Laika bērni

7.5. Manevri

“Akmeņi! Viņi uz mums met akmeņusl" neticīgi izsaucās Kersts. “Viņi ir kosmosa apguves akmens laikmetā!”

Viens no konsoles ekrāniem nomirkšķinājās un izdzisa, pārējie sāka aizmigloties ar draudīgiem dzintarainiem punktiņiem.

“Kerst, šis nav karakuģis,” Leina vārgā balsī izgrūda. “Gi/gamešs nav radīts nekādai slodzei, tikai paātrinājumam un palēninājumam, pilnīgi noteikti ne triecieniem...”

“Korpusa bojājums kravas telpā,” Alpašs ziņoja, izklausīdamies tā, it kā kāds būtu izbradājis viņa svētvietas. “Iekšējās durvis ir...” Mirkli acīmredzami nebija skaidrs, kas ir vai nav ar iekšējām durvīm, bet tad viņš izdabūja: “..noslēgušās, visa sadaļa ir noslēgusies. Mums ir... kravas zudums...”

“Krava jau ir vakuumā — vai arī tuvu tam. Atrašanās šādā vidē tai nekaitēs,” Vitas iestarpināja.

“Mums ir bojātas četrdesmit deviņas kameras,” Alpašs viņai teica. “No trieciena un no elektrības izlādēm, kas tam sekoja. Četrdesmit deviņas.”

Mirkli neviens negribēja neko piebilst. Pussimts nāvju viena trieciena dēļ. Triviāls skaitlis, salīdzinot ar visu kravas telpas apjomu. Tomēr šausminoši — kad aizdomājies tālāk par vārdu “krava” un saproti visas implikācijas.

“Mēs esam orbītā, simt astoņdesmit kilometrus no tīkla,” Kersts teica. “Mums jācīnās pretī. Viņi metīs uz mums vēl akmeņus.”

“Tiešām?” Holstens pievienoja savu niecīgo devumu.

“Varbūt viņi pārlādē.”

“Kādi vēl bojājumi?” Vitas jautāja.

“Es... nezinu,” Alpašs atzina. “Korpusa sensori ir... neuzticami, un daži no tiem ir zuduši. Nedomāju, ka galvenās sistēmas ir bojātas, bet arī citās vietās korpuss var būt vājināts... sistēmas, kas mūs aizsargā pret bojājumiem, ir pielāgotas tā, ka tās koncentrējas uz ārkārtas gadījumiem un kritiski svarīgajām zonām.” Tas ir, viņi vienkārši nebija spējuši uzturēt visu sistēmu tīklu.

“Mēs varam pārtēmēt lāzerus,” Kcrsts paziņoja, it kā tas būtu dabisks turpinājums iepriekšteiktajam. Varbūt Ķersta prātā tā arī bija.

“Varbūt būtu vieglāk pārtēmēt kuģi,” Leina viņam teica. “Vienkārši pagriezties tā, ka asteroīdu iznicinātāji tēmē uz tīklu. Orbītā nav svarīga mūsu orientācija.”

Kcrsts, to dzirdējis, samirkšķināja acis; viņam jūtami vēl arvien šķita tuva ideja, ka priekšgalam jāiet pa priekšu, bet tad viņš pamāja. “Labi, tad ķeramies klāt. Cik ilgi?”

“Atkarīgs no tā, cik labi reaģē sistēmas. Mums varētu būt nepieciešams veikt labojumus uz vietas.”

“Varbūt mums nebūs...”

“Aizveries, Kerst. Esmu burtiski vienā laivā ar tevi. Darīšu to tik ātri, cik to var izdarīt.”

“Nu, labi.” Kersts novaikstījās, acīmredzami atcerēdamies, ka viņa kapteiņa vietnieka statuss bija zaudējis spēku tagad, kad bija pamodināta Leina.

Mūžsenā inženiere noslīga pie vienas no konsolēm, kas vēl darbojās, un ap viņu sapulcējās saujiņa no viņas Cilts, gatavi darīt, ko viņa liks. Hol-stens nodomāja, ka viņa izskatās briesmīgi nogurusi, un tomēr viņā vēl bija pazīstamā enerģija. Laiks bija cīnījies pret Leinu, lai iegūtu varu pār viņas salīkušo, trauslo ķermeni, bet līdz šim laiks bija palicis zaudētājos.

“Mēs vienkārši nespēsim izdedzināt savu ceļu līdz varai pār planētu,” Vitas paziņoja.

“Skaidrs, ka spēsim,” Kersts spītīgi atbildēja. “Nopietni, mēs varbūt varam sagraizīt to visu tīklu, vienkārši aizsūtīt to dirsā kosmosā kā kaut kādu vecu... zeķi vai ko tādu.” Tad piebilda: “Aizveries, Holsten,” kad klasicists šķita gatavs iebilst pret šo salīdzinājumu.

“Kerst, lūdzu, pārbaudi asteroīdu iznīcinātājam pieejamo jaudu,” Vitas pacietīgi teica.

Kersts sarauca pieri. “Nu, mēs tos atkal uzlādēsim.”

“Izmantojot visu enerģiju, kas šobrīd nodrošina to, ka turpina strādāt tādas sistēmas kā dzīvības nodrošināšana un reaktoru izolācija,” Vitas piekrita. “Un, pat ja tev tas izdodas, ko tad? Kā ar planētu, Kerst?”

“Planētu?” viņš samirkšķināja acis.

“Tu biji ieplānojis vienkārši nobraukt lejā ar atspoli un iespraust zemē karogu? Ja tā izskatās tuva orbīta, kā tev šķiet, ko tu redzēsi uz virsmas? Tu to visu arī taisies nolāzerēt, ko? Vai arī izmantosi disruptoru vai pistoli? Tieši cik ložu tev ir?”

“Esmu jau pamodinājis un apbruņojis drošības komandu un dažus papildspēkus,” Kersts spītīgi teica. “Mēs dosimies lejup un nobāzēsimies liedagā, nostiprināsimies un lauzīsimies tālāk. Mēs tos dirsējus izdedzināsim. Ko citu varam padarīt? Neviens neteica, ka tas būs viegli. Neviens neteica, ka tas notiks vienas dienas laikā.”

“Nu, beigās tā var arī notikt,” Vitas piekāpās. “Un, ja tas tā notiks, tad es palikšu te, augšā, un koordinēšu uzbrukumu, un labu tev veiksmi. Tomēr ceru, ka mums būs efektīvāks veids, kā tikt galā ar kaitēkļu problēmu. Lein, man būs nepieciešams izmantot vismaz vienu darbnīcu, kas pakļauta manām komandām, un pieeju veciem failiem —visam, kas mums vēl ir par Zemi.”

“Kāds ir plāns?” Leina neatskatoties jautāja.

“Uzbrūvēt dāvaniņu priekš z... z... tiem apakšā.” Šoreiz Vitas stostījās pietiekami pamanāmi, lai to ievērotu visi. “Nedomāju, ka būtu neiespējami salikt kopā kaut kādu toksīnu, kas paredzēts tieši antropodiem, kaut ko, kas izārdītu viņu eksoskeletus vai elpošanas sistēmu, bet neietekmētu mūs. Kā nekā, pieņemot, ka tie ir attīstījušies no parastiem Zemes zirnekļiem, tie pēc būtības ir no mums pilnīgi atšķirīga dzīvības forma. Viņi nav līdzīgi mums — ne mazākajā mērā."

Holstens klausoties sadzirdēja pārāk daudz uzsvara uz pēdējiem vārdiem. Viņš domāja par saraustītajiem ziņojumiem Impērijas C valodā. Vai tā bija bijusi pati Kerna vai kāds, kas mehāniski atbalsoja Kernas vārdus?

Viņš pieņēma, ka beigu beigās tam nav nozīmes. Genocīds paliek genocīds. Viņš domāja par Veco Impēriju, kas bijusi tik civilizēta, ka beigās bija saindējusi pati savu dzimto zemi. Un te nu mēs esam —gatavi sākt ravēt ārā arī šīs jaunās ekosistēmas daļas.

Neviens viņam nepievērsa uzmanību, jo īpaši tādēļ, ka viņš nevienu no šīm domām, kas iešāvās prātā, nepateica skaļi. Tā nu Holstens atrada šķietami puslīdz darbojošos konsoli un iekļuva sakaru sistēmā.

Kā jau viņš bija domājis, no planētas plūda ļoti daudz plašas frekvences radio aktivitāšu. Sargkapsulas iznīcināšana nozīmēja, ka nekas pie viņiem nenonāca tik skaidri — iespējams, beigās satelīts bija tikai jaudīgs raidītājs planētai. Bet pati zaļā pasaule nerimstoši sūtīja trauksmainas, nesaprotamas ziņas.

Tad viņš vēlējās izdomāt kaut ko brīnišķīgu: kādu ideālu ziņu, kas kaut kādā veidā sev līdzi atnesīs sapratni, atvērs dialogu, sniedzot visiem kādu iespēju. Tomēr Vitas cietumnieku nežēlīgā aritmētika aizslēdza šo ceļu. Mēs nevaram viņiem uzticēties. Viņi nevar uzticēties mums. Vienīgais loģiskais iznākums ir abpusēji centieni vienam otru iznīcināt. Viņš domāja par cilvēku sapņiem — gan Vecajā Impērijā, gan jaunajā — kā varētu sazināties ar ārpuszemes saprātu, kādu neviens vēl nekad nebūtu sastapis. Kādēļ? Kādēļ lai mēs kaut ko tādu gribētu? Mēs pat gribēdami nevarētu sazināties, un, pat ja spētu, tad tik un tā būtu tie paši cietumnieki, kuri piespiesti uzticēties — un riskēt — vai arī nolādēt to otru, mēģinot nedaudz vairāk paglābt savu ādu.

Tad ieradās jauni sūtījumi — no planētas tieši uz kuģi, vārgāki nekā iepriekš, bet nu planēta vairs neizmantoja satelītu kā pastiprinātāju. Viens vārds Impērijas C valodā, bet ar absolūti skaidru nozīmi.

Garām.

Holstens blenza, reizi vai divas atvēra muti, gatavs piesaistīt kāda uzmanību, tad tajā pašā frekvencē nosūtīja vienkāršu sūtījumu.

Doktore Avrana Kerna?

Es jums teicu turēties nost, nekavējoties sekoja draudīga atbilde.

Holstens strādāja ātri — apzinoties, ka tagad sazinās nevis kā Gil-gameša pārstāvis, bet gan kā Zemes pēdējais klasicists, kas saskāries ar vēstures tapšanu. Mums nav izvēles. Mums jātiek nost no kuģa. Mums vajadzīga pasaule.

Es jūs aizsūtīju uz pasauli, nepateicīgie pērtiķi. Sūtījums nāca no planētas, spēcīgi pulsēdams vispārējā signālu pārbagātībā.

Neapdzīvojama, viņš nosūtīja. Doktore Kerna, jūs esat cilvēks. Mēs esam cilvēki. Mēs esam visi atlikušie cilvēki. Lūdzu, ļaujiet mums nosēsties. Mums nav citas izvēles. Mēs nevaram griezties atpakaļ.

Cilvēce ir pārvērtēta, sekoja Kernas drūmā atbilde. Un turklāt — tu domā, ka es šeit pieņemu lēmumus? Es esmu tikai padomniece, un viņiem nepatika man tīkamākais priekšlikums problēmas — tas ir, jūsu — atrisināšanai. Viņiem ir pašiem savas metodes, kā tikt galā ar nepatikšanām. Ejiet prom.

Doktore Kema, mēs neblefojam — mums tiešām nav izvēles. Bet bija tieši tā, kā iepriekš: viņš netika viņai klāt. Vai es varu, lūdzu, runāt ar Elizu?

Ja bija palicis kaut kas tāds, kas bija Elīza, nevis es, tad jūs nupat to iznīcinājāt, Kerna atbildēja. Ardievu, mērkaķi.

Holstens sūtīja jaunus ziņojumus un vairākkārtīgi, bet Kerna acīmredzot vairs negribēja runāt. Lasot nevainojamo Impērijas C valodu, viņš gluži vai sadzirdēja sievietes nicinošo balsi, bet vēl vairāk viņu satrieca senās būtnes mājiens, ka šīs planētas iemītniekus nespēj atturēt pat viņa. Kur viņu novedis pašas eksperiments?

Holstens paskatījās visapkārt. Vitas bija aizgājusi, devusies uz savu darbnīcu, pie savām ķimikālijām, gatava sterilizēt tik daudz planētas, cik nepieciešams, lai viņas suga varētu tur iemājot. Holstens nebija īsti drošs par to, cik daudz no šīs planētas pievilcīguma būs palicis pēc tam, kad viņa būs pabeigusi savu darbu. Bet vai mums ir vēl kāda cita izvēle? Nomirt kosmosā un atstāt planētu insektiem un Kernai?

“Mēs vēl arvien zaudējam korpusa sensorus,” Alpašs piezīmēja. “Triecieni var būt izraisījuši vairāk bojājumu, nekā mēs domājām.” Viņš izklausījās patiesi noraizējies, un ar šo kaiti pārējie aplipinājās teju nekavējoties.

“Kā mēs varam vēl arvien tos zaudēt?” Leina noprasīja, turpinot koncentrēties uz savu darbu.

“Es nezinu.”

“Tad es izsūtīšu dronu. Paskatīsimies,” Kersts paziņoja. “Nu, tā.” Pēc nelielas ķēpāšanās viņš uzlika uz kāda no ekrāniem drona skatpunkta attēlu, tam diezgan drebelīgi manevrējot ārā no angāra un slīdot lejup gar milzīgo, izliekto kuģa korpusa telpu. “Ej dirst, šitais ir salāpīts kā velns,” viņš noteica.

“Lielākoties no tā, ko mēs uzstādījām pēc tcraformēšanas stacijas,” Leina apstiprināja. “Nācās daudz ko korpusā atvērt un tad aizvērt, lai iedabūtu iekšā jaunās lietas, lai veiktu labojumus...” Viņas runa pārtrūka. “Kas tas tāds?”

“Kas tad? Es neredzēju...” Kersts iesāka.

“Kaut kas kustējās,” Alpašs apstiprināja.

“Nerunā muļķības...”

Holstens stingi skatījās, kā garām slīd punainā, antenām nospraudītā ainava. Tad ekrāna stūrī kaut kas strauji sakustējās — zaglīga, žigli rāpojoša kustība.

“Viņi ir šeit,” Holstens mēģināja teikt, bet viņa rīkle bija izžuvusi, un balss — tikai čuksts.

“Tur, ārā, nekā nav,” Kersts apgalvoja. Bet Holstens domāja: Vai tur no tās antenas nerēgojās kaut kāda galva? Kāpēc visi korpusa sensori cits pēc cita izslēdzas? Ko es tur redzu kustamies... ?

“Oi, dirsā.” Kersts pēkšņi izklausījās vecāks nekā Leina. “Dirsā, dirsā, dirsā.”

Drona skata laukā pāri korpusam žigli pārskrēja pusducis pelēku, rāpojošu stāvu, kas ar nedaudz pārspīlētu pašpārliecību skrēja tur, ārā, ledainajā bezgaisa tukšumā — tie pat lēca uz priekšu, pieķērās pie novilktām virvēm, atstāja aiz sevis nevajadzīgu pavedienu skrandas, kas nu apvija Gilgame'sa korpusu.

“Ko viņi dara?” Alpašs neskanīgi jautāja.

Vismaz Leinas balss bija mierīga. “Mēģina tikt iekšā.”