Džonatans Streindžs un misters Norels

60 Vētra un meli

1817. gada februāris

Krustmāmiņa Greistila bija Padujā noīrējusi namu ar skatu uz augļu tirgu. Visiem tas bija ļoti parocīgi un izmaksāja tikai astoņdesmit cehīnas (proti, apmēram 38 ginejas) ceturksnī. Krustmāmiņa bija pārpārēm apmierināta ar izdevīgo darījumu, taču, kā nereti gadās, straujai un apņēmīgai rīcībai seko ne­izlēmība un šaubas — vēlāk, kad vairs nekas nav maināms. Tā bija arī šoreiz: krustmāmiņa un Flora nebija nodzīvojušas šai namā pat nedēļu, kad krustmā­miņa sāka atrast tam visādas vainas un prātot, vai maz vajadzēja to noņemt. Lai gan nams bija sens un skaists, gotiskie logi bija visai šauri, turklāt dažus no tiem aizžogoja akmens balkoni; citiem vārdiem sakot, iekšā nemēdza būt gaišs. Agrāk tas būtu licies tīrais nieks, taču šajā laikā Floras dvēseles stāvoklim bija vajadzīgs atspaids, un (domāja krustmāmiņa Greistila) ēnas un mijkrēslis — lai cik gleznains — diezin vai nāks viņai par labu. Piedevām pagalmā stāvēja vai­rākas akmens dāmas, kas gadu gaitā bija ietērpušās efeju plīvuros un apmetņos. Nebūtu pārspīlējums apgalvot, ka šīm dāmām draudēja briesmas visdrīzākajā laikā nozust pavisam, un ik reizi, kad krustmāmiņai gadījās tās uzlūkot, viņai bija jādomā par Džonatana Streindža nabaga sievu, kura bija mirusi tik jauna un tik mīklainā nāvē un kuras vīrs viņas nelaimīgā likteņa dēļ bija zaudējis prātu. Krustmāmiņa ļoti cerēja, ka Florai tādas skumīgas domas neienāk prātā.

Tomēr līgts paliek līgts, nams bija noīrēts, un krustmāmiņa ķērās pie darba, lai to iekārtotu pēc iespējas koši un priecīgi. Viņa, kas nekad mūžā nebija šķērdē­jusi lampu eļļu vai sveces, savā apņēmībā cīnīties ar Floras grūtsirdību nebijās ne no kādiem izdevumiem. Kāpnēs bija kāds sevišķi tumšs kakts, kur viens pa­kāpiens sagriezās tik ērmotā leņķī, kāds cilvēkam ne prātā nevar ienākt, un, lai neviens nenoripotu lejā un nenolauztu kaklu, krustmāmiņa Greistila lika uz plauktiņa tieši virs viltīgā pakāpiena novietot lampu. Tā dega dienu un nakti, par pastāvīgām errastībām Bonifacijai, vecai itāliešu kalponei, pie kuras krustmāmiņa Greistila bija tikusi reizē ar māju un kura bija vēl taupīgāka nekā pati krustmāmiņa.

Bonifācija bija priekšzīmīga kalpone, vienīgi viņai ļoti patika purpināt un gari skaidrot, kāpēc viņai tikko dotie norādījumi ir aplami vai neizpildāmi.

Darbos viņai palīdzēja gauss, viegli tramdāms jauneklis vārdā Miničello, kurš katru pavēli sveica ar dobju ņurdoņu pilnīgi nesaprotamā izloksnē. Bonifācija Miničello izkalpināja ar tik familiāru nievību, ka krustmāmiņai Greistilai bija aizdomas, vai tikai abi nav rados; tiesa, drošas ziņas viņai pagaidām vēl nebija izdevies iegūt.

Tā nu krustmāmiņai Greistilai bija pilnas rokas interesantu darbu — jaunās mājas iekārtošana, dienišķās kaujas ar Bonifaciju un neskaitāmie atklājumi — gan patīkami, gan citādi, — kas neizbēgami pavada apmešanos jaunā pilsētā; tomēr viņas galvenais un svētākais pienākums šai laikā bija atrast laika kavēkļus Florai. Meitene bija pasākusi vadīt dienas klusēšanā un vientulībā. Krustmāmi- ņas uzrunāta, viņa atbildēja it mundri, taču pati valodu gandrīz nekad neuz­ņēma. Venēcijā Flora bija pirmā, kas vedināja viņus uz pastaigām un izpriecām; tagad viņa vien bez ierunām piekrita doties krustmāmiņai līdzi, kad pēdējā ierosināja kādu pastaigu. Viņas mīļākās nodarbes bija tādas, kurās biedrene viņai nebija vajadzīga. Viņa viena pastaigājās, viena lasīja, viena sēdēja salonā vai nespodrajā saulītē, kas reizumis iespīdēja mazajā pagalmiņā ap vieniem pēc pusdienas. Viņa vairs nebija tik vaļsirdīga un atklāta kā agrāk; likās, kāds — tas varēja arī nebūt Džonatans Streindžs — viņu rūgti pievīlis, un viņa nosolīju­sies turpmāk vairs nebūt tik paļāvīga.

Februāra pirmajās dienās Padujā bija liela vētra. Tā sākās ap dienas vidu. Vētra ne saukta, ne gaidīta atbrāzās no austrumu puses (kur atradās Venēcija un jūra). Vecie vīri, kas savas dienas vadīja pilsētiņas kafejnīcās, apgalvoja, ka mirkli pirms vētras sākuma nav bijis nevienas pazīmes, kas liecinātu par tās tuvošanos, — tomēr pārējie par šīm runām nelikās zinis; galu galā bija ziema, un ziemā vētras nav nekāds retums.

Vispirms sāka pūst milzīgs vējš. Šim vējam nebija nekādas cieņas pret logiem vai durvīm. Tas prata atrast tādas spraugas, kuras neviens nebija pamanījis, un mājās zēvelēja gandrīz tikpat briesmīgi kā ārā. Krustmāmiņa Greistila un Flora tai brīdī sēdēja mazajā otrā stāva salonā. Iedrebējās logu rūtis, un daži lustras kristāliņi sāka sisties cits pret citu un džinkstēt. Pēc tam krustmāmiņas rakstī­tās vēstules lapas izspruka viņai no rokām un sāka plivināties apkārt. Debesis ārā satumsa un kļuva melnas kā naktī; no tām gluži balts sāka gāzt lietus.

Salonā ieradās Bonifācija un Miničello. Viņi aizbildinājās ar ieganstu, ka jā- uzzinot krustmāmiņas vēlmes saistībā ar vētru, taču patiesībā Bonifācija tikai vēlējās kopā ar krustmāmiņu pašausmināties par neganto vēju un lietu (un no viņām tiešām iznāca ļoti labs duets, kaut ari katra stenēja un pukstēja savā va­lodā). Miničello, domājams, ieradās tāpēc, ka ieradās Bonifacija; viņš īdzīgi blenza uz lietu, it kā juzdams aizdomas, ka tas sarīkots tikai tāpēc, lai viņam būtu vai­rāk darba.

Visi trīs — krustmāmiņa, Bonilacija un Miničello — stāvēja pie loga un redzēja, kā pirmā zibens plaiksna pazīstamo apkārtni pārvērš par kaut ko ļoti gotisku un baigu, izgaismojot pagalmu mironīgā, pārdabiskā baltumā un nez no kurienes izvilinot svešādas ēnas. Bonifācija bubināja lūgšanas, piesaukdama Svēto jaunavu un pulciņu svēto. Krustmāmiņa Greistila, tikpat nobijusies, ar lielāko prieku būtu tvērusies pie šī paša glābiņa, taču viņa piederēja pie Angli­kāņu baznīcas un tādēļ spēja vien izsaukties: "Vai manu, vai!" un "Mīļo stun- diņ!" un "Ak Kungs!" — bet tas viņai necik daudz nepalīdzēja.

Flora, mīlulīt, — viņa mazliet trīcošā balsī pasauca, — es ceru, ka tev nav bail. Šī tiešām ir briesmīga vētra.

Flora pienāca pie loga, saņēma krustmāmiņu aiz rokas un bilda, ka gan jau vētra drīz būšot pāri. Pilsētu žilbinošā gaismā apmirdzēja vēl viens zibens uz­plaiksnījums. Flora palaida vaļā krustmāmiņas roku, atvilka vaļā loga aizšau­jamo un izsteidzās ārā uz balkona.

Flora! — krustmāmiņa iekliedzās.

Stāvēdama drausmīgajā tumsā, ar abām rokām atspiedusies pret akmens balustrādi, meitene pavisam noteikti nemanīja ne lietu, kas jau bija izmērcējis viņu līdz ādai, ne vēju, kas raustīja viņu aiz matiem.

Mīlulīt! Flora! Flora! Nāc atpakaļ!

Flora pagriezās un kaut ko sacīja krustmāmiņai, taču neviens nesadzirdēja ne vārda.

Miničello izgāja viņai pakaļ uz balkona un, izrādīdams pārsteidzošu veik­lību (kaut ari ne uz mirkli neatmezdams savu iedzimto īdzīgumu), spēja ar sa­vām lielajām, platajām plaukstām atvest viņu atpakaļ zem jumta: tā gani ar pīteņu palīdzību stūrē aitas.

Vai tiešām jūs neredzat? — izsaucās Flora. — Tur kāds stāv! Tur, pie stūra! Kas tur ir? Man izskatījās… T— viņa spēji apklusa, lai kas arī viņai bija prātā, iz­sacīts tas netika.

Ak, mīlulīt, es ceru, ka tu kļūdies. Man žēl kura katra, kas šādā laikā ir zem klajas debess. Kaut nu viņš jo ātri atrastu, kur patverties! Ai, Flora! Tu esi pavisam slapja!

Bonifacija atnesa dvieļus, un tad abas ar krustmāmiņu steigšus ķērās susināt Floras kleitu, grozīdamas meiteni šurpu turpu un lāgiem mēģinādamas pagriezt viņu uz abām pusēm uzreiz. Rosīdamās viņas abas apbēra Miničello ar neka­vējoties izpildāmiem norādījumiem, krustmāmiņa Greistila — stomīgā, toties uzstājīgā itāliešu valodā, bet Bonfiācija straujā venēciešu izloksnē. Šie norādī­jumi, gluži tāpat kā grozīšana, laikam bija pārlieku pretišķīgi, jo Miničello tikai stāvēja, rokas nolaidis, un drūmi lūkojās viņām pretim.

Flora pār abu vecīšu noliektajām galvām raudzījās ārā pa logu. Vēl viena zibens šautra. Viņa sastinga, itin kā zibens būtu viņai trāpījis, tad izspruka no krustmāmiņas un kalpones tvēriena un izskrēja pa durvīm.

Nevienam nebija laika brīnīties, kurp viņa sadomājusi doties. Nākamā pus­stunda visiem mājiniekiem pagāja titāniskā cīņā: Miničello, spītējot vētrai, pūlējās aizvērt slēģus, Bonifacija, tumsā klupdama krizdama, meklēja sveces, krustmāmiņa atklāja, ka itāliešu vārds, ko viņa bija lietojusi, domādama, ka tas nozīmē "slēģi", patiesībā nozīmē "pergaments". Visi pa reizei zaudēja apvaldu, un krustmāmiņai nešķita, ka 110 šīm pūlēm būtu kāds labums arī tad, kad visi reizē sāka zvanīt pilsētas zvani — saskaņā ar ticējumu zvani (būdami iesvētīti priekšmeti) spēj izdzenāt vētras un negaisus (kas skaidri un gaiši ir Sātana ne­gantības).

Pēdīgi nams bija nocietināts — vai gandrīz nocietināts. Krustmāmiņa atstāja Bonifāciju un Miničello pabeigt darbus un, aizmirsusi, ka pati savām acīm re­dzēja, kā Flora izskrien no salona, atgriezās tajā, nesdama brāļameitai sveci. Flo­ras nebija, toties krustmāmiņa pamanīja, ka Miničello salonā nav aizvēris slēģus.

Viņa kāpa augšup uz Floras guļamistabu; arī tur meitenes nebija. Viņas nebija arī ēdamistabā, nebija arī pašas krustmāmiņas guļamistabā, arī otrā — mazajā — salonā, kur abas dažkārt sēdēja pēc vakariņām. Pēc tam tika apsekota virtuve, vestibils un dārznieka istaba — Flora nekur nebija atrodama.

Krustmāmiņu sāka pārņemt īsts izbīlis. Sika, nežēlīga balstiņa viņai ausī čukstēja, ka Džonatana Streindža sievas nelaimes sākās tāpat — arī viņa pie­peši nozuda no mājas nelāgā laikā.

"Bet toreiz sniga, nevis lija lietus," viņa sev atgādināja. Staigādama pa māju, meklējot Floru, viņa visu laiku pie sevis atkārtoja: — Sniga, nevis lija. Sniga, nevis lija. — Pēc tam prātā ienāca jauna doma: "Varbūt viņa tomēr bija sa­lonā. Tur bija tik tumšs, un viņa mēdz sēdēt tik klusi. Es nudien varēju viņu nepamanīt."

Viņa atgriezās salonā. Jaunā zibens uzplaiksnījumā tas iezalgojās nedabīgā gaismā. Sienas izbalēja baltas un spokainas; mēbeles un citas lietas kļuva pelē­kas, it kā vienā mirklī būtu pārvērstas akmenī. Izbīlī salēkdamās, krustmāmiņa atskārta, ka salonā tiešām kāds ir — tā bija sieviete, bet ne Flora — sieviete tumšā, vecmodīgā kleitā, ar svečturi rokā — tā stāvēja un skatījās uz viņu — seju slēpa ēnas, vaibstus nevarēja sazīmēt.

Krustmāmiņai aiz šausmām sametās auksti.

Nodārdēja pērkons; pēc tam iestājās piķa melna tumsa, kurā dega tikai abu sveces, — taču svešinieces svece nedeva nekādu gaismu. Vēl dīvaināks bija tas, ka salons kaut kādā mīklainā veidā bija kļuvis lielāks: svešā ar savu sveci stā­vēja neizprotami tālu.

— Kas tur ir? — krustmāmiņa Greistila iesaucās.

Neviens neatbildēja.

"Ak, protams," viņa sevī domāja, "viņa noteikti ir itāliete. Jāpajautā vēlreiz itāliski. Varbūt viņai šajā vētrā viss sajucis un viņa ieklīdusi nepareizajā mājā." Taču, lai kā krustmāmiņa lauzīja galvu, viņai neizdevās atcerēties nevienu vienīgu itāliešu vārdu.

Vēl viena zibens plaiksna. Sieviete nekur nebija pazudusi, viņa stāvēja tieši turpat, kur pirmīt, iepretim krustmāmiņai. "Tas ir Džonatana Streindža sievas rēgs!" krustmāmiņa nodomāja. Viņa paspēra soli — un tāpat darīja arī svešā. Te pār krustmāmiņu reizē nāca apgaismība un atvieglojums: "Spogulis! Ak, cik muļķīgi! Cik muļķīgi! Izbīties no sava spoguļattēla!" Aiz lielā atvieglojuma viņa gandrīz sāka skaļi smieties, taču pēkšņi smiekli vairs nenāca: nē, baidīties nebija muļķīgi, nepavisam nebija: agrāk šajā stūrī nekāda spoguļa nebija.

Nākamajā uzplaiksnījumā viņa spoguli varēja saskatīt. Tas bija neglīts un daudz par lielu šai telpai; krustmāmiņa pilnīgi droši zināja, ka redz to pirmo reizi mūžā.

Viņa metās ārā pa durvīm, noskārzdama, ka, neredzot baigo spoguli, viņai galva noteikti būs skaidrāka. Kad krustmāmiņa bija tikusi līdz kāpņu vidum, kaut kur atskanēja troksnis — liekas, Floras guļamistabā, tādēļ viņa piegāja pie durvīm un ielūkojās iekšā.

Tur stāvēja Flora. Viņa bija aizdegusi Bonifācijas noliktās sveces un patla­ban vilka pāri galvai slapjo kleitu. Ari apakšsvārki un zeķes nebija ne mazdrus­ciņ sausāki. Kurpītes mētājās turpat uz grīdas; tās bija caurcaurēm izmirkušas un sabojātas.

Flora atskatījās uz krustmāmiņu, un viņas seja pauda vainīgumu, mulsu, nepakļāvību un vēl kaut kādas citas, grūtāk iztulkojamas izjūtas.

Neko! Neko! — viņa iesaucās.

Tā, jādomā, bija atbilde uz kādu jautājumu, ko viņa bija gatava izdzirdēt, taču krustmāmiņa bilda vienīgi:

Ai, mīlulīt! Kur tu biji? Kas tevi trenca iet ārā tik briesmīgā laikā?

Es… es izgāju nopirkt zīda diegus izšūšanai.

Laikam bija redzams, cik pārsteigta krustmāmiņa ir par šo paziņojumu, jo Flora šaubīdamās piemetināja: — Man neienāca prātā, ka līs tik ilgi.

Nu, mīlulīt, man jāteic, ka tu rīkojies gaužām neapdomīgi, — bet izska­tās, ka tevi kaut kas pamatīgi nobiedējis. Vai tāpēc tu esi raudājusi?

Vai tad es raudāju? Nē, nē! Jūs kļūdāties, krustmāmiņ. Es neraudāju. Vienkārši ārā līst.

Bet tu taču… — krustmāmiņa Greistila aprāvās. Viņa gribēja teikt — tu ari tagad raudi, taču Flora papurināja galvu un aizgriezās. Savu šalli viņa nezin kāpēc bija satīņājusi grīstē, un krustmāmiņai gribot negribot bija jādomā, vai prātīgāk nebutu bijis to nemudžināt, bet uzsegt uz pleciem, tad meitēns tagad nebūtu tik slapjš. Flora izņēma no vīstokļa pudelīti ar dzintarainu šķidrumu, atvēra atvilktni un ielika to iekšā.

Flora! Atgadījies kaut kas ļoti ērmots. Es īsti nezinu, kā lai tev to pasaka, bet salonā ir uzradies spogulis…

Jā, es zinu, — Flora steigšus atbildēja. — Ias ir mans.

Tavs? — Krustmāmiņa vairs pilnīgi neko nesaprata. Viņa ilgi nespēja iz­domāt, ko lai saka. — Kur tu to nopirki? — Nekas vairāk prātā nenāca.

Es īsti neatceros. Laikam to tikai nupat atveda.

Bet neviens taču nevestu tik lielu mantu, kad plosās tāda vētra! Un, ja tomēr atrastos kāds nelga, viņam taču vajadzēja pieklauvēt pie durvīm — nevis tādā dīvainā slepenībā iestiept iekšā un piekārt pie sienas.

Par šiem ļoti saprātīgajiem apsvērumiem Florai nebija ko teikt.

Krustmāmiņa bez lielas nožēlas mainīja sarunas tematu. Viņai vienreiz pietika šo vētru un izbīļu, un piepešu spoguļu. Tas, kāpēc spogulis uzradies viņas mājā, beidzot it kā bija noskaidrots, un jautājumu, kā tas te nokļuvis, viņa pagaidām atstāja neatbildētu, ar lielāko prieku atgriezdamās pie patīkamākām lietām — pie Floras kleitas un Floras kurpēm, un iespējas, ka Flora var saauk­stēties, ka tūlīt pat jānoslaukās un jāapvelk rītasvārki, un jāapsēžas salonā pie kamīna, un jāiedzer kaut kas karsts.

Kad abas bija atgriezušās salonā, krustmāmiņa bilda:

Pavei, vētra jau gandrīz pārskrējusi. Liekas, tā dodas pāri jūrai. Cik sa­vādi! Man likās, tā jau atbrāzās no jūras puses. Tavi zīda diegi droši vien ir iz­mirkuši un sabojāti gluži tāpat kā viss cits.

Zīda diegi? — Flora nesaprata. Tad atcerējās: — Ā, es neaizgāju līdz tir­gotavai. Kā jau jūs pati sacījāt, tā bija neapdomīga rīcība.

Labi, jau labi, vēlāk aiziesim un nopirksim visu, ko tev vajag. Cik ļoti man žēl nabaga tirdzinieku! Viss, ko viņi bija salikuši uz letēm, noteikti ir pagalam. Bonifācija vāra tev auzu tumi, mīlulīt. Kā nu bija, vai es viņai pateicu, lai ņem jauno pienu?

Es neatceros, krustmāmiņ.

Zini, es katram gadījumam aiziešu un atgādināšu.

Es varu aiziet, —* Flora ierosināja un gribēja celties no krēsla, taču krust­māmiņa par to negribēja ne dzirdēt. Lai Flora sēžot vien turpat pie kamīna un kājas lai noliekot uz soliņa.

Pamazām kļuva gaišāks. Pirms došanās uz virtuvi krustmāmiņa apskatīja spoguli. Tas bija ļoti liels un krāšņi greznots; ak jā, tādus izgatavo Venēcijas la­gūnā, Murāno salā. — Man jāatzīstas, Flora, — es brīnos, ka tev šis spogulis iepaticies. Tik daudz vijumu un caku, tik daudz stikla ziediņu. Parasti tev patīk vienkāršas lietas.

Flora nopūzdamās atbildēja, ka Itālijā viņa atklājusi, cik skaistas var būt arī greznas un izsmalcinātas lietas.

Vai tas bija dārgs? — krustmāmiņa taujāja. — Izskatās, ka varētu būt.

Nē, nebija dārgs.

Nu, vismaz tas ir labi, vai ne?

Krustmāmiņa devās lejup uz virtuvi. Viņa jutās itin attapusies un bija pār­liecināta, ka nu beidzot ir gals briesmām un uztraukumiem, kas šorīt sekoja cits citam kā vilciena vagoni. Diemžēl viņa alojās.

Virtuvē pie Bonfacijas un Miničello bija divi vīrieši, kurus viņa redzēja pirmo reizi. Pēc visa spriežot, Bonifacija vēl nebija sākusi vārīt Florai tumi. Viņa pat nebija atnesusi no bufetes auzu miltus un pienu.

Tiklīdz Bonifācija pamanīja krustmāmiņu, viņa satvēra to aiz elkoņa un nogāza pār viņu veselu lēveni dedzīgu vārdu izloksnē. Viņa runāja par vētru — tik daudz varēja saprast — un apgalvoja, ka tā bijusi ļauna, taču pārējo krust­māmiņa saprata gaužām vāji. Viņai par milzīgu pārsteigumu, aptvert Bonifā- cijas sacītā jēgu palīdzēja Miničello. Ļoti ciešami atdarinādams angļu valodu, viņš sacīja:

To taisa burvis anglis. Burvis anglis taisa tempesta.

Kā, lūdzu?

Bonifācijai un abiem svešajiem vienā laidā iejaucoties, Miničello krustmā- miņai paziņoja, ka vētras laikā vairāki cilvēki pacēluši acis un ieraudzījuši mel­najos mākoņos plaisu. Tas, ko viņi plaisā saskatījuši, viņus bija apstulbinājis un briesmīgi izbiedējis. Tur nevīdēja vis skaidras, zilas debesis, kā varētu gaidīt — debesis aiz mākoņiem bija melnas, pusnakts zvaigžņu pilnas. Šī nebija nekāda parasta vētra: tā bija sarīkota, lai apslēptu Streindža Tumsības Staba tuvošanos.

Drīz par to zināja visa pilsēta, un tās iedzīvotājus pārņēma liels uztraukums. Līdz šim Tumsības Staba šausmas nebija izplatījušās tālāk par Venēciju, un tā nu reiz, pēc padujiešu domām, šaušalām bija īstā vieta. Tagad kļuva skaidrs, ka Streindžs Venēcijā bija piestājis nejauši, viņš nemaz nebija ļāvies grimstošās pilsētas valdzinājumam. Tātad Mūžīgā Tumsība piepeši varēja uzrasties kurā katrā Itālijas pilsētā — kurā katrā pilsētā visā pasaulē. Tas viss bija ļoti nelāgi, taču krustmāmiņa Greistila jaunās ziņas uzņēma divkārt sāpīgi: visām viņas bažām par Streindžu vēl klāt nāca nepatīkamā pārliecība, ka Flora viņai bija melojusi. Krustmāmiņa strīdējās pati ar sevi, nespēdama izlemt, kā īsti bija: brāļameita meloja tādēļ, ka bija noburta, vai tādēļ, ka pieķeršanās Streindžam vājinājusi viņas principus. Ej nu sazini, kas būtu ļaunāk.

Viņa aizrakstīja brālim uz Venēciju, lūgdama, lai viņš atbrauc, un nolēma pagaidām Florai neko neteikt. Visu dienu viņa paturēja brāļameitu acīs. Lie- lumis Flora bija tāda pati kā vienmēr, vienīgi brīžam likās, ka viņas toni, ru­nājot ar krustmāmiņu, ieskanas agrāk nemanīts vainīgums.

Nākamajā dienā pulksten vienos — vairākas stundas, pirms būtu varējusi pienākt krustmāmiņas vēstule, — no Venēcijas Frenka pavadībā ieradās dakteris Greistils. Pēc abu vārdiem, visai Venēcijai bijis zināms, ka Streindžs atstājis Santa Maria Zobenigo apkaimi un devies uz terrafirma. Pilsētnieku acu priekšā Tumsības Stabs aizslīdējis pāri jūrai. Tas viscaur virmojis, iekšā un ārā šaudījušās Tumsības mēles un pītes — izskatījies, ka tas sastāv no melnām lies­mām. Kā Streindžam bija izdevies šķērsot jūru — vai viņš braucis laivā, vai var­būt pārvietojies ar maģiskiem līdzekļiem — to neviens nezināja. Vētra, kurā viņš lūkojis paslēpt savu tuvošanos, bija uzburta tikai Strā, astoņas jūdzes no Padujas.

Zini, Luīza, — sacīja dakteris Greistils, — es šobrīd neparko negribētu būt viņa vietā. Viņam tuvojoties, visi bēg, atpakaļ neskatīdamies. No Mestres līdz Strā viņš droši vien neredzēja nevienu dzīvu būtni — visur bija vienīgi tuk­šas ielas un pamesti lauki. Turpmāk pasaule viņam būs tuksnesis.

Vēl pirms neilga brīža krustmāmiņa par Streindžu bija domājusi bez jelc mazākās sirsnības, taču brāļa iztēlotā aina bija tik briesmīga, ka viņai acīs sa­skrēja asaras.

Kur viņš ir tagad? — krustmāmiņa mīksti vaicāja.

Atgriezies savā miteklī pie Santa Maria Zobenigo, — dakteris atbildēja. — Viss atkal ir pa vecam. Kad es padzirdēju, ka viņš bijis Padujā, uzreiz sapratu, ko viņš te meklēja. Mēs uzreiz devāmies ceļā. Kā klājas Florai?

Flora sēdēja salonā. Viņa bija tēvu gaidījusi — pat izskatījās, it kā viņa prie­cātos, ka beidzot varēs visu izstāstīt. Dakteris lāgā nebija paspējis uzdot pašu pirmo jautājumu, kad viņa jau steidzās izkratīt sirdi. Asaras plūda aumaļām, viņa atzinās, ka tiešām tikusies ar Streindžu. Viņa ieraudzījusi to stāvam lejā uz ielas un sapratusi, ka burvis ieradies pie viņas, tādēļ izskrējusi no mājas un metusies pie viņa.

es tev izstāstīšu visu, es apsolu, — viņa sacīja. — Bet ne tagad. Es neesmu izdarījusi neko sliktu. Vienīgi… — viņa nosarka, — sastāstījusi krustmāmiņai melus — par tiem es jūtos ļoti vainīga. Bet šis nav mans noslēpums, es nedrīkstu to atklāt.

Bet, Flora, kādi noslēpumi? — viņas tēvs jautāja. — Vai tas vien nelie­cina, ka te kaut kas nav tīrs? Tam, kura nodomi ir godīgi, no citiem nekas nav slēpjams. Krietns cilvēks rīkojas atklāti.

Jā, droši vien… Bet tas neattiecas uz burvjiem! Misteram Streindžam ir ienaidnieki — tas briesmīgais večuks Londonā un vēl arī citi! Nerāj mani, it kā es būtu pastrādājusi nedarbus! Es ļoti centos rīkoties krietni, un man liekas, es tā tiešām rīkojos! Saproti, viņš noņēmās ar tādām burvestībām, kas viņam ļoti nāca par ļaunu, — un vakar es pierunāju viņu to vairs nedarīt! Viņš man apso­līja, ka pavisam atteiksies no šīs maģijas.

Bet, Flora, — viņas tēvs skumji sacīja, — tu mani vēl vairāk apbēdini. Izrādās, tu uzskati, ka tev ir tiesības pieprasīt no viņa solījumus, — ko tas no­zīmē? Vai tu pati nesaproti, kā tas izskatās? Mīlulīt, vai tu esi ar viņu saderinā­jusies?

Nē, papiņ! — Atkal lija asaras. Krustmāmiņai vajadzēja ilgi dūdot un glāstīt Floras roku, lai viņa atkal puslīdz nomierinātos. Atguvusi runas spējas, meitene turpināja: — Nekādas saderināšanās nav. Jā, es nebiju pret viņu vien­aldzīga, bet tagad tas ir pagājis un aizmirsts. Nevajag skatīties tik aizdomīgi! Es lūdzu, lai viņš man to apsola draudzības vārdā! Un viņa sievas dēļ. Viņš domā, ka tās briesmīgās lietas dara, lai glābtu savu sievu, bet es zinu, ka viņa negri­bētu, lai misters Streindžs nodarbojas ar burvestībām, kas tik ļoti gandē viņa veselību un prātu, — neparko, nekādos apstākļos! Viņa vairs nespēj pati to pa­teikt — tādēļ man vajadzēja to izdarīt viņas vietā!

Dakteris Greistils klusēja.

Flora, — viņš pēc laba brīža ierunājās, — mīlulīt, tu aizmirsti, ka es Venē­cijā viņu bieži sastapu. Viņš nespēj izpildīt nekādus solījumus. Viņš pat neat­cerēsies, ka ir kaut ko apsolījis.

Nē, viņš atcerēsies! Es izdarīju tā, ka viņam vajadzēs atcerēties!

Jauni asaru plūdi lika domāt, ka jūtas, ko Flora bija lolojusi savā sirdī, ne­būt nav zudušas un aizmirstas, tomēr viņas sacītais ļāva tēvam un krustmāmiņai kaut cik nomierināties. Abi bija pārliecināti, ka Floras pieķeršanās Džonata- nam Streindžam agri vai vēlu ies mazumā pati no sevis. Kā krustmāmiņa vēlāk izteicās, Flora nebija no tām jaunkundzēm, kas gadu gadiem tvīkst bezcerīgā mīlestībā; viņa bija ļoti prātīga meitene.

Visa ģimene atkal reiz bija kopā. Dakteris Greistils un krustmāmiņa vēlējās turpināt ceļojumu. Krustmāmiņu vilināja Roma, viņai kārojās redzēt izdaudzi­nātās senās ēkas un mākslas darbus — taču Florai bija zudusi jebkāda interese par drupām un mākslu. Vislabāk viņa justos, palikdama tepat, meitene pazi­ņoja. Viņa gandrīz visu laiku pavadīja mājās, iziedama vien tad, ja no tā nekādi nevarēja izvairīties. Ja tēvs un krustmāmiņa aicināja pastaigāties vai apskatīt kādu baznīcu ar renesanses laikmeta altārgleznu, viņa negāja līdzi, žēlodamās, ka ārā līst vai ka ielas ir slapjas — tā tiešām arī bija, toziem Padujā lija vienā līšanā, vienīgi agrāk lietus viņu nemēdza uztraukt.

Krustmāmiņa un tēvs izturējās iecietīgi, tiesa, jo īpaši dakterim tas nenācās viegli. Viņš nebija braucis uz Itāliju, lai klusiņām sēdētu istabās, kas bija uz pusi mazākas par viņa ērto Viitšīras namu. Kad Flora nedzirdēja, viņš kurnēja, ka lasīt romānus un noņemties ar izšūšanu (tās tagad bija Floras galvenās no­darbes) gluži labi varētu arī Viltšīrā, turklāt tas iznāktu stipri lētāk, taču krust­māmiņa viņu norāja un apklusināja. )a Flora par Džonatanu Streindžu ir no­lēmusi sērot šādi, lai būtu.

Vienu ekspedīciju Flora tomēr ierosināja, taču tā bija gaužām dīvaina. Ap­mēram nedēju pēc daktera ierašanās Padujā viņa paziņoja, ka esot ļoti noilgo­jusies pēc jūras.

Vai viņai griboties doties ceļojumā pa jūru? — abi vecie Greistili taujāja. Nudien, kāpēc lai viņi nebrauktu uz Romu vai Neapoli ar kuģi.

Taču Flora nevēlējās doties ceļojumā, viņa gribēja palikt Padujā. Nē, viņa labprāt vēlētos izmest kādu līkumu ar burulaivu vai kādu citu laivu. Pavisam neilgu līkumu, uz pāris stundām vai pat mazāk — bet darīt to pēc iespējas drī­zāk. Nākamajā rītā viņi devās uz mazu zvejnieku ciemu.

Sis ciems ne ar ko neizcēlās — tas neatradās gleznainā vietā, tajā nebija ne­kādu ievērojamu celtņu, vēsturē tas ne ar ko nebija iezīmīgs; patiesībā vienīgais, ar ko tas varētu lepoties, bija atrašanās netālu no Padujas. Dakteris aptaujājās tavernā un priestera namā, un galu galā uzgāja divus stiprus vīrus, kas bija ar mieru izvizināt viņus pa jūru. Abi bez tielēšanās paņēma daktera piedāvāto naudu, taču sirdsapziņa viņus mudināja norādīt, ka te nekā neesot; pat labā laikā te nebūtu, ko redzēt; kur nu vēl šādā lietū — un, jā, lietus bija pietiekami stiprs, lai izbraukumu uz ūdeņiem padarītu par ārkārtīgi nepatīkamu izpriecu, toties izklīdināt biezo, pelēko miglu tas nejaudāja.

Mīlulīt, vai tu droši zini, ka tiešām to gribi? — jautāja krustmāmiņa Greis­tila.'— Seit ir ļoti nemīlīgi, un laiva briesmīgi ož pēc zivīm.

Jā, krustmāmiņ, es tiešām to gribu,— Flora atteica, iekāpa laivā un ap­sēdās galā. Krustmāmiņa un tēvs sekoja viņas priekšzīmei. Pagalam apjukušais zvejnieks izstūrēja atklātā jūrā, un drīz, skaties kur skatīdamies, visās debespu­sēs varēja ieraudzīt tikai pelēkus viļņus, ko apjoza drūmas, pelēkas miglas sienas. Zvejnieks jautājoši pavērās dakteri Greistilā. Tas pievērsa nogaidošu skatienu Florai.

Flora nelikās manām. Viņa domīgi sēdēja, atbalstījusies pret brangām, labo roku izstiepusi pār bortu.

Tā, jau atkal! — dakteris iesaucās.

Kas atkal? — pikti noprasīja krustmāmiņa.

Kaķu un pelējuma smaka! Tāda pati kā tās vecās dāmas miteklī. Atceries veco dāmu no Kanaredžo, mēs pie viņas bijām aizgājuši? Vai laivā ir kaķis?

Tas bija pilnīgi bezjēdzīgs jautājums. Visa laiva bija bez grūtībām pārre­dzama: kaķu tajā nebija.

Mīlulīt, vai kaut kas nav labi? — krustmāmiņa Greistila apvaicājās. Viņai lāgā nepatika tas, kā Flora sēž. — Varbūt tu jūties nevesela?

Nē, krustmāmiņ, — Flora izslējās taisni un sakārtoja lietussargu. — Viss ir kārtībā. Ja vēlaties, mēs varam doties atpakaļ.

Krustmāmiņa viļņos pamanīja mazu pudelīti, mazu pudelīti bez korķīša. Pēc mirkļa tajā satecēja ūdens un tā nogrima jūras dibenā.

Pēc šī neizprotamā izbraukuma Flora daudzas nedēļas neizrādīja vēlēšanos iziet no mājām. Reižu reizēm krustmāmiņa mēģināja brāļameitu pierunāt apsēsties pie loga, lai viņa redzētu, kas notiek uz ielas. Itālijā uz ielām bieži no­tiek visādas interesantas lietas, taču Flora neparko nevēlējās atstāt iecienīto krēslu tumšā kaktā zem baigā spoguļa. Viņai bija uzradies ērmots paradums salīdzināt salona spoguļattēlu ar pašu salonu — tā, piemēram, viņa piepeši va­rēja ieinteresēties par krēslam pāri pārmestu šalli, palūkoties uz tās attēlu spo­gulī un sacīt:

Spogulī tā šalle izskatās citādi.

Vai tiešām? — krustmāmiņa neticēja.

Jā. Spogulī tā izskatās brūna, kaut gan patiesībā ir zila. Vai tev tā ne­liekas?

Ak, mīlulīt, tev droši vien ir taisnība, bet man gan rādās, ka tā gluži tāda pati.

Jā, — Flora nopūzdamās atsaucās, — nudien.