Laika bērni

3.2. Ar uguni un zobenu

Šajā zaļajā pasaulē ir nomainījušās vairākas paaudzes — ar cerību, atklājumiem, bailēm, neveiksmēm. Sekos nākotne, kas jau sen ir paredzēta.

Cita Poršija no Lielās Ligzdas pie Rietumu okeāna — bet šoreiz kareive tā, kā to saprot šī suga.

Viņa šobrīd atrodas nevis Lielajā Ligzdā, bet citā zirnekļu metropolē: viņa to domās sauc par Septiņiem Kokiem. Poršijas uzdevums ir novērot un sniegt palīdzību, ja tas ir iespējams. Visapkārt kopienā nikni kūsā darbība — iedzīvotāji skrien un lec, un slīd pa pavedieniem savās darīšanās, un viņa tos novēro — daudzās acis uztver haosu visapkārt un salīdzina šo ainu ar satracinātu skudru pūzni. Viņa spēj rūgti pārdomāt, ka tagad apstākļi ir noveduši viņas ļaudis līdz pašu ienaidnieku līmenim.

Viņa jūt bailes, augošu satraukumu, kas liek kājām mīņāties un pal-pārn — raustīties. Viņas ļaudis ir vairāk piemēroti uzbrukumam, nevis aizstāvībai, bet nav spējuši šajā konfliktā paturēt iniciatīvu. Viņai būs jāimprovizē. Tālākajiem notikumiem nav plāna.

Viņa varbūt mirs, un, skatoties šajā bezdibenī, viņa jūt iznīcības un neesamības šausmas — varbūt tas ir visam dzīvajam kopīgs mantojums.

Signāli nāk no ziņotājiem un no novērošanas torņiem, kas izvietoti augstu kokos — tik augstu, cik vien sniedzas Septiņu Koku zīda būves. Signāls ir regulārs. Tā ir laika atskaite: cik daudz laika vēl ir atlicis pirms ienaidnieka ierašanās. Ziņu stīgas, kas nostieptas starp koku stumbriem, un daudzās izvītās mītnes vibrē sarunās, it kā visa kopiena niknumā dūktu par savu neizbēgamo galu.

Ne Poršijas nāve, ne Septiņu Koku iznīcība nav neizbēgama. Kopienai ir savi aizsargi —jo šajā laikā, šajā attīstības posmā ikvienā zirnekļu pilsētapmetnē ir karotāji, kas pavadījuši visu laiku, trenējoties cīņai — un Poršija šeit ieradusies kopā ar duci Lielās Ligzdas kareivju, lai atbalstītu savu sugu. Viņām ir koka un zīda bruņas, viņām ir lingas. Viņas ir mazi šīs pasaules bruņinieki, kas stāsies pretī ienaidniekam, kura pārspēks ir simts pret vienu.

Poršija zina, ka viņai jānomierinās, bet satraukums ir pārāk liels, lai to apslāpētu. Viņai nepieciešams ārējs uzmundrinājums.

Viņa to atrod ligzdas centrālā koka augstienē. Šeit ir plaša zīda telts, kuras sienas izvītas sarežģītos ģeometriskos rakstos, pavedieni nostiepjas un krustojas saskaņā ar precīzu plānu. Šeit jau ir saujiņa viņējo, kas meklē garīgu stiprinājumu — pārliecību, ka pasaulē ir kas vairāk nekā vien tas, ko spēj uztvert viņu jutekļi, ka ir dižāka Sapratne. Pārliecību, ka pat tad, kad viss ir zaudēts, varbūt viss vēl nav zaudēts.

Poršija notupstas viņiem blakus un sāk vērpt, veidojot pavediena mezglus skaitļu valodā — Svētos Rakstus, kas tiek pierakstīti no jauna ikreiz, kad kāds no viņējiem pārdomās noslīgst ceļos, un pēc piecelšanās tiek apēsti. Viņa ir dzimusi ar šo Sapratni, bet viņa to ir arī iemācījusies vēlreiz, jau agrā bērnībā dodoties uz templi, tāpat kā viņa to apmeklē tagad. Iedzimtā, vīrusa ieprogrammētā Sapratne par matemātiskajām darbībām, ko viņa ir mantojusi, neiedvesmo viņu tā, kā iedvesmoja laiks, kad skolotāji viņu izvadīja no vienas virknes uz nākamo, kad viņa pamazām atskārta, ka šīs šķietami nejaušās zīmju virknes apzīmē kaut ko vairāk nekā izgudrojumu — ka tā bija pašpierādoša, iekšēji konsekventa universāla patiesība.

Protams, viņas mājās, Lielajā Ligzdā, ir kristāls, kas stāsta šīs patiesības savā neaptveramajā veidā — šāds kristāls tagad ir katrā lielākajā ligzdā, un svētceļotāji no mazākām kopienām bieži vien veic tālu ceļu, lai to redzētu. Viņa ir redzējusi, kā svētā priesteriene pieskaras kristālam ar metāla riku, sajūt ziņas pulsčšanu no debesīm, izdejo savai draudzei debesu aritmētiku. Tādās reizēs, Poršija zina, Ziņnese ir debesīs virs galvas, dodoties savā pastāvīgajā ceļojumā — vienalga, vai naktī un redzama vai dienā, debesu spilgtuma slēpta.

Šeit, Septiņos Kokos, kristāla nav, bet jau šī ziņojuma vienkārša atkārtošana visā tā brīnumainajā, iekšēji saskanīgajā sarežģītībā — vērpt un ēst, un atkal vērpt — ir mierinošs rituāls, kas padara Poršijas prātu skaidrāku un ļauj viņai stāties pretī nākotnei ar rāmu garu.

Viņas ļaudis ir atrisinājuši matemātikas uzdevumus, kurus uzdevis satelīts — Ziņnese, kā viņi to sauc —, vispirms iekaļot pierādījumus un tad tos patiesi saprotot. Tas ir viņu pilsoniskais un reliģiskais pienākums. Šī signāla parādīšanās ir salīdzinoši īsā laikā uzkurinājusi lielas sugas daļas uzmanību viņu iedzimtās zinātkāres dēļ. Šeit nu ir kaut kas acīmredzami ne no šīs pasaules, un tas fascinē, tas viņām teic, ka pasaulē ir kas vairāk, nekā viņas var aptvert, tas virza viņu domāšanu jaunos ceļos. Matemātikas skaistums sola brīnumiem pilnu pasauli, ja vien viņas spētu kaut nedaudz vairāk paplašināt savu domāšanu — tas ir lēciens, ko viņas teju, teju, bet vēl nespēj veikt.

Poršija vērpj un ārda, un vērpj, apklusinot visaptverošo trauksmi, aizvietojot to ar nenoliedzamu pārliecību, ka ir kas vairāk. Lai kas arī notiktu šajā dienā, pat ja viņa kristu starp ienaidnieka dzelzī kaltajiem žokļiem, dzīvībai piemīt dziļums, kas ir vairāk nekā vienkāršās, viņai uztveramās un aprēķināmās dimensijas, un tādēļ... kas zina?

Tad pienāk laiks, un viņa dodas prom no tempļa, lai apbruņotos.

Poršijas ļaužu apmetnes ir visnotaļ atšķirīgas, bet cilvēku acīm tās visas šķistu juceklīgas, iespējams — murgainas. Septiņi Koki tagad aptver vairāk nekā sākotnējos septiņus, koku puduri savieno simtiem pavedienu, katrs no tiem ir daļa no plāna, un katram ir sava nozīme — vai strukturāla, vai pārvadāšanas, vai komunikācijas. Zirnekļu vibrējošā valoda ir krietnu gabalu labi pārsūtāma pa zīda pavedieniem, un viņi ir izveidojuši nospriegotu spoļu mezglus, kas pastiprina signālu tā, ka rāmā laikā runa var tikt nosūtīta kilometriem tālu starp dažādām pilsētām. Viņas sugas mītnes ir zīda teltis, kuru atbalsta auklas stingri nostieptas dažādās formās, kas piemērotas sugai, kura dzīvo trijās dimensijās un vienlīdz ērti var karāties no vertikālas virsmas un atpūsties uz horizontālas. Sapulču telpas ir plaši tīkli, kur runātāja vārdi pa dejojošiem pavedieniem var tikt nosūtīti klausītāju pūlim. Augstu izvietotajā centrā, kas aizēno lielāko daļu pilsētas, ir rezervuārs: ūdensdrošs, plati nostiepts tikls, kas notver gan lietus lāses, gan ūdeni no Septiņu Koku apkārtnes: ūdens tiek novirzīts rezervuārā pa caurulēm un notekām no neskaitāmiem mazākiem lietus tvērējiem.

Visapkārt Septiņiem Kokiem puspieradinātas vietējās skudras ir nocirtušas mežu. Agrāk tas bija nodrošinājums pret ugunsgrēku. Tagad tas būs kaujas lauks.

Poršija rāpjas un lec cauri Septiņiem Kokiem un redz, ka sargi signalizē par pirmo kontaktu ar ienaidnieku: apmetnes automātiskā aizsardzības sistēma ir sajutusi uzbrukumu. Visapkārt notiek evakuācija; tie, kas nav karotāji, savāc visu, ko var — krājumus un nedaudzo mantību, kas nevar tikt viegli atjaunota —, un pamet Septiņus Kokus. Daudziem pieķērušies zirneklēni. Tie mazuļi, kas nav pietiekami saprātīgi, lai kādam pieķertos, visticamāk, ies bojā.

Poršija žigli pievelkas līdz kādam augstam sargtornim un skatās tālumā, kur atsākas koki. Tur ir simtos, tūkstošos mērāma armija, kas soļo uz Septiņu Koku pusi. Tā ir tās pašas lielās skudru kolonijas, kuru savulaik izlūkgājienā ievēroja viņas sence, neatkarīga daļa: gadsimtiem sena apvienotas dzīvības forma, kas ik dienu ieņem lielāku un lielāku daļu no šīs pasaules.

Netālais mežs ir pilns ar slazdiem. Šeit ir tīkli, kuros sapinas neuzmanīgas skudras. Ir novilkti pavedieni, kas, nostiepti starp zemi un lapotni, pieķeras garāmejošam kukainim, tad atdalās no zemes un parauj nelaimīgo radību augšup, lai ieslodzītu to zarotnē. Šeit ir apslēptas bedres un krītoši smagumi, bet ar to visu nepietiks. Ienākošā kolonija tiks galā ar šīm briesmām, tāpat kā ar visām briesmām — ziedos pietiekami daudz savējo, lai slazdi vairs nedarbotos, gandrīz vai nepalēninot uzbrukuma tempu. Tagad skudru galvenajai armijai pa priekšu dodas nāvei nolemtu izlūku kasta — viņu mērķis ir doties nāvē, lai padarītu aizsargierīces bezspēcīgas.

Nu kokos sākas kustība. Poršija koncentrējas uz to, viņa redz, kā izdzīvojušie izlūki haotiskā masā veļas uz priekšu, sekojot ieprogrammētajām komandām. Zemē starp viņiem un Septiņiem Kokiem ir tikai nedaudzi slazdi, bet skudrām jāsastopas ar citām grūtībām. Tām acumirklī uzbrūk vietējās skudras, kas drosmīgi metas uz priekšu, kož un dzeļ, līdz dažus metrus no koku pudura zemi pārklāj cīņā saķērušos insektu čumuri — tās acumirklī norauj cita citai locekļus, un tūlīt pat arī viņu pašu locekļi tiek norauti. Cilvēka skatienam abu koloniju skudras šķistu pilnīgi vienādas, bet Poršija spēj saskatīt krāsu un rakstu atšķirības, kas iesniedzas arī ultravioletās gaismas spektrā. Viņas linga ir sagatavota.

Zirnekļveidīgās aizstāves sāk triecienu ar smago munīciju — vienkāršiem, no zemes paceltiem akmeņiem, kas izvēlēti to ērtā izmēra un svara dēļ. Viņas tēmē uz izlūkiem, kas atdalījušies no skudru tuvcīņām, nobendējot tos ar nāvīgu precizitāti, kur ikviens šāviens ir rūpīgi aprēķināts un notēmēts. Skudras nespēj izvairīties no lādiņiem vai reaģēt uz tiem, tās nespēj pat saskatīt augstu esošās aizstāves. Kukaiņi mirst satriecošā skaitā — pareizāk, skaitā, kas būtu satriecošs, ja viņi būtu kas vairāk kā iznīcībai lemts daudz dižākas armijas avangards.

Neraugoties uz apšaudi, daži izlūki sasniedz Septiņu Koku pakāji. Tomēr pēc tam, kad pieveikts apmēram viens metrs kaila stumbra, katram kokam ir apvīti svārki no tīkla, kas nostiepts leņķī uz augšu un ārpusi — virsma, kurai skudras nespēj pieķerties. Tās kāpj un gāžas, kāpj un gāžas, sākotnēji viņu apņēmību neaptur saprāts. Tad sakrājas pietiekams daudzums smaržu signālu, un skudras maina taktiku — tās kāpj cita uz citas, lai izveidotu dzīvu, akli augšuptiecošos struktūru.

Poršija ar kājām izsit kaujas saucienu un sapulcina ap sevi māsas no Lielās Ligzdas. Vietējās aizsardzes nav tik labi apbruņotas, tām pietrūkst pieredzes un iedzimtas sapratnes par karu pret skudrām. Viņa ar biedrenēm vadīs uzbrukumu.

Viņas no augstuma žigli noslīd līdz skudru izlūkiem un sāk darbu. Zirneklienes ir daudz lielākas nekā uzbrucēji, stiprākas un veiklākas. Viņu kodiens ir indīgs, bet šī inde daudz labāk iedarbojas uz zirnekļiem, tādēļ tagad viņas koncentrējas uz to, lai ar žokļiem pārkostu skudru ķermeņu vidukļus starp galvu un mezosomu, starp mezosomu un vēderu. Svarīgākais — zirneklienes ir gudrākas nekā viņu ienaidnieki, viņas labāk reaģē, manevrē un izvairās. Viņas strauji un nikni saplosa izlūkus un viņu būvētos tīklus, allaž kustībā, neļaujot skudrām tām pieķerties.

Poršija uzlec atpakaļ uz koka, tad aiztraucas tālāk, lai bez grūtībām karātos zīda tīmeklī, pa kuru skudras nevar uzrāpties. Karājoties ar galvu uz leju, viņa redz jauna veida kustību pie koku saknēm. Galvenā rota ir ieradusies.

Šīs jaunās skudras ir lielākas — tiesa, vēl arvien mazākas par Por-šiju. Tās pieder daudzām kastām, no kurām katrai ir sava specializācija. Rotas priekšpusē — jau steidzoties pa izlūku atstātajām smaržu pēdām uz Septiņiem Kokiem — ir avangarda uzbrucēji. Viņu iespaidīgajiem žokļiem ir atskabargainas zāģa formas metāla uzmavas, un uz galvām uzlikti vairogi, kas aizsargā vidukļus. To mērķis ir piesaistīt visu aizsargu uzmanību un atdot dzīvības par tik augstu cenu, cik vien iespējams, lai ļautu bīstamāko kastu kareivjiem viņus panākt.

Vietējo skudru pūžņa ejās ienāk vēl citi ienaidnieki, viņi izplata mulsinošas ķimikālijas, kas liek aizsargiem apjukt vai pat iesaista viņus uzbrucēju rindās. Šis ir viens no veidiem, kā aug milzīgā kolonija — tā nevis iznīcina, bet piesaista sev citus skudru pūžņus. Svešām sugām, tādām kā Poršija, nav noderīguma — un nav arī žēlastības.

Savukārt Septiņos Kokos tur palikušie tēviņi smagi strādā. Daži ir aizbēguši, bet lielākoties evakuējušās ir mātītes. Tēviņi ir aizvietojami, viņi vienmēr maisās pa kājām, vienmēr viņu ir par daudz. Daudziem ir pavēlēts palikt ligzdā līdz pēdējam vai arī saņemt nāvessodu. Daži tik un tā ir aizbēguši, cerēdami uz veiksmi. Tomēr palikuši vēl daudzi, un viņu uzdevums ir pārcirst visas palikušās ejas starp apmetni un zemi, lai skudras nevarētu tās izmantot. Vēl citi skrien no rezervuāra ar zīda pūšļiem, kas vai plīst no ūdens krājumiem. Poršija atzinīgi novērtē tādu strādīgumu.

Tuvojas uzbrūkošās armijas pirmās rindas. Bruņotās skudras ir labi aizsargātas pret lingām, bet spēlē tiek laisti citi ieroči. Poršijas ļaudis ir sava veida ķīmiķi. Viņi dzīvo pasaulē, kurā smaržai ir vitāli svarīga nozīme — viņu valodā tai ir maza jēga, bet tā veido lielu daļu no tā, ka pārējā pasaule sevi uztver. Zirnekļi ir izveidojuši visdažādākās iedzimtās

Sapratnes par ķīmisku vielu, jo īpaši feromonu, jaukšanu un savienošanu. Tagad lingotāji sviež zīdā iepakotas šķidruma lodes, kas izšķīst starp uzbrūkošajām skudrām. Atbrīvotās smaržas uz īsu brīdi pārmāc uzbrucēju pastāvīgo smaržu valodu, liedzot tām ne vien saziņu, bet arī domas un identitāti. Līdz brīdim, kad ķīmiskās vielas izgaist, to ietekmētās uzbrūkošās armijas daļas zaudē programmu — tās atgriežas pie pamat-instinktiem un nespēj pareizi reaģēt uz apkārtējo situāciju. Uzbrucēji saminstinās un izkrīt no ierindas, daži pat cīnās cits pret citu, nespējot atpazīt paši savas sugas pārstāvjus. Poršija un citas aizstāves žigli uzbrūk, nogalinot tik daudz skudru, cik spēj, kamēr tās vēl ir apjukušas.

Tagad uzbrucēji jau cieš zaudējumu. Metāla žokļi spēj nocirst kājas un atplēst vaļā ķermeņus. Poršijas kareivēm ir zīda apmetņi un mīksta koka bruņas, kurās ieķeras skudru žokļi, tās pie nepieciešamības bruņas nomet vai labo, ja tas ir iespējams. Rota vēl arvien uzbrūk, lai cik daudz nepretotos aizstāves.

Tēviņi lej ūdeni pār Septiņu Koku zemāko daļu — tā ir preventīva aizsardzība pret uguni. Tagad skudru armija liek lietā tās galveno arsenālu.

Netālu no Poršijas uzzibsnī uguns un izšaujas liesmu mēle. Divas viņas cīņubiedres acumirklī aizdegas kā lāpas — tās streipuļo, spārdās, saraujas un mirst. Šīs jaunās skudras, līdzīgi kā dažas vaboļu sugas, vēderiņos veido ķīmiskus savienojumus. Kad tās izstiepj dzeloņus un sajauc dažādās vielas, rodas strauja eksotermiska reakcija — sakarsēta šķidruma strūkla. Poršijas pasaulē atmosfēra satur nedaudz vairāk skābekļa nekā Zemes atmosfēra — pietiekami, lai karstais šķidrums spontāni aizdegtos.

Poršijas sugas tehnoloģija ir balstīta uz zīda un koka, uz potenciālas enerģijas, kas tiek glabāta nospriegotos pavedienos un primitīvās atsperēs. Nelielo daudzumu metāla, ko tās izmanto, zirneklienes ir nolaupījušas skudrām. Uguns tām nav vajadzīga.

Poršija uzrāpjas augstāk un atkal laiž darbā lingu. Ugunsmetējas skudras tiešā tuvumā ir letālas, bet tās viegli ievainot no attāluma. Tomēr skudras šobrīd ir ieņēmušas visu zemi ap Septiņiem Kokiem un ved šurp tālākas darbības ieročus.

Poršija redz, kā tiek palaista pirmā granāta. Zirneklienes acis automātiski izseko kustībai: viņai pāri lido un aiz muguras sašķīst mirdzoša cieta, caurspīdīga un trausla materiāla lode — jo pēdējo paaudžu laikā skudras ir pamanījušās izgatavot stiklu. Poršijas sānu acis notver liesmu spožumu, kad lodē esošās ķīmiskās vielas sajaucas un eksplodē.

Zemāk, aiz bruņotajiem avangardistiem, darbojas artilērija: skudras, kuru galvās ir metāla maska ar nospiežamu mēlīti, elastīga metāla sloksnīti, ko tās var nospiest un atlaist, aizsviežot uguns granātas gabaliņu tālāk. Viņi tēmē slikti, sekojot biedru smaržas signāliem, bet viņu ir daudz. Kaut ari Septiņu Koku tēviņi traucas ar ūdens nastām, lai apdzēstu liesmas, tās strauji izplatās, sačcrvelējot tiklus un nomclninot kokus.

Septiņi Koki sāk degt.

Šis ir beigas. Aizsargi, cik spēj, pamet apmetni vai ari sadeg. Tos, kas akli lec lejā no degošajiem kokiem, sagaida skudru žokļi.

Poršija dodas arvien augstāk un augstāk, cenšoties apsteigt liesmas. Apmetnes augstākā daļa ir pilna ar izmisīgi augšupskrienošiem zirnekļiem: karcives, civilās, mātītes, tēviņi. Dažas skrējējas pārmāc dūmi, tās notrīs un krīt. Citas panāk izsalkušās liesmu mēles.

Poršija cīnās augšup, uz virsotni, viņa drudžaini vērpj, vienlaikus nometot koka bruņu plātnes. Tas vienmēr ir noticis tā — un vismaz tagad viņai ir kāds labums no elles ugunīm, kas plosās zem viņas: siltums dos viņai nepieciešamo augstumu, lai viņa varētu izmantot pašas veidoto izpletni, ar kura palīdzību aizplanēt pāri trakojošajai skudru kolonijai.

Pagaidām. Tikai pagaidām. Sī armija tuvojas Lielajai Ligzdai, un pēc tam būs tikai okeāns. Ja Poršijas ļaudis nespēs uzvarēt skudru neprātīgo karagājienu, tad nebūs neviena, kas varētu uzrakstīt nākamo paaudžu vēsturi.