Džonatans Streindžs un misters Norels

31 Septiņpadsmit beigti neapolieši

1812. gada aprīlis/1814. gada jūnijs

Britu armijas rindas tosgadus papildināja arī "izlūkvirsnieki", kuru uzde­vums bija runāt ar vietējiem iedzīvotājiem, zagt franču armijas vēstules un vienmēr zināt, kur izvietots franču karaspēks. Lai cik romantiski varbūt ir jūsu priekšstati par karu, Velingtona izlūkvirsnieki noteikti bija daudz romantis­kāki. Viņi mēnesnīcā brida pāri upēm un svelošā saulē šķērsoja kalnu grēdas. Viņi biežāk dzīvoja aiz francūžu pozīcijām, nevis angļu pusē un pazina ikkatru, kas sirdī bija angļu piekritējs.

Ievērojamākais no šiem izlūkvirsniekiem neapšaubāmi bija majors Kahūns Grānts no Vienpadsmitā kājnieku pulka. Francūžiem nereti gadījās pacelt acis no tiem pienākumiem, ar ko viņi tai reizē bija nodarbināti, un tad viņi savie- dēja majoru Grāntu, kurš, sēdēdams zirga mugurā, novēroja viņus no tālīna kalna gala. Majors noraudzījās uz viņiem caur savu teleskopu un pēc tam rak­stīja piezīmes mazā bloknotiņā. Francūžiem tas bija ārkārtīgi nepatīkami.

1812. gada aprīlī majors Grānts kādurīt gluži negaidot atklāja, ka ir iespros­tots starp divām francūžu kavalērijas patruļām. Kad kļuva skaidrs, ka jāšus no francūžiem aizbēgt neizdosies, viņš nolēca no zirga un paslēpās tuvīnā birztalā.

Majors Grānts arvien sevi bija uzskatījis par kareivi, nevis par spiegu, un, kā jau kareivis, viņš turēja par goda lietu allaž staigāt mundierī. Nelaimīgā kārtā Vienpadsmitā kājnieku pulka mundieris (kā jau gandrīz visi kājnieku mun­dieri) bija koši sarkans, un francūžiem it nemaz nebija grūti uziet pavasarīgi zaļo lapiņu vidū patvērušos majoru.

Britiem Grānta krišana gūstā bija katastrofa, kas līdzinājās veselas parastu kareivju brigādes zaudējumam. Lords Velingtons nekavējoties trieca ceļā vēst­nešus ar steidzamām vēstulēm — vienus pie francūžu ģenerāļiem ar priekš­likumu apmainīt gūstekņus un otrus pie guerilla komandieriem [53] ,' Guerilla ir spāņu vārds, kas nozīmē "kariņš". Gerilju bandas bija spāniešu grupas, skaitā starp dažiem desmitiem un tūkstošiem, kas cīnījās ar francūžu karaspēku un tram­dīja to. Dažu bandu vadoņi bija kādreizējie kareivji un tajās pastāvēja cienījama militāra disciplīna. Citi nebija nekas vairāk par laupītājiem, un savu nelaimīgo tautiešu tiranizēša- nai veltīja tikpat daudz uzmanības cik cīņai ar francūžiem.

solot par Grānta izpestīšanu kaudžu kaudzēm sudraba peso un ieroču. Kad šie pamudi­nājumi neko nedeva, lordam Velingtonam vajadzēja ķerties pie cita plāna. Viņš atsauca pie sevis vienu no pašiem slavenākajiem un nežēlīgākajiem guerilla vadoņiem, Heronimo Saornilu, samaksāja tam un lika aizvest pie majora Grānta Džonatanu Streindžu.

— Šis Saornils ir diezgan baigs subjekts, — lords Velingtons uz atvadām sacīja Streindžam, — taču man prāts ir mierīgs, jo, runājot atklāti, mister Streindž, jūs esat tāds pats.

Saornils un viņa banda patiešām izrādījās briesmīgi un asinskāri bandīti. Viņi bija netīri, smirdīgi un neskuvušies. Aiz jostas viņiem bija aizsprausti naži un līki zobeni, pār plecu pārmestas šautenes. Viņu drānas un seglu segas klāja draudīgi un šermuļaini attēli: galvaskausi ar sakrustotiem kauliem, uz dun­čiem uzdurtas sirdis, karātavas, stiepšana uz moku rata, kraukļi, kas izknābj sirdis un acis, un citas tikpat jaukas iztēles ainas. Sākumā šķita, ka bildes ir veidotas no perlamutra pogām, taču ieskatoties vērīgāk, atklājās, ka tie ir viņu nogalināto francūžu zobi. It īpaši Saornila personu rotāja tik daudz zobu, ka sakustēdamies viņš grabēja, un šķita, ka visi nokautie francūži vēl arvien dre­belējas bailēs.

Šādi saposušies, no galvas līdz kājām nokārušies ar nāveszīmēm un iero­čiem, Saornils un viņa vīri bija pieraduši iedzīt šausmas visos, kas gadījās viņiem ceļā. Tādēļ viņi nedaudz sastulba, kad izrādījās, ka angļu burvis viņus pārtrumpojis — tas bija atstiepis sev līdzi zārku. Kā tas bieži mēdz būt ar nežēlīgiem cilvēkiem, Saornila bandīti bija gaužām māņticīgi. Kāds no viņiem piegāja pie Streindža un apjautājās, kas esot tajā zārkā.

Cilvēks, — burvis vienā mierā atbildēja.

Pēc vairākas dienas ilga un grūta pārgājiena zirga mugurā gerilju banda bija nogādājusi Streindžu kalnā, no kura varēja pārredzēt galveno ceļu no Spā­nijas uz Franciju. Bandīti apgalvoja, ka sagūstītāji noteikti vedīs majoru Grāntu tieši pa šo ceļu.

Saornila ļaudis uzcēla savas teltis un ierīkojās uz gaidīšanu. Trešajā dienā viņi ieraudzīja pa ceļu virzāmies lielu francūžu kareivju vienību, un tās vidū savā sarkanajā mundierī jāja majors Grānts. Streindžs uzreiz pavēlēja atvērt zārku. Trīs guerrilleros paņēma laužņus un pacēla vāku. Iekšā viņi atrada māla lelli — tādu kā tirgotavas manekenu, kas bija izgatavots no tā paša parastā, sarkanā māla, no kura spānieši darina savus košos šķīvjus un krūzes. Lcllis bija cilvēka augumā, taču ļoti rupji veidots. Acu vietā tam bija divi caurumi un de­gunu nav vērts ne pieminēt. Toties tas bija rūpīgi ieģērbts Vienpadsmitā kāj­nieku pulka virsnieka mundierī.

Tagad klausieties, — Streindžs sacīja Heronimo Saornilam. — Kad pir­mie francūži nonāks līdz tai klintij, svilpiet savus vīrus un uzbrūciet.

Pagāja savs brīsniņš, līdz Saornils aptvēra, ko no viņa vajag, jo vairāk tāpēc, ka Streindža spāniešu valodai piemita vairākas gramatikas un izrunas ērmības.

Beidzot sapratis, viņš jautāja:

Vai mums mēģināt atbrīvot El Buoetio Granto7 — (Par El Bueno Grauto spānieši sauca majoru Grāntu.)

Nekādā gadījumā! — noliedza Streindžs. — El Bueno Granto atstājiet manā ziņā!

Saornils kopā ar vīriem jāja lejup un paslēpās aiz skrajas koku rindas, kas viņus neļāva no ceļa saskatīt. No turienes viņi atklāja uguni. Francūži bija pār­steigti negaidot. Daži tika nogalināti, daudzi citi ievainoti. Viņiem apkārt nebija lielu akmeņu, tikai daži krūmi — nekāda patvēruma —, taču vēl aizvien priekšā stiepās ceļš, un viņiem bija izredzes atrauties no uzbrucējiem. Pēc pā­ris izbīļa un apjukuma minūtēm francūži atjēdzās, savāca ievainotos un aiz- auļoja.

Guerrilleros pagrieza zirgus un devās atpakaļ kalnup, ļoti apšaubīdami, vai tam visam ir bijusi kāda jēga: galu galā, vienībai aiztraucoties, sarkanais mun­dieris jo koši vīdēja francūžu vidū. Nonākuši kalna galā, kur pirmīt bija atstā­juši burvi, viņi ar pārsteigumu atklāja, ka tas vairs nav viens. Kopā ar viņu bija majors Grānts. Abi omulīgi sēdēja uz akmeņiem, ēda aukstu cāli un piedzēra klaretu.

…Braitonai nav ne vainas, — tai brīdī atzina majors Grānts, — bet man gan labāk patīk Veimuta.

Tas gan ir jocīgi, — atsaucās Streindžs. — Es Veimutu nevaru ciest. Pava­dīju tur vienu no riebīgākajām nedēļām dzīvē. Biju neatmanīgi iemīlējies kādā meitenē, vārdā Marianna, bet viņa mani atraidīja un izvēlējās zelli ar muižu Jamaikā un stikla aci.

Veimuta pie tā nav vainīga, — iebilda majors Grānts. — Ā! Capitdtt Saor- nil! — Viņš sveicinot pamāja bandītu vadonim ar cāļa kāju. — Buenos dias!

Francūžu vienības virsnieki un kareivji turpināja ceļu uz Franciju un, no­nākuši Bajonā, nodeva gūstekni Bajonas slepenpolicijas šefam. Slepenpolicijas šefs devās sasveicināties ar personu, ko ar pilnu pārliecību uzskatīja par majoru Grāntu. Viņš mazliet samulsa, kad, spiežot majoram roku, tā nolūza līdz pašam plecam. Francūzis bija tik pārsteigts, ka palaida to vaļā, roka nokrita zemē un sašķīda tūkstoš gabalos. Viņš pacēla acis, lai dziļi atvainotos majoram Gran­tam, un vēl vairāk apstulba, ieraudzījis, ka majora sejā parādās lielas, melnas plaisas. Tad nolūza puse majora galvas — atklājās, ka iekšpusē viņš ir pilnīgi dobs, — un vēl pēc brīža viss majors sadrupa kā Oliņš Boliņš no peršas par Zosu māmiņu.

22. jūnijā Velingtons karoja ar francūžiem senās universitātes pilsētas Salaman- kas pievārtē. Tā bija pati svarīgākā britu armijas daļu uzvara beidzamajos gados.

Vakarā franču armija bēga pa mežu, kas pletās dienvidos no Salamankas. Skriedami kareivji pacēla galvas un pārsteigti ieraudzīja, ka starp tumšajiem kokiem pie viņiem lejup laižas eņģeļu pulki. Eņģeļi zaigoja žilbinošā spožumā. To spārni bija balti kā gulbjiem un drānas virmoja kā perlamutrs, zivju zvīņas vai debesis pirms pērkona grāviena. Rokās tie turēja liesmojošus šķēpus un to acīs dega dievišķa dusmība. Tie neiedomājami ātri lidoja starp kokiem un vi­cināja šķēpus francūžiem gar degunu.

Daudzus kareivjus pārņēma tādas šaušalas, ka tie pagriezās un metās atpa­kaļ uz pilsētu — tieši britu armijas nagos. Lielais vairums tā apstulba, ka nedarīja neko, vien stāvēja un ieplestām acīm skatījās. Kāds zaldāts, drosmīgāks un ap­ņēmīgāks par citiem, lūkoja saprast, kas īsteni notiek. Viņam likās augstākajā mērā neticami, ka Debesis piepeši sabiedrojušās ar Francijas ienaidniekiem: galu galā, nekas tāds nebija dzirdēts kopš Vecās derības laikiem. Viņš ievēroja, ka eņģeļi gan draud kareivjiem ar saviem šķēpiem, taču neuzbrūk. Nogaidījis, līdz viens no eņģeļiem traucās uz viņa pusi, brašais zaldāts trieca tam virsū šķēpu. Šķēps nesastapa ne mazāko pretestību — vien tukšu gaisu. Arī eņģelis nelikās ne cietis, ne apstulbināts. Francūzis tūdaļ uzsauca saviem tautiešiem, ka bailēm nav pamata: eņģeļu karapulks bija tikai Velingtona burvja radīts šķi­tums, tie viņiem neko nespēja nodarīt.

Eņģeļu rēgu vajāti, francūžu kareivji turpināja ceļu. Iznākuši no meža, viņi nokļuva Tormesas krastā. Upei pāri veda sens tilts, pa kuru varēja nokļūt tieši Albadetormesas pilsētiņā. Kādam no lorda Velingtona sabiedrotajiem kaut kas bija misējies, un tilts bija palicis gluži neapsargāts. Francūži šķērsoja upi un cauri pilsētiņai bēga tālāk.

Pēc vairākām stundām, neilgi pēc rītausmas, pa Albadetormesas tiltu gurdi jāja lords Velingtons. Viņu pavadīja pulciņš džentlmeņu: pulkvežleitnants Delansijs, kurš bija arī armijas intendanta palīgs, glīts jauneklis vārdā Ficrojs Somersets, kas pildīja lorda Velingtona militārā sekretāra pienākumus, un Džonatans Streindžs. Visi bija noputējuši un nošķiedušies ar kaujas dubļiem, un neviens no viņiem jau nez cik nakšu nebija gulējis. Pēc visa spriežot, viņiem arī tagad ne­bija tādu izredžu: Velingtons bija apņēmies dzīties pakaļ bēgošajiem francūžiem.

Uz pienbalti mirdzošo debesu fona asām līnijām iezīmējās pilsētiņas baz­nīcas, klosteri un viduslaiku nami. Neraugoties uz agro stundu (diez vai bija daudz vēlāks par ceturksni uz sešiem) pilsētiņa jau bija pamodusies. Suminot francūžu sakāvi, dimdēja zvani. Pa ieliņām gāja pagurušu britu un portugāļu kareivju pulki, un pilsētnieki steidzās ārā pa namdurvīm, lai apdāvinātu tos ar maizi, augļiem un ziediem. Gar mūri rindojās vezumi ar ievainotajiem, bet atbildīgais virsnieks sūtīja padotos uzmeklēt slimnīcu un citas vietas, kas tos varētu uzņemt. Pa to starpu no kāda klostera bija iznākušas piecas vai sešas neizskatīgas, izdarīgas mūķenes, kas apstaigāja ievainotos ar alvas krūzēm un dzirdīja tos ar siltu pienu. Puišeļi, kas neparko nebija pierunājami palikt gul­tās, ar jūsmīgām klaigām sveica katru pamanītu kareivi un brašā uzvaras marša solī sekoja katram, kas necēla iebildumus.

Lords Velingtons palūkojās apkārt.

Votkins! — viņš pakliedza, saukdams kādu kareivi artilērista mundierī.

Jā, milord? — tas atbildēja.

Es meklēju brokastis, Votkins. Tu jau droši vien neesi redzējis manu pavāru?

Seržants Džefords man teica — viņš esot redzējis, ka jūsu ļaudis dodas augšup uz pili.

Paldies, Votkins, — viņa gaišība patencināja un kopā ar pavadoņiem jāja tālāk.

Albadetormesas pils nebija nekāda dižā pils. Pirms daudziem gadiem, kara sākumā, francūži bija to aplenkuši, un gandrīz visu pārvērtuši drupās — sagla­bājies bija tikai viens tornis. Tur, kur reiz neticamā greznībā dzīvoja hercogi Albas, tagad savas migas bija ierīkojuši putni un meža zvēri. Izsmalcinātie itāļu sienas gleznojumi, ar kuriem pils agrāk lepojās, vairs nepavisam neizskatījās iespaidīgi: griestu vairs nebija, un freskas bija nonākušas lietus, krusas, slapj­draņķa un sniega raupjajā gādībā. Ēdamzālē trūka dažu ērtību, kas parasti ir raksturīgas citām ēdamzālēm: tā atradās zem klajas debess un plānvidū auga šmaugs bērzs. Taču lorda Velingtona kalpus tas nenieka neuztrauca; tie bija pieraduši pasniegt viņa gaišībai maltītes arī vēl dīvainākās vietās. Zem bērza bija nolikts ar baltu drānu pārsegts galds. Kad Velingtons un viņa ceļabiedri piejāja pie pils, kalpi bija tikko sākuši uz tā likt šķīvjus ar maizītēm un spāniešu šķiņķa šķēlēm, bļodas ar aprikozēm un trauciņus ar svaigu sviestu. Velingtona pavārs devās cept zivis, piparot nieres un vārīt kafiju.

Džentlmeņu četrotne apsēdās. Pulkvedis Delansijs noteica, ka laikam vairs nespējot atcerēties, kad pēdējo reizi kaut ko ēdis. Kāds no pārējiem piebalsoja, un tad visi klusēdami ķērās pie svarīgā ēšanas un dzeršanas pienākuma.

Viņi tik tikko atkal bija nedaudz atspirguši un kļuva mazliet saviesigāki, kad pa durvīm iesoļoja majors Grānts.

Ā, Grānt, — majoru sveica Velingtons. — Labrīt! Sēdieties un pabrokastojiet.

Tūdaļ, milord. Taču vispirms man jums jāpaziņo kāda vēsts. Visnotaļ pār­steidzoša vēsts. Pēc visa spriežot, francūži zaudējuši sešus lielgabalus.

Ak, lielgabalus? — viņa gaišība bez īpašas intereses atkārtoja. Viņš iekrāva savā šķīvī maizīti un piparotas nieres. — Pats par sevi saprotams, ka viņi zau­dējuši lielgabalus. Somerset! — Velingtons uzrunāja savu militāro sekretāru. — Cik lielgabalu es vakar atņēmu francūžiem?

Vienpadsmit, milord.

Nē, nē, milord, — majors Grānts steidzās skaidrot. — Lūdzu piedošanu, jūs nesapratāt. Es nerunāju par lielgabaliem, kas pretiniekam atņemti kaujā. Sie lielgabali līdz kaujai nebija nonākuši. Ģenerālis Kafarelli tos no ziemeļiem sūtīja francūžu armijai, taču tie nokavēja kauju. Patiesībā tie vispār nenonāca galā. Zinādams, ka jūs, milord, esat tuvumā un nesaudzīgi tramdāt francūžus, ģenerālis Kafarelli ļoti vēlējās tos nogādāt pēc iespējas ātrāk. Viņš piekoman- dēja tam eskortu no pirmajiem trīsdesmit kareivjiem, kas viņam gadījās pa rokai. Laikam jāteic, milord, kā vējš skrēja, kā miets atdūrās — pēc visa sprie­žot, desmit no šiem trīsdesmit izrādījās neapolieši.

Neapolieši! Vai tiešām? — viņa gaišība pārjautāja.

Delansijs un Somersets manāmi iepriecināti saskatījās un pat Džonatans Streindžs pasmaidīja.

Raugi, kaut arī Neapole ietilpa Francijas impērijā, neapolieši francūžus ne­ieredzēja ne acu galā. Neapoles jaunekļi ar varu tika iesaukti franču armijā, bet izmantoja katru izdevību dezertēt un bieži pārbēga pretinieka pusē.

Bet pārējie kareivji? — ievaicājās Somersets. —Viņi laikam taču centī­sies nepieļaut, ka neapolieši pastrādā ko nelāgu?

Pārējie kareivji vairs nedarīs neko, — atbildēja majors Grānts. — Viņi visi ir pagalam. Divdesmit pāri francūžu zābaku un divdesmit francūžu mun­dieri šai pašā brīdī karājas kāda Salamankas lupattirgoņa bodītē. Mundieriem uz muguras ir gari iešķēlumi — tādi, kādi var palikt pēc itāliešu dunča, — un tie ir notraipīti ar asinīm.

Tātad, ja es neko neesmu pārpratis, lielgabali nonākuši itāliešu dezertieru bandas rokās? — jautāja Streindžs. — Ko viņi iesāks? Uzsāks paši savu karu?

Nē, nē! — Grānts atsaucās. — Pārdos tam, kas solīs vairāk. Vai nu jums, milord, vai ģenerālim Kastanosam. — (Tā sauca spāņu armijas virspavēl­nieku.)

Somerset! — ierunājās viņa gaišība. — Cik man būtu jāpiedāvā par se­šiem francūžu lielgabaliem? Četrsimt peso?

Ak, jā, milord! Četrsimt peso pavisam noteikti nav žēl atdot, lai francū­žiem liktu izjust viņu muļķības sekas. Bet es nesaprotu vienu — kāpēc mums vēl nav nekādu ziņu no neapoliešiem? Ko viņi gaida?

Šķiet, es varu atbildēt uz jūsu jautājumu, — sacīja majors Grānts. — Pirms četrām naktīm uz slepenu tikšanos nelielā kapsētā kalnos netālu no Kastreho- nas ieradās divi vīri. Abiem mugurā bija noplīsuši francūžu armijas mundieri un izklausījās, ka viņi sarunājas itāliski. Neilgi apspriedušies, abi šķīrās, un viens devās dienvidu virzienā, kur pie Kanatalpjedras stāv francūžu armija, bet otrs aizgāja uz ziemeļiem, uz Duero pusi. Milord, pēc manām domām nea- poliešu dezertieri sūta ziņas saviem tautiešiem un aicina tos sapulcēties kopā. Uzdrīkstēšos minēt — viņi domā, ka ar to naudu, ko viņi dabūs par lielgaba­liem no jums vai no ģenerāļa Kastanosa, viņi visi varēs atgriezties Neapolē kuģī ar zelta burām. Diezin vai viņu vidū ir jele viens vīrs, kam kādā no francūžu pulkiem nedien brāļi vai brālēni. Viņi nevēlas atgriezties mājās, kur viņus sagai­dīs mātes un vecāsmātes, atstājuši saviešus svešā zemē.

Jā, es esmu dzirdējis, ka itālietes esot visai nešpetnas,— piebalsoja pulk­vedis Delansijs.

Mums, milord, — majors Grānts turpināja, — vajag vienīgi sadzīt rokā pāris neapoliešus un viņus nopratināt. Es nešaubos, ka mēs uzzināsim, kur paslēpušies zagļi un kur tic noglabājuši lielgabalus.

Vai vakar sagūstīto vidū ir arī neapolieši? — jautāja Velingtons.

Pulkvedis Delansijs pasauca kādu kareivi un lika to steigšus izdibināt.

Man, pats par sevi saprotams, — Velingtons domīgi turpināja, — daudz labāk patiktu tos dabūt par brīvu. Merlin! — (Tā viņš sauca Džonatanu Strein­džu.) — Ja jūs būtu tik laipns un parādītu mums šos neapoliešus, tad mums varbūt izdotos noskārst, kur viņi atrodas un kur paslēpti lielgabali, un tad mēs varētu ierasties un tos paņemt sev!

Iespējams, — atbildēja Streindžs.

Droši vien jūsu burvju ainā mēs viņiem aiz muguras ieraudzīsim ēr­mota apveida kalnu, — viņa gaišība mundri sacīja, — vai ciemu ar raksturīgu baznīcas torni. Kāds no spāniešu pavadoņiem uzreiz sapratīs, kas tā ir par vietu.

Droši vien, — sacīja Streindžs.

Izskatās, ka jūs par to neesat pārliecināts.

Lūdzu piedošanu, milord, bet — kā es jau, liekas, ari iepriekš esmu sa­cījis, — burvju ainas šādām vajadzībām ir ļoti neparocīgs maģijas paveids. [54] [1] Džonatans Streindžs— Džonam Segundam, Madride, 1812. gada 20. augustā:

"Kad vien kāds vai kaut kas ir pazudis un nav atrodams, lords Velingtons katrā ziņā grib, lai es parādu burvju ainu. Nekas labs tur nekad neiznāk. Karalim Krauklim un pārē­jiem aureātiem bija zināma kaut kāda maģija, ar kuras palīdzību varēja atrast priekšmetus un cilvēkus. la es pareizi saprotu, vispirms viņi ņēma sudraba trauku ar ūdeni. Ar mirdzošām gaismas svītrām tie sadalīja ūdens virsmu četrās daļās. (Starp citu, Džon, es nudien nespēju ticēt, ka Jums šo svītru uzburšana sagādā tik lielas grūtības, kā jūs apgalvojat. Es tiešām nevaru izklāstīt šo burvestību vēl sikāk un precīzāk. Kas var būt vēl vienkāršāks!) Ūdens ce­turkšņi nozīmē Debesis, Elli, Zemi un Elfu valsti. Tad, pēc visa spriežot, ar izvēles burvestības palīdzību, tiek noskaidrots, kurā no šīm pasaulēm atrodas meklētā persona vai lieta, — bet kas tiek darīts tālāk, man nav ne mazākās nojausmas, arī Norels nezina. Ak, ja es pieprastu šo burvestību! Velingtons un viņa štāba virsnieki nemitīgi uzkrauj man darbus, kas man nav pa spēkam vai jāatstāj pusratā tādēļ, ka es nezinu, kā rīkoties. Šo zināšanu trūkumu es izjūtu gandrīz diendienā. Turklāt man nav laika eksperimentēt. Un tādēļ, Džon, es būtu bezgalīgi pateicīgs, ja Jūs veltītu kādu laika sprīdi šīs burvestības apguvei un nekavējoties ziņotu, kolīdz būsit guvis kaut mazākos panākumus."

Džona Segunda arhīvā atrodamajos dokumentos nav nekādu pierādījumu, kas liktu domāt, ka viņam būtu izdevies restaurēt šo burvestību. Tomēr 1814. gada rudenī Streindžs pēkšņi atskārta, ka Parisa Ormskērka "Trīsdesmit sešu citu pasauļu atklāšanās" atrodamais fragments, kas visu laiku bija uzskatīts par aitu ganu skaitāmpantiņu, izkropļotā veidā satur tieši viņam nepieciešamo burvestību. 1814. gada nogalē abi, gan Streindžs, gan misters No­rels, to lietoja bez grūtībām.

Vai jums ir kāds labāks priekšlikums? — viņa gaišība noprasīja.

Nē, milord. Šobrīd nav.

Tātad izlemts! — paziņoja lords Velingtons. — Misters Streindžs, pulk­vedis Delansijs un majors Grānts nodarbosies ar šo lielgabalu meklēšanu. Mēs ar Somersetu dosimies pakaitināt francūžus. — Viņa gaišības strupā runa lika domāt, ka virspavēlnieks vēlas, lai visi bez vilcināšanās sāktu rīkoties. Streindžs un štāba džentlmeņi steigšus norija pēdējos brokastu kumosus un devās pildīt Velingtona pavēles.

Ap dienas vidu lords Velingtons un Ficrojs Somersets no savu zirgu mu­gurām lūkojās lejup no nelielas kores Garsijernandesas ciema tuvumā. Akme­ņainajā līdzenumā vairākas britu dragūnu brigādes gatavojās uzbrukt dažiem kavalērijas eskadroniem, kas veidoja franču armijas arjergardu.

Tai bridi pie viņiem piejāja pulkvedis Delansijs.

Ā, pulkvedi! — viņu sagaidīja lords Velingtons. —Vai jūs atradāt man kādu neapolieti?

Gūstekņu vidū neviena neapolieša nav, milord, — Delansijs atbildēja. — Taču misters Streindžs ierosināja pameklēt vakardienas kaujaslaukā starp kritušajiem. Viņš ar maģiskiem paņēmieniem atklāja, ka septiņpadsmit līķi ir neapolieši.

Līķi! — lords Velingtons pārsteigts izsaucās un atņēma no acīm tele­skopu. — Kas tie par brīnumiem? Ko viņš grasās iesākt ar līķiem?

Mēs viņam jautājām, milord, taču viņš atbildēja aplinkiem un tā arī neko nepateica. Toties viņš lūdza līķus nogādāt kādā drošā vietā, kur tie nepazudīs un kur tos liks mierā.

— Hm, laikam būtu nesaprātīgi izmantot burvja pakalpojumus un pēc tam pukstēt, ka viņš neuzvedas kā visi pārējie cilvēki, — noteica Velingtons.

Tai brīdī tuvumā kāds virsnieks iekliedzās, ka dragūni ir paskubinājuši zirgus un tūlīt jau pieauļos pie francūžiem. Burvja ērmotās izrīcības acumirklī bija aizmirstas; lords Velingtons pielika teleskopu pie acīm un arī visi pārējie pievērsās kaujai.

Tikām Streindžs bija no kaujaslauka atgriezies Albadetormesas pilī. Arse­nāla tornī (vienīgajā nesagruvušajā pils daļā) viņš bija uzgājis brīvu telpu un paziņojis, ka rekvizē to savām vajadzībām. Pa visu telpu bija izsvaidītas Norela četrdesmit grāmatas. Tās vēl arvien vairāk vai mazāk turējās kopā, tiesa, daļa izskatījās visai apbružātas. Grīdu viscaur klāja Streindža piezīmju grāmatiņas un ar buramvārdiem un burvju aplēsēm apskribelētas papīra stērbeles. Istabas vidū uz galda stāvēja liela, sekla sudraba bļoda ar ūdeni. Slēģi bija cieši aizvērti un vienīgais gaismas avots istabā bija sudraba bļoda. Visā visumā tas bija ļoti pārliecinošs burvja midzenis, un glītā spāniešu kalpone, kas ik pēc noteikta laika ieradās ar kafiju un mandeļu cepumiem, bija ne pa jokam pārbijusies un, nolikusi savas paplātes, teciņus muka laukā pa durvīm.

Streindžam palīgā bija ieradies Astoņpadsmitā huzāru pulka virsnieks, uz­vārdā Vīts. Kapteinis Vīts kādu laiku bija dzīvojis britu vēstnieka namā Neapolē. Viņam bija dotibas uz valodām, un viņš teicami zināja neapoliešu dialektu.

Streindžs bez mazākās piepūles izvilināja sudraba bļodā burvju ainas, taču, kā jau viņš bija paredzējis, no tām bija pagalam grūti izspriest, kur neapoliešu dezertieri atrodas. Kā viņš noskaidroja, lielgabali bija paslēpti aiz blāvi dzelte­nām klintīm — šādu klinšu bija pārpārēm visos Pirenejos,— bet to nolaupī­tāji bija apmetušies skrajā olīvkoku un priežu mežainē — tādas mežaines varēja ieraudzīt, pametot skatienu jebkurā virzienā.

Kapteinis Vīts stāvēja Streindžam blakus un visu, ko neapolieši runāja, tul­koja skaidrā, kodolīgā angļu valodā. Taču, pavadījuši pie sudraba bļodas visu dienu, viņi uzzināja pārlieku maz. Kad cilvēks pusotru gadu dzīvojis pusbadā, kad viņš divus gadus nav redzējis savu sievu vai sirdspuķīti, kad viņš četrus mē­nešus nogulējis dubļos un akmeņos, viņa prasme risināt dziļdomīgas sarunas nereti ir mazliet notrulinājusies. Neapoliešiem īsti nebija nekas pārrunājams ar biedriem, un tas mazums, ko viņi pārsprieda, lielumis bija saistīts ar ēdienu, pēc kā viņiem kārojās, ar promesošo sievu vai sirdspuķīšu daiļumiem, kurus viņi sapņoja baudīt, un ar mīkstajiem dūnu matračiem, uz kuriem viņi ilgojās gulēt.

Pusi nakts un labu tiesu nākamās dienas Streindžs un kapteinis Vīts palika Arsenāla tornī, čakli pildīdami garlaicīgo neapoliešu novērošanas pienākumu. Otrās dienas pievakarē ieradās adjutants ar ziņu no Velingtona. Viņa gaišība bija ierīkojis štābu kādā vietā ar nosaukumu Floresdeavila un izsauca Streindžu un kapteini Vītu pie sevis. Tā nu abi sakravāja somās Streindža grāmatas un sudraba bļodu, savāca pārējo mantību, sēdās zirgos un sāka pārgājienu pa svel­mainajiem, putekļainajiem ceļiem.

Izrādījās, ka Floresdeavila ir visai noslēpumaina vieta: neviens no kapteiņa Vīta izvaicātajiem spāniešiem par to nebija dzirdējis. Taču, ja pa ceļu nesen ir pārvietojušās divas no Eiropas lielākajām armijām, apkaimē par to virzīšanos gribot negribot ir palikušas liecības: Streindžs un kapteinis Vīts saprata, ka gudrākais ir doties virzienā, kuru norāda izmesti krāmi, salūzuši vezumi, līķi un melnu putnu sērstības. Tukšajos, akmeņainajos līdzenumos šīs ainas visvairāk atgādināja viduslaiku mākslinieku gleznoto Elli un pamudināja Streindžu izteikt daudz drūmu piezīmju par Kara Šausmām un Bezjēdzību. Kapteinis Vīts bija profesionāls karavīrs un viņam, iespējams, būtu gribējies izsacīt pret- domas, taču arī uz viņu šis skumīgais ceļš atstāja nospiedošu iespaidu un viņš atbildēja tikai:

— Tā gan, ser. Tā gan.

Tomēr karavīram nepienākas pārāk ilgi kavēties šādās pārdomās. Viņa dzīve ir grūtību pilna, un jāizmanto katra iespēja papriecāties. Jā, viņam gadās uz brīdi iegrimt apkārtējās nežēlības apcerē, taču ļaujiet viņam nonākt starp ieroču biedriem, un varat gandrīz nešaubīties, ka viņa garastāvoklis atkal kļūs pacilāts. Streindžs un kapteinis Vīts nonāca Floresdeavilā ap pulksten deviņiem vakarā, un jau pēc piecām minūtēm abi jautri apsveicinājās ar draugiem, klausījās jau­nākās tenkas par lordu Velingtonu un aizrautīgi prašņāja par vakardienas kauju — kārtējo francūžu sagrāvi. Uz viņiem raugoties, būtu grūti iedomāties, ka abi ij vesela gada laikā būtu redzējuši kaut ko nejauku vai nomācošu.

Velingtona štābs bija ierīkots izpostītā baznīcā kalna nogāzē augšpus ciema, un tur Streindžu un kapteini Vītu sagaidīja lords Velingtons, Ficrojs Somer­sets, pulkvedis Delansijs un majors Grānts.

Ņemot vērā, ka lords Velingtons divās dienās bija uzvarējis divās kaujās, jāteic, ka viņš nepavisam nebija savā labākajā omā. Francūžu armija, ko visā Eiropā daudzināja tās ātro pārgājienu pēc, atkal bija izrādījusies ašāka un patlaban jau bija krietni tālu ceļā uz Valjadolidu un drošu patvērumu.

Kā viņi spēj virzīties tik ātri, tas manam prātam nav aptverams, — viņš guģojās. — Es daudz atdotu, lai viņus panāktu un iznīcinātu, taču šī ir vienīgā armija, kas man ir, un, ja es to nodzenāšu, citu man neviens nedos.

Neapolieši atsūtīja mums ziņu, — Streindžam un kapteinim Vītam pa­vēstīja majors Grānts. — Par katru lielgabalu viņi grib simt peso. Kopā sešus simtus.

Un tas ir par dārgu, — viņa gaišība strupi noteica. — Mister Streindž, kapteini Vīt, ceru, ka jūs esat ieradušies ar labām ziņām?

Laikam gan ne, milord, — atbildēja Streindžs. — Neapolieši sēž tādā kā mežā. Bet kur šis mežs varētu atrasties, man nav ne mazākās nojausmas. Es īsti nezinu, ko lai iesāk. Esmu izmēģinājis visus man zināmos paņēmienus.

Tad ātri apgūstiet ko jaunu!

Izskatījās, ka Streindžs tūlīt visai pikti atcirtis viņa gaišībai, taču burvis apdomājās, nopūtās un apjautājās, vai septiņpadsmit neapoliešu līķi nogādāti drošā vietā.

Viņi ir nolikti zvanu tornī, — sacīja pulkvedis Delansijs. — Par viņiem atbild seržants Nešs. Nezinu, ko jums 110 viņiem vajag, taču, lūdzams, rīkojie­ties ātri. Baidos, ka šajā karstumā viņi ilgi neizvilks.

Šo nakti viņi izvilks, — atteica Streindžs. — Naktis ir dzestras. — Ar šiem vārdiem viņš pagriezās un izsoļoja no baznīcas.

Velingtona štāba virsnieki ar zināmu interesi noskatījās viņam pakaļ.

Vai zināt, — ierunājās Ficrojs Somersets, — man nudien nedod mieru doma, ko viņš taisās darīt ar septiņpadsmit līķiem.

Arī man nav ne jausmas, — atsaucās Velingtons, vienlaikus iemērkdams spalvu tintnīcā un sākdams rakstīt vēstuli ministriem Londonā, — taču ir skaidrs, ka viņam nepatīk par to domāt. Viņš dara visu, lai no tā izvairītos.

Tonakt Streindžs lika lietā burvestību, pie kuras vēl nekad nebija ķēries. Viņš mēģināja iekļūt neapoliešu dezertieru sapņos. Tas viņam izdevās lieliski.

Viens sapņoja, ka viņu kokā uztrenkusi neganta Cepta Jēra Ciska. Viņš sēdēja kokā un lēja bada asaras, bet Jēra Ciska tikai skrēja un skrēja ap koku, draudīgi vicinādama kaula pumpuci. Pēc neilga laika Jēra Ciskai piebiedrojās piecas vai sešas zvēriskas Vārītas Olas, kas čukstus klāstīja par viņu visbriesmīgākos melus.

Otram sapnī rādījās, ka viņš iet pa birztaliņu un sastop savu nelaiķi māti. Tā viņam pastāsta, ka nupat raudzījušies lejup truša alā un redzējusi tās dibenā sēžam Napoleonu Bonapartu, Anglijas karali, pāvestu un Krievijas caru. Viņš aizgāja un ielēca truša alā, taču, nolaidies līdz dibenam, atklāja, ka Napoleons Bonaparts, Anglijas karalis, pāvests un Krievijas cars patiesībā ir viens cilvēks: brangs, resns milzis, tik liels kā baznīca, ar kvēlojošiem ratu riteņiem acu vietā un dzelzu zobiem. "Hā!" šis sumpurnis ņirdzīgi sacīja, "tu taču nedomāji, ka mēs esam dažādi cilvēki, ko?" Tad viņš iebāza ķetnu verdošā katlā, izvilka 110 tā sapņotāja dēlēnu un to aprija. īsi sakot, neapoliešu sapņi, protams, bija saistoši, taču derīga tajos bija maz.

Tā pienāca rīts. Ap pulksten desmitiem lords Velingtons sēdēja izpostītās baznīcas kancelē pie steigā sanaglota rakstāmgalda. Pacēlis galvu, viņš ierau­dzīja baznīcā ienākam Streindžu. — Un tātad? — viņš noprasīja.

Kur ir seržants Nešs? — Streindžs nopūzdamies jautāja — Man vajag, lai viņš iznes līķus ārā. Ar jūsu atļauju, milord, es izmēģināšu kādu burvestību, par ko esmu tikai dzirdējis.3[1] Streindžs bija dzirdējis, ka šo burvestību reiz lietā bija licis karalis Krauklis. Lielākoties Karaļa maģija bija noslēpumaina, daiļa, smalka, tādēļ mēs esam nedaudz izbrīnīti, uzzinot, ka viņš būries arī tik cietsirdīgi.

Trīspadsmitā gadsimta vidū vairāki Karaļa ienaidnieki bija sadomājuši sabiedroties pret viņu. Gandrīz visus šīs savienības locekļus viņš pazina: kopā bija sametušies Francijas karalis, Skotijas karalis un daži neapmierināti elfu cilts pārstāvji, kas bija sevi apbalvojuši argrandioziem tituliem un varbūt valdīja — bet varbūt nevaldīja — pār plašām zemēm. Sa­biedroto vidū bija arī citas personas, noslēpumainas, taču vēl dižākas cilmes. Kopš kāpšanas tronī Karalis bija uzturējis draudzīgas attiecības ar eņģeļiem un dēmoniem, taču nesen bija paklīdušas valodas, ka viņš sanaidojies ar diviem no tiem: ar Zadkielu, kura pārziņā ir žēl­sirdība, un ar Alrinahi, kas valda pār kuģu bojāeju.

Izskatījās, ka savienības vērptās intrigas Karali nepavisam neuztrauc, — taču viņš sāka tām pievērst Uzmanību, kad burvju zīmes liecināja, ka sabiedrotajiem pievienojies viens no viņa galma augstmaņiem. Aizdomas krita uz Vorfdeilas grāfu Robertu Barbātu, kas par savu viltīgumu un izmaņu bija izpelnījies iesauku Lapsa. Karaļa acīs nebija lielāka nozieguma par nodevību.

Kad Lapsas vecākais dēls Henrijs Barbāts nomira no drudža, karalis Krauklis lika izcelt viņa līķi no kapa un tad atdzīvināja viņu, lai izdibinātu, kas tam zināms. Dandeilas Toma­sam un Viljamam Lančesteram šis maģijas paveids šķita tik zemisks, ka viņi abi lūgšus lūdzās, lai Karalis izmanto citus līdzekļus. Taču Karali bija pārņēmušas spīvas dusmas, un tie ne­spēja viņu atrunāt. Bija simtiem citu burvestību, kuras viņš būtu varējis izmantot, taču ne­viena nebija tik ātra un akurāta, un karalis Krauklis, kā gandrīz visi ievērojamie burvji, par visu augstākā vērtē turēja praktiskumu.

Tika melsts, ka savā spīvumā karalis Krauklis esot Henrijam Barbātam iesitis. Dzīvē Henrijs bija lepns jauneklis, un ļaudis tuvu un tālu apbrīnoja viņa daiļo vaigu un smalko iznešanos, bijādami viņa izveicīgo zobena mākslu. Tas, ka tik cēls bruņinieks Karaļa bur­vestības iespaidā kļuva par pinkšķošu, čokurā savilkušos lelli, aizdeva Viljamam Lančeste- ram lielas dusmas, un starp abiem izcēlās sīva ķilda, kas ilga vairākus gadus.

Štābā drīz vien kļuva zināms, ka burvis kaut ko darīs ar beigajiem neapo- liešiem. Floresdeavila bija mazs ciematiņš, diezin vai tajā bija vairāk par simt namiem. Veselai armijai jaunekļu, kas nupat bija izcīnījuši lielu uzvaru un vēlējās to nosvinēt, iepriekšējais vakars bija pagājis aplam garlaicīgi, un vispā­rējais ieskats bija, ka šīs dienas aizraujošākā izklaide varētu būt Streindža bur­šanās. Drīz to noskatīties bija salasījies paliels virsnieku un kareivju pūlītis.

Pie baznīcas bija akmeņiem izlikta terase ar skatu uz šauru ieleju un bāl­ganiem, augstiem kalniem tālumā. Nogāzēs pletās vīnadārzi un olīvu birzis. Seržants Nešs ar saviem vīriem nonesa 110 zvanu torņa septiņpadsmit līķus un atstutēja tos sēdus pie zemā mūra terases malā.

Streindžs pagājās tiem garām, nopētīdams visus pēc kārtas.

Es taču jums pieteicu, — viņš pārmetoši uzrunāja seržantu Nešu, — pie­teicu, ka man vajag, lai līķus liek mierā.

Seržants Nešs savilka piktu seju.

Es jums droši varu pateikt, ser, — viņš paziņoja, — ka mūsu puiši tiem ne pirkstiņa nav piedūruši. Bet, milord, — viņš vērsās pie lorda Velingtona, — kaujas laukā būtu grūti atrast kaut vienu kritušo, ko nebūtu apgramstījuši spāniešu bandīti… — Viņš uzskaitīja dažnedažādus spāņu tautas rakstura ēnas puses, beigās norādot — ja kāds jele noliekas gulēt tādā vietā, kur spānieši viņu var atrast, tad pamodies viņš to nožēlos.

Lords Velingtons ar nepacietīgu rokas mājienu apklusināja seržantu.

Es nekādus lielos sakropļojumus neredzu, — viņš teica Streindžam. — Un ja ari tā būtu, kas par to?

Streindžs drūmi nomurmināja, ka droši vien nekas, ja tikai viņam nebūtu uz tiem jāskatās.

Un tiešām, pēc visa spriežot, gandrīz visas neapoliešu vātis bija gūtas kaujā, taču visi kā viens pēc nāves bija izģērbti un vairākiem bija nocirsti pirksti — tā ērtāk nomaukt gredzenus. Viens dzīves laikā bijis glīts jauneklis, taču viņa pievilcību šobrīd stipri aptumšoja tas, ka viņam vairs nebija zobu (izrauti, lai izgatavotu mākslīgos zobus) un gandrīz nebija matu (nogriezti, lai pagatavotu melnu parūku).

Streindžs lika atnest viņam asu nazi un tīrus pārsējus. Kad nazis bija atnests, viņš novilka svārku un atrotīja piedurkni. Tad kaut ko nobubināja latīniski. Pēc tam viņš spēcīgi novilka ar nazi pār delmu, un, kad ar krietnu straumi izšļācās asinis, viņš apsmidzināja ar tām līķu galvas, pielūkodams, lai svaidījums tiktu acīm, mēlēm un deguniem. Pēc brīža augšāmcēlās pirmais līķis. Gaiss ar draus­mīgu šņirkstoņu ieplūda izkaltušajās plaušās; rokas un kājas kratījās tā, ka bija baigi noskatīties. Cits pēc cita atdzīvojās pārējie līķi, kas sāka sarunāties rīkles skaņām pārpilnā izloksnē, kurā spalgu kliedzienu bija krietni vairāk nekā jeb­kurā citā skatītājiem zināmā valodā.

Pat Velingtons šķita mazliet nobālis. Tikai Streindžs ar bezkaislīgu vaigu turpināja darīt savu.

Mīļais Dievs! — iekliedzās Ficrojs Somersets. — Kas tā par valodu?

Manuprāt, viens no Elles dialektiem, — atbildēja Streindžs.

Ak tā? — atsaucās Somersets. — Cik interesanti.

Ātri gan viņi to apguvuši, — noteica lords Velingtons. — Tikai trīs dienas būdami pagalam. — Viņam patika, ja darbus darīja ātri un bez liekām ākstī­bām. — Bet vai jūs zināt šo valodu, mister Streindž?

Nē, milord.

— Tad kā mēs ar viņiem runāsim?

Atbildes vietā Streindžs abām rokām satvēra pirmā līķa galvu, atvilka vaļā klabošo žokli un iespļāva tam mutē. Tas uzreiz sāka runāt savā dzimtajā, zemes, valodā — izteiktā neapoliešu dialektā, kas gandrīz visiem likās tikpat neap­tverams un gandrīz tikpat baigs kā pirmītējā valoda, — tomēr tam bija viena priekšrocība: kapteinis Vīts visu lieliski saprata.

Ar kapteiņa Vīla palīdzību majors Grānts un pulkvedis Delansijs noprati­nāja mirušos neapoliešus un bija ļoti iepriecināti par saņemtajām atbildēm. Miruši būdami, neapolieši uz pratinātāju jautājumiem atbildēja nesalīdzināmi labprātīgāk nekā jebkurš dzīvs ziņotājs. Cik noprotams, neilgi pirms nāves kaujā pie Salamankas šie nelaimes putni bija saņēmuši slepenu vēstiņu no mežainē nolīdušajiem tautiešiem, kas ziņoja, ka piesavinājušies lielgabalus, un mudināja viņus doties uz kādu ciemu piecus ljē uz ziemeļiem no Salamankas; no turienes, sekojot slepenām zīmēm, kas ar krītu uzvilktas uz koku stum­briem un klintsbluķiem, nebūšot grūti atrast īsto birzi.

Majors Grānts paņēma līdzi nelielu kavalērijas vienību un pēc dažām die­nām atgriezās ar lielgabaliem un dezertieriem. Velingtons staroja.

Nelaimīgā kārtā Streindžam it nekādi neizdevās atrast burvestību, ar kuru aizraidīt mirušos neapoliešus atpakaļ mūža miegā.4[1] Lai nobendčtu liki, vajag tam izgriezt acis, meli un sirdi. Viņš izmēģinājās dažādi, taču bez panākumiem, ja neskaita to, ka reiz viņš lika visiem septiņpadsmit līķiem strauji izaugt, līdz tie kļuva divdesmit pēdu gari un savādi caurspīdīgi, gluži ķā milzīgi akvarelī gleznoti portreti uz plāniem muslīna audekliem. Strein­džam izdevās tos atkal samazināt līdz dabīgam augumam, taču jautājums, ko lai ar tiem iesāk, joprojām palika bez atbildes.

Sākumā beigtos neapoliešus iespundēja pie citiem francūžu karagūstek- ņiem, taču pārējie vaņģinieki skaļi iebilda pret to, ka viņus tur kopā ar šādiem ļodzīgiem, šļūkaniem šausmoņiem. (— Un, man jāsaka, viņus var saprast, — ar netīksmi noskatīdamies uz līķiem, piezīmēja lords Velingtons.)

Tāpēc, kad gūstekņus nosūtīja uz Angliju, beigtie neapolieši palika kopā ar karaspēku. Visu vasaru tie braukāja līdzi vēršu orē, pēc lorda Velingtona pa­vēles sakalti važās. Bija domāts, ka važas ierobežos to pārvietošanās spējas un turēs vienkopus, taču mirušie neapolieši nebijās no sāpēm — vispār izskatijās, ka viņi tās nejūt, — tādēļ viņi bez lielām grūtībām izrāvās no važām, reizēm atstādami tajās pa gabalam no sevis. Tikuši brīvībā, viņi meklēja Streindžu un ņēmās neiedomājami žēlīgi lūgties, lai tas ļauj viņiem atgriezties dzīvē pavisam. Viņi bija redzējuši Elli un neilgojās tur atgriezties.

Madridē spāniešu gleznotājs Fransisko Goija ar sarkanu krītu uzskicēja Džonatanu Streindžu mirušo neapoliešu ielenkumā. Gleznā Streindžs sēž zemē. Viņa skatiens ir noourts, rokas slābani nokarājas gar sāniem, un poza kopumā vēsta par bezpalīdzību un izmisumu. Viņam apkārt sadrūzmējušies neapolieši: daži skatās alkainām acīm, citiem sejās ir lūgums; viens pastiepis nedrošu pirk­stu, lai noglāstītu viņam matus. Lieki sacīt, ka šī glezna ļoti atšķiras no visiem citiem Streindža portretiem.

Divdesmit piektajā augustā lords Velingtons deva pavēli mirušos neapolie­šus likvidēt. [55] - [56] "Kas attiecas uz kritušajiem itāliešu kareivjiem, varu sacīt tikai to, ka mēs ļoti nožēlo­jām tik nežēlīgu apiešanos ar vīriem, kas jau tāpat bija smagi cietuši. Taču mums nekas cits neatlika. Viņi neparko nelika burvi mierā. Ja arī tie viņu nenogalinātu, tad katrā ziņā no­vestu līdz ārprātam. Mēs bijām spiesti piekomandēt divus vīrus, kas stāvēja sardzē, kamēr viņš gulēja, lai miroņi viņu neaiztiek un nemodina. Pēc nāves viņi, nabaga velni, bija diez­gan stipri apdauzīti. Tāds skats uzreiz pēc pamošanās kuram katram būtu pārāk liels pār­baudījums. Galu galā mēs sakūrām sārtu un iemetām viņus ugunī."

(Lords Ficrojs Somersets — brālim 1H12. gada 2. septembrī.)

Streindžs nevēlējās, lai misters Norels padzird par burvestību, ko viņš bija izmantojis Floresdcavilas izpostītajā baznīcā. Savās vēstulēs viņš par to nemi­nēja ne vārda un lūdza, lai lords Velingtons noklusē to oficiālajās depešās.

Lūdzu, kāpēc ne! — atsaucās viņa gaišība. Lordam Velingtonam nebūt nebija vēlēšanās īpaši pieminēt maģiju. Viņam nepatika ielaisties darīšanās ar tādām lietām, ko viņš neizprata krustām un šķērsām. — Bet no tā liela labuma nebūs, — viņš aizrādīja. — Katrs kareivis, kas pēdējo dienu laikā rakstījis vēs­tules, katrā ziņā būs izklāstījis visu līdz pēdējam sīkumam.

Es zinu, — Streindžs, juzdamies neveikli, atbildēja. — Bet kareivji vien­mēr pārspīlē to, ko esmu izdarījis; varbūt Anglijā visi pa šo laiku ir pieraduši pie izskaistinājumiem un pat neiedomāsies, ka izdarīts kaut kas ārkārtīgs. Viņi nolems, ka esmu vienkārši izdziedinājis pāris ievainotus neapoliešus vai kaut ko tamlīdzīgu.

Septiņpadsmit beigtu neapoliešu augšāmcelšana ir labs piemērs tam, kādi uzdevumi Streindžam bija jāpilda kara noslēguma posmā. Lords Velingtons, gluži tāpat kā pirmāk ministri, pamazām pierada izmantot savu nodomu īste­nošanā maģiju, un paģērēja savam burvim arvien sarežģītākas burvestības. Tomēr atšķirībā no ministriem Velingtonam bija ļoti maz laika uzklausīt garus paskaidrojumus, kāpēc kaut kas nav iespējams. Galu galā viņš nemitīgi piepra­sīja neiespējamo no saviem inženieriem, ģenerāļiem un virsniekiem, un ne­saskatīja iemeslu, kāpēc lai viņa burvis būtu izņēmums. — Izdomājiet un izdariet! — tas arī bija viss, ko viņš atsacīja, kad Streindžs mēģināja skaidrot, ka tāda un tāda burvestība nav lietota kopš 1302. gada — vai ir zudusi — vai vispār nekad nav pastāvējusi. Tāpat kā viņa burvja laiku iesākumā, pirms sa­stapšanās ar Norelu, Streindžam burvestības ļoti bieži vajadzēja izgudrot pa­šam, ņemot par pamatu vispārējus principus un pa daļai piemirstus aprakstus vecās grāmatās.

1813. gada vasaras sākumā Streindžs vēlreiz paveica ko tādu, ko neviens nebija mēģinājis kopš karaļa Kraukļa laikiem: viņš pārvietoja upi. Lūk, kā tas bija. Karošana tovasar veicās labi un viss, ko lords Velingtons darīja, vainagojās ar panākumiem. Tomēr sagadījās tā, ka vienu jūnija rītu francūži pirmo reizi diezgan ilgā laikā bija nonākuši izdevīgākās pozīcijās. Viņa gaišība un pārējie karavadoņi steigšus sapulcējās un sāka spriest, ko darīt, lai labotu šo ārkārtīgi nevēlamo stāvokli. Uz lorda Velingtona telti tika ataicināts arī Streindžs. Iera­dies viņš ieraudzīja visus sapulcējušos ap galdu, uz kura bija izklāta milzīga karte.

Viņa gaišībai tovasar bija itin pacilāts garastāvoklis, un Streindžs tika sa­gaidīts gandrīz draudzīgi:

Ā, Merlin! Klāt esat! Skatieties, kas par lietu! Mēs esam šajā upes krastā, francūži ir otrā pusē, bet man daudz labāk patiktu, ja būtu otrādi.

Viens no ģenerāļiem sāka skaidrot, ka vajadzētu pārvietot armiju uz rietu­miem, šurp, tad šeit uzbūvēt tiltu pāri upei, bet pēc tam ievilināt francūžus šeit…

Tas būs pārāk ilgi! — paziņoja lords Velingtons. — Daudz par ilgu! Mer­lin, vai jūs nevarētu izdarīt tā, ka armijai izaug spārni un visi pārlido pāri francū­žiem? Ko jūs sakāt? Varētu? — Kas zina, varbūt viņa gaišība jokoja — taču tikai varbūt. — Kas tur grūts, katram piešķirt pāri spārnu. Palūk, piemēram, kapteinis

Makfērsons, — viņš turpināja, pagriezdamies pret ražena auguma skotu. — Es ar lielāko prieku noskatītos, kā Makfērsons izpleš spārnus un lidinās pa gaisu.

Streindžs domīgi nolūkojās uz kapteini Makfērsonu.

Nē, — viņš pēdīgi atsaucās, — bet es būtu pateicīgs, ja jūs, milord, uz pāris stundām man viņu — un karti piedevām — aizlienētu.

Labu brīdi Streindžs un kapteinis Makfērsons studēja karti, un pēc tam Streindžs, atgriezies pie lorda Velingtona, sacīja, ka visas armijas apgādāšana ar spārniem prasītu pārāk daudz laika, toties upi gan varētu pārvietot acumir­klī, vai ar to pietiktu? — Šobrīd, — Streindžs stāstīja, — upe šeit tek uz dienvi­diem un šeit pagriežas uz ziemeļiem. Savukārt ja tā tecētu nevis uz dienvidiem, bet uz ziemeļiem, un šeit pagrieztos uz dienvidiem, lūk, šādi, tad mēs atrastos ziemeļu krastā, bet francūži — dienvidos.

Ak tā! — viņa gaišība bija ar mieru. — Teicami.

Upes jaunais stāvoklis francūžus tik ļoti apstulbināja, ka vairākas francūžu rotas, kurām bija pavēlēts soļot uz ziemeļiem, aizgāja pavisam aplamā virzienā, jo visi bija pilnīgi pārliecināti, ka uz ziemeļiem — tas nozīmē prom no upes. Šīs rotas vairs nekad netika redzētas, un maz bija tādu, kas šaubījās, ka tās iz­kāvuši spāniešu guerrilleros.

Vēlāk, sarunādamies ar ģenerāli Piktonu, lords Velingtons jautri bilda, ka nemitīgi pārgājieni pārlieku nogurdinot kareivjus un zirgus, un viņš apsverot, vai nākotnē nebūtu labāk turēt armiju uz vietas, bet misters Streindžs viņiem zem kājām kā tepiķi stumdītu Spāniju.

Turpretim Spānijas pavaldonības padome Kadisā kļuva gaužām bažīga un sāka prātot, vai tad, kad francūži beidzot būs patriekti 110 viņu zemes, viņi to vēl pazīs. Viņi sūdzējās britu ārlietu ministram (tā gan daudzuprāt bija nepa­teicība). Ārlietu ministrs pierunāja Streindžu aizrakstīt pavaldonības padomei vēstuli, apsoloties, ka pēc kara viņš novietos upi agrākajā vietā un "…atjaunos visu citu, kas pēc lorda Velingtona prasības pārstatīts karadarbības nolūkiem". No Streindža pārstatītajiem ģeogrāfiskajiem objektiem jāmin: olīvkoku un priežu audze Navarrā, [57] [1] Pulkvedis Vikerijs bija veicis audzes rekognosciāciju un atklājis, ka tā ir pilna ar francūžu kareivjiem, kas gaidīt gaida, kad varēs apšaudīt britu armiju. Pulkvedis bija nule sācis ar saviem virsniekiem apspriest, ko le varētu darīt, kad piejāja lords Velingtons. "Droši vien varētu to apiet," Velingtons sacīja, "bet tas ies ilgi un man nav laika. Kur burvis?"

Kāds ataicināja Streindžu.

"Mister Streindž!" teica lords Velingtons. "Nedomāju, ka jums varētu būt grūti pārvie­tot šos kokus! Tas noteikti ir daudz vieglāk nekā likt četriem tūkstošiem vīru izmest septiņu jūdžu līkumu. Pārvietojiet šef birzi, esiet tik laipns!"

Streindžs darīja, kā viņam bija likts, un pārcēla kokus uz ielejas pretējo pusi. Francūžu zaldāti, palikuši bez aizsega, tupēja kailā nogāzē un itin drīz padevās britiem.

Pamplonas pilsēta[1] Velingtona Spānijas kartēs bija kļūda, un Pamplonas pilsēta neatradās gluži tur, kur briti domāja. Velingtons bija bezgala neapmierināts, kad armija, dienas laikā nogājusi divdesmit jūdzes, nenovāca Pamplonā — kā atklājās, tā atradās vēl desmit jūdzes uz zie­meļiem. Pēc ašas apspriedes tika nolemts, ka vienkāršāk būtu nevis izlabot kartes, bet gail uzdot misteram Streindžam pārvietot pilsētu.' un divas baznīcas Francijas pilsētā San- žandelusā. [58] [1] ar sanžandelusas baznīcām iznāca neliels misēklis. Patiesībā tās pārvietot nebija ne­kādas vajadzības. Lieta tāda, ka vienu svētdienas rītu Streindžs kādā Sanžandelusas viesnīcā brokastīs dzēra brendiju kopā ar trim Sešpadsmitā vieglo dragūnu pulka kapteiņiem un diviem leitnantiem. Viņš skaidroja džentlmeņiem teoriju, uz kuras balstās dažādu priekš­metu maģiskā transportēšana. Tas bija gluži lieki: virsnieki nebija viņu necik labi sapratuši arī tad, kad bija skaidrā prātā, un nedz viņi, nedz Streindžs skaidrā nebija jau otro dienu. Ilustrēdams savu domu, Streindžs samainīja vietām divas baznīcas ar visiem baznīcēniem. Pats par sevi saprotams, viņš grasījās tās atlikt atpakaļ, iekams dievlūdzēji sāks nākt ārā, taču pēc neilga brīža viņu pasauca spēlēt biljardu un baznīcas viņam pavisam izkrita no prāta. Un vispār, neraugoties uz daudzajiem solījumiem, Streindžam tā arī neatradās ne laiks, ne vēlēšanās nolikt vietā upi, kokus, pilsētu, faktiski — neko.

1814. gada 6. aprīli imperators Napoleons Bonaparts atteicās no troņa. Mēļo, ka lords Velingtons, kad viņam par to pateica, esot laidies dejā. Streindžs, izdzir­dējis jauno ziņu, sāka skaļi smieties, taču spēji aprāvās un nomurmināja:

— Ak Kungs! Kas ar mums tagad būs?

Tai reizē visi to uztvēra kā mīklainu piezīmi par armijas nākotni, taču vēlāk vairākiem cilvēkiem ienāca prātā, ka viņš, iespējams, runāja par sevi un otru burvi.

No jauna tika zīmēta Eiropas karte: Bonaparta jaunās valstis tika likvidētas un savās vietās atliktas vecās; daži karaļi tika gāzti, citi atgriezās savos troņos. Eiropas tautas gavilēja par Lielā Kontrabandista sakāvi. Turpretim Lielbritāni­jas iemītnieki piepeši atklāja, ka šim karam patiesībā bijis pavisam cits mērķis: tā iznākumā Lielbritānija bija kļuvusi par Dižāko Nāciju Pasaulē. Misters No­rels Londonā gozējās labsajūtā, no visiem dzirdēdams, ka bez maģijas — bez viņa un mistera Streindža burvestībām — šo uzvaru nebūtu bijis viegli panākt.

Kādu vakaru ap maija beigām Arabella atgriezās mājās no Uzvaras dinejas Kārltonu namā. Viņa bija klausījusies vissirsnīgākos cildinājumus savam vīram, viņam tika uzdzertas laimes un princis reģents bija viņai teicis daudz glaimojošu vārdu. Bija nedaudz pāri pusnaktij, un viņa piesēda salonā, prātodama, ka pilnī­gai laimei vēl vajadzētu, lai mājās pārrastos vīrs, — un te pēkšņi viena no istabenēm iebrāzās pa durvīm saukdama:

Ak, kundze! Saimnieks klāt!

Kāds ienāca istabā.

Viņš bija kalsnāks un brūnāks, nekā Arabellai bija palicis atmiņā. Matos vairāk sirmuma, un virs kreisās uzacs bālgana rēta. Rēta nebija jauna, taču Arabella nebija to redzējusi. Viņa vaibsti bija tādi paši kā vienmēr, taču viņš izskatījās citādi. Likās, šis nav tas cilvēks, par kuru viņa tikai pirms brīža do­māja. Taču, iekams Arabella paspēja noskumt vai sajusties neveikli, vai pama­nīt kādu citu nepatīkamu pārsteigumu, no kā bija baidījusies, domādama par viņa atgriešanos, Streindžs pameta apkārt žiglu, visai ironisku skatienu, ko Arabella acumirklī pazina. Tad viņš paskatījās uz sievu ar vispazīstamāko smaidu pasaulē un bilda:

Esmu mājās.

No rīta viņi vēl arvien nebija pateikuši viens otram ne simto daļu tā visa, ko vēlējās pateikt.

Apsēdies tur, — Streindžs sacīja Arabellai.

Tai krēslā?

Jā.

Kāpēc?

Lai es varu uz tevi skatīties. Neesmu uz tevi skatījies trīs gadus un jau sen manīju, ka man tā pietrūkst. Jāatgūst nokavētais.

Viņa apsēdās, taču pēc brīža pasmaidīja.

Džonatan, es nespēju tā sēdēt, kad tu uz mani šādi ķīķerē. Šādā ātrumā tu atgūsi nokavēto pusstundas laikā. Man negribas tevi apbēdināt, bet tu ne­maz tik bieži uz mani neskatījies. Tavs deguns vienmēr bija iebāzts kādā vecā, putekļainā grāmatā.

Nav tiesa. Biju pilnīgi aizmirsis, cik tu esi nesaticīga. Iedod man to pa­pīra gabalu. Pierakstīšu, lai paturētu prātā.

Neceri — nedošu, — Arabella smiedamās attrauca.

Vai tu zini, kāda šorit bija mana pirmā doma? Es pamodos un nodo­māju, ka jāceļas, lai paspētu noskūties un pabrokastot, kamēr kāda cita kalps nav aizstiepis visu karsto ūdeni un maizītes. Pēc tam es atcerējos, ka visi kalpi šai mājā ir mani, un viss siltais ūdens arī ir mans, un visas maizītes ir manas. Man liekas, es vēl nekad mūžā nebiju juties tik laimīgs.

Vai tev Spānijā bija grūta dzīve?

Karā tu dzīvo vai nu kā princis, vai kā klaidonis. Man gadījās redzēt, kā lords Velingtons — tagad jau jāsaka, hercogs Velingtons, [59] [1] Lielbritānijas valdība dāvāja lordam Velingtonam hercoga titulu. Reizē tika daudz ru­nāts par to, vai titulu nevajadzētu piešķirt arī Streindžam. "Vismaz baronets jau nu viņam pienāktos," lords Liverpūls izteicās sarunā ar seru Volteru, "un būtu tikai taisnīgi, ja mēs kaut ko piemestu klāt — kā būtu ar vikontu?" Tālāk par runāšanu lieta nenonāca, jo, ka no­rādīja sers Volters, nekādā ziņā nebūtu iespējams iecelt muižniekos Streindžu, atstājot bez apbalvojuma Norelu, bet kaut kā bija gadījies, ka valdībā nevienam Norels nebija tik sim­pātisks, lai gribētos to darīt. Doma, ka misteru Norelu vajadzēs uzrunāt par "seru Gilbertu" vai "milordu" kaut kā nevienu neiepriecināja.

— guļ zem koka, spil­vena vietā palicis zem galvas akmeni. Un es esmu redzējis arī, kā zagļi un ubagi krāc dūnu pēļos pils guļamistabās. Karā daudz kas ir kājām gaisā.

Hm, cerams, ka dzīve Londonā tev neliksies vienmuļa. Džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas teica — kad cilvēks ir nomēģinājis karu, viņam mā­jās ir garlaicīgi.

Hā! Kas vēl nebūs! Garlaicīgi, kad viss ir tīrs un notiek, kā klājas? Kad pa rokai ir visas grāmatas un citas lietas, un sieva visu laiku acu priekšā? Kas par… Paga, no kā tu to dzirdēji? Džentlmenis — ar kādiem matiem?

Kā dzelkšņa pūkas. Man liekas, tu noteikti viņu pazīsti. Viņš dzīvo pie sera Voltera un lēdijas Poulas. Kaut gan, nē, es neesmu droša, vai viņš tur dzīvo, bet es viņu satieku ik reizi, kad pie viņiem iegriežos.

Streindžs savilka uzacis.

Nē, es viņu nepazīstu. Kā viņu sauc?

Arabella nezināja.

Es visu laiku domāju, ka viņš ir kāds sera Voltera vai lēdijas Poulas radinieks. Cik savādi, ka man nav ienācis prātā pajautāt, kā viņu sauc. Es taču esmu ar viņu tērzējusi — ak tu mūžs, stundām ilgi!

Re, kā? Diez vai man tas ir pa prātam. Vai viņš ir izskatīgs?

C), jā! Ļoti izskatīgs! Tiešām, cik jocīgi, ka es nezinu viņa vārdu. Ar viņu ir ļoti interesanti sarunāties. Atšķirībā no lielā vairuma cilvēku.

Un par ko tad jūs runājat?

Ai, par visu! Liet viss vienmēr beidzas ar to, ka viņš grib mani apdāvināt. Pagājušajā pirmdienā viņš gribēja man no Bengālijas atgādāt tīģeri. Trešdien viņš vēlējās atvest pie manis Neapoles karalieni — viņš apgalvoja, ka mēs ar viņu esot tik ļoti līdzīgas, ka noteikti cieši sadraudzēsimies, bet piektdien viņš grasījās sūtīt kalpu pēc mūzikas koka…

Mūzikas koka?

Arabella sāka smieties.

Jā, pēc mūzikas koka! Palūk, kaut kādā kalnā — nosaukumu es neatceros, tas bija kā no pasakas, — augot koks, kuram augļu vietā esot notis, un tik skaistu mūziku neviens neesot dzirdējis. Es nespēju saprast, vai viņš pats tic tam, ko stāsta. Taisnību sakot, vairākas reizes man ir ienācis prātā, ka viņš varbūt ir ār­prātīgs. Es vienmēr izdomāju kādu ieganstu, kālab nevaru pieņemt viņa dāvanas.

Priecājos to dzirdēt. Man nebūt nepatiktu pārrasties mājās un atklāt, ka te viss ir pilns ar tīģeriem, karalienēm un mūzikas kokiem. Vai no mistera No­rela pēdējā laikā ir kādas ziņas?

Pēdējā laikā nav.

Kāpēc tu smaidi? — Streindžs gribēja noskaidrot.

Es smaidīju? Pati nepamanīju. Labi, es tev pastāstīšu. Viņš vienreiz pain­teresējās par mani, bet tas arī viss.

Vienu reizi? Trīs gadu laikā?

Jā. Apmēram pirms gada paklīda runas, ka tu esi kritis pie Vitorijas, un misters Norels atsūtīja Čaildermasu noprasīt, vai tas ir tiesa. Es zināju tikpat daudz cik viņš. Bet tai vakarā pie manis atnāca kapteinis Multrops. Viņš tikai pirms divām dienām bija izkāpis krastā Portsmutā un taisnā ceļā devies šurp, lai pateiktu, ka tajās tenkās nav neviena patiesa vārda. Es nekad neaizmirsīšu viņa laipnību! Nabaga jauneklis! Tikai pirms kāda mēneša viņam bija amputēta roka, un viņš joprojām ļoti mocījās. Bet tev no mistera Norela ir vēstule, tur, uz galda. Čaildermass vakar atnesa.

Streindžs piecēlās un piegāja pie galda. Paņēma vēstuli un grozīja to rokās.

Hm, droši vien vajag pie viņa aiziet, — viņš bez pārliecības sacīja.

Nav vērts to noliegt — Streindžam ne visai gribējās tikties ar agrāko skolo­tāju. Viņš bija pieradis domāt un rīkoties neatkarīgi. Spānijā viņam bija jāpilda hercoga Velingtona rīkojumi, bet izlemšana, ar kādām burvestībām viņš šos rīkojumus izpildīs, bija tikai viņa paša ziņā. Izredzes atkal burt mistera Norela vadībā nebija diezcik vilinošas; un pēc mēnešu mēnešiem, kas bija pavadīti Velingtona drosmīgo brašuļu sabiedrībā, doma, ka ilgas stundas vajadzēs sēdēt divatnē ar misteru Norelu, bija mazliet skumīga.

Par spīti viņa nelabajām priekšnojautām, abu tikšanās tomēr bija ļoti sir­snīga. Misters Norels tik ļoti priecājās, viņu atkal redzot, tik atdevīgi tincināja viņu par Spānijā izmantotajām burvestībām, tik izšķērdīgi slavēja viņu par lieliskajām sekmēm, ka Streindžam jau gandrīz sāka likties, ka viņš nepavisam nepazīst savu skolotāju.

Pats par sevi saprotams, misters Norels ne dzirdēt negribēja, ka Streindžs varētu atteikties no viņa mācekļa lomas:

Nē, nē, nē! Jums jāatgriežas! Mums vēl ir darba pilnas rokas. Karš ir beidzies, un mums priekšā ir viss īstais darbs. Jāliek pamati Modernā laikmeta maģijai! Man ir bijušas ļoti patīkamas sarunas ar vairākiem ministriem, kuri steidzās man apliecināt, ka bez mūsu maģijas nekādā ziņā turpmāk nespēs pār­valdīt valsti! Un tomēr, par spīti visiem mūsu pūliņiem, priekšstati joprojām ir greizi! Iedomājieties vien! Tikai pirms dažām dienām es nejauši dzirdēju, kā lords Kāselrejs kādam stāsta, ka jūs pēc hercoga Velingtona pieprasījuma Spā­nijā esot izmantojis melno maģiju! Man steigšus vajadzēja viņa gaišībai apgal­vot, ka jūs lietojat tikai pašas modernākās metodes.

Streindžs nesteidzās ar atbildi, tad mazliet pielieca galvu — misters Norels to, bez šaubām, iztulkoja kā piekrišanu.

Taču mēs runājām par to, vai man arī turpmāk jāpaliek jūsu māceklim. Esmu apguvis visas burvestības, kas bija uzskaitītas sarakstā, ko jūs man iede­vāt pirms četriem gadiem. Pirms es devos uz Pirenejiem, jūs, ser, man teicāt, ka manas sekmes jūs visnotaļ iepriecina — uzdrošinos cerēt, ka jūs neesat to aizmirsis.

Ā! Bet tas bija tikai pats sākums! Kamēr jūs bijāt Spānijā, es sastādīju citu sarakstu. Tūlīt piezvanīšu un likšu, lai Lūkass aiziet uz bibliotēku un to atnes. Un vēl, ziniet, ir citas grāmatas, ko jums vajadzētu izlasīt. — Viņš skatījās uz Streindžu, nervozi mirkšķinādams zilās ačeles.

Streindžs vilcinājās. Šie vārdi bija netiešs mājiens uz Hartfjū abatijas bib­liotēku, un to Streindžs joprojām nebija redzējis.

Ak, mister Streindž, ser! — misters Norels iesaucās. — Kā es priecājos par jūs atgriešanos! Es ļoti priecājos, ka atkal jūs redzu. Cerams, mūs gaida daudzas sarunu stundas. Pie manis bieži iegriezās misters Laselzs un misters Drolaits…

Par to viņš nešauboties, Streindžs noteica.

…bet par maģiju ar viņiem nav jēgas runāt. Nāciet atkal rīt! Pašā ag­rumā! Ap brokastlaiku!