Džonatans Streindžs un misters Norels

32 Karalis

1814. gada novembris

1814. gada novembra sākumā misteru Norelu ar savu apciemojumu pagodi­nāja daži ļoti augstdzimuši džentlmeņi — viens grāfs, viens hercogs un divi baroneti —, kas, pēc pašu sacītā, vēlējās ar viņu aprunāties par ārkārtīgi deli­kātu lietu, un bija tik diskrēti, ka pusstundu pēc sarunas sākuma misters No­rels joprojām ne mazākajā mērā nenojauta, ko kungiem vajag.

Izrādījās, ka šie augsti cienījamie džentlmeņi pārstāv kādu vēl augstāk stā­vošu personu — Jorkas hercogu —, un viņi bija ieradušies apspriest ar misteru Norelu karaļa ārprātu. Karaļa dēli pirms neilga laika bija apciemojuši savu tēvu, un tos bija dziļi satriecis viņa skumīgais stāvoklis; kaut arī viņi visi bija egoisti un daži no viņiem bija izlaidīgi, un nevienam no viņiem nebija raksturīga nosliece uz jebkādu ziedošanos, viņi visi cits citam stāstīja, ka ir ar mieru atdot kaut visu savu naudu un ļaut, lai viņiem nocērt ij rokas, ij kājas, ja vien kara­lim no tā kļūtu kaut nedaudz labāk.

Bet, kā monarha dēli bija rējušies savā starpā, nespēdami vienoties, kādu ārstu aicināt pie tēva, tā viņi tagad ķildojās par to, vai uzticēt karaļa veselības aprūpi burvim. Lielākais iebildējs bija princis reģents. Pirms daudziem gadiem, dižā mistera Pita dzīves laikā, monarham jau bija uznākusi briesmīga ārprāta lēkme, un princis bija valdījis viņa vietā, taču karalis bija atspirdzis un princim nācās atvadīties no varas un privilēģijām. Kam gan vēl dzīve ir tik neizturami apnicīga, princis reģents domāja, ja ne tam, kas no rīta mostas, nezinādams, vai viņš šodien ir Lielbritānijas valdnieks vai tomēr nav. Tādēļ, iespējams, princim varētu arī piedot to, ka viņš vēlējās, kaut karalis arī uz priekšu paliktu ārprātīgs vai vismaz piedzīvotu vienīgi to atvieglojumu, ko sniedz Nāve.

Misters Norels, nevēlēdamies pretoties prinča reģenta gribai, vairījās piedā­vāt savu palīdzību, atrunādamies, ka ļoti šaubās, vai karaļa slimība ir dziedi­nāma ar maģijas palīdzību. Tādēļ karaļa otrais dēls, Jorkas hercogs, kurš pats bija karavīrs, apvaicājās hercogam Velingtonam, kādas ir tā domas — varbūt Streindžs būtu ar mieru apmeklēt karali?

Ā! Protams! — hercogs Velingtons nešaubīdamies atbildēja. — Misters Streindžs priecājas par katru izdevību paburt. Ja ir iespēja burt, viņam neko citu vispār nevajag. Uzdevumi, kurus viņam vajadzēja pildīt pie manis Spānijā, lika pārvarēt dažnedažādas grūtības, un, kaut arī viņš ļoti izteiksmīgi čīkstēja, patiesībā viņš to visu darīja ar milzīgu sajūsmu. Es par mistera Streindža spē­jām esmu visnotaļ augstās domās. Spānija, kā jūsu karaliskajai augstībai zināms, ir viens no necivilizētākajiem pasaules nostūriem, no vienas valsts malas līdz otrai tur nav gandrīz neviena ceļa, kas būtu kaut nedaudz labāks par kazu taku. Taču ar mistera Streindža ziņu maniem vīriem bija kārtīgi angļu ceļi un viņi varēja nokļūt visur, kur bija vajadzīgs, un, ja mūsu pārgājienu traucēja kalns, mežs vai pilsēta, misters Streindžs, acu nepamirkšķinādams, to novāca no ceļa.

Jorkas hercogs piezīmēja, ka Spānijas karalis Ferdinands atrakstījis princim reģentam vēstuli, sūdzēdamies, ka daudzas viņa valsts daļas pēc angļu burvja darbošanās pārvērtušās līdz nepazīšanai, un pieprasīdams, lai misters Streindžs dodas uz Spāniju un atjauno viņa zemi sākotnējā izskatā.

Ak tā? — bez lielas intereses atsaucās hercogs Velingtons. — Tātad viņi vēl aizvien nav beiguši ņerkstēt?

Šī saruna beidzās ar to, ka vienu ceturtdienas rītu Arabella Streindža nokāpa lejā un atklāja, ka viņas salons ir pilns ar Anglijas karaļa pēcnācējiem. Skaitā viņi bija pieci: viņu karaliskās augstības Jorkas, Klarensas, Saseksas, Kentas un Kembridžas hercogi. Visiem bija ne mazāk par četrdesmit un ne vairāk par piec­desmit gadiem. Visi hercogi reiz bija bijuši izskatīgi, taču tiem visiem pārlieku patika krietni paēst un iedzert, tādēļ tie bija makten aptukuši.

Misters Streindžs stāvēja, ar elkoni atspiedies pret kamīna dzegu, turēja rokā vienu no mistera Norela grāmatām un ar pieklājīgas ieinteresētības izteiksmi sejā klausījās, kā viņu karaliskās augstības runā visi vienlaikus un nemitīgi pār­trauc cits citu, nespēdami vien pietiekami raksturot karaļa briesmīgo stāvokli.

Ja jūs redzētu, kā viņa majestāte ēzdams noķēzās ar maizi un pienu, — Klarensas hercogs ar asarām acīs uzrunāja Arabellu, — kā viņu nomoka ne­skaitāmas iedomātas bailes un kā viņš risina ilgas sarunas ar misteru Pitu, kas jau veselu mūžību ir šķīries no dzīves… ak, dūdiņ, šī aina gribot negribot jūs gauži nomāktu. — Hercogs saņēma Arabellas roku un sāka to glāstīt, acīm redzami būdams pārliecināts, ka viņa ir istabene.

Visus viņa majestātes pavalstniekus ļoti apbēdina viņa slimība, — bilda Arabella. — Neviens no mums nespēj vienaldzīgi domāt par viņa ciešanām.

Ak, dūdiņ! — ielīksmots iesaucās hercogs. — Jūsu vārdi bezgala aizgrābj manu sirdi! — viņš uzspieda pamatīgu un slapju karalisku skūpstu viņai uz rokas un skatījās uz viņu ar ļoti lielu maigumu.

Ja misters Norels neuzskata, ka šo slimību ir iespējams dziedināt ar ma­ģiskiem līdzekļiem, — teica Streindžs, — tad es, godīgi sakot, nedomāju, ka ir īpašas cerības. Tomēr es labprāt apciemošu viņa majestāti.

— Tādā gadījumā, — sacīja Jorkas hercogs, — atliek vienīgi tikt galā ar Vilisicm.

Ar Vilisicm? — Streindžs nesaprata.

Vai, patiešām! — iesaucās Kembridžas hercogs. — Vilisi ir gluži neiedo­mājami nekauņas.

Mums jāuzmanās, lai Vilisus pārlieku nenokaitinātu, — brīdināja Kla­rensas hercogs, — citādi tie atriebsies viņa majestātei!

Vilisiem būs ļoti daudz iebildumu pret to, ka misters Streindžs apmeklē karali, — nopūtās Kentas hercogs.

Šie Vilisi bija divi brāļi, kam Linkolnšīrā piederēja trakonams. Jau daudzus gadus abi uzņēmās gādibu par karali ik reizi, kad viņa majestātei gadījās kļūt negudram. Un ik reizi, kad karalim gadījās būt pie pilna prāta, viņš visiem jo bieži klāstīja, cik ļoti viņš neieredz Vilisus un cik nežēlīgi tie ar viņu apietas. Viņš bija izdabūjis solījumus gan no karalienes, gan no hercogiem un princesēm, ka, ja viņš atkal zaudētu prātu, viņu nenodos Vilisu varā. Bet šie solījumi bija tukša skaņa. Tiklīdz parādījās pirmās trakuma pazīmes, kāds tika sūtīts pēc Vilisiem; tie bez kavēšanās ieradās un ieslodzīja karali, un ieģērba viņu trakokreklā, un dzirdīja viņu ar stiprām caurejas zālēm.

Mani lasītāji droši vien nespēs saprast (jo to neviens nespēja saprast), kā­pēc karalim par paša likteni bija tik maza teikšana. Bet padomājiet, ar kādām bailēm noslēgtās ģimenēs tiek uztvertas baumas par ārprātu, kas piemeklējis kādu no savējo saimes. Un pēc tam padomājiet, cik daudz lielāks ir šis pārbīlis, ja ārprāts pārņēmis Lielbritānijas karali! Ja prātā sajuktu jūs vai es, tās būtu bēdas mums pašiem, mūsu draugiem un tuviniekiem. Ja prātu zaudē karalis, tā ir katastrofa visai valstij. Daudzkārt gadījās tādas reizes, kad Džordžs Trešais bija slims un neviens nezināja, kam tagad jāvalda valstī. Tādas lietas Anglijas monarhijā vēl nebija pieredzētas. Neviens nezināja, ko lai iesāk. Neba Vilisi kā­dam patika — nē, nepatika. Neba viņu dziedniecības metodes jele cik atvieg­loja karaļa mokas — nē, neatviegloja. Vilisu panākumu noslēpums bija tas, ka viņi saglabāja vēsu prātu, kad visi citi krita panikā. Viņi uzņēmās atbildību, no kuras visi par katru cenu vēlējās izvairīties. Par to viņi pieprasīja absolūtu kon­troli pār karali. Nevienam nebija atļauts ar karali sarunāties bez kāda Vilisa klātbūtnes. Arī karalienei, arī pirmajam ministram. Tas nebija brīv pat karaļa trīspadsmit dēliem un meitām.

— Hm, — teica Streindžs, kad tas viss viņam bija paskaidrots, — jāteic, ka es daudz labprātāk vēlētos runāt ar viņa majestāti bez citām traucējošām per­sonām — jo sevišķi bez personām, kas neizturas labvēlīgi pret maniem nodo­miem. Taču es reiz iedzinu strupceļā visu francūžu armiju. Uzdrošinos domāt, ka ar diviem dakteriem man izdosies tikt galā. Atstājiet Vilisus manā ziņā!

Runāt par honorāru Streindžs pagaidām atteicās — vispirms esot jāredz karalis; par vizīti pie viņa majestātes viņš naudu neprasīšot. Hercogiem — kat­ram no viņiem bija kaudžu kaudzēm kāršu parādu un pilni nami ārlaulības bērnu, kurus vajadzēja barot un skolot,— tā likās ļoti cildena rīcība.

Nākamajā dienā agri no rīta Streindžs sēdās seglos un devās uz Vindzoru pili pie karaļa. Rīts bija dzeldīgi auksts, zemi klāja bieza, balta migla. Pa ceļam viņš noskaitīja trīs nelielus buramvārdus. Ar pirmajiem burvis parūpējās, lai Vilisi pamatīgi aizguļas; ar otrajiem lika Vilisu sievām un kalpiem piemirst viņus pamodināt un ar trešajiem gādāja, lai tad, kad Vilisi beidzot būs pamo­dušies, ne viņu drēbju, ne zābaku nebūtu tur, kur viņi vakar bija tos atstājuši. Pirms diviem gadiem Streindžu mocītu sirdsapziņas pārmetumi par tik ne­glītu apiešanos ar svešiem cilvēkiem, turpretim tagad viņš šādu sīku numuru izstrādāja, gari nedomādams. Tāpat kā daudzi citi džentlmeņi, kas bija karojuši

Spānijā kopā ar hercogu Velingtonu, viņš neapzināti bija sācis atdarināt viņa gaišību, un Velingtonam bija raksturīgi allaž doties uz mērķi pa vistaisnāko ceļu.1' Džons Segunds "Džonatana Streindža dzīvē" iztirzā vēl citus gadījumus, kuros, pēc viņa domām, Streindžs rīkojies hercoga Velingtona ietekmē.

Kad pulkstenis tuvojās desmitiem, Streindžs bija nonācis pie Dačetas ciema un pa koka tiltiņu šķērsoja Temzu. Viņš iegriezās upmalas ieliņā, kas veda gar pils mūri, un drīz iejāja Vindzorā. Pie pils vārtiem viņš pateica sargkareivim, kas viņš ir un kāpēc vēlas sastapt karali. Ieradās zilā livrejā tērpts kalps, kas pava­dīja viņu uz karaļa apartamentiem. Kalps bija pieklājīgs, prātīgs vīrs un, kā tas raksturīgs ievērojamu personu kalpiem, bezgala lepojās ar pili un visu, kas ar to saistīts. Lielākais prieks viņa dzīvē bija vadāt apmeklētājus pa pili un noskatī­ties uz to sajūsmu, godbijību un pārsteigumu.

Šī droši vien nav pirmā reize, kad jūs apmeklējat Pili, ser? — viņš uzreiz apvaicājās Streindžam.

Tieši otrādi. Nekad mūžā neesmu te bijis.

Kalps šķita satriekts.

Tad jūs, ser, līdz šim neesat redzējis vienu no Anglijas cildenākajiem skatiem!

Ak tā? Bet raugiet, nu es esmu ieradies.

Bet jūs taču esat ieradies darīšanās, ser, — kalps pārmetoši atbildēja, — un diez vai jums atliks laika visu kārtīgi apskatīt. Jums noteikti jāatbrauc vēlreiz, ser. Vasarā. Un, gadījumā, ja jūs esat precēts cilvēks, es atļaušos norādīt, ka dā­mas, apskatot Pili, vienmēr ārkārtīgi priecājas.

Viņš veda Streindžu pa iespaidīga lieluma pagalmu. Sensenos laikos, ja iz­cēlās karš, šajā pagalmā tversmi varēja atrast pulka cilvēku līdz ar saviem lopiem; dažas senas celtnes ļoti vienkāršā stilā vēl arvien liecināja par Pils kādreizējo militāro raksturu. Taču, laikam ritot, lietderīguma apsvērumus bija izspiedusi tieksme pēc karaliskas greznības un krāšņuma, un pagalmā bija uzcelta lepna baznīca, kas aizņēma gandrīz visu brīvo vietu. Šī baznīca (to dēvēja par ka­pelu, taču patiesībā tā drīzāk līdzinājās katedrālei) rādīja visu sarežģītību un izsmalcinātību, uz ko ir spējīga gotika. Tā bija saežota ar durstīgiem akmens kontrforsiem, kronēta ar akmens pinakliem un blīstin uzblīdusi no kapelām, oratorijiem un sakristejām.

Kalps veda Streindžu gar gludu, stāvu uzkalnu, kura galā slējās apaļais tor­nis, kas ir visātrāk sazīmējamā Fils daļa, raugoties iztālēm. Iegājuši pa vidus­laiku vārtiem, abi nokļuva nākamajā pagalmā. Tā proporcijas bija gandrīz tikpat grandiozas kā pirmajam pagalmam, taču pirmajā rosījās kalpi, kareivji un galma amatpersonas, turpretim otrais bija kluss un tukšs.

Žēlums gan, ka jūs nepabijāt šeit pirms pāris gadiem, ser, — runāja kalps. — Toreiz ar virssulaiņa atļauju varēja apmeklēt karaļa un karalienes aparta­mentus, tagad viņa majestātes slimības dēļ tas vairs nav iespējams.

Viņš ieveda Streindžu pa kolosālām gotiskām durvīm garas akmens namu rindas vidū. Pievārējot akmens pakāpienus, kalps turpināja sūkstīties par to, cik daudz šķēršļu neļauj Streindžam apskatīt pili. Viņam gribot negribot bija jādomā, cik briesmīgi vīlies Streindžs jutīsies.

Nekā! Izdomāju! — viņš pēkšņi paziņoja. — Es jums parādīšu svētā Jura zāli! Ak, tā nebūs ne simtā daļa no visa, ko jums vajadzētu redzēt, ser, bet tā jūs vismaz varēsiet noskārst, cik dižena tomēr ir Vindzoru pils!

Kāpņu galā viņš nogriezās pa labi un žiglā solī aizsoļoja cauri zālei, kurā pie sienām bija izkārtoti zobeni un pistoles. Streindžs gāja viņam nopakaļ. Abi ienāca vismaz divus trīs simtus pēdu garā zālē ar ļoti augstiem griestiem.

Lūk! — kalps paziņoja ar tik lielu gandarījumu, it kā pats būtu visu bū­vējis un iekārtojis.

Pa augstajiem, spraišļotajiem dienvidu sienas logiem zālē ieplūda vēsa, dū­makaina gaisma. Apakšā sienas bija apšūtas ar bumbierkoka paneļiem, katram panelim bija kokgrieztas un apzeltītas eģītes. Sienu augšējo daļu un griestus klāja gleznojumi — dievi un dievenes, karaļi un karalienes. Uz griestiem varēja redzēt Čārlzu II ceļā uz mūžīgo godību baltos un zilos mākoņos, tuklu, sārtu ķerubu ielenktu. Viņam pie kājām savas trofejas lika karavadoņi un diplomāti, bet apkārt manāmā apjukumā stāvēja Jūlijs Cēzars, Marss, Hērakls un citi lieli varoņi, kas piepeši stindzīgās šausmās bija atģiduši, kādi niecības tie ir salīdzi­nājumā ar angļu karali.

Tas viss bija brīnum lielisks, taču Streindža skatiens aizķērās pie milzīgas freskas, kas aizņēma visu ziemeļu sienu. Tās vidū divos troņos sēdēja divi karaļi. Katram blakus stāvēja vai ceļus locīja bruņinieki, dāmas, galminieki, pāži, dievi un dieves. Kreisajā pusē gleznojums pludoja gaismā. Tāspuses karalis bija spē­cīgs, izskatīgs vīrs zaļoksnas jaunības spēkā. Tam mugurā bija gaišs apmetnis, mati zeltaini un cirtoti. Viņa galvu greznoja lauru vaiņags un rokā bija scep­teris. Visiem pavalstniekiem un dieviem, kas bija viņu apstājuši, bija bruņu- cepures, krūšbruņas, šķēpi un zobeni, it kā gleznotājs būtu vēlējies norādīt, ka šis karalis savā draudzē pulcinājis tikai ļoti kareiviskus cilvēkus un dievus. Freskas labajā pusē gaisma noblāva un apmācās, itin kā māksliniekam prātā būtu bijis vasaras mijkrēslis. Pāri figūrām un visapkārt tām mirdzēja zvaigznes. Šīspuses karalis bija bāls un tumsnējs. Viņa apmetnis bija melns un sejas izteik­sme neizdibināma. Viņa galvu rotāja tumšu efejas lapu vaiņags un kreisajā rokā viņš turēja smuidru ziloņkaula zizli. Viņa svītā liclumis bija maģiskas būtnes: fēnikss, vienradzis, mantikora, fauni un satīri, taču to vidū arī dažas noslēpumainas personas: vīrietis mūka drānām līdzīgā tērpā ar pāri sejai no­vilktu kapuci un tumšā, zvaigznēm nobārstītā mantijā tērpusies sieviete, kas acis bija aizsegusi ar roku. Starp abiem troņiem stāvēja jauna dāma baltā, vaļīgā tērpā, ar zelta bruņucepuri galvā. Kareivīgais karalis kā sargādams bija uzlicis plaukstu viņai uz pleca; tumšais karalis bija izstiepis viņai pretī roku un viņa sniedza tam savējo, abu pirkstu gali vieglītēm saskārās.

To gleznojis Antonio Verro, itāliešu džentlmenis, — sacīja kalps. Viņš norādīja uz karali, kas sēdēja kreisajā pusē: — Tas ir Dienvidanglijas karalis Edvards Trešais, — un norādīja uz karali, kas sēdēja labajā pusē: — Un šis ir Ziemeļanglijas karalis, burvis Džons Askglāss.

Vai tu re? — Streindžs bija ļoti ieinteresēts. — Es, protams, esmu redzē­jis skulptūras. Un gravīras grāmatās. Bet uzgleznotu es viņu, liekas, nekad ne­esmu redzējis. Bet jaunā dāma starp abiem karaļiem, kas ir viņa?

Tā ir Gvinnas kundze, viena no Čārlza Otrā mīļākajām. Viņa simbolizē Britāniju.

Ahā. Tas laikam ir apbrīnojami, ka viņam joprojām ir goda vieta karaļa namā. No otras puses, viņam uzģērbuši romiešu drānas un likuši sadoties rokās ar aktrisi. Interesanti, ko viņš pats par to sacītu?

Kalps vēlreiz izveda Streindžu cauri ieročiem izrotātajai istabai un apstājās pie milzīgām, melnām durvīm, virs kurām rēgojās pamatīgs marmora fron- tons.

Tālāk es jūs vairs nevaru pavadīt, ser. Šeit mani pienākumi beidzas, tālāk saimnieko doktori Vilisi. Karali jūs atradīsit aiz šīm durvīm. — Viņš paklanījās un devās lejup pa kāpnēm.

Streindžs pieklauvēja pie durvīm. Aiz tām varēja saklausīt klavihorda ska­ņas un dziedāšanu.

Durvis pavērās, un Streindža priekšā stāvēja plecīgs brašulis, gadus trīsdes­mit vai četrdesmit vecs. Viņam bija balta, apaļa seja, bakurētaina un sviedraina kā Cešīras siera ritulis. Visumā viņa ģīmis neticami atgādināja mēnesi — arī tā vaigs it kā esot no siera. Skujoties viņš nebija rīkojies sevišķi meistarīgi, un šur tur bālajā sejā vīdēja pa sīkam rupju, melnu matu kumšķim — it kā pirms siera taisīšanas pienā būtu noslīkusi neliela mušu saime un laukā rēgotos to kājiņas. Viņa brūnie svārki bija no rupjas vadmalas, krekls un kaklauts 110 nātnas drā­nas. Neviens viņa apģērba gabals nebija īpaši tīrs.

Jā? — viņš noprasīja, turēdams roku uz vērtnes, it kā gaidītu kaut visnie­cīgāko ieganstu, lai durvis atkal aizcirstu ciet. Viņš gaužām maz līdzinājās pils kalpam, toties ļoti līdzinājās trakonama uzraugam — un tieši tas viņš bija.

Pārsteigts par tādu nepieklājību, Streindžs sacēla uzacis. Viņš visai dzedri nosauca savu vārdu un paziņoja, ka ir ieradies pie karaļa.

Durvju atvērējs nopūtās.

Jā, ser, es nenoliegšu, ka mēs jūs gaidījām. Bet, ziniet, jūs nevarat nākt iekšā. Doktors Džons un doktors Roberts… — (Tā sauca abus brāļus Vilisus) — …vēl nav ieradušies. Mēs jau pusotru stundu gaidām, ka viņi kuru katru brīdi būs klāt. Mēs nesaprotam, kur viņi aizķērušies.

Cik nelāgi, — noteica Streindžs. — Taču mani tas neinteresē. Man nav nekādas vēlēšanās tikties ar jūsu minētajiem džentlmeņiem. Es vēlos sastapt karali. Man ir Kenterberijas un Jorkas arhibīskapu parakstīta vēstule ar atļauju šodien apmeklēt viņa majestāti. — Streindžs piebāza vēstuli durvju sargam pie deguna.

Bet jums vajadzēs pagaidīt, ser, līdz ieradīsies doktors Džons un doktors Roberts. Viņi nevienam neatļauj iejaukties karaļa uzturēšanas kārtībā. Visvai­rāk karalim vajadzīgs klusums un vienatne. Sarunas viņam nodara pašu lielāko ļaunumu. Jūs pat nevarat iedomāties, ser, cik briesmīgi jūs varat kaitēt kara­lim, tikai parunājot ar viņu. Iedomāsimies — jūs ieminaties, ka ārā līst. Jūs noteikti domāsit, ka tic ir pavisam nevainīgi vārdi. Bet, jūs saprotat, karalis var sākt domāt, un, tā kā viņš ir ārprātīgs, viņa domas skrien no vienas lietas pie citas, un viņš var pagalam briesmīgi satrakoties. Viņam prātā var ienākt tās ag­rākās reizes, kad lija un kalpi ieradās pie viņa ar ziņām par zaudētām kaujām un mirušām meitām, un negodā kritušiem dēliem. Šausmas! Karalis varētu nomirt turpat uz līdzenas vietas! Vai jūs vēlaties nogalināt karali, ser?

Nē, — Streindžs atbildēja.

Nu, re, — nodūdoja trakonama uzraugs, — jūs taču pats redzat, ser, ka daudz labāk būtu sagaidīt doktoru Džonu un doktoru Robertu.

Pateicos, taču es laikam riskēšu iet viens pats. F.siet tik laipns, aizvediet mani pie karaļa!

Doktors Džons un doktors Roberts ļoti dusmosies! — otrs brīdināja.

Mani tas neuztrauc, — Streindžs dzedri atbildēja.

Otrs izskatījās neiedomājami pārsteigts.

Tā, — Streindžs stingri paziņoja un vēlreiz pavicināja arhibīskapu vēs­tuli, — vai jūs vedīsiet mani pie karaļa, vai arī noniecināsiet divu arhibīskapu norādījumus? Tas būtu ļoti smags pārkāpums, par to pienākas sods… ak, es īsti nezinu, kāds, bet noteikti ļoti bargs sods, un kā vēl!

Uzraugs nopūtās. Viņš pasauca kādu savu padoto (tikpat rupju un netīru subjektu) un lika tam uz karstām pēdām steigties pie doktora Džona un dok­tora Roberta uz mājām un atvest viņus šurp. Pēc tam viņš ļoti nelabprāt pakā­pās sānis, lai Streindžs varētu ieiet pa durvīm.

Aiz tām bija telpa ar ļoti augstiem griestiem. Sienas sedza ozola paneļi ar pulka smalkiem kokgriezumiem. Uz griestiem mākoņos laiskojās vēl viens karalisku un simbolisku personu bariņš. Tomēr šī bija gaužām drūma vieta. Uz grīdas ne­bija ne tepiķu, ne grīdsegu, un tā bija ļoti auksta. Vienīgās mēbeles šai istabā bija krēsls un apskrambāts klavihords. Pie klavihorda ar muguru pret Streindžu sē­dēja večuks aizvēsturiska purpura brokāta rītasvārkos. Viņam galvā bija saburzīta sarkana naktsmice un kājās netīras rītakurpes ar salauztiem purngaliem. Viņš spēlēja ar lielu sparu un skaļi dziedāja vāciski. Izdzirdis soļus, viņš pārtrauca spēli.

Kas tur ir? — viņš noprasīja. — Kas nāk?

Burvis, jūsu majestāt, — atbildēja trakonama uzraugs.

Večuks uz brīdi it kā iegrima domās, tad skaļā balsī paziņoja:

Šis amats man ir jo īpaši netīkams! —Viņš atkal uzsita pa klavihorda taus­tiņiem un no jauna skaļi iedziedājās.

Sākums nebija pārlieku cerīgs. Trakonama uzraugs neiecietīgi nogrudzinā- jās un devās prom, atstājot Streindžu un karali divatnē. Streindžs paspēra dažus soļus uz priekšu un apstājās tādā vietā, no kuras varēja redzēt karaļa seju.

Tā bija seja, kurā ārprāta nodarītos postījumus papildināja akluma posts. Acu varavīksneņu zilums bija duļķains un baltumi pēc krāsas atgādināja vecu pienu. Gar pārplīsušu asinsvadu tīklojuma izraibinātiem vaigiem nokarājās garas sirmuma skartu gaišu matu dzcrgzdes. Dziedot karalim no sarkanās, šļau­ganās mutes šķīda siekalas. Viņa bārda bija gandrīz tikpat gara un sirma kā mati. Karalis it nemaz neatgādināja portretus, ko Streindžam bija gadījies redzēt, — tie bija gleznoti, kad viņš bija pie pilna prāta. Šāds — ar gariem ma­tiem, garu bārdu, garās, purpursarkanās drānās — viņš vairāk līdzinājās kādam ļoti traģiskam un senlaicīgam varonim 110 Šekspīra lugām — vai drīzāk diviem ļoti traģiskiem un senlaicīgiem Šekspīra varoņiem uzreiz. Savā ārprātā un savā aklumā viņš bija gan Līrs, gan Glosters.

Karaliskie hercogi bija Streindžu brīdinājuši, ka saskaņā ar galma etiķeti viņš nedrīkst karali uzrunāt — jāgaida, kamēr karalis vērsīsies pie viņa. Tomēr nešķita, ka viņam ir cerības, — ja reiz karalis tik ļoti neieredzēja burvjus. Tādēļ viņš, kad karalis atkal pārstāja spēlēt un dziedāt, sacīja:

Es esmu jūsu majestātes padevīgais kalps Džonatans Streindžs no Ašfē- ras Šropšīrā. Pēdējā karā ar Spāniju biju armijai piekomandētais burvis un ar prieku steidzos paziņot, ka tur man izdevās jūsu majestātei mazliet pakalpot. Jūsu majestātes dēli un meitas cer, ka es ar savām burvestībām varētu mazliet atvieglot jūsu majestātes ciešanas.

Pasaki burvim, ka es viņu neredzu! — bezbēdīgi izmeta karalis.

Streindžs nemēģināja atbildēt uz šo nejēdzīgo piezīmi. Kāds tur brīnums:

protams, karalis nespēja viņu redzēt — karalis bija akls.

Bet es ļoti labi redzu viņa otrinieku! — viņa majestāte atzinīgā tonī tur­pināja. Karalis pagrieza galvu, it kā lūkotos kādā punktā, kas atradās divas trīs pēdas pa kreisi no Streindža. — Tādi sudraba mati, kā tad es varētu viņu nepa­manīt! Pēc izskata spriežot, varen nešpetns zellis.

Karalis runāja tik pārliecinoši, ka Streindžs tiešām pagrieza galvu. Pa kreisi, bez šaubām, neviena nebija.

Pēdējo dienu laikā viņš bija izšķirstījis Norela grāmatas, meklēdams kādu līdzekli sirdzīša ciešanu atvieglošanai. Apbrīnojami, cik maz bija buramvārdu, kas bija domāti ārprāta dziedināšanai. īsteni viņš bija atradis tikai vienus, un arī par tiem nebija pārliecināts, vai izrādīsies īstie. Šo recepti viņš bija atradis Ormskērka "Trīsdesmit sešu citu pasauļu atklāšanās". Ormskērks apgalvoja, ka ar tās palīdzību varot izgaisināt ilūzijas un iztaisnot greizus priekšstatus. Streindžs izvilka grāmatu un pārlasīja buramvārdus. Sī bija īpaši neskaidra burvestība, tajā tik vien bija, kā šādi vārdi:

Liec mēnesi pie viņa acīm, un mēness baltums izdeldēs māņu ainas, ko acīs iesniecis melu tēvs,

Liec bišu spietu pie viņa ausīm. Bitēm tīk taisnība, tās izgalēs melu tēva viltu,

Liec sāli viņam mutē, lai melu tēvs nelūko lutināt viņu ar medus garšu, lai nederdzina ar pelnu garšu,

Iedzen viņam rokā dzelzs naglu, lai viņš neceļ to darīt melu tēva darbus,

Liec viņa sirdi slepenā vietā, lai viss viņa salkums ir viņa paša un melu tēvs netiek tur klāt.

Neaizmirst. Sarkanais var iespaidot labvēlīgi.

To visu lieku reizi pārlasot, Streindžam tomēr nācās atzīt, ka viņam nav ne jausmas, ko tas nozīmē.22 Ir visnotaļ ticams, ka arī Ormskērks to nezināja. Viņš vienkārši bija pierakstījis buram­vārdus, ko bija no kāda dzirdējis vai uzgājis kādā citā grāmatā. Tā ir mūžīgā nelaime ar argentiešu burvju sacerējumiem. Baidīdamies palaist zudībā jele niecīgāko maģisko zinību kripatiņu, tie nereti jutās aicināti pierakstīt to, no kā paši neko nesaprata. Kā lai burvis noceļ no debesīm mēnesi, ko pielikt pie vājinieka acīm? Un, ja pareizs ir otrais teikums, tad hercogiem būtu bijis prātī­gāk ataicināt pie karaļa nevis burvi, bet dravnieku. Tāpat Streindžs neticēja, ka viņu karaliskās augstības neiebilstu pret to, ka viņš dzen karaļa delnās dzelzs naglas. Ne mazāk dīvaina bija piezīme par sarkano krāsu. Par sarkano viņš it kā bija kaut ko lasījis vai dzirdējis, taču šobrīd nespēja atcerēties pilnīgi neko.

Tikām karalis bija aizrāvies sarunā ar iedomāto sudrabmati.

— Atvainojiet, ka tik kļūmīgi noturēju jūs par parastu cilvēku, — viņš sa­cīja. — Pats par sevi saprotams, varbūt jūs tiešām esat karalis, kā pats apgalvo­jat, taču es vienīgi atļaušos norādīt, ka neesmu dzirdējis ne par vienu no jūsu karaļvalstīm. Kur atrodas "Zudusī cerība"? Kur ir "Zilās pilis"? Kur ir "Dzelzs eņģeļu pilsēta"? Turpretim es valdu Lielbritānijā, šī valsts ir atzīmēta kartēs un visi zina, kur tā atrodas! — Viņa majestāte apklusa, domājams, uzklausot sud- rabmatainās personas atbildi, jo pēkšņi karalis iekliedzās: — Ak, nedusmojieties!

Lūdzams, nedusmojieties! Jūs esat karalis, un es esmu karalis! Mēs abi katrā ziņā esam karali! Nē, tiešām, nevienam no mums nav jādusmojas! Es jums uzspēlēšu un uzdziedāšu! —Viņš izvilka no rītasvārku ķešas flautu un sāka spēlēt melan­holisku dziesmiņu.

Streindžs veica eksperimentu — izstiepa roku un norāva viņa majestātei no galvas sarkano naktsmici. Tad viņš uzmanīgi vēroja, vai karalis bez tās nekļūs trakāks, taču pēc vairākas minūtes ilgušiem novērojumiem bija spiests atzīt, ka nekādu atšķirību nesaskata. Burvis atkal uzlika naktsmici karalim galvā.

Pēc tam viņš pusotru stundu izmēģināja visas vairāk vai mazāk piemērotās burvestības. Viņš skandēja atminēšanās buramvārdus, atrašanas buramvārdus, atmošanās buramvārdus, domu sakopošanas buramvārdus, murgu un ļaunu domu izklīdināšanas buramvārdus. Skandēja buramvārdus, kas palīdz atrast kārtību haosā, un buramvārdus, kas palīdz atrast zaudētu taku. Demistifikā- cijas buramvārdus, izšķiršanas buramvārdus, prāta spēju vairošanas buramvār­dus, slimību dziedināšanas buramvārdus un buramvārdus, ar kuriem atjaunot sadragātus locekļus. Daži no šiem buramvārdiem bija gari un sarežģīti. Citi sastāvēja no viena vienīga vārda. Daži bija jāizsaka skaļi. Citus vajadzēja tikai nodomāt. Dažos vispār nebija vārdu, tikai viens pats žests. Dažus no šiem bu­ramvārdiem Streindžs un Norels pēdējo piecu gadu laikā tā vai citādi bija iz­mantojuši diendienā. Citus droši vien neviens nebija izmantojis gadusimteņiem. Dažiem bija vajadzīgs spogulis; diviem vajadzēja asins lāsiņu no burvja pirk­sta; vienos vajadzēja sveci un lenti. Taču visiem bija kas kopīgs: tie neatstāja uz karali ne vismazāko iespaidu.

Kad pusotra stunda bija pagājusi…

"Viss, es padodos!" nodomāja Streindžs.

Viņa majestāte, būdams laimīgā neziņā par šīm burvestībām, kas gāztin gāzās pār viņu, risināja uzticēšanās pilnu sarunu ar sudrabmati, ko redzēja vie- nīgi viņš pats:

— Vai jūs esat izsūtīts šurp uz visiem laikiem vai tomēr varat doties prom? Ak, nepieļaujiet, lai jūs noķer! Karaļiem šeit ir briesmīga dzīve! Mūs ieģērbj trakokrek- los! Pēdējā reize, kad man atļāva iziet 110 šīm istabām, bija kādā 1811. gada pirm­dienā. Viņi apgalvo, ka tas bijis pirms trim gadiem, bet tie ir meli! Es visu esmu aprēķinājis — pēc divām nedēļām sestdien būs pagājuši divsimt četrdesmit seši gadi!

"Nabaga nelaimīgais džentlmenis!" nodomāja Streindžs. "Ieslodzīts šajā aukstajā, melanholiskajā aizkaktē bez draugiem un bez izpriecām! Nav brīnums, ka laiks viņam velkas tik lēni. Nav brīnums, ka viņš ir ārprātīgs!"

Skaļi viņš sacīja:

Es ar lielāko prieku izvedīšu jūs ārā, majestāt, ja jūs to vēlētos.

Karalis pārtrauca čalošanu un piešķieba galvu.

Kurš to teica? — viņš noprasīja.

Es, jūsu majestāt. Džonatans Streindžs, burvis. — Streindžs godbijīgi paklanījās karalim un tikai pēc tam attapās, ka viņa majestāte to neredz.

Lielbritānija! Mana mīļā karaļvalsts! — iekliedzās karalis. — Kā es gribētu atkal to ieraudzīt — jo sevišķi tagad, vasarā! Visi koki un pļavas tēr­pušies savā košākajā rotā un gaiss ir tik salds kā ķiršu kūka!

Streindžs pameta skatienu uz balto, ledaino miglu aiz loga, uz ziemīgi ģin- denīgajiem kokiem.

Jā, jā. Es uzskatīšu to par lielu godu, ja jūsu majestāte piekritīs kopā ar mani iziet ārā.

Karalim vajadzēja pārdomāt šo priekšlikumu. Viņš noāva vienu rītakurpi un mēģināja uzlikt to uz galvas. Kad tas nelīdzēja, viņš rītakurpi uzmauca atpa­kaļ kājā, un sāka domīgi zelēt bārkšu pušķīti, kas karājās rītasvārku jostas galā.

Bet kā lai es zinu, ka jūs neesat ļauns dēmons, kas ieradies mani kārdi­nāt? — viņš pēdīgi jautāja absolūti saprātīgā balsī.

Streindžam uzreiz bija grūti atrast atbildi uz šo jautājumu. Kamēr viņš lau­zīja galvu, karalis turpināja:

Protams, ja jūs esat ļauns dēmons, tad jums jāzina, ka es esmu mūžīgs un nekad nemiršu, ļa izrādīsies, ka jūs esat mans ienaidnieks, es piecirtīšu kāju un jūs aizriposiet taisni uz Elli!

Tiešām? Lūdzu, jūsu majestāte, iemāciet arī man, kā to izdarīt. Es lab­prāt vēlētos prast kaut ko derīgu, lāču ļaujiet man bilst — ja reiz jūsu majes­tātes rīcībā ir tik varenas burvestības, tad jums nevajag baidīties kopā ar mani iet ārā. Tikai vajag rīkoties pēc iespējas klusāk un nemanāmāk. Drīz te ieradī­sies Vilisi. Jūsu majestātei jāizturas ļoti klusi!

Karalis neko neatbildēja, taču piesita sev pie deguna un izskatījās ļoti viltīgs.

Streindža nākamais uzdevums bija izdomāt, kā izkļūt ārā, lai nepamana trakonama uzraugi. No karaļa šai ziņā nekāda palīga nebija. Kad viņam jau­tāja, kurp ved šīs durvis, viņš izteica savus ieskatus, ka vienas no tām ved uz

Ameriku, otras uz Mūžīgajām mokām, bet pa trešajām, šķiet, varot nokļūt nāka­majā piektdienā. Tālab Streindžs, daudz neminēdams, atvēra vienas — tās, kas pēc karaļa domām veda uz Ameriku, — un aši izvadīja viņa majestāti caur vai­rākām telpām. Visu griesti bija apgleznoti — uz tiem angļu monarhi ugunīgos ratos traucās uz debesīm, satrieca personas, kas simbolizēja Nenovīdību, Grēku un Musināšanu, un lika pamatus Tikumu tempļiem, Mūžīgās taisnības pilīm un tamlīdzīgiem derīgiem iestādījumiem. Taču, lai gan pie griestiem darbs kū­sāt kūsāja, istabas, pār kurām tie jurnās, bija pamestas, nolaistas, pilnas putekļu un zirnekļu. Visas mēbeles klāja pārsegi, tādēļ izskatījās, ka šie krēsli un galdi jau sen ir miruši un te palikuši tikai to kapa pieminekļi.

Viņi nonāca pie kāpnēm — šķiet, tās bija domātas kalpotājiem. Karalis, kas Streindža mudinājumu izturēties klusi bija ņēmis ļoti nopietni, par varītēm gribēja lejup tipināt uz pirkstgaliem, atdarinot mazus bērnus. Šādi kāpšana nebija diezcik ātra.

Tā, jūsu majestāt, — Streindžs mundri sacīja, kad viņi beidzot bija lejā, — man liekas, tas mums izdevās visnotaļ labi. Es nedzirdu, ka mums kāds dzī­tos pakaļ. Hercogam Velingtonam vajadzētu mūs abus ņemt par izlūkošanas virsniekiem. Šaubos, vai kapteinis Somerss-Kokss vai pats Kahūns Grānts būtu spējuši šķērsot ienaidnieka teritoriju tik…

Viņš tika pārtraukts — karalis uz savas flautas atskaņoja ļoti skaļu, ļoti triumfējošu brēcienu.

V-velns par… — Streindžs norūca un ausījās, vai uz viņu pusi jau nestei­dzas trakonama uzraugi vai, vēl nelāgāk, Vilisi.

Taču nekas nenotika. Kaut kur pavisam tuvu skanēja dīvaini būkšķi un blīkšķi, kliedzieni un vaimanas — likās, tur kādu iekausta vesels slotu skapis. Citādi viss bija kluss.

Durvis izveda uz plašas akmens terases. Aiz tās sākās stāva nogāze, un aiz nogāzes pletās parks. Pa labi miglā neskaidri vīdēja divkārša kailu koku rinda.

Karalis un Streindžs roku rokā gāja pa terasi līdz Pils stūrim. Tur Streindžs uzgāja celiņu, kas veda lejup pa nogāzi. Abi aizstaigāja līdz parkam un, necik tālu nepagājuši, nonāca pie dīķa, ko apjoza zema akmens apmale.3 3 Dīķis un divkāršā koku rinda bija viss, kas palicis no karaļa Viljama Trešā iecerētā plašā košumdārza. Tā veidošana tika iesākta, taču palika nepabeigta, kad izrādījās, ka tas izmaksās pārāk dārgi. Zemei tika atļauts atgriezties tās iepriekšējā angļu parka un pļavu stāvoklī. Dīķa vidū

atradās neliels akmens paviljons ar akmenī kaltām radībām. Dažas atgādināja suņus — vienīgi to rumpji bija gari un pieplakuši kā ķirzakām un visgarām mugurai rindojās dzeloņi. Citi laikam bija iecerēti kā izliekti akmens delfīni, kam sazin kādā veidā izdevies pieķerties pie mūriem. Uz jumta klasiskās pozās sēdēja savs ducis klasisku dāmu un džentlmeņu, kas turēja vāzes. Bija redzams, ka arhitekts bija vēlējies, lai no ērmīgo dzīvnieku mutēm un jumta vāzēm plūst ūdens, kas pēc tam glīti lītu dīķī, taču šobrīd viss bija stings un kluss.

Streindžs jau grasījās izteikt kādu piezīmi par to, cik melanholisks izskatās šis aizsalušais dīķis, taču pēkšņi izdzirdēja vairākus kliedzienus. Viņš atskatījās un ieraudzīja, ka no Pils pa nogāzi šurp ar lielu skubu dodas bariņš cilvēku. Tiem tuvojoties, viņš redzēja, ka skaitā tie ir četri: divi džentlmeņi, kurus viņš nekad agrāk nebija redzējis, un abi trakonama uzraugi — tas, kuram seja atgā­dināja Češīras sieru, 1111 otrs, kas bija aizsūtīts sasaukt Vilisus. Visi izskatījās pagalam dusmīgi.

Džentlmeņi piesteidzās klāt, raukdami pieres kā svarīgas, aizskartas perso­nas. Visas pazīmes liecināja, ka tie ģērbušies lielā steigā. Viens patlaban mēģi­nāja aizmetināt svārku pogas, taču viņam nepavisam neveicās. Līdzko svārki bija aizpogāti, visas pogas atkal atsprāga vaļā. Šis džentlmenis bija apmēram mistera Norela vecumā un nēsāja vecmodīgu parūku (tā ļoti līdzinājās mistera Norela parūkai), kas laiku pa laikam palēcās un ņipri grozījās viņam uz galvas. Viņš atšķīrās no mistera Norela ar to, ka bija visai gara auguma, visai glīts un izturējās valdonīgi un apņēmīgi. Otrs džentlmenis (kas bija par vairākiem ga­diem jaunāks) netika galā ar saviem zābakiem — pēc visa spriežot, tiem bija uzradusies pašiem sava griba. Džentlmenis par visām varēm gribēja iet uz priekšu, turpretim zābaki tīkoja nest viņu pavisam citā virzienā. Streindžs nodomāja, ka viņa pirmītējā burvestība izdevusies labāk nekā viņš bija gaidījis, un ap­ģērba gabali bija kļuvuši nevaldāmi.

Augumā garākais džentlmenis (tas, kuram galvā bija palaidnīgā parūka) veltīja Streindžam saniknotu skatienu.

Kas atļāva karali izvest ārā? — viņš noprasīja.

Streindžs paraustīja plecus.

Es, cik noprotams.

Jūs! Kas jūs tāds esat?

Streindžam nepatika tonis, kādā šis jautājums tika uzdots, un viņš atcirta:

Kas esat jūs?

Es esmu doktors Džons Viliss. Tas ir mans brālis doktors Roberts Dār- lings Viliss. Mēs esam karaļa ārsti. Karalienes padome mums ir uzticējusi atbil­dību par karali. Nevienam nav atļauts tikties ar viņa majestāti bez mūsu atļaujas. Es jautāju vēlreiz: kas jūs esat?

Es esmu Džonatans Streindžs. Pēc viņu karalisko augstību Jorkas, Kla­rensas, Saseksas, Kentas un Kembridžas hercogu lūguma esmu ieradies no­skaidrot, vai viņa majestāti nevar izdziedināt ar maģijas palīdzību.

Hā! — nicīgi atmeta doktors Džons. — Ar maģiju! To taču lielākoties izmanto francūžu slaktēšanai!

Doktors Roberts sarkastiski iesmējās. Tomēr saltās, zinātniskās nievas nepa­visam neatstāja vēlamo iespaidu, jo paša zābaki piepeši aiznesa viņu prom ar tādu spēku, ka viņš pieri ieskrēja kokā.

Ak tā, burvi! — izsaucās doktors Džons. — Ja domājat, ka varat neso­dīts zoboties par mani un maniem kalpiem, jūs alojaties. Jūs, domājams, atzī­sities, ka ar burvestību aizlīmējāt ciet Pils durvis, lai mani vīri nespētu jūs aizturēt?

Ko vēl ne! — paziņoja Streindžs. — Es neko tādu nedarīju! Es būtu va­rējis izdarīt, — viņš pieļāva, — ja pēc tā būtu vajadzība. Bet jūsu vīri ir tiklab nekaunīgi, cik slinki! Kad mēs ar viņa majestāti gājām ārā, no viņiem nebija ne miņas!

Pirmais trakonama uzraugs (tas, kuram seja bija kā Češīras siers), to iz­dzirdējis, gandrīz pārsprāga:

Nav tiesa! — viņš kliedza. — Doktor Džon, doktor Robert, lūdzami, ne­klausieties šajos melos! Vei, Mārtiņam, — viņš norādīja uz otru trakonama uzraugu, — ir pilnīgi atņemta balss! Viņš nespēja izdvest ne skaņas, lai saceltu trauksmi! — Otrs trakonama uzraugs apstiprinoši plātīja muti un vicināja rokas. — Bet es, ser, es, kad augšā atvērās durvis, stāvēju lejā pie kāpnēm. Es jau posos parunāt ar šo burvi — un grasījos pateikt viņam dažus stiprus vār­dus no jums, ser, — bet burvju spēks ierāva mani slotu skapī, un tā durvis aiz­cirtās ciet…

Kādas blēņas! — iesaucās Streindžs.

Ak tad blēņas, ko? — otrs iebrēcās. — Un jūs laikam nelikāt visām slo­tām skapī mani iekaustīt? Man visas maliņas ir sadauzītas!

Vismaz tā nu bija pilnīga taisnība. Vira seja un rokas bija vienos zilumos.

Ahā, burvi! — triumfējoši izsaucās doktors Džons. — Nu, ko jūs tagad teiksiet? Visas jūsu viltības ir nākušas gaismā!

Kā tad! — atcirta Streindžs. — Viņš pats to izdarīja, lai viņa melu stāsts izklausītos pārliecinošāks!

Karalis izpūta no flautas vulgāru troksni.

Varat nešaubīties, — paziņoja doktors Džons, — karalienes padome drīz uzzinās par jūsu nekaunību! — Pēc šiem vārdiem viņš uzgrieza Streindžam muguru un pasauca: — Jūsu majestāte! Nāciet šurp!

Karalis žigli pabēga aiz Streindža.

Esiet tik laipns, nododiet karali atpakaļ manā gādībā! — pieprasīja doktors Džons.

Ne prātā nenāk, — paziņoja Streindžs.

Ak tā, jūs laikam zināt, kā jāapietas ar trakajiem, ko? — ņirdzīgi apjau­tājās doktors Roberts. — Laikam esat studējis medicīnu?

Es zinu, ka cilvēku noteikti nav iespējams izārstēt, liedzot viņam sabied­rību, neļaujot iet ārā un elpot svaigu gaisu, — Streindžs atcirta. — Tas ir bar­barisms! Es ne suni tā neturētu.

Tā izrunādamies, — nelikās mierā doktors Roberts, — jūs tikai atklājat savu nezināšanu. Vientulība un miers, pret ko jūs tik sparīgi iebilstat, ir tie stūrakmeņi, uz kuriem balstās visa mūsu izstrādātā karaļa ārstēšanas sistēma.

Padomā tikai! Ak tad jūs to saucat par sistēmu? Un no kā tad šī sistēma sastāv?

Ir trīs galvenie principi, — pasludināja doktors Roberts. — Iebaidīšana…

Karalis nostabulēja dažas skumjas skaņas…

…izolēšana…

…tās pārauga vientulīgā dziesmiņā…

un ierobežošana.

…un beidzās ar garu noti kā nopūtu.

Šādi, — doktors Roberts turpināja, — tiek apspiesti visi iespējamie uzbudinājuma cēloņi, un pacientam nav pieejama viela, no kā būvēt viņa fan­tāzijas un neatbilstošos priekšstatus.

Taču vispēdīgi, — papildināja doktors Džons, — ārsts panāk izdziedi­nāšanu, uzspiežot pacientam savu gribu. Dziedināšanas sekmes ir atkarīgas 110 ārsta rakstura spēka. Daudzi ir norādījuši, ka mūsu tēvs spēja pakļaut trakos ar savu skatienu vien.

Ak tā? — Streindžs negribot ieinteresējās. — Man tas agrāk nebija ienā­cis prātā, bet maģijā spēkā ir kaut kas līdzīgs. Mēdz būt visdažādākie gadījumi, kad burvestības izdošanās ir atkarīga no burvja rakstura spēka.

Vai tu re? — doktors Džons novaicāja, šķielēdams uz kreiso pusi.

Jā. Ņemsim, piemēram, Mārtiņu Peilu. Viņš… — Streindža acis nevilšus palūkojās turpat. Viens no trakonama uzraugiem — tas, kas bija zaudējis va­lodu, — gar dīķa malu lavījās pie karaļa, turēdams rokās kaut ko bālganu. Pirmajā mirklī Streindžs nesaprata, kas tas ir, — taču jau pēc brīža pazina. Tas bija trakokrekls.

Tad gāja vaļā. Streindžs kliedza — viņš pats nezināja, kādiem vārdiem, — otrs trakonama uzraugs lēkšus metās pie karaļa — abi Vilisi klupa virsū Strein­džam — karalis pūta spalgus trauksmes brēcienus — 1111 atskanēja dīvains troksnis, itin kā simt cilvēkiem reizē nokrekstot.

Visi sastinga un sāka skatīties apkārt. Pēc visa spriežot, troksnis bija atska­nējis no mazā akmens paviljona aizsalušā dīķa vidū. Pēkšņi 110 katras ērmotās akmens būtnes mutes izlidoja blīvs, balts mākonis, it kā tās visas reizē uzel­potu. Dvašas mākonīši vizuļoja un dzirkstīja rēnajā, miglainajā gaismā, un tad visi reizē ar klusu džinkstienu nokrita uz ledus.

Iestājās klusums, taču uzreiz atskanēja drausmīga rēkoņa — likās, pušu tiek plēsti marmora bluķi. Akmens radības atrāvās no paviljona sienām, noslīdēja uz ledus un sāka rāpot un steberēt turp, kur stāvēja Vilisi. Dobuļos grozījās tuk­šas akmens acis. Akmens mutes atvērās, un no visām akmens rīklēm izsprāga ūdens šaltis. Zvākstēja akmens astes, stīvi cilājās akmens kājas. Svina caurules, kas pievadīja ūdeni mutēm, brīnumainā kārtā stiepās garumā.

Vilisi un trakonama uzraugi izboza acis, no apstulbuma neko neaptver­dami. Groteskās radības rāpoja arvien tuvāk, vilkdamas sev līdzi caurules, un apšļāca Vilisus ar ūdeni. Vilisi laida vaļā brēcienu un sāka lēkāt, drīzāk aiz bai­lēm un nevis tādēļ, ka no tiesas būtu cietuši.

Trakonama uzraugi aizbēga un par to, ka Vilisi varētu palikt pie karaļa, nebija ne runas. Viņu slapjās drēbes aukstumā jau sāka apledot.

Burvis! — doktors Džons iebļāvās, pagriezdamies, lai diebtu uz Pils pusi. — Kā tad! Melis, nekas cits! Lords Liverpūls dabūs par to zināt, burvi!

Viņš uzzinās, kā tu izrīkojies ar karaļa ārstiem! Au! Au! — Viņš būtu gribējis sacīt ko vairāk, taču akmens tēli uz paviljona jumta piecēlās kājās un apmētāja viņu ar akmeņiem.

Streindžs abiem Vilisiem atbildēja tikai ar nicīgu vīpsnu. Taču viņš nebūt nejutās sevišķi pašpārliecināts. Patiesībā viņam ap dūšu bija nelāgi un kļuva arvien nelāgāk. Bija grūti pateikt, kas par burvestību te nupat bija darbojusies, taču būrējs nekādā ziņā nebija viņš.