Džonatans Streindžs un misters Norels

68 "Jā"

1817. gada februāris

Spulgā uguntiņa sudraba bļodā ielietajā ūdenī vēl pēdējo reizi nomirgoja un izgaisa.

Ko? — iekliedzās Streindžs. — Kas notika? Ātri, mister Norel!

Norels ar pirksta galu pieskārās pie ūdens, no jauna ievilka gaismas švikas, nočukstēja dažus vārdus, taču ūdens kā bijis, tā palika tumšs un nekustīgs.

Viņš ir prom.

Streindžs aizvēra acis.

Tas ir ļoti savādi, — Norels kā brīnīdamies turpināja. — Kā jums šķiet, kas viņam bija meklējams Jorkšīrā?

O, viņš droši vien bija ieradies, gribēdams mani padarīt traku! — Strein­dža kliedzienā skanēja dusmas un aizvainojums. — Kāpēc viņš ar mani neru­nāja? Es tā pūlējos, bet viņš pat nepaskatījās uz mani! Pat neuzklausīja!

Viņš ir sens burvis un sens karalis, — Norels īsi atbildēja. — Tādus grūti aizkustināt.

Visi burvji par varītēm vēlas sagādāt saviem skolotājiem pārsteigumu. jūs es jau esmu pārsteidzis. Man gribējās, lai ari viņam ir brīnums.

Vispār jūs vēlējāties atsvabināt no zavesta misis Streindžu, — Norels viņam atgādināja.

Jā jel, jā. Protams, — Streindžs īgni atsaucās. — Kā gan citādi. Tikai… — viņš nepabeidza savu sakāmo.

Bibliotēkā iestājās klusums, un pēc kāda brīža Norels, kurš tikām bija rādī­jis domīgu vaigu, ierunājās:

Jūs teicāt, ka burvji vienmēr grib pārsteigt savus skolotājus. Man bija jādomā par kādu notikumu, kas atgadījās 1156. gadā…

Streindžs nopūtās.

…togad Džons Askglāss sasirga ar kādu dīvainu ligu — ar viņu lāgu lā­giem tā notika. Atspirdzis viņš savā Ņūkāslas namā sarīkoja dzīres. Karaļi un karalienes nāca pie viņa ar pārvarīgi dārgām un lepnām dāvanām — tie nesa viņam zeltu, rubīnu, ziloņkaulu, retas virces. Burvji nāca ar maģiskām veltēm — atklāsmju mākoņiem, dziedātājkokiem, mistisku durvju atslēgām un tā joprojām, katrs centās pārspēt pārējos. Karalis visiem pateicās ar vienādu nopietnību. Pēdējais ieradās burvis, Tomass Godbless. Viņa rokas bija tukšas: viņš nāca bez dāvanas. Pacēlis galvu, viņš uzrunāja Karali: "Mans kungs, es atnesu tev kokus un kalnus. Es atnesu tev vēju un lietu." Karaļiem un karalienēm, lielkungiem un lielkundzēm, visiem pārējiem burvjiem tā likās nedzirdēta nekaunība. Tie sprieda, ka viņš ir bijis slinks un nevērīgs. Taču Karalis pirmo reizi, kopš bija cēlies no slimības cisām, pasmaidīja.

Streindžs domāja par dzirdēto.

Hm, — viņš sacīja, — baidos, ka neesmu labāks par karaļiem un kara­lienēm. Manam prātam tas paliek noslēpums. Kur jūs izlasījāt šo stāstu?

Belāzisa "Norādījumos". Jaunības gados es ar milzīgu dedzību studēju Belāzisu, un šī vieta man likās ārkārtīgi interesanta. Toreiz es nospriedu, ka God- bless kaut kā bija pierunājis kokus, kalnus un tā joprojām kaut kādā mistiskā veidā sveikt Džonu Askglāsu, teiksim, paklanīties viņa priekšā. Es jutos apmie­rināts, ka esmu sapratis ko tādu, kas Belāzisam palicis neskaidrs, un vairāk par to nedomāju — man pēc tādām burvestībām nebija vajadzības. Pēc daudziem gadiem es Lančestera "Putnu valodā" uzgāju īpatnējus buramvārdus. Lančes- ters tos bija norakstījis no senas, jau zudušas grāmatas. Viņš pats atzīstas, ka nezina, kam tie ir domāti, bet, pēc manām domām, tie ir Godblesa toreizējie buramvārdi — vai katrā ziņā ļoti līdzīgi. Ja jūs no visas tiesas vēlaties runāt ar Džonu Askglāsu, mēs varētu tos noskandēt. Varbūt mums tā izdotos panākt, lai Anglija viņu sveic?

Ko mēs ar to iegūsim? — jautāja Streindžs.

Ko iegūsim? Neko! Vismaz uzreiz ne. Bet tā mēs Džonam Askglāsam atgādināsim, kādas saites saista viņu ar Angliju, un apliecināsim zināmu god­bijību, kas visādā ziņā vairāk saskan ar tādu uzvedību, ko karaļi vēlas sagaidīt no saviem pavalstniekiem.

Streindžs paraustīja plecus.

Kāpēc ne, — viņš atbildēja. — Neko labāku es tāpat nevaru likt priekšā. Kur jums stāv "Putnu valoda"? — Viņš paskatījās apkārt. Grāmatas joprojām gulēja tāpat kā tai mirklī, kad tās pārstāja būt kraukļi. — Cik grāmatu jums te ir?

Četri pieci tūkstoši, — Norels atzinās.

Burvji paņēma katrs pa svecei un sāka meklēt.

Džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas straujā solī gāja pa šauru, mūru ieskautu ceļu, kas veda uz Stārkrosas ciemu. Stīvens klupšus krišus steidzās vi­ņam nopakaļ: no vienas nāves pie nākamās.

Anglija Viņa acīm bija vienīgi šausmas un posts. Pat koki slējās debesīs kā sastinguši kliedzieni. Zarā karājās sausu lapu vīstoklis, vējš to purināja un čauk- stināja — tas bija Vinkuls vilkābeles zarā. Uz takas gulēja lapsas saplosīts trusis — tā bija lēdija Poula, ko gaida drīza nāve no džentlmeņa rokas.

Nāve pēc nāves, šausmas pēc šausmām; un Stīvens nespeja iesākt neko, lai to nepieļautu.

Lēdija Poula joprojām atradās Stārkros-holā: viņa sēdēja savā salonā pie rak­stāmgalda un sparīgi rakstīja. Pa galdu mētājās viscaur aprakstītas papīra lapas.

Pie durvīm klauvēja; ienāca misters Segunds:

Lūdzu piedošanu, — viņš atvainojās. — Vai drīkstu vaicāt? Vai jūs rakstāt seram Volteram?

Viņa papurināja galvu.

Šīs ir vēstules lordam Livcrpūlam un Times redaktoram!

Ak tā? — misters Segunds pieklājīgi atsaucās. — Arī es tik tikko uzrak­stīju vēstuli — seram Volteram — bet viņa lielākais iepriecinājums būtu dažas ar jūsu gaišības roku pievienotas rindiņas ar apliecinājumu, ka jūs esat sveika, vesela un atburta.

Bet tas jau būs pateikts jūsu vēstulē! Atvainojiet, mister Segund, bet, kamēr mīļā misis Streindža un nabaga Stīvens smok nekrietna gara varā, es ne par ko citu nespēju domāt! Gādājiet, lai šīs vēstules nekavējoties tiktu no­sūtītas! Pēc tam es aizrakstīšu Kenterberijas arhibīskapam un princim re­ģentam!

Vai jūs neieskatāt, ka būtu labāk, ja pie tik augsti stāvošiem džentlme­ņiem vērstos sers Volters? Noteikti…

Tā tikai vēl trūka! — viņa milzīgā sašutumā izsaucās. — Man ne prātā nenāk lūgt citiem pakalpojumus tādās lietās, ko es lieliski spēju izdarīt pati! Vēl ne stunda nav pagājusi, kopš es vairs neesmu bezpalīdzīga zavesta ver­dzene, — es negrasos jau atkal kļūt nevarīga! Turklāt sers Volters ne pustik labi nespēs izteikt, cik drausmīgi ir mistera Norela noziegumi!

Tai pašā brīdī atkal atvērās durvis — ienāca mistera Segunda kalps Čārlzs, kas bija ieradies, lai pavēstītu, ka ciemā notiek kaut kas ļoti savāds. Uz to do­doties stalts melnādainis — tas pats, kurš pirmāk atveda viņas gaišību uz Stār- krosu, — viņam galvā esot sudraba diadēma un līdzi nākot kāds zaļos svārkos tērpies džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas.

Stīvens! Stīvens un viņa nobūrējs! — lēdija Poula kliedza. — Mister Se­gund, ātri! Sakopojiet visus spēkus! Jūs šeit esat vienīgais, kas varat stāties vi­ņam pretī! Jūs atbrīvojāt mani, tagad atbrīvojiet Stīvenu!

Stāties pretī elfam! — misters Segunds šausmās iebrēcās. — Nē, nē! Es nespēju! Jābūt daudz lielākam burvim…

Muļķības! — viņa sauca, acīm mirdzot. — Atcerieties, ko teica Čailder­mass! Jūs esat gadiem studējis, jūs spējat! Atmetiet bailes un buriet!

Bet es nezinu… — tas bezpalīdzīgi iesāka…

Taču tas, ko viņš zināja vai nezināja, vairs nebija svarīgi. Izsacījusi savus pē­dējos vārdus, viņa metās ārā pa durvīm — un misters Segunds, kurš uzskatīja viņas aizsargāšanu par savu pienākumu, bija spiests jozt pakaļ.

Hartfjū abi burvji bija uzgājuši "Putnu valodu" — grāmata gulēja uz galda, uzšķirta tai vietā, kurā bija nodrukāta elfu buramvārdi. Tomēr viņi vēl arvien nezināja, kādā vārdā lai sauc Džonu Askglāsu. Norels lieca muguru pie sudraba trauka, noņemdamies ar meklēšanu. Viņi jau bija izmēģinājuši visus iespē­jamos vārdus un titulus, bet nevienu 110 tiem uzmeklēšanas burvestība nelikās pazīstam. Odens sudraba traukā palika tumšs un nesatricināms.

Varbūt derēs viņa elfu vārds? — jautāja Streindžs.

Tas gājis zudībā, — atbildēja Norels.

Vai "Ziemeļu karali" mēs jau izmēģinājām?

Jā.

Ak. — Streindžs iegrima domās, tad iejautājās: — Kāds bija tas jocīgais pavārds, ko jūs pirmīt pieminējāt? Jūs vēl teicāt, ka viņš pats tā dēvējies? Kaut kas bez vārda?

Vergs, kam nebija vārda?

Jā. Izmēģiniet ar to!

Norels raudzījās pretī ar lielām šaubām — tomēr noskandēja buramvār­dus, pieminēdams vergu, kam nebija vārda. Acumirklī iespulgojās zilā ugun­tiņa. Viņš rīkojās tālāk, un izrādījās, ka vergs bez vārda atrodas Jorkšīrā — tieši turpat, kur nupat bija parādījies Džons Askglāss.

Ahā! — uzvaroši iekliedzās Streindžs. — Nebija vajadzības tā uztrauk­ties. Viņš nekur nav pazudis.

Jā, bet es nedomāju, ka tur ir tas pats cilvēks, — viņu pārtrauca Norels. — Viss kaut kā izskatās citādi.

Mister Norel, neaušojieties, lūdzams! Kurš cits tur varētu būt? Cik vergu bez vārda klist pa Jorkšīru?

Jautājums bija tik saprātīgs, ka misteram Norelam neatradās iebildumi.

Tā, laiks ķerties pie lietas, — Streindžs izlēmīgi paziņoja. Paņēmis grā­matu, viņš sāka skandēt buramvārdus, piesaukdams Anglijas kokus, Anglijas pakalnus, saules spožumu, ūdeņus, putnus, zemi un akmeņus. Viņš uzrunāja visus pēc kārtas, lūgdams nodoties bezvārda verga rokā.

Stīvens un džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas iznāca pie mūļu tilta, kas veda uz Stārkrosu.

Ciemā valdīja klusums; nemanīja gandrīz neviena cilvēka. Uz kādas mājas sliekšņa pienu no ķipjiem siera veidnēs pārlēja meiča katūna kleitā, ar vilnas šalli ap pleciem. Gar māju nāca vīrs getrās un platmaļu cepurē; viņam blakus čāpoja suns. Kad vīrs un suns nogriezās gar stūri, meiča smaidīdama ar viņu sasveicinājās, un suns jautri ierējās. Šī vienkāršā sadzīves ainiņa citkārt būtu ielīksmojusi Stīvena sirdi, taču patlaban tā viņam vienīgi uzdzina drebuļus: ja vīrs būtu izstiepis rokas un iesitis meičai — vai nožņaudzis to, — viņš nepavi­sam nejustos pārsteigts.

Džentlmenis jau gāja pa mūļu tiltu. Stīvens viņam sekoja, un…

…un viss pārvērtās. No mākoņiem izlīda saule; tā mirdzēja ziemišķo koku zaros; visapkārt bija simtiem spožu saulgozīšu. Pasaule pēkšņi bija kļuvusi par mozaīku vai labirintu. Nāca prātā māņticīgais aizliegums kāpt uz švīkām ak­mens plākšņu klājumā — vai tā ērmotā burvestība, kuru sauc par "Donkāstera kvadrātiem" un kurai vajadzīgs tāds kā šaha galdiņš. Visam piepeši piemita jēga. Stīvenam bija bail spert nākamo soli. Ja viņš to izdarīs — ja viņš, piemē­ram, nonāks tai ēnā vai tai gaišajā laukumiņā, pasaule vairs nekad nebūs tāda pati kā agrāk.

"Pagaidiet!" viņš izmisis lūdzās. "Es vēl nevaru! Es neesmu par to domājis! Man nav ne jausmas, ko darīt!"

Bet bija jau par vēlu. Viņš pacēla acis.

Kailie zari debesis bija rakstu zīmes, un viņš tās lasīja pats pret savu gribu. Debesīs bija rakstīts jautājums, ko viņam uzdeva koki.

Jā, — viņš atbildēja.

Koku mūži un gudrība bija viņa rīcībā.

Aiz kokiem bija augsta, sniegota kalna kore itin kā debesīs ievilkta līnija. Tās ēna zilga stiepās pa sniegu. Kore iemiesoja visas pasaules salto blīvumu. Tā sveica

Stīvenu kā sen ilgotu karali. Viens vārds no Stīvena mutes— un tā mestos lejup un sadragātu tā ienaidniekus. Kore viņam jautāja.

Jā, —- viņš atbildēja.

Kalni nodeva viņam savu spēku un nicību.

Melnais strauts apakš mūļu tilta dziedāja viņam savu jautājumu.

Jā, — viņš atbildēja.

Zeme runāja…

Jā, — viņš teica.

Krauķi un žagatas, strazdi un žubītes jautāja Stīvenam…

Jā, — viņš atbildēja.

Akmeņi jautāja…

Jā, — viņš tiem atbildēja. — Jā, jā, jā.

Visa Anglija gulēja viņa melnajās delnās. Visu angļu dzīvība vai nāve bija viņa izšķiršanā. Beidzot varēja atriebt visus pāridarījumus. Visas viņa nabaga mātes sāpes atmaksāt tūkstoškārt. Viens mirklis — un Anglijas vairs nebūs. Viņš varēja nogāzt namu jumtus pār to iemītnieku galvām. Varēja likt kalniem krist un ielejām noslēgt mutes. Tūlīt viņš sasauks kentaurus, nopūtis zvaigznes, no­raus no debesīm mēnesi. Bīstieties, bīstieties, bīstieties!

Blāvās ziemas saules staros no Stārkrosas kungu nama viņam pretim skrēja lēdija Poula un misters Segunds. Lēdija Poula skatījās uz džentlmeni, un viņas acis šķīla naida zibeņus. Nabaga misters Segunds bija caurcaurēm apjucis un nobijies.

Džentlmenis pagriezās pret Stīvenu un kaut ko jautāja. Stīvens nedzirdēja: kalni un koki dārdināja pārāk skaļi.

Jā, — viņš atbildēja.

Džentlmenis jautri iesmējās un pacēla rokas, grasīdamies noburt lēdiju Poulu.

Stīvens aizvēra acis. Viņš uzrunāja mūļu tilta akmeņus.

Jā, atsaucās akmeņi. Tilts saslējās kā satracināts zirgs un iemeta džentlmeni strautā.

Stīvens uzrunāja strautu.

Jā, atsaucās strauts. Tas sagrāba džentlmeni dzelžainā tvērienā un rautin aizrāva prom.

Stīvens noģieda, ka lēdija Poula ar viņu runā, lūko satvert viņu aiz rokas;

viņš redzēja mistera Segunda bālo, pārbiedēto seju, redzēja, ka tā lūpas kustas, — bet viņam nebija laika atbildēt. Kas zina, cik ilgi pasaule būs ar mieru viņam klausīt? Viņš nolēca no tilta un skriešus metās gar krastu.

Koki sveica viņu, kad viņš skrēja tiem garām; tie runāja par senu uzticību un atgādināja senās dienas. Saules stari sauca viņu par karali un līksmojās, ka ir viņu atraduši. Stīvenam nebija laika paskaidrot, ka tie alojas.

Strauta krasti viņa priekšā pārtapa stāvās kraujās — tīrelī iegrauzās dziļa grava: te sengadis lauza dzirnakmeņus. Cīravas malās izklaidus gulēja lieli, apaļi, no zemes izcirsti akmeņi, katrs vidukļa augstumā.

Strauts cieši turēja savu gūstekni, ūdeņi meta baltu putu un mutuļoja. Stī­vens notupās uz plakana akmens un noliecās pār krastu.

Piedodiet, — viņš teica. — Jūs gribējāt vienīgi labu. Es zinu.

Džentlmeņa matu šķieznas tumšajos ūdeņos locījās kā sudrabotas čūskas.

Uz viņu bija baigi skatīties. Niknumā un naidā viņš sāka zaudēt cilvēka seju: acis atkāpās, vaigi un piere apauga ar vilnu, atiezās zobi.

Sveša balss Stīvenam ausīs kliedza:

Ja tu mani nogalināsi, tu nekad neuzzināsi savu vārdu!

Es esmu vergs, kam nav vārda, — Stīvens atbildēja. — Nekas cits es ne­esmu bijis — un esmu gatavs tāds palikt.

Viņš uzrunāja dzirnakmeņus. Tie uzšāvās gaisā un nogruva pār džentlmeni. Viņš uzrunāja klintis un akmeņus: tie darīja tāpat. Džentlmenis bija neizsa­kāmi vecs un ļoti stiprs. Vēl ilgi pēc tam, kad viņa kauli un miesas bija samalti driskās un šķēpelēs, varēja just, kā viņa gars pūlas savākties kopā. Stivens lūdza palīdzību gravas akmens pleciem. Zeme un klintis sadrupa un gāzās, bruka pār akmeņiem, līdz strauta vidū bija uzcelts kalns, tikpat augsts kā gravas malas.

Jau kuro gadu Stīvens dzīvoja, manīdams, ka starp viņu un pasauli blāvo nespodra rūts; mirklī, kad noslāpa pēdējā džentlmeņa dzīvības dzirkstele, stikls saplīsa. Viņam aizrāvās elpa.

Taču viņa sabiedrotie un kalpi sāka noskārst savu alošanos. Kalnu un koku sirdīs modās šaubas. Tie atģieda, ka Stīvens nav to senais pavēlnieks: tie bija dāvājuši viņam svešus laurus.

Stīvens juta, kā tie atkāpjas, cits pēc cita. Kad pēdējais biedrs bija viņu pa­metis, Stīvens nokrita zemē — iztukšots, vairs neko nejuzdams.

Tikām Padujā Greistili bija beiguši ieturēt brokastis un sapulcējušies mazajā otrā stāva salonā. Šorīt viņu vidū nevaldīja visciešākā siržu saskaņa. Bija noti­kušas domstarpības. Dakteris Greistils bija vēlējies salonā izsmēķēt pīpi — pret kaut ko tādu Florai un krustmāmiņai bija milzīgi iebildumi. Krustmāmiņa mēģināja dakteri atrunāt, bet tas ietiepās un palika pie sava. Smēķēšana bija viens no viņa mīļākajiem laika kavēkļiem, un viņš jutās pārliecināts, ka viņam kā atlīdzinājums par ieilgušo sēdēšanu četrās sienās pienākas zināma pretim­nākšana. Krustmāmiņa norādīja, ka viņš var iziet ārā un smēķēt, cik tīk. Dakte­ris atbildēja, ka nevar vis, jo ārā līst. Smēķēt lietū ir grūti — lietū tabaka samirkst.

Tā nu viņš sēdēja un kūpināja savu pīpi; krustmāmiņa klepoja, un Flora, kas sliecās vainot sevi, ar nelaimīgām acīm skatījās te uz vienu, te uz otru. Tādā garā viss notika jau gandrīz stundu, kad dakteris neviļus pameta skatienu spo­guli un pārsteigts iesaucās:

Mana galva ir melna! Pavisam melna!

Kāds tur brīnums? Tu taču kvēpini savu pīpi! — atsaucās viņa māsa.

Papiņ, — Flora bažīgi vaicāja un nolika šuvekli, — ko tu ar to gribi teikt?

Dakteris skatījās spogulī — tai pašā spogulī, kas bija tik mīklaini uzradies

toreiz, kad diena kļuva par nakti un Padujā ieradās Streindžs. Flora piecēlās un apstājās tēvam aiz muguras, lai redzētu to pašu, ko viņš. Kad arī viņai paspruka pārsteiguma sauciens, abiem piebiedrojās pat krustmāmiņa.

Spogulī, tai vietā, kur vajadzētu būt redzamai daktera galvai, bija tumšs plan­kums, kas pārvietojās un mainīja aprises. Tas arvien pieauga lielumā, un itin drīz sāka izskatīties, ka tur pa bezgalīgām gātēm kāds skrien uz viņu pusi. Skrē­jējam tuvojoties, viņi ieraudzīja, ka tā ir sieviete. Viņa vairākkārt atskatījās it kā lielās izbailēs.

Kas gan viņu tā nobiedējis, ka tik briesmīgi jāskrien? — krustmāmiņa izteica jautājumu. — I.anselot, vai tu tur kaut ko redzi? Varbūt viņai kāds dze­nas pakaļ? Ak, nabaga dāma! Lanselot, vai tu kaut kā nevari viņai palīdzēt?

Dakteris Greistils piegāja pie spoguļa, pieskārās tam un pastūma, taču delna sastapa cietu un gludu virsmu — tieši tādu, kāda parasti mēdz būt spoguļiem. Viņš saminstinājās, it kā nespēdams izšķirties, vai nevajag rīkoties skarbāk un apņēmīgāk.

Papiņ, esiet uzmanīgs! — satraukti sauca Flora. — To nedrikst sadauzīt.

Sieviete spogulī jau bija pavisam tuvu. Vienu īsu brīdi tā atradās viņiem tieši pretī, un visi trīs Greistili saskatīja viņas kleitas izsmalcinātos izšuvumus un pērlītes; tad viņa pakāpās uz rāmja kā uz spraišļa. Spoguļa virsma atvilga, tā sāka izskatīties pēc blīva mākoņa vai miglas. Flora steigšus piestūma pie sienas krēslu, lai dāmai būtu vieglāk izkāpt no spoguļa. Trīs roku pāri sniedzās viņai pretī, lai sagaidītu, lai neļautu baiglim viņu sagūstīt.

Sieviete no spoguļa bija gadus trīsdesmit vai trīsdesmit divus veca. Viņas kleita bija rudens krāsā, taču viņa bija aizelsusies no skriešanas un izspūrusi. Viņa dru­džainām acīm skatījās uz nepazīstamo istabu, nepazīstamajām sejām: viss bija svešs.

Vai šī ir Elfu valsts? — viņa jautāja.

Nē, kundze,— atbildēja Flora.

Vai Anglija?

Nē, kundze. — Florai pār vaigiem sāka ritēt asaras. Viņa piespieda roku pie krūtīm, pūlēdamās saņemties. — Jūs esat Padujā. Itālijā. Mani sauc Flora Greistila. Jums mans vārds nav zināms, bet es jūs šeit gaidu, pildot jūsu vīra lūgumu. Es apsolīju viņam, ka jūs sagaidīšu.

Vai Džonatans ir te?

Nē, kundze.

Jūs esat Arabella Streindža, — dakteris Greistils pārsteigts izdvesa.

Jā, — viņa atbildēja.

Apžēliņ! — iesaucās krustmāmiņa, vienu roku strauji piespiezdama pie mutes un otru — pie sirds. — Apžēliņ! — Tad abas rokas steidzās pieskarties Arabcllas sejai un pleciem. — Apžēliņ! — viņa izsaucās trešo reizi, izplūda asa­rās un apkampa Arabellu.

Stīvens pamodās. Viņš gulēja šaurā gravā uz sarmotas zemes. Saule bija nozu­dusi aiz klintīm. Krēslaini un auksti. Gravas vidū bija liels akmeņu, klintsbluķu un zemes kalns — kā spokains kaps. Nogruvums bija aizsprostojis strauta tecē­jumu, taču sīkas ūdens tērcītes tomēr spēja tikt tikt tam cauri un līču loču tecēja pa zemi. Stīvena kronis, scepteris un valstsābols gulēja netīra ūdens peļķēs. Viņš gurdi piecēlās kājās.

Kāds tālumā sauca viņa vārdu:

—- Stīven! Stīven! — Droši vien lēdija Poula, viņš nodomāja.

Es atmetu savas gūstniecības vārdu, — viņš sacīja. — Tā vairs nav. Pa­ņēmis kroni, scepteri un valstsābolu, viņš sāka iet. Kurp? To viņš pats nezināja.

Viņš bija nogalinājis džentlmeni un pieļāvis, ka džentlmenis nonāvē Vinkulu. Viņš vairs nevarēja atgriezties mājās — ja viņam vispār kādreiz bijušas mājas. Kādu spriedumu angļu tiesnesis un zvērinātie pasludinās melnādainim, kas izdarījis divkāršu slepkavību? Stīvens varēja atvadīties no Anglijas, un Anglijai vairs nebija nekādas daļas gar viņu. Atlika iet, kur kājas nesīs.

Pēc neilga laika viņam ienāca prātā, ka apkārtne vairs nemaz neizskatās angliska. Koki viņam apkārt kuploja milzīgi un seni, to zari bija divu vīru res­numā un neredzēti greizi. Kaut arī bija ziema un rožu krūmu zari — kaili, tajos mirdzēja ziedi: asinssarkani un balti kā sniegs.

Anglija bija palikusi aiz muguras. I-ai jau. Stīvens pat neatskatījās. Viņš gāja tālāk.

Drīz viņš nonāca pie iegarena, zema pakalna. Nogāzē vīdēja ieeja — tā drī­zāk izskatījās pēc alas mutes, nevis pēc durvīm, taču nešķita arī drūma un bie- dīga. Uz sliekšņa kāds stāvēja, kāds viņu tur gaidīja. "Es zinu, kas ši par vietu!" viņš domāja. "Zudusī cerība! Bet kā tas var būt?"

Ne jau tikai nams pēkšņi bija pārtapis kalnā — pilnīgi viss bija piedzīvojis neiedomājamas pārvērtības. Mežu piestrāvoja svaigums un nevainība. Koki vairs nebiedēja ceļagājēju. Zaru starpās vīdēja dzestro, rimto ziemas debesu zilgme. Šur tur cauri izlauzās spodras zvaigznes gaisma — vai tās bija rīta, vai va­kara zvaigznes, to Stīvens vairs nespēja atcerēties. Viņš lūkojās apkārt, meklē­dams džentlmeņa asinskārās dabas spokainās emblēmas, rūsainās bruņas un senos kaulus, — un pārsteigts saprata, ka tie ir visur: viņam zem kājām, koku sakņu iedobēs, iepinušies mežrožu un kazenāju zaros. Taču kauli bija daudz vecāki, nekā viņam bija palicis prātā: tie bija apsūnojuši, sadēdējuši un gandrīz sabir- zuši pīšļos. Paies pavisam nedaudz laika, un 110 tiem vairs nekas nepaliks pāri.

Gaidītājs uz sliekšņa Stīvenam bija pazīstams: tas bieži bija piedalījies "Zu­dušās cerības" ballēs un svinīgajos gājienos. Tomēr arī viņš bija mainījies — viņa sejā tagad bija vairāk no elfa: acis spulgoja spožāk, uzači spurojās kuplāk, mati cirtojās biezās sprogās kā jērēna vilna vai jaunas pavasara papardes vē­deklis, seju kā viegls pūderis klāja maigas pūciņas. Viņš izskatījās vecāks, taču reizē arī — nevainīgāks.

Esi sveicināts! — viņš sauca.

Vai šī tiešām ir "Zudusī cerība"? —jautāja cilvēks, kas agrāk bija Stīvens Bleks.

Jā, vecotēv.

Bet es nesaprotu. "Zudusī cerība" bija liels savrupnams. Šis te ir… — cilvēks, kurš agrāk bija Stīvens Bleks, sastomījās. — Es nezinu, kādā vārdā to nosaukt.

Šis ir brugs, vecotēv! Šī ir pasaule, kas atrodas apakš pakalna. "Zudusī cerība" mainās un pārvēršas! Vecais karalis ir miris, nāk jauns karalis! Viņam tuvojoties, pasaule nomet skumjas. Vecā karaļa grēki izklīst kā rīta migla! Pa­saule sāk līdzināties jaunajam, viņa tikumi piepilda mežu un klajumu!

Nāk jauns karalis? — cilvēks, kurš agrāk bija Stīvens Bleks, palūkojās lejup. Viņam vienā rokā bija scepteris un otrā valstsābols.

Elfs uzsmaidīja, it kā netikdams gudrs, par ko te jābrīnās.

Šejieni tu pārvērti daudz vairāk nekā Angliju.

Stīvens devās iekšā, un abi iegāja lielā zālē. Jaunais karalis apsēdās senā tronī. Nāca cilvēki un pulcējās viņam apkārt. Dažu sejas viņš pazina, citi likās nere­dzēti, bet droši vien tāpēc, ka viņš nekad nebija tos redzējis tādus, kādi tic bija patiesībā. Ilgu laiku viņš nebilda ne vārda, tad pēdīgi uzrunāja ļaudis:

Šis nams ir nekārtīgs un netīrs. Tā iemītnieki savas dīkās dienas vadīja bezjēdzīgās izpriecās un slavināja senas neģēlības — asinsdarbus, kurus neder pat pieminēt, kur nu vēl slavināt. Es bieži to redzēju, un mana sirds izjuta skum­jas. Tagad te viss būs citādi. [142]

[142] Pārsteidzoši daudz Elfu zemes karaļu un prinču ir nākuši no cilvēku cilts. Pieminot kaut vai trīs: Džons Askglāss, Stīvens Bleks un Alesandro Simonclli. Elfi ir nelabojami sliņķi. Kaut arī viņiem patīk gods, slava un bagātības, grūto valdīšanas darbu viņi brāķē.

Brīdī, kad buramvārdi iedarbojās, cauri Hartfjū izpūta liels vējš. Tumsībā rībēja durvis; melnās istabās plīvoja melni aizkari; melni papīri noslīdēja no mel­niem galdiem un laidās dejā. Staļļa tornītī drudžaini šķindēja zvans, kas senga- dis bija paņemts no vecās abatijas un aizmirstībā krājis putekļus.

Bibliotēkas spoguļos un pulksteņu ciparnīcās ņirbēja neredzētas ainas. Vējš pūta aizkaros, un svešādas ainas parādījās arī logu rūtīs. Tās sekoja cita citai blīvi un strauji, tik ātri, ka gandrīz nebija izšķiramas. Dažas misteram Norelam likās pazīstamas: saplīsušais āmuļa zars viņa Hanover-skvēra nama bibliotēkā; krauk­lis, kas lido gar Svētā Pāvila katedrāli, uz mirkli tapdams par dzīvu Karaļa ģer­boni; lielā, melnā gulta Vensfordas iebraucamajā vietā; — bet citas viņš redzēja pirmoreiz: vilkābele; biezokņa krustā piesists cilvēks; juceklīgu akmeņu grēda šaurā ielejā; neaizkorķēta pudelīte zaļganos viļņos.

Tad visas ainas izgaisa — palika viena vienīga. Tā zaigoja bibliotēkas aug­stajā logā, bet kas tajā bija redzams, misters Norels nejaudāja ne minēt. Tāds kā liels, melns, nevainojami noapaļots akmens, kas mirdzēja gandrīz neiespē­jamā spožumā, bija iekalts plānā raupja akmens gredzenā un iedarināts melnā kalna nogāzē. Vismaz misteram Norelam šķita, ka šī virsma varētu būt kalna nogāze, jo tā atgādināja spurainu, izdegušu virsāju — taču nogāze, kas zaigoja logā, nebija krāsmatu melnumā: tā bija melna kā valgs zīds vai kā spodra āda. Piepeši ar akmeni kaut kas notika: tas sakustējās vai pagriezās. Kustība bija gandrīz pārvarīgi strauja, taču misteram Norelam šermuļaini šķita, ka akmens viņam pamirkšķinājis.

Vējš noplaka. Zvans staļļa tornī apklusa.

Misters Norels lēni nopūtās, priecādamies, ka nu reiz viss ir cauri. Streindžs stāvēja, sakrustojis rokas uz krūtīm, pievērsis skatienu grīdai, dziļi iegrimis domās.

Ko jūs par to sakāt? — misters Norels vaicāja. — Pēdējais bija visbai­gākais. Man jau gandrīz šķita, ka tā bija acs.

Tā arī bija acs, — atbildēja Streindžs.

Bet kam tad ir tādas acis? Ja nu kaut kādam šaušalu briesmonim! Kaut kas baigsi!

Tas bija baigi, — Streindžs piekrita. — Lai gan ne gluži tā, kā jums lie­kas. Tā bija kraukļa acs.

Kraukļa? Bet tā taču aizpildīja visu logu!

Jāi«Vai nu krauklis ir neiedomājami liels, vai arī…

Vai arī? — misteram Norelam ietrīcējās balss.

Streindžs nosmēja īsus, skumīgus smieklus:

Vai arī mēs esam smieklīgi mazi! Ko tu neteiksi, patīkami ieraudzīt sevi ar citu acīm! Es teicu, ka gribu, lai Džons Askglāss uz mani paskatās, un, liekas, viņš to izdarīja. Ja ne viņš pats, tad kāds no viņa svītas. Tai brīdī mēs ar jums bijām mazāki par kraukļa aci un, jādomā, tikpat niecīgi un nenozīmīgi. Starp citu, ja reiz runa ir par Džonu Askglāsu — vai mēs vēl arvien zinām, kur viņš ir?

Misters Norels apsēdās pie sudraba trauka un ķērās pie darba. Minūtes pie­cas pacietīgi noņēmies, viņš sacīja:

Mister Streindž, no Džona Askglāsa nav ne miņas. Bet es pameklēju ari lēdiju Poulu un misis Streindžu. Lēdija Poula ir Jorkšīrā un misis Streindža ir Itālijā. Elfu valstī no abām nav palikusi pat ēna. Viņas ir pilnīgi atburtas.

Par atbildi viņam bija klusums. Streindžs strauji aizgriezās.

Bet tas ir ļoti savādi, — misters Norels brīnīdamies runāja tālāk. - Mēs dabūjām gatavu visu, ko gribējām, bet kā mēs to izdarījām, es ne mazākajā mērā nesaprotu. Atliek tikai pieņemt, ka Džons Askglāss redzēja, kas nav pareizi, un pats ar savu roku mūsu misēkļus izlaboja! Diemžēl viņš tomēr nebija tik izpa­līdzīgs, lai atsvabinātu mūs no Tumsības. Tā nekur nav pazudusi.

Misters Norels apklusa. Acīmredzot tāds ir viņa liktenis — vienvienīgi bai­les, šausmas un vientulība! Viņš rāmi sēdēja diezgan ilgi, gaidīdams, kad viņu pārņēms šīs nejaukās izjūtas, taču pēdīgi bija spiests atzīt, ka neko tādu nejūt. Patiesībā viņam šobrīd dīvaini likās ilgie gadi, ko viņš bija pavadījis Londonā, kur nebija šīs bibliotēkas, kur ministri un admirāļi trenkāja viņu pēc sava prāta un iedomām. Kā, diez, viņš to bija izturējis?

Labi gan, ka es pirmīt to kraukļa aci nepazinu, — viņš mundri sacīja, — citādi laikam būtu pārlieku izbijies!

Jums taisnība, ser, — Streindžs aizsmacis atbildēja. — Jums nudien pa­veicās! Savuties es laikam būšu izdziedināts no vēlmes, lai uz mani skatās. Turp­māk Džons Askglāss drīkst nepievērst man ne mazāko uzmanību!

O, jā, jā! — misters Norels piebalsoja. — Ziniet, mister Streindž, jums nu gan derētu atmest šo paradumu visu ko vēlēties. Burvim tas ir ļoti bīstami! — Un viņš uzsāka garu un ne sevišķi aizraujošu stāstu par kādu četrpadsmitā gadsimta Lankašīras burvi, kuram bieži uznākušas dažnedažādas vēlmes un viņš briesmīgi nomocījis sava ciema ļaudis, neviļus pārvērsdams govis māko­ņos, katlus kuģos, likdams cieminiekiem runāt nevis ar vārdiem, bet ar krāsām, kā arī radīdams neskaitāmas citas maģiskas nekārtības.

Sākumā Streindžs klausījās labi ja ar vienu ausi un viņa retās atbildes bija nesakarīgas un aplamas, tomēr pamazām kļuva uzmanīgāks un galu galā sāka runāt savā parastajā manierē.

Misteram Norelam bija daudz talantu, tomēr spējas lasīt citu sirdīs starp tiem nepavisam nebija. Streindžs neuzņēma valodas par sievas atgūšanu, un misters Norels nosprieda, ka šis notikums bijušo mācekli nav sevišķi aizkus­tinājis.