Laika bērni

6.3. Vakarēdiens

Bianka jau iepriekš ir runājusi ar Ziņnesi, un viņa ir saņēmusi Sapratņu kopumu, kuru ziedojuši pētnieki, kas bija radījuši viegli analizējamu esenci visai saziņai ar mākslīgo Dievi. Biankai šie rezultāti šķiet fascinējoši, un viņa nedomā, ka kāds pirms viņas būtu jau nonācis pie līdzīgiem secinājumiem.

Ziņnese acīmredzot ir saprātīga būtne, kas riņķo ap viņu pasauli aptuveni trīssimt kilometru attālumā no tās. Senākā pieejamā Sapratne liecina, ka nezināmu laika posmu Ziņnese bija sūtījusi uz šo pasauli radiosignālu, kas sastāvēja no matemātisku uzdevumu virknes. No vēstures viedokļa salīdzinoši nesen kāda no Biankas priekštecēm bija nosūtījusi atbildes, un tam sekoja savāds, nepilnvērtīgs dialogs.

Bianka ir kā apsēsta ar šī dialoga formu. Viņa ir apsvērusi savu priekšteču pieredzes, kādas tās viņai ir nodotas, viņa ir attāli jutusi to pārliecību, ka savādā balss, ko viņi dzirdēja, pieder kādam saprātam — saprātam, kas ir ļoti ieinteresēts viņos, kas vēlas sazināties un kam ir tālāks mērķis. Šie secinājumi šķietami neizbēgami seko faktiem. Bianka no saņemtajām Sapratnēm arī zina, ka viņas sencēm bija dažādi uzskati, kas retrospektīvi nešķiet tik pārliecinoši. Daudzas ticēja, ka Ziņnese ir atbildīga par viņu eksistenci — šo ticību aktīvi veicināja pati Dieve. Vēl vairāk: viņas ticēja, ka Ziņnese rūpējas par viņām, un ka plāns, kam viņas tik uzcītīgi sekoja — un kas vēlāk izmaksāja tik dārgi —, ja vien tiktu saprasts, pilnīgi noteikti nāktu viņām par labu.

Bianka ir apsvērusi to visu un sapratusi, ka neko no šī neapstiprina fakti. Viņa apzinās, ka liela daļa no viņas sugas vēl arvien rūpējas par Templi un tic, ka arī Ziņnese kaut kādā veidā par tiem rūpējas, lai gan šī ticība ir vien cerībpilna ēna no kādreizējās dedzības. Tādēļ savus secinājumus viņa ir izteikusi gana taktiski, tomēr skaidri liekot saprast, ka tradicionālais, senais skatījums uz Ziņnesi kā uz kaut ko viņiem līdzīgu, tikai dižāku — kādu varenu zirnekli debesīs —, ir absurds.

Viņa nevar noliegt, ka Ziņnese ir būtne, kam piemīt plašs intelekts. Iespējams, ka šis intelekts ir pārāks, bet to ir grūti adekvāti novērtēt, jo viņa var secināt vien to, ka šis saprāts ļoti atšķiras no viņējā. Skaidrs, ka ļoti daudz kā tāda, kas Ziņncsei šķiet pašsaprotams, bet kas pat Biankai — lai kā viņa necenstos domāt plašāk — nav sasniedzams. No otras puses, daudz kas tāds, kas ir pateikts Ziņnesei pašai, acīmredzami ir pārprasts, vai arī Dieve to ir uztvērusi ar pilnīgu neizpratni. Acīmredzot dievišķās spējas ir savādi ierobežotas. Ir koncepti, kurus pat dumjākais zirneklēns saprastu intuitīvi, bet kas Ziņnesei acīmredzami paslīd garām.

Un tas, protams, ir saistīts ar kopīgo valodu, kas ar grūtībām izveidota starp diviem trīsošo radioviļņu galapunktiem. Tātad — un Bianka nav pirmā, kas tā domā — Ziņnese ne tuvu nav visuredzoša vai visuzi-noša. Tā arī taustās, tai jācenšas saprast, un ļoti bieži tai neizdodas.

Sapratnes visvairāk trūkst vienkāršākajās ikdienas lietās. Ziņnese acīmredzami nezina daudz ko, kas notiek pasaulē, ap kuru tā griežas. Vēl vairāk — tai bieži nav skaidra aprakstoša valoda. Tā spēj tikt galā ar primitīviem vizuāliem aprakstiem, bet jebkāda valoda, ko piesātina bagātīgā zirnekļu jutekļu pieredze — pieskāriens, garša —, parasti pazūd tulkojumā. Vislabāk tiek uztverti skaitļi, aprēķini, vienādojumi: aritmētikas un fizikas lauks.

Bianka zina, ka arī no citiem avotiem nāk šāda komunikācija. Jūrā plaukst vēžveidīgo civilizācija, ar kuru viņas suga ir sporādiski kontaktējusies jau gadsimtiem. Gadu gaitā izstrādāta vienkārša žestu valoda, un zemūdens mutkāju valstība arī ir piedzīvojusi savas drāmas un krīzes, satricinājumus, varas gāšanas un revolūcijas. Tagad viņiem ir radio un pašiem savi zinātnieki, lai gan viņu tehnoloģiju ierobežo vide un nepilnīgās iespējas šo vidi izmainīt. Tomēr viņi ir pilnīgi cita pasaule — ne tikai tādēļ, ka dzīvo ūdenī, bet arī prioritāšu un koncepciju ziņā. Vienīgais, par ko Bianka ar viņiem var skaidri sarunāties, ir matemātika, kas ir mutkāju kaislība.

Viņa ir pavadījusi daudzus gadus, uzlabojot un precizējot sarežģīto skudru koloniju arhitektūru, lai radītu rīkus, kas nepieciešami viņas zinātnes avangarda eksperimentiem. Vissarežģītākās sistēmas — piemēram, pašregulējošā lidojuma kontroles kolonija Debesu Ligzdā — darbojas, pateicoties augstākās matemātikas principiem, un viņu ķīmiskā arhitektūra spēj saņemt skaitlisku informāciju un ar to darboties, pat veikt sarežģītus aprēķinus, kas tiek izspēlēti skudru ķermeņos un atsevišķu skudru smadzeņu neironos.

Biankas dzīvē visu laiku atgriežas doma par teorētisko līdzību starp Ziņnesi un pietiekami attīstītu un sarežģītu skudru koloniju. Vai saziņa ar tām abām šķistu līdzīga?

Šobrīd aktīva komunikācija ar Ziņnesi ir ļoti ierobežota. Vienmēr pastāv dīvainas sektas: atpakaļrāpulīgas saimes, kas kaut kā pamanījušās izkopt un nodoties savādām Sapratnēm. Tā kā jebkura atbilde no Ziņneses tiek saņemta visā planētā, šādi slēpti fanātiķi tiek žigli atklāti un izķerti, tikko kļūst skaidrs, ka kāds ir atvēris neatļautu kanālu saziņai ar Dievi. Šobrīd to, kam būs atļauts sazināties ar Ziņnesi, nosaka lielākās pilsētas. Tomēr daži tempļi cenšas atrast dievišķo patiesību aiz mulsinošā plāna, kas vēl arvien laiku pa laikam tiek nosūtīts, aicinot tam sekot. Tomēr lielākoties saziņas privilēģija tiek zinātkāriem pētniekiem, un Bianka ir shēmojusi, plānojusi, glaimojusi un izkalpojusies, lai tikai gūtu iespēju brīvai un netraucētai uzskatu apmaiņai.

Debesu Ligzda veiksmīgi dodas vēsturiskajā misijā, netraucēti ceļoties augstāk atmosfērā. Borta kolonija pati pa savu radio frekvenci sūta ziņojumus Biankai, apliecinot, ka viss ir kārtībā, un dati no citiem attālinātiem rādītājiem veic gaisa kuģa pozīcijas triangulāciju. Šis ir tikai ceļojuma sākums. Ja nenotiks neparedzēta laikapstākļu maiņa, Debesu Ligzda laikā sasniegs savas darbības galējo augstumu.

Ziņnese parādīsies pie horizonta, un Bianka nosūta Viņai signālu, aicinot uz sarunu. Viņa tam pievieno noteiktas formālas frāzes, kuras savulaik izmantoja Templis — ne tāpēc, ka domā, ka pēc tām būtu nepieciešamība, bet tāpēc, ka Dieve izturas labvēlīgāk pret tiem, kas tēlo pienācīgu pazemību.

Ziņnese ir gana pacietīga, lai varētu pastāvēt ilgāk par daudzām Biankas cilts paaudzēm, un Viņas domām piemīt inerce, kas neievēro notikumus pasaulē zem viņas — vai vismaz tāda ir teorija. Bianka nav par to pārliecināta. Skaidrs ir fakts, ka, par spīti tam, ka Templim vairs īsti neveicas, Ziņnese turpina mudināt savu draudzi vēl arvien strādāt pie viņas mašīnas. Prasības ir kļuvušas vēl uzstājīgākas, kopš Biankas biedrenes pirms kādas paaudzes būtībā pārtrauca darbu pie Ziņneses vēsts burtiskas tulkošanas: ne ticība, ne atjautība neļāva pārkāpt plaisu starp dievišķo gribu un mirstīgo sapratni. Bianka labi zina, ka no augšas nākuši gan draudi, gan lāsti. Ziņnese ir sludinājusi baisas katastrofas tuvošanos. Patlaban Biankas līdzbiedres domā, ka tas nav nekas vairāk kā rupjš mēģinājums motivēt viņas turpināt ieguldīt resursus neiespējama uzdevuma izpildē.

Arī par to Bianka nav pārliecināta. Viņai piemīt spēja redzēt problēmas no neparastiem skatpunktiem un iztēloties ekstrēmas iespējas.

Viņa domā, ka šībrīža problēma ir nevis tajā, ka viņi nesaprot Ziņnesi, bet tajā, ka Ziņnese nesaprot viņus. Viņai ir jāsalauž šķietami dziļi iesēdies domāšanas veids. Vēsturiski piemēri — ko neskaidri var atminēties ar Sapratnes palīdzību — rāda, ka Ziņnese nav vienmēr bijusi tik iecirtīga. Apsēstība vai neapmierinātība ir padarījusi Viņu šādu. Vai varbūt izmisums, Bianka prāto.

Viņa plāno parādīt Ziņnesei ko jaunu.

Viens no milžiem, uz kura pleciem viņa stāv, ir vēl arvien dzīva kolēģē, kas ir izveidojusi redzīgu skudru koloniju. Viņu redze salīdzinājumā ar zirnekļu redzi ir vārga, bet atsevišķi punkti, ko redz katra kolonijas locekle, izmantojot baismīgi smagu matemātisku darbu, var tikt savākti un apkopoti pilnvērtīgā attēlā. Vēl vairāk — šo attēlu iespējams iekodēt signālā. Kods ir vienkāršs: gaišu un tumšu punktu virkne, kas spirālē vijas no centrālā punkta un kopā izveido plašāku attēlu. Sī ir universālākā sistēma, kādu Bianka var iztēloties.

Viņa ir tikko iekodējusi attēlu, ko saņēmusi viņas darba kolonija. Gadījumam piemērotā kārtā tas ir Debesu Ligzdas attēls — kāda tā izskatījās, tikko paceļoties no pilsētas.

Viņa pavēsta Ziņnesei, ka plāno nosūtīt attēlu. Nav acīmredzamu zīmju, ka viņa ir saprasta — Dieves prasību tirāde nepārtrūkst —, bet Bianka var tikai cerēt, ka vismaz kāda dievišķās būtnes daļa to ir sapratusi. Tad viņa liek kolonijai nosūtīt attēlu, zinot, ka daudzi simti viņas sugas labāko zinātnieku klausīsies, kāda atbilde tiks saņemta.

Ziņnese apklust.

Bianka nespēj savaldīt uztraukumu un satraukta skraidelē par telpas zīdainajām sienām. Lai arī viņa nebija cerējusi uz šādu reakciju, tā vismaz ir reakcija.

Tad Ziņnese runā, tā pieprasa paskaidrojumu. Zinātnes pasaule aiztur elpu. Dieve vismaz ir sapratusi, ka gaisā parādījies kas jauns, un ir atbildējusi savādajā bezemociju veidā, ko Bianka atceras no senajām sarunām, kad Viņa mācīja Saviem izredzētajiem šo kopīgo valodu. Sī ir Dieve Savā visoficiālākajā formā, mēģinot saprast, ko tieši ir saņēmusi.

Bianka mēģina vēlreiz un vēl. Ziņnese spēj uztvert, ka nosūtītajai informācijai jābūt vizuālam attēlam, bet tā atkodēšana šķiet neiespējama. Beidzot Bianka sadala uzdevumu visvienkāršākajos elementos, pārveidojot visu procesu tik tuvu universālai matemātikai, cik spēj, nosūtot formulu, kas apraksta spirāli — satriecoši acīmredzamo veidu, kā attēls jānolasa.

Bianka spēj teju vai sajust mirkli, kad pārvietojas Dieves sapratnes ass. Mirkli vēlāk seko atbilde, un viņa uzzina, ka Dieves valodā jau ir vārds gaisa kuģim.

Tad Ziņnese jau ir aizslīdējusi aiz horizonta, bet Dieve nav remdināma. Parādiet vairāk— tāds neapšaubāmi ir viņas ziņojums, bet Bianka nosūta savām biedrenēm brīdinājumu vēl nebarot liesmas. Patiesībā viņa greizsirdīgi sargā savu jauno privilēģiju — spēju beidzot izlauzties cauri Dieves bruņām. Viņa varētu turpināt sarunāties ar Dievi pa planētas otru pusi, nosūtot signālu no rokas rokā, caur svešiem uztvērējiem, līdz to var atkal aizsūtīt kosmosā, bet viņa vēlas pagaidīt, līdz Dieve atgriežas, lai

varētu ar to tieši sazināties pati, un viņas kolēģes nelabprāt, bet piekāpjas Biankas jaunajai autoritātei.

Ziņnese uzstājīgi bombardē planētu, prasot vairāk informācijas, un šajā laikā Bianka nonāk pie pārsteidzoša atklājuma: Ziņnese nespēj saredzēt, kas notiek uz planētas tieši zem Viņas. Viņa ne tuvu nav visure-dzoša, un, lai arī Ziņnese ļoti labi saprot, ko nozīmē redze, viņa pati ir akla. Radio ir vienīgais veids, kā viņa var kaut ko saskatīt.

Biankai ir vēl viens attēls, kas nosūtīts uz skudru koloniju, un viņa to nosūta, tikko Dieve atgriežas debesīs virs viņas. Tā ir gana vienkārša aina — skats uz Septiņiem Kokiem no iekšpuses, kurā redzami tās būvju smalkie vijumi un iemītnieku darbīgā rosība. Attēlu kodēšanas radītāja sākotnēji izmantoja šo attēlu saviem eksperimentiem.

Dieve klusē.

Tālumā Debesu Ligzda beidzot sasniedz augstumu, kam tā bija radīta, un atrod līdzsvaru atmosfēras visaugstākajos slāņos — gāzes balons ir izpleties jau puskilometra garumā. Bianka izklaidīgi seko līdzi tās ceļam, zinot, ka kuģa komanda pārbauda aparatūru un kolonijas piemērotību izretinātajam gaisam, pārliecinoties, ka viss ir sagatavots misijas bīstamākajai daļai, kuru uzņēmusies Poršija. Par spīti kajītes dubultajai izolācijai aukstums rada neērtības. Viņu sugai piemīt zināma spēja regulēt ķermeņa temperatūru un paātrināt vielmaiņu, bet tik un tā, temperatūrai krītoties, zirnekļi kļūst gausāki. Viola, misijas kapteine, ziņo, ka darbs veicas lēnāk, nekā gaidīts, bet tomēr pietiekamā ātrumā.

Bianka vēl arvien gaida. Debesu Ligzdas ceļš tagad vairs nav prioritāte. Viņa ir apklusinājusi Ziņnesi. Visā viņas sugas vēsturē to nav paveicis neviens. Pasaules acis tagad tiesā viņu.

Tā nu viņa gaida.