Džonatans Streindžs un misters Norels

42 Streindžs nolemj rakstīt grāmatu

1815. gada jūnijs/decembris

Var ļoti labi iztēloties, ar kādu prieku misters Norels uzklausīja ziņu, ka pēc atgriešanās Anglijā Streindžs taisnā ceļā devies uz Šropšīru.

Un labākais ir tas, — misters Norels klāstīja Laselzam, — ka, dzīvodams laukos, viņš diezin vai turpinās publicēt bezkaunīgus rakstus par karaļa Kraukļa maģiju.

Jā, nudien, ser, — Laselzs piekrita, — es ļoti šaubos, vai viņam tiem at­liks laika.

Misters Norels sarauca pieri — vajadzēja saprast, ko mīļais draugs ar to grib sacīt.

Ā! Jūs laikam neesat dzirdējis, ser? — Laselzs turpināja. — Streindžs rak­sta grāmatu. Savās vēstulēs draugiem viņš par to vien stāsta. Pirms divām ne­dēļām pēkšņi sadomāja sākt un, kā pats apgalvo, ļoti strauji virzās uz priekšu. Bet mēs jau visi zinām, cik ātri Streindžs raksta. Viņš ir nosolījies savā sace­rējumā ietilpināt visu angļu maģiju. Seram Volteram esot izteicies, ka ļoti brī­nīšoties, ja viņam izdosies visu iestūkāt divos sējumos. Pašam liekoties, ka būs vajadzīgi trīs. Viņa šedevru sauks "Angļu maģijas vēsture un teorija" un Ma­rejs ir apsolījis to izdot.

Vai maz varēja būt vēl ļaunākas ziņas? Misters Norels aizvien bija grasījies pats sarakstīt grāmatu. Kļuvis par mistera Streindža skolotāju, viņš pat bija izdomājis nosaukumu — "Norādījumi burvja izglītošanai" — un sācis rakstīt. Ar piezīmēm jau bija piekrauti divi plaukti mazajā, grāmatskapjiem pieblīvētajā trešā stāva kabinetā. Tomēr par grāmatu viņš allaž bija runājis kā par tālas nā­kotnes nodomu. Misteram Norelam piemita visnotaļ nesaprātīgas bailes uzticēt savas domas papīram, un astoņi Londonas lišķībā nodzīvotie gadi viņu nebija no tām atpestījuši. Neskaitāmos viņa privāto piezīmju, dienasgrāmatu un izrakstu sējumus neviens nebija redzējis (pavisam niecīga daļiņa bija parādīta Streindžam un Čaildermasam). Misters Norels nespēja atzīt, ka ir gatavs kaut ko publicēt; viņš visu laiku šaubījās, vai ir atklājis patiesību; neticēja, ka visu ir pietiekami pārdomājis; nezināja, vai par šo lietu drīkst stāstīt plašākai sabiedrībai.

Kad misters Laselzs bija aizgājis, Norels piezvanīja sulainim un lika aiznest uz trešā stāva kabinetu sudraba bļodu ar tīru ūdeni.

Streindžs Sropšīrā rakstīja savu grāmatu. Galvu viņš nepacēla, taču piepeši iešķībi pasmaidīja un pamāja ar pirkstu galiem tukšam gaisam, it kā sacīdams kādai neredzamai personai: Nē. Visi spoguļi kabinetā bija pagriezti pret sienu un, kaut arī misters Norels stundām līkņāja pār savu sudraba bļodiņu, pienāca nakts, tomēr gudrāks viņš nebija kļuvis.

Kādu vakaru decembra sākumā Stīvens Bleks savā kambarītī virtuves gaiteņa galā spodrināja sudrablietas. Palūkojies lejup, viņš ieraudzīja, ka priekšauta auk­las atraisās. Pie vainas nebija vaļīgs mezgls (Stīvens nekad mūžā neko nebija sa­sējis vaļīgi): vairāk izskatījās, ka auklas braši un apņēmīgi vijas vaļā kā ikkuras auklas, kas labi zina, ko dara. Pēc tam uzroči un cimdi noslīdēja viņam no ro­kām un glīti salocījās kaudzītē uz galda. Tad no krēsla atzveltnes nolēca tur uz­kārtie svārki. Tie sagrāba viņu ciešā tvērienā un paši uzvilkās Stīvenam mugurā. Visbeidzot pati no sevis nozuda virssulaiņa istabiņa.

Viņš piepeši atradās nelielā, ar tumšiem koka paneļiem apdarinātā miteklī. Gandrīz visu brīvo vietu aizņēma galds, pārsegts ar purpursarkanu galdautu, ko rotāja plata, grezna zelta un sudraba apmale. Galds bija nokrauts ar zelta un sudraba traukiem, trauki bija pilni ar ēdieniem. Dārgakmeņiem inkrustētos biķeros tumši mirdzēja vīns. Vaska sveces zelta svečturos meta maigu gaismu, divos zeltā kaldinātos kvēpināmajos traukos dega vīraks. Bez galda šajā istabā atradās tikai divi kokriezumiem bagātīgi rotāti krēsli, kuru atzveltnes bija pār­segtas ar zelta drānu, bet sēdekļi vilināja ar izšūtiem spilveniem. Vienā no krēs­liem sēdēja džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas:

Labvakar, Stīven!

Labvakar, ser.

Tu šovakar izskaties nedaudz bāls, Stīven. Cerams, tu neesi sasirdzis.

Tikai mazliet aizelsies, ser. Šīs piepešās pārceļošanas uz citām zemēm un kontinentiem tomēr ir mazliet mulsinošas.

Ā! Bet mēs joprojām esam Londonā, Stīven. Šis ir kafijas nams "Jeru- zāleme" Kaupers-kortā. Vai tad tu uzreiz nepazini?

Ak jā, nudien, ser. Vecpuisī būdams, sers Volters bieži vakariņoja šeit kopā ar saviem bagātajiem draugiem. Vienkārši agrāk te nebija tādas greznības. Un, runājot par galdu, nevienu no šiem ēdieniem es nepazīstu.

Ahā! Es pasūtināju tieši tādas pašas vakariņas, kādas šeit ieturēju pirms četriem vai pieciem simtiem gadu! Lūk, tas ir pūķa gurns un pīrāgs ar medū mērcētiem kolibri. Tur ir cepta salamandra ar granātābolu piedevām; šeit — izsmalcināts baziliska sekstes frikasē ar safrānu un maltām varavīksnēm, aiz­darīts ar zelta zvaigznēm. Sēdies un ieturies! Tas ļoti labi palīdzēs pret taviem reiboņiem. Ko tu ņemsi?

Tas viss ir gluži apbrīnojami, ser, bet es tepat redzu arī vienkāršas cūkas karbonādes, tās izskatās ļoti garšīgas.

Ak, Stīven! Augstdzimušas personas iekšējā balss, kā jau allaž, ir mu­dinājusi tevi izvēlēties pašu smalkāko gardumu! Kaut arī karbonādes tiešām ir pavisam vienkāršas, tās ceptas taukos, kas iztecināti no melno Velsas cūku ga­riem, kuri naktīs klīst pa Velsas pauguriem, tramdīdami tā nožēlojamā novada iemītniekus! Šo cūku baigums un nešpetnība piešķir karbonādēm brīnišķīgu, neatkārtojamu garšu! Un mērce ir no ķiršiem, kas nāk no kentaura dārza!

Pacēlis apzeltītu, dārgakmeņiem rotātu biķeri, džentlmenis ielēja Stīvenam glāzi rubīnsarkana vīna.

Šis ir vīns no izmeklētas Elles vīndārzu ražas — bet lai tas tevi nemul­sina un neliedz nobaudīt! Tu droši vien esi dzirdējis par Tantalu? Ļauno ķēniņu, kas savu mazo dēlu iecepa pīrāgā un apēda? Par sodu viņam līdz pat zodam jā­stāv ūdenī, ko viņš nedrīkst dzert, apakš vīnogulāja, kas pilns ogām, kuras viņš nedrīkst ēst. Šis vīns ir no turienes. Un, tā kā vīnogulājs tika iestādīts tikai tāpēc, lai mocītu Tantalu, vari nešaubīties, ka tā ogām ir brīnišķīga smarža un garša — un vīnam arīdzan. Savuties šie granātāboli ir no Persefones dārza.

Stīvens nogaršoja vīnu un nobaudīja kumosiņu karbonādes.

Garšo brīnum labi, ser. Kam par godu jūs šeit vakariņojāt iepriekšējo reizi?

Ā! Kopā ar draugiem svinēju došanos Krusta karā. Te bija Viljams no Lančesteras, [73] [1] viljams 110 lančesteras bija džona Askglāsa senešals un mīļākais vasalis, tātad arī viens no lielākajiem vīriem Anglijā. un Toms Dandeils [74] [1] tomass no dandeilas — pirmais džona Askglāsa kalps no cilvēku cilts. Sk. 45. nodaļu, 2. piezīmi. un daudzi citi augstdzimuši lordi un bruņinieki: gan kristieši, gan no elfu cilts. Pats par sevi saprotams, toreiz šai vietā neatra­dās nekāds kafijas nams. Te bija traktieris. No turienes, kur mēs sēdējām, pa logu varēja redzēt plašu pagalmu, ko ieskāva grebti un zeltīti pīlāri. Mūsu kalpi, pāži un ieroču nesēji, skraidīja šurpu turpu, gatavodamies ceļam, lai mēs varētu briesmīgi atriebties neģēlīgajiem ienaidniekiem! Otrā pagalma galā atradās stallis, kurā bija ne tikai paši skaistākie zirgi visā Anglijā, bet arī trīs vienradži, ko cits elfs — mans brālēns — ņēma līdzi uz Svēto zemi, lai ar badīšanu noba­dītu ienaidniekus. Kopā ar mums pie galda sēdēja vairāki apdāvināti burvji. Viņi it nemaz neatgādināja tos baigļus, kas mūsu dienās uzdodas par burvjiem! Tie burvji bija tiklab glīti no vaiga, kā sava amata meistari! Putni metās lejup no debesīm, lai uzklausītu viņu pavēles! Lietus un upes tiem kalpoja! Ziemeļ­vējš, dienvidis un tā joprojām — visi pūta tikai tāpēc, lai viņiem izpatiktu. Tie izpleta savas rokas, un pilsētas sabirza gruvekļos — vai uzradās no jauna, gluži neskartas! Kāds pretstats tam briesmīgajam večukam, kas sēž putekļainā istabā un kaut ko bubina, šķirdams aizvēsturiskas grāmatas lapas! — Džentlmenis dziļdomīgi ieēda kolibri pīrāgu. — Tas otrs raksta grāmatu, — viņš bilda.

Tā es arī esmu dzirdējis, ser. Vai jūs pēdējās dienās esat viņu apraudzījis?

Džentlmenis savilka uzacis.

Es? Vai tu nedzirdēji, kā es tikko teicu, ka šos burvjus uzskatu par pašiem neldzīgākajiem, pašiem derdzīgākajiem cilvēkiem Anglijā? Nē, kopš viņš vairs nedzīvo Londonā, es viņu neapraugu biežāk par divām trim reizēm nedēļā. Kad viņš raksta, viņš ar vecu spalvu nazīti nodrāž savu spalvu gandrīz kantainu.

Man būtu neērti smailināt spalvas ar tik neglītu nazi, bet šie burvji mierīgi pacieš visvisādas cūcības, no kurām mums ar tevi pār muguru skrietu šermuļi! Rei­zēm viņš tā aizraujas ar rakstīšanu, ka aizmirst uzasināt spalvu un tinte izšļak- stās pa visu papīru, sprēgā pat kafijas tasē, bet viņš neliekas zinis.

Cik savādi, Stīvens nodomāja, ka džentlmenis, kas dzīvo pussabrukušā namā, kam visapkārt mētājas 110 pagātnes kaujām palikuši šaušalaini kauli, tik sīku­maini izturas pret nekārtībām citu mājās.

Un par ko būs viņa grāmata, ser? — viņš vaicāja. — Kāds ir jūsu sprie­dums par to?

Pagalam ērmoti! Viņš raksta par visām tām reizēm, kad mana cilts iejau­cās šīs valsts notikumos — jo daudz liecību stāsta, kā mēs esam vairojuši Britu salu iedzīvotāju diženumu. Viņš pastāvīgi atkārto, ka mūslaiku burvjiem katrā ziņā nekavējoties jāsauc mūs palīgā. Vai tu kaut ko saproti, Stīven? Es nu gan ne. Kad es aicināju Anglijas karali paciemoties manā namā un dažnedažādos pieklājīgos veidos izrādīju viņam uzmanību, šis pats burvis stājās man ceļā. Iz­skatījās, ka viņš tīšuprāt cenšas pataisīt mani par muļķi!

Bet varbūt, ser, — Stīvens smalkjūtīgi sacīja, — varbūt viņš līdz galam neaptvēra, kas jūs esat.

Ē! Kurš var tikt gudrs, ko šie angļi vispār saprot? Viņu prāti darbojas pa­galam jocīgi! Nav iespējams nojaust, par ko viņi domā! Baidos, Stīven, ka tu pats to uzzināsi, kad būsi kļuvis par karali.

Es tik tiešām nevēlos kļūt par karali nevienā valstī, ser.

Kad tu būsi karalis, tu domāsi pavisam citādi. Tevi vienkārši nomāc doma, ka būs jāšķiras no "Zudušās cerības" un no visiem taviem draugiem. Bet neraizējies! Ja es domātu, ka tava pacelšanās pienācīgos augstumos mūs šķirs, arī es aiz bēdām nezinātu, kur dēties. Bet diezin vai tev būtu nepieciešams pa­stāvīgi uzturēties Anglijā tikai tāpēc vien, ka tu esi Anglijas monarhs. Nedēļa ir ilgākais laiks, ko cilvēks, kam piemīt kaut mazumiņš labas gaumes, spēj izturēt tik garlaicīgā zemē. Jā, ar nedēļu ir vairāk nekā pietiekami!

— Bet mani pienākumi, ser? Es noprotu, ka visiem karaļiem ir daudz darba, un, kaut arī es nepavisam nevēlos kļūt karalis, tomēr…

Mīļo Stīven! — džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas iesaucās lielā sirsnībā un uzjautrinājumā. — Tam taču ir domāti senešali! Lai jau viņi nomo­kās ar valdīšanu, bet tu tikmēr dzīvosi pie manis "Zudušajā cerībā" un baudīsi mūsu parastos priekus. Šad un tad tu atgriezīsies, ievāksi nodokļus un meslus no iekarotajām tautām un noguldīsi tos bankā. Ē, droši vien laiku pa laikam būtu prātīgi uzturēties Anglijā tik ilgi, kamēr tiek uzgleznots tavs portrets, lai tauta varētu tevi vēl vairāk pielūgt. Reizēm tu varbūt visžēlīgi atļautu pašām daiļā­kajām Anglijas dāmām sastāties rindā, lai viņas varētu noskūpstīt tev roku un tevī iemīlēties. Un tad, ar uzviju izpildījis savus pienākumus, tu ar tīru sirds­apziņu atgrieztos pie mums ar lēdiju Poulu. — Te džentlmenis apklusa un kļuva neparasti domīgs. — Man gan jāatzīstas, — viņš vispēdīgi sacīja, — ka mana sajūsma par daiļo lēdiju Poulu vairs nav tik milzīga kā agrāk. Kāda cita dāma man patīk vairāk. Viņa nebūt nav tik skaista, bet skaistuma trūkumu pārpārēm atsver jautrā daba un mīlīgā runa. Turklāt šai otrai dāmai ir viena liela priekšrocība. Kā mēs ar tevi, Stīven, ļoti labi zinām, kad lēdija Poula pie manis viesojas, viņai, pildot burvja līgumu, allaž atkal jādodas projām. Turpre­tim ar otru dāmu tādas muļķības nebūs vajadzīgas. Kad es viņu iegūšu, viņa vienmēr paliks man pie sāniem!

Stīvens nopūtās. Atkal viena nabaga dāma mūžību un vēl vienu dienu nīks, ieslodzīta "Zudušajā cerībā" — ak, cik skumīgi bija par to domāt! Tomēr būtu muļķīgi cerēt, ka viņa spēkos būtu kaut ko darīt, lai to nepieļautu; paga, bet ja nu izdodas to pavērst par labu lēdijai Poulai?

Varbūt, ser, — viņš godbijīgi ieminējās, — jūs tādā gadījumā būtu ar mieru atsvabināt no burvestiem viņas gaišību? Es zinu, ka vīrs un draugi ļoti priecātos, viņu atguvuši.

Ā! Nē, es aizvien uzskatīšu lēdiju Poulu par brīnišķigu papildinājumu visām mūsu izpriecām. Uzturēties daiļas sievietes sabiedrībā vienmēr ir patī­kami, un es šaubos, vai daiļuma ziņā viņas gaišībai Anglijā ir līdzīgas. Pat Elfu valstī līdzinieču nav daudz. Taču atgriezīsimies pie svarīgākām lietām. Mums jāizdomā, kā nolaupīt otro dāmu 110 mājām un nogādāt "Zudušajā cerībā". Es zinu, Stīven, ka tu ar vislielāko prieku man palīdzēsi, ja es tev sacīšu, ka šīs dā­mas aizvešanu no Anglijas uzskatu par pilnīgi nepieciešamu, lai mēs varētu sasniegt mūsu cēlo mērķi — iecelt tevi par karali. Mūsu ienaidniekiem tas būs briesmīgs trieciens! Viņus pārņems nepanesams izmisums! Viņu vidū sāksies strīdi 1111 nesaskaņas! O, jā! Mums tas būs liels labums, toties viņiem — viens vienīgs ļaunums! Ja mēs to neizdarīsim, tad nebūsim izpildījuši savu cildeno pienākumu!

Stīvens pilnīgi neko nesaprata. Vai džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pū­kas runā par kādu no Vindzoru pils princesēm? Visi zināja, ka Džordžs Trešais pēc jaunākās un mīļākās meitas nāves zaudēja prātu. Varbūt džentlmenis ir nospriedis, ka vēl vienas princeses bojāeja karalim būs pārāk liels trieciens un viņš nomirs, vai varbūt arī citi karaliskās ģimenes locekļi sajuks prātā?

Tā, mīļo Stīven, — džentlmenis sacīja. — Mums jāizdomā, kā lai nolaupa dāmu un neviens to nepamana — jo sevišķi burvji! — Viņš uz brīdi iegrima pārdomās. — Ahā! Atnes man purvozola bluķi!

Piedodiet, ser?

Tam jābūt man apmēram līdz atslēgas kaulam un tavā resnumā.

Es labprāt jums nekavējoties to atnestu, ser, bet es nezinu, kas ir purv- ozols.

Vecs ozola bluķis, kas neskaitāmus gadu simteņus nogulējis kūdrainē!

Tādā gadījumā, ser, baidos, ka Londonā mums nav lielu izredžu to at­rast. Šai pilsētā nav kūdras purvu.

Tā gan, tā gan. — Džentlmenis atzvila krēslā un, pievērsis skatienu gries­tiem, prātoja, kā lai pārvar šo apgrūtinājumu.

Varbūt jums derētu kāds cits koks, ser? — ierosināja Stīvens. — Greis- čērč-strītā ir zāģētava, tur droši vien…

Nē, nē, — džentlmenis nepacietīgi attrauca, — viss jādara…

lai pašā brīdī Stīvens sajuta kaut ko ārkārtīgi savādu: viņš tika raušus iz­rauts no krēsla un nostādīts uz kājām. Vienlaikus izgaisa kafijas nams, un tā vietā apkārt uzradās piķa melns, ledusauksts tukšums. Kaut arī tumsa bija tāda, ka vai acī dur, likās, ka šī vieta ir plaša un atklāta. Ausīs skanēja spīvas vēja gau­das; šķietami no visām pusēm uzreiz gāza biezs lietus.

…kā klājas, — džentlmenis turpināja gluži tādā pašā tonī kā pirmīt. — Te kaut kur ir ļoti labs purvozola bluķis. Vismaz es it kā atceros… — Viņa balss, kas bija skanējusi kaut kur pie Stīvena labās auss, attālinājās. — Stīven? —viņš uz­sauca. — Vai tev ir līdzi ķesis, verga un dukurs?

Kā lūdzu, ser? Kas, ser? Nē, ser. Nekā tāda man nav līdzi. Patiesību sakot, es nezināju, ka mēs kaut kur dosimies. — Stīvens atklāja, ka viņš līdz potītēm stāv aukstā ūdenī. Mēģināja paspert soli sānis. Zeme zem kājām jo baigi pa­zuda, un viņš iegrima ūdenī līdz puslielam. Stīvens iekliedzās.

Mmm? — apjautājās džentlmenis.

Es… es nekādā ziņā negribētu jūs traucēt, ser, bet izskatās, ka es iegrim­stu zemē.

Te ir muklājs, — džentlmenis izpalīdzīgi paskaidroja.

Šausmīga slīkšņa, — Stīvens lūkoja atdarināt džentlmeņa mierīgo, vien­aldzīgo toni. Bija lieliski zināms, ka augstāk par visu džentlmenis ar dzelkšņa pūkām vērtē pašcieņas saglabāšanu jebkuros apstākļos, un Stīvens baidījās, lai džentlmenis neizdzird, cik viņš ir pārbijies, — tad visnotaļ varētu atgadīties tā, ka džentlmenis netīksmē dosies prom, atstādams viņu slīkstam staignājā. Viņš mē­ģināja pakustēties, taču kājas nesataustīja it nekādu cietu pamatu. Stīvens sa­grīļojās, gandrīz pakrita, un viss beidzās tikai ar to, ka viņš vēl dziļāk iegrima purva acī. Viņš atkal iekliedzās. Slīkšņa vairākas reizes ārkārtīgi nepatīkami nočāpstēja.

Ak Dievs! Ser, es atļaušos būt tik nekaunīgs un norādīšu, ka es pamazām slīkstu! A! — Viņš sāka gāzties uz sāniem. — Jūs bieži savā laipnībā esat iztei­cies, ka esmu jums dārgs un mana sabiedrība jums mīļāka nekā citu personu klātbūtne. Ja tas jūs nekādā ziņā neapgrūtinātu, ser, vai es nevarētu jūs lūgt, lai jūs mani izglābjat no šī drausmīgā muklāja?

Džentlmenis nepagodināja viņu ar atbildi. Tomēr maģija satvēra Stivenu, izrāva no slīkšņas un nostatīja uz kājām. Viņš bija gaužām vārgs aiz pārbīļa un labprāt būtu licies garšļauku, taču neuzdrošinājās pakustināt ne pirkstiņa. Zeme apakšā gan šķita diezgan cieta, taču tā bija nepatīkami slapja un viņam nebija ne jausmas, kur atrodas akacis.

Es ar prieku jums palīdzētu, ser, — Stīvens tumsā sauca, — bet man bail pakustēties, ja nu es atkal iekritu slīkšņā?

Ē, tam nav nozīmes! — džentlmenis attrauca. — Patiesībā šobrīd atliek vienīgi gaidīt. Purvozolu visvieglāk atrast rītausmā.

Bet gaisma ausīs tikai pēc deviņām stundām! — Stīvens šausmās iekliedzās.

Tā gan. Apsēdīsimies un pagaidīsim.

Šeit, ser? Bet šeit ir briesmīgi! Te viss ir melns, auksts un riebīgs!

Nudien! Ļoti nepatīkami! — džentlmenis atteica tracinošā mierā. Tad viņš apklusa, un Stīvenam atlika vienīgi secināt, ka viņš sācis īstenot savu plān­prātīgo nodomu gaidit rītausmu.

Stīvenu stindzināja ledains vējš; spelgs drēgnums dzēla kaulā; melnums spieda pie zemes, un garās stundas ritēja neizturami gausi. Aizmigt Stivens pat necerēja, tomēr vienubrīd garajā naktī viņa ciešanās pavīdēja neilga atelpa. Nē, aizmidzis viņš nebija, taču redzēja sapni.

Sapnī viņš bija aizgājis uz bufetes istabu paņemt gabalu pasakaina gaļas pīrāga. Taču, nogriezis šķēli, viņš atklāja, ka gaļas tajā ir ļoti maz. Gandrīz visu pīrāgu bija aizņēmusi Birmingema. Tur bija no garoziņas būvētas smēdes un garozas kalēji pīrāgā kvēpināja dūmus, dārdēja mašīnas. No Stīvena nogrieztās šķēles izsoļoja kāds birmingemietis, pēc izskata spriežot, visnotaļ pieklājīgs cil­vēks, un, kad viņa skatiens aizķērās aiz Stīvena, viņš teica…

Šai brīdī Stīvena sapni pārtrauca spalgas, sērīgas skaņas — lēna un skumja dziesma nezināmā valodā, un Stīvens, tāpat nepamodies, saprata, ka džentlme­nis ar matiem kā dzelkšņa pūkas dzied.

Tas, varētu sacīt, ir dabas likums: ja kāds sāk dziedāt, viņa dziesmai uzmanību pievērš vienīgi līdzcilvēki. Tā notiek pat tad, ja dziesma ir neticami skaista. Jā, dziedātāja ciltsbrāļus viņa māka spēj apžilbināt un aizgrābt, turpretim cita dzīvā radība lielumis paliek vienaldzīga. Varbūt kāds kaķis vai suns pagriezīs galvu un paskatīsies; varbūt viņa zirgs, ja nu tas ir sevišķi gudrs lopiņš, uz brīdi pār­stās plūkt zāli, bet ne uz ko vairāk nevajag cerēt. Toties, kad dziedāja elfs, viņā klausījās visa pasaule. Stīvens manīja, kā debesīs apstājas mākoņi; juta, kā miegā sagrozās un murmina kalni; noģida, kā dejā griežas saltā migla. Pirmo reizi mūžā viņš atskārta, ka pasaule nepavisam nav mēma — tā tikai gaida, kad to kāds uzrunās valodā, kas tai ir saprotama. Elfa dziesmā zeme dzirdēja vārdus, kuros tā pati dēvēja sevi.

Stīvens atkal iegrima sapņos. Šoreiz viņš sapņoja, ka pakalni staigā un de­besis raud. Koki nāca klāt un viņu uzrunāja, atklāja Stīvenam savus noslēpumus un stāstīja, kad viņam tos jāuzskata par draugiem un kad — par ienaidniekiem. Akmeņi un červeļainas lapas slēpa dižus likteņus. Viņš sapņoja, ka itin visam uz zemes— klintīm un upēm, lapām un ugunij — ir savs uzdevums, un tas tiks pildīts ar vislielāko apņēmību; taču noskārta arī, ka visā dažkārt var pamodi­nāt citas dziņas.

Kad viņš pamodās, ausa gaisma — vai kaut kas līdzīgs gaismai. Tā bija žulgana, blāva un neiedomājami skumja. Visapkārt slējās lieli, pelēki un drūmi kalni, un starp šiem kalniem pletās melns muklājs. Stīvens vēl nekad nebija redzējis ainavu, kas tik rūpīgi būtu veidota tā, lai uz to paskatoties, uzreiz pār­ņemtu visdziļākā grūtsirdība.

Šī droši vien ir viena no jūsu valstīm, ser? — viņš ieminējās.

Viena no manām valstīm? — džentlmenis izbrīnīts atsaucās. — Ak, nē! Šī ir Skotija!

Džentlmenis spēji izgaisa — un pēc brīža parādījās no jauna ar veselu klēpi darbarīku. Viņam bija cirvis, duramais dzelzis un trīs priekšmeti, kurus Stīvens redzēja pirmo reizi dzīvē. Viens mazliet atgādināja kapli, otrs nedaudz līdzi­nājās lāpstai, bet trešais bija pavisam dīvains, kaut kas vidējs starp lāpstu un izkapti. Džentlmenis to visu iekrāva rokās Stīvenam, kurš tikai apjucis skatījās.

Vai tas viss ir jauns, ser? Tie tik spoži mirdz.

Hā, ir taču skaidrs, ka manam iecerētajam maģiskajam pasākumam ne­der rīki no parasta metāla. Šie ir izgatavoti no dzīvsudraba un zvaigžņu mir­dzuma sakausējuma. Aiziet, Stīven, mums jāatrod tāda vieta, kur vēl nav nokritusi rasa; tur rakdami, mēs noteikti uzdursimies purvozolam!

Visā palejā zāles stiebrus un sīkos, košos purvaines augus klāja rasas lāses. Uz Stivena drēbēm, rokām, matiem un ādai bija uzradusies pelēka, samtaina pūciņa, bet džentlmeņa matu — kas arī tāpat vienmēr izskatījās neparasti — allažīgo mirdzumu vēl pastiprināja miljoniem sīku, dzirkstošu ūdens zīlīšu. Likās, ap viņa galvu parādījies dārgakmeņiem rotāts apdārzs.

Džentlmenis lēni gāja pa gravu; viņš neatrāva acis no zemes. Stīvens sekoja.

Ahā! — džentlmenis iekliedzās. — Rekur ir!

Kā džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas to zināja, Stīvenam nebija ne jausmas.

Viņi stāvēja purvaines vidū, un šī vieta izskatījās uz mata tāda pati kā viss pārējais. To neiezīmēja neviens zīmīgs koks vai laukakmens, — tomēr džentl­menis drošiem, lieliem soļiem traucās uz priekšu, līdz apstājās seklā iedobē. Vidū bija gara, plata zāles josla, kurā nebija ne rasas lāsītes.

Roc te, Stīven!

Kūdras rakšanas lietās džentlmenis izrādījās neparasti zinīgs. Kaut arī pats viņš pie darba neķērās, toties deva Stīvenam jo sīkus norādījumus par to, kā ar vienu rīku jānoņem velēna, ar otru jāsaskalda kūdra un ar trešo tā pamazām vien jāizceļ ārā.

Stīvens pie smagiem darbiem nebija radis, viņš drīz aizelsās, visas maliņas smeldza. Laimīgā kārtā viņš nebija racis necik dziļi, kad lāpsta atdūrās pret kaut ko daudz cietāku nekā kūdra.

Āre! — džentlmenis, varen apmierināts, iesaucās. — Lūk, ari purvozols! Teicami! Tā, Stīven, tagad roc tam apkārt!

Viegli pateikt — roc apkārt. Arī pēc tam, kad Stīvens bija izracies līdz pa­šam purvozolam, bija ļoti grūti noteikt, kas bija aplieva un kas kūdra: viss bija melns, mukls un pievildzis. Viņš raka un raka, un sāka domāt, ka džentlmenis jau, zināms, varēja sacīt — "bluķis", taču patiesībā zemē laikam guļ vesels koka stumbrs.

Vai jūs nevarētu to izcelt ar maģijas palīdzību, ser? — viņš ievaicājās.

Nē, nē! Nekādā ziņā! Es no šī koka gabala daudz gribēšu, tādēļ mums piekrīt pēc iespējas atvieglot tā ceļu no slīkšņas uz ārpasauli. Tā, Stīven, tagad ņem cirvi un izcērt tik lielu baļķi, lai tas sniegtos man līdz atslēgas kaulam. Pēc tam mēs to izcelsim ar ķeģi un ķesi!

Lai to izdarītu, vajadzēja nopūlēties vēl trīs stundas. Stīvens izkapāja no siekstas bluķi džentlmenim vajadzīgajā lielumā, tomēr izsvīrēt to no slīkšņas ar viena cilvēka spēkiem nebija iespējams: arī džentlmenim ar matiem kā dzelkšņa pūkas nācās iekāpt dubļainajā, smirdīgajā bedrē un abi vilka un cēla kopā.

Kad bluķis beidzot bija izdabūts zemes virsū, Stīvens pilnīgā spēku izsīkumā nokrita garšļauku, turpretim džentlmenis stāvēja un priecīgs lūkojās uz savu purvozolu.

Vai tu re, — viņš sacīja, — tas bija daudz vieglāk, nekā es biju domājis.

Tai pašā brīdī Stīvens atklāja, ka viņš atkal sēž kafijas nama "Jeruzāleme"

augšistabā. Viņš paskatījās uz sevi, tad uz džentlmeni. Abu labās drānas bija sa­plēstas, viņi no galvas līdz kājām bija nomūrējušies ar staignāja dubļiem.

Viņam pirmo reizi bija iespēja kārtīgi aplūkot purvozolu. Tas bija melns kā nāves grēks, tā koksne bija neparasti sīkšūnaina un no tā sūcās melns ūdens.

Vispirms vajadzēs izžāvēt, citādi ar to neko nevarēs iesākt, — viņš bilda.

Ak, nē! — žilbinoši smaidīdams, attrauca džentlmenis. — Man tas ļoti labi derēs arī tāpat!