Džonatans Streindžs un misters Norels

7 Otru reizi tādas izdevības var nebūt

1807. gada oktobris

— Tā, ser! Situsi atmaksas stunda! — misters Drolaits sauca, visai negaidīti parādīdamies Hanover-skvēra nama bibliotēkā.

Atmaksas stunda? — misters Norels pārvaicāja. — Neko nesaprotu!

Jā, jā! — Drolaits nerimās. — Vintertones jaunkundze, sera Voltera līgava, šodien nomira. Pēc divām dienām viņiem vajadzēja apprecēties, bet tagad viņa, nabadzīte, guļ gluži mirusi un auksta. Tūkstoš mārciņu gadā! Iedomājieties, cik viņš izmisis! Ja viņai būtu izdevies izvilkt līdz nedēļas beigām, viss būtu gluži citādi! Viņam par katru cenu jādabū nauda — viņam parādu vairāk kā sunim blusu. Es nebūt nebrīnīšos, ja mēs no rīta uzzināsim, ka viņš pārgriezis sev rīkli.

Misters Drolaits uz brīdi atbalstīja elkoni uz krietna, ērta krēsla, kas stāvēja pie kamīna, un, palūkojies lejup, ieraudzīja draugu.

—t A, Lasclz, tas tik ir joks. Tad aiz tās avīzes bijāt jūs! Kā klājas?

Tikām misters Norels ieplestām acīm skatījās uz misteru Drolaitu.

Jūs sakāt, jaunā dāma ir mirusi? — viņš pārsteigts izdvesa. — Jaunā dāma, ko es tai istabā redzēju? Neticami. Tas ir ļoti negaidīti.

Nē, nē, gluži otrādi, — iebilda misters Drolaits, — tieši tas jau bija gai­dāms.

Bet kā tad kāzas? — jautāja misters Norels. — Visa lielā gatavošanās! Ne­viens laikam nezināja, cik smagi slima viņa ir.

Kā nu ne, varu jums apliecināt — zināja gan, — atteica Drolaits. — Visi zināja. Ūja! Viens zellis vārdā Dramonds, kas Ziemsvētkos redzēja viņu privā­tās viesībās Lemingtonas kūrortā, saderēja ar lordu Kārlailu uz piecdesmit mār­ciņām, ka mēneša laikā viņa būs pagalam.

Misters Laselzs saērcināts noklakšķināja mēli un nolika laikrakstu.

Nē, nē, — viņš atspēkoja, — tā nebija Vintertones jaunkundze. Jūs do­mājat Hūkemas-Niksas jaunkundzi, kuras brālis draudēja viņu nošaut, ja viņa apkaunos ģimeni — un visi nojauš, ka agri vai vēlu viņa to izdarīs. Bet tas notika Vortingā — un viņš saderēja nevis ar lordu Kārlailu, bet ar Eksmūras hercogu.

Drolaits brīdi prātoja.

Laikam jums taisnība, — viņš galu galā sacīja. — Bet tas nav galvenais, jo visi tiešām zināja, ka Vintertones jaunkundze ir slima. Protams, izņemot viņas māti. Tai likās, ka viņas meita ir pati pilnība — un kāda Pilnībai daļa gar slimībām? Pilnību var tikai apbrīnot; Pilnību var spoži izprecināt. Vecajai ne prātā nenāca, ka Pilnība varētu būt slima — viņa par to negribēja ne dzirdēt. Lai kā Vintertones jaunkundze klepoja un krita ģībonī, un bez spēka gulēja uz dīvāniņa, es neesmu dzirdējis, ka pie viņas kaut reizi būtu izsaukts ārsts.

Sers Volters par viņu būtu rūpējies labāk, — Laselzs noteica un nopuri­nāja avīzi, lai atkal ķertos pie lasīšanas. — Par viņa politiku var runāt visādi, bet viņš ir prātīgs cilvēks. Žēl gan, ka viņa nenodzīvoja līdz ceturtdienai.

Bet, mister Norel, — misters Drolaits pagriezās pret draugu, — jūs izska­tāties gluži bāls un slims! Jūs laikam dziļi satriec tas, ka jauna un nevainīga dzīve pārtrūkst, tikko iesākusies. Jūsu iejūtība dara jums godu, kā vienmēr, ser, — un es visnotaļ jums piekrītu — jauka puķīte zem smaga zābaka — jā, ser, tas man ir kā dunča dūriens sirdī — nespēju par to pat domāt. Bet no otras puses, viņa tomēr bija ļoti slima un agri vai vēlu būtu nomirusi — un, kā jūs pats stāstījāt, pret jums viņa nebija necik laipna. Es zinu, ka tā tagad nav pieņemts runāt, bet es nelokāmi palieku pie sava — jauniem ļaudīm jāizrāda cieņa ve­cām un mācītām personām, tādām kā jūs. Nav pieļaujama nekāda nekaunība un vīzdegunība, un tamlīdzīgas lietas.

Taču izskatījās, ka misters Norels nedzird šos vārdus, ar kuriem viņu tik at­saucīgi mierināja labākais draugs; kad viņš beidzot atvēra muti, likās, viņš sarunājas pats ar sevi, jo viņš dziļi nopūtās un murmināja:

Nebiju domājis, ka maģija šeit tik ļoti pagrimusi. — Viņš apklusa, tad aši, klusi nobubināja: — Augšāmcelt mirušos ir ļoti bīstami. Jau trīssimt gadu nekas tāds nav darīts. Es nedrīkstu to mēģināt!

Tas izklausījās gaužām neparasti, un misters Drolaits un misters Laselzs pār­steigti atskatījās uz savu draugu.

Gluži manas domas, ser,— misters Drolaits sacīja,— un neviens neaicina jūs to darīt.

Protams, es zinu visas formulas, — misters Norels turpināja, it kā Dro­laits nemaz nebūtu runājis, — bet šī ir tieši tā maģija, kuru es tik strikti norai­dīju! — Tur viss pārāk atkarīgs… Pārāk atkarīgs… Citiem vārdiem, iznākums var būt pilnīgi neparedzams! Burvis nepavisam nespēj valdīt… Nē! Es nemē­ģināšu. Ne domāt par to nedomāšu!

Iestājās īss klusums. Taču, kaut ari burvis bija nosolījies vairs par bīstamo burvestību nedomāt, viņš joprojām dīdījās savā krēslā, kodīja pirkstu galus, elpoja ļoti ātri un izrādīja dažādas citas dvēseles satraukuma pazīmes.

Mans dārgais mister Norel! — lēni teica Drolaits. — Man liekas, es sāku nojaust, par ko jūs domājat. Un, man jāatzīstas, es to uzskatu par lielisku ideju! Jums padomā ir grandiozs maģisks pasākums, apliecinājums jūsu neparasta­jām spējām! Apžēliņ, ser! Ja jums tas izdosies, visas Anglijas vintertones un pouli barā saskries pie jūsu lieveņa, lai tikai iepazītos ar brīnumaino misteru Norelu!

Un, ja viņam neizdosies, — sausi piezīmēja misters Laselzs, — visa An­glija aizcirtis durvis bēdīgi slavenā mistera Norela deguna priekšā.

Dārgo Laselz! — klaigāja Drolaits. — Kādas blēņas jūs runājat! Pieminiet manus vārdus, neko nevar izskaidrot tik viegli kā neveiksmi — tieši ar to jau visi nemitīgi nodarbojas.

Misters Laselzs attrauca, ka viņam neesot skaidrs, par ko ir runa, un abi ņē­mās ķīvēties, bet te pēkšņi pār viņu drauga mistera Norela lūpām izlauzās mok­pilns kliedziens.

Ak Dievs! Ko lai es daru? Ko lai daru? Visus šos mēnešus esmu vaiga svied­ros pūlējies, lai mans amats kļūtu pieņemams ļaužu acīs, tomēr mani vienalga nicina! Mister Laselz, jūs pazīstat Londonu, sakiet man…

Diemžēl, ser — misters Laselzs viņu steigšus pārtrauca, — mans prin­cips ir nekad nedot padomus. — Un viņš atkal ķērās pie savas avīzes.

Mans dārgais mister Norel! — teica Drolaits (negaidīdams, kamēr tiks pajautāts viņa viedoklis). — Var gadīties, ka otru reizi tādas izdevības vairs nebūs… — (tas bija spēcīgs arguments, un misters Norels ļoti smagi nopūtās,) — …un es nudien sev nepiedošu, ja būšu ļāvis jums to palaist garām neizman­totu. Ar vienu šāvienu jūs atdosit mums apburošo jauno dāmu — par kuras nāvi neviens nespēj domāt, neliedams gaužas asaras; jūs izglābsit no trūkuma cienījamu džentlmeni un uz mūžu mūžiem atdosit maģijai zaudēto varenību! Kad jūs būsit visiem pierādījis, cik vērtīgas ir jūsu mākas — cik tās ir noderī­gas, un tā tālāk —, kurš tad vairs spēs liegt burvjiem pelnīto godu un slavu? Burvjus cienīs tāpat kā admirāļus, daudz vairāk nekā ģenerāļus un, iespējams, tāpat kā arhibīskapus un lordus kanclerus! Es nebūt nebrīnīšos, ja viņa ma­jestāte nekavējoties izkārtos viņus pēc rangiem un nopelniem — būs ārkārtē­jie un pilnvarotie burvji un burvji-kanoniķi, un goda burvji, un tā joprojām. Bet jums, mister Norel, pienāksies vieta pašā augšā: jūs būsiet arhiburvis! Un tas viss ar vienu šāvienu, ser! Ar vienu šāvienu!

Drolaits pats bija sajūsmā par savu runu; Laselzs aizkaitināts čaukstināja laikrakstu — viņš nepārprotami būtu varējis celt jo daudzus iebildumus, taču pats bija sev to noliedzis, paziņodams, ka nedod padomus.

Diezin vai ir vēl kāds tik ļoti bīstams maģijas paveids! — misters Norels, itin kā izbijies, čukstus iebilda. — Tas ir bīstams gan burvim, gan burvestības objektam!

Ak, ser, — Drolaits saprātīgi atteica, — par briesmām, kas attiecas uz jums, droši vien jūs pats varat spriest vislabāk, savukārt objekts — izsakoties jūsu vārdiem — ir miris. Kas vēl ļaunāks ar viņu varētu atgadīties?

Drolaits labprāt dzirdētu atbildi uz šo interesanto jautājumu, taču misters Norels tādu nesniedza.

Es zvanīšu, lai padod karieti, — Drolaits pēdīgi paziņoja un tā arī iz­darīja. — Došos taisnā ceļā uz Bransvik-skvēru. Nebaidieties, mister Norel, man ir nojauta, ka visi mūsu priekšlikumi tiks uzklausīti ar vislielāko pretim­nākšanu. Pēc stundas gaidiet mani atpakaļ!

Kad Drolaits bija aizskrējis, misters Norels vismaz ceturtdaļstundu sēdēja, raudzīdamies vienā punktā, un Laselzs — kaut arī viņš neticēja burvestībai, kuru misters Norels solījās paveikt, (un tātad neticēja arī briesmām, ar kurām misteram Norelam, pēc viņa paša vārdiem, vajadzēs sastapties) — bija prie­cīgs, ka neredz ainas, ko, liekas, patlaban skatīja misters Norels.

Pēc tam misters Norels sarosījās, lielā steigā izķēra 110 plauktiem piecas vai sešas grāmatas un visas atvēra, laikam meklēdams lappuses, kurās gādīgi sniegti padomi burvjiem, kas grasās uzmodināt no nāves jaunas dāmas. Apmēram trīs ceturtdaļstundas viņš bija ļoti aizņemts, tad aiz durvīm atskanēja troksnis un ātrāk par pašu misteru Drolaitu bibliotēkā ieradās viņa balss:

— …neiedomājami liela laipnība! Ārkārtīgi pateicīgs…— Misters Drolaits palēkdamies iejoza pa bibliotēkas durvīm, viņa seja staroja platā smaidā. — Viss ir ļoti labi, ser! Sākumā sers Volters bija mazliet atturīgs, bet viss ir labi! Viņš lika man jums paziņot, ka viņš ir pateicīgs par jūsu līdzjūtību un uzmanību, taču nedomājot, ka no šādas izrīcības būtu kāds labums. Es teicu — ja viņš bažījas, ka par to vēlāk paklīdis runas, tad lai neuztraucas, jo mēs nevēlamies sagādāt viņam neveiklus brīžus — un ka mistera Norela vienīgā vēlēšanās ir būt viņam noderīgam, bet mēs ar Laselzsu esam mēmāki par mēmu, — bet viņš atteica, ka par to viņš vispār nedomājot, jo par ministru ļaudis smejas vienmēr, bet viņš vēlētos, lai Vintertones jaunkundzei ļautu dusēt Dieva mierā, jo tas viņas pašreizējā stāvoklī būtu vispiedienīgāk. "Dārgo ser Volter!" es saucu, "kā jūs varat tā runāt? Jūs taču noteikti nedomājat, ka bagāta un daiļa jauna dāma labprāt šķīrās no šīs dzīves pašā savu kāzu priekšvakarā — nepadarījusi jūs laimīgu! Ak, ser Volter!" — es teicu, — "varbūt jūs neticat mistera Norela burvestībām, bet kas tur slikts, ja viņš pamēģinās?" Toties māte uzreiz uzķēra manu domu un arī ņēmās viņu pierunāt — viņa man pastāstīja par kādu burvi, ko pazinusi bērnībā, tas bijis ļoti apdāvināts cilvēks un mīļš draugs visai viņu ģimenei — tas palīdzējis viņas māsai nodzīvot par vairākiem gadiem ilgāk, nekā visi bija uzdrošinājušies cerēt. Es jums saku, mister Norel, trūkst vārdu, lai izteiktu, cik pateicīga misis Vintertone ir par jūsu labo sirdi, un viņa lūdza, lai es jūs mudinu tūlīt pat doties turp, — un pats sers Volters teica, ka neredzot iemeslu jūsu ierašanos atlikt, — tādēļ es liku Deivijam gaidīt pie durvīm un nekustēties ne no vietas. Ak, mister Norel! Šī būs vispārēja izlīguma nakts! Visi pārpratumi, visas iedomas, kas kādreiz radušās no pāris neapdomīgi paspru­kušiem vārdiem, — viss, viss izklīdīs kā migla! Gluži kā Šekspīra lugā!

Misteram Norelam atnesa pelerīni, un viņš iekāpa karietē; pēc pārsteiguma izteiksmes viņa sejā, kad karietes durvis atvērās un tajā no vienas puses ielēca misters Drolaits, bet no otras — misters Laselzs, es sliecos spriest, ka viņš ne­bija nodomājis uzaicināt šos abus džentlmeņus doties uz Bransvik-skvēru viņam līdzi.

Laselzs atkrita sēdeklī, aiz smiekliem sprauslādams, un izteicās, ka nekad mūžā nav dzirdējis kaut ko tik smieklīgu, tad salīdzināja viņu ērto braucienu mistera Norela karietē pa Londonas ielām ar senām franču un itāļu pasakām, kurās vientieši sēžas ķipjos un iras pa pīļu dīķiem, tvarstīdami mēness atspīdumu, — misters Norels to būtu varējis ņemt ļaunā, ja vien misteram Norelam būtu bijis vaļas pievērst viņam uzmanību.

Piebraukuši pie misis Vintertones nama, viņi uz tā lieveņa ieraudzīja nelielu ļaužu bariņu. Divi izskrēja priekšā, lai saķertu zirgus aiz apaušiem, un eļļas lampa, kas spīdēja virs lieveņa, ļāva saskatīt, ka sagaidītāji bija savi desmit no misis Vintertones saimes ļaudīm, izgājuši laukā paskatīties uz burvi, kas grasās atdzīvināt viņu jauno kundzi. Zinot, kāda ir cilvēka daba, neminstinoties atzīšu^ ka viņu vidū bija arī tādi, kam ziņkārojās redzēt, kāds tad šis burvis izskatās. Tomēr daudzu bālajās sejās bija asaru pēdas un tos, domājams, šai aukstajā naktī uz ielas bija izdzinušas cildenākas jūtas.

Viens no kalpiem paņēma sveci un sāka iet misteram Norelam un viņa drau­giem pa priekšu, jo namā bija ļoti tumšs un auksts. Kāpnēs viņi izdzirdēja misis Vintertones balsi no augšas saucam:

Robert! Robert! Vai tas ir misters Norels? Ak! Paldies Dievam, ser! — Piepeši viņa stāvēja uz sliekšņa. — Es jau baidījos, ka jūs neatbrauksit! — Un tad, misteram Norelam par lielām šausmām, viņa satvēra abas viņa rokas savē­jās un, tās stipri spiezdama, lūdzās, lai viņš izmanto savas visiedarbīgākās bur­vestības un atsauc Vintertones jaunkundzi atpakaļ dzīvē. Par naudu nevajagot domāt! I.ai viņš minot savu cenu! Tikai lai apsolot, ka atdošot viņas mīļo bēr­niņu! Lai apsolot!

Misters Norels nokremšļojās un, iespējams, jau gribēja uzsākt vienu no sa­viem izvērstajiem, garlaicīgajiem skaidrojumiem par modernās maģijas filozo­fiju, kad priekšā izslīdēja misters Drolaits, kurš saņēma misis Vintertones rokas un izglāba viņus abus.

Mīļā kundze, es jūs lūdzu, esiet jel mierīgāka! — Drolaits iesaucās. — Jūs redzat, ka misters Norels ir ieradies, un mēs darīsim visu, kas būs viņa varā. Viņš lūdz jūs vairs nepieminēt naudu. Viss, ko viņš šovakar darīs, tiks darīts draudzības vārdā… — Sai brīdī misters Drolaits paslējās uz pirkstgaliem un pastiepa zodu, lai paskatītos pāri misis Vintertones plecam — tur istabas vidū stāvēja sers Volters Pouls. Sers Volters, nupat piecēlies no sava krēsla, stāvēja nošķiru un raudzījās uz atnācējiem. Sveces gaismā varēja redzēt viņa bālumu un iedubušās acis, viņa seja šķita mazliet liesāka nekā agrāk. Vienkārša pie­klājība prasīja, lai viņš pieiet atnācējiem klāt un apsveicinās, tomēr sers Volters to nedarīja.

Bija ērmoti noskatīties, kā misters Norels pie durvīm vilcinās un izrāda lielu nevēlēšanos, lai viņu ved tālāk, pirms viņš nav aprunājies ar seru Volteru. — Bet man jāparunā ar seru Volteru! Tikai daži vārdi jāpasaka seram Volte­ram! — Es darīšu visu, kas manos spēkos, ser Volter! — viņš kliedza turpat no durvjpriekšas. — Tā kā jaunā dāma… khem… šķīrās no mums ne tik sen, varu teikt, ka viss rādās cerīgi. Jā, man liekas, es tiešām varētu sacīt, ka ir cerības. Ta­gad es iešu, ser Volter, un darīšu, kas man darāms. Cerams, visnotaļ drīz man būs tas gods nākt pie jums ar labām ziņām!

Visus tos solījumus, kurus misis Vintertone tik ļoti lūdzās, bet nesaņēma, misters Norels tagad dedzīgi vēlējās dot seram Volteram, kurš tos manāmi nevēlējās dzirdēt. Palikdams savā viesistabas patvērumā, sers Volters palocīja galvu un, kad misters Norels neparko negāja prom, aizsmacis uzsauca: — Pa­teicos, ser! Pateicos! —Viņa mute dīvaini izstiepās. Iespējams, tas bija domāts kā smaids.

Es no visas sirds vēlos, ser Volter, — sauca misters Norels, — kaut varētu jūs aicināt līdzi, lai jūs redzat, ko es daru, taču šī ir ļoti savdabīga burvestība, kas jāveic pilnīgā vientulībā. Ceru, ka man būs tas gods parādīt jums kādu bur­vestību citā reizē!

Sers Volters īsi paklanījās un aizgriezās.

Misis Vintertone tai brīdī sarunājās ar savu kalpu Robertu, un Drolaits iz­mantoja šo izdevību, lai pavilktu misteru Norelu sānis un sāktu dedzīgi čuk­stēt viņam ausī:

Nē, nē, ser! Nesūtiet viņus prom! Es iesaku sapulcēt ap gultu visus, kas ir ar mieru nākt. Ticiet man, tā ir labākā garantija, ka par mūsu šīsnakts veikumu rīt zinās visa pilsēta. Un nebaidieties sarīkot nelielu blīkšķi un jandāliņu, tas vis­vairāk satrieks kalpus — lieciet lietā jūsu labākos buramvārdus, esiet tik laipns! Ak debess! Cik es esmu neattapīgs! Kāpēc man neienāca prātā paņemt līdzi ķī­niešu pulverīšus, tos varētu iemest ugunī! Jums jau droši vien pašam nav līdzi?

Misters Norels viņam neatbildēja un palūdza, lai viņu bez vilcināšanās ved pie Vintertones jaunkundzes.

Kaut arī burvis bija skaidri pateicis, ka vēlas turp doties viens, viņa mīļie draugi misters Drolaits un misters Laselzs brīdī, kad misteru Norelu gaidīja grūtākais pārbaudījums viņa karjerā, nespēja pamest viņu vienu, tāpēc Ro­berts veda uz trešo stāvu visus trīs.