Laika bērni

7.1. Kara taka

Viņi bija saspiedušies apspriežu telpā. Tas bija kā déjà vu — bet šobrīd tas šķita labi. Holstens bija pilsonis mazā pasaulē, kurā valdīja cikli un atkārtošanās, un, ja kaut kas neatkārtojās, tad tas nozīmēja, ka kaut kas sabrūk.

Dažas no lampām nebija ieslēgušās, pilnībā pierādot Holstena domu. Visi tehnoloģiju brīnumi, kas bija ļāvuši Gilgamešam pastāvēt, visi trumpji, ko viņi bija nozaguši Vecās Impērijas dieviem... Un tagad viņi vai nu nespēja dabūt pie dzīvības visas lampas, vai arī vienkārši bija pārāk daudz augstākas prioritātes lietu, kas jāpadara.

Viņš pazina pārsteidzoši daudzus no sanākušajiem. Šī acīmredzami bija vadības sapulce. Šeit bija komandas kodols — vai kas no viņiem bija palicis. Viņš redzēja zinātnieku komandu, saujiņu no inženierijas, vadības, drošībniekiem — visiem cilvēkiem, kas bija kāpuši uz klāja, kad Zeme vēl arvien bija vieta, kur dzīvoja cilvēki. Šie bija cilvēki, kuriem tika sniegta aizbildniecība pār palikušo cilvēci.

Ar dažiem ievērojamiem iztrūkumiem. Vienīgā klātesošā nodaļas vadītāja — ja neņem vērā pašu Holstenu un viņa nodaļu viena cilvēka sastāvā — bija Vitas, kas virzīja apdullušo, nesen pamodināto baru, izrīkodama cilvēkus saskaņā ar savu ekscentrisko sistēmu. Viņai palīdzēja daži jauni cilvēki vecos kuģa tērpos — Holstens pieņēma, ka tie bija Lei-nas audzēkņi. Viņi varētu būt līdzīgi tai bandai, kas figurēja viņa nesenajās atmiņās, bet Holstens minēja, ka viņi ir vismaz paaudzi vēlāki. Tomēr viņi bija izturējuši. Viņi nebija kļuvuši par kanibāliem, anarhistiem vai mērkaķiem. Pat šis trauslais stabilitātes šķitums sniedza viņam zināmu cerību.

“Klasicist Meison, te tu esi.” Bija grūti teikt, ko Vitas domāja par viņa klātbūtni. Patiesībā bija grūti teikt, ko viņa domāja par jebko. Viņa bija novecojusi, bet eleganti un, šķiet, tikai nedaudz. Holstens konstatēja, ka ir aizrāvies ar traku iedomu, ka varbūt viņa vispār nav cilvēks. Varbūt viņa pati bija mašīna ar apziņu. Galu galā, tā kā viņa vadīja medicīnas nodaļu, tad varētu nosargāt savu noslēpumu mūžīgi...

Kopš uzkāpšanas uz Gilgameša viņš bija redzējis daudz ko ārprātīgu, bet šis nu būtu solis par tālu. Pat Vecā Impērija... Ja nu vienīgi viņa bija Vecā Impērija, anahronisks desmittūkstoš gadus vecs izdzīvotājs, mūžīgs, kodolspčka dzīts.

Uz mirkli aizpeldējis no saprāta, viņš pastiepās pēc Vitas rokas un sagrāba to, sajuta cilvēcisku siltumu un piespieda sevi ticēt savām sajūtām. Zinātniece sardoniski pacēla uzacis.

“Jā, tā patiešām esmu es,” viņa piezīmēja. “Es zinu, pārsteidzoši. Vai tu māki šaut?”

“Es ļoti šaubos,” Holstens nomurdēja. “Es... Ko?”

“Kapteinis gribēja, lai visiem to pajautāju. Tavā gadījumā es jau biju uzminējusi atbildi.”

Holstens vienlaikus kļuva auksts un mierīgs. Kapteinis...

Vitas vēroja viņu ar sausu uzjautrinājumu, ļaudama viņam karāties neziņā vairākas garas sekundes, un tikai tad izskaidroja. “Lems Kersts ir kapteiņa vietas izpildītājs, tavai zināšanai.”

“Kersts?” Holstenam šķita, ka tas nav daudz labāk. “Cik slikti tad ir, ja jau Kersts tiek pie grožiem?”

Pēc šīs piezīmes daudzi komandas kodola locekļi uz viņu paskatījās — daži sarauca pieri, citi acīmredzami domāja tāpat, tostarp arī viens no drošībniekiem. Šis bija viens no retajiem brīžiem, kad Holstens daudz labprātāk būtu mazākumā.

“Mēs ielidojam Kcrnas sistēmā,” Vitas paskaidroja. Viņa pagriezās pret konsoli sev aiz muguras un ar žestu aicināja Holstenu pievērst tai uzmanību. “Vispārīgi izsakoties, tikko mēs būsim orbītā ap zaļo planētu, Gilgameša klejojumi, visticamāk, būs beigušies.” Savādi poētiskā frāze piešķīra viņas aprautajai balsij savādu svarīgumu. “Lcinas cilts ir

izdarījusi lielu darbu, saturot to kopā, bet tā diezgan burtiski ir bijusi caurumu lāpīšana. Un caurumi ir sākuši uzvarēt. Šobrīd jau ir diezgan daudz uz kuģa dzimušo, tāpēc ka kriokameras sāk lūzt tā, ka vairs nav salabojamas. Neviens vairs nedosies nekādā starpzvaigžņu staigāšanā.”

“Tas nozīmē...?”

“Tas nozīmē, ka mums visiem ir palikusi tikai viena vieta, jā, Mei-son.” Vitas smaids bija īss un precīzs. “Un mums būs par to jācīnās pret Veco Impēriju.”

“Šķiet, ka tu nevari vien to sagaidīt,” Holstens piezīmēja.

“Šis ir ilga, ilga plāna galapunkts. Meison, mēs tam esam gatavojušies gadsimtiem. Visgarākā spēle mūsu sugas vēsturē — izņemot to, kas nu būtu tas, ko dara Kerna. Un tev savā ziņā bija taisnība par kapteini. Viņš nav šeit, lai to redzētu, bet tas ir Gaijena plāns. Tas tāds bija kopš brīža, kad viņš pirmoreiz ieraudzīja planētu.

“Gaijena?” Holstens atbalsoja.

“Viņš bija cilvēks ar vīziju,” Vitas apliecināja. “Beigās spriedze viņu salauza, bet, ņemot vērā visu, ko viņš pārdzīvojis, tas nav nekāds pārsteigums. Cilvēce viņam ir daudz ko parādā.”

Holstens blenza uz viņu, atcerēdamies, ka viņa bija uztvērusi Gaijena prāta postošo augšupielādi kā kaut kādu pagrīdes eksperimentu. Beigās viņš tikai norūcās, un, spriežot pēc zinātnieces reakcijas, kāda daļa no viņa emocijām bija skaidri nolasāmas viņa sejā.

“Kersts un daži no cilts ir saķīlējuši komunikāciju telpā vadības paneli,” Vitas diezgan pavēsi noteica. “Tu esi no komandas kodola, tādēļ viņš gribēs, lai tu tur esi. Alpaš!”

Viens no jaunajiem inženieriem parādījās viņai blakus.

“Šis ir Alpašs. Dzimis uz kuģa,” Vitas skaidroja, it kā attaisnodama kaut kādu iedzimtu kaiti. “Dabū Meisonu uz turieni, un arī visu pārējo komandas kodolu, līdz pat kapteinim, Alpaš.” Viņa runāja ar jauno cilvēku tā, it kā viņš nebūtu īsti cilvēks — drīzāk kaut kas līdzīgs mājdzīvniekam vai mašīnai.

Alpašs piesardzīgi pamāja ar galvu Meisonam. Ja Vitas radīja viņam priekšstatu par komandas kodolu, tad viņš droši vien nekādu dižo

pieklājību negaidīja. Viņam piemita izteikts tramīgums, savācot kopā nesen pamodinātos inženierus, drošībniekus un tamlīdzīgi. Tas atgādināja Holstenam par to, kā pret viņu bija izturējušies Gaijcna kultisti. Viņš prātoja, nez, ar kādām leģendām ir ticis uzaudzināts Alpašs?

Sakaru telpā Kersts atspirdzinošā kārtā izskatījās tāpat kā vienmēr. Milzīgais drošībnieku vadonis bija dabūjis laiku, lai uz savas sapluinītās sejas uzaudzētu rugājus, un acīmredzami kopš pēdējās reizes, kad Hol-stens viņu redzēja, nebija daudz vazāts apkārt, jo šķita, ka viņš gandrīz nav novecojis.

Kad ieradās izdzīvojušie komandas kodola pārstāvji, viņš tiem uzsmīnēja ar izteiksmi, kurā vienādās daļās bija gaidas un spriedze.

“Ienāciet un sasēdieties vai stāviet, kā gribat. Vitas, tu mani dzirdi?” “Es dzirdu,” zinātnes nodaļas vadītājas balss krakšķēja un šņāca neredzamā skaļrunī. “Turpināšu sekot līdzi atpakošanai, bet klausos.” Kersts novaikstījās un paraustīja plecus. “Tātad,” viņš pagriezās, lai uzrunātu viņus visus, citā pēc citas ieskatījies viņu sejās. Pievēršoties Holstenam, viņa sejā nebija ne miņas no gaidītās nepatikas. Bija pazudis kaut mazākais mājiens, ka savulaik drošībnieku šefam nepavisam nebija paticis Holstens Meisons. Bija pazudusi arī gaidītā nevērība — it kā rīcības cilvēkam nebūtu nekādas vajadzības pēc burtu cilvēka. Nē, Ķersta smīns saruka par daudz mazāku, bet daudz patiesāku smaidu. Šajā skatienā bija jūtams, ka viņiem ir bijis kas kopīgs — pleca sajūta, kas radās cilvēkiem, kas te bija bijuši pašā sākumā un vēl arvien bija arī tagad.

“Mēs cīnīsimies,” drošībnieku šefs viņiem teica. “Principā mums ir tikai viens mēģinājums. Jūs visi zināt, kas ir uz spēles — vai jums būtu jāzina. Tur, ārā, ir satelīts, kas droši vien varētu vienā acumirklī saplosīt Gilu, ja mēs tam dosim iespēju. Labi, mēs uzbliezām kaut kādu difūzijas vairogu tad, kad devāmies pirātu uzbrukumā teraformēšanas stacijai — daži no jums tad varbūt nebija nomodā, bet ir pieejams mūsu veikto izmaiņu sistēmisks pārskats. Mēs esam arī nostiprinājuši datorsistēmas, lai tā kuce — lai satelīts — nevar vienkārši mās izslēgt vai atvērt gaisa slūžas, vai izspēlēt tādus jokus. Mēs esam nodrošinājušies, cik varējām, un tik un tā domāju, ka aci pret aci mums būtu dirsā.” Tomēr viņš atkal smīnēja.

“Bet es esmu darbnīcās saķllējis dažus dronus. Arī tiem ir noslēgtas sistēmas un lāzeri, kas, manuprāt, var nosvilināt satelītu. Principā tāds ir plāns. Labākā aizsardzība ir uzbrukums, un tādā garā. Tuvojoties orbītai, mēs vienkārši sadedzināsim to sūdu un cerēsim, ka ar to pietiks. Citādi mums nāksies izmantot Gila priekšējo zalvi, un tas nozīmē, ka būsim pietiekami tuvu atbildes triecienam.” Viņš paklusēja un tad noslēdza: “Tā ka jūs varbūt domājat, kam, dirsā, man jūs tādi vajadzīgi, ne?”

Holstens nokremšļojās. “Nu, Vitas man prasīja, vai es protu lietot ieroci. Neesmu gan nekāds dižais taktiķis, bet, ja mums nāksies šaut ar tiem pa satelītu, tad mēs droši vien jau esam zaudējuši.”

Kersts pat iesmējās. “Jā, nu, es plānoju uz priekšu — es plānoju uzvarēt. Jo, ja mēs nevinnējam pret satelītu, nav nekādas jēgas plānot vispār. Tā ka pieņemsim, ka mēs to nosvilinām. Ko tad?”

“Planēta,” kāds teica. Istaba savādi noviļņojās — vienlaikus cerībā un bailēs.

Kersts drūmi pamāja. “Jā, lielākā daļa nojums to tā arī neredzēja, bet, ticiet man, tur nebūs viegli iekārtoties — vismaz no sākuma. Ne tā, Meison?”

Holstens satrūkās, negaidījis, ka tiks prasīts viņa viedoklis. Bet,

protama, uz planētas virsas no klātesošajiem esam bijuši tikai mēs ar viņu. “Tev taisnība,” viņš apliecināja.

“Tur nu būs jālaiž darbā ieroči — tiem, kas jūt sevī spēku līdz tam pazemoties,” Kersts, jau gana zemisks, pastiepa smīnu vēl platāku. “Principā ir tā, ka visa planēta ir pilna ar visvisādiem zvēriņiem — zirnekļiem, vabolēm, visādiem draņķiem. Tā nu, kamēr mēs ievāksimies, mums būs jāizdedzina arī viņi: jānolien mežs, jāaizdzen meža radības, jāiznīdē viss, kas uz mums ne tā paskatās. Tas būs jautri. Godīgi sakot, es uz kaut ko tādu esmu cerējis, kopš pirmo reizi spēru te kāju. Un visi piedalās. Atcerieties, mēs esam komandas kodols. Mēs un jauno inženieru vadoņi — kā šis te Als — tā ir mūsu atbildība. Mēs panāksim, ka viss notiek. No mums ir atkarīgi visi. Padomājiet par to: kad es saku visi, es tiešām domāju visus. Gilgamešs ir visa cilvēce.”

Viņš sasita plaukstas, it kā visa ši runa būtu viņu atdzīvinājusi un vairojusi viņa apņēmību. “Drošībnieki, kam ir planšetes ar mūsu jauniesauktajiem, savāciet viņus un apbruņojiet. Iemāciet, kurā galā neskatīties iekšā. Jums visiem beigās būs jādodas kukaiņu medībās.”

Holstens pieņēma, ka tas attiecās uz visiem, kas bija gana dumji, lai atbildētu “jā”, kad Vitas viņiem jautāja, vai viņi prot lietot ieroci.

“Cilts,” Kersts piebilda, tad šķietami zaudēja tempu. “Es necentīšos jums neko teikt—jūs zināt, kas darāms. Vismaz esat to gana ilgi darījuši. Alpaš, tu gan paliec tuvumā. Gribu tevi kā starpnieku.”

Ar vārdu “cilts”, šķiet, apzīmēja inženierus vai tos viņu pēctečus, kas šobrīd turēja kuģi kopā. Daži no viņiem, kas tur vēl bija palikuši, tūlīt pazuda, izskatīdamies pēc cilvēkiem, kas ir uztvēruši visu to pasākumu kā garlaicīgu un lieku, bet zinājuši, ka tik un tā jāuzvedas labi — kā bērni reliģiskas ceremonijas laikā.

“Tā, Meison... Harlen?”

“Holsten.”

“Kā tad.” Kersts pamāja — neizskatījās, ka viņš atvainotos. “Tev kaut ko īpašu, ja? Tu patiesībā varēsi darīt savu darbu. Satelīts sūta visvisādus sūdus, un tu esi vienīgais, kas varētu zināt, ko tas saka.”

“Sūta... mums?”

“Jā. Varbūt. Alpaš?”

“Droši vien ne,” jaunais inženieris noteica.

“Vienalga, lai kā būtu, savāc šito Meisonu un pieslēdz viņu. Mci-son, ja tu vari no tā visa kaut ko saprast, dod ziņu. Es personiski domāju, ka tas ir vienkārši nojūdzies.”

“.. .vēl vairāk,” Holstens izlaboja, un, lai gan tas nebija joks, Kersts iesmējās.

“Mēs visi esam vienā laivā, ne tā?” viņš gandrīz sirsnīgi piebilda, skatīdamies apkārt uz Gilgameša daudz cietušajām telpām. “Visi mēs vienā un tajā paša vecajā laivā.” Maska uz mirkli noslīdēja, un Holstens ieraudzīja stresa radītās plaisas un uz Ķersta pārspriegotās dvēseles salīmētos plāksterus. Šis cilvēks vienmēr bija bijis sekotājs, un nu viņš bija vadībā — pēdējais cilvēku cilts ģenerālis, kas stājas pretī nezināmām briesmām ar visaugstāko iespējamo risku. Retrospektīvi atskatoties uz diezgan saraustītajām instrukcijām, viņš izskatījās pēc cilvēka, kas cīnās, lai savāktos — un tik tikko spēj to izdarīt. Bet, pretēji visām gaidām, Kersts tika galā. Katram cilvēkam ir viņa stunda.

Vēl viņš varētu būt piedzēries. Holstens aptvēra, ka nevar noteikt,

kā ir.

Alpašs aizveda viņu pie konsoles, vēl arvien izturēdamies tā, it kā Holstens un Kersts un pārējie būtu atdzīvināti leģendu varoņi, kas, acīs skatīti, radījuši nelielu vilšanos. Holstena profesionālā ziņkārība lika viņam prātot, vai Ciltī ir radies kāds savāds mītu cikls, kur viņš un pārējais komandas kodols figurē kā kašķīgi dievi, varoņi-triksteri un briesmoņi. Viņam nebija ne mazākā priekšstata, cik daudz paaudžu pagājis, kopš viņiem pēdējo reizi bijis īsts kontakts ar kādu, kas nav dzimis uz Gilgameša kopš...

Viņš jau gribēja jautāt, bet tad mozaīka sakrita pa vietām un viņš saprata, ka nejautās, ne tagad. Ne tagad, kad beidzot bija iedomājies par Leinu. Jo Leina noteikti bija mirusi ļoti, ļoti sen. Vai viņa beigās bija domājusi par Holstenu? Vai viņa bija ieradusies, lai ieskatītos viņa zārkā, aukstajā un stīvajā miegā, kurā gulēja viņš — apburtais princis, kam nekad nebija ļauts pie viņas atgriezties?

Alpašs nervozi ieklepojās, sajuzdams, kā pēkšņi mainījies Holstena garastāvoklis.

Klasicists sarauca pieri un ar žestu aizgaiņāja viņa raizes. “Pastāsti man par raidījumiem.”

Alpašs raižpilni pievērsās konsolei. Aparatūra izskatījās daudz cietusi — pēc kaut kā tāda, kas vairākkārt izjaukts un pēc tam salikts atpakaļ. Tās sānos bija kaut kāds simbols un ar krāsu uzpūsts stencils, kas izskatījās jauns. Holstens brīdi uz to blenza, līdz atšifrēja vārdus.

Neatvērt. Iekšā nav lietotājam noderīgu detaļu.

Viņš smējās, iedomādamies, ka saprot joku — drūmo humoru, kuru, kā viņš atcerējās, inženieri mēdza izmantot, kad bija novesti līdz pēdējam. Tomēr nekas Alpaša sejā neliecināja par to, ka viņš uztvertu to kā humoru vai ka paziņojums bija kaut kas vairāk par svētu Cilts simbolu.

Pēkšņi Holstens atkal jutās slikti un rūgti. Viņš jutās tā, kā droši vien jutās Kersts. Viņš bija tikai zudušās pagātnes daļa, kas centās atgūt gandrīz zaudētu nākotni.

“Tā ir daudz,” Alpašs skaidroja. “Tas ir konstants un vairākās frekvencēs. Mēs neko no tā nesaprotam. Nezinu, kas ir Avrana Kerna, bet domāju, ka kapteinim varētu būt taisnība. Tas izklausās pēc ārprāta. It kā planēta čukstētu pati sev.”

“Planēta?” Holstens pārjautāja.

“Mēs nesaņemam šos signālus tieši no satelīta, ciktāl man saprotams.” Tagad, kad Alpašs sāka runāt vairāk, Holstens dzirdēja viņa vārdos nepazīstamus ritmus un uzsvarus — nedaudz no Leinas, nedaudz no Gilgamtia automātiskajām sistēmām, nedaudz vēl kaut kā jauna. Acīmredzami tagad pastāvēja kuģa akcents.

Alpašs izvēlējās ciparu ekrānu, šķietami lai viņam kaut ko parādītu. “Šeit varat redzēt, ko varam pateikt par raidīto.” Holstens bija pieradis, ka Gi/gamešs iesaiņoja šādus datus formā, ko var saprast ari nezinātājs, bet Ciltij acīmredzami nebija nepieciešama šāda pieeja.

Redzot Holstena nesaprotošo skatienu, inženieris turpināja: “Mūsu ticamākais izskaidrojums ir, ka šie raidījumi tiek nosūtīti uz planētu, līdzīgi kā sākotnējā skaitļu sekvence, un tagad mēs notveram atbalsi. Tomēr tagad tie pilnīgi noteikti nāk pie mums no planētas.”

“Vai esat izmantojuši šim darbam kādus citus klasicistus no kravas? Jābūt taču dažiem studentiem vai...”

Alpašs izskatījās sērīgs. “Diemžēl nē. Mēs esam pārmeklējuši komandas sastāvu. Jau sākumā bija tikai daži. Jūs esat pēdējais.”

Holstens ilgu laiku uz viņu blenza, mēģinādams saprast, kādas ir šī fakta implikācijas: domājot par Zemes ilgo vēsturi pirms kritiena, pirms atnāca ledus. Viņa sabiedrībai bija bijusi tik saraustīta, neprecīza izpratne par priekšgājējiem, kuriem viņi mūždien centās mērkaķo-ties pakaļ — un vai tagad pat šīs rudimentārās zināšanas bija palikušas tikai viņa, veca vīra, smadzeņu saturā? Visa ši vēsture, un ja... kad es nomiršu...? Nešķita, ka Ķersta izdzīvotāju Ēdene kādam būs laiks apmeklēt vēstures stundas.

4¹ -1

Viņš nodrebēja — ne tādēļ, ka ierasti cilvēciski izjustu nāves bailes, bet tādēļ, ka juta, kā nekurienē gāžas milzīga, neredzama esība — neatgūstama un neaizvietojama. Viņš drūmi pievērsās ziņām, ko tagad viņam rādīja Alpašs.

Kādu laiku strādājis, Holstens beidzot atšifrēja ekrānu pietiekami, lai saprastu, cik patiešām daudz šo ierakstu bija — un tie droši vien bija tikai daļa no kopuma. Kādu spēlīti Kerna spēlē? Varbūt viņa tomēr beigās ir aizgājusi pa pieskari. Viņš atvēra vienu no tiem, bet tas nemaz nelīdzinājās pārējiem raidījumiem, ko atcerējās saņēmis no satelīta. Tomēr... Holstens juta, kā viņa smadzeņu ilgi nelietotās akadēmiskās daļas cenšas sasparoties un pievērsties darbam — tās redzēja sarežģītību, redzēja atkārtojumus. Viņš veica tik daudz analīzes un modelēšanas, cik konsole atļāva. Šis nebija statikas troksnis, bet tās nebija arī Vecās Impērijas ziņas, kuras pirms tam bija izmantojusi Kerna/Elīza. “Varbūt tas ir šifrēts,” viņš pie sevis prātoja.

“Tur ir arī otrs paveids,” Alpašs skaidroja. “Šāda ir lielākā daļa ierakstu, bet daži šķiet atšķirīgi. Paklausies.”

Holstens noklausījās izvēlēto ierakstu — vēl vienu impulsu sekvenci, kas šoreiz šķita līdzīgāka kaut kam, ko viņš uztvertu kā ziņu. “Bet tikai šis? Nekāda briesmu signāla? Nekādu skaitļu virkņu?”

“Šis — un tik daudz šī, cik vien vēlies,” Alpašs apstiprināja.

“Cik daudz laika mums ir, pirms... pirms viss sākas?”

“Vismaz trīsdesmit stundas.”

Holstens pamāja. “Vai es varu dabūt ko ēdamu?”

“Protams.”

“Tad atstāj mani ar šo te, un es paskatīšos, vai varu atrast tajā kaut ko noderīgu Ķerstām.” Alpašs sakustējās, lai ietu, un uz mirkli Holstens vēlējās viņu apturēt, uzdot to neatbildamo jautājumu, ko vēsturnieki nekad nejautā par saviem izpētes objektiem: Kā tas ir — būt tev? Jautājums, ko neviens nevar atbildēt, jo nevar izkāpt pietiekami tālu no saviem priekšstatu rāmjiem.

★

4>5

Ar zināmu Cilts palīdzību viņš iespēja Gilgameša sistēmā nomedīt vismaz daļu sava digitālā komplekta, kas ļāva sākt atšifrēt ziņas. Viņam radās sajūta, ka visā kuģī daudzi gan tur dzimušie, gan tagad pamodinātie saņēmās mirklim, uz ko bija vedušas viņu dzīves paaudzēm ilgi — un attiecīgi gadsimtu miegu ilgi. Viņš priecājās, ka ir ārpus tā visa. Šeit, laika zaudētajā pusē, klasicists Iiolstens Meisons bija laimīgs, ka varēja urbties cauri kaut kādiem nesaprotamiem sūtījumiem, nodoties veltīgiem jēgas meklējumiem. Viņš nebija Kersts. Viņš nebija arī Alpašs un viņējie. Vecs, es esmu vecs tik daudzējādā ziņā. Vecs un vēl arvien gana dzīvīgs, lai, pēc visa spriežot, pārdzīvotu pašu šķirsta kuģi.

Viņš saprata, ka no lielākās daļas ziņojumu viņš neko nesaprata. Tie bija vārgi, un viņš minēja, ka tie tiek izsūtīti no planētas visos virzienos, vienkārši izstarojot kosmosā.

Vai drīzāk — tie atstarojās no planētas. Nevis tika sūtīti, protams, tie netika sūtīti. Viņš samirkšķināja acis, juzdams neskaidru nepatiku. Tomēr, lai kas nebūtu to avots, tie bija pietiekami tāli no visa, ko viņš pazina, ka Holstens nevarēja būt drošs, ka tās bija ziņas, kas ietvertas jelkādā kodā vai valodā. Tikai tas, ka tām spītīgi piemita struktūra, pārliecināja Holstenu, ka tās nebija kaut kāda dabiska interference vai tikai baltais troksnis.

Tomēr pārējās — tās bija spēcīgākas, un Cilts veiktā nesenā analīze lika domāt, ka tās varētu pat būt mērķētas uz tuvojošos Gi/gamešu, it kā Kerna izmantotu planētu kā skaņas pastiprinātāju, lai izgāztu pār viņiem nesakarīgas ķengas. Vai arī uz viņiem kliedza pati planēta.

Vai arī planēta kliedza?

Holstens saberzēja acis. Viņš bija pārāk ilgi strādājis. Viņš jau sāka dreifēt prom no racionāliem skaidrojumiem.

Tomēr šie raidījumi — sākumā viņš domāja, ka tie ir tāda pati mur-dēšana kā pārējie, bet viņš bija savietojis tos ar dažiem veciem satelīta ziņojumu ierakstiem un centies ar tiem apieties līdzīgi, mainot kodējumu ar mēģinājumu un kļūdu metodi, līdz pēkšņi no baltā trokšņa bija izlēcis ziņojums. Tajā bija vārdi — vai viņš vismaz bija sevi apmānījis, liekot domāt, ka ir atšifrējis tajā vārdus. Impērijas C valodas vārdus, vēsturiskus vārdus, mirušajai valodai gūstot jaunu, mutējušu dzīvību.

Viņš atkal iedomājās par Alpaša akcentu. Šie ziņojumi šķita gandrīz tādi, it kā tur kāds runātu kādu šīs senās valodas barbarisku versiju, kodētu tieši tā, kā Kerna kodēja savus ziņojumus — tas bija pussabrucis vai attīstījies, vai vienkārši bojāts mēģinājums izmantot seno mēli.

Šis bija īsts darbs vēsturniekam — vienkārši urbties tekstā. Viņš gandrīz vai spēja aizmirst problēmas, kas māca viņus visus, un izlikties, ka viņš bija uz kāda milzīga atklājuma sliekšņa, kas kādam būs svarīgs. Ja nu tā nav tikai mirstoša datora ārprātīgā buldurēšana? Ja nu tas kaut ko nozīmē? Tomēr, ja tā bija Kerna, kas centās ar viņiem sarunāties, tad viņa acīmredzami bija zaudējusi lielāko daļu no tā, kas viņa bija — sie-viete/mašīna, ko Holstens atcerējās, nu ar grūtībām varēja izklausīties saprotama.

Tad ko viņa cenšas pateikt tagad?

Jo ilgāk Holstens klausījās skaidrākajos no šiem atšifrētajiem ziņojumiem — tiem, kas tika sūtīti tieši uz Gilgameša tuvošanās trajektoriju —, jo vairāk viņš juta, ka ar viņu kāds mēģina runāt pāri neiedomājami platai un vēl platākai saprašanās plaisai. Viņš varēja pat apmuļķot sevi, iedomājoties, ka šo frāžu sīkās drumslas apvienojas, veidojot kaut ko līdzīgu sakarīgai ziņai.

Netuvojieties. Mēs nevēlamies cīnīties. Griezieties atpakaļ.

Holstens blenza uz iegūto rezultātu. Vai es to tikai iztēlojos? Nekas no tā nebija skaidrs — raidījums bija sliktā stāvoklī, un nekas no tā nelīdzinājās Kernas agrākajai uzvedībai. Tomēr, jo vairāk viņš skatījās, jo pārliecinātāks kļuva, ka šī bija ziņa un ka tā bija paredzēta tieši viņiem. Viņus atkal brīdināja, lika turēties nost, it kā to darītu dučiem dažādu balsu. Pat tajās daļās, ko viņš nespēja atšķetināt, varēja izšķirt atsevišķus vārdus. Aizejiet. Miers. Vienatne. Nāve.

Viņš domāja, ko gan viņš varētu pateikt Ķerstām.

~k

Beigas viņš kādu laiku pagulēja, lai sakārtotu galvu, un tad aizvilkās līdz sakaru telpai, kur atrada kapteiņa vietnieku.

“Tu nāc pēdējā brīdi,” Kersts viņam teica. “Es pirms vairākām stundām nosūtīju dronus. Pēc maniem aprēķiniem, pēc divām stundām viņi varēs izdarīt, kas jādara —ja to vispār var paveikt.”

“Sadedzināt Kernu?”

“Tā gan, lai velns par stenderi.” Kersts blenza apkārtesošajos vēl strādājošajos ekrānos ar izmisīgu, baisu nojautu pilnu skatienu, kas runāja pretī vieglajam smīnam, ko viņš par visām varītēm centās uztiept savai sejai. “Nu tad, Holsten, spļauj ārā.”

“Nu, tā ir ziņa, un tā ir domāta mums — par to es esmu pietiekami pārliecināts.”

““Pietiekami pārliecināts”? Sūda akadēmiķi.” Bet pat šī frāze šķita gandrīz vai labsirdīga. “Tātad Kerna ir nolaidusies līdz bēbīša šļupstiem un grib, lai mēs ejam prom.”

“Es lielāko daļu no tā nevaru pārtulkot, bet tās daļas, kam ir kāda jēga, visas ir par šo tēmu,” Holstens piekrita. Patiesībā viņš nebija apmierināts ar saviem rezultātiem, it kā šajā pēdējā profesionālajā izaicinājumā savas karjeras gaitā viņš būtu pieļāvis kaut kādu studenta līmeņa kļūdu un izgāzies. Ziņojumi bija viņam priekšā, tāpat arī milzīgs daudzums materiāla salīdzināšanai, un viņš pastāvīgi jutās kā uz atklājuma sliekšņa, kas to visu padarītu kristālskaidru. Tomēr šis atklājums tā arī nebija noticis, un tagad vairs nebija laika atgriezties pie uzdevuma. Viņš juta, ka ir sevi pārāk ierobežojis, pievēršoties tikai tam, kā visu darīja Vecā Impērija — tāpat kā to vienmēr bija darījuši visi. Ja viņš būtu piegājis šiem raidījumiem ar atvērtāku prātu, nevis mēģinājis tos pārveidot Kernas iepriekšējo darbu garā, ko tad viņš būtu atradis?

“Nu, sūds ar viņu,” Kersts izteica savu profesionālo viedokli. “Mēs nekur projām neiesim. Mums vairs nav šādas iespējas. Pie tā viss atduras — kā jau vienmēr bija domājams. Ne tā?”

“Tā gan,” Holstens truli atbildēja. “Vai mēs kaut ko jau saņemam no droniem?”

“Mēs negribam, lai viņi kaut ko raida, pirms nav gana tuvu, lai ķertos pie darba,” Kersts teica. “Tici man, es atceros, ko tā sūda Kerna var izdarīt. Tu nebiji tajā atspolē, kad viņa vienkārši pārņēma visu — atceries?

Vienkārši dreifējām kosmosā ar dzīvības nodrošinājumu un viss, kamēr viņa izprātoja, ko grib ar mums iesākt. Tici man, tas nepavisam nebija forši.”

“Un tomēr viņa ļāva jums nolaisties un mūs savākt,” Holstens atminējās. Viņš iedomājās, ka Kersts viņam varētu atbildēt nikni, apsūdzēt viņu vājumā, bet drošībnieku bosa sejā iezagās nopietna izteiksme.

“Es zinu,” viņš atzina. “Un, ja es domātu, ka būtu kaut mazākā iespēja... Bet viņa neļaus mums nolaisties uz tās planētas, Holsten. Mēs to izmēģinājām — vēlreiz un vēl. Viņa tur sēdēs uz vienīgās iespējas cilvēku sugai un ļaus mums visiem nomirt kosmosā.”

Holstens pamāja. Viņa prātu nepameta šī planēta, kas draudīgi čukstēja, lai viņi iet prom. “Vai es varu nosūtīt ziņu no kuģa? Tas varētu pat novērst viņas uzmanību no droniem... Nezinu.”

“Nē. No mūsu puses — pilnīgs klusums. Ja viņa ir tik traka, ka nav mūs ievērojusi, es negribu, lai tu viņai dod mājienu.”

Kersts nespēja palikt mierā. Viņš sazinājās ar saviem vietniekiem drošībnieku vidū, viņš sazinājās ar Cilts vecākajiem biedriem — vai virsaišiem? Viņš dīdījās un staigāja apkārt, un centās iegūt ziņas par dronu gaitu pasīvā veidā, neriskējot ar to, ka to pamanīs Kerna.

“Tu tiešām domā, ka viņa neredzēs tos tuvojamies?” Holstens iebilda.

“Kas zina? Viņa ir veca, Holsten, pa īstam veca — daudzkārt vecāka par mums. Viņa jau agrāk bija traka. Varbūt tagad viņa ir pilnīgi sajukusi prātā. Es nedošu viņai vairāk iespēju nekā nepieciešams. Mums ir tikai viena iespēja, pirms viss kļūs atkarīgs no paša Gila. Burtiski viens šāviens. Nopietni, tu zini, cik daudz enerģijas nepieciešams normālam lāzeram? Un, tici man, šie ir mūsu vislabāk funkcionējošie droni — salāpīti kā sūds no visām detaļām, ko varējām atrast.” Viņš sažņaudza dūres, cīnīdamies pret savas atbildības slogu. “Viss jūk ārā, Holsten. Mums ir jānokļūst uz tās planētas. Kuģis mirst. Tā stulbā Gaijena mēness bāze — tā gāja bojā. Zeme...”

“Es zinu.” Holstens mēģināja atrast kādu mierinājumu, bet, godīgi sakot, tā uzreiz nespēja neko iedomāties.

“Bos,” ierunājās kāds no Cilts, “ienākošas ziņas no droniem. Viņi tuvojas planētai, ir gatavi darbībai.”

“Beidzot!” Kersts gandrīz vai iekliedzās un paskatījās apkārt. “Kurš ekrāns ir labākais? Kurš strādā?”

Četri ekrāni iedegās ar jauniem attēliem — viens iemidžinājās un izbeidzās, bet pārējie trīs noturējās. Viņi redzēja pazīstamo zaļo lodi: izsapņoto, apsolīto zemi. Droni sekoja iezīmētajai trajektorijai uz satelīta orbītas ceļu, tie traucās, lai stātos tam ceļā un to iznīcinātu. Tiem bija vienalga, ko tie redz, — atšķirībā no cilvēku acīm, kas tagad skatījās ar to lēcu starpniecību.

Ķersta žoklis atkārās. Šajā brīdī šķita, ka viņu atstājusi pat spēja lādēties. Viņš taustījās atpakaļ pēc sēdekļa un tad smagi atkrita tajā. Visi sakaru telpā bija pārtraukuši darbu un skatījās ekrānā — uz to, kas bija nodarīts viņu paradīzei.

Kernas satelīts nebija vienīgais planētas sargs.

Ap planētas vidu, resnā gredzenā apvīta ap tās ekvatoru, bija plata lente ar samudžinātām līnijām, pavedieniem un mezgliem — tie nebija satelīti, tas bija orbītā esošs tīkls. Savstarpēji savienots, tas bez pārtraukuma turpinājās ap visu planētu. Saules gaismā tas spilgti uzliesmoja, atvēra zaļas lapiņas pret sistēmas sauli. Tajā bija tūkstošiem neregulāri izvietotu mezglu, kuru savienojošās līnijas bija izvilktas stingrās taisnēs un asos leņķos. Tur notika pastāvīga, rosīga aktivitāte.

Tas bija tīkls. Bija tā, it kā kaut kādas neiedomājamas šausmas būtu sākušas ietīt planētu kūniņā, pirms izsūkt to sausu. Tas bija viens milzīgs tīkls ar stacionāru orbītu ap planētu, un Kernas metāla mājas bija tikai viens punkts tās neskaitāmo savienojumu sarežģītībā.

Holstens domāja par tiem tūkstošiem, tūkstošiem ziņu no Kernas pasaules — bet ne no pašas Kernas. Viņš domāja par naidpilnajiem čukstiem, kas teica Gilgamdam, lai tas izdara neiespējamo — pagriežas un dodas atpakaļ. Atmetiet visas cerības, jūs, kas ienākat...

Droni patlaban šāvās uz priekšu, vēl arvien meklēdami Kernas satelītu, jo viņu programmatūra kaut kā nebija viņus sagatavojusi kam šādam.

“Zirnekļi...” lēni teica Kersts. Viņa skatiens klīda apkārt, izmisīgi meklēdams idejas. “Tas nav iespējams.” Viņa balsī skanēja lūgums.

Holstens tikai blenza uz šo milzīgo slazdu, kas izlikts ap planētu, un ar katru dronu nolidoto sekundi ieraugot arvien vairāk detaļu. Viņš redzēja, kā pa to kaut kas kustas, šaudās šurpu turpu. Viņš redzēja, kā no tā kosmosā ietiecas gari pavedieni, kā izsalkuši pēc jauniem upuriem. Viņam šķita, ka redz citus pavedienus, kas tiecas lejup uz planētu. Viņa ādai pārskrēja tirpas, un viņš atcerējās īso brītiņu, ko pavadīja uz planētas — dumpinieku nāves.

“Nē,” neskanīgi teica Kersts, un vēlreiz: “Nē. Tā ir mūsu. Tā ir mūsu. Mums to vajag. Man vienalga, ko, dirsā, tie mūdži ir ar to izdarījuši. Mums nav citas vietas, kurp iet.”

“Ko tu darīsi?” Holstens vārgi jautāja.

“Mēs cīnīsimies,” Kersts paziņoja, un līdz ar šiem vārdiem viņa balsī atgriezās mērķtiecība. “Mēs cīnīsimies pret Kernu, un mēs cīnīsimies pret... to. Mēs dodamies mājās, vai dzirdat? Tās tagad ir mājas. Tās ir vienīgās mājas, kas mums jebkad būs. Un, ja vajadzēs, mēs to visu sūdu izstumsim no orbītas, lai tikai dabūtu to sev. Mēs viņus izsvēpēsim. Mēs viņus visus izsvēpēsim. Kas cits mums atliek?”

Kersts saberzēja seju. Noņēmis rokas, viņš šķita savāktāks. “Labi, mums vajag šeit pieslēgt vairāk prātu. Alpaš, ir laiks.”

Inženieris pamāja.

“Laiks kam?” noprasīja Holstens.

“Laiks pamodināt Leinu,” atbildēja Kersts.