Laika bērni

6.4. Apskaidrība

Augstu virs zaļās pasaules, augstu virs Debesu Ligzdas un visiem pārējiem planētas iedzīvotāju rosības rezultātiem doktore Avrana Kerna cenšas saprast, ko nupat ir ieraudzījusi.

Viņa ir tos redzējusi jau agrāk — rāpojošos, vērpjošos briesmoņus. G ilga mesa sūtītais drons pirms bojāejas vienu no tiem uz mirkli pamanīja. Kameras no viņas notriektās atspoles vienu pamanīja, pirms Kerna sadedzināja kuģi. Viņa zināja, ka lejā, uz Kernas pasaules, ir radījumi, negribēti radījumi, čūskas viņas dārzā. Tie nebija daļa no plāna — ekosistēmas, kas rūpīgi izveidota, lai radītu mājas viņas izredzētajiem.

Viņa jau vairākus mūžus ir zinājusi, ka tie tur ir, bet ir atklājusi sevī teju bezgalīgas spējas pievērt acis. Viņa var vienā mirklī atrauties šausmās un prasīt: Ko jūs izdarījāt ar maniem mērkaķiem? Un tad tikai pēc dekādes viņa ir teju vai aizmirsusi, slēptām apakšprogrammām pārklājot šīs netīkamās atmiņas, līdz tās vairs nekairina viņas prāta gliemežvāku. SargkapsulaS digitālā iekšpuse ir pilna ar šādām atmestām atmiņām, sapratnēm, kuras viņa nespēj pieņemt kā daļu no sevis. Te ir zudušas domas par mājām, kuras viņa vairs neredzēs, zirnekļveidīgu briesmoņu attēli, attēli, kurā sadeg Muca, kas ieiet atmosfērā. Viss prom — izslēgts no viņas funkcionālās atmiņas, bet ne zudis. Elīza nekad neko neaizmet.

Avrana vienmēr ir atgriezusies pie pārliecības, ka viņas plāns šai pasaulei ir bijis veiksmīgs. Kas cits viņai atliek? Neskaitāmus gadsimtus viņa ir riņķojusi klusumā, sūtot nebeidzamus eksāmena jautājumus nedzirdīgai planētai. Neskaitāmus gadsimtus viņa ir gulējusi, Sargkap-sulas izturīgajām sistēmām cītīgi darot visu, lai aizsargātu viņu no

Ī7²

pamazām arvien tuvāk lienošajām kļūmēm un sabrukuma. Ikreiz, kad Avrana pamodās — pēc arvien ilgākiem un ilgākiem laika sprīžiem —, viņa ir kliegusi un skrāpējusies pret savas sīkās valstības sienām, tad sakņupuši vienaldzīga kosmosa priekšā.

Pašas kapsulas sistēmas, darbojoties ar minimālu jaudu, darīja visu, lai turpinātu visas ķermeņa funkcijas, bet tik un tā bija jāpiecieš zaudējumi: viņa ir akla, viņa ir saskaldīta, viņa nezina, kur pati beidzas un kur sākas mašīna. Kapsulā mīt leģions, katrai apakšsistēmai ir primitīva autonomija: plānprātīgo grupa, kas visu kaut kā satur kopā. Un viņa ir viena no šīm lauskām. Viņa mīt virtuālā telpā, kas ir pārbāzta un šaura kā kūts. Viņa un Elīza, un daudzas, daudzas sistēmas.

Gilgameša palidošana garām — ar visu to necienīgo klaigāšanu un lūgšanos, līdz pat milzīgajam enerģijas patēriņam, kas bija nepieciešams, lai notriektu iebrucēju atspoli — tas tagad šķiet kā sapnis, it kā iespējamie cilvēki būtu ieklejojuši no kādas paralēlas realitātes, kurai ar viņu ir tik maz kopīga. Viss, ko viņi bija Avranai iemācījuši: ka līdz viņu atbraukšanai viņa nezināja, kas ir izmisums. Klusa planēta bija labāka nekā planēta, kurā mutuļo cilvēku dzīvība, jo cilvēki padarītu pilnīgi neiespējamu misijas izdošanos. Labāk atkal riņķot ap planētu, līdz Sargkapsula sabruks, tā, lai viņa varētu cerēt, ka reiz beidzot viņas eksperimentālie mērkaķi sauks savu radītāju. Tas, ka veiksme nebija parādījusies, vēl nenozīmēja, ka viņas darbs nav izdevies.

Nevienu mirkli viņa nebija caurskatījusi savus motīvus vai prioritātes vai jautājusi sev, kāpēc viņa tik cieši apņēmusies pabeigt šo misiju, neņemot vērā neko citu. Runājot ar tā saucamajiem cilvēkiem no šķirsta kuģa, bija gandrīz tā, it kā viņa būtu divi cilvēki: viena, kas atcerējās, kā ir dzīvot un elpot, un smieties, un otra, kas atcerējās, cik svarīgi ir zinātniski sasniegumi un izdošanās. Viņa nezināja, no kurienes uzradusies tā pirmā Avrana. Šķita, ka tā īsti nav viņa pati.

Tad mērkaķi bija atbildējuši, un viss mainījās.

Jā, viņi atbildēja vēlu. Gaidītie pāris gadsimti bija nākuši un aizgājuši, un Sargkapsula bija tālu pārsniegusi savu radītāju iecerēto dzīves ilgumu. Tomēr tajās dienās viņi bija visu veidojuši uz palikšanu. Ja

mērkaķiem bija nepieciešami simti vai pat tūkstoši gadu, Avrana un Elīza, un viņu neskaitāmās atbalsta sistēmas bija gatavas.

Bet viņi bija tik stulbi, un viņi domāja tik savādi. Viņa mēģināja vēl un vēl, un tik bieži šķita, ka kaut kas izdodas, bet mērkaķi bija izdomājuši pa savam — un viņu idejas bija tik dīvainas. Dažkārt viņi nespēja izprast Kernas attīstītāko intelektu. Dažkārt viņa nesaprata mērkaķus. Viņiem bija jābūt vienkāršam pirmajam augšupcelsmes solim. Visi bija pārliecinājuši Avranu, ka viņi būs gana tuvi cilvēkam, lai viņus varētu saprast, un pietiekami tāli, lai būtu eksperimenta vērts subjekts. Kāpēc viņai sarunāties ar viņiem aci pret aci?

Tagad viņa redz viņu acis. Visas astoņas.

Attēls, kas viņai nosūtīts, ir ārprātīga, fantastiska, plaša, daudz-slāņaina un samezglota struktūra ar pavedieniem, savienojumiem un noslēgtām telpām, kas eksistē vien tādēļ, ka pagaidām ir pareizi nospriegota. Tur visur ir zirnekļi, tie ir notverti kustībā. Vārdi, kas seko šim attēlam, ir vienkārši un skaidri, tos nevar nesaprast: Tie esam mis.

Avrana Kcrna iebēg sava vēl palikušā prāta seklajos dziļumos un raud par saviem zudušajiem mērkaķiem, un iepazīst izmisumu, un nezina, ko darīt.

Viņa apspriežas ar savu padomi — citiem, kas atrodas viņas brūkošajā mītnē. Katra atsevišķā sistēma viņai saka, ka vēl arvien dara savu darbu. Galvenā vadība veido no planētas ienākošo ziņojumu arhīvu. Citas sistēmas fiksē to debess ķermeņu kustību, kas ir marķēti kā būtiski — tostarp arī tālu, ļoti tālu dzirksti, kas sauc sevi par cilvēces pēdējo cerību.

Viņa prasa vēl, viņa meklē vēl kādu plašu aprēķinu skatpunktu, ar ko dala šo kapsulu un ar ko tai reizēm nākas vienoties. Viņu tur ir vesels leģions, bet Brin 2 Sargkapsulai ir tikai divi poli, un viņa piesardzīgi pastiepjas pēc otra.

Elīza, man nepieciešama tava palīdzība. Elīza, šeit Avrana.

Viņa sasniedz šī otra prāta plūsmu un uz mirkli iegrimst domu mutuļojošajā upē, kas tur nerimstoši plūst: mani mērkaķi kur ir mani mērkaķi nevar man palīdzēt man ir tik auksti tik auksti un Elīza nekad mani neapciemo es neredzu nejutu es gribu nomirt es gribu nomirt es gribu nomirt...

Domas no šī salauztā prāta plūst bezpalīdzīgas un neierobežotas, it kā tas censtos izliet sevi sausu, un tomēr tās nekad nebeidzas. Avrana atraujas un uz baisu, sastingušu mirkli zina, ka, ja tas, kam viņa ir pieskārusies, ir organisks saprāts, tad es noteikti esmu... Bet viņai beigu beigās piemīt gandrīz neierobežota spēja pievērt acis, un šis pašrefleksijas mirklis ir pagājis, un līdz ar to — arī jebkādi atskārsmes draudi.

Viņai ir palicis vien šis neciešamais attēls, kas pikseli pa pikselim rekonstruēts viņas prātā.

Ar to viņa ir komunicējusi. Mērkaķa maska ir pacelta, un tās vietā atklājas šis pretīgais vieplis. Visas cerības, kas viņai bijušas par šo dižo projektu — burtiski vienīgo, kas viņai palicis no Visuma —, tagad ir satriektas. Mirkli viņa cenšas iztēloties, ka viņas primāti, viņas protežē, kaut kur tur vēl ir un slēpjas no zirnekļu pūžņojošās civilizācijas, bet viņas atmiņai pietiek spēlēt spēlītes. Viņi sadega. Tagad viņa atminas. Mērkaķi sadega, bet vīruss... Pats vīruss tika cauri sveikā. Tās ir vienīgais izskaidrojums. Jā, varbūt tas, ko viņa ir redzējusi, miljons gadu laikā pareizos apstākļos varētu rasties pats no sevis. Tomēr vīruss ir katalizators, kas ļauj visu šo laika posmu saspiest tikai dažos gadu tūkstošos. Viņas triumfa radītājs ir kļuvis par radītāju kaut kam savādam un svešam.

Viņa svārstās uz lēmuma asmens. Viņa skaidri redz ceļu, kas jānoliedz: Gi/gameša ķildīgie pērtiķi reiz atgriezīsies un padarīs visam galu bez mazākās šaubu ēnas, bez domas, kā cilvēki vienmēr to darījuši. Mērkaķi vai zirnekļi — viņiem būs vienalga. Un viņa, Avrana Kerna, seno laiku aizmirstais ģēnijs, lēni izirs, veca un nevajadzīga, riņķojot ap pasauli, kas tiks atdota, lai tajā spietotu būtnes, kuras nomināli skaitās piederīgas viņas sugai.

Viņas ilgā vēsture būs beigusies. Šis pēdējais viņas laika, viņas cilvēku stūrītis tiks pārrakstīts, un to izdarīs viņas tālo, necienīgo pēcnācēju vaislīgie pūļi. Tas viss būs zudis, un nebūs nekādu atmiņu par viņas ilgajiem un vientuļajiem gaidīšanas un klausīšanās eoniem, viņas sasniegumiem un triumficrn, un viņas pēdējo, šausminošo atklājumu.

Sargkapsulā ir tikai dažas nepārkāpjamas robežas. Tās dažādie iemītnieki — gan digitāli, gan organiski — vairs nav stingri atdalāmi,

katrs paļaujas uz citiem un aizņemas no tiem, lai varētu nodrošināt vienkāršu ikdienas funkcionalitāti. Līdzīgā kārtā pagātne pie pirmās izdevības saplūst ar tagadni. Avrana Kerna — vai lieta, kas uzskata sevi par viņu — vēlreiz izdzīvo savu pieredzi ar zaļo planētu un tās iemītniekiem: viņu matemātisko atbildi; to, kā viņa mācīja briesmoņus runāt; viņas līdz sāpēm grūtās sarunas; viņu dievināšanu, viņu pielūgsmi un pārsteidzošos, pussaprotamos stāstus, ko viņi vēstīja par saviem sasniegumiem. Viņa ir runājusi ar neskaitāmiem dižiem prātiem viņu vidū: mūkiem un astronomiem, alķīmiķiem un fiziķiem, vadītājiem un domātājiem. Viņa ir bijusi civilizācijas stūrakmens. Neviena cilvēciska būtne vēl nekad nav piedzīvojusi to pašu, ko viņa, nekad nav pieskārusies kaut kam tik svešam. Tikai viņi, protams, nav tik sveši. Beigu beigās nav noliedzams, ka viņu dzimtas attīstījušās līdztekus. Viņai un viņiem ir kopīgi piecsimt miljonus gadus seni senči — pirms dzīve izšķīra tos, kas mūžam nesīs nervus mugurā, un tos, kas tos mūžam glabās vēderā.

Ne viņa, ne viņas ļaudis nekad nav saņēmuši ziņu no citplanētiešiem. Vai arī, ja tā noticis, tad viņu signāli ir palaisti garām neievēroti: to svešatnums ir tik liels, ka neviens cilvēks nespēja tos ievērot un atpazīt tajos pierādījumu, ka arī kur citur ir dzīvība. Kernas frakcija un viņas ideoloģija jau to zināja — tādēļ viņi plānoja izplatīt Zemes dzīvību pa galaktiku tik daudzveidīgās formās, cik iespējams. Tā kā tā bija vienīgā dzīvība, kas viņiem bija, viņi bija atbildīgi par tās izdzīvošanu.

Viņa ir vairākus mūžus nodzīvojusi kopā ar zaļās planētas ļaudīm. Viņa un viņas daudzās sabiedrotās sistēmas ir līksmojušas par viņu trium-fiem, bijušas satriektas par zaudējumiem, allaž mēģinājušas mest tiltu uz savstarpējo sapratni, kas vienmēr bija grūta un nepietiekama. Tagad viņa tos redz, jā. Viņa redz viņus tādus, kādi tie ir.

Viņi ir Zeme. Formai nav nozīmes.

Viņi ir viņas bērni.

Viņa kāpjas atpakaļ, atsauc gadsimtiem senu sarunu ierakstus, kas sabāzti viņas digitālajās atmiņās, pārrakstot pēdējās izmisīgās radio-dziesmas no vecās Zemes. Viņa pārskata sarunas ar mērkaķiem, un to

mulsinošo noslēpumu tagad var ieraudzīt jaunā — skaudrā un nežēlīgā — gaismā. Viņa beidz censties viņiem kaut ko pateikt un sāk klausīties.

Līdzīgi kā zirnekļi var izmantot Sapratnes, lai ierakstītu savos prātos jaunas zināšanas — lai arī Kernai par to nav ne nojausmas —, arī Kernas šībrīža stāvoklis nozīmē, ka viņa var pārslēgt savu prātu daudz elastīgāk nekā būtu iespējams pārveidot cilvēka smadzenes. Viņa modelē paaudzēm ilgas sarunas, maina savu priekšstatu par sūtītājiem, beidz mēģināt iztēloties savus protežē kā pakāpienu zem cilvēka esošus.

Viņa saprot, ne ideāli —jo plaši viņu sarunu lauki vēl arvien paliek noslēpumā tīti —, bet viņas sapratne par to, ko viņi saka, par ko uztraucas, kā uztver pasauli: tas viss pēkšņi daudz labāk sakrīt pa vietām.

Beidzot viņa tiem atbild.

Es esmu šeit. Es esmu šeit, un jums.