Džonatans Streindžs un misters Norels

62 Es iznācu pie viņiem kliedzienā, kas iztraucēja ziemas meža klusumu…

1817. gada februāra sākums

Rīta svīdums februāra sākumā; krustceles meža vidū. Starp kokiem garo dū­maka, no kokiem plūst tumsa. Neviens no abiem ceļiem nebija necik nozīmīgs, tie bija izdangāti un nekopti; pa vienu vispār mēdza ripot tikai zemnieku rati. Bezgala nomaļa vieta, kas nav atzīmēta nevienā kartē. Pat nosaukuma tai nav.

Drolaits stāvēja krustcelēs. Nekur tuvumā nebija zirga, nemanīja ari kalpu ar karieti vai ratiem: kā viņš bija te nokļuvis, nevarēja saprast, — taču bija redzams, ka šajās krustcelēs viņš gaida jau ilgi: viņa mētelis bija apsarmojis balts. Izdzirdis aiz muguras klusu klaudzienu, viņš apcirtās: taču tur nebija nekā, tās pašas mēmo koku rindas.

Nē, nē! — viņš nomurmināja. — Tur nekā nebija. No zara nokrita sausa lapa, tas arī viss. — Atskanēja spalgs krakšķis, itin kā ledum pārplēšot koku vai akmeni. Viņš atkal skatījās apkārt, taču acis aiz šausmām gandrīz neko nere­dzēja. — Sausa lapa, tā bija tikai sausa lapa, — viņš murmināja.

Tad atkal jauna skaņa. Viņu pārņēma nāves bailes, viņš nesaprata, no ku­rienes tā nāk; pēdīgi pazina — zirga pakavu klaudzoņa. Viņš lūkojās uz ceļu vai visas acis izskatīdams. Blāvs, pelēks izsmērējums miglā rādīja, no kuras pu­ses tuvojas zirgs un jātnieks.

Beidzot viņš ir klāt. Viņš ir klāt, — Drolaits murmināja un metās uz priekšu. — Kur jūs kavējāties? — viņš iekliedzās. — Es jūs gaidu jau stundām ilgi!

Un kas par to? — pretī skanēja Laselza balss. — Jums visviens nekas cits nav darāms.

Ko? Nē, jūs alojaties! Jūs briesmīgi alojaties! Pēc iespējas ātrāk vediet mani uz Londonu!

Visam savs laiks. — Laselzs iznira no miglas un pievilka pavadas. Viņa smalkās drānas un cepuri viscaur klāja sudrabains rasas sūbējums.

Drolaits stāvēja, skatīdamies uz viņu, un tad, runādams gandrīz kā agrā­kais Drolaits, pūcīgi aizrādīja:

Jūs nu gan esat vareni uzcirties! Ziniet, tā plātīties ar savu bagātību nav gluži prātīgi. Vai jums nav bail no lielceļu laupītājiem? Šis ir ļoti atpalicis no­stūris. Ir ļoti iespējams, ka te apkārt ložņā briesmīgi neganti ļaudis.

Tā tiešām varētu būt. Bet redziet? Esmu paņēmis līdzi pistoles, un esmu tikpat briesmīgs un negants kā viņi.

Te Drolaitam kaut kas iešāvās prātā.

Kur tad otrs zirgs? — viņš jautāja.

Kas?

Otrs zirgs! Ar kuru es varētu nokļūt Londonā! Klausieties, Laselz, jūs gan esat aitasgalva! Kā lai es tieku uz Londonu bez zirga?

Laselzs smējās.

Laikam būšu domājis, ka jums nepavisam negribēsies galvaspilsētā rādī­ties. Jūsu parādi gan ir nolīdzināti — tos samaksāju es —, bet Londona ir pilna ir cilvēkiem, kas jūs neieredz un ar lielāko prieku izdarīs ko ļoti nelāgu.

Drolaits skatījās tukšām acīm, it kā ne vārda nebūtu sapratis. 'lād spalgi, satraukti iekliedzās:

Bet man jāizpilda burvja pavēles! Viņš lika man nodot ziņas dažādiem cilvēkiem! Man nav laika! Nedrīkstu zaudēt ne stundu!

Laselzs savilka uzacis:

Vai jūs esat piedzēries? Vai varbūt murgojat? Norels jums neko nav uzdevis. Ja viņš kaut ko no jums gribētu, tad paziņotu ar manu starpniecību, un vispār…

Ne jau Norels. Streindžs!

Laselzs sava zirga mugurā sēdēja stings kā elkutēls. Zirgs cilāja kājas un sku­rināja galvu, bet Laselzs vispār nekustējās. Pēc brīža viņš ierunājās klusā, drau­dīgā balsī:

Esiet tik laipns, paskaidrojiet, ko jūs te runājat! Streindžs? Kā jūs uzdro­šināties man piesaukt Streindžu? Iesaku jums ļoti cītīgi pārdomāt savu atbildi un tikai tad runāt. Es esmu ļoti neapmierināts. Manuprāt, jums bija doti pilnīgi skaidri norādījumi: jums bija jāpaliek Venēcijā tik ilgi, kamēr tur uzturas Streindžs. Bet jūs esat šeit. Un viņš ir tur.

Es neko nevarēju darīt! Biju spiests doties prom! Jūs nesaprotat. Es viņu satiku, un viņš man teica…

Laseizs pacēla roku.

Es nevēlos turpināt šo sarunu ceļa vidū. Ieiesim mežā starp kokiem.

Starp kokiem! —Tas tikko saskatāmais sārtums, kas vēl bija palicis Dro- laita sejā, izzuda pavisam. — Nē, nē! Tikai ne to! Es tur neiešu iekšā! Neprasiet to no manis!

Kas vēl tās par runām? — Laseizs, zaudējis kādu nieku no savas uzpū­tības, palūkojās apkārt. —Vai Streindžs licis kokiem mūs izspiegot?

Nē jel. Ne jau tas mani baida. Es nespēju izskaidrot. Viņi mani gaida! Viņi mani pazīst! Es tur neiešu! — Drolaits nezināja tādus vārdus, ar kuriem būtu iespējams izteikt, kas ar viņu bija noticis. Viņš izstiepa rokas, it kā cerētu Laselzam parādīt, kā upes apvij viņa kājas, kā viņam cauri aug koki, kā viņa sirds un viss iekšķums vairs ir akmeņi vien.

Laseizs pacēla jājampātagu.

Es nesaprotu, ko jūs te runājat, un nemaz nevēlos saprast. — Viņš mu­dināja zirgu iet Drolaitam virsū un atvēzēja pātagu. Nabaga Drolaits nepa­visam nebija dūšinieks, tā nu viņš rikšiem tecēja uz mežu. Piedurkne aizķērās aiz kazenāja zara, viņš iekliedzās.

—Ak, nebrēciet jel! — laseizs uzšņāca. — Citi padomās, ka te kādu galina nost.

Viņi virzījās dziļāk mežā, līdz izgāja nelielā klajumā. Laseizs nokāpa no zirga un piesēja to pie koka. Izņēmis abas pistoles no seglu somām, viņš iebāza tās mēteļa kabatās. Tad pagriezās pret Drolaitu.

Tātad jūs redzējāt Streindžu? Labi. Patiesībā lieliski. Es biju pārliecināts, ka jūs savā gļēvulībā neuzdrošināsities runāt ar viņu aci pret aci.

Es baidījos, ka viņš mani pārvērtīs par kaut ko šausmīgu!

Laseizs ar derdzīgumu noskatījās uz Drolaita netīrajām drānām un no- tramdīta dzīvnieka sejas izteiksmi.

Vai jūs skaidri zināt, ka viņš to neizdarīja?

Ko? — Drolaits nesaprata.

Kāpēc jūs nevarējāt viņu vienkārši nogalināt? Tur, Tumsībā? Jūs taču laikam tur bijāt divi vien? Ne gailis pakaļ nedziedātu.

O, jā. Ka tik ne tā. Viņš ir liels un gudrs, ašs un nežēlīgs. Kur nu man ar viņu spēkoties.

Es būtu to izdarījis.

Tiešām? Hm, laipni lūdzu, dodieties uz Venēciju un rīkojieties!

Kur viņš tagad ir?

Tumsībā — Venēcijā —, bet viņš dosies uz Angliju.

Viņš tā teica?

Jā, es taču jums sacīju — man jānodod ziņas: viena Čaildermasam, viena Norelam, un viena visiem Anglijas burvjiem.

Un kas tad jums jāpavēsta?

Čaildermasam man jāpaziņo, ka lēdija Poula 110 mirušiem netika uzmo­dināta tā, kā Norels apgalvo, — viņam palīgā nāca elfs, un šis elfs izdarīja ko ļoti sliktu — un man jānodod Čaildermasam maza lādīte. Tā ir pirmā ziņa. No­relam man jāpaziņo, ka Streindžs atgriežas. Tā ir trešā ziņa.

Laselzs apsvēra dzirdēto.

Tā lādīte, par ko jūs runājāt, — kas tajā atrodas?

Nezinu.

Kāpēc? Tā ir aizzīmogota? Aizslēgta ar burvestību?

Drolaits aizvēra acis un pašūpoja galvu.

Arī to es nezinu.

Laselzs laida vaļā skaļus smieklus.

Jūs taču nemēģināsit man iestāstīt, ka šī lādīte nedēļām ilgi atradās jūsu rokās un jūs pat nemēģinājāt to atvērt? Jūs? Kā tad: kad jūs nācāt pie manis uz mājām, es ne uz mirkli neuzdrošinājos atstāt jūs vienu pašu. Visas manas vēstules būtu izlasītas; nākamajā rītā manas darīšanas pārzinātu visa Londona!

Drolaits nodūra acis. Likās, viņš sarūk mazāks; ja tas ir iespējams, viņš kļuva par vairākiem grādiem nožēlojamāks. Kāds varētu nodomāt, ka viņam kauns klausīties par saviem pagātnes grēkiem, bet nē, tā nebija:

Man bail, — viņš čukstēja.

Uffl — Laselzs noskaities nošņācās. — Kur ir tā lādīte? — viņš nopra­sīja. — Dodiet šurp!

Drolaits no sava mēteļa kabatas izvilka netīrā mutautā ietīstītu priekšmetu. Mutauts bija sasiets neskaitāmos apbrīnojami sarežģītos mezglos — lai par visām varēm novērstu iespēju, ka lādite pati no sevis atveras vaļā. Drolaits to iedeva Laselzam.

Vaibstīdamies un tā pauzdams savu milzīgo riebumu, Laseizs ņēmās piņ- ķerēt vaļā mezglus. Kad pēdējais no tiem bija atraisīts, viņš atvēra lādīti.

Klusums.

Jūs esat nelga,— Laseizs paziņoja, sparīgi aizcirta lādīti un iebāza to sev kabatā.

Ei! Man jāatdod… — Drolaits iesāka, velti izstiepdams roku.

Jūs teicāt, ka Streindžs sūta uz Angliju trīs ziņas. Kāda ir trešā?

Diez vai jūs sapratīsit.

Ko? Jūs saprotat, bet es nesapratīšu? Jūs laikam Itālijā esat apbrīnojami pieņēmies prātā.

Es nerunāju par prātu.

Par ko tad? Runājiet ātri, man šī pļāpāšana sāk apnikt.

Streindžs teica — koki runā ar akmeņiem. Akmeņi runā ar ūdeņiem. Viņš teica, ka burvjiem jāmācās maģija no mežiem, akmeņiem un tamlīdzī­gām lietām. Viņš teica, ka Džona Askglāsa senie sabiedrotie tepat vien ir.

Džons Askglāss, Džons Askglāss! Kā man apriebies šis vārds! Visi par viņu vien vāvuļo. Pat Norels. Man tas nav saprotams: kopš viņa laikiem ir pa­gājuši četri simti gadu!

Drolaits atkal izstiepa roku:

Atdodiet lādīti! Man ir pavēlēts…

Velns lai parauj, kas jums uznācis? Vai jūs tiešām nesaprotat? Nekādas ziņas nevienam nav jānodod — tikai tā, kas ir domāta Norelam, un to es nodošu pats.

Drolaits šausmās iegaudojās:

Lūdzu, lūdzu! Es nedrīkstu viņu piekrāpt! Jūs nesaprotat! Viņš mani nogalinās! Vai izdarīs ko vēl briesmīgāku!

Laseizs izpleta rokas un paskatījās apkārt, it kā piesaukdams mežu par tādu nedzirdētu blēņu liecinieku.

Vai jūs patiešām domājat, ka es ļaušu jums kaitēt Norelam? Proti — kaitēt matū

Es neesmu vainīgs! Neesmu vainīgs! Es baidos viņu neklausīt!

Tārps, vai tu taisies nostāties starp mani un Streindžu? No tevis ne slapja vieta nepaliks!

Drolaits ieīdējās, itin kā iekunkstējās aiz bailēm. Viņa acīs bija savāds, stik­lains skatiens. Likās, viņš grasās kaut ko sacīt, — taču nē, viņš ar pārsteidzošu veiklību apcirtās un metās bēgt.

Laselzs ij nedomāja dzīties pakaļ. Viņš vienkārši izvilka vienu no savām pistolēm, notēmēja un izšāva.

Lode trāpīja Drolaitam kājā; bālgani pelēkajā mežā uz brīdi uzziedēja mikla, sarkana miesas un asiņu puķe. Drolaits iekliedzās un iekrita kazenāju brikšņos. Viņš metās lišus un mēģināja rāpot, taču kāja bija gluži nekustīga, turklāt kazenāji turēja viņu aiz drēbēm, viņš nespēja tikt no tiem vaļā. Pagriezis galvu, viņš ieraudzīja Laselzu nākam tuvāk; viņa seja, pāršķiebta šausmās un sāpēs, izskatījās gluži sveša.

Laselzs izšāva no otras pistoles.

Drolaita galva kreisajā pusē pārplīsa kā ola vai apelsīns. Viņš vairākas reizes krampjaini noraustījās un tad vairs nekustējās.

Kaut arī mežā vairāk neviena nebija, kaut arī asinis dunēja viņam ausīs, krū­tīs, visās maliņās, Laselzs aizliedza sev izrādīt kaut mazāko saviļņojumu; viņš noprata, ka tas nebūtu džentlmeņa cienīgi.

Laselzam bija sulainis, liels "Ņūgeitas kalendārā" un "Noziedznieku reģistrā" publicēto slepkavību un karātavu stāstu cienītājs. Reizēm Laselzs uzjautrinā­jās, palasīdams kādu no šiem izdevumiem. Raksturīga žanra iezīme bija tā, ka slepkavnieku, lai cik bravūrīgi un bezbailīgi tas izturējās slepkavošanas laikā, pēc tam allaž pārņēma mīkstčaulīgas jūtas, viņš sāka uzvesties dīvaini un tas arī viņu pazudināja. Laselzs stipri apšaubīja šo stāstu ticamību, tomēr drošības pēc ieklausījās sevī: vai nav manāmas nožēlas vai šaušalu pazīmes. Neko tam­līdzīgu viņš neatrada; patiesībā viņa galvenās izjūtas bija atvieglojums par to, ka pasaulē būs par vienu ķēmu mazāk. "Galu galā," viņš pats sev teica, "ja viņš pirms trim četriem gadiem būs zinājis, cik briesmīgi nolaidīsies, tad pats būtu nācis pie manis un lūdzies, lai es to izdaru."

Pavisam blakus kaut kas iešalcās. Laselzs ar pārsteigumu redzēja, ka no Drolaita labās acs (kreisās pēc pistoles šāviena vairs nebija) spraucas ārā smuidra atzala. Ap viņa kaklu un krūtīm vijās efejas. Rokai cauri bija izlīdis āmuļa dziets; cauri pēdai — jauns bērziņš; no vēdera auga vilkābele. Likās, mežs piesitis viņu krustā, — taču ar to vien mežam nebija diezgan, tas turpināja augt. Spīdīgi brūnu un koši sārtu dzinumu mudžeklis aizsedza sadragāto seju, augums un miesas saira, no tām sev spēku smēlās augi un citas dzīvas radības. Pagāja pa­visam īss brīdis, un no Kristofera Drolaita vairs nekas nebija palicis pāri. Koki, akmeņi un zeme bija ieņēmuši viņu sevī, taču to aprisēs vēl aizvien varēja noskārst, kāds cilvēks viņš agrāk bija.

"Tas kazenājs laikam bija viņa roka," Laseizs prātoja. "Tas akmens… varbūt sirds? Jā, droši vien: mazs un ciets." Viņam uznāca smiekli.

— Ar to Streindža maģiju nu gan ir joki, — viņš noteica, gan nevienu ne­uzrunādams, — agri vai vēlu viss vēršas pret burvi pašu.

Viņš ielēca seglos un jāja atpakaļ uz ceļa pusi.