Laika bērni

5.6. Karš par resursiem

Zirnekļu pilsētvalstis izmanto dažādas raktuves, bet paši zirnekļi nerok. Tam viņiem ir insekti: šis ir viens no uzdevumiem, kas labāk padodas skudru kolonijām, ko tie izmanto tik daudzos dažādos veidos. Gadsimtiem ilgi visiem ir pieticis visa, jo zirnekļu tehnoloģijā netiek izmantots daudz metāla, un organiskās vielas, kas viņiem ir svarīgas, tiek veidotas no pašu dzīvo dabu veidojošajiem ķieģelīšiem.

Šeit tas sākas.

Skudra no Septiņu Koku vadītas kolonijas rokas dziļāk virknē galeriju kādu gabaliņu no pašas pilsētas. Tās kolonija ir visapkārt — raktuvju ejas ir tās mājas, un tās biedru rakšanas metode ir tikai modificēta darbība, līdzīga tam, kā tās rok tuneļus pūznī. Tiesa, liela daļa kolonijas iestiepjas cietā akmenī un skudras izmanto modernas tehnoloģijas, lai pieveiktu šo elementu. Viņu žokļi ir bruņoti ar metāla cērtēm, tām palīdz dažādas skābes un citas vielas, kas padara akmeni trauslāku. Kolonija plāno savu raktuvi, tostarp arī ūdens novadi un ventilāciju, lai padarītu šo vietu piemērotu simtiem un tūkstošiem aklo darbinieku, kas tur strādā.

Tieši šī skudra meklē jaunas vara stīgas akmenī. Metāla rūda atstāj pēdas, ko var sajust skudras jutīgās antenas, un tā pacietīgi strādā, graužoties vietās, kur šīs pēdas ir visstiprākās, mazumiņu pa mazumiņam tuvojoties nākamajai dzīslai.

Bet šoreiz tā pēkšņi attopas citā ejā.

Seko mirklis apmulsušas neizlēmības, racējai svārstoties uz robežas, cenšoties apstrādāt šo jauno, negaidīto informāciju. Pēc tam oža un tauste ir izveidojušas pietiekamu izpratni par tās apkārtni. Ziņa ir skaidra: šeit nesen ir bijušas citas skudras, kas pieder nezināmai kolonijai.

Ja nav noteikts citādi, nezināmas kolonijas pēc noklusējuma ir ienaidnieks. Skudra nekavējoties saceļ trauksmi un tad dodas tālāk izpētē. Drīz vien viņa sastop otras kolonijas racējas un, būdama mazākumā, tiek žigli nogalināta. Tas nekas: viņai nopakaļ nāk kolonijas māsas, kuras saaicinājusi saceltā trauksme. Seko nežēlīga tuvcīņa, kur neviena puse neatkāpjas ne par mata tiesu. Neviena kolonija nav saņēmusi no vadošajiem zirnekļiem instrukciju pārkāpt tieši šai sarkanajai līnijai, bet daba prasa savu.

Otrā kolonija, kas ir burtiski parakusies apakšā Septiņu Koku darbavietai, ir Lielās Ligzdas sūtīta jaunu vara avotu meklējumā. Drīz vien pēc tam sāk sabrukt gadsimtiem būvētā diplomātija.

Kopš pirmo reizi tika izveidoti sakari ar Ziņnesi, metālu patēriņš ir palielinājies eksponenciāli, mēģinot sekot sarežģītajiem Dievišķā Plāna metiem. Tādas pilsētas kā Lielā Ligzda, kas visdedzīgāk seko Dieves plānam, ir spiestas pastāvīgi tiekties arvien tālāk ārpus teritorijas. Piedāvājums nevar tikt galā ar pieprasījumu, ja netiek atklātas vai piesavinātas jaunas raktuves.

Līdz ar to arvien vairāk raktuvju atrodas strīdus zonā starp konkurējošām kolonijām. Citur minerālu karavānas nesasniedz galamērķi. Dažos gadījumos veselas raktuvju kolonijas tiek izpostītas, aizdzītas vai pakļautas. Zaudētājas ir salīdzinoši mazas pilsētas, un neviena no tām nav stingra vēsts sekotāja. Seko vētrainas diplomātiskas pārrunas, kurās neviens īsti nezina, kas tieši ir noticis. Atklāts konflikts starp zirnekļu pilsētām teju nav pazīstams, jo ikvienu pilsētu ar citām vieno simtiem saišu. Pastāv cīņa par varu, bet līdz šim viņu vēsturē galvenais ir bijis tas, ka jābūt kaut kam, pār ko ir vara. Varbūt tas tādēļ, ka nanovīruss vēl arvien darbojas, lai kā Kaina zīme apvienotu tā nēsātājus. Varbūt tas vienkārši ir tāpēc, ka Portia labiata pēcteči ir izveidojuši pasaules uzskatu, kurā no brutāla konflikta vajadzētu izvairīties.

Tas viss mainīsies.

Beidzot, kad patiesība kļūst pietiekami skaidra visām pusēm, no Lielās Ligzdas raidītājiem tiek nosūtīts ultimāts tās vājākajiem kaimiņiem. Tajā tiek nosodīta viņu noklīšana no tīrā vēstījuma ceļa un tiek vēstīts, ka Lielajai Ligzdai ir tiesības spert visus nepieciešamos soļus, lai īstenotu

Dieves gribu. Sūtījumi no Ziņneses, kas vienmēr bijuši neskaidri un ar interpretācijas iespējām, tiek uztverti kā Lielās Ligzdas ziņu atbalstoši. Sākumā lēni, tad arvien straujāk šķeļas šī atklātā plaisa — sākot ar vietējām domstarpībām un beidzot ar globālu ideoloģijas sadrumstalošanos. Dažas ticīgo pilsētas ir metušās uz vienu roku ar Lielās Ligzdas redzējumu, bet citas — tālas citas — ir izveidojušas konkurējošus ziņojumus, kas balstīti uz citām Ziņneses rīkojumu interpretācijām. Dažas pilsētas, kas jau bija sākušas novērsties no ziņas, ir solījušās aizstāvēt tās pilsētas, kurām Lielā Ligzda ir piedraudējusi, bet ari šīs pilsētas pašas nesniedz vienotu atbildi. Vēl citas pilsētas ir deklarējušas neatkarību un neitralitāti, un vairākas pat ir pārtraukušas kontaktus ar apkārtējo pasauli. Līdzīgi konflikti ir uzliesmojuši starp pilsētām, kas varbūt vienmēr ir savā starpā rīvējušās pārāk stipri, allaž cīnījušās par savu deķa pusi — par ēdienu, par dzīves telpu.

Lielā Ligzda iesūta īpaši tam domātus kareivjus raktuvēs, par kuru piederību notiek strīdi un no kurām daudzas šobrīd jau vairākas reizes mainījušas īpašniekus. Skudru kolonijas bez īpašas pamudināšanas cīnīsies ar nepazīstamām skudrām, un raktuvju kolonija nespēj mēroties ar spēkiem ar iebrūkošas armijas rotu, kas ekipēta ar īpašām kastām un tehnoloģijām. Pēc diviem spraiga kara mēnešiem nav gājis bojā neviens zirneklis, bet viņiem kalpojošie insekti ir tikuši izkauti tūkstošiem.

Lielā Ligzda var sapulcēt daudzkārt lielāku un labāk organizētu armiju nekā tās pretinieki, armiju, kas dzimusi un veidota karam, bet tik un tā daži pirmie mēneši nesniedz pārliecinošu uzvaru. Kad Poršija un viņas biedrenes sapulcējas, lai noskaidrotu, kāds ir progress, viņas skar netīkama atklāsme.

Mums bija licies, ka šai lietai jau bija jābūt nokārtotai, Poršija prāto, klausoties, kā viņas biedrenes vij nākamās kaujas kustības: nepieciešamos soļus, kas viņas novedīs... kur? Kad tika izlemts par labu sākotnējai darbībai pret strīdīgajām raktuvēm, viņu mērķis šķita pavisam skaidrs. Viņas visas zināja, ka viņām ir taisnība. Ziņneses griba ir jāpilda, un viņiem bija nepieciešams daudz vara— Septiņiem Kokiem un citām atkritēju pilsētām nebūtu nepieciešams varš citiem mērķiem, kā vien lai notirgotu to Lielajai Ligzdai par baisu cenu. Tātad: sagrābt raktuves; tas pats par sevi bija vienkāršs mērķis, un, ņemot vērā visus apstākļus, tas tika sasniegts samērā ātri un efektīvi.

Un tomēr izskatās, ka nākotnes celšana nekad nav vienkārša. Ikviens pavediens ved pie nākamā, un nav viegli pārtraukt to vērpšanu. Poršijas aģenti Septiņos Kokos un citās pilsētās jau uzzinājuši, ka Lielās Ligzdas ienaidnieki veido un apmāca karaspēkus, kas atņems viņiem raktuves un varbūt ne tikai tās. Vēl vairāk — viņu ienaidnieku lielākās saimes ir raisījušas līdzīgas diskusijas par to, kas būtu jādara. Ikvienā padomē ir ekstrēmisti, kas pieprasa vairāk nekā nolaupītā atgūšanu. Pēkšņi radusies sajūta, ka aicināt uz mērenību nozīmē izrādīt vājumu.

Visapkārt Poršijai viņas biedrenes apgalvo, ka jādara vairāk, lai nocietinātu Lielo Ligzdu pret tās jaunajiem ienaidniekiem, tādā veidā nodrošinot, ka tiks īstenota viņu dievišķās radītājas griba. Viņas izmanto vissenāko viltību: veido ceļu, kas ļaus sasniegt mērķi, tikai šajā gadījumā mērķis ir mūžīga drošība. Ar katru soli, kas tiek sperts pa šo ceļu, drošība attālinās. Ar katru soli kļūst augstāka cena, kas jāmaksā par došanos pretī šai drošībai, un darbības, kas jāveic, lai kustētos uz priekšu, kļūst arvien ekstrēmākas.

Kur tas viss beigsies? Poršija prāto, bet viņa nespēj saņemties un paust savas bažas. No tīkliem savītajā telpā valda nejauks noskaņojums. Lielajai Ligzdai ir spiegi citās pilsētās — indivīdi un veselas saimes, kas ir pārdevušies vai kam ir tīkama lielās pilsētas ideoloģija. Tāpat arī šīm pilsētām ir savi aģenti Lielajā Ligzdā. Līdz šim pilsētu savstarpējā saskarsme vienmēr ir bijis tikums un dzīvesveids. Tagad tā raisa aizdomas, tā nospriego attiecības starp saimēm, modinādama šķelšanos un neuzticēšanos.

Šeit nekas netiks izlemts, tādēļ Poršija dodas uz templi, šķiet skaidrs, ka nepieciešams padoms.

Viņa nosūta Dievei situācijas aprakstu un iespēju robežās arī savas bažas — viņa zina, ka, lai arī viņas runa Ziņnesei tiks nosūtīta privāti, Dieves atbildi saņems visi, kas klausās Lielās Ligzdas frekvenci — kas noteikti iekļaus arī tos, kas mīt Septiņos Kokos.

Poršija skaudri apzinās, ka līdz šim Zirmese nav bijusi pārāk veiksmīga padomu devēja. Poršija zina, ka nevar cerēt, ka Viņa, kas ir tik daudz dižāka par zirnekļiem, veltīs daudz pārdomu tam, kas notiek starp viņas zemākajiem radījumiem. Dieve ir pārliecināta, ka Viņas mašīnas šķietami atrisinās daudzas problēmas, tostarp tracinoši neprecīzo komunikāciju starp Ziņnesi un tiem, ko Viņa ir nolikusi zem Sevis.

Tādēļ Poršija negaida skaidru atbildi, bet šķiet, ka Ziņnese saprot viņu labāk, nekā gaidīts. Sniegtās ziņas nozīme vēl arvien nav precīzi skaidra, jo, lai gan pastāv ar grūtībām izveidota kopīga valoda, Ziņnesi un Viņas draudzi šķir plaisa — kopīgas pasaules un konceptu plaisa —, kas tiek aizpildīta tikai pamazām. Tomēr Poršija saprot pietiekami.

Ziņnese saprot, ka starp Viņas radījumiem pastāv dažādi viedokļi.

Viņa zina, ka daži, piemēram, Poršija, smagi strādā, lai īstenotu Viņas norādes.

Viņa zina, ka citi, piemēram, Septiņu Koku templis, to nedara un patiesībā ir zaudējuši lielu daļu godbijības pret Ziņnesi un Viņas vēsti.

Viņa liek Poršijai saprast, ka tagad visa Viņas ļaužu nākotne ir atkarīga no tā, ka Viņas griba tiek īstenota precīzi un ātri. Viņa paziņo, ka tuvojas lielu briesmu laiks un, tikai klausot Viņas gribai, tās var tikt novērstas.

Viņa saka — vārdos, kas ir gana skaidri, lai Poršija tos saprastu bez mazākajām šaubām —, ka Poršijai ir jāsper visi nepieciešamie soļi, lai īstenotu Viņas mērķi, un ka nav dižāka mērķa par to.

Poršija dodas prom no tempļa, un viņu vajā visdažādākās emocijas. Zirnekļu jūtas nav līdzīgas cilvēku jūtām, bet tomēr tajās ir zināms šoks un zināma pacilātība. Vēl nekad agrāk Ziņnese nav runājusi tik skaidri.

Lielās Ligzdas ceļš nu ir skaidrs. Viņu pienākums Dieves priekšā nav tikai personiski apstiprināts: arī spiegi Septiņos Kokos un citās naidnieku pilsētās būs dzirdējuši Dieves pēdējos vārdus, un viņiem diez vai būs grūti izdomāt, kāds jautājums būtu izsaucis tik dogmatisku atbildi.

*

Dzīve Septiņos kokos nav izrādījusies tik brīva un bezrūpīga, kā Fabians bija cerējis.

3'S

Vismaz Bianka ir iekārtojusies gana labi. Viņas paziņas astronomu māsībā ir ļāvušas Biankai gūt ērtu vietu cienījamā saimē — lai arī spēcīga saime Septiņos Kokos tik un tā ir būtiski mazāka un trūcīgāka nekā pat viduvēja saime Lielajā Ligzdā. Viņa piedāvāja Fabianam atrast tur favorīta pozīciju un patiešām diezgan nopietni strādāja, lai piesaistītu viņu sev — varbūt tāpēc, lai atlīdzinātu to, ka bija viņam pateicību parādā, vai varbūt tāpēc, ka bija redzējusi, cik bīstams var būt viņa sīkais prātiņš. Viņš atteicās.

Tālākajos mēnešos Fabiana dzīve ir bijusi grūta, bet viņam ir plāns. Viņš ir sācis rāpties uz augšu pa dzīves pavedienu, un šoreiz viņš nav nevienas mīlulis vai favorīts — viņš darbojas bez patroneses, nezaudējot savu lepno brīvību. Septiņu Koku tēviņiem varbūt ir vairāk brīvības un ietekmes nekā Lielās Ligzdas tēviņiem, bet viņus tik un tā var nogalināt vienkārši tāpat. Viņiem vēl arvien nav vairāk tiesību kā tās, ko sniedz īslaicīgs noderīgums.

Septiņos Kokos arī ir savas padibenes — lai arī tādu tur, tāpat kā visa pārējā, ir mazāk nekā Lielajā Ligzdā. Arī šeit pārpalikuši tēviņi un mātītes, kam veiksme uzgriezusi muguru, medī cits citu, un kritušo ķermeņus aizvāc apkopes skudras.

Fabianu vairākas reizes teju vai nogalināja, pirms viņš spēra pirmos soļus ceļā uz kaut nelielu ietekmi Septiņos Kokos. Viņu izsekoja izsalkušas mātītes, no ceļa nogājuši tēviņi dzina viņu prom no savas teritorijas, un bads un nemīlīgā vide lika viņam sarauties mazākam. Beidzot viņš tomēr spēja nodibināt kontaktu ar dažām mātītēm, kas bija zaudējušas visu, bet vēl nebija gluži noslīdējušas līdz bezdomu kanibālisma līmenim. Viņam izdevās tās notvert uz pašas mežonīguma robežas.

Viņas ir trīs noplukušas māsas, novecojušas atvases no saimes, kas augstākajos pilsētas slāņos tagad ir tikai atmiņas. Kad Fabians viņas atrada, viņas vēl arvien dzīvoja diezgan labi uzturētā saimes mājā tuvu pie saknēm kādam kokam, kas te bija izaudzis pēc tam, kad sākotnējos septiņus kokus nodedzināja karā ar skudrām. Viņas klausījās Fabiana stāstā, pēc kārtas nozūdot, it kā lai instruētu saimes tēviņus par to, kādas nu izklaides viņam būtu nodrošināmas. Viņš zināja, ka nekādu tēviņu nav, un viesmīlība, ko viņas varēja sniegt, bija tikai drupačas: sīki

3'9

kukaiņi un veca, pa pusei mumificējusies pele, no kuras viņas bija pārtikušas dienām ilgi.

Es likšu veiksmei pagriezties uz jūsu pusi, viņš apgalvoja. Bet jums būs jādara, ko teikšu.

Viņam viņas bija vajadzīgas. Tā bija rūgta atziņa, bet ikvienas sociālas grupas priekšgalā bija jābūt mātītēm. Pagaidām.

Kas mums jādara? Viņas jautāja, jebkāda veida cerība viņām bija kā dievišķs nektārs — pat tad, ja to piedāvāja apbružāts tēviņš no svešatnes.

Vienkārši esiet, kas esat, viņš mierināja. Es darīšu pārējo.

Nodibinājis sadarbību ar viņām, viņš varēja sākt citu biedru pulcēšanu ar lielāku pārliecību.

Tur bija simtiem pamestu tēviņu, kas meklēja iespēju izdzīvot uz zemes ap Septiņiem Kokiem. Viņiem nebija apmācības, izglītības vai noderīgas pieredzes, bet viņiem visiem bija tādas vai citādas mantotas Sapratnes. Tagad Fabians viņus uzmeklēja, iztaujāja un pieņēma saimē tos, kuru spējas varēja izmantot.

Arēji viņš radīja iespaidu, ka kalpo tikai kā večiņu izsūtāmais, viņš sāka uzņemties darbus varenāku saimju labā, izmantojot skudru koloniju ķīmisko arhitektūru. Pateicoties viņa unikālajai sistēmai, drīz vien izplatījās ziņas par viņa izcilajām prasmēm. Trīs veco mātīšu saimes māja ieguva iespēju apmainīties labumiem vai prasīt ko pretī par paveikto darbu. Drīz viņas vērpa jaunu māju augstāk kokā, sniedzoties pēc tiem pašiem galvu reibinošajiem augstumiem, kur reiz bija mitušas.

Kad viņas mēģināja Fabianam to visu atņemt — kā jau viņš bija sagaidījis —, viņš vienkārši pārtrauca strādāt. Ap to laiku arī citi tēviņi bija sapratuši, uz ko Fabians tiecas, un arī viņi nolika darbarīkus. Tika panākta jauna vienošanās. Mātītes drīkstēja izbaudīt statusu, ko viņām sniedza Fabiana darbs, bet saimi varēja vadīt tikai viņa prāts un — svarīgākais — viņa ļaudīm nedrīkstēja pat piedurties. Šīs saimes tēviņi bija neaizskarami.

Tik un tā ceļš uz priekšu bija ilgs un lēns. Rezultātā Fabiana netradicionālās metodes bija tikko sākušas nest augļus Septiņu Koku sociālajā tīklojumā, kad sākās raktuvju cīņas.

Tikko viņu sasniedza šīs baumas, viņš ātri vien atjauno kontaktu ar Bianku. Viņas pozīcija ir mainījusies — viņa vairs nebija neatkarīga zinātniece, bet gan politikas padomdevēja, jo Septiņu Koku un citu tuvējo apmetņu lielākās saimes cenšas izdomāt pienācīgu atbildes reakciju. Lielā Ligzda bija teju vai nicīgi sagrābusi viņu raktuves, bet neviens negribēja būt pirmais, kas ieteiktu tiešu nežēlīgu reakciju.

Tomēr, kad diplomāti sazinās ar Lielo Ligzdu, lai sāktu pārrunas, viņi stājas pretī jaunai pasaulei, ko Poršija radījusi pēc sarunas ar Dievi. Lielā Ligzda vairs nevēlas ierastajā veidā izmantot savu jauno varu, lai saņemtu meslus — tās pozīcijā vairs nav kompromisu. Tā pieprasa citus resursus, kas pieder Septiņiem Kokiem un to sabiedrotajām pilsētām: fermas, kolonijas, laboratorijas. Kad Septiņi Koki iebilst, Lielās Ligzdas runātāji nosauc viņus par ķeceriem. Ziņnese ir runājusi. Viņa ir izvēlējusies Sava vārda nesējus. Sī nav cīņa: tas ir krusta karš.

Tad un tikai tad Septiņi Koki izsūta lielu kaujas skudru armiju, lai atgūtu raktuves. Tos sastop līdzvērtīga Lielās Ligzdas armija, un seko kauja, kas ir tikai vāja atblāzma no nākotnē gaidāmajām kaujām. Skudras cīnās ar žokļiem, ar asmeņiem, ar skābēm un uguni. Viņas cīnās ar ķimikālijām, kas apmulsina pretinieku, padara to neprātīgi asinskāru, uzbrūk ožas virsmām, pakļauj viņus un maina viņu piederību. Lielās Ligzdas sūtītā armija bez pūlēm tiek galā ar uzbrucējiem.

Nākamajā dienā Septiņus Kokus — un visas sabiedrotās pilsētas — sasniedz vienkārša radio ziņa.

Tagad mēs uzbruksim jums. Padodieties mūs Sapratnēm, vai ari mēs darīsim to, kas jādara. Tāda ir Ziņneses griba.

Tad seko haoss, kad vaļīgi būvētā zirnekļu sabiedrība bez stingras hierarhijas draud uzjukt — kā tas spēcīga spiediena apstākļos ir noticis arī agrāk. Vadošās padomes nāk un iet. Dažas iesaka padoties un pielabināties, citas — klaji pretoties, vēl citas vienkārši iesaka bēgt. Nevienai nav vairākuma piekrišanas — tās katra sašķeļ zirnekļu kopienu daudzās frakcijās. Ar katru dienu likmes kļūst augstākas.

Tad kādu dienu, kad no Lielās Ligzdas jau ir izgājusi armija, Bianka lūdz atļauju vērsties pie pilsētas dižākajiem un labākajiem prātiem.

Viņa atrodas tīkla centrā, bet gar tā malām stāv teju četrdesmit ietekmīgas mātītes, kas izlikušas kājiņas uz priekšu, lai uzmanīgi notvertu Biankas vārdus, ko sūta katrs pavediens. Viņas koncentrējas un klausās. Katra zina, ka tagad viņām nepieciešams ģeniāls risinājums, kā izglābties — bet viņas nespēj vienoties par to, kāds tieši.

Bet Biankai pašai nav nekā sakāma. Viņa tikai paziņo: Es jums atvedīšu kādu, kas atradis veidu, kā cīnīties pret šiem draudiem. Jums viņš jāuzklausa līdz galam. Jums jānoklausās tas, kas viņam sakāms.

Reakcija ir tūlītēja: nicinājums, šoks un niknums. Septiņu Koku vadonēm nav laika tādām muļķībām. Nav nekā tāda, ko varētu pateikt tēviņš un ko viņas jau nebūtu dučiem reižu apsvērušas pašas.

Bianka neatkāpjas. Šis tēviņš nāk no Lielās Ligzdas, viņa skaidro. Tikai viņa palīdzības dēļ es varēju izbēgt no turienes. Viņam piemīt savāda prasme darboties ar skudrām. Pat Lielajā Ligzdā augsti vērtēja viņa darbu, bet es ticu, ka viņš ir atklājis kaut ko slepenu, kaut ko jaunu. Kaut ko tādu, kā nav Lielajai Ligzdai.

Beidzot šādā veidā viņa spēj piesaistīt mātīšu uzmanību, nomierināt viņas, pārliecināt viņas uzklausīt Fabianu.

Tēviņš ierāpjas tīklā, kur viņu piekaļ uz vietas visu mātīšu skatieni. Fabians ir pārdomājis, ko darīt šai mirklī, rēķinoties ar to, kā iepriekš zaudējis sarunā ar Poršiju. Viņš nelūgs pārāk daudz. Viņš parādīs, nevis pateiks. Viņš viņas savaldzinās — bet tā, kā to dara mātīte, nevis tēviņš: ar veiksmi, nevis glaimiem.

Dodiet man skudru karaspēku, un es sakaušu viņu armiju, viņš paziņo.

Vadoņu atbilde nav tik noraidoša, kā viņš bija gaidījis. Kā nekā viņas zina, ka Fabians ir pārbēdzējs no Lielās Ligzdas. Viņas rūpīgi iztaujā Fabianu, kurš sniedz piesardzīgas, izvairīgas atbildes — tas ir kā duelis ar niansētām vibrācijām un žestiem, kas neko neapsola. Viņš dod mājienu, ka viņam ir kādas slepenas zināšanas par Lielās Ligzdas skudru kolonijām, bet nesaka neko vairāk. Viņš skatās, kā mātītes apspriežas, diskrēti ievibrējot malējos pavedienus, lai nosūtītu ziņas pa apli, nesasniedzot vidu, kur notupies viņš.

Cik daudz skudru? Kāda viņam beidzot jautā.

Tikai dažus simtus. Viņš cer, ka ar to pietiks. Šajā vienīgajā gājienā viņš liek uz spēles visu, bet, jo mazāku karaspēku viņš paņems līdzi, jo vērtīgāka šķitīs viņa uzvara.

Salīdzinot ar armiju, kas nāk uz Septiņu Koku teritorijas pusi, prasītais karaspēks ir smieklīgi mazs, un beigu beigās mātītes nospriež, ka viņām nav daudz ko zaudēt. Vienīgā atlikusī nopietnā alternatīva ir padoties un Lielās Ligzdas saimēm atdot visu, kas viņām pieder.

Fabians pilnā ātrumā traucas atpakaļ uz savu saimes māju un izvēlas visspējīgākos asistentus — tie visi ir tēviņi. Viņi zina daudz par Fabi-ana noslēpumu —jauno arhitektūru. Kopā viņi vēlreiz ķeras pie sarežģītā uzdevuma — pārprogrammēt saņemtās skudras tā, lai tās seko viņa primārajai arhitektūrai un tādēļ var saņemt jaunas instrukcijas, jau esot kustībā.

Nākamajā dienā viņi pamet Septiņus Kokus, lai, kā Fabians cer, iekļūtu vēstures annālēs. Viņš ceļo ar savu mācekļu grupu, nelielo insektu kareivju karaspēku — un Bianku. Septiņu Koku vadība nespēj atbalstīt karapulku, kurā nav mātītes vadības, tādēļ viņa ir tā oficiālā vadītāja — Fabianisma cienījamā seja.

Bianka nav uzzinājusi neko vairāk par Fabiana noslēpumu, bet viņa atceras savu brīnumaino bēgšanu no Lielās Ligzdas un zina, kāda ir viņa ķīmiskā arhitekta reputācija. Viņa ir sasaistījusi savu nākotni ar Fabianu, un tagad viņai jācer, ka viņš ir tik labs, kā viņai liekas.

Senie ieroči, kas ļāva viņu sugai pilnībā valdīt pār skudrām — un tādā veidā būtiski bagātināt savu sabiedrību un padarīt to sarežģītāku —, vairs nav pietiekami karam. Lielākā daļa skudru ir izveidotas tā, lai izvairītos no Pausīda vaboļu dominantās smaržas efekta, kas līdz šim spēja atcelt skudrām sniegtās instrukcijas. Tā noticis gan zirnekļu savstarpējās konkurences dēļ, gan tādēļ, ka Pausīda vaboles pastāvīgi uzlauž koloniju arhitektūru pašas savu mērķu labā, tādā veidā kļūstot par pastāvīgu rēgu organiskajā mašīnā. Zirnekļi tikai cenšas samazināt šo efektu.

Fabiana plāns ir sarežģītāks un tādēļ arī riskantāks. Pirmā tā fāze ir tiešs uzbrukums.

Ceļš, ko, visticamāk, izvēlēsies Lielās Ligzdas armija, jau ir biezā slānī izlikts ar sarežģītu slazdu labirintu — tur no augšas krīt smagumi, atbrīvojas atsperes, izvijas tīkli un šaujas liesmas. Nevienu zirnekli šie slazdi nepieviltu, bet skudru maņas ir vieglāk apmuļķot, jo īpaši tādēļ, ka tās nespēj neko daudz sajust no attāluma. Lielās Ligzdas armijas priekšā dodas liels, izkliedēts izlūku mākonis, kas atrod un atbrīvo slazdus, un tieši pret tiem Fabians vērš savu karadraudzi.

Reakcija seko nekavējoties — trauksmes smaržas pievilina arvien vairāk iebrucēju. Fabians nostājies pa vējam no kaujas lauka un laiž gaisā aromātu pēc aromāta. Katrā no tiem ir ķīmiski kodētu instrukciju kopums, kas ļauj viņa nelielajai armijai reaģēt ātri, mainīt taktikas un pārspēt viltībā pretinieku, kamēr Lielās Ligzdas skudras vienkārši seko kaujas pamata arhitektūrai, kas maz atšķiras no kukaiņu senajiem cīņas instinktiem.

Dažu minūšu laikā Fabiana armija ir atkāpusies, tā cietusi minimālus zaudējumus un ir ieguvusi gūstekņus — saujiņu izlūku, kas nošķirti no tīkla, padarīti nekaitīgi un aiznesti prom.

Fabians un viņa biedri atkāpjas un turpina atkāpties, līdz viņus vajājošie izlūki no Lielās Ligzdas pārtrauc ceļu un dodas pa savām smaržu takām atpakaļ uz uzbrūkošās armijas pusi. Fabiana komanda, kas atstāta mierā, uzstāda laboratoriju un izmanto sagūstīto izlūku paraugus, lai izveidotu jaunu instrukciju komplektu saviem kareivjiem.

Viņu skudrām tiek sniegti sākotnējie rīkojumi. Nelielā armija sadalās — katra skudra par sevi — un dodas uz ienaidnieka pusi.

Ko tu dari? Bianka prasa. Tu esi zaudējis savu armiju. Visiem zināms, ka skudras ir efektīvas tikai masveidā. Viena skudra nav neko vērta.

Mums jākustas. Fabians nesaka neko vairāk. Mums ir jāatrodas pa vējam no viņiem. Tas ir kaitinošs viņa tehnikas ierobežojums, bet to ar laiku varēs atrisināt. Viņš jau prātā strādā pie šādas sistēmas — izmantojot Pausīda vaboles kā jaunas informācijas nesējas vai kaut kā sākot ķimikāliju atbrīvošanu, izmantojot tālus vizuālus signālus... Bet pagaidām viņam jāstrādā ar to, kas ir.

Individuālu skudru bars sasniedz ienaidnieka rotu un dodas cauri plašajam izlūku tīklam, nesaceļot trauksmi. Viņas ar antenām pieskaras iebrucējiem, žigli savicina kājiņas un tiek cauri, uzskatītas par draugiem.

No zaru augstuma Fabians saspringti vēro, kā viņa skudras nemanītas krājas Lielās Ligzdas skudru rindās. Tagad sekos Fabianam pašam grūtākais solis. Viņš nekad nav bijis atbildīgs par savas sugas biedru nāvi. Viņš zina, ka tie, kas dzīvo trūkumā, ir spiesti cīnīties, nogalināt un pat apēst citus zirnekļus, lai tikai izdzīvotu, bet pats ir pārliecināts, ka viņa cīņa ir cīņa pret šādu trūkumu un ka savējo nogalināšanai jāpaliek pagātnē. Nanovīruss viņā protestē pret to, ko nāksies darīt, viņš pazīst savus gaidāmo upurus kā savas māsas.

Tomēr viņa plāns ir smalki izrēķināts un viņš nevar ļaut nekam to apdraudēt.

Starp tūkstošgalvaino Lielās Ligzdas armiju ir kāds ducis novērotāju. Nav taču šaubu, ka viņas pamanīs svešās skudras starp savējām? Lai arī Lielās Ligzdas armijā jau ir sava nelokāma arhitektūra, zirnekļu karavadones palaidīs iepriekš sagatavotus protokolus — kāds no tiem neapšaubāmi būs rīkojums uzbrukt Septiņu Koku pilsētai. Iespējams, ka viena no šīm iepriekš sagatavotajām reakcijām būs paredzēta ārkārtas gadījumiem.

Fabians ar nelāgu priekšnojautu palaiž nākamo instrukciju kārtu.

Infiltrējušās skudras sistemātiski atrod un nogalina Lielās Ligzdas zirnekļus, kas devušies līdzi armijai. Tās uzbrūk bezbailīgi, izdalot trauksmes smaržas, kas padara tuvākās lojālās skudras neprātīgas. Tas ir jau iepriekš izplānots, nežēlīgs un ar vēsu prātu aprēķināts akts. Skatoties rezultātu, kur skudru mudžekļi cīnās pār izrautiem locekļiem un saplosītiem karkasiem, Fabiana ļaudis un Bianka ir klusi un nomākti. Protams, šī nav pirmā reize, kad zirneklis nogalina citu zirnekli vai pat kad tēviņš nogalina mātīti, bet šis ir citādi. Šie ir vārti uz jaunu karu.

Kopš tā mirkļa Lielās Ligzdas armijas liktenis ir izlemts. Fabiana kareivji to saēd no iekšpuses. Iebrūkošajai armijai ir sava iepriekš iestādīta aizsardzība, kas ļauj aizsargāties no negaidīta uzbrukuma, kā arī mainīgi smaržu kodi, kas ar laiku mainās iepriekš noteiktā kārtībā. Bet Fabiana jaunā arhitektūra ļauj viņam žigli pielāgoties notiekošajam. Lielās Ligzdas armijas lēnais, sarežģītais mehānisms ir pamanījis, ka kaut kas notiek aplam, bet vienkārši nespēj pietiekami ātri pielāgoties, lai saprastu draudus. Kad Fabiana uzbrukums ir beidzies kilometriem tālu stiepjas beigtu skudru ceļš. Viņa Termofilas kauja nav balstīta fiziskos, bet gan prāta ierobežojumos, ar kuriem ienaidnieks vienkārši nespēja tikt galā, kad tie tika vērsti pret viņu.

Lielā Ligzda vēl nav sakauta. Armija, ko iznīcinājis Fabians, ir tikai neliela daļa no militārās mašinērijas, ko var laist darbā Templis. Septiņu Koku uzvarai bez šaubām tiks atbildēts ar tālāku agresiju. Fabians atgriežas mājās un stājas vadošo mātīšu priekšā.

Viņas pieprasa Fabiana noslēpumu. Viņš to neizpauž un apstiprina, ka gan viņš, gan viņa saime ir spēruši nepieciešamos soļus, lai nodrošinātu to, ka viņu Sapratnes nevar tikt iegūtas no viņu līķiem.

Viena no mātītēm — sauksim viņu par Violu — nostājas vadībā. Tad ko tu darīsi?

Fabianam ir aizdomas, ka viņa ir domājusi tālāk nekā viņas māsas, jo jau pirms kara ir izmantojusi Fabiana pakalpojumus. Viņai ir priekšstats par to, kā domā Fabians.

Es sakaušu Lielo Ligzdu un tās sabiedrotos, viņš paziņo. Ja nepieciešams, es aizvedīšu Septiņu Koku armiju līdz pat viņu pilsētai un parādīšu viņiem, cik ļoti tie ir kļūdījušies.

Viņš ierauga fascinējoši jauktu reakciju: šausmas par to, ka tēviņš tik drosmīgi izsakās par tik svarīgām tēmām, vēlmi redzēt, kā tiek satriekts viņu stiprākais ienaidnieks, izmisumu —jo kas gan cits viņām atliek?

Viola aicina Fabianu turpināt —jo viņa zina, ka sekos vēl kas.

Man ir noteikums, viņš atzīst. Kolektīvā naidīgā skatiena ielenkumā viņš izstāsta, ko vēlas, kādas ir viņa prasības Septiņiem Kokiem par viņu izdzīvošanas nodrošināšanu. Tas ir tas pats, ko viņš savulaik piedāvāja Poršijai. Arī šajās mātītēs vēlmes apmierināt šādas prasības nav necik vairāk, kā bija Poršijai, bet Poršija neatradās tik bīstamā situācijā kā viņas.

Es vēlos tiesības dzīvot, viņš viņām saka, cik stingri vien uzdrīkstas. Es vēlos, lai tēviņa nogalināšana būtu sodāma tāpat kā mātītes nogalināšana — pat nāve pēc pārošanās. Es vēlos tiesības izveidot savu saimes māju un būt par tās runasvīru.

Viņam pretī skatās miljoniem gadu seni aizspriedumi. Senais zirneklis kanibāls, kura vecie instinkti vēl arvien veido pamatu, no kura izaug viņu kultūra, un šis senais zirneklis šausmās atkāpjas. Fabians redz šo konfliktu: tradīcijas pret progresu, zināmā pagātne pret nezināmo nākotni. Viņi kā suga ir tik daudz sasnieguši: viņiem ir intelekts, kas ļauj atbrīvoties no vakardienas važām. Bet tas būs grūti.

Viņš lēni, saraustītām kustībām griežas uz riņķi, skatīdamies sanākušo acīs. Tās viņu novērtē un novērtē viņa prasību cenu pret nepieciešamību padoties Lielajai Ligzdai. Tās apdomā, ko viņām sniegusi viņa uzvara un kā tā ir uzlabojusi viņu iespējas. Viņas prāto, ko Lielā Ligzda prasīs no viņām padošanās gadījumā — skaidrs, ka Septiņu Koku templis tiks iztukšots un tajā tiks ieviestas svešas priesterienes, kas piespiedīs sekot tradicionālajam skatījumam uz Ziņncses vēsti. Klātesošajām mātītēm tiks atņemta vara pār Septiņiem Kokiem. Pilsēta kļūs par marioneti, ko pa pavedieniem vadīs no attāluma — tā dejos saskaņā noteikumiem, ko pa radio nosūtīs no Lielās Ligzdas.

Viņas apspriežas, viņas svaidās neziņā, viņas draud cita citai un sacenšas par vadību.

Beidzot viņas formulē atbildi.