Laika bērni

3.5. Degošu zobenu nesot

Holstens un Leina uz kādu laiku bija atstāti nosacīti savā ziņā — viņus pastāvīgi uzraudzīja kāds no Skoulza ļaudīm. Holstens būtu gribējis pārmīt vēl kādus vārdus ar Neseli cerībā, ka izdosies iemainīt savas doktora grāda sniegtās gudrības pret kaut kādu sadarbību no viņas puses, bet vadonis viņu ir nozīmējis citur — iespējams, tieši šī iemesla dēļ. Tā vietā viņš redzēja virkni nerunīgu viru un sievu ar ieročiem, un viens no viņiem pārsita Holstenam lūpu par to, ka viņš atvēra muti.

Viņi laiku pa laikam bija dzirdējuši tālus šāvienus, bet gaidītā kulminācija tā ari nesekoja, taču cīņas skaņas nekad nepameta dzirdamības loku. Šķita, ka ne Skoulzs, ne Kersts nevēlējās par katru cenu panākt, ka situācija kā nebūt atrisinās.

“Šādos laikos...” Holstens klusi ierunājas tā, ka to dzirdēja vienīgi Leina.

Viņa pacēla uzaci. “Kādos laikos, Meison? Tādos, kur tevi ir sagūstījuši ārprātīgi dumpinieki, kas var mūs kuru katru brīdi nogalināt? Cik bieži tad tu esi bijis tādos laikos? Vai arī dzīve akadēmijā ir interesantāka, nekā biju iedomājusies?”

Viņš paraustīja plecus. “Nu, ņemot vērā to, ka mēs visi uz Zemes bijām nāves ēnā un tad, kad iepriekšējo reizi strādājām kopā, traks datora-cilvēka hibrīda verķis mēģināja mūs nogalināt tāpēc vien, ka mēs varētu iztraucēt viņas mērkaķus, godīgi sakot, es domāju, ka tādi laiki ir bijuši vienmēr.”

Leina pasmaidīja vārgi — bet tomēr. “Man žēl, ka ievilku tevī tajā

• - M

visa.

“Ne uz pusi tik žēl kā man.”

Tajā brīdī telpā iegāzās Skoulzs, un viņam aiz muguras pie lūkas drūzmējās vēl pusducis sekotāju. Viņš kaut ko iegrūda sargam rokās, un sargs to žigli uzvilka.

Masku. Viņi visi apvilka skābekļa maskas.

“Dirsā ir,” Leina izspļāva. “Kersts ticis pie gaisa padeves vadības.” Pēc toņa spriežot, viņa jau labu laiku bija to gaidījusi.

“Atbrīvo viņu.” Skoulza balss aiz maskas tika mehāniski precīzi translēta pa radio. Tūlīt pat kāds noliecās pār Holstenu, pārcirta viņa saites un uzrāva viņu kājās.

“Viņš nāk ar mums,” Skoulzs noteica, un tagad Holstens atkal dzirdēja Šāvienus — un vairāk nekā iepriekš.

“Ko ar viņu?” Mājiens uz Leinas pusi.

“Nošauj to kuci.”

“Paga! Pagaidiet!” Holstens izgrūda, un ierocis pavērsās uz viņa pusi. “Jums esmu vajadzīgs es? Tad jums vajag arī viņu. Debestiņ, viņa ir inženiere! Ja jūs kaut kur dosieties ar atspoli... Ja jūs nopietni domājat cīnīties pret Kernu — pret satelītu slepkavu —, tad jums vajag Leinu. Padomājiet, viņa ir no komandas kodola. Tas nozīmē, ka viņa ir labākā inženiere uz kuģa.” Un, kad par spīti viņa vārdiem ierocis atkal pavērsās pret Leinu: “Nē, nopietni, pagaidiet. Es... Es zinu, ka jūs varat mani piespiest darīt, ko vien gribat, bet, ja jūs viņu nogalināsiet, nolādēts, es cīnīšos līdz pēdējam elpas vilcienam. Es sabotēšu kuģi. Es... Es nezinu, ko darīšu, bet kaut ko izdomāšu. Ja viņa paliks dzīva, es darīšu visu, ko jums vajag, un visu, ko varu izdomāt, lai jūs izdzīvotu. Lai mēs visi izdzīvotu. Padomājiet, tas taču ir loģiski. Skaidrs, ka jums tas jāsaprot!”

Viņš nevarēja saskatīt Skoulza sejas izteiksmi, un uz mirkli dumpinieku varonis vienkārši tur stāvēja, sastindzis kā statuja, bet tad viņš vienu reizi pamāja — turklāt ļoti negribīgi. “Dabūniet maskas viņiem abiem,” viņš noskaldīja. “Pieceliet viņus. Sasaitējiet viņiem rokas un vediet līdzi. Mēs tūlīt pat pazudam no šī kuģa.”

Arā, gaitenī, viņus gaidīja kāds ducis Skoulza cilvēku, lielākā daļa arī bija ar maskām. Holstens ar skatienu pārskrēja no vienām vizoru aizsegtām acīm pie citām, līdz pamanīja Ncscli — ne gluži pazīstama seja, bet labāk nekā nekas. Pārējie — gan sievietes, gan vīrieši — bija svešinieki.

“Uz angāru, tūlīt” Skoulzs pavēlēja, un viņi devās prom, grūžot Leinu un Holstenu pa priekšu.

Holstenam nebija ne mazākās nojautas par Gilgameša plānojumu, bet Skoulzs un viņa grupa šķietami meta plašu loku ap savu izvēlēto mērķi. Galvenais dumpinieks pastāvīgi murmināja — acīmredzot pa radio sazinoties ar saviem padotajiem. Šķita, ka drošībnieki ir izvērsuši nopietnu uzbrukumu, un viņu gaita paātrinājās un vēlreiz paātrinājās — pirmais, kas tiek pie angāra, ir uzvarētājs?

Tad viens no dumpiniekiem paklupa un nogāzās, tā ka Holstens sāka domāt, ka ir palaidis garām šāvienu. Nesele nometās uz viena ceļa blakus pakritušajam un paknibinājās ap viņa masku, un pēc mirkļa viņš sarosījās un uzslējās kājās kā piedzēries, kamēr Skoulzs viņu lamāja, elpu neatvilcis.

“Kopš kura laika uz šī kuģa ir indīga gāze?” klasicists sašutis noprasīja. Notikumi atkal kļuva līdzīgi sapnim.

Viņam tieši ausī atskanēja Leinas balss. “Idiot, šim te pietiek ar to, ka sajāj gaisa proporcijas. Varu minēt, ka šitie mērkaķi ir cīnījušies par gaisa padeves kontroli kopš pirmās reizes, kad izdomāja šo dcbilo čīkstinu, un tagad viņi ir zaudējuši. Atceries — šis ir kosmosa kuģis. Atmosfēra ir tāda, kādu to nosaka mašīnas.”

“Labi, labi,” Holstens izgrūda tieši tad, kad kāds pagrūda viņu no mugurpuses, lai viņš pasteigtos.

“Ko?” blakus ejošais vīrietis noprasīja un aizdomīgi pablenza uz ī Iolstenu. Holstens saprata, ka Leinas balss nav nonākusi pie visiem — tikai pie viņa viena.

“Tu mani dzen izmisumā, večuk,” Leina nomurmināja. “Tu saproti, ka šīm maskām ir ar mēli regulējama vadības sistēma? Protams, ka nesaproti, un šitie āksti arī nesaprot. Pie tavas mēles ir četri taustiņi. Otrais parāda komunikācijas izvēlni. Trešais ļauj izvēlēties privātu kanālu. Izvēlies 9. Tas būs redzams ekrānā.”

Viņam bija nepieciešamas teju vai desmit minūtes, lai to paveiktu — viņš nosiekaloja visu vadības paneli un bija pārbijies, ka viena neveikli tēmēta siekala izslēgs gaisa padevi. Viņš tika gala ar uzdevumu tikai tad, kad pavadoņi strauji apstājās, lai nikni diskutētu savā starpā.

“Kā ir?”

“Gana skaidri,” Leina sausi atbildēja. “Tad kādā dirsā mēs esam,

ko?”

“Tu tiešām gribēji teikt tikai to?”

“Klau, Meison, viņi mani ienīst no sirds. Es tiešām gribu teikt tikai to, ka tev vajadzētu viņus pierunāt ļaut tev iet. Pasaki viņiem, ka esi nekam nederīgs gūsteknis vai ka viņiem tevi nevajag, kaut ko tādu.”

Viņš pamirkšķināja — mēģināja atrast Leinas acis, bet saskatīja tikai lampu atspīdumu viņas vizorā. “Un tu?”

“Večuk, es esmu dirsā, kurai liekams klāt daudz vairāk nuļļu nekā tavējai.”

“Viņi visi ir d... Viņi visi ir lielās nepatikšanās,” Holstens atbildēja. “Neviens uz tās planētas nenokļūs.”

“Kas zina? Es neesmu neko tamlīdzīgu gluži plānojusi, bet esmu par šo problēmu padomājusi.”

“Kustās!” Skoulzs pēkšņi uzbrēca, tad no tālienes uz viņiem šāva cilvēki.

Holstens pamanīja divus cilvēkus kaut kādā bruņojumā — tumšas plastmasas plāksnes pār spīdīgu pelēku audumu: droši vien tas bija pilns drošībnieku aizsargtērps. Viņi, neveikli turot automātus, steberēja uz priekšu, un Skoulzs pagrūda Leinu viņu šāvienu ceļā. “Atpakaļ, vai arī viņa mirs pirmā!” viņš kliedza.

“Šī ir jūsu vienīgā iespēja padoties!” kāds no uniformā tērptajiem kliedza Ķersta balsī. “Nolieciet ieročus, sūdabrāļi!”

Viens no dumpiniekiem izšāva uz viņu, un tad sāka šaut visi dumpinieki. Holstens redzēja, kā abi sagrīļojas, viens nogāzās uz muguras. Tomēr tas bija tikai ložu trieciena spēka dēļ. Nebija nekādu ievainojuma pazīmju, un nokritušais drošībnieks jau atkal piecēlās un notēmēja.

“Sejas maskas! Tēmējiet uz seju!” Skoulzs auroja.

“Arī ložudrošas, idiot,” Leinas saspringtā balss Holstena ausi.

“Paga!” klasicists ieaurojās. “Nešaujiet, nešaujiet!”, un Leina Skoulza rokās sarāvās ar kliedzienu, kas Holstena ausī izklausījās nedabiski skaļš.

“īblis! Tu mani gandrīz kurlu pataisīji!” viņa teica. Vīrietis Holste-nam blakus sagrāba roku un mēģināja izmantot viņu kā vairogu, un klasicists instinktīvi parāvās atpakaļ. Mirkli vēlāk dumpinieks gulēja zemē, un pa viņa formastērpu pletās trīs tumši pleķi. Tas notika pārāk ātri, Holstens pat nepaguva nekā reaģēt.

Vēl viena dumpiniece — sieviete — bija pamanījusies tikt tuvāk drošībniekiem, un Holstens redzēja uzmirdzam nazi. Viņš jau sāka domāt, cik tas ir vārgs drauds, kad viņa iedūra vienā no drošībniekiem asmeni un ievilka brūci viņa rokā — pelēkais materiāls negribīgi padevās, bruņuplātne atdalījās. Ievainotais drošībnieks savicināja rokas, un viņa biedrs — Kersts? — pagriezās un šāva uz sievieti, bet lodes rikošetā atsitās pret ievainotā bruņām.

“Aiziet!” Skoulzs jau devās uz priekšu, vilkdams Leinu nopakaļ. “Dabūjiet tās durvis aiz mums ciet! Iegūstiet laiku! Iedarbiniet un sagatavojiet atspoli!” Pēdējie vārdi droši vien bija domāti kādam viņa sekotājam, kas jau bija angārā.

Viņiem sekoja šāvieni, un vismaz viens dumpinieks, viņiem bēgot, vienkārši nogāzās izplestām rokām. Bet tad Nesele aizvēra aiz viņiem smagas slīdošās durvis un nolīka pār konsoli, droši vien lai pamēģinātu kaut kādā veidā sabotēt durvis tā, ka drošībnieki tās nevarētu uzreiz atvērt. Skoulzs atstāja Neseli, bet viņa drīz vien pievienojās pārējai grupai, demonstrējot atzīstamu tempu.

Tātad pēc iekāpšanas atspolē vairs kavētājus negaidīsim. Holstens saprata, ka viņa iespēja uz kaut ko uzstāt kļūst arvien mazāka. Viņš metās virsū maskas vadībai, līdz beidzot bija kopīgajā kanālā.

“Paklausies, Skoulz, jūs visi,” viņš iesāka. Viens no dumpiniekiem ielika viņam pa pakausi, bet I Iolstens to pacieta. “Es zinu, ka jūs domājat, ka pastāv iespēja aizlaisties no kuģa un doties uz teraformēŠanas projektu. Varbūt jūs esat redzējuši attēlos to zirnekli, kas tur dzīvo, un jā, jums ir ieroči. Jums ir visa atspoles tehnoloģija. Skaidrs, ka zirnekļi nav problēma. Bet nopietni — tas satelīts neklausīsies tajā, kas jums sakāms.

Jūs domājat, ka citādi mēs būtu devušies prom no tās nolādētās planētas? Tas teju vai sašķaidīja visu Gilgamesu un uzlaida gaisā veselu kaudzi spiegu dronu, kas centās piekļūt tuvāk. Tātad: jūsu atspole ir daudz mazāka nekā Gils un daudz neveiklāka par droniem. Un, zvēru, nezinu neko tādu, ko varētu pateikt un kas palīdzētu pret to psiho — lai kas tas ari nebūtu tajā satelītā.”

“Tad izdomā kaut ko,” Skoulzs vēsi atbildēja.

“Es jums saku..!' Holstens iesāka, un tad jau viņi bija angārā. Tas bija mazāks, nekā viņš bija iedomājies — tikai viens atspoles kuģis. Holstens aptvēra, ka nezina neko par šo kuģa darbības daļu. Vai šī bija kaut kāda īpaša kapteiņa jahta izpriecas braucieniem, vai ari visas atspoles atradās atsevišķos angāros, vai kā? Viņš par to visu nezināja neko — tā nebija viņa specialitāte, un viņam tas ari nebija jāzina.

“Lūdzu, paklausieties," viņš mēģināja vēlreiz.

“Viņi izdarīja kļūdu, parādot mums, kā izskatīsies mūsu jaunās mājas,” atskanēja Ncselcs balss. “Varu apzvērēt, ka kapteinim pat prātā neienāca, ka viņa gudrības spozmi kāds varētu apstrīdēt. Saki, ko gribi, doktor Meison, bet tu to neredzēji. Tu neredzēji, kā tā izskatījās.”

“Mēs labāk izmēģināsim laimi ar zirnekļiem un mākslīgo intelektu,” Skoulzs piekrita.

“Tas nav mākslīgais intelekts...” Bet Holstenu jau stūķēja iekšā atspolē, un Leinu — viņam blakus. Viņš dzirdēja citus šāvienus, bet tie nebija pietiekami tuvu, lai kaut ko varētu mainīt.

“Atveriet angāra vārtus. Atslēdziet drošības sistēmas,” Skoulzs pavēlēja. “Ja viņi mums sekos, paskatīsimies, kā viņu tērpi spēs tikt galā ar vakuumu.” Un, kamēr Leina murmināja Holstenam ausī: “Tie spēj,” viņš juta, kā atspoles reaktora dzinējs sāk virzīt viņus uz priekšu. Viņš pirmo reizi divos tūkstošos gadu pametīs Gilgamesu.

*

Atspoles kabīne bija pārbāzta. Puse dumpinieku bija salīduši kravas nodalījumā. Holstens cerēja, ka tur ir siksnas un jostas, ar kurām piesprādzēties pie sienas. Paātrinājums šobrīd lika ikvienam nepiesietam objektam — vai cilvēkam — domāt, ka “lejup” ir kuģa priekšpusē, un, kad viņi sasniegs ātrumu, kas saskaņā ar degvielas ekonomijas prasībām tiktu uzskatīts par drošu maksimālo, tāda “lejup” īsti nebūs vispār.

Holstens un Leina atradās kabīnes divos pēdējos sēdekļos, kur cilvēki varēja viņus pieskatīt. Skoulzs pats sēdēja blakus pilotam, bet aiz viņa pie konsolēm bija Nesele un vēl divi dumpinieki.

Holstena iekšas palēcās, jūtot paātrinājuma spiedienu, viņiem izlidojot no angāra. Mirkli viņš domāja, ka tūlīt pat viņa vēdera saturs nonāks lūkā aiz muguras, bet tas pārgāja. Viņa asinīs vēl arvien bija pietiekami daudz kriokameras zāļu, kas visiem spēkiem centās samazināt līdzsvara trūkuma efektus.

Pirmais, ko Leina viņam ieteica, kad atspole bija kosmosā, bija: “Paturi masku. Mums nepieciešams drošs kanāls.” Viņas balss — vienmērīga, kontrolēta — nāca no uztvērēja pie Holstena auss. Skaidrs, tagad, kad dumpinieki atradās pašu kontrolētā vidē, viņi noņēma savas maskas. Viens no viņiem pastiepās atpakaļ pēc Lcinas maskas, bet viņa strauji pasita galvu uz augšu tā, ka satvēriens paslīdēja un maska palika viņai uz mutes kā tehnokrātiska bandana. Holstens mēģināja rīkoties tāpat, bet viss, kas viņam izdevās, bija neveikla stīvēšanās, kuras rezultātā ne viņam, ne maskas noņēmējam neko neizdevās paveikt.

“Ej ka tu galīgi,” Holstens beidzot dzirdēja. “Slāpsti nost, ja gribi.” Tad dumpinieks aizgriezās. Leina žigli paliecās uz priekšu un ar zobiem ieķērās gumijas aizbāznī, lai varētu noraut I lolstcna masku tādā pašā pozīcijā kā viņējā. Uz mirkli viņi bija vaigu pie vaiga, aci pret aci, un Holstenam radās savāda nepiedienīgas intimitātes izjūta — it kā Leina varētu viņu noskūpstīt.

Tad viņa atguva līdzsvaru, un abi sēdēja blakus ar vienlīdz neveikli pusnovilktām maskām. Holstens nodomāja: Vaimē.s vispār varētu vēl vairāk izskatīties kā sazvērnieki?

Tomēr dumpiniekiem bija citas prioritātes. Viens no vīriešiem sēdēja pie konsoles, acīmredzot cenzdamies cīnīties pret Gilgamesa mēģinājumiem pārņemt atspoles vadību, bet Nesele un otra sieviete sniedza ziņojumus par sistēmu stāšanos ierindā. Kādu laiku klausījies, Holstens saprata, ka viņi gaida, vai šķirsta kuģis varēs izmantot kādus ieročus. Viņi pat nezina.

Un viņi vēl nezina, vai mēs ar Leinu varētu viņus izglābt, atrodoties šeit? Jo, ja tā, tad acīmredzot kāds nav gana cītīgi klausījies Gaijenā.

Beidzot Leina ierunājās tā, ka visi to varēja sadzirdēt, lai gan viņas balss atbalsojās arī Holstena maskas skaļrunī: “Gi/gamešam ir tikai pret-asteroīdu ieroči, un tie atrodas priekšpusē. Ja vien neplānojat rādīt dibenu priekšējai kamerai, tad jums nekas nevar uzbrukt.”

Viņi neuzticīgi nopētīja Leinu, bet Neseles informācija šo ziņu šķietami apstiprināja.

“Ko mēs būtu darījuši, ja asteroīds ietriektos mums sānā?” Holstens apjautājās.

Leina uzmeta viņam skatienu, kas daiļrunīgi teica: Un, tavuprāt, tas tagad ir tik svarīgi? “Varbūtība, ka tā notiktu, bija ārkārtīgi neliela. Tas nebūtu efektīvs resursu izlietojums.”

“Lai aizsargātu visu cilvēci?” Nesele noprasīja — galvenokārt lai iedzeltu Leinai.

“Gilu izveidoja inženieri, nevis filozofi.” īsa Leina paraustīja plecus — cik nu tas bija iespējams ar sasaistītām rokām. “Atbrīvojiet mani. Man jāstrādā.”

“Tu paliec, kur esi,” Skoulzs atteica. “Mēs tagad esam tīros ūdeņos. Viņi nevar vienkārši pagriezt Gilu riņķī un uzbrukt mums. Būsim pusceļā līdz sistēmas vidum, pirms viņi kaut cik ieskriesies.”

“Un cik tālu, tavuprāt, šitā skārda bundža tevi aizvedīs?” Leina izaicinoši jautāja. “Kādi ir tavi krājumi? Cik daudz degvielas?”

“Pietiekami. Un mēs vienmēr esam zinājuši, ka šis ir vienvirziena ceļojums,” dumpinieku vadonis drūmi noteica.

“Jūs pat netiksiet tajā vienā virzienā,” Leina viņam teica. Nekavējoties Skoulzs attaisīja drošības siksnu un krita īso gabalu līdz viņiem, pārlikdams rokas uz krēslu aizmugurēm. Viņš kustējās kā zivs — pietiekami viegli, lai varētu skaidri pateikt, ka viņš kādreiz ir papūlējies treniņos.

“Ja Cils nešauj, tad mana pārliecība par to, ka mums tevi vajag, kļūst arvien mazāka,” viņš piezīmēja.

“Jo jums nav jāuztraucas par kuģi. Jūs novāks tas tur satelīts. Tam ir aizsarglāzers, kas sašķērēs šo kuģi gabaliņos. Gilgameša arsenāls salīdzinājumā ir nieks.”

“Tāpēc mums ir augsti godājamais doktors Meisons,” Skoulzs atbildēja, pārmākdams Leinu kā mākonis.

“Jums vajag man ļaut darboties ar sistēmām. Jums jādod man pilna pieeja un jāļauj man sajāt komunikācijas paneli līdz nepazīšanai.” Leina žilbinoši pasmaidīja. “Vai arī mēs visi esam pagalam pat tad, ja satelīts nešaus. Meison, pasaki viņiem. Pasaki viņiem, kā doktore Avrana Kerna ar mums sasveicinājās.”

Viņu paātrinājums izlīdzinājās, smago roku, kas bija iespiedusi Holstenu viņa sēdeklī, aizstāja bezsvara stāvoklis. Pēc apmulsuma brīža, uztvēris Leinas skatienu, klasicists izteiksmīgi pamāja. “Tas pilnībā pārņēma mūsu sistēmas. Mums nebija nekādas kontroles. Tas sekunžu laikā tika galā ar Gilgameša datoriem un nogrieza mums pieeju. Tas būtu varējis atvērt visas izejas uz kosmosu, saindēt gaisu, iztīrīt visas dzīvības apturēšanas kriokameras...” Holstena balss apsīka. Tobrīd viņš pat nebija īsti aptvēris, kas varētu notikt.

“Kas ir “doktore Avrana Kerna”?” kāds dumpinieks jautāja.

Holstens pārmija skatienus ar Leinu. “Tas... viņa ir satelītā. Vai drīzāk viņa ir viena no tām, kas ir satelītā. Tur ir parastie datori, un tur ir kaut kas, ko sauc Elīza, un es... varbūt tas ir mākslīgais intelekts, īsts mākslīgais intelekts, vai varbūt tas ir vienkārši ļoti labi izveidots dators. Un tad ir doktore Avrana Kerna, kas arī varētu būt mākslīgais intelekts.”

“Vai arī kas vēl?” Nesele viņu mudināja.

“Vai arī tā varētu būt pilnīgi pa pieskari aizgājusi ārprātīga cilvēku dzimtas pārstāve, kas palikusi pāri no Vecās Impērijas un kas ir ieņēmusi galvā, ka vissvarīgākais uzdevums visā pasaulē ir turēt mūs tālāk no planētas,” viņš izgrūda, skatoties dumpinieku sejās.

“Dirsā,” kāds teica — gandrīz vai svētbijīgi. Acīmredzot kaut kas Holstena liecībā bija skanējis pārliecinoši.

“Vai varbūt viņai būs labā diena un viņa vienkārši pārņems atspoles sistēmas, lai aizlidinātu jūs atpakaļ uz Gilgamešu” Leina mīlīgi piebilda.

“A, par to runājot,” pilots viņus pārtrauca, “šķiet, ka dronu angāru sabotāža ir attaisnojoties. Nav nekādu pazīmju, ka tiktu izsūtīti attālinātas vadības... bet pagaidiet, Gils sūta mums pakaļ atspoli.”

Skoulzs apcirtās un aizpeldēja, lai paskatītos pats.

“Gaijens ir riktīgi sacepies,” Leinas balss sotto voce atskanēja Hol-stena ausī.

“Viņš ir psihs,” atbildēja klasicists.

Leina brīdi viņu vēsi nopētīja, un uz mirkli Holstenam likās, ka viņa Gaijenu aizstāvēs, bet tad: “Nu... jā, viņš ir psihs. Varbūt ir jābūt diezgan psiham, ja jāaizved mūs visu ceļu līdz šejienei, bet es teiktu, ka nupat viņš sāk nokļūt spektra sliktajā pusē.”

“Viņi liek mums apstādināt dzinējus, atdot ieročus un atbrīvot gūstekņus,” pilots ziņoja.

“Kāpēc viņi iedomājas, ka tagad, kad mēs uzvaram, mēs to darītu?” Skoulzs paziņoja.

Skatiens, kuru pārmija Leina un Holstens, bija vienprātīgs: šeit nu bija Vrī Gaijena gara dubultnieks.

Tad Skoulzs atkal planēja virs viņiem un blenza lejup. “Tu zini, ka mēs tevi nobeigsim, ja tu mēģināsi ko izdarīt ne tā?” viņš teica Leinai.

“Man ir grūti paturēt prātā visus veidus, kā šis pasākums var mani nobeigt, bet jā, šis ir viens no tiem.” Viņa nemirkšķinot un nesaraujoties paskatījās augšup uz Skoulzu. “Nopietni, es vairāk raizējos par satelītu. Tev mūs tūlīt pat jāatbrīvo. Tev jāļauj man izolēt kuģa sistēmas, lai tas verķis nevar vienkārši ierasties un visu pārņemt.”

“Kāpēc nemēģini vispār nobeigt komunikāciju?” kāds dumpinieks jautāja.

“Redzēsim, kā Meisonam izdosies apvārdot satelītu, ja mēs nevarēsim ne nosūtīt, ne saņemt ziņas,” Leina indīgi norādīja. “Bet vari likt kādam visu laiku lūrēt man pār plecu. Es pat varu šim kādam paskaidrot visu, ko daru.”

“Ja mēs kaut uz mirkli pazaudēsim dzinējus vai vadību, ja man liksies, ka tu mēģini mūs sabremzēt, lai otra atspole varētu mūs notvert...” Skoulzs iesāka.

“Zinu, zinu.”

Dumpinieku vadonis saviebies izvilka nazi un pārgrieza Leinas saites — un pēc tam kā atcerējies ari Holstena.

“Tu sēdi tur,” viņš teica. “Tev vēl nav nekas jādara. Kad viņa būs pabeigusi savu darāmo, tad varēsi izmēģināt laimi ar satelītu.” Šķita, ka viņš neuzskatīja par nepieciešamu Holstena savaldīšanai izmantot nāves draudus.

Leina kustējās neveikli, jo atspolē nebija gravitācijas. Viņa aizplu-durēja līdz komunikāciju konsolei un icsprādzējās sēdeklī blakus Nese-lei. “Labi, ko mēs tagad meklējam...” viņa iesāka, un tūlīt pēc tam viņas dialogs ar Neseli turpinājās tik tehniskā valodā, ka Holstens vairs nespēja tam izsekot. Tomēr bija acīmredzams, ka darbs prasīs labu laiciņu — gan pārprogrammēšana, gan fiziska savienojumu pārraušana starp komunikācijām un pārējām atspoles sistēmām.

Holstens pamazām piemiga. Jau mirklī, kad viņu pārmāca snauda, klasicists saprata, cik tas ir komiski — ņemot vērā to, ka viņa dzīvība un veselība bija pastāvīgās briesmās un turklāt viņš pats vēl salīdzinoši nesen bija uz aptuveni gadsimtu atslēdzies no šīs pasaules. Tomēr apturēšana un miegs nebija gluži viens un tas pats, un, adrenalīnam pametot asinsriti, viņš jutās iztukšots un noguris līdz nāvei.

★

Viņu pamodināja uz pleca uzlikta roka. Uz mirkli, atjēdzies no sapņiem, kurus knapi spēja atcerēties, viņš izrunāja vārdu no vecās pasaules — kādu, kas bija zudis desmit gadus pirms uzkāpšanas uz Gilgameša un nu jau bija miris tūkstošiem gadu.

Tad: “Leina?” —jo viņš dzirdēja sievietes balsi, bet tā bija Nesele, dumpiniece.

“Doktor Mcison,” viņa teica ar balsī saklausāmu neierastu cieņu, kuru viņa šķietami juta pret Meisonu, “viņi ir gatavi.”

Holstens atsprādzēja siksnu un ļāvās, lai viņu bez kādām ceremonijām pa griestiem padod no rokas rokā, līdz Leina varēja pastiepties, saķert klasicistu un novilkt viņu līdz komunikāciju posteņa sēdeklim.

“Cik tālu mēs esam?” viņš jautāja.

“Man bija nepieciešams vairāk laika, nekā gaidīju, lai būtu droša, ka visi savienojumi starp komunikācijām un datorsistēmu ir pārrauti. Un, tā kā mūsu šejienes draudziņi man neuzticas, tad viņi mani visu laiku apturēja, ja nu gadījumā daru kaut kādu ļaunprātību. Bet mēs esam noslēguši atspoles sistēmas pret ienākošiem datiem no ārpuses. Neviena sistēma nepieņem saziņu, kas nav saistīta ar pašu atspoli — izņemot komunikācijas, un tās nav mijiedarbībā ne ar ko citu, kas šeit ir. Sliktākais, ko doktore Avrana Kerna var mums izdarīt, ir pārņemt komunikāciju sistēmu un sabļaut uz mums.”

“Un sašaut mūs ar saviem lāzeriem,” Holstens atgādināja.

“Jā, nu, tas arī. Bet tu labāk ķeries pie lietas un pasaki viņai, ka tā nevajag — viņa jau ir sākusi dot signālu.”

Holstens juta, kā viņam cauri izskrien drebulis. “Parādi.”

Tā bija pazīstama ziņa, kas identificēja satelītu kā Otro Brina Sarga Mītni un pavēlēja viņiem izvairīties no planētas — tieši tāpat kā tad, kad viņi pirmo reizi pārtrauca briesmu signālu. Bet toreiz mēs tai signalizējām, un tā nebija pamanījusi, ka mēs tuvojamies. Šoreiz mēs esam daudz mazākā kuģī un satelīts jau uzņemas iniciatīvu. Kaut kas tur vēl arvien ir nomodā.

Viņš atcerējās Avranas Kernas elektronisko rēgu uz Gilgameša komunikācijas telpas ekrāniem, viņas balsi, kas pārtulkota viņu dzimtajā valodā — šo valodas prasmi ne viņš, ne Leina nebija uzskatījuši par nepieciešamu minēt dumpiniekiem. Viņš sagatavoja ziņu: Vai varu runāt ar Elīzuf, pārtulkoja to Impērijas C valodā un nosūtīja, skaitot rūkošās minūtes, līdz varēja sagaidīt atbildi.

“Paskatīsimies, kas ir mājās,” Leina, kas skatījās pār Holstena plecu nomurmināja viņam ausī.

Atnāca atbilde, un tā bija vienlīdz biedējoša un mierinoša: mierinoša tādēļ, ka vismaz uz satelīta viss bija tā, kā viņš to atcerējās.

Jūs šobrīd esat trajektorijā, kas novedīs jūs pie planētas, kas atrodas karantīnā, un jūs neveiksiet nekādu mijiedarbību ar šo planētu. Jebkāda iejaukšanās Kernas pasaulē novedīs pie tūlītēja atbildes trieciena. Jūs nekādā veidā nedrīkstat veidot kontaktu ar šo planētu.

Mērkaķi mērkaķi atgriezušies viņi grib atņemt man pasauli tikai mana mani mērkaķi nav tādi kā runā kā šķiet lai arī viņi teic ka ir no Zemes es zinu gan kaitēkļi kaitēkļi kas bēg no grimstoša kuģa Zeme ir nogrimusi un nekādas ziņas nekādas ziņas nekā

Iztulkot ziņu bija viegli. Nesele, kas bija atradusi vietu pie Holstena otra pleca, satriekta noelsās.

Elīza, mēs neiejauksimies Kernas pasaulē. Mēs esam zinātnieku ekspedīcija, kas ieradusies, lai novērotu jūsu eksperimenta gaitu. Lūdzu, apstipriniet atļauju nolaisties. Holstens sprieda, ka ir vērts mēģināt.

Atbildes gaidīšana bojāja nervus tikpat ļoti kā iepriekš. “Vai tev ir kāda nojausma, kad mēs būsim nonākuši viņa lāzeru šāviena attālumā?” viņš jautāja Leinai.

“Balstoties uz to, ko zinām par Ķersta droniem, es teiktu, ka mums ir četras stundas un deviņpadsmit minūtes. Netērē tās lieki.”

Atļauja nolaisties uz planētas Netīrie kaitēkļi rāpo inficēt manus liegta. Jebkādi mēģinājumi nolais- mērkaķus nerunās ar mani tik ilgs ties tiks apturēti, izmantojot nāvējo- iaiks ir pagajis tik ilgs Elīza kāpēc viņi šus ieročus, jo jūsu zinātnes līmenis nerunā kāpēc viņi nesauc mani mani ir mazinājies. Eksperimentālās vides mērkaķi ir klusi tik klusi un es varu izolācija ir prioritāte. Ar cieņu lūdzu runāt tikai ar jums un jūs esat atspī-mainīt kursu nekavējoties. dūms saplēstā spogulī

Elīza, es gribētu runāt ar tavu māsu Avranu, Holstens nekavējoties nosūtīja, zinot, ka laiks aizrit, viņu sekundes bija skaitītas un slīdēja lejup smilšu pulkstenī.

“Sagatavojieties,” Leina brīdināja. “Ja mēs neesam visu izdarījuši pareizi, tad varam zaudēt visu — iespējams, arī dzīvībai svarīgās sistēmas.”

Balss, kas skanēja komunikāciju panelī — lai arī neviens nedeva tai atļauju —, pagaidām pieturējās pie Impērijas C valodas, bet Holstens nesajauktu šo augstprātīgo toni ne ar ko citu. Saturs nebija nekas vairāk kā vēl agresīvāka prasība mainīt kursu.

Doktore Kerna, Holstens nosūtīja, mēs esam ieradušies, lai novērotu jūsu izcilo eksperimentu. Mēs uz planētas nemainīsim neko, bet noteikti ir pieļaujama vismaz kaut kāda novērošana. Jūsu eksperiments ir noticis jau ļoti ilgu laiku. Šobrīd tam jau būtu jābūt nonākušam pie rezultātiem. Vai varam jums palīdzēt? Varbūt, ja mēs savāksim datus, tie varētu būt jums noderīgi? Patiesībā viņam nebija nekādas īstas skaidrības par to, kas bija Kernas eksperiments — lai gan šobrīd viņam jau bija dažas teorijas —, un viņš vienkārši atspērās no tā, ko bija sapratis no Kernas pašas apziņas plūsmas, kas tika nosūtīta līdz ar Elīzas skaidro ziņojumu.

Tu melo, sekoja atbilde, un Holstena cerības sabruka. Vai domā, ka es nedzirdu, kas notiek šajā sistēmā?Jūs esat izbēgušie, noziedznieki, kaitēkļu kaitēkļi. Kuģis, kas jums seko, jau ir lūdzis, lai es neitralizēju jūsu kuģi un jūs var vest tiesas priekšā.

Holstens blenza uz šiem vārdiem un saspringti prātoja. Nupat kādu mirkli viņš bija runājis ar Kernu godprātīgi, kā viens no dumpiniekiem. Viņš teju vai bija aizmirsis, ka pats ir gūsteknis.

Viņa rokas vilcinājās virs konsoles, gatavas nosūtīt nākamo ziņu: Tad kāpēc gan tev to nedarīt... ?

Viņa ausij piespiedās kaut kas auksts. Holstens pašķielēja sāņus un ieraudzīja Neseles skarbo seju.

“Pat nedomā,” viņa teica. “Jo, ja šo kuģi apstādinās, tad jūs ar inženieri neizdzīvosiet līdz jūsu izglābšanai.”

“Izšauj šeit, un tu, visticamāk, iztaisīsi caurumu korpusā,” Leina saspringti noteica.

“Tad nedod man ieganstu,” Nescle pamāja uz konsoles pusi. “Tu, doktor Meison, varbūt esi eksperts, bet neiedomājies, ka es neuztveru lielāko daļu no šī te.”

Tipiski, Holstens izmisis nodomāja. Tieši tagad man ir izdevies atrast spējīgu studentu. “Tad ko tu gribi, lai es saku?” viņš noprasīja. “Tad tu dzirdēji to pašu, ko es — viņa zina, kas mēs esam. Viņa saņem ziņas no Gilgameša un no otras atspoles.”

“Pastāsti viņai par mēness koloniju,” Skoulzs noskaldīja. “Pastāsti, ko viņi lika mums darīt!”

“Tas, ar ko mēs tagad runājam, kopš Vecās Impērijas laikiem ir bijis satelītā, kas mazāks par šo atspoli. Vai tu gribi panākt līdzjūtību?” Leina noprasīja.

Doktore Kerna, mēs esam cilvēki — tāpat kā jūs, Holstens rakstīja, prātodams, nez, cik patiesa vispār var būt pēdējā frāzes daļa .Jūs varējāt iznicināt Gilgamešu, un jūs to neizdarījāt. Es saprotu, cikjums ir svarīgsjūsu eksperiments — vēl vieni meli —, bet, lūdzu — mēs esam cilvēki. Es esmu gūsteknis uz ši kuģa. Tāpat kā jūs, es esmu pētnieks. Ja jūs rīkosieties tā, kā plānojat, tad viņi mani nogalinās. Aukstajā, mirušajā Impērijas C valodā šie vārdi izklausījās pēc oficiāla dokumenta, it kā Holstens Meisons jau sen būtu nodots vēsturei un par viņu varētu diskutēt vien nākotnes akadēmiķi.

Tuvojoties planētai, laika atstarpes starp ziņu un atbildi kļuva arvien īsākas.

Viņi nav mana atbildība tik smagi visa planēta ir mana viņi nedrīkst izjaukt eksperimentu vajag turpināt vai arī kā vai tas viss bija velti ja mērkaķi ar mani nerunā un mani mērkaķi ir viss kas ir palicis cilvēcisks un tagad nāk kaitēkļi nāk kaitēkļi

Jūs šobrīd esat trajektorijā, kas novedīs jūs pie planētas, kas atrodas karantīnā, un jūs neveiksiet nekādu mijiedarbību ar šo planētu. Lūdzu, sniedziet pilnu informāciju par to. kādas briesmas jums draud, lai mītnes sistēmas var analizēt situāciju un sniegt padomu. Jebkāda iejaukšanās Kernas pasaulē novedis pie tūlītēja atbildes trieciena. Jūs nekādā veidā nedrīkstat veidot kontaktu ar šo planētu.

“Nē! Nc jau atkal Elīzu!” Holstens iekliedzās, iztrūcinot dumpiniekus. “Kas notiek?” Skoulzs noprasīja. “Nesele?”

“Mēs esam... Atkrituši soli atpakaļ, kaut kā tā.”

Holstens nejūtīgs atgāzās krēslā. Viņa prāts šķita pilnīgi tukšs. Pēkšņi Skoulzs ierunājās viņam ausī. “Un tas arī ir viss? Idejas beigušās?” Skoulza tonī bija papilnam bīstamu zemtekstu.

“Pagaidi!” Holstens iesaucās, bet vienu baisu mirkli tukšums viņa prātā palika nemainīgs. Viņam nebija nekā.

Un tad kaut kas uzradās. “Leina, vai mums ir drona ieraksts?”

“Ē...” Leina trausās un cīnījās, lai tiktu pie otras konsoles, izdzīvojot no vietas dumpinieku, kas tur jau atradās. “Ķersta ieraksts? Man... Jā, man tas ir.”

“Dabū to uz komunikāciju paneļa.”

“Tu esi drošs? Tikai...”

“Lūdzu, Leina.”

Komunikāciju paneļa izolācijas pārraušana, nepakļaujot kuģi ielaušanās briesmām, izrādījās pārsteidzoši sarežģīts process, bet Leina un vēl viens dumpinieks izveidoja otru izolētu krātuvi ar datiem, kuru pēc tam pievienoja komunikāciju sistēmai. Holstens iztēlojās, kā doktores Kernas neredzamā ietekme ieplūda pa jauno savienojumu, bet atdūrās vēl vienā strupceļā.

Doktore Avrana Kerna, viņš sagatavoja nākamo ziņu. Domāju, jums būtu vēlreiz jāapsver doma par to, ka jūsu eksperimentālajai pasaulei nepieciešams novērotājs. Kad mūsu kuģis iepriekšējo reizi tuvojās jūsu pasaulei, attālināta kamera uztvēra dažus attēlus no planētas virsmas. Domāju, jums tie jāredz.

Tas bija risks — baisa spēle, kurā viņš iesaistīja Kernas sajukušā prāta fragmentus, cik nu to vēl bija palicis uz satelīta —, bet viņam pie galvas bija pielikta pistole. Turklāt viņš nevarēja noliegt zināmu akadēmisku zinātkāri. Kā tu uz to reaģēsi?

Viņš nosūtīja ziņu un failu, minot, ka Kernas nesenā saskare ar Gil-gameša sistēmu ļaus viņai atkodēt datus.

Jau pēc dažām minūtēm sekoja nesaprotams signāls no satelīta — gandrīz neatšķirams no baltā trokšņa — un tad:

Lūdzu, gaidiet tālākas instrukcijas. Ko jūs nodarījāt maniem mēr-Lūdzu, gaidiet tālākas instrukcijas. kaķiem? Ko jūs nodarījāt maniem

mērkaķiem?

Un tad nekas — pilnīgs signāla trūkums no satelīta puses, kas lika atspoles komandai iegrimt asā diskusijā par to, ko Holstens ir izdarījis un ko viņš ar to varētu būt panācis.