Laika bērni

3.1. Riebīga pamošanas

Viņa negribīgais prāts atgriezās pie apziņas šaurajā dzīvības apturēšanas kriokamerā, un tajā bija viena doma: Vai tad tas nav noticis jau iepriekš? Jautājums nodarbināja labu brīdi, pirms viņš atcerējās savu vārdu.

Holstens Meisons. Izklausās pazīstami.

Fragmentāra izpratne atgriezās viņa prātā tā, it kā tajā tiktu atzīmēti darāmo darbu saraksta punkti.

...ar Leinu...

.. .zaļaplanēta...

...Impērijas Cvaloda...

... Vai es gribētu runāt arElīzuf...

... doktore Avrana Kerna...

... mēness kolonija...

Mēness kolonija!

Un viņš atjēdzas pie pilnas apziņas ar absolūtu pārliecību, ka viņi nosūtīs Holstenu uz koloniju, uz to auksto nekurieni ar sasalušo atmosfēru, kas pēc Vrī Gaijena lēmuma kļūs par cilvēces pirmo mēģinājumu izveidot jaunas mājas. Gaijenam viņš nekad nebija paticis. Gaijenam viņš vairs nebija vajadzīgs. Viņš tagad tiek modināts transportēšanai uz koloniju. Nē...

Kāpēc lai viņi pamodinātu Holstenu pirms nosūtīšanas? Ko viņš varētu ieguldīt mēness bāzes tapšanā? Viņi jau bija nosūtījuši Holstenu uz turieni, bezsamaņā, kamerā. Viņš pamodās bāzes celtnes čaulai līdzīgajā šaurībā, lai mūžīgi mūžos uz mūžu rūpētos par miokultūras tvertnēm.

Viņš nespēja atvairīt šo pārliecību, ka viņi jau ir viņam to nodarījuši, un mēģināja raustīties un spārdīties kriokameras šaurībā, skaļi kliedzot pats sev ausis, dauzot vēso plastmasu ar pleciem un ceļgaliem, jo nevarēja pacelt rokas.

“Es nekur neiešu!” viņš auroja, lai gan zināja, ka jau ir prom. “Jūs nevarat mani piespiest!” Lai gan viņš zināja, ka var.

Vāks atvērās pēkšņi — mirklī, kad atvērās slēdzis, tas jau bija vaļā, un Holstens gandrīz vai izkrita uz grīdas kā kabatas nazītis, ar seju pa priekšu. Viņu satvēra kādas rokas, un mirkli viņš vienkārši blenza apkārt, nespēdams izprast, kur atrodas.

Nē, nē, nē, viss ir labi. Tā ir komandas kodola telpa. Es vēl arvien esmu uz Gilgameša. Es neesmu uz mēness. Viņi nav mani aizveduši...

Viņu satvērušās rokas ne pārāk maigi nolika Holstenu uz kājām un, kad viņa ceļi salocījās, kāds viņu sagrāba un sakratīja, ietriekdams viņu ar muguru kamerā tā, ka vāks aizkrita un iespieda viņa miega tērpa ieloci.

Kāds uz viņu kliedza. Viņi kliedza, lai Meisons aizveras. Tikai tad viņš saprata, ka auro — vienus un tos pašus vārdus vēlreiz un vēl, ka viņš nekur neies, ka viņi nevar viņu piespiest.

It kā lai pierādītu pretējo, tas, kurš bija viņu sagrābis, iecirta arī pļauku pa seju, un I lolstcns dzirdēja, kā viņa balss izdziest samulsušā šņukstā. Tikai tad viņš atguva pār to kontroli.

Ap to mirkli Holstens apjēdza, ka istabā ir četri cilvēki un viņš nevienu no tiem nepazīst. Trīs vīrieši un sieviete: visi svešinieki, pilnīgi svešinieki. Viņiem mugurā bija kuģa tērpi, bet viņi nebija no komandas kodola. Vai ari ja bija, tad Gaijens nebija viņus pamodinājis tajā reizē, kad visi brauca garām zaļajai planētai.

Holstens padumji samirkšķināja acis. Vīrietis, kas viņu turēja, bija garš, tievs un gariem kauliem, pēc skata apmēram Holstena vecumā. Nelielas rētas ap acīm liecināja par nesenu ķirurģisku iejaukšanos — ar “nesenu” droši vien domājot “pirms vairākiem tūkstošiem gadu”, pirms viņi tika iemidzināti.

Klasicista skatiens pārslīdēja pārējiem: būdīgai pajauna izskata sievietei, maza auguma tievam vīrietim ar šauru seju, kas vienā pusē šķita izkaltusi — iespējams, kriokameras blakusefekts, un strupam vīrietim ar izteiktu žokli. Pēdējais stāvēja pie ieejas un pastāvīgi meta skatienus uz ārpusi. Rokā viņam bija pistole.

Rokā viņam bija pistole.

Holstens skatījās uz ieroci, par kuru īsti neko citu nevarēja pateikt. Viņš vēl arvien ar grūtībām saprata, ko redz. Viņš nevarēja iztēloties pilnīgi nekādu iemeslu, kādēļ šajā scenārijā būtu jābūt iesaistītam ierocim. Jā, skaidrs, ka uz Gilgameša atradās pistoles. Viņš labi zināja, ka ieroči noteikti nebija no tiem vecās Zemes slazdiem, kuri tiktu atstāti. No otras puses, tie pilnīgi noteikti nebija jānēsā apkārt pa kosmosa kuģi, kas ir pār-bāzts ar smalku aparatūru un aiz kura korpusa gaida nāvējošs vakuums.

Ja vien pistole nebija domāta tam, lai piespiestu Holstenu doties uz mēness koloniju — bet tam jau nu nebūtu nepieciešams ierocis. Pilnīgi pietiktu ar Ķerstu vai pāris no viņa drošībniekiem, turklāt tādā veidā pastāvētu mazāks risks, ka tiks kaitēts kaut kam tādam, kas būtu vitāli svarīgs Gilgamešam. Vitāli svarīgāks nekā Holstens Meisons.

Viņš mēģināja formulēt saprātīgu jautājumu, bet izdabūja no sevis tikai neskaidru murmulējienu.

“Jūs dzirdējāt?” garais, tievais vīrietis teica pārējiem. “Viņš negribot iet. Kā jums tas patīk, ko?”

“Skoulz, dodamies,” nošņāca vīrietis pie durvīm, tas ar pistoli. Hol-stena acis nespēja novērsties no ieroča.

Pēc mirkļa viņš jau bija sagrābts starp Skoulzu un sievieti, viņu neveikli stūma un vilka pa izejas lūku, vīrietis ar ieroci gāja pirmais un tēmēja to koridorā. Holstens, uzmetot skatienu caur lūku, pirms Izkaltusī Seja to aizvēra, pamanīja, ka pārējā komandas kodola kameras ir tukšas — par to liecināja to statusa paneļi. Viņš bija pēdējais, kam ļauts pagulēt ilgāk.

“Pasakiet man kāds, kas notiek,” viņš pieprasīja, lai gan tas izklausījās tikai pēc buldurēšanas.

“Mums vajag tevi...” sieviete iesāka.

“Muti ciet,” Skoulzs aprāva, un viņa paklausīja.

Ap to laiku I Iolstens jau domāja, ka varētu pats saviem spēkiem steberēt līdzi, bet viņi rāva Meisonu sev līdzi tik ātri, ka nebija iespējams savākt kājas. Mirkli vēlāk viņš dzirdēja skaļu troksni no tās puses, no kurienes viņi nāca — it kā tur kāds būtu nometis kaut ko smagu. Tikai pēc tam, kad pistoles īpašnieks pagriezās atpakaļ un sāka šaut pretī, Holstens aptvēra, ka šis troksnis bija šāviens. Pistole izdeva sīku, metālisku troksni, kas šķita savādi neiespaidīgs — kā tad, ja pārāk liels suns izdod spalgu vaukšķi. Atbildes šāvieni bija kā pērkona dārdi, kas satricināja gaisu un Holstena bungādiņas, it kā telpā viņiem aiz muguras būtu pasprukušas vaļā Dieva dusmas. Viņš atpazina disruptorus — ieročus, kas bija paredzēti masveida protestu apspiešanai un kuru darbības princips balstījās gaisa detonēšanā. Teorētiski tie nebija nāvējoši un pilnīgi noteikti mazāk apdraudēja kuģi.

“Kas uz mums šauj?” viņš izdabūja, un šoreiz vārdi bija pietiekami skaidri.

“Tavi draugi,” Skoulzs īsi atteica — atbilde, kas šajos apstākļos varētu būt uzskatāma par vienu no nemierinošākajām atbildēm pasaulē un lika Holstenam saprast divus faktus: ka šībrīža kompānija neuztvēra viņu par draugu un ka viņa patiesie draugi — lai kas tic arī nebūtu — labākajā gadījumā bija dalītās domās par to, vai vajadzētu Holstenu pasaudzēt.

“Vai kuģis... Vai ar kuģi kaut kas noticis?” viņš noprasīja, tikai pēc savas balss toņa saprazdams, cik nobijies ir. Emocijas šķita spietojam kādā citā viņa prāta daļā, kuru no augstākajām kognitīvajām funkcijām atdalīja lēni kūstoša kriokameras siena.

“Aizveries, vai arī tev sāpēs,” atteica Skoulzs tonī, kas lika saprast, ka viņu tas tikai iepriecinātu. Holstens aizvērās.

Cilvēks ar izkaltušo seju sāka atpalikt un tad pēkšņi nokrita. Holstens iedomājās, ka vīrietis ir paklupis, un pat automātiski sāka kustību, lai palīdzētu viņam piecelties, pirms pats tika aizvilkts prom. Bet Izkaltusī Seja vairs nepiecelsies, un cilvēks ar pistoli notupās pie līķa, izvilka otru ieroci no mirušā vīrieša jostas, tad notēmēja abas pistoles pret uzbrucējiem, kurus Holstens vēl pat nebija ieraudzījis.

Nošauts. Izkaltusī Seja nebija dabūjis disruptora lādiņu. Kādam pretinieka pusē — kādam no I īolstena it kā draugiem — acīmredzot bija pietrūcis pacietības, piedienības vai žēlastības.

Tad garām paspraucās divi citi cilvēki, kas devās palīgā šāvējam, — vīrietis un sieviete, abi apbruņoti — un šāvieni aiz muguras dramatiski pieauga spēkā. Tomēr no Skoulza lēnākās gaitas kļuva skaidrs — viņš uzskatīja, ka tagad ir lielākā drošībā. Jautājums par to, vai tas nozīmēja arī lielāku drošību Holstenam, palika neatbildēts. Viņa mute instinktīvi pavērās, lai izvirstu visvisādus iebildumus, jautājumus, lūgumus un pat draudus, bet viņš tos visus paturēja pie sevis.

Viņu rāva garām vēl pusducim apbruņotu cilvēku — visi bija Holstenam sveši, visi valkāja kuģa tērpus — un tad iegrūda pa lūku, kur viņš bez kādām ceremonijām nogāzās uz nelielas sistēmas apkalpošanas telpas grīdas. Tā bija tikai šaura vietiņa starp divām konsolēm un milzīgu ekrānu, kas aizņēma lielāko daļu dibensienas.

Tur bija vēl viens apbruņots cilvēks, kura pārsteigums, Holstenam parādoties, iespējams, bija līdz šim lielākie draudi viņa dzīvībai. Tur bija vēl viens sagūstītais, kas sēdēja ar muguru pret vienu no konsolēm. Rokas gūsteknim bija sasietas aiz muguras. Tā bija īsa Leina, galvenā inženiere.

Viņi nogrūda Holstenu viņai blakus, tādā pašā veidā sasaistot arī viņa rokas. Pēc tam Skoulzs šķietami zaudēja par viņu jebkādu interesi un izgāja ārā, lai pievienotos klusinātai, bet spraigai sarunai, no kuras Hol-stens spēja saklausīt tikai dažus vārdus. Šāvienus viņš vairs nedzirdēja.

Sieviete un apbruņotais vīrs, kas bija ievedis viņus šeit, vēl arvien atradās telpā, kamdēļ te īsti nebija vietas nevienam citam. Gaiss šaurajā telpā bija pieelpots, stipri oda pēc sviedriem un nedaudz pēc urīna.

Uz mirkli Ilolstcns pieķēra sevi prātojam, vai viņš nav vienkārši nosapņojis visu, ko atcerējās pēc Zemes atstāšanas — ja nu kāda dzīvības apturēšanas kriokameras nepilnība bija ierāvusi viņu grandiozā halucinācijā, kur viņš, klasicists, pēkšņi tika uzskatīts par svarīgu un nepieciešamu komandas daļu.

Viņš pašķielēja uz Leinu. Viņa žēlabaini skatījās pretī. Holstens pārsteigts samanīja, ka viņas sejā ir iezīmējušās agrāk neredzētas grumbas un mati ir paaugušies garāki — tie nebija vairs apcirpti līdz ar ādu.

Viņa ir — viņas vecums klust tuvāks manējam. Vai es vēl arvien esmu vecākais cilvēks pasaulē? Varbūt, bet ne pārāk.

Holstens nopētīja viņu sargus, kas šķietami pievērsa vairāk uzmanības Skoulza vārdiem gaitenī, ne saviem aizbilstamajiem. Viņš iečukstējās: “Kas notiek? Kas ir tie ārprāši?”

Leina uz viņu truli paskatījās. “Kolonizatori.”

Viņš apsvēra šo vārdu, kas atvēra durvis uz slēptu pagātni, kurā kāds — domājams, Gaijens — bija visu pamatīgi salaidis grīstē. “Ko viņi vēlas?”

“Nebūt par kolonizatoriem.”

“Nu, jā, to nu es būtu uzminējis, bet... viņiem ir ieroči.”

Leinas sejas izteiksmei būtu jāpauž nicinājums — Holstens bija pateicis acīmredzamu faktu situācijā, kad katram vārdam droši vien bija cena, bet viņa tikai paraustīja plecus. “Viņi ielauzās ieroču glabātavā, pirms tas sākās. Tiktāl par Ķersta sūdaino drošību.”

“Viņi grib pārņemt kuģi?”

“Ja nepieciešams.”

Viņš pieņēma, ka Kersts un drošībnieki centās labot savas kļūdas un darīt visu iespējamo, lai apturētu notikumus — kas acīmredzami bija novedis līdz spraigām apšaudēm kuģa vārīgajās ejās. Viņam nebija ne mazākā priekšstata, cik cilvēku bija iesaistīti. Mēness kolonijā bija paredzēts izvietot vismaz vairākus tūkstošus kolonistu, varbūt vēl vairāk tiktu tur paturēti miegā. Vai tiešām pa Gilgamešu šobrīd skraidīja pustūkstotis dumpinieku? Un cik daudzi bija Ķersta rīcībā? Vai viņš modināja otrās pakāpes komandu un iegrūda pistoles viņu aukstajās rokās, lai izmantotu tos kā ierindniekus?

“Kas notika?” viņš prasīja — jautājuma adresāts gan drīzāk universs, nevis kāds konkrēts cilvēks.

“Man prieks, ka pajautāji.” Skoulzs iespraucās telpā, teju vai iebukņīdams ar elkoni apbruņotajam vīrietim, lai izbrīvētu sev telpu. “Ko tu tur teici, pirms izrāvām tevi no gultas? “Es nekur neiešu,” ne tā? Nu, laipni lūdzam klubiņā. Neviens no mums neparakstījās uz šo ceļojumu, lai vienkārši nosaltu kaut kādā nāves caurumā uz mēness bez atmosfēras.” Holstens mirkli skatījās uz viņu, ievēroja, kā kalsnā vīrieša garās rokas savelkas dūrēs, kā āda ap viņa muti un acīm konvulsīvi trīc — viņš pieņēma, ka šo efektu rada kāda narkotika, kas likusi vīrietim sazin cik ilgi palikt nomodā un uz kājām. Skoulzam pašam nebija ieroča, bet viņš bija iekarsīgs, bīstams vīrietis, kas piespiests pie sienas.

“Ē, ser...” Holstens iesāka, cik mierīgi vien varēja. “Jūs varbūt zināt, ka es esmu Holstens Meisons, klasicists. Neesmu pārliecināts, ka jums patiešām biju vajadzīgs es, vai arī jūs vienkārši pagrābāt, ko varējāt... kā gūstekni, vai... es patiešām īsti nezinu, kas te notiek. Ja ir kaut kas... ja es kādā veidā varu...”

“Tikt cauri sveikā ar veselu ādu?” Skoulzs pārtrauca.

“Nu, jā...”

“Tas nav atkarīgs no manis,” vīrietis nevērīgi attrauca un, šķiet, jau grasījās aizgriezties, bet tad pēkšņi sakoncentrējās un paskatījās uz Holstenu vēlreiz — ar svaigām acīm. “Labi, iepriekšējo reizi, kad tu biji nomodā, viss bija citādi. Bet, tici man, tu zini daudz ko — daudz ko ļoti vērtīgu. Un es saprotu, večuk, ka tā nav tava vaina, bet šeit uz spēles ir dzīvības, simtiem dzīvību. Tu esi te iesaistīts — gribi vai ne.”

Negribu, drūmi nosprieda Holstens, bet ko viņš varēja iebilst?

“Signalizē komunikāciju telpai,” Skoulzs pavēlēja, un sieviete pastiepās līdz vienai no konsolēm. Viņa teju vai apsēdās uz Holstena pleca, lai varētu nosūtīt komandas.

Pēc laba brītiņa uz sienas ekrāna parādījās Gaijena drūmais noģī-mis un draudīgi nopētīja visus un katru. Arī viņš Holstenam izskatījās vecāks, un šķita, ka cilvēciskums viņā izsīcis vēl vairāk.

“Es tā saprotu, ka jūs nenoliksiet ieročus,” Gilgameša kapteinis noskaldīja.

“Pareizi saproti,” Skoulzs rāmi atbildēja. “Tomēr šeit ir kāds tavs draugs. Varbūt vēlies atjaunot pazīšanos.” Viņš pabakstīja Holstena galvu, lai uzsvērtu savu domu.

Gaijena samiegtās acis un vienaldzīgā izteiksme nemainījās. “Un tad?” Nebija manāms, ka viņš vispār būtu Holstenu pazinis.

“Es zinu, ka tev viņš ir vajadzīgs. Es zinu, kur tu plāno aizblandī-ties pēc tam, kad būsi mūs visus nolēmis tukšainei,” Skoulzs teica. “Es zinu, ka jums jūsu dārgais klasicists būs nepieciešams, kad atradīsiet tās senās tehnoloģijas, par kurām esat tik pārliecināti. Un nemaz nemēģini pārmeklēt kravas sarakstus,” — to viņš pateica ar rūgtu uzsvaru, jo pats vēl nesen bija tikai daļa no šīs kravas, “jo šeit ir Nesele, kas ir nākamā labākā izvēle, — ne tāds eksperts kā tavs večuks, bet viņa zina vairāk nekā visi pārējie.” Viņš uzsita blakus stāvošajai sievietei pa plecu. “Tā ka parunāsimies, Gaijcn. Vai arī es nedotu ne pliku grasi par tavu klasicistu un vecāko inženieri.”

Gaijens nopētīja viņu — viņus visus — bez jebkādas izteiksmes. “Inženieres Leinas komanda viņas prombūtnē ļoti labi tiek galā,” viņš teica, it kā viņa būtu tikai uz pāris dienām nolikusies slimības gultā. “Kas attiecas uz to otru, mums tagad ir kodi, kas aktivizēs Zemes aparatūru. Zinātnes komanda ar to tiks galā. Es nerisināšu pārrunas ar cilvēkiem, kas noliedz manu autoritāti.”

Gaijena seja pazuda, bet Skoulzs vēl ilgi sažņaugtām dūrēm turpināja blenzt tukšajā ekrānā.