņa pusi.

“Lūdzu, ne... neatkārtosim viņu kļūdas. Impērijas kļūdas.”To reizēm man šķiet, ka mēs to vien esam darījuši. “Izklausās, ka jūs apsverat domu saindēt planētu līdz nāvei, lai mēs varētu uz tās dzīvot.”

“Tas var būt nepieciešams — atkarīgs no virsmas apstākļiem. Atļaut, lai uz planētas virsmas paliek nekontrolēta biotehnoloģija, būtu daudzkārt sliktāk,” Vitas paziņoja.

“Bet ja nu viņi ir saprātīgi?” Holstens jautāja.

Leina tikai vēroja, viņas acis atradās ēnā — un šķita, ka Kersts vispār nav īsti sapratis jautājumu. Tagad bija palicis tikai Holstens pret Vitas balsi.

“Ja tā tas ir,” Vitas sprieda, “tad tikai tādā nozīmē, kā datoru var uzskatīt par saprātīgu. Tie sekos instrukcijām, iespējams, veidā, kas sniedz tām būtisku brīvību, kas ļauj reaģēt uz vietējiem apstākļiem, bet tas arī viss.”

“Nē,” Holstens pacietīgi teica. “Ja nu viņi ir patiešām saprātīgi. Dzīvi un neatkarīgi, evolucionējuši?” Augšāmcelti, viņa prātā atskanēja vārds. Zvēru augšupcelsme. Bet Kerna bija runājusi tikai par saviem mīļotajiem mērkaķiem.

“Nekļūsti smieklīgs,” Vitas atcirta, un visi pilnīgi noteikti dzirdēja, kā viņas balss iedrebas. “Katrā gadījumā tam nav nozīmes. Vēl arvien ir spēkā cietumnieka izvēles problēma. Lai arī pret ko mēs būtu nostājušies, viņi dara visu iespējamo, lai mūs iznīcinātu. Mums jāreaģē atbilstoši.”

“Vēl viens drons ir pagalam,” Kersts paziņoja.

“Ko?” Leina noprasīja.

“Tā kā korpusa sensori ir aplasīti, es cenšos tos kverpļus pieskatīt ar droniem, bet tos arī viņi novāc. Man ir palikuši tikai daži.”

“Ir kāds apbruņots kā tie, ar ko iznīcinājām Kernu?” jautāja vecā inženiere.

“Nē, un mēs tos tāpat nevarētu izmantot. Viņi ir uz korpusa. Mēs sabojātu kuģi.”

“Tam varētu jau būt par vēlu,” Alpašs mierīgi piezīmēja. Viņš parādīja pārējiem vienu no pēdējiem dronu uzņēmumiem. Bars zirnekļu bija sapulcējušies pie atspoļu angāra durvīm. Metālā bija redzama jauna līnija, ko iezīmēja rēgaina tvaika svēdriņa visā tās garumā.

“Sūdabrāļi,” drūmi noteica Kersts. “Jūs droši zināt, ka mēs nevaram elektrizēt korpusu?” Šis bija karsts diskusiju temats, pirms viņi izmēģināja elektromagnētiskā pulsa triecienu. Alpašs bija mēģinājis izveidot risinājumu lokalizētam elektriskam tīklam ap vietu, kur bija izvietoti zirnekļi, bet atbilstošas infrastruktūras vienkārši nebija — nemaz nerunājot par milzīgo enerģijas daudzumu, kas būtu tam jāpatērē. Tādēļ runas bija novirzījušās uz mazāk prasīgiem risinājumiem.

“Vai jūsējie ir apbruņoti un gatavi?”

“Man ir sasodīta armija. Esam pamodinājuši dažus simtus labāko kandidātu no kravas un ielikuši viņiem rokās disruptorus. Pieņemot, ka tos sīkos mērgļus var ievainot ar disruptoriem. Ja ne, nu, mēs esam atvēruši ieroču glabātuvi. Teiksim tā,” un viņa balss nedaudz nodrebēja, iezīmējās sīkas plaisas, kas radušās dziļa, dziļa stresa iespaidā, “kuģis ir tādā dirsā, ka daži papildu caurumi neko nemainīs, ne tā? Un jebkurā gadījumā mēs vēl arvien varam panākt, ka viņi netiek iekšā. Bet, ja viņi tiek iekšā... Mēs varbūt nespēsim viņus izkontrolēt.” Viņš cīnījās ap vārdu “varbūt”, vajadzībai pēc optimisma brutāli ietriecoties apstākļu sienā. “Nav tā, ka šis kuģis būtu izveidots, domājot par šādu situāciju. To nu gan viņiem vajadzēja paredzēt, sūds ar ārā.” Un stings smaids.

“Kerst...” Leina iesāka, un Holstens — kā vienmēr drusku atpalicis — iedomājās, ka viņa vienkārši gribēja panākt, lai viņš aizveras un beidz sevi apkaunot.

“Es lienu tērpā,” drošības priekšnieks noteica.

Leina viņu tikai klusējot vēroja.

“Kas?” Holstens uz viņu blenza. “Nē, pagaidi...”

Kersts viņu pilnībā ignorēja, vērodams tikai veco inženieri.

“Esi pārliecināts?” pati Leina tāda nepavisam nešķita.

Kersts brutāli paraustīja plecus. “Dirsā es te jums esmu vajadzīgs. Mums jāiet notīrīt tos mūdžus no korpusa.” Viņa balsī bija visai maz entuziasma. Varbūt viņš gaidīja, ka Leina sniegs kādu pārliecinošu iemeslu, kādēļ viņam būtu jāpaliek. Tomēr viņas grumbainā seja tikai neizlēmīgi saviebās — inženiere, kas mēģina atrast risinājumu tehniskai problēmai, ar kuru nespēj tikt galā.

Tad Holstena konsole atkal atdzīvojās, un viņš saprata, ka uzbrucēji no ārpuses bija pamanījuši tīros kanālus, kurus Kersts bija izmantojis dronu kontrolei un kurus Kersts drīz izmantos, lai komunicētu ar kuģi. Tas bija Holstena darbs — ziņot visiem mirklī, kad zirnekļi būs to atklājuši, bet viņš neteica neko. Daļēji viņš vēroja pēkšņo, fragmentāro signālu gūzmu, ko uztvēra Gilgameša vēl neskartie uztvērēji, daļēji klausījās sarunā, kas notika viņam aiz muguras.

“Tava komanda?” Leina beidzot paskubināja.

“Mana pamatkomanda ir tērpos un gatava,” Kersts apstiprināja. “Izskatās, ka mums var nākties cīnīties jau no mirkļa, kad atvērsim lūku. Sīkie draņķi jau varbūt būs tur, cenšoties ielauzties iekšā? Neviens viņam neiebilda, bet Kersts turpināja: “Es nevaru lūgt, lai viņi dodas turp un es palieku iepakaļ,” un tad: “tāpēc jau es te esmu, ne? Es neesmu stratēģis. Neesmu kapteinis. Es vadu cilvēkus: savu komandu.” Viņš stāvēja Leinas priekšā kā ģenerālis, kas ir licis savai karalienei vilties un kuram tagad bija tikai viens veids, kā sevi attaisnot. “Būsim reāli. Drošībnieki te vienmēr ir bijuši tikai tādēļ, lai komandas kodols un krava ceļojuma laikā atrastos savās vietās. Bet, ja mums būs jābūt kareivjiem, tad mēs būsim kareivji, un es būšu vadībā.”

“Kerst...” Leina iesāka un tad apsīka. Holstens prātoja, vai viņa bija gribējusi teikt kaut ko aplam nodrāztu, kādu sociālo dekorāciju, tādu kā Ja nevēlies doties, tad neej. Bet laiks, kad bija nozīme tam, ko cilvēki grib vai negrib, jau sen bija garām. Neviens nebija vēlējies situāciju, kādā viņi bija tagad, un viņu valoda — gluži tāpat kā tehnoloģija — bija nonivelēta līdz izdzīvošanai būtiskākajam. Neko vairāk — nekādu smukumu vai greznojumu — nav bijis efektīvi uzturēt.

“Es lienu tērpa,” drošībnieku vadītājs noguris atkārtoja un pamāja ar galvu. Viņš brīdi vilcinājās, it kā vēlētos pievienot kādu militārāku atzinības formu — nāvei nolemto sveicienu —, bet tad pagriezās un aizgāja.

Leina, balstīdamās uz sava metāla spieķa, noskatījās, kā viņš aiziet, un viņas stāvam — neraugoties uz salīkušo mugurkaulu — piemita tāds pats dzelžains stīvums. Viņas pirkstu kauliņi bija kļuvuši balti, un visi telpā viņu vēroja.

Viņa lēni un prātīgi paspēra divus soļus, līdz bija nonākusi blakus Holstenam, tad nikni paskatījās uz sakaru telpā palikušo Cilts inženieru saujiņu.

“Ejiet strādāt!” viņa viņiem strupi pavēlēja. “Vienmēr kaut kas ir jāsalabo.” Atvairījusi viņu uzmanību, Leina dziļi ievilka gaisu un tad to izpūta — gana tuvu Holstenam, lai viņš justu, kā elpa klusi čīkst viņas plaušās. “Viņam bija taisnība, vai ne?” Viņa klusi, tikai Holstena ausīm, teica. “Mums viņi jānovāc no korpusa, un drošībnieki cīnīsies labāk, ja Kersts būs ar viņiem.” Nebija tā, ka viņa būtu likusi viņam aiziet, bet viens vārds no Leinas būtu viņu apturējis.

Holstens pameta acis uz viņu un centās piespiest sevi pamāt, bet kustībā kaut kas nogāja greizi, un tā iznāca nepārliecināta un bez jēgas.

“Kas tas?” Leina strupi noprasīja, pamanījusi uz ekrāna signālu straumi.

“Viņi atrada mūsu spraugu. Viņi raida.”

“Un kādēļ, dirsā, tu to neteici?” Viņa iesaucās: “Kerst?” un gaidīja, līdz Alpašs apliecināja, ka viņa ir sasniegusi adresātu. “Mēs mainām frekvences, tā ka sagatavo savējos,” tad deva viņam jaunu atvērtu kanālu. “Holsten...”

“Vitas kļūdās,” viņš teica. “Tie nav bioloģiskas mašīnas. Tie nav tikai Kernas marionetes.”

“Un kā, lūdzams, tu to izdomāji?”

“No tā, kā viņi sazinās.”

Leina sarauca pieri. “Tu to esi atlauzis? Un neiedomājies kādam pateikt?”

“Nē... ne to, ko viņi saka, bet tā struktūru. īsa, es esmu klasicists, un liela daļa no mana darba ir valodu pētniecība — vecu valodu, mirušu valodu, valodu no cilvēces laika, kas vairs nepastāv. Varu likt galvu ķīlā, ka šie signāli ir īsta valoda, nevis tikai kaut kādas instrukcijas. Tā ir pārāk sarežģīta, pārāk smalki strukturēta. Tā ir neefektīva, īsa. Valoda ir neefektīva. Tā attīstās organiski. Šī ir valoda — īsta valoda.”

Leina, samiegusi acis, dažas sekundes vēroja ekrānu, līdz raidījumi strauji pārtrūka un trekvencē tika ieviesti traucējumi. “Kāda tur atšķirība?” viņa mierīgi jautāja. “Vai tas dabū Vitas sasodītos cietumniekus ārā no kamerām? Tā nav, Holsten.”

“Bet...”

“Pastāsti man, kā tas mums palīdz,” viņa aicināja. “Pastāsti, kā visi šie... pieņēmumi mums dod kādu labumu. Vai arī tas ir tāpat kā ar visu tavu gudrību maisu? Akadēmiķis visās šī vārda nozīmēs.”

“Mēs esam gatavi,” tajā mirklī atskanēja Ķersta balss, it kā viņš būtu pieklājīgi gaidījis, līdz Leina pabeidz teikumu. “Mēs esam slūžu kamerā. Tūlīt atvērsim lūku.”

Leinas seja izskatījās kā pēcnāves maska. Arī viņa nebija radīta kapteiņa darbam. Holstens viņas sejas grumbās redzēja visus smago lēmumu gadsimtus.

“Aiziet,” viņa apstiprināja. “Un veiksmi!”

*

Kersts bija sagatavojis divdesmit divu cilvēku brigādi, un tā izmantoja visus smagos kosmosa skafandrus, kas vēl arvien funkcionēja. Vēl divpadsmit patlaban atradās remonta procesā. Kersts bija tikai pateicīgs, ka Ciltij bija bijis nepieciešams doties ārā, lai lāpītu korpusu, jo citādi viņš nebūt varējis savākt pat tik daudz kareivju. Kareivju: viņš domāja par tiem kā par kareivjiem. Daži no tiem tādi patiešām bija — militāristi, kas šoreiz vai iepriekšējā reizē pamodināti no kravas, pa vienam pievienoti drošībniekiem ikreiz, kad viņiem vajadzēja nedaudz vairāk brutāla spēka. Citi bija viņa komandas veterāni: komandas kodols, kas bija ar viņu jau no paša sākuma. Viņš pamodināja tikai labākos, kas šajā gadījumā nozīmēja teju ikvienu, kam bija nepieciešamais kosmosa apstākļu treniņš.

Viņš ļoti labi atcerējās, kā pats bija gājis cauri šai apmācībai. Viņam tā bija šķitusi pilnīga laika izšķiešana, bet viņš bija gribējis iegūt vietu Gilgameša komandas kodolā, un viņi meklēja kādu ar šīm prasmēm. Viņš bija pavadījis vairākus mēnešus, bumbulēdams pa orbītu, mācīdamies, kā kustēties bezsvara stāvoklī, kā staigāt ar magnētiskajiem zābakiem, pieradis pie nelabuma un dezorientācijas, kas raksturīgi tik naidīgai un bīstamai videi.

Neviens nebija pieminējis nepieciešamību cīnīties ar zirnekļu armiju, lai nodrošinātu cilvēku sugas izdzīvošanu, bet Kersts pa pusei iztēlojās, ka būtu varējis to iedomāties nomoda sapņos laikā, kad viņš bija jauns un Gilgameša projekts bija tikai ideja. Viņam pilnīgi noteikti bija vīzija par sevi, stāvot uz milzīga, kaujai gatava kolonijas kuģa klāja, ar ieroci rokās atkaujoties no citplanētiešu ordas.

Tagad gaisa slūžās, kad viņa balss skaļi atbalsojās paša ausīs un tērps šķita nospiedošs un svina smags, tas nešķita ne tuvu tik jauki, kā viņš bija iztēlojies.

Lūka, pa kuru viņi gatavojās iziet, bija iekārtota grīdā, uz kuras viņš stāvēja. Mirklī, kad viņi izies ārā, sekos galvu reibinoša perspektīvas maiņa — kamēr viņi, piesaistīti cits pie cita, centīsies netikt aizlin-goti prom no kuģa, kas ir visai iespējams scenārijs, ņemot vērā rotējošās sekcijas centrbēdzes spēku. Tad nāksies uzticēties zābakiem, kas noturēs gājējus vietā, kad viņi dosies pa virsmu, kas pastāvīgi centīsies viņus dabūt nost. Paradoksālā kārtā viss būtu vienkāršāk, ja kuģis uzņemtu ātrumu vai bremzētu dziļi kosmosā, kur iekšējā sajūta par “lejup” sakristu ar kuģa priekšgalu vai aizmuguri, un rotējošās sadaļas būtu apstādinātas. Bet tagad viņi bija orbītā, brīvajā kritienā ap planētu, un tādēļ bija spiesti radīt savu mākslīgu gravitāciju.

“Bos!” viens no komandas brīdināja. “Mēs zaudējam gaisu.”

“Protams, ka mēs...” Tad viņš apklusa, jo vēl nebija devis rīkojumu atvērt ārējās durvis. Viņš jau kādu laiciņu bija stāvējis šeit, uz sliekšņa, un vārdi bija kavējušies. Tagad kāds — kaut kas — piespieda viņu rīkoties.

Kaut kur lūkā bija kniepadatas lieluma caurumiņš, kas laida ārā viņu gaisu. Zirnekļi tieši tagad bija tur un centās ielauzties iekšā.

“Visi — aizvarus ciet, saslēdziet zābakus,” viņš pavēlēja, un tagad, kad viņam bija jārīkojas, domas nāca gludi un bez nevēlamiem emocionāliem izšuvumiem. “Labāk pietupieties zemāk. F.s gribu, lai ārējās durvis atver, cik ātri vien var, pirms tam neizlaižot gaisu.”

Viens no Cilts austiņā apstiprināja instruktāžu, un Kersts sekoja pats savam padomam.

Lūka neatvērās lēni griežoties, kā gaidīts — kāds acīmredzot bija uztvēris “cik ātri vien var” nopietni un izmantojis kaut kādu avārijas risinājumu, dažu sekunžu laikā atraudams lūku tā, ka spiedienam pakļautais gaiss ap viņiem izdārdēja pa atveri kā āmurs. Kersts juta, kā tas viņu rausta, cenšas izvilkt sev līdzi, lai kopīgi izbaudītu atklāta kosmosa daili. Bet viņa sasaistes un zābaki izturēja, un viņš pārlaida vētru. Kāda viņa komandas biedrene turpat blakus acumirklī atrāvās no grīdas un tika līdz pusei izrauta pa lūku —viņu izglāba vienīgi sasaiste. Kersts pastiepa roku un satvēra viņas cimdu, neveikli ievilka viņu atpakaļ, līdz viņa atkal bija uz tā, kas subjektīvi šķita grīda blakus atrautajam caurumam.

Tad viņš redzēja kaut kādus fragmentus: posmainas kājas un atvērtu kaut ko, kas droši vien bija lielākā daļa no lūkas mehānisma sagrābta ķermeņa. Aiz tā...

>

Aiz tā bija ienaidnieks.

Viņi bija izmētāti, rāpās cits pār citu. Vairākus bija sadauzījusi dekompresija, un viņš cerēja, ka daži ir zuduši kosmosā — bet vismaz trīs vai četri karājās pavedienu galos un sāka rāpties atpakaļ uz lūku. Kersts notēmēja ieroci. Tas bija iebūvēts viņa cimdā un kopumā bija patīkami vienkāršs komplekta elements. Nekas kosmosa vakuumā nespētu apturēt ķīmisku lādiņu, kas satur pats savu skābekli, un bezgaisa tukšums būtu ideāla šāvēja paradīze, kur viņa tēmējuma distanci ierobežotu vienīgi Gilgameša korpusa izliekums.

Viņš gribēja pateikt kaut ko iespaidīgu vai dramatisku, bet beigās šie rāpojošie, kājas vicinošie, spazmatiski raustīgie monstri viņu pārbiedēja tā, ka viņš spēja izgrūst tikai: “Nobeidziet tos mūdžus.”

Viņš šāva, bet trīs reizes netrāpīja, mēģinādams pielāgoties sirreālajai perspektīvai un aplami novērtēdams savu mērķu attālumu un izmēru — tērpa tēmēšanas sistēma spītīgi atteicās mērķēt uz sīkajiem mošķiem. Tad viņš piešāvās un lika vienam no briesmoņiem, kas vēl bija palicis uz korpusa, aizvirpuļot prom. Viņa komanda arī šāva — rūpīgi un kontrolēti —, un zirnekļi acīmredzami bija pilnīgi nesagatavoti notiekošajam. Kersts redzēja, kā viņu stūrainie ķermeņi ar daudzajām kājām pašķīst uz visām pusēm, beigtie karājās atstatu no korpusa kā šaušalīgi baloni.

Daži no viņiem šāva pretī, kas bija nepatīkams pavērsiens. Viņiem bija kaut kādi ieroči, lai gan to lādiņi bija lēni un neveikli, salīdzinot ar cilvēku ieroču ložu slaidajām trajektorijām. Mirkli Kersts domāja, ka viņi atkal met akmeņus, bet lādiņi bija kaut kas līdzīgs ledum vai stiklam. Tie saplīsa pret tērpu bruņām, nenodarot nekādu kaitējumu.

Zirnekļi bija negaidīti izturīgi, viņi bija tērpti kaut kādās cieši pie ķermeņa pievītās bruņās, kas lika tiem salēkties pēc ložu trāpījuma, bet ne visas lodes tos savainoja, un Ķerstām ar līdzbiedriem dažus vajadzēja pakļaut šāviņu krusai, pirms kāda no lodēm caursita bruņojumu.

Tomēr mirstot tie diezgan gandarījoši eksplodēja.

Drīz, ja vispār bija kādi izdzīvojuši pretinieki, tie bija aizbēguši; Kersts uz mirkli mitējās un ziņoja Leinai, pirms saņēmās un spēra milzīgu soli, lai izkļūtu ārā uz korpusa, kur pavērās Gilgameša nelielais apvārsnis.

Tad nesekoja nekas — un tā viņš gāja.

Smagie kosmosa tērpi bija pamatīga militāra tehnoloģija, lai gan lielākā daļa no militārajām sistēmām, kuras Kersts labprāt izmantotu, vai nu nebija aktivizētas, vai ari bija novāktas pavisam. Kā nekā inženieriem nebija vajadzīgas sarežģītas tēmēšanas programmas, kad viņi devās veikt remontu. Kā visu pārējo, kas bija palicis pāri no cilvēku dzimtas, tērpus bija ietekmējusi valdošo prioritāšu tirānija. Tomēr šie tērpi bija ar stiprinātām locītavu vietām un bruņojumu visur citur, kā ari servomotoriem, kas palīdzēja apņēmīgajam kosmosa kareivim tajos vispār pakustēties. Tiem bija paplašināta gaisa krātuve, izdalījumu pārstrāde, temperatūras kontrole, un, ja korpusa sensori būtu palikuši neskarti, tad Ķerstām būtu bijusi maza, burvīga karte ar visu viņam apkārt. Bija tā, kā bija, un Kersts ar grūtībām izrāpās pa lūku, tērpies otrajā ādā, kas padarīja viņa torsu masīvāku un katru locītavu — divreiz resnāku, viņš jutās sakarsis un saspiests, un sajuta vieglos drebuļus, kad senie un ar mīlestību apkoptie servomotori ik sekundi pārdomāja, vai nevajadzētu izlaist garu un savilkties krampjos. Dažiem tērpiem vēl arvien bija funkcionējoši reaktīvie dzinēji, kas sniedza ierobežotas manevrēšanas iespējas prom no korpusa, bet degviela bija pārāk vērtīga, un Kersts bija pavēlējis šo iespēju izmantot tikai kritiskos gadījumos. Viņš nebija pārliecināts, vai lietojot senos, bieži remontētos lidojuma komplektus, viņi nespertu soli tuvāk nāvējošam slazdam.

Apkārtni viņš saskatīja pa šauro un pārblīvēto sejsega ekrānu, kā ari nedaudziem brigādes biedru kameru raidījumiem, kurus viņš ar grūtībām spēja savietot ar attiecīgajiem indivīdiem.

“Leina, vai tu vari aizsūtīt visiem instruktāžu par mūsu izvietojumu un viņu vietu tajā?” Sajūta bija, kā atzīstot zaudējumu, bet viņam nebija pie rokas rīku, kurus tērpa ražotāji bija paredzējuši. “Man vajag, lai viņi skatās uz visām pusēm. Mēs dodamies uz septīto atspoļu angāru. Aizver aiz mums slūžas. Un ārējās durvis kaut kur ir salūzušas...”

“Tās neaizveras,” atskanēja Alpaša balss. “Tās... Kaut kas ir nogājis greizi.”

“Nu...” Un tad Kersts saprata, ka viņam nav nekā daudz, ko par to teikt. Viņš īsti nevarēja pieprasīt, lai viņi tagad nāk un to salabo. “Nu, aizslēdz iekšējās durvis, līdz mēs atgriežamies. Mēs tagad dodamies.” Tad ienāca Leinas instrukcijas: tās parādīja visiem, cerams, labāko ceļu un formāciju, kuru brigādei vajadzētu ieņemt, lai paturētu acīs visu apkārtni.

“Mēs palaižam vēl vienu dronu,” viņa piebilda. “Nosūtīšu to tālāk ārpusē, lai skatās uz tevi, un tad pievienošu tavam... sūds.”

“Kas?” Kersts nekavējoties prasīja.

“Nekāda drona. Vienkārši dodies uz atspoli, un tempā.”

“Tu pamēģini sūda tempu šitajos verķos.” Bet Kersts kustējās, būdams bultas smaile, un viņa komanda aizgāzelējās līdz savām vietām — metāliski sperot uz korpusa soli pēc soļa. “Un ļauj minēt: pēc atspoles uz dronu angāru, jā?”

“Labi rūkts.”

*

Drons vienkārši nebija izkļuvis no angāra, tas karājās, iepinies tīklos, ko tā sensori nespēja pat pamanīt, un palaišanas lūka vēl arvien bija atvērta. Holstcnam nebija ne mazākā priekšstata, kādu piekļuvi dronu angāri sniedza pārējam kuģim, bet Leina jau sūtīja cilvēkus turp, tātad droši vien tas nozīmēja, ka radījumi jau bija uz klāja.

Viņiem bija kameru attēli no Ķersta un saujiņas viņa cilvēku — bet ne tuvu ne visiem —, kas ierakstīja viņu lēno kustību pa korpusu, pastāvīgi vērojot zemi zem kājām un pār nelielo apvārsni.

“Akli!” nikni nošņāca Leina. Korpusa sensoru tīkls bija sabojāts, simtiem apkopes stundu vērti bojājumi bija notikuši tikai dažu minūšu laikā. “Kur tad viņi ir? Kur vēl?”

Holstens atvēra muti — vēl viena iespēja pateikt kādu bezjēdzīgu un nodrāztu frāzi —, un tad ieslēdzās signalizācija.

“Korpusa pārrāvums kravas telpā,” bez izteiksmes teica Aīpašs, un tad savādā, it kā mirušā balsī piebilda: “Protams, tas ir otrais bojājums. Pēc iepriekšējā trieciena.”

“Kravas telpā jau ir caurums,” Leina atbalsoja viņa noskaņu, ar skatienu meklēdama Holstena acis. “Viņi droši vien jau ir iekšā.”

“Tad kādēļ veidot vēl vienu caurumu?”

“Kravas telpa ir liela,” Alpašs paskaidroja. “Viņi noteikti urbjas viscaur pa kuģi. Viņiem nevajag lūku. Mēs...” Viņa plati ieplestās acis meklēja Leinu. “Ko mēs darīsim?”

“Krava...” Holstens domāja par dusošo simtiem, kas, guļot savos mazajos plastmasas zārkos, neko nenojauta. Viņš domāja par zirnekļiem, kas nolaižas pār tiem, pārvarēdami bezgravitācijas vakuumu uz savu upuru pusi. Viņš domāja par oliņām.

Varbūt Leina mocījās ar līdzīgām pārdomām. “Kerst!” viņa izšāva. “Kerst, man vajag tavus cilvēkus iekšpusē.”

“Patlaban tuvojamies atspoļu angāra lūkai,” Kersts ziņoja, it kā nebūtu dzirdējis.

“Kerst, viņi ir iekšā,” Leina uzstāja.

Sekoja pauze, lai gan kameru gāzelīgā gaita nemitējās. “Dabū-niet uz turieni cilvēkus no iekšpuses. Es ar to tikšu galā, kad mēs dosimies atpakaļ iekšā. Vai arī tu gribi, lai viņi tik tiešām ir pie tavām durvīm?”

“Kerst, krava ir bez gravitācijas un atmosfēras, es nevaru tā vienkārši nosūtīt...” Leina iesāka.

“Ļauj man nobeigt šito ligzdu, un mēs būsim atpakaļ,” Kersts runāja viņai pāri. “Mēs ar to tiksim galā, nebaidies.” Viņš izklausījās tracinoši mierīgs.

Tad no kuģa ienāca vēl viens raidījums, mirklis, kurā skanēja aizžņaugti kliedzieni un kaucieni... un tad viss.

Sekoja klusums. Leina un Alpašs, un Holstens šausmās skatījās cits uz citu.

“Kurš tas bija?” vecā inženiere beidzot jautāja. “Alpaš, ko mēs...?”

“Es nezinu. Es mēģinu... Atsaucieties, lūdzu, visi, atsaucieties...”

Sekoja īsa pieteikšanās krusa no dažādām Cilts grupām un atmodinātajiem militāristiem pa visu kuģi, un Holstens redzēja, kā Alpašs viņus atzīmē. Pat pirms viņš bija pabeidzis, kāds kliedza: “Viņi ir šeit! Ārā, visi ārā! Viņi ir iekšā!"

“Apstiprini pozīciju,” Alpaša balss bija saspringta. “Lori, apstiprini pozīciju!”

“Alpaš...” Leina iesāka.

“Tā ir mana ģimene,” jaunākais inženieris atbildēja. Pēkšņi viņš bija atkāpies no savas darbstacijas. “Tā ir mūsu dzīvesvieta. Viņi visi tur ir— mana dzimta, mani bērni.”

“Alpaš, paliec postenī!” Leina pavēlēja. Viņas roka, atbalstījusies uz spieķa, drebēja, bet autoritāte — viņas vecuma un izcelšanās svars — šobrīd bija tikai dūmi. Alpašs atrāva lūku un bija prom.

“Tur viņi ir!” sekoja Ķersta triumfējošais kliedziens sakaru kanālā, un tad: “Kur ir pārējie?”

Leinas mute atvērās un acis neizbēgami pievērsās ekrāniem. Pie atspoļu lūkas bija saujiņa zirnekļu, kurus apspīdēja saules gaisma, to garās, stūrainās ēnas krita pār kuģa korpusu. Tomēr viņu bija mazāk nekā iepriekš, un varbūt tas nozīmēja, ka pārējie devušies pie vienkāršākiem pieejas punktiem. I laoss saziņas kanālos demonstrēja, ka radījumi iekārtojas pozīcijās visā kuģī.

“Kerst...” Leina teica noteikti pārāk klusi, lai viņš atbildētu.

Holstens redzēja, kā viens no zirnekļiem pēkšņi sašķīst, kad viņu atrāva vaļā Ķersta vai kāda viņa komandas biedra šāviens. Tad kāds iekliedzās: “Aiz mums,” un kameru skats apmetās apkārt, demonstrējot zibošus korpusa un zvaigžņu skatus.

“Mani noķēra!” kāds iesaucās, un citi drošībnieku komandas dalībnieki vairs nekustējās. Holstens redzēja, kā kāds komandas biedra kameras kadrā iekļuvis cilvēks cīnās ar kaut ko neredzamu, dauza un rausta savu tērpu — plīvojošais pavedienu tīkls, kas viņu bija notvēris, bija neredzams, bet pārāk stiprs, lai to sarautu.

Tad parādījās zirnekļi, tie traucās pa korpusa izliekumu tādā ātrumā, ka Ķersta stampāšana salīdzinājumā šķita līdz smieklīgumam lēna. Daži pieslīdēja no augšas, kur viņi bija karājušies vēl citu pavedienu galā. Rāpjoties pretēji rotējošās kuģa daļas centrbēdzes spēkam, viņi aizlīda līdz vietai, no kuras varēja uzlēkt Ķerstām un viņa vīriem.

Ķersta augšupvērstais ierocis-cimds viņa kameras kadra stūrī zibsnīja un zibsnīja, mēģinot notēmēt uz jauniem mērķiem, vismaz vienu iznīcinot. Viņi redzēja, kā Ķersta biedrus ķer savējo uguns, kā viņu zābaki trieciena rezultātā atraujas no korpusa, kā viņi krīt prom no kuģa un beidzot noraustās, notverti neredzamā pavedienā, un kā astoņkājains monstrs sprīdi pa sprīdim tuvojas savam bezpalīdzīgi locekļus vicinošajam upurim. Cilvēki kliedza, šāva, brēca un centās aizbēgt svina smagā, sasaistītā solī.

*

Kersts pagāzās divus smagus soļus atpakaļ, vēl arvien šaudams; viņš redzēja, kā ķiveres ekrāns fiksē pēdējos lādiņus viņa spirālveida magazīnā. Drīzāk veiksmes, nevis precizitātes dēļ viņš trāpīja vienam radījumam, kad tas nolaidās pie blakusesošās sievietes; sašautās čaulas un iekšu sasalstošie gabali izšāvās uz visām pusēm un grabēdami atsitās pret viņa tērpu. Viņa bija notverta tīklā, kādus sīkie ķēmi bija savijuši pa visu korpusu — tie bija vienkārši milzīgi, vaļīgi smalku pavedienu mākoņi, kas nu bija pilnīgi sasaistījuši pusi viņa brigādes.

₄6K

Viņa ausis skanēja cilvēku kliedzieni: viņa komanda, citi no kuģa iekšpuses, pat Leina. Viņš mēģināja atcerēties, kā izslēgt kanālus: tas viss bija pārāk skaļi, viņš nevarēja padomāt. Paša smagās elpas pērkons dārdēja pāri tam visam, it kā viņam katrā ausī aurotu elsojošs milzis.

Kersts redzēja vēl vienu komandas biedru aizlidojam prom no korpusa — viņš bija atslēdzis zābaku saķēri, un nebija nekā cita, kas viņu varētu noturēt. Biedrs vienkārši aizlidoja, cēlās augšup bezgalībā. Ja arī viņa tērpam bija dzinēji, tad tagad tie nedarbojās. Neveiksminieks vienkārši turpināja lidot, pazuzdams nebūtībā, it kā vienkārši nespētu izturēt domu, ka būtu jādala šis kuģis ar rosīgajiem briesmoņiem, kas bija apņēmušies tajā iekļūt.

Vēl viens zirneklis uzlēca uz sasaistītās sievietes blakus Ķerstām — milzīgā lēciena beigās tas vienkārši planēja izplestām kājām. Kersts dzirdēja, kā viņa kliedz, un steberēja uz priekšu, mēģinādams notēmēt uz neradījumu, kamēr sieviete vicināja cimdotās rokas, cenšoties tam sist.

Tas turējās pie sievietes, un Kersts redzēja, kā tas prātīgi izvieto mutes daļas — vai kaut kādu mutei pievienotu mehānismu —, tad paliecas uz priekšu un ar pēkšņu, neatvairāmu spēku ietriecas viņā starp tērpa bruņu plātnēm.

Protams, tērps ap dūriena vietu noslēdzās, bet tas nepalīdzēja pret to vielu, kas sievietē jau bija injicēta. Kersts mēģināja izdibināt medicīnisku informāciju no viņas tērpa, bet nespēja atcerēties, kā tas darāms. Viņa bija pierimusi — tikai brīvi šūpojās, ar magnētiskajiem zābakiem noenkurota pie korpusa. Lai arī kas šī viela nebūtu, tā iedarbojās ātri.

Ķerstām beidzot izdevās izslēgt visas balsis savā galvā, paturot tikai savējo. Sekoja svēta miera mirklis, kad šķita iespējams kaut kādā veidā atgūt kontroli pār situāciju. Būtu taču jābūt kādam burvju vārdam, kādai bezgalīgi efektīvai komandai, ko spētu izteikt patiesi apdāvināts vadonis un kas atjaunotu evolūcijas šautras pareizo gaitu, ļaujot cilvēcei triumfēt pār šiem izdzimumiem.

Kaut kas nolaidās uz viņa muguras.