Laika bērni

3.9. Pirmais kontakts

Viņi bija lejā.

Atspoles kajītes daļa vēl arvien bija kaut cik aerodinamiska, un pilots bija iedarbinājis bremzēšanas dzinējus, gaisa vārstus un izpletņus, lai palēninātu viņu kritienu — tomēr šķita, ka pirmais cilvēka spertais solis uz šīs jaunās, zaļās pasaules izveidos milzīgu krāteri. Tomēr kaut kādā veidā nāvīgi ievainotais kuģis bija izcīnījies cauri atmosfērai un, lai kā to svaidītu turbulence, tomēr nebija līdz galam zaudējis vadību. Hol-stens vēlāk uzzināja, ka atspoles funkcijās patiesībā bija paredzēta kravas telpas atmešana. Pilots bija nometis tās pēdējo savērpto fragmentu tieši pirms ieiešanas atmosfērā, un saplosītais korpusa gabals šāvās pāri jaunās pasaules debesīm gluži kā vēsts par jauna mesijas ierašanos.

Nebija tā, ka nolaišanās būtu bijusi viegla. Viņi nogāzās pietiekami smagi un tik neveiklā leņķī, ka trieciens izrāva kādu no dumpiniekiem no viņa siksnām un viņa ķermenis piedzīvoja nāvējošu triecienu pret komunikācijas konsoli, bet Holstens pats juta, kā viņa krūtīs kaut kas pārplīst, fizikai cīnoties pret viņa siksnām, kuras Leina beidzot bija aizdabūjusi ciet. Piezemēšanās rezultātā viņš zaudēja samaņu. Visi zaudēja samaņu.

Atmodies Holstens aptvēra, ka viņi ir nokrituši, bet akli — kajīte grima tumsā, un vienīgais apgaismojums bija brīdinājuma lampiņu kaskāde, kas viņiem ziņoja, cik slikti viss patiesībā ir. Ekrāni bija izslēgušies vai sašķaidīti. Kāds šņukstēja, un Holstens viņu apskauda, jo pats tikai ar grūtībām spēja ievilkt elpu.

“Meison?” atskanēja viņa ausī. Leina runāja maskas sakaru kanālā, un, pēc toņa spriežot, ne jau pirmo reizi.

“K-k-k...” viņš izdvesa.

“Dirsā.” Holstens dzirdēja, kā Leina viņam blakus ar kaut ko darbojas un pie sevis murmina: “Nu taču, nu taču, mums jābūt avārijas strāvas avotam. Es redzu, ka tu spīdini gaismiņas, kuce. Tā ka nespī-dini gaismiņas, lai ziņotu, ka nav nekāda sūda...” un tad no sloksnes, kas bija piestiprināta pie kajītes sienas netālu no griestiem, sāka plūst blāvi dzintarains stars, kura gaismā bija redzama pārsteidzoši kārtīga avārijas aina. Ja neņem vērā bojāgājušo neveiksminieku, visi pārējie vēl arvien bija iesprādzēti: Skoulzs, Nesele, pilots, vēl viens dumpinieku vīrietis un viena sieviete, kā arī Leina un Holstens. Fakts, ka piezemēšanos pārdzīvoja trauslie cilvēki, liecināja, ka lielākajai daļai no kajītes aparatūras arī būtu jābūt neskartai, lai gan šķita, ka teju vai nekas nedarbojas. Pat komunikāciju panelis, šķiet, bija piedzīvojis Avranas Kernas ļaunā gara eksorcismu.

“Paldies, lai kas tu arī nebūtu,” Skoulzs noteica, tad saprata, ka gaismu ieslēgusi Leina, un novaikstījās. “Visi — runājiet. Kurš ievainots? Tevik?"

Teviks, izrādās, bija pilots, kā Holstens to ar nelielu novēlošanos saprata. Viņš teica, ka kaut kas noticis ar viņa roku, varbūt lauzta. Neviens cits nebija izticis bez sasitumiem un asinsizplūdumiem — visas acis bija sarkanas teju vai līdz zīlītei —, bet nopietnu ievainojumu bija guvis tikai vēl Holstens. Leina sprieda, ka viņam ir ieplīsusi riba.

Skoulzs izklumburēja no sava sēdekļa, pagrāba medikamentus un izdalīja sāpes remdinošus līdzekļus — dubultu devu Tevikam un Holste-nam. “Tie ir domāti ekstrēmām situācijām,” Skoulzs brīdināja. “Tātad jūs īpaši nejutīsiet nekādas sāpes — pat tad, ja jums vajadzētu. Rezultātā jūs ātri vien varat saraut muskuļus, vienkārši pārpūloties.”

“Nedomāju, ka es esmu spējīgs pārpūlēties,” Holstens vārgi noteica. Leina novilka viņa tērpu līdz viduklim un aplika ap krūtīm spiedošu apsēju. Tevika roka tika nostiprināta ar zelējošu fiksatoru.

“Kāds ir plāns?” Leina darbojoties jautāja. “Mēs septiņi apdzīvosim visu jauno Zemi, tā?” Paskatījusies augšup, viņa ievēroja, ka Skoulzs notēmējis uz viņu ieroci. Holstens redzēja, ka Leinai ienāk prātā doma pateikt kaut ko sarkastisku, bet viņa prātīgi paturēja to pie sevis.

“Mēs varam iztikt ar pieciem,” galvenais dumpinieks klusi teica. Viņa ļaudis nedroši skatījās uz vadoni. “Un, ja es nevaru uz tevi paļauties, tad mēs iztiksim ar pieciem. Ja mēs tur izdzīvosim, tad tas nenāksies viegli. Mums būs jāpaļaujas citam uz citu. Vai nu tu tagad kļūsti par daļu no komandas, vai arī tērē resursus, kas pienākas tiem, kas tos nopelna.”

Leinas acis šaudījās starp Skoulza seju un ieroci. “Es nedomāju, ka man ir izvēle — un ne jau tāpēc, ka tu gatavojies mani nošaut. Mēs tagad esam šeit. Ko citu darīt?”

“Labi.” Skoulzs negribīgi pamāja. “Tu esi inženiere. Palīdzi mums savākt no šī verķa visu, kas var mums noderēt. Jebko, ko varam izmantot gaismai vai apsildei. Visus krājumus, kas ir kajītē.” Viņš bez vārdiem atzina, ka visi rīki, ko viņš bija plānojis izmantot, lai izveidotu savu brīnišķīgo jauno pasauli, bija prom — līdz ar lielāko daļu viņa sekotāju, kas arī bija palikuši pie atmosfēras robežas.

“Uztveru mērījumus no ārpuses,” Teviks ziņoja, ar vienu roku pamanījies kaut ko saslēgt konsolē. “Temperatūra: seši virs kuģa standarta, atmosfērā par pieciem procentiem vairāk skābekļa nekā kuģa standartā. Nekā indīga.”

“Bioloģisks apdraudējums?” Nesele jautāja.

“Kas to lai zina? Tomēr varu pateikt, ka uz mums visiem ir tieši viens noslēdzams skafandrs, jo pārējie atradās kravas nodalījumā, un tas uzgāja gaisā. Un, tā kā filtri nestrādā, tad, saskaņā ar rādītājiem, elpojamā gaisa mums pietiks ne vairāk kā divām stundām.”

Kādu brīdi pēc tam visi klusībā domāja par nāvējošiem vīrusiem, audus saēdošām baktērijām un sēņu sporām.

“Izeja darbosies arī manuāli,” Leina beidzot teica. Kamēr visi pārējie domāja par savu baiso likteni, viņa vienkārši domaja. “Medicīnas aprīkojuma komplekts var analizēt gaisā sastopamos mikroorganismus. Ja tas ir kaut kāds citplanētiešu pasākums, tad dirsā esam, jo tas nezinās, ko no tā secināt, bet šī ir teraformēta planēta, tādēļ cerēsim, ka visi mikroorganismi ir cēlušies no Zemes. Kādam jāiziet ārā un jāpavicina medkom-plekts pa gaisu.”

“Tu piesakies?” Skoulzs indīgi noprasīja.

“Nu, jā.”

“Ne jau tu. Beilza, saģērbies.” Viņš pabakstīja dumpinieci, kas drūmi pamāja un ļauni pablenza uz Leinu.

“Tu zini, kā darboties ar medkomplekta analizatoru?” Leina viņai jautāja.

“Es biju ārsta palīgs, tā ka zinu labāk nekā tu,” Beilza skāņi atbildēja, un Holstens atminējās, ka viņa bija tā, kas fiksēja Tevika roku.

Viņi ar grūtībām iedabūja Beilzu kosmosa tērpā — tas nebija stingrs kā drošībnieku valkātie, bet gan balts, rievots kombinezons, kas karājās uz viņas ķermeņa, jo nebija nepieciešams to piepūst spiediena izlīdzināšanai. Skafandra ķiverei bija dažādi pārklājumi, kas varēja aizsargāt no jebkā, sākot ar abrazīviem putekļiem un beidzot ar atklātas saules dedzinošo gaismu, kā arī pietiekami daudz kameru un iekšējo ekrānu, lai tā valkātājs varētu nepieciešamības gadījumā skraidīt apkārt, neredzot ārpusi. Nesele rūpīgi pievienoja medskeneri pie tērpa sistēmām, un Leinai izdevās izmantot avārijas strāvas avotu, lai atdzīvinātu vienu no kajītes mazajiem ekrāniem, kas varēja uztvert Beilzas kameras signālu. Neviens neko neteica par milzīgo nezināmo briesmu klāstu, kas varēja tur, ārā, gaidīt šo sievieti, briesmu, no kurām viņas tērps nespētu pasargāt.

Skoulzs atrāva iekšējo izeju un aizvēra to aiz Beilzas. Tā kā durvīm nepienāca strāva, viņai būs jāpaveic pārējais pašai.

Viņi skatījās ar Beilzas lēcām, kā viņa atvēra ārējās izejas durvis, un slūžu telpas tumsu aizvietoja rēns, dzintarains spīdums. Kamera šūpojās riņķī, Beilzai izkāpjot pāri slieksnim. Kad skatpunkts stabilizējās, atklājās skats kā no elles kambariem: viss bija nomelnējis, dūmu mutuļu aizēnots, šur tur vēl redzamas liesmas, ārējās briesmu lampas izgaismoja izdedzināto dūmaku neveselīgi dzeltenā krāsā.

“Tā ir tukšaine,” kāds piezīmēja, un tad Beilza beidza skatīties atpakaļ uz pārogļojušos stigu, ko kajīte bija izrakuši augsnē, un pavērsa lēcas — un acis — uz meža pusi.

Zaļš — tā bija pirmā bezspēcīgā doma, kas ienāca ī īolstcna prātā. Patiesībā tā lielākoties bija ēnaina tumsa, bet viņš atcerējās, kā planēta bija izskatījusies no orbītas, un te nu tā bija: milzīgā, spilgti zaļā josla, kas aptvēra lielāko daļu tropisko un mērena klimata apgabalu. Viņš atsauca atmiņā Zemi — tālo, saindēto Zemi. Viņa paaudzē nebija palicis nekā tāda, nekādu meža plašumu, kur koki kā kolonnas veidoja lapotņu arkas ap roboto krāteri, kuru bija iesitusi atspoles dūre. Šī bija dzīvība, un tikai tagad Holstens aptvēra, ka nekad nebija tā īsti redzējis Zemes dzīvību, kādai tai bija jābūt. Mājas, kādas viņš tās atcerējās, bija nobrūnējis, mirstošs stumbenis, bet šis te... Lēni, gandrīz nemanāmi Holstens juta, kā viņā kaut kas pārtrūkst.

“Izskatās labāk nekā Gila iekšpusē,” Nesele nogaidoši ieteicās.

“Bet vai tur ir droši?” Leina uzstāja.

“Tas ir — drošāk nekā nosmakt šeit?” Teviks nicinoši apjautājās. “Jebkurā gadījumā medskeneris darbojas. Redzu, ka tas paņem paraugus.”

“...mani dzirdat....?” No konsoles atskanēja klusa balss, un Teviks salēcās.

“Sakari ir sačakarēti,” Leina strupi noteica. “Tomēr te ir daudz verķu, kurus var izmantot kā uztvērēju. Nedomāju, ka mēs jau varam atbildēt.”

“...nezinu, vai jūs to varat uztv...” Beilzas rēgainā balss parādījās un zuda. “Nespēju noticēt, ka mēs...”

“Cik laika nepieciešams skenerim?” Skoulzs noprasīja.

“Tas darbojas,” Teviks teica, bet neko nesolīja. “Jau redzams augsts mikroorganismu līmenis. Dažus var atpazīt, citus ne. Nekā tāda, kas būtu acīmredzami kaitīgs.”

“Savāc komplektu un esi gatavs doties, tikko saņemam apstiprinājumu.”

“...neredzu nekādu bioloģisku apdr...” no Beilzas.

“Nu beidz, dod tam laiku," Teviks atbildēja nedzirdamajai sūdzībai. “Tur, ārā, ir viss kas. Nekādu dzelteno gaismiņu, bet...”

Beilza iekliedzās.

Viņi dzirdēja šo kliedzienu: tālu un metālisku, it kā kajītes aparatūrā būtu ieslēgts maziņš cilvēciņš. Pēkšņi kameras leņķis strauji sašūpojās, un tad šķita, ka Beilza cīnās pati ar savu tērpu.

“Dirsā ir, paskaties!” Leina izgrūda. Holstens neskaidri redzēja tikai kaut ko kaulainu un kājainu, kas bija pieķēries sievietes apavam. Kliedzieni turpinājās, un nu varēja dzirdēt vārdus: “Ielaidiet mani! Lūdzu!”

“Atveriet izeju!” Skoulzs kliedza.

“Paga, nē!” Teviks. “Klau, mēs nevaram izlaist ārā gaisu. Nekas nedarbojas. Ārējais gaiss ir no planētas. Ja tur ir kaut kādi sūdi, tad mēs tos dabūsim iekšās, tikko atvērsim durvis!”

“Atver tās nolādētās durvis!”

Un nu jau Nesele bija iekārušies svirā un atvilka durvis. Holstens uz īsu, neprātīgu mirkli aizturēja elpu, lai neielaistu sevi gaidāmo sērgu, bet tad saprata, cik tas ir muļķīgi.

Nu, tagad mēs visi to dabūsim.

“Paņemiet ieročus. Paņemiet uzkabes. Mēs tagad esam šeit, un varam izdzīvot ārpusē vai nosmakt iekšpusē,” Skoulzs noskaldīja. “Visi ārā, tūlīt pat!”

Nesele jau atvilka ārējās durvis, atplēsdama viņu mazo, iluzoro drošības burbuli. Aiz tā pletās īstā pasaule.

Tikko ārējās durvis bija vaļā, viņi dzirdēja Beilzas kliedzienus. Sieviete gulēja turpat blakus, ar abām rokām dauzīja pa tērpu, spārdījās un mētājās, it kā viņai būtu uzbrucis kaut kas neredzams. Visi, tikai ne Holstens un Teviks, izbrāzās ārā, mēģinot Beilzu savaldīt. Nu jau viņi kliedza sievietes vārdu, bet viņa to nemanīja, viņa metās tiem virsū, tad centās noraut ķiveri, it kā smaktu. Viņas pēda bija sarkana, saplosīta — šķiet, puse no tās bija nocirsta — un bikšu stara bija ar neparasti precīzu griezienu atvērta vaļā.

Nesele atvēra slēdzi un noņēma Beilzas ķiveri, bet ap to laiku kliedziens jau bija pārvērties baisā, burzguļojošā skaņā, un pirmais, ko viņi redzēja, atverot tērpu, bija asinis.

Beilzas galva nokrita sāņus, acis plati ieplestas, atvērtā mute sarkana no asinīm. Kaut kas kustējās viņas rīklē. Visiem pēkšņi atraujoties, I lolstens ieraudzīja, kas tas ir — galva, kas izlīda no sievietes rīkles atliekām, un zem izliektajām antenām, kas kā dejā mētājās uz visām pusēm, šļakstīdamas asins lāses no Beilzas ķermeņa, bija divi asmeņi, kas pavērsās pret cilvēkiem.

Tad Skoulzs iekliedzās un sāka spārdīties kā ārprātīgs, metot no sevis prom kaut ko — un Holstens pamanīja, ka zemi ap viņiem klāj skudras, dučiem skudru, katra viņa plaukstas lielumā. Mērkaķi bija tikai atmiņas no Vecās Impērijas, bet zirnekļi un skudras bija klātesoši cilvēcei līdz pat Zemes beigām — un nu tie gaidīja viņus šajā tālajā pasaulē. Nespodrajā, raustīgajā uguns gaismā kukaiņi bija palikuši nepamanīti, bet tagad viņš redzēja, ka tie ir visur, kur acis rāda. Arvien vairāk skudru lauzās ārā no Beilzas tērpa, katru iznirstošo galvu pavadīja bieza asiņu šalts no sievietes ķermenī izgrieztajām brūcēm.

Skoulzs sāka šaut.

Viņš bija līdz komismam mierīgs, rūpīgi paceļot stobru, lai notēmētu uz konkrētu mērķi, bet tomēr trāpīja tikai vienai vai divām, nespējot izsekot kukaiņu straujajām, neparedzamajām kustībām. Cerība bija velta. Visapkārt, kur Holstens paskatījās, bija skudras — ne milzīgs skudru paklājs, bet tik un tā to bija dučiem, un tās devās uz atnācēju pusi.

“Nāciet iekšā!” Teviks kliedza. “Iekšā, tagad, visi!” — un viņš kliegdams nokrita un sāka valstīties zemē, ar nagiem plēsdams savu gurnu, kur bija pieķēries kukainis: tā žokļi bija iegriezušies Tevika kājā, vēderiņš izliekts, lai dzeltu, dzeltu un dzeltu. Nesele un Leina traucās garām Holstenam, gandrīz izgrūžot viņu no atspoles, tik ļoti viņas steidzās tikt iekšā. Viņiem sekoja Skoulzs, grūžot uz priekšu Teviku un drudžaini cenšoties iedabūt ierocī nākamo aptveri. Pēdējais dumpinieks mēģināja vilkt uz atspoli Beilzu.

“Atstāj viņu!” Skoulzs kliedza, bet dumpinieks, šķiet, viņu pat nedzirdēja. Pār viņu jau rāpoja kukaiņi, un tomēr vīrietis vēl arvien vilka Beilzas saplosīto ķermeni, tikpat akli mērķtiecīgs kā pašas skudras.

Leina bija norāvusi skudru no Tevika, bet tās galva bija palikusi, vēl arvien ieķērusies Tevika kājā, kas strauji uztūka vietā, kur dzelonis bija ticis cauri formastērpam. Viņš kliedza, un nu kliedza arī dumpinieks ārpusē; Skoulzs mēģināja aizdabūt lūku ciet, bet kopā ar viņiem iekšpusē jau bija skudras, kas tekalēja pa šauro kajīti, meklēdamas jaunus upurus.

Holstens notupās pie Tevika, cenzdamies izņemt no viņa kājas skudras galvu, labi zinot, ka viņa ribām šajā brīdī vajadzēja ellīgi sāpēt.

Beigu galā viņam nācās izmantot knaibles, bet Teviks pa to laiku bija sarāvies zemē — jaudīgie sāpju noņēmēji nespēja tikt galā ar savu uzdevumu.

Holstens turēja galvu un blenza uz to. Asiņainie žokļi šķita savādi smagi un metāliski.

Skoulzs bija aizvēris izejas durvis. Viņš, Nesele un Leina sabradāja katru kukaini, ko pamanīja, un kajīte pamazām piepildījās ar skāņu sašķaidīto ķermeņu smaržu. Holstens paskatījās un reizē ar viņiem pamanīja vēl vienu skudru uz vadības paneļa.

“Nesadragājiet elektroniku,” Leina brīdināja. “Mums tā varētu būt... vai tā bija uguns?”

Sekoja īss uzliesmojums, un tad no skudras vēdera izšāvās liesma, kuru tā agresīvi virzīja uz cilvēku pusi.

Tēmēja — iedomājās Holstens.

Tad kajītes pretējā puse uzliesmoja.

Komanda atsprāga no pēkšņās liesmu mēles, kas šļakstīja degošas ķimikālijas nelielajā telpā. Nesele uzkrita uz Holstena un Tevika, viņa sita sev pa roku. Pēkšņi starp viņiem un izeju bija ugunslīnija, kas šāvās pārsteidzoši augstu un šķita degam ātrāk un niknāk, nekā varētu iedomāties. Un skudra turpināja šaut liesmas — nu jau konsoles plastmasa kusa, piepildot gaisu ar smacējošiem tvaikiem.

Leina klepodama aizlīda līdz aizmugurei un sita pa kādu paneli, meklējot avārijas izeju. ī Iolstcns saprata, ka viņa mēģina atvērt slēģus uz kravas nodalījumu — vai vietu, kur kravas nodalījumam būtu bijis jābūt. Mirkli vēlāk kajītes aizmugure atvērās, atklādama skatam klaju lauku, un Leina gandrīz vai izkrita ārā.

Skoulzs un Nesele tūlīt devās ārā, iespieduši Teviku pa vidu, un Leina sagrāba Holstenu aiz padusēm un palīdzēja viņiem sekot.

“Skudras...” viņš izdabūja.

Skoulzs jau skatījās apkārt, bet kaut kādā veidā milzīgais kukaiņu bars, ko viņi pirmīt bija manījuši, tajos nedaudzajos mirkļos, ko viņi bija pavadījuši kajīte, bija šķietami iziris. Tagad šeit nebija mērķtiecīgi drūzmējošās kukaiņu armijas, bet tikai nelielas skudru grupiņas, kas cīnījās savā starpā, uzbrūkot sugasmāsām, vai ari bezjēdzīgi klīda apkārt. Šķita, ka viņas zaudējušas jebkādu interesi par atspoli. Daudzas devās atpakaļ meža virzienā.

“Vai mēs tās saindējām vai kā?” Skoulzs jautāja, drošības pēc nominot tuvāko kukaini.

“Ne mazākā priekšstata. Varbūt mēs tās nogalinājām ar saviem baciļiem.” Leina sabruka zemē blakus Holstenam. “Ko nu, priekšniek? Lielākā daļa mūsu aprīkojuma ir liesmās.”

Skoulzs skatījās uz viņiem ar apmulsušu un niknu sejas izteiksmi — kā cilvēks, kas zaudējis pēdējo vadību pār savu likteni. “Mēs...” viņš iesāka, bet šim vārdam nesekoja plāns.

“Paskaties,” Nescle pieklusinātā balsī teica.

No meža puses kaut kas tuvojās. Tā nebija skudra: tas bija lielāks, un tam bija vairāk kāju. Tas viņus vēroja — citu vārdu šai darbībai nevarēja piedēvēt. Tam bija milzonīgas, apaļas acis, kas šķita izspiedušās no galvaskausa, un tas kustējās pēkšņām, straujām kustībām — parāpoja uz priekšu un tad apstājās, lai atkal viņus vērotu.

Tas bija zirneklis, briesmīgs zirneklis, kas šķita līdzīgs spalvainai, savilktai plaukstai. Holstens blenza uz tā spuraino, mataino ķermeni, izplestajām kājām, izliektajiem ilkņiem mutē. Kad viņa skatiens nokļuva līdz abām lielajām acīm, kas aizņēma lielāko daļu zirnekļa priekšpuses, Holstens sajuta neizturamu pārsteigumu — starp viņiem veidojās saikne, kas šķita ienākam tajā teritorijā, ko Holstens līdz šim bija veidojis vienīgi ar citiem cilvēkiem.

Skoulzs ar drebošu roku pacēla pistoli.

“Gluži kā drona ierakstā,” Leina lēni teica. “Ej dirst, tas ir tik liels kā mana roka?

“Kāpēc tas mūs vēro?” Nescle noprasīja.

Skoulzs nolamājās, tad viņa rokā nodārdēja ierocis, un Holstens redzēja, kā rāpojošais briesmonis aizripo, vicinot daudzās kājas. Dumpinieku vadoņa sejas izteiksme lēni tuvojās izmisumam — kā cilvēkam, kurš, šķiet, tūlīt pat pavērsīs ieroci pret sevi.

“Ko es tur dzirdu?” Nesele jautāja.

Holstens bija iedomājies, ka tā ir tikai šāviena atbalss, bet tagad viņš saprata, ka tas ir kaut kas cits — kaut kas līdzīgs pērkonam. Viņš paskatījās uz augšu.

Viņš nespēja īsti noticēt savām acīm. Debesīs bija iezīmējies kaut kāds apveids. Holstenam vērojot, tas kļuva arvien lielāks un lēni tuvojās. Mirklī vēlāk no tā izšāvās spilgta gaisma, kas blāvā mirdzumā izgaismoja visu avārijas vietu.

“Ķersta atspole,” Leina izdvesa. “Nekad nebūtu domājusi, ka priecāšos viņu redzēt.

Holstens paskatījās uz Skoulzu. Viņš, atgāzis galvu, vēroja lejupslīdošo kuģi, un kurš gan varētu uzminēt, kādas izmisīgas, rūgtas domas šaudījās viņa prātā?

Atspole pietuvojās līdz aptuveni desmit pēdu attālumam no zemes, brīdi manevrēja un tad izvēlējās nolaišanās vietu nedaudz tālāk — zemes strēlē, kuru bija izvagojusi iepriekš krītošā kajīte. Jau nolaišanās mirklī atvērās sānu izeja, un Holstens redzēja trīs stāvus drošībnieku tērpos, divi no tiem jau bija pacēluši šautenes.

“Nometiet ieročus!” skaļruņos nodārdēja Ķersta balss. “Padodieties un nometiet ieročus! Gatavojieties evakuācijai!”

Skoulza roka trīcēja, un viņa acu kaktiņos varēja samanīt asaras, bet Nesele uzlika plaukstu uz viņa rokas.

“Tas ir beidzies,” viņa teica. “Mēs šeit neko nepanāksim. Neko vairs nevar darīt. Man žēl, Skoulz.”

Dumpinieku vadonis pēdējo reizi noskatīja mežu, kas draudīgi slējās visapkārt un nepavisam vairs nešķita brīnumaini dzīvīgs, zaļš un Zemei līdzīgs. Ēnās šķietami drūzmējās neredzamas acis, hitīna ķermeņu kustība.

Viņš ar riebumu nometa pistoli kā cilvēks, kura sapņi ir satriekti lauskās.

“Labi, Leina, Meison, jūs nākat pirmie. Gribu pārbaudīt, vai jums nekas nekaiš.”

Leina nevilcinājās, un Holstens vilkās aiz viņas, juzdams vien tikko jaušamas, knapi dzīvas sāpes — tomēr viņam vēl arvien bija grūti gan staigāt, gan elpot, kas radīja savādu nesaskaņu ar paša ķermeni.

“Kāpiet iekšā,” Kersts viņiem teica.

Pie ieejas Leina apstājās. “Paldies,” viņa teica balsi, kurā nebija jūtama ierastā zobgalība.

“Tu ko — domāji, ka es tevi šeit atstāšu?” Kersts jautāja, vēl arvien pievērsis vizoru apkārtnei.

“Man šķita, ka Gaijens tā varētu izdarīt.”

“Viņš gribēja, lai dumpinieki tā nodomā.”

Leina neizskatījās pārliecināta, bet viņa palīdzēja Holstenam uzrāpties viņai līdzi. “Aiziet, savāc savus cietumniekus, un dosimies prom no šejienes.”

“Nekādu cietumnieku,” Kersts paziņoja.

“Ko?” Holstens jautāja, un tad Ķersta viri sāka šaut.

Viņi abi kā pirmo mērķi bija izvēlējušies Skoulzu, un dumpinieks nekavējoties nokrita, teju vai nepaspējis pat iekliegties. Tad viņi pavērsa ieročus pret abiem pārējiem — Holstens metās šāvējiem virsū un kliegšus pieprasīja, lai viņi izbeidz. “Ko jūs darāt?”

“Pavēle.” Kersts pagrūda viņu atpakaļ. Holstens slīdot pamanīja, kā Teviks un Ncsele nostājās aiz sadragātās kajītes, lai tā būtu starp viņiem un šautenēm. Dumpinieku pilots nokrita, ar pūlēm piecēlās, turēdams savainoto kāju, un tad noraustījās, kad drošībnieks viņu novāca.

Neselc aizskrēja līdz meža sākumam un pazuda tā dziļajā tumsā. Holstens noskatījās, juzdams, kā viņā sarosās šausmas.

Vai es labāk izvēlētos, lai mani nošautu? Skaidrs, ka tā. Bet šo izvēli neviens viņam nelika izdarīt.

“Mums jādabū viņa atpakaļ, un dzīva,” viņš uzstāja. “Viņa ir... vērtīga. Viņa ir zinātniece, viņai ir...”

“Nekādu cietumnieku. Nekādu vadītāju nākamajam dumpim,” Kersts atbildot paraustīja plecus. “Un tava sieviete tur, augšā, par to neuztraucas, ja vien neviens nejaucas viņas dārgās planētas dzīvē.”

Holstens samirkšķināja acis. “Kerna?”

“Mēs šeit esam, lai pēc viņas pavēles tiktu galā ar jucekli,” Kersts apstiprināja. “Viņa tagad visu noklausās. Viņas pirksts ir uzlikts uz mūsu sistēmu slēdža. Tā ka — iekšā un ārā.”

“Tu noslēdzi vienošanos ar Kernu, lai atbrauktu pēc mums?” Leina mēģināja noskaidrot.

Kersts paraustīja plecus. “Viņa gribēja, lai jūs te, lejā, tiktu izdzēsti no bildes. Mēs gribējām jūs atpakaļ. Mēs vienojāmies. Bet nu mums jāiet.”

“Tu nevari...” Holstens pa izejas durvīm blenza uz dziļo mežu visapkārt. Pasaukt Neseli atpakaļ, lai viņai izpildītu nāvessodu? Viņš aprima, saprazdams vienīgi to, ka sirds dziļumos vienkārši priecājās, ka ir drošībā.

“Tātad, Kerna,” Kersts iesaucās, “ko nu? Man īpaši nekārojas doties tur, lai viņu savāktu, un pieņemu, ka tas izraisīs vēl vairāk iejaukšanās, kuru nevēlies tu.”

No komunikāciju paneļa atskanēja Avranas Kernas aprautā, naidīgā balss. “Jūsu neefektivitāte ir ievērojama.”

“Vienalga,” Kersts norūca. “Mēs dodamies atpakaļ orbītā, jā? Tā būs labi?”

“Šobrīd tā šķiet vismazāk nevēlamā rīcība,” Kerna ar riebumu balsī piekrita. “Dodieties prom, un es iznīcināšu nokritušo kuģi.”

“Ko...? Viņa var to izdarīt?" Leina nošņāca. “Tas ir, viņa būtu varējusi...”

“Tā ir tāda kā vienīgā iespēja. Viņa kontrolē mūsu dronu tur augšā,” Kersts skaidroja. “Viņa to piesaistīs avārijas vietai un pēc tam izraisīs kaut kādu kontrolētu sprādzienu reaktorā — sadedzinās vraku, nenolīdzinot gar zemi visu apkārtni. Negrib, lai viņas mīļie mērkaķīši spēlējas ar pieaugušo mantiņām, vai kaut kā tā.”

“Jā, nu, mēs neredzējām nekādus sūda mērkaķus,” Leina nomurmināja. “Taisāmies prom no šejienes.”

Poršija pēta guļošo radījumu.

Viņa nebija šeit pietiekami agri un neredzēja nevienu no grandiozajiem, neizskaidrojamajiem notikumiem, kas iededzināja viņas pasaules sejā milzīgu rētu — tās uguns vēl arvien dega, neraugoties uz skudru pūliņiem to ierobežot. Viņa ir dzirdējusi no citām savas sugas pārstāvēm saraustītu notikumu pārstāstu, ko izkropļoja stāstnieču nespēja saprast, kam viņas bijušas liecinieces.

Tomēr to visu atcerēsies no paaudzes paaudzē. Sī Sapratne, šis kontakts ar nezināmo, kļūs par vienu no visvairāk analizētajiem notikumiem viņas sugas vēsturē, un tam būs visvairāk dažādu interpretāciju.

Kaut kas nokrita no debesīm. Tā nebija Ziņnese, kas vēl arvien turpina mest ierastos lokus pa debesīm, bet Poršijas un viņas sugas-māsu prātos tas saistās ar orbītā lidojošo spīdumiņu. Tas ir solījums, ka debesīs ir vairāk nekā viena kustīga zvaigzne un ka pat zvaigznes var nokrist. Dažas spriež, ka tā bija pārbaude vai iesildīšanās, vēsts no Ziņneses, un —ja tās nozīmi izdosies pareizi izskaidrot, tad Ziņnese sniegs jaunas mācības. Paaudžu laikā šis uzskats — ka viņiem dots uzdevums, kas ir vairāk nekā vienkārša un tīra manipulāciju ar skaitļiem — kļūs arvien populārāks, vienlaikus tiekot uzskatīts par sava veida zaimošanu.

Tomēr paši notikumi, šķiet, nevar tikt apstrīdēti. Kaut kas nokrita, un tagad tas ir nomelnējusi metālu un citu nezināmu materiālu čaula, kas nepadodas analīzei. No debesīm nonāca kaut kas cits, un tad atgriezās debesīs. Vissvarīgākais — tur bija dzīvas būtnes. Tur bija milži, kas nokāpa no debesīm.

Kad Poršijas sugasmāsas milžus pirmo reizi ieraudzīja, viņi cīnījās pret skudru kolonijas izlūkiem. Tad, kad izlūki bija nogalināti vai pārgājuši zirnekļu pusē, milži nogalināja vienu no Poršijas sugas — vienu no Biankas asistentiem. Aizejot viņi atstāja aiz sevis dažus sev līdzīgo ķermeņus — dažus bija nogalinājušas skudras, citi bija gājuši bojā neizskaidrojamu ievainojumu dēļ. Biankas komandas straujais darbs ļāva novākt šīs paliekas no notikuma vietas — un ātrums bija izvēlēts veiksmīgi, jo drīz pēc tam notika eksplozija, kas pielika punktu jēgpilnai izpētei un nogalināja vēl sauju Biankas tēviņu.

Tajā laikā neviens nezināja, ka viena no zvaigžņu būtnēm bija palikusi dzīva un iegājusi mežā.

Tagad Poršija pēta šo radījumu, kas, šķiet, ir aizmigusi. Cilvēciskas būtnes ķermenis neraisa viņā nekādu senču atmiņu uzplaiksnījumu. Pat tad, ja viņas vistālākajām pirmsencēm būtu bijušas atmiņas, ko nodot tālāk, viņu mazais, kniepadatas izmēra skatu leņķis nespētu novērtēt neko tik salīdzinoši lielu. Pat Poršijai ar to ir grūtības: šī svešā briesmoņa lielums un apjomi liek viņai apmulst.

Šī radība jau ir nogalinājusi divas Poršijas sugasmāsas, tikko bija tās sastapusi. Viņas bija mēģinājušas tuvoties, un radījumam pietika uzmest tām acis, lai sāktu nogalināt. Košanai bija neliela, teju nekāda ietekme — tā kā Poršijas inde ir domāta izmantošanai pret zirnekļiem, tai ir ierobežots iespaids uz mugurkaulniekiem.

Ja tas ir tikai kaut kāds milzonīgs, briesmīgs zvērs, tad to iesprostot un nogalināt būtu gana vienkārši, Poršija nospriež. Sliktākajā gadījumā var vienkārši uzrīdīt tam skudras, tā kā tās acīmredzami ir vairāk nekā spējīgas šo uzdevumu veikt. Šīs radības mistiskā nozīme tomēr prasa apsvērt citādi. Tā ir nākusi no debesīm: tātad no Ziņneses. Tas nav drauds, ar kuru jācīnās, bet noslēpums, kas jāatrisina.

Poršija jūt, kā viņai zem pēdām dārd liktenis. Viņa jūt, ka viss, kas ir bijis pagātnē, un viss, kas sekos nākotnē, balansē šajā laika punktā — un tā ass ir viņa pati. Šim mirklim piemīt dievišķi piešķirta nozīme. Šeit, šajā baisajā dzīvajā radībā, ir kāda daļa no Ziņneses vēsts.

Viņi to ievilinās slazdā. Viņi to notvers un aizvedis uz Lielo Ligzdu, izmantojot visas prasmes un viltību, ko spēs. Viņi atradis kādu veidu, kā atklāt tās noslēpumu.

Poršija pamet skatienu uz augšu — meža lapotne aizsedz zvaigznes, bet viņa tik un tā asi apzinās to esamību: gan fiksētos zvaigznājus, kas lēni ritēs pa gada loku, gan Ziņneses žiglo dzirksteli tumsā. Viņa domā par tiem kā par savu ļaužu mantojumu — ja vien viņas ļaudis spētu saprast, ko tiem saka!

Zirnekļi ir izcīnījuši dižu uzvaru pār skudrām, pārvēršot ienaidniekus sabiedrotajos un pavēršot otrādi kara paisuma vilni. Turpmāk viņu priekšā kritīs kolonija pēc kolonijas. Skaidrs, ka, to apzinoties un novērtējot, kā balvu par viņu gudrību, izturību un veiksmi Ziņnese ir atsūtījusi viņiem zīmi.

Visam ķermenim sanot likteņa priekšnojautās, Poršija plāno, kā notvert šo milzīgo balvu.