Džonatans Streindžs un misters Norels

11 Bresta

1807. gada novembris

Novembra pirmajā nedēļa franču kuģu eskadra dzīrās iziet jūrā no Brestas ostas, kas atrodas Bretaņas rietumu piekrastē. Franču nolūks bija kreisēt Bis- kajas līcī, meklējot britu kuģus, ko saņemt gūstā, vai, ja tas nebūs iespējams, vismaz neļaut britiem īstenot to naidīgos nodomus.

Vējš vienmērīgi pūta no krasta puses. Franču jūrnieki aši un lietpratīgi pa­veica visus sagatavošanās darbus uz kuģiem un patlaban grasījās pacelt enku­rus, kad pēkšņi savilkās smagi, melni mākoņi un sāka līt lietus.

Bija gluži saprotams, ka tik nozīmīgā ostas pilsētā kā Bresta atradīsies pulka cilvēku, kas vēro vējus un laika apstākļus. Kad kuģi jau bija gatavi atstāt krastu, šie cilvēki, lielu bažu pārņemti, metās uz piestātni un brīdināja jūrniekus, ka lietus esot gaužām dīvains: mākoņi, viņi skaidroja, parādījušies no ziemeļu puses, turpretim vējš pūšot no austrumiem. Tas neesot iespējams, tomēr uz mata tā esot noticis. Kuģu kapteiņiem pietika laika izbrīnīties, nenoticēt vai iztrūkties — katram pēc viņa rakstura, — un tad viņus sasniedza jaunas ziņas.

Brestas ostu veido divi jomi — iekšējais un ārējais; iekšējo no atklātas jūras norobežo gara pussalas strēle. Lietum pieņemoties spēkā, franču kuģu sardzes virsnieki uzzināja, ka ārējā jomā parādījusies liela britu kuģu flotile.

Cik daudz to bija? Virsnieku ziņu piegādātāji nejaudāja sacīt. Vairāk nekā bez pūlēm varēja saskaitīt — iespējams, vesels simts. Gluži tāpat kā lietus šie kuģi, likās, vienā mirklī bija parādījušies tukšā jūrā. Kādi kuģi tur bija? Vai! Tas jau bija pats dīvainākais! Tie visi bija līnijkuģi, smagi bruņoti divklāju un trīsklāju karakuģi.

Tas bija kaut kas neiedomājams. Šo kuģu daudzums un lielums faktiski visus mulsināja vēl vairāk nekā to piepešā parādīšanās. Britu flote pastāvīgi aizšķēr­soja francūžiem izeju no Brestas, taču nekad to kuģu nebija vairāk par divdes­mit pieciem, turklāt tikai desmit vai divpadsmit bija līnijkuģi, bet pārējie — mazas, žiglas fregates, korvetes un brigas.

Stāsts par simtiem britu kuģu bija tik savāds, ka franču kapteiņi neticēja, līdz bija izjājuši vai aizīrušies līdz Lokristai vai Kamarē Senžiljēnai, vai kādai citai vietai, uzrāpušies augstās klintīs un šos kuģus ieraudzījuši paši savām acīm.

Ritēja dienas. Debesis bija svina pelēkas, un lietus lija bez apstājas. Britu kuģi ietiepīgi palika uz vietas. Brestas iedzīvotāji ļoti baidījās, ka tie varētu tuvoties pilsētai un apšaudīt to no lielgabaliem. Tomēr britu kuģi nedarīja neko.

Vēl ērmīgākas bija ziņas, kas pienāca no citām franču impērijas ostām, no Rošforas, Tulonas, Marseļas, Dženovas, Venēcijas, Flisingenas, Lorjānas, Antver- penes un simtiem citu mazāk nozīmīgu pilsētu. Arī tās no jūras puses bija blo­ķējušas britu flotiles, kas sastāvēja no vismaz simt karakuģiem. Tas bija prātam neaptverami. Saskaitot kopā, šajās flotilēs bija vairāk karakuģu nekā visā britu kara flotē kopā. Kur nu, tajās bija vairāk karakuģu nekā vispār uz zemes!

Brestas floti tolaik komandēja admirālis Demulēns. Viņam bija kalps, augumā ļoti sīks — ne garāks par astoņgadīgu bērnu — un tik melnīgsnējs, cik vien eiropietis var būt. Likās, viņš būtu iešauts cepeškrāsnī, atstāts tur pārāk ilgi un piededzis. Viņa āda bija kafijas pupiņu krāsā, un pataustot tā atgādināja sa­kaltušu rīsu pudiņu. Viņa mati bija melni, sprogoti un taukaini kā spalvas un kauli, kas redzami ne visai sulīgos ceptas vistas gabalos. Viņu sauca Perokē (tas nozīmē papagailis). Admirālis Demulēns ļoti lepojās ar Perokē: lepojās ar viņa augumu, ar viņa atjautību, veiklību, bet visvairāk ar viņa krāsu. Admirālis De­mulēns bieži lielījās, ka viņam ir gadījies redzēt melnādainos, kas līdzās Perokē izskatītos balti.

Tad lūk, šis Perokē četras dienas nosēdēja lietū, ar tālskati pētīdams ienaid­nieka burukuģus. Lietus šļācās gar viņa bērnu izmēra divstūrencs malām kā no divām notekcaurulēm; tas sasūcās viņa bērnu izmēra pelerīnē, tā kļuva bries­mīgi smaga, un vilna pārvērtās filcā; tas mazās straumītēs tecēja pa viņa pie- gruzdušo, taukaino ādu, taču viņš nepievērsa lietum ne mazāko uzmanību.

Pēc četrām dienām Perokē nopūtās, pielēca kājās, izstaipījās, noņēma cepuri, kārtīgi pakasīja galvu, nožāvājās un sacīja:

Tā, manu admirāl, šie ir paši dīvainākie kuģi, ko es savā mūžā esmu redzējis, un es tos nesaprotu.

Kādā ziņā, Perokē? —jautāja admirālis.

Admirālis Demulēns kopā ar kapteini Žimo bija ieradušies pie Perokē klin­tīs netālu no Kamarē Senžiljēnas, un lietus šļācās arī no viņu divstūru cepu­rēm un pārvērta arī viņu mundieru vilnu filcā, un zābakos skalojās puscollas dziļumā.

Skatieties, — Perokē sacīja, — šie kuģi stāv jūrā, it kā būtu pilnīgs bez­vējš, taču tā nav. No rietumiem pūš stiprs vējš, kam jau sen vajadzēja uzdzīt tos virsū, lūk, tām klintīm, bet vai tā ir noticis? Nē. Vai šie kuģi lavierē? Nē. Vai tie ierēvē buras? Nē. Nav iespējams saskaitīt, cik reižu, kopš es te sēžu, ir mainījies vējš, bet ko ir darījuši to kuģu matroži? Neko.

Kapteinis Žimo, kas Perokē lāgā neieredzēja un apskauda par viņa lielo ietekmi uz admirāli, sāka smieties:

Manu admirāl, viņš ir traks! Ja briti tiešām būtu tik slinki vai nemā­kulīgi kā viņš apgalvo, tad taču viņu kuģi jau sen būtu pārvērtušies mastu un brangu kaudzēs!

Tie drīzāk izskatās kā uzzīmēti, — Perokē skaļi domāja, par kapteiņa iz­smieklu neceldams ne ausu, — nevis kā īsti kuģi. Bet pats dīvainākais, manu admirāl, ir viens kuģis, rau, tas trīsklājnieks rindas ziemeļu galā. Pirmdien tas izskatījās gluži tāds pats kā visi pārējie, bet tagad tā buras ir noskrandušas, bezānmasta vairs nav un tā bortā ir caurums.

Urrā! — iekliedzās kapteinis Žimo. — Kamēr mēs te dzisinām mutes, kādi franču brašuļi ir iešāvuši tam sānos!

Perokē pavīpsnāja.

Ak tad jūs, kaptein, domājat, ka briti ļāva vienam francūžu kuģim pieiet pie simt viņu kuģiem, sašaut to ar lielgabaliem un mierīgi aizslīdēt prom? Ha! Gribētu redzēt, kā to izdarāt jūs, kaptein, ar savu tupeli. Nē, manu admirāl, es teiktu, ka šis britu kuģis kūst.

Kūst! — admirālis pārsteigts izsaucās.

Korpuss ir izblīdis kā vecas dāmas adāmsomiņa,— Perokē sacīja. — Bet bugšprits un šprītbura jau velkas pa ūdeni.

Ko var melst niekus? — errojās kapteinis Žimo. — Kā tad kuģis var kust?

Nezinu, — domīgi atbildēja Perokē.—Vispirms jāzina, no kā tas ir būvēts.

Žimo, Perokē, — savu vārdu sacīja admirālis Demulēns, — pēc manām domām, prātīgākais būtu iziet jūrā un tuvumā apskatīt šos kuģus. Ja britu flote gribēs mums uzbrukt, griezīsimies atpakaļ, bet varbūt tomēr paspēsim tikt pie kaut kādas skaidrības.

Tā nu Perokē, admirālis Demulēns un kapteinis Žimo devās jūrā, ņemdami līddzi nedaudzus drosmīgus matrožus — jo jūrnieki gan aukstasinīgi stājas pretī briesmām, taču ir māņticīgi, un Perokē Brestā nebija vienīgais, kas ievē­rojis, cik ērmoti ir britu kuģi.

Kādu gabalu burājuši, mūsu dēkaiņi ieraudzīja, ka dīvainie kuģi ir viscaur pelēki un mirdz: lai gan padebeši bija tumši, lai gan straumēm gāza lietus, tie zaigoja. Te mākoņi uz īsu brīdi pašķīrās un jūrā iespīdēja saules stars. Kuģi iz­gaisa. Tad mākoņi aizvilka plaisu ciet, un kuģi parādījās agrākajā vietā.

Mīļais Dievs! — iekliedzās admirālis. — Ko tas viss nozīmē?

Varbūt, — nemierīgi ierunājās Perokē, — visi britu kuģi ir nogrimuši un šie ir to rēgi?

Tomēr ērmotie kuģi mirdzēja un laistījās, un uz francūžu klāja sākās strīds, no kā tie varētu būt. Admirālis domāja — varbūt no dzelzs vai tērauda. (Metāla kuģi, kas vēl nebūs! Kā jau bieži ir sacīts, francūži ir pagalam jancīga tauta.)

Kapteinis Žimo ieminējās, vai tie nevarētu būt no sudrabpapīra.

No sudrabpapīra! — izsaucās admirālis.

Jā, kāpēc ne? — atsaucās kapteinis Žimo. — Kā zināms, dāmas ņem sud- rabpapiru un saritina kroķltēs, un taisa no tā groziņus, ko pēc tam izrotā ar puķēm un iekšā liek iecukurotas plūmes.

Admirālis Demulēns un Perokē par ko tādu nebija dzirdējuši, taču kaptei­nis Žimo, būdams pievilcīgs vīrietis, par dāmu paradumiem noteikti zināja vairāk nekā viņi.

Bet ja viena dāma tādu groziņu meistaro visu vakaru, tad cik dāmas būtu vajadzīgas, lai uztaisītu floti? Admirālis paziņoja, ka ne domāt par to nespējot: viņam uzreiz sākot sāpēt galva.

Atkal uzspīdēja saule. Šoreiz, tā kā viņi bija tuvāk kuģiem, viņi redzēja, ka saule spīd tiem cauri un tie izbalē, līdz vairs tikai blāvi dzirkstī virs ūdeņiem.

Stikls! — paziņoja admirālis, un bija gandrīz trāpīts, taču pēdīgi patie­sību uzminēja atjautīgais Perokē.

Nē, manu admirāl, lietus. Šie kuģi ir no lietus.

Krizdamas no debesīm, lietus lāses saplūda kopā un veidoja blīvus apveidus — audus, velkus un klājienus, un kāds tam visam lika izskatīties kā simt kuģiem.

Perokē, admirālim un kapteinim Žimo neizturami gribējās zināt, kas gan spēj ko tādu izdarīt, un viņi bija vienisprātis, ka tas bijis prasmīgs lietuslējējs.

Ne tikai lietuslējējs! — izsaucās admirālis, — vēl arī lcļļumeistars! Ska­tieties, kā tie šūpojas ūdenī! Kā buras piepūšas un saplok!

Jā, manu admirāl, neko tik glītu es savā mūžā neesmu redzējis,— pie­krita Perokē, — taču es palieku pie saviem vārdiem: lai kas viņš ir, no kuģiem un jūrniecības viņš nesajēdz ne tik, cik melns aiz naga!

Divas stundas admirāļa koka kuģis līču loču burāja cauri lietus kuģiem. Tā kā tie bija no lietus, uz tiem valdīja pilnīgs klusums: nedz čīkstēja masti, nedz vējā plīkšķēja buras, nedz sasaucās matroži. Vairākkārt pulciņš gludvaidžu lietus jūrnieku parādījās pie reliņiem un skatījās uz koka kuģīti, uz kura stā­vēja jūrnieki no miesas un asinīm, bet kas zina, par ko lietus jūrnieki tobrīd domāja. Tomēr admirālis, kapteinis un Perokē it nemaz neiztrūkās, jo, kā no­rādīja Perokē: — Pat ja lietus jūrnieki sadomās uz mums šaut, viņiem ir vie­nīgi lietus lielgaballodes, un mēs tikai samirksim.

Perokē, admirālis un kapteinis Žimo ļāvās apbrīnai. Viņi aizmirsa, ka ir ap­muļķoti, aizmirsa, ka nedēļa aizritējusi dīkā un veselu nedēļu britu kuģi zagšus lavījušies Baltijas ostās un Portugāles ostās, un visās citās ostās, kur imperators Napoleons Bonaparts nevēlējās tos ielaist. Tomēr burvju māksla, kas turēja kuģus uz ūdens, viņu acu priekšā zaudēja spēku (jādomā, tieši tālab kusa burinieks, kas atradās vistālāk flotiles ziemeļos). Pēc divām stundām lietus apsīka un tai pašā brīdī burvestība beidzās. Perokē, admirālis un kapteinis Žimo to noma­nīja pēc jocīgas pārmaiņas jutoņā, it kā viņi būtu pagaršojuši stīgu kvartetu vai viņu ausis uz brīdi būtu aizkritušas no zilās krāsas. Vienu pavisam niecīgu acumirkli lietus kuģi pārtapa miglas kuģos, un viegls vējš tos maigi aizpūta prom.

Franči palika vieni tukšā Atlantijas okeānā.