Džonatans Streindžs un misters Norels

17 Divdesmit piecu gineju neizskaidrojamā parādīšanās

1808. gada janvāris

LabAkA bakalejas tirgotava galvaspilsētā ir mistera Brendija uzņēmums Sent- džeims-strītā. Tās nav tikai manas domas: sera Voltera Poula vectēvs, sers Viljams Pouls, atteicās iegādāties kafiju, šokolādi vai tēju citur, apgalvodams, ka salīdzi­nājumā ar mistera Brendija "Sevišķi smalko stipri grauzdēto Turku kafiju" visas pārējās garšo pēc miltiem. Tiesa, sera Viljama Poula uzticība misteram Brendijam bija reizē svētība un posts: viņš gan dāsni dāļāja uzslavas un tirgo­tavā allaž izturējās laipni un iecietīgi, taču neviens neatcerējās, kad viņš kaut reizi būtu apmaksājis rēķinu, un nomirdams viņš Brendija tirgotavā palika parādā vērā ņemamu summu. Misters Brendijs, iekarsīgs, pikts vecītis ar šauru un smailu seju, bija ne pa jokam saniknots. Viņš pats nomira drīz pēc tam, un daudzi ieskatīja, ka viņš to izdarījis ar nodomu, lai sadzenātu rokā savu augst- dzimušo parādnieku.

Pēc mistera Brendija nāves tirgotavā sāka saimniekot viņa atraitne. Misters Brendijs bija apprecējies vēlu, un mani lasītāji droši vien nebūs pārsteigti uzzinot, ka misis Brendija laulībā nebija pārlieku laimīga. Viņa ļoti ātri atklāja, ka mis­ters Brendijs uz ginejām un šiliņiem lūkojas daudz labprātāk nekā uz viņu — kaut gan man gribas sacīt, ka vīrietim, kas nelabprāt skatās uz misis Brendiju, jābūt ļoti ērmotam cilvēkam, jo viņa bija visādā ziņā jauka un patīkama: mīk­stas, brūnas cirtas, gaišzilas acis, mīlīga seja. Man jau nu gribētos domāt, ka vecam vīram, tādam kā misters Brendijs, kuram par labu runā vienvienīgi viņa nauda, jaunu un skairtu sievu vajadzētu lolot kā aci pierē, vajadzētu izdabāt viņai, kā tik vien iespējams, — bet viņš tā nedarīja. Viņš pat liedza misis Brendijai viņas pašas māju, kur dzīvot, — un tādu jau nu gan viņš varēja atļauties. Tik ļoti viņam negribējās šķirties no katra sešpensu graša, ka viņš paziņoja, ka abi dzīvos mazā istabiņā virs tirgotavas, un visus divpadsmit viņas laulības gadus šis kambarītis misis Brendijai kalpoja kā salons, guļamistaba, ēdamistaba un virtuve. Taču mis­ters Brendijs nebija nogulējis zem zemes ne trīs nedēļas, kad viņa jau iegādājās māju īslingtonā un pieņēma trīs kalpones, kuru vārdi bija Sjūkija, Dafnija un Delfine.

Bez tam viņa nolīga divus palīgus, kuriem vajadzēja apkalpot pircējus. Džons Apčērčs bija spēka zars, strādīgs un šķirmīgs. Tobijs Smits bija ruds un šaudīgs, un viņa uzvedība misis Brendiju bieži atstāja bez padoma. Lāgiem viņš bija kluss un nospiests, turpretim citkārt pēkšņi kļuva jautrs un dedzīgi kratīja sirdi. Pēc šādām tādām nesakritībām rēķinos (tādas savu reizi gadās visos tirdzniecības namos) un pēc tā, ka Tobijs izskatījās gaužām sačupis un nezināja, kur dēt acis ik reizi, kad viņa par tām tincināja, misis Brendija sāka bažīties, vai starpība nenonāk viņa kabatā. Kādu janvāra vakaru viņas errastības ņēma dīvainu vir­zienu. Viņa sēdēja savā salonā virs tirgotavas, kad pēkšņi pie durvīm atskanēja klauvējiens un, kājas pa grīdu vilkdams, ienāca Tobijs Smits, kurš nepavisam negribēja skatīties viņai virsū.

Tobij, kas noticis?

Lūdzu, kundze, — 'lobijs sacīja, griezdams skatienu te pa labi, te pa kreisi, — nauda nesanāk pareiza. Mēs ar Džonu skaitījām ir tā, ir šitā, jele des­mit reižu pārbaudījām, bet kā nesaprotam, tā nesaprotam.

Ak un vai, misis Brendija nopūtās un jautāja, cik liela tad nesakrišana esot.

Divdesmit piecas ginejas, kundze.

Divdesmit piecas ginejas! — misis Brendija iekliedzās. — Divdesmit pie­cas ginejas! Kā mēs varējām tik daudz zaudēt? Šausmas! Nē, Tobij, es ceru, ka tu kļūdies. Divdesmit piecas ginejas! Man ne prātā nebūtu nācis, ka mums vispār ir tāda nauda! Vai! Tobij! — viņa kliedza jaunā atskārtā. — Mēs laikam esam aplaupīti!

Nē, kundze,— teica Tobijs. — Piedodiet, kundze, jūs nesapratāt. Es ne­teicu, ka mums trūkst divdesmit piecas ginejas. Tāda summa mums paliek pāri.

Misis Brendija neticībā iepleta acis.

Jūs pati varētu palūkot, kundze, — Tobijs sacīja, — varbūt nonāciet lejā, — un viņš pieturēja durvis un palaida saimnieci pa priekšu, stāvēdams kāpnēs ar raizēs sašķobītu, lūdzošu seju. Tā nu misis Brendija metās lejup uz tirgotavu un Tobijs sekoja viņai pa pēdām.

Pulkstenis bija ap deviņiem, un ārā bija melna nakts. Visi slēģi bija aizdarīti, Džons un Tobijs bija izdzēsuši lampas. Tirgotavā būtu vajadzējis valdīt tādai tumsai kā tējas kārbā, taču tā bija pielijuši ar maigu, zeltainu gaismu, kas, pēc visa spriežot, nāca letes, kur gulēja kaut kas zeltīts.

Tā bija vesela kaudze mirdzošu gineju. Misis Brendija vienu paņēma un apskatīja. Likās, it kā viņa turētu rokā maigas, dzeltenas gaismas lodīti, kuras dibenā guļ monēta. Šī gaisma bija dīvaina. Misis Brendija, Džons un Tobijs tajā vairs neizskatījās pēc sevis: misis Brendija kļuva augstprātīga un kundziska, Džons viltīgs un melīgs, bet Tobija seja šķita pavisam neģēlīga. Būtu lieki pie­bilst, ka visas šīs īpašības viņu raksturiem bija gluži svešas. Tomēr vēl ērmīgā­kas pārvērtības šajā gaismā notika ar duci sarkankoka atvilktnīšu, kas sniedzās augšup gar vienu tirgotavas sienu. Citos vakaros zeltītie burti uz atvilktnītēm vēstīja, ka tajās atrodas tādas lietas kā Ķimeņu sēklas, Kumīns (malts), Safrāns, Lauru lapas, Muskatrieksts, Ingvera esence, Vaniļas esence un tamlīdzīgas smal­kas un plaukstošas bakalejas tirgotavas preces. Turpretim tagad tur bija lasāmi pavisam citi vārdi: Ģimeņu grēki, Skumība (daudz), Apmāns, Iedzīt kapā, Drau­došas briesmas, Ilgošanās izsena un Vaina nesena.

Labi gan, ka neviens no viņiem šīs savādās izmaiņas nepamanīja, citādi misis Brendija ļoti uztrauktos. Viņai nebūtu ne mazākās jausmas, cik par šīm jauna­jām precēm prasīt.

Ko lai es saku, — teica misis Brendija. — Kaut kā taču šī nauda ir uzra- dusies. Vai šodien kāds samaksāja savu rēķinu?

Džons papurināja galvu. Tobijs tāpat.

Un neviens mums nav tik daudz parādā, — viņš piemetināja, — izņe­mot, protams, Vorksopas hercogieni, bet no tās puses, kundze, godīgi sakot…

Jā, jā, Tobij, es sapratu, — misis Brendija viņu pārtrauca. Viņa brīdi do­māja. — Varbūt, — viņa ieminējās, — kāds džentlmenis bija salijis un gribēja noslaucīt seju, bet, kad viņš vilka ārā no kabatas mutautu, nauda izbira no ka­batas un nokrita uz grīdas.

Bet mēs to neatradām uz grīdas, — iebilda Džons. — Tā bija kasē pie visiem pārējiem ieņēmumiem.

Pat nezinu, ko domāt, — teica misis Brendija. — Vai kāds šodien mak­sāja ar ginejām?

Nē, apgalvoja Tobijs un Džons, neviens šodien nebija maksājis ar ginejām, kur nu vēl ar divdesmit piecām tādām ginejām vai divdesmit piecas tādas personas.

Un tik dzeltenām ginejām, kundze, — norādīja Džons, — visas pilnīgi vienādas, nevienai nav ne kripatiņas sūbējuma.

Varbūt man aizskriet un pasaukt misteru Bleķu, kundze? — jautāja Tobijs.

Jā, jā! — dedzīgi piekrita misis Brendija. — Bet pagaidi, tomēr nē. Mēs nedrīkstam traucēt misteru Bleķu, ja nav noticis kaut kas ļoti nelāgs. Un nekas nelāgs taču nav noticis, Tobij, vai ne? Vai tomēr ir. Netieku gudra.

Pēkšņa un neizskaidrojama lielu naudas summu parādīšanās mūsu moder­najā laikmetā ir tik liels retums, ka nedz 'lobijs, nedz Džons nespēja palīdzēt saimniecei izšķirties, vai tas ir vai nav nelāgi.

Bet atkal no citas puses, — misis Brendija turpināja, — misters Bleks ir ļoti gudrs. Viņš noteikti uzreiz visu sapratīs. Skrien uz Hārlij-strītu, Tobij! No­dod misteram Blekam manus vislabākos vēlējumus un saki — ja viņam ir brīvs brītiņš, es priecātos, ja viņš varētu veltīt man mazliet laika. Nē, pagaidi! Tā nesaki, tas izklausās pārāk uzbāzīgi. Atvainojies par traucējumu un mīļi aicini, kad viņam atrodas kāds brīvs brītiņš — es būšu pateicīga — nē, pagodināta — nē, pateicīga — es būšu pateicīga, ja viņš atvēlēs man mazu brītiņu sava dārgā laika.

Misis Brendijas pazīšanās ar Stīvenu Bleķu aizsākās tad, kad sers Volters mantoja sava vectēva parādus, bet misis Brendija — sava vīra tirgotavu. Ap­mēram reizi nedēļā Stīvens ieradās ar gineju vai pāris ginejām, lai pamazām atmaksātu parādu. Tomēr bieži misis Brendija, lai cik dīvaini tas arī neliktos, nevēlējās pieņemt naudu.

Ak, mister Blek! — viņa tādās reizēs sacīja.— Lūdzams, ņemiet vien at­pakaļ savu naudu! Es nešaubos, ka seram Volteram tā vajadzīga vairāk nekā man. Mums pagājušajā nedēļā tik labi veicās tirgošanās! Tieši šobrīd mums ir piegādāta karakas šokolāde, un pircēji ir tik laipni, ka apgalvo — tik labas šoko­lādes neesot nekur Londonā! Tā esot daudz pārāka gan smaržas, gan biezuma ziņā, un pie mums nāk to iegādāties no visas pilsētas. Vai nevēlaties tasīti, mis­ter Blek?

Tad misis Brendija atnesa šokolādi glītā zili baltā porcelāna kanniņā un ielēja tasīti Stīvenam, un bažīgi taujāja, kā viņam garšo; likās, lai arī to iegā­dāties vēlas pircēji no visām pilsētas malām, misis Brendija par tās izcilo garšu un biezumu jutīsies pārliecināta tikai tad, kad uzzinās Stīvena ieskatus. Turklāt ar šokolādi viņas gādība par Stīvenu Bleķu nebeidzās. Misis Brendija rūpējās par viņa veselību. Ja diena bija auksta, viņa uztraucās, vai viņš nav nosalis; ja lija, baidījās, vai viņš nesaaukstēsies; ja bija karsta, sausa diena, viņa neatlaidīgi aicināja Stīvenu apsēsties pie loga ar skatu uz zaļu dārziņu un atvēsināties.

Kad Stīvenam bija laiks doties, viņa atgriezās pie jautājuma par gineju:

Bet par nākamo nedēļu gan es nezinu, mister Blek. Nākamnedēļ man šo gineju var ļoti savajadzēties — ak vai, ne visi samaksā savus rēķinus — es būšu tik pārdroša, ka lūgšu jūs atnest to ceturtdien. Ceturtdien ap pulksten trijiem. Trijos es būšu gluži brīva no darbiem un noteikti paspēšu uzvārīt šokolādi, ja reiz jūs savā laipnībā apgalvojat, ka jums tā ļoti garšoja.

Džentlmeņi manu lasītāju vidū smaidīs un savā nodabā nomurdēs, ka sie­vietes no nopietniem jautājumiem neko nesaprot, bet dāmas būs ar mani vie­nisprātis — misis Brendija visu saprata ļoti labi, jo galvenais jautājums misis Brendijas dzīvē bija, kā pamodināt Stīvena Bleķa sirdī maigas jūtas, līdzīgas tām, ko loloja viņa pati.

Pagāja cik necik laika, un Tobijs atgriezās nevis ar ziņu no mistera Bleķa, bet ar pašu Stīvenu, un misis Brendijai aizmirsās raizes par neizskaidrojamo naudu, jo to vietā nāca jauni un daudz patīkamāki uztraukumi.

Ai, mister Blek! Mēs negaidījām, ka jūs ieradīsieties tik drīz! Es nezi­nāju, ka jums būs brīvs brītiņš!

Stīvens stāvēja tumsā, kas biezēja ap dīvaino monētu radītās gaismas ieloku.

Nav nozīmes, kur es šovakar esmu, — viņš sacīja nespodrā balsī, kas it nemaz nelīdzinājās viņa runas parastajiem toņiem. — Mājās viss ir sagriezies kājām gaisā. Viņas gaišība nejūtas vesela.

Misis Brendija, Džons un Tobijs bija satriekti. Gluži tāpat kā visi londonieši viņi dzīvi interesējās par visu, kam bija kāda saistība ar viņas gaišību. Viņi lepojās ar to, ka viņu tirgotava apkalpo visdažādākās aristokrātiskās personas, taču vislielāko gandarījumu viņiem sniedza lēdijas Poulas uzticība Brendija uzņēmumam. Nekas nebija tik patīkami kā paziņot, ka brokastīs lēdijai Poulai pasniedz maizītes, kas apziestas ar misis Brendijas marmelādi, un viņas tasē tiek ielieta kafija, kas pagatavota no misis Brendijas pupiņām.

Piepeši Brendija kundzi iztrūcināja gaužām nejauks nobīlis:

Cerams, viņas gaišība nav apēdusi kaut ko tādu, kas viņai negāja la­bumā? — viņa vaicāja.

Nē, — Stīvens nopūzdamies atbildēja, — nekā tamlīdzīga. Viņa sūdzas par sāpēm visos locekļos, par dīvainiem sapņiem un aukstumu. Taču visbiežāk viņa klusē un ir dziļi nomākta. Viņas āda ir salta kā ledus.

Stīvens ienāca ērmotās gaismas ielokā.

Savādās pārmaiņas, kas šajā gaismā notika ar Tobija, Džona un misis Bren­dijas izskatu, bija nieks salīdzinājumā ar to, kas notika ar Stīvenu: viņa dabis­kais skaistums pieauga piecas, septiņas, desmit reizes; viņa sejā parādījās gandrīz pārpasaulīgi cildena izteiksme, bet pats neparastākais bija tas, ka gaisma sabie­zēja ap viņa pieri tādā kā apdārzā, un izskatījās, ka viņam galvā ir mirdzoša diadēma. Tomēr arī šoreiz, tāpat kā iepriekš, neviens no klātesošajiem neko nebijušu nepamanīja.

Stīvens paņēma dažas monētas un pagrozīja tās savos slaidajos, melnajos pirkstos.

Kur tās bija, Džon?

Šeit, kasē, pie visas pārējās naudas. Žēlīgā Dieva vārdā, mister Blek, kā tās varēja tur gadīties?

Es saprotu tikpat maz kā jūs. Man trūkst izskaidrojuma. — Stīvens pa­griezās pret misis Brendiju. — Visvairāk, kundze, es domāju par to, ka jums vajag izsargāties no jebkādām aizdomām, ka jūs šo naudu būtu varējusi iegūt negodīgā ceļā. Manuprāt, jums vajag to atdot advokātam. Lai viņš ar Times un Morning Chronicle palīdzību izsludina, vai kāds misis Brendijas tirgotavā nav pazaudējis divdesmit piecas ginejas.

Advokāts, mister Blek! — pārbijās misis Brendija. — Bet tas taču izmak­sās briesmīgi dārgi!

Advokāti vienmēr izmaksā dārgi, kundze.

Tai brīdī pa Sentdžeims-strītu garām misis Brendijas tirgotavai gāja kāds džentlmenis, kurš, ieraudzījis slēģu spraugās zeltainu gaismu, noprata, ka iekšā kāds ir. Sagadīšanās pēc viņam bija vajadzīga tēja un cukurs, un viņš pie­klauvēja pie durvīm.

Tobij, pircējs! — iesaucās misis Brendija.

Tobijs steidzās atvērt durvis, un Džons noglabāja naudu. Tai brīdī, kad viņš aizvēra kases vāku, kļuva tumšs, un viņi beidzot atskārta, ka visu laiku redzē­juši cits citu gaismā, kas nāca no pārdabiskajām monētām. Tālab Džons sāka skraidīt, no jauna iedegdams lampas, lai tirgotava izskatītos mājīga, un Tobijs iesvēra pircējam to, ko tas vēlējās.

Stīvens Bleks atslīga krēslā un pārvilka roku pār pieri. Viņš bija gluži pelēks un izskatījās līdz nāvei noguris.

Misis Brendija apsēdās viņam blakus un ļoti maigi pieskārās viņa rokai.

Mīļo mister Blek, jūs nejūtaties labi.

Man vienkārši sāp visas maliņas — it kā es būtu dejojis visu nakti līdz pašam rītam. —Viņš atkal nopūtās un atbalstīja galvu pret roku.

Misis Brendija atvilka savu roku.

Nezināju, ka vakar kaut kur ir balle, — viņa bilda. Sacītajā bija jaušama greizsirdības pieskaņa. — Ceru, ka jūs labi izpriecājāties. Ar ko jūs dejojāt?

Nē jel, nē. Nekādas balles nebija. Liekas, man jācieš visas dejotājiem lem­tās sāpes, bet dejošanas prieks man ir liegts. — Viņš piepeši pacēla galvu. — Vai dzirdat? — viņš jautāja.

Ko, mister Blek?

Zvanu. Tas izzvana nomirušo.

Misis Brendija ieklausījās.

Nē, es neko nedzirdu. Jūs, cerams, paliksiet uz vakariņām, mīļais mister Blek? Jūs mūs ļoti pagodinātu. Diemžēl tā nebūs ļoti izmeklēta maltīte. Drīzāk ļoti pieticīga. Pavisam pieticīga. Tikai sautētas austeres, baložu pīrāgs 1111 jērgaļas ragū. Bet jūs kā sens mūsu draugs noteikti neņemsit ļaunā. Tobijs var atnest kādu…

Jūs tiešām neko nedzirdat?

Tiešām.

Es nevaru palikt. — Likās, viņš vēlas pateikt vēl kaut ko — viņš jau bija pavēris muti —, taču acīmredzot šis zvans atkal piesaistīja visu viņa uzmanību, un Stīvens tā arī neko nepasacīja. — Ar labvakaru! —Viņš piecēlās un, aši palo­cījies, izgāja ārā.

Sentdžeims-strītā zvans turpināja dunēt. Stīvens gāja kā miglā. Viņš jau bija nonācis līdz Pikadillijai, kad ļoti spēji no kādas šķērsieliņas iznāca priekš­autu apsējies nesējs ar lielu grozu zivju. Lai negadītos viņam ceļā, Stīvens spēra soli sāņus un uzskrēja virsū resnam džentlmenim, kas, tērpies zilā svārkā un Bedfordas cepurē, stāvēja uz Olbemārbl-strītas stūra.

Resnais džentlmenis pagriezās un, ieraudzījis Stīvenu, pagalam iztrūkās: viņa deguna galā bija melna seja, gar viņa kabatām un apročpogām grābstījās mel­nas rokas. Viņš nepievērsa uzmanību Stīvena dārgajām drānām un cienīgajam izskatam un, uzreiz sapratis, ka melnādainis grasās viņam uzklupt un aplau­pīt, pacēla lietussargu, lai aizstāvēdamies uzbruktu pirmais.

No šī brīža Stīvens bija baidījies visu savu mūžu. Tūlīt tiks pasaukti konstebli, viņu aizvilks uz miertiesu un ļoti iespējams, ka pat sera Voltera Poula aizgād­nība un draudzība viņu neglābs. Vai tad angļu zvērinātie spēs aptvert, ka var būt melnādainis, kas nelaupa un nemelo? Melnādainis, kas ir cienījams cil­vēks? Nē, uz to nav vērts cerēt. Taču Stīvens atskārta, ka šai brīdī, kad izšķiras viņa liktenis, viņam tas ir vienaldzīgs un viņš nolūkojas uz notiekošo it kā uz izrādi aiz bieza stikla vai ainu dīķa dibenā.

Resnā džentlmeņa acis izbīlī, dusmās un sašutumā iepletās. Viņš pavēra muti, lai sāktu Stīvenu apsūdzēt, taču tai pašā brīdī sāka pārvērsties. Viņa stāvs kļuva par koka stumbru, rokas pēkšņi sāka snaicīties uz visām pusēm un kļuva par zariem; viņa seja pārtapa koka mizā, bet cepures un lietussarga vietā iz­auga biezs efeju vaiņags.

"Ozols Pikadillijā," bez īpašas ieinteresētības nodomāja Stīvens. "Neparasti."

Arī Pikadillija mainījās. Stīvenam garām tikko bija paripojusi kariete. Acīm­redzot tajā brauca kāda svarīga persona, jo tās aizmugurē stāvēja divi sulaiņi, durvis greznoja ģerbonis un priekšā bija iejūgti četri sirmji. Stīvena acu priekšā zirgi iz­stiepās garumā un slaidumā, līdz jau šķita, ka tie izstīdzēs pavisam, taču šai bridi tie pārtapa smuidru āra bērzu birztalā. Kariete pārvērtās akmeņozolu krūmā, bet kučiera un sulaiņu vietā tagad bija pūce un divas lakstīgalas; visi trīs tūdaļ aizli­doja. Kāda dāma un džentlmenis, kas divatā pastaigājās, sāka strauji riest zarus uz visām pusēm un kļuva par pliederkrūmu, bet suns sastinga uz vietas un pārtapa pinkainu, sausu paparžu pudurī. Gāzes laternas no savu stabu galiem aizskrēja debesīs un ziemīgo zaru margojumā mirdzēja kā zvaigznes, bet pati Pikadillija saruka, pārvērzdamās tikko samanāmā taciņā, kas veda pa tumšu ziemas mežu.

Taču, gluži kā sapnī, kad paši neparastākie notikumi nāk priekšā līdz ar izskaidrojumu un vienā mirklī kļūst visnotaļ loģiski, Stīvenam nešķita, ka par kaut ko vajadzētu brīnīties. Drīzāk jau viņš domājās allaž zinājis, ka Pikadillija ir rokas stiepiena attālumā no apburta meža.

Viņš sāka iet pa taciņu.

Mežs bija ļoti tumšs un kluss. Zvaigznes augstu gaisā bija neredzēti spožas, un par neredzamajiem kokiem liecināja melns tukšums tajās vietās, kur nebija zvaigžņu.

Blīvais, pelēkais izmisums un trulums, kas visu dienu bija biezējis ap viņa prātu un garu, izgaisa, un Stīvens sāka prātot par dīvaino sapni, ko bija redzē­jis iepriekšējā naktī: viņš bija sastapis savādu džentlmeni zaļos svārkos un ar matiem kā dzelkšņa pūkas, un šis džentlmenis bija aizvedis viņu uz kādu namu, kur viņš visu nakti bija dejojis visērmīgāko ļaužu pulkā.

Skumjais zvans mežā bija dzirdams daudz skaidrāk nekā Londonā, un taka veda Stīvenu uz tā dimdoņas pusi. Pavisam drīz viņš iznāca pie milzīga akmens nama ar tūkstoš šaurām logu spraugām. Dažās no šīm spraugām mirdzēja nespodra gaisma. Namu apjoza augsts mūris. Stīvens izgāja tam cauri (lai gan viņš pats nesaprata, kā tas bija noticis, jo vārti nekur nebija manāmi) un no­kļuva plašā un drūmā pagalmā, kura bruģis bija piemētāts ar galvaskausiem, salauztiem kauliem un sarūsējušiem ieročiem, kas, šķiet, tā gulēja jau gadu sim­teņiem. Lai gan nams bija ļoti liels un lepns, tajā varēja iekļūt tikai pa vienām zemām durtiņām, un Stīvenam vajadzēja pieliekties, lai ieietu iekšā. Viņš uz­reiz ieraudzīja neaptveramu cilvēku pūli; visi bija ģērbušies savās smalkākajās drānās.

Pie pašām durvīm stāvēja divi džentlmeņi. Abi bija ģērbušies tumšos svār­kos, spodri baltās zeķēs, cimdos un deju kurpēs. Viņi sarunājās, taču, kad ienāca Stīvens, viens pagriezās un uzsmaidīja:

— Ā, Stīvens Bleks! — viņš sacīja. — Mēs jau jūs gaidījām.

Un tai brīdī atkal sāka spēlēt vijole un stabule.