Laika bērni

2.6. Metropole

Pārrunas ar vietējām notika gana labi — tagad, kad Poršija un viņas grupa bija pārliecinājuši pretinieces par savu pārākumu un tās bija aizdevušas trim ceļotājiem tēviņu, kas kalpoja kā gids ceļā uz ziemeļu zemēm. Si radība bija nedaudz mazāka par Poršijas pašas tēviņu, bet ar gluži citādu raksturu — pēc Poršijas standartiem, viņš bija drosmīgs līdz pakāpei, kas varētu tikt uzskatīta par nekaunību. Viņam bija vārds: sauksim viņu par Fabianu. Poršija gan zina, ka tēviņi piešķir sev vārdus, bet ļoti reti ir nonākusi pie nepieciešamības kādu vārdu iemācīties — lai cik daudz šī dzimuma pārstāvju nebūtu Lielajā Ligzdā. Viņa pieņem, ka tik nelielā saimē kā šī tēviņi ar lielāku varbūtību spēj pastāvēt par sevi, tādēļ var būt gan spējīgāki, gan ar neatkarīgāku domāšanu. Tomēr viņai tēviņa pārdrošība šķiet nepievilcīga. Biankai viņš liekas mazāk nepatīkams, un pa ceļam uz ziemeļiem Poršija pieķer Fabianu demonstrējam sevi Biankai — izsakot piedāvājumu dāvāt savu spermu. Bianka vēl nav parādījusi, ka varētu to pieņemt, bet Poršija ievēro, ka Bianka nav tēviņu aizdzinusi.

Pati Poršija ir atstājusi aiz sevis vairākas nastiņas olu — mātītes reti pamet Lielo Ligzdu, neatstājušas mantojumu — un, viņasprāt, Bian-kas lakstošanās novērš uzmanību no uzdevuma. No otras puses, Bianka ir cīnījusies, aizstāvot Poršiju, varbūt viņa uzskata, ka rotaļāšanās ar šo jauno tēviņu ir pienācīga balva. Poršija tikai cer, ka Bianka spēs savaldīt savas iegribas. Diplomātiski izdevīgāk būtu, ja Fabians netiktu kaisles uzplūdā nogalināts un apēsts.

Viņiem nav jāceļo tālu uz ziemeļiem, lai redzētu, kas aug šeit, aiz Lielās Ligzdas uzmanības tīkla. Drīz viņi nonāk pie nogāztiem kokiem — to stumbros ir manāmas melnēšanas, košļāšanas un pārsteidzoši tīru griezienu pēdas, nereti stumbri ir rūpīgi sadalīti fragmentos. Bieži vien ir izrakta ari visa sakņu sistēma, lai nekas neataugtu. Mežs ir pakļauts plašam uzbrukumam, un mežmala tiek pamazām iznīdēta. Fabians var atcerēties laiku, kad te bija vairāk koku, viņš ziņo. Līdums tiek veidots no gada gadā, un Fabiana mantotā Sapratne liek domāt, ka tagad tas notiek ātrāk nekā viņa mātes laikā.

Aiz zobainās malas ir atsevišķi izstādīti citi koki — svešie koki. Tie ir mazi, zemi un resni, ar gaļīgām lapām un punainiem, kraupainiem stumbriem. Palielinātais atstatums starp puduriem ir drošības līdzeklis pret ugunsgrēkiem — ar tiem zirnekļi ir labi pazīstami. Viņu planētas skābekļa līmenis ir augstāks nekā Zemei, un zibens izraisīti ugunsgrēki ir pastāvīgs drauds.

Tas, ko zirnekļi redz, nav dabas roku darbs. Tā ir milzīga mēroga plantācija, un tās kopēji ir skaidri redzami. Visur, kur Poršija paveras, to ir arvien vairāk, un, ja viņa palūkojas aiz koku puduru režģa, tad var samanīt krauju pūzni, kas noteikti ir plantācijas īpašnieku kolonija — lielākā daļa būves ir noslēpta pazemē. Pāri pūznim tūkst dūmi — gluži kā negaisa mākonis.

Poršijas cilts labi zina, ka viņi nav vienīgie šīs pasaules saimnieki. Lai gan viņas nevar zināt, kā nanovīruss ir gadu tūkstošu gaitā pārveidojis šejienes dzīvību, ir konkrētas sugas, ar kurām viņas dala šo planētu un kuras viņas ļaudis atzīst par ko vairāk nekā dzīvniekiem. Viens no zemā gala piemēriem ir spļāvēji — viņi ir tikai sprīdi attīstījušies virs primitīvas dabas līmeņa, bet, ieskatoties viņu mazajās, neskaidrajās acīs, tik un tā var samanīt, ka viņiem piemīt intelekts: un tātad viņi ir bīstami.

Rietumu okeāns, pie kura slejas Poršijas Lielā Ligzda, ir mājas mut-kāju sugai, ar kuriem viņas ļaudīm ir piesardzīgas, ritualizētas attiecības. Viņu senči bija naidīgi un izdomas bagāti mednieki, kuriem piemita īpaši asa redze un nāvīgi dabas doti ieroči. Viņi bija pieraduši dzīvot kolonijās, kurās strīdi un vienošanās par dzīves telpu bija ierasta lieta. Arī viņi izrādījās laba augsne vīrusam un ir attīstījušies paralēli Poršijas dzimtai. Varbūt tādēļ, ka viņi mīt ūdenī, varbūt tāpēc, ka ir pēc dabas iekārtoti medījuma gaidīšanai, viņu sabiedrība, pēc Poršijas standartiem, ir vienkārša un primitīva, bet abām sugām nav iemesla sacensties, un viņi dažkārt uz sēkļa mainās ar dāvanām — zemes augļi apmaiņā pret jūras augļiem.

Skudru esamība ir lielāks pamats satraukumam.

Poršija saprot skudru dabu. Tām ir kolonijas netālu no Lielās Ligzdas, un viņai ir gan personiskas, gan ģenētiski kodētas metodes, no kurām smelties idejas par to, kā ar tām apieties. Lielās Ligzdas kopīgā pieredze liecina, ka skudras ir sarežģīti kaimiņi. Ar tiem jātiek galā izlēmīgi — ja atstās tās savā vaļā, tad skudras nemitīgi izpletīsies par postu visām tām sugām, no kurām skudrām pašām nav nekāda labuma, un starp tām dabiski ir arī Poršijas suga. Skudras var iznīcināt — viņas mantotā Sapratne ietver šādu konfliktu arhīvu —, bet karš pat ar mazu koloniju ir dārgs un izšķērdīgs. Alternatīva — un labāka iespēja — ir pielāgot un ierobežot koloniju, pārdomāti manipulējot ar to lēmumiem.

Poršija zina, ka skudras nav līdzīgas viņas ļaudīm, tās nav līdzīgas spļāvējiem vai rietumu sēkļa mutkājiem. Viņa zina, ka ar individuālām skudrām nevar mijiedarboties, ar tām nevar sazināties, tām pat nevar draudēt. Viņas izpratne, protams, ir ierobežota, bet tā tuvojas patiesībai. Katra atsevišķa skudra nedomā. Tai ir sarežģīts atbilžu komplekss, kas balstās uz plašu stimulu spektru — daudzi no tiem ir ķīmiski ziņojumi, ko rada citas skudras atbildē uz vēl citiem apstākļiem. Kolonijā nav intelekta, bet tajā ir tāda savstarpēji mijiedarbīgu un atkarīgu instinktu hierarhija, ka Poršijai rodas sajūta, ka aiz kolonijas rīcībām un reakcijām slēpjas kaut kāda būtne.

Ar skudrām nanovīrusam ir vienlaikus veicies un neveicies. Skudru tīklā, kurā tiek pieņemti lēmumi atkarībā no vides iedarbības, tam ir izdevies iedēstīt eksperimentu un pētījumu stratēģiju, kas līdzinās stingrai zinātniskai metodei, bet tas nav novedis pie tāda intelekta, ko pazītu cilvēks vai zirneklis. Skudru kolonijas attīstās un pielāgojas, tās izveido jaunas kastas, izpēta un izmanto resursus, izgudro jaunas tehnoloģijas, uzlabo tās un liek tām sadarboties — un tas viss notiek, lai arī nav nekā līdzīga apziņai, kas šo rīcību vadītu. Nav spieta saprāta, bet ir plašs un elastīgs bioloģisks aritmometrs, pašattīstoša mašīna, kuras mērķis ir turpināt sevi. Tas nesaprot, kā darbojas tā funkcijas, bet pastāvīgi paplašina uzvedību repertuāru un attīsta tos mēģinājumu un kļūdu ceļus, kas ir izrādījušies auglīgi.

Poršija to visu saprot ļoti ierobežotā veidā, bet viņa aptver, kā skudras darbojas un kā ne. Viņa zina, ka individuālas skudras nespēj neko izgudrot, bet kolonija var — savādā veidā — pieņemt lēmumus, kas šķiet pārdomāti. Pielietojot spēku un balvas, sašaurinot kolonijai pieejamo derīgo izvēļu skaitu tā, lai vislabvēlīgākā būtu arī zirnekļiem labvēlīgākā, var likt kolonijai ievērot savas teritorijas robežas un pieņemt savu vietu pasaulē vai pat padarīt to par ražīgu partneri. Kolonijas ir lielisks spēļu teorijas piemērs: tās sadarbosies tad, ja šāda darbība izmaksās mazāk un būs izdevīgāka nekā citas stratēģijas, piemēram, visaptverošs un visu iznīcinošs karš.

Kolonijas, ar kurām viņa jau ir pazīstama — tās pie Lielās Ligzdas —, pilnīgi noteikti ir mazāk nekā desmitdaļa no šobrīd redzamās. Fabians paskaidro, ka savulaik te bija vairākas kolonijas, kas savā starpā karoja, bet viena ir ieguvusi dominējošu pozīciju. Vadošā kolonija ir nevis novedusi vārgākos kaimiņus līdz iznīcībai, bet gan iekļāvusi tos pašas izdzīvošanas stratēģijā, pieļaujot to turpināšanos, bet tikai tā, ka mazākās kolonijas kļūst par lielās kolonijas paplašinājumu — lielā kolonija izmanto mazāko savākto barību un izgudrotās tehnoloģijas. Šī ir pasaules pirmā lielvalsts.

Poršija un pārējie īsi un satraukti apspriež situāciju. Šī superkolonija ir pietiekami tālu no Lielās Ligzdas, lai to tagad neapdraudētu, bet viņi var paraudzīties tālāk nākotnē un iztēloties, ka tās eksistence pati par sevi apdraud zirnekļu nākotni. Risinājums ir jāatrod, bet, lai izdomātu tādu plānu, Poršijas ciltij mājās ir nepieciešama visa informācija, kādu vien viņa var atnest.

Viņiem būs jāturpina ceļojums skudru zemē.

Fabians ir pārsteidzoši noderīgs. Viņš pats ir ceļojis arī tālāk — patiesībā viņa saimei tā ir ieraža. Tas ir bīstami, bet viņi ir atklājuši veidus, kā samazināt risku, ka tiks sacelta trauksme, un laikos, kad trūcis medījuma, izmantojuši skudru noliktavas kā pēdējo iespēju.

Ir ieradusies jauna skudru rota, un viņi šeit meklē baļķus. Zirnekļi atkāpjas dziļāk kokos un vēro, kā kukaiņi ķeras pie darba. Izmantojot skābi un spēcīgos žokļus, viņi sadala jau nogāztos kokus nelielākās daļās. Poršija acumirklī pamana ko jaunu — kastu, ko iepriekš nav redzējusi. Mazākus zariņus nogriež un aiznes strādnieki, kas ne ar ko īpašu neatšķiras, bet ar masīvākajiem stumbriem darbojas skudras ar lieliem, izliektiem žokļiem, kuru iekšējās malas izskatās pēc zāģa zobiem. Skudras iecērt žokļus kokā un kustina tos perpendikulāri stumbram, veidojot riņķveida līniju, kuru turpina zāģēt, līdz tiek atdalīts apaļš koka gabals. Sie žokļi tomēr nav radušies, skudrai izlienot no kūniņas. Saules gaismā tie spīd citādi nekā jebkas, ko Poršija līdz šim ir redzējusi: tās ir cietas, zobainas uzmavas, kas pārsteidzoši ātri tiek galā ar koka sakošanu un sazāģēšanu gabalos.

Fabiana vadībā zirnekļi no slēpņa uzbrūk skudrām, kas devušās mežā pēc kokiem. Viņi tās notver un nogalina ātri un efektīvi, tad noņem tām galvas un atdala smaržu dziedzerus. Skudras ir mazākas nekā Poršija — to garums ir no piecpadsmit līdz trīsdesmit centimetriem — un divkaujā zirnekļi ir ātrāki, stiprāki un daudz efektīvāki cīnītāji. Zirnekļiem drīzāk ir jāuzmanās no vispārējas trauksmes, kad pret viņiem mobilizētos lielas kolonijas daļas.

Skudras primāri sazinās ar feromoniem — Poršijas asā ķīmisko savienojumu maņa liecina, ka gaisā to ir daudz. Zirnekļi izmanto skudru smaržu, lai maskētu savējo, un viņi nes līdzi pie vēdera piesietas skudru galvas. Kritiskā situācijā viņi var mēģināt novirzīt skudru uzmanību, izmantojot morbīdu leļļu teātri — kustinot savu mirušo upuru antenas, lai tēlotu komunikāciju.

Poršijas grupa dodas uz priekšu ātri. Viņu upuru pazušana tiks pamanīta, bet sākotnēji atbildes reakcija skars vietu, kur viņas bija, nevis to, kur viņas ir tagad. Viņas ceļo pa augstām takām, dodoties pa skudru plantācijas lapotni, un, sastopoties ar spraugu starp koku skupsnām, kāda aizskrien pa zemi, novelkot pavedienu, kas kļūs par pagaidu tiltu. Zirnekļu smarža ir apslēpta, un tādēļ viņas var ceļot virs skudru galvām un ārpus to uzmanības loka.

Fabians parāda, ka skudru aprūpēto koku punos var iecirst ilkni, lai iegūtu saldu, barojošu šķidrumu — diezgan līdzīgu laputu rasai —, un zirnekļi zina, ka skudrām šī garša patīk. Plantācijas iekopšana acīmredzami ir noderīgs noslēpums, un Poršija pievieno to novērojumu sarakstam, kas būs jāaizved mājiniekiem.

Pagaidām viņas dodas uz galvenās kolonijas pūzni, izvairoties no skudrām, ciktāl tas iespējams, un nogalinot tās, kad citas iespējas nav. Katra nelielā trauksme pievienosies kopējai uzmanības spriedzei visā kolonijā, līdz būtiska daļa kukaiņu resursu tiks veltīta iebrucēju notveršanai — to klātbūtnes fakts tiks izsecināts, pateicoties kolonijas neizbēgamajai iekšējai loģikai.

Poršijas mērķis ir izpētīt kolonijas galveno pūzni, kas sola atklāt vēl vairāk noslēpumu. Dienas laikā virs tā daļām virmo gaiss, un no īsiem skursteņiem veļas dūmu mutuļi. Naktī dažas no pūžņa ieejām vāri spīd.

Savas mītnes tumsībā skudras izmanto ar skābekli bagāto atmosfēru, lai radītu uguni, ko var aizdedzināt, pateicoties dažu kastu radītajām ķīmisku savienojumu eksotermām reakcijām. Sarežģīta iekšējo eju izveide izmanto temperatūras atšķirības, lai stimulētu gaisa plūsmu, sildot, dzesējot un apgādājot ar skābekli to ligzdas. Skudras izmanto uguni arī zemes attīrīšanai un kā ieroci.

Poršijas pasaule — tās ģeoloģija, kas eksistēja pirms teraformēša-nas — ir bagāta ar seklām metālu iegulām, un skudras, veidojot pūžņus, ierokas dziļi zemē. Šajā kolonijā gadsimtiem ilga dedzināšana novedusi pie ogļu ražošanas, un nejauši notikusī metālu kausēšana pamazām tikusi sistematizēta, lai varētu kalt rīkus. Aklais pulksteņmeistars ir bijis ļoti aizrāvies darbā.

Poršija neuzdrīkstas ieiet pašā pūznī, un viņa jūt kārdinājumu pazust ar visu līdz šim savākto informāciju. Tomēr zinātkāre dzen viņu tālāk. Pūžņa virspusē, dūmu mākoņa aizsegā, ir torņa smaile, kas saulē atmirdz tā, ka zirnekļi tai pievērš īpašu uzmanību. Gluži kā visi viņas sugas pārstāvji, Poršija jūt tieksmi izpētīt visu jauno. Šī gaismu atstarojošā bāka ir augstākais pūžņa punkts, un Poršija grib zināt, kas tā ir.

Poršija novieto savu iebrucēju komandu novērošanas punktos plantācijā, kas atrodas vistuvāk pūznim, un vēro ceļus, ko izmanto skudru strādnieku rindas. Izmantojot smadzenes, kas izpletušās Poršijas ķermeņa apakšpusē, viņa domā veidā, ko saprastu arī viņas sīkā priekštece: viņa būvē iekšēju pasaules karti un sadala to elementos, lai atrastu labāko ceļu uz vietu, kur vēlas nonākt.

Es došos viena, viņa instruē Bianku./a neatgriežos, tev jādodas mājup un jāatstāsta notikušais.

Bianka saprot.

Poršija pa pavedienu noslīd no koka, kas līdz šim bija viņas novērošanas tornis, un sāk ceļu, sekojot tik ilgi izplānotajam maršrutam. Skudras dodas pa konkrētām takām, kuras, daudzo gājēju nomīdītas, kļuvušas par plakaniem, gludiem ceļiem, kas atbilst efektīvākajiem maršrutiem. Poršija līkumo pa smalki izstrādātu, piesardzīgu taku starp lielceļiem. Viņa kustas saraustīti, bieži apstājoties, mīņājoties un tad plūstot tālāk, izvērtējot vieglās vēja brāzmas un ļaujot, lai ceļš uz priekšu saskan ar gaisa plūsmām, it kā viņa pati nebūtu nekas vairāk kā liels vēja dzīts kukurznis. Viņas kustības radītās vibrācijas aprij pasaules entropija. Apslēpusi savu smaržu, viņa kā rēgs kustas garām teju vai aklajām skudrām, it kā būtu neredzama.

Nonākot pie pūžņa, ceļš kļūst sarežģītāks un bīstamāks. Viņas rūpīgi izstrādātais plāns prasa nemitīgus pielāgojumus, un vairākas reizes viņa gandrīz tiek atklāta. Vienreiz viņa izmanto kāda sava upura galvu, uz īsu mirkli imitējot saziņu, tā novirzot klejojošu tīrītāju, kas bija pievērsis viņai pārāk daudz uzmanības.

Viņas lēnais, uzmanīgais ceļojums ir vilcies stundām ilgi, un saule ir jau norietējusi. Tādēļ skudru kustība pūžņa ārpusē pierimst, un Poršijas ceļš kļūst vieglāks — un tikai tad viņa sasniedz virsotni.

Šeit skudras ir uzbūvējušas strupu torni, ko Poršija jau ir pamanījusi, un uz tā ir kaut kas jauns — blāvs, caurspīdīgs kristāls, kas spīgo mēness gaismā. Viņai nav ne mazākā priekšstata, kam tas domāts, tādēļ viņa gaida, cerot, ka skudras pašas to parādīs.

Pēc tam kad mēness sāk slīdēt uz tālā horizonta pusi, tā arī notiek. Pēkšņi milzīgs daudzums skudru dodas uz pūžņa virsotni, tā ka Poršijai ir strauji jāreaģē un jāturpina kustība, līdz viņa ir atradusi kādu vietu, kurp skudras negrasās doties — tātad gabaliņu zemāk pa lēzeno nogāzi. Skudras veido gluži vai paklāju, ķermeņu tīklu, saskaroties ar taustekļiem un kājiņām. Poršija ir apstulbusi.

Viņas, šķiet, kaut ko gaida — vai vismaz tā Poršija interpretē skudru uzvedību. Tas neatgādina parasto skudru uzvedību. Poršiju tas satrauc.

Tad no mazas ejas virsotnes pamatnē iznāk vēl viens kukainis un uzkāpj virsotnē. Tas virza vienu antenu uz kristāla pusi, bet otru — uz leju, lai izveidotu kontaktu ar pūli zem tā. Poršijas platās, apaļās acis uztver tik daudz mēnessgaismas, cik iespējams, un koncentrējas uz jaun-pienācēju — nelielu skudru, kas šķietami ne ar ko neizceļas. Uz tās antenām ir kaut kas uzlikts — līdzīgi kā koku zāģētājiem. Tā ir smalka kaut kāda materiāla — metāla, bet Poršija to nezina — cepure, kuras gali sašaurinās tiktāl, ka šķiet gandrīz neredzami. Skudra pieskaras kristālam ar sīku, smalku, matam līdzīgu stieplīti.

Un, Poršijai paliekot novērotāja pozīcijā, skudras sāk dejot.

Viņa nekad neko tamlīdzīgu nav redzējusi. Viss skudru paklājs trīsuļo — tas ir kā vilnis, kas acīmredzot sākas kontaktā starp metāla antenu un kristālu un izplatās pa sanākušo pūli. Skudras atrodas pastāvīgā kustības vilnī, katra no tām nodod kaimiņiem dinamisku ziņu, kas ieved ekstāzē visu draudzi.

Poršija klusā pārsteigumā vēro.

Viņa nav matemātiķe. Viņa īsti nesaprot aritmētiskās progresijas, virknes un transformācijas, kas atspoguļojas kustību viļņos, kuri ceļo cauri skudrām — viņa nesaprot to, tāpat kā to nesaprot skudras —, bet viņa aptver, ka tur ir kāds raksts, kaut kāda nozīme tam, ko viņa redz.

Viņa pēc labākās gribas cenšas interpretēt to, ko redz, saskaņā ar savu pieredzi un pieredzi, ko ir mantojusi, bet visā viņas pasaules vēsturē nav bijis nekā līdzīga. Skudras jūtas tāpat. Viņu pastāvīgā iespēju izpēte ir novedusi pie šī vienīgā kontakta ar kaut ko lielu un neaptveramu, un kolonija apstrādā saņemto informāciju, cenšas atrast tai pielietojumu. Arvien vairāk viņu bioloģiskā skaitļošanas spēka tiek pielikts uzdevuma risināšanai, arvien vairāk un vairāk skudru trīs tālā radiosignāla pulsējošajos ritmos.

Poršijas acis, badīgi cenšoties atrast šajā ainā kādu rakstu un plānu, pamana vēl vienu elementu, un viņa prāto: Vai tas ir svarīgi?

Līdzīgi kā cilvēki, arī Poršijas ļaudis labi pamana sakarības — reizēm pat tur, kur tādu nav. Tādēļ viņa ātri veido asociācijas, ņemot vērā to, ka laika ziņā notikumi ir pārāk tuvu, lai tā būtu uzskatāma par nejaušību. Skudru bars bez brīdinājuma vienlaikus pajūk un traucas atpakaļ iekšā tieši tad, kad ceļotāja, ātri skrejošā zvaigzne, ko Poršija bieži ir vērojusi tās ceļā pār debesīm, pazūd aiz horizonta.

Tad viņa izveido plānu — nevilcinoties un bez ilgas domāšanas. Viņa ir ieintriģēta, un viņas suga jūt dzinuli izpētīt jebko jaunu: gluži tāpat kā skudras, tikai zirnekļi to dara citā veidā.

Tikko lielākā daļa skudru ir prom, Poršija prātīgi tuvojas virsotnes smailei, piesargājoties, lai nesaceltu trauksmi. Viņa paceļ palpas un ļauj vējam plūst pār tām, izjūtot vēja spēku un virzienu un pielāgojot tam savas kustības.

Viņa uzmanīgi, soli pa solim, kāpj augšup, līdz kristāls ir tieši viņas priekšā. Tas nemaz nešķiet tik liels — ne Poršijai.

Viņa sāk aust sarežģītu zīda iesaiņojumu, pieturot to ar pakaļkājām. Viņa labi zina, ka atrodas lielas kolonijas pašā centrā. Šajā brīdī kļūda izmaksātu ļoti dārgi.

Viņa beidz darbu gandrīz vai pārāk vēlu. Viņas klātbūtne aušanas radīto vibrāciju dēļ ir pamanīta. Mazā skudra, kas vadīja draudzi, strauji uzrodas no alas zem virsotnes smailes un ar atkailinātu antenu pieskaras Poršijas kājai.

Tūlīt pat skudra saceļ trauksmi — ķīmisku signālu, kas asi ziņo par niknumu un dusmām, ka svešinieks, iebrucējs atrodas šeit, šajā vietā. Smaržai izplatoties, to sajūt eju sargi un citas kastas, kas palikušas pūžņa virspuses tuvumā. Ziņa tiek pavairota un nodota tālāk.

Poršija metas virsū skudrai zem sevis un nogalina to, ar vienu kodienu noņemot tās galvu līdzīgi kā iepriekšējām skudrām. Tomēr zir-neklienc zina, ka ar apmānu prom netiks. Viņa atkal traucas uz virsotnes smaili, mēģinot atrast pēc iespējas augstāku vietu, un paķer pašā augšā esošo kristālu.

Viņa ar tīklu piesien abas trofejas pie vēdera, kamēr no kolonijas uz pūžņa virspusi izvirst skudras. Poršija redz, ka daudzām no tām ir rīki un modifikācijas, kuras pēkšņi nemaz tik ļoti negribas iepazīt tuvāk.

Viņa lec. Ja viņa lēktu no virsotnes vienkārši tāpat, tad nonāktu tieši skudru bara vidū, kur viņu saķertu, mežonīgi sakostu un dzīvu saplosītu gabalos. Lēciena augstākajā punktā viņas aizmugures kājas izsper akurāti salocīta zīda nastu, izveidojot smalku tīklu, kas, nostiepts starp Poršijas kājām, uztver iepriekš tik rūpīgi pētītā vēja brāzmu.

Vējš neaizved viņu gluži atpakaļ pie Biankas un pārējiem, bet Poršija nevar to kontrolēt. Šajā mirklī viņas galvenais mērķis ir tikt prom, slīdot pāri saniknotajiem kukaiņiem, kas, pacēluši žokļus ar metāla uzmavām, cenšas saprast, kur viņa palikusi.

Viņas pēcnācēji stāstīs leģendu par to, kā Poršija ieradās skudru templī un nozaga viņu dieves aci.