Džonatans Streindžs un misters Norels

50 "Angļu maģijas vēsture un prakse"

1816. gada aprīlis/septembra beigas

Streindža draugi nopriecājas, dzirdēdami, ka viņš tomēr nepametīs savus omu­līgos namus, krietnos ienākumus un kalpus un nedosies klejot vējā un lietū, tomēr jaunās vēsmas viņa noskaņojumā tikai retā 110 tiem nemodināja lielas bažas. Draugi visnotaļ pamatoti baidījās, ka Streindžs atmetis jebkādu apdo­mību un bez liekas gudrošanas trauksies apgūt jebkādu — arī visbīstamāko — maģiju. Pagaidām Arabellai dotais solījums atturēja viņu no došanās uz Karaļa ceļiem, taču nekādi sera Voltera brīdinājumi neliedza viņam nemitīgi runāt un domāt par Džonu Askglāsu un tā pavalstniekiem no elfu cilts.A Pat Džons Askglāss, kura valdīšanā atradās trīs karaļvalstis un kurš pārzināja visu Angli­jas maģiju, nebija pavisam svabads no tieksmes doties ilgos, noslēpumainos klejojumos. 1241. gadā viņš, pateicis kalpam, ka pēc vienas dienas būs atrodams aizmidzis uz sola pie pavarda, atstāja savu Ņūkāslas namu un nozuda mīklainā veidā, kas zināms tikai burvjiem.

Nākamajā dienā kalps un Karaļa saimes ļaudis nāca pie pavarda, taču Karali uz sola neatrada. Viņi meklēja Karali ik rītu un ik vakaru, bet viņa kā nebija, tā nebija.

Karaļa vietā valdīja Lančesteras grāfs Viljams, daudzu lēmumu pieņemšana tika atlikta, "līdz atgriezīsies Karalis". Taču laiks ritēja, un daudzi vairs neticēja, ka tas vispār notiks. Te, gadu un vienu dienu pēc nozušanas, Karalis tika atrasts, aizmidzis uz sola pie pavarda.

Viņš izskatījās tā, it kā nekas neparedzēts nebūtu noticis, un nevienam nestāstīja, kur bijis. Neviens neuzdrīkstējās viņam pajautāt, vai viņš jau no paša sākuma grasījies būt prom tik ilgi vai, kas zina, bija atgadījies kas nelāgs. Viljams 110 Lančesteras pasauca kalpu un lika tam vēlreiz vārds vārdā atkārtot, ko īsti Karalis bija sacījis. Varbūt patiesībā viņš bija teicies būt projām gadu un vienu dienu?

Varbūt, atbildēja kalps. Karalis parasti runā diezgan klusi. Ļoti iespējams, ka viņš neesot pareizi saklausījis.

Aprīļa beigās Soho-skvēra nama apkaimē apmetās Streindža jaunie trīs mā­cekļi — augstdzimušais Henrijs Parfuā, Viljams Hedlijs-Braits un deju skolotājs Toms Levi. Diendienā visi trīs nāca pie Streindža mācīties maģiju. Brīvajos brī­žos, kas palika pāri pēc burvju audzināšanas, Streindžs rakstīja tālāk savu grāmatu, kā arī nodarbojās ar praklisko maģiju, pildīdams armijas un "Austrumindijas kompānijas" pasūtinājumus. Viņa pakalpojumus vēlējās arī "Liverpūles kor­porācija" un Bristoles Tirgotāju biedrība.

Tas, ka Streindžs joprojām saņem valsts iestāžu pasūtinājumus — vispār jebkādus pasūtinājumus — misteram Norelam aizdeva tik lielas dusmas, ka viņš sūdzējās pirmajam ministram lordam Liverpūlam.

Lords Liverpūls nepavisam nejuta viņam līdzi:

Ģenerāļi, mister Norel, var rīkoties, kā paši vēlas. Kā jums labi zināms, valdība armijas lietās neiejaucas.'[1] Tie, zināms, bija salti meli. Pireneju kara laikā hercogs Velingtons izteica lielu neap­mierinātību ar valdības pastāvīgo jaukšanos kara lietās. Ģenerāļi daudzus gadus ir izmantojuši mis­tera Streindža maģiskos pakalpojumus, un viņiem nešķiet, ka būtu iemesls to vairs nedarīt tāpēc vien, ka jūs esat ar viņu sanaidojies. Runājot par "Austrum­indijas kompāniju", esmu dzirdējis, ka tās pārstāvji vispirms vērsušies pie jums, bet jūs esot atteicies viņiem palīdzēt.

Misters Norels blisināja ačeles:

Darbs valdības labā — darbs jūsu labā, milord, — man prasa ļoti daudz laika. Pēc tiesas un taisnības es nedrīkstu atstāt to novārtā privāta uzņēmuma interešu labad.

Un mēs esam pateicīgi, mister Norel, varat man ticēt. Bet diezin vai man jums jāstāsta, cik Nācijas labklājībai ir svarīga "Austrumindijas kompānijas" sekmīga darbība, un bez burvja palīdzības kompānija ir kā bez rokām. Tās kuģu flotes atrodas vētru un negaisu varā; tās pārvaldībā ir milzīgi zemes plašumi, tās armijām vienā laidā uzbrūk gan visādi Indijas karalīši, gan bandīti. Misters Streindžs ir uzņēmies atbildību par laika apstākļiem Labās Cerības raga apvidū un Indijas okeānā, viņš ir arī devis padomu, kā vislabāk pielietot maģiju naidī­gās teritorijās. "Austrumindijas kompānijas" direktori uzskata, ka misters Streindžs Spānijas pussalā guvis neatsveramu pieredzi. Mēs kārtējo reizi pārliecināmies, cik ļoti Lielbritānijai vajag vairāk burvju. Mister Norel, lai arī jūs esat brīnum čakls, jūs nevarat atrasties visur un darīt visu — neviens arī negaida, lai jūs to darītu. Esmu dzirdējis, ka misters Streindžs ir sācis mācīt jaunus burvjus. Es bezgala priecātos, ja jūs man apliecinātu, ka grasāties sekot viņa piemēram.

Neraugoties uz lorda Liverpūla atzinīgajiem vārdiem, trīs jauno burvju — Henrija Parfuā, Viljama Hedlija-Braita un Toma Levi — mācības nebūt neritēja gludāk kā paša Streindža studijas pirms sešiem gadiem. Vienīgā atšķirība bija tā, ka Streindžam vajadzēja spēkoties ar Norela izvairigumu, savuties šo jauno ļaužu izglītību pastāvīgi apgrūtināja Streindža nomāktība un nemierīgais gars.

Jūnija sākumā pirmais "Angļu maģijas vēstures un prakses" sējums beidzot bija pabeigts. Streindžs atdeva to misteram Marejam, un neviens nebija izbrī­nīts, kad nākamajā dienā viņš Henrijam Parfuā, Viljamam Hedlijam-Braitam un Tomam Levi paziņoja, ka burvju mācības uz kādu laiku vajadzēs pārtraukt, jo viņš ir nolēmis aizceļot uz ārzemēm.

Manuprāt, tas ir teicams nodoms! — novērtēja sers Volters, kad Streindžs pateica ari viņam. — Vides maiņa. Sabiedrības maiņa. Tieši tas, ko es būtu jums parakstījis. Brauciet! Brauciet jel!

Jums nešķiet, ka tas varētu būt par agru? — Streindžs bažīgi vaicāja. — F.s, tā sakot, atstāju Londonu Norelam.

Jūs domājat, ka mums ir tik īsa atmiņa? Labi, mēs pieliksim visas pūles, lai jūs tomēr pāris mēnešu laikā neaizmirstu. Turklāt drīz tiks publicēta jūsu grāmata, un tā mums kalpos par pastāvīgu atgādinājumu, cik grūti dzimtenei klājas bez jums.

Pareizi. Būs taču grāmata. Lai atspēkotu četrdesmit sešas nodaļas, No­relam būs vajadzīgi daudzi mēneši; viņš vēl nebūs pabeidzis, kad es jau būšu atgriezies.

Kurp jūs dosities?

Droši vien uz Itāliju. Man allaž ir ļoti patikusi Dienvideiropa. Spānijā bū­dams, es bieži sajūsminājos par tās lauku ainavām — vai vismaz, man šķiet, es būtu par tām jūsmojis, ja tikai tās neapslēptu kareivji un artilērijas zalvju dūmi.

Jūs, cerams palaikam atrakstīsit kādu vēstuli? Padalīsities iespaidos?

Ē, sargieties, es jūs netaupīšu. Ceļotāja neatņemamās tiesības ir izgāzt pār draugiem savu īgnumu par jele niecīgākajām neērtībām. Gaidiet sīkus jo sīkus aprakstus!

Kā šoslaikus gadījās bieži, Streindža garastāvoklis piepeši apmācās. Vienā mirklī visa aušīgā ironija izgaisa, un viņš, pieri drūmi saraucis, sēdēja un skatī­jās uz ogļu spaini.

Es gribēju lūgt… — viņš pēdīgi iesāka. — Tas ir, varbūt jūs… — Viņš apklusa un nošņācās, pikts par savu stomīšanos. — Varbūt jūs nodotu lēdijai Poulai dažus vārdus no manis? Es būtu ļoti pateicīgs. Arabella viņas gaišībai bija sirsnīgi pieķērusies, un es zinu, ka viņai nepatiktu, ja es dotos prom no Anglijas, nenodevis lēdijai Poulai nekādu ziņu.

Pats par sevi saprotams. Ko man viņai pateikt?

Vienkārši pasakiet, ka es no sirds vēlu viņai drīzu izveseļošanos. Kā jums pašam šķiet labāk. Nav svarīgi, kādiem vārdiem. Tikai noteikti pasakiet, ka šos sveicienus sūta Arabellas vīrs. F,s vēlos, lai viņas gaišība zinātu, ka draudzenes vīrs nav viņu aizmirsis.

Labprāt viņai to pateikšu, — sers Volters apsolīja. — Paldies. Streindžs bija lolojis sīku cerību, ka sers Volters mudinās viņu doties pie

lēdijas Poulas, lai viņš pats to pateiktu, tomēr tā nenotika. Neviens pat nezināja, vai viņas gaišība joprojām mīt Hārlij-strītas namā. Londonā klīda baumas, ka sers Volters aizgādājis viņu uz laukiem.

Neba Streindžs vienīgais bija sadomājis doties uz ārzemēm. Piepeši ceļošana bija kļuvusi par modes lietu. Karš ar Bonapartu angļus bija pārāk ilgi turējis iesprostotus uz viņu salas. Pārāk ilgi viņiem savas alkas redzēt jaunas ainavas un ērmīgus ļaudis vajadzēja apmierināt, dodoties uz Skotijas kalnainēm vai Ezeru novadu, vai uz Derbīšīras smaili. Beidzot, kad karš bija cauri, viņi varēja aizceļot uz Kontinentu un redzēt pavisam citādus kalnus un piekrastes. Angļi paši savām acīm varēja aplūkot tos slavenos mākslas darbus, uz kuriem līdz šim bija vērušies vien gravīru albumos. Daži devās uz ārzemēm, cerēdami atklāt, ka dzīve Kontinentā ir lētāka nekā dzimtenē. Citi bēga parādu vai skandālu dēļ, un vēl citi, kā, piemēram Streindžs, meklēja dvēseles mieru, ko nespēja atrast Anglijā.

Brisele

1816. gada 12. jūnijs

Džonatans Streindžs — Džonam Segundam

Pēc visa spriežot, es par mēnesi atpalieku no lorda Bairona. [92] [1] Lords Bairons atstāja Angliju 1816. gadā, glābdamies no neskaitāmo parādu piedzi­nējiem, apsūdzēts cietsirdībā pret sievu un turēts aizdomās par māsas pavešanu netiklībā. Katrā pilsētiņā, kurā mēs iegriežamies, mēs sastopam viesnīcniekus, kučierus, valsts ierēdņus, birģerus, kroguspuišus un visdažādākās dāmas, kuru prāta spējas pēc neilgās saskarsmes ar viņa gaišību joprojām šķiet cietušas. Un, kaut arī mani ceļabiedri cītīgi visiem stāsta, ka es esmu briesmīgs cilvēks, angļu burvis, — salīdzinājumā ar angļu dzejnieku es pavisam noteikti neesmu ņemams nopietni, un visur, kurp dodos, mani uzskata — un varat man ticēt, tas man ir kas gluži jauns, — par rāmu, kārtīgu angli, kas netrokšņo un nelauž sirdis…

Togad bija dīvaina vasara. Patiesībā vasaras vispār nebija. Vēl augustā ziema nebija atteikusies no savām tiesībām. Saule gandrīz neparādījās. Debesis slēpa biezi, pelēki mākoņi; pilsētas un panīkušās druvas pluinīja spīvi vēji; visus Eiropas no­stūrus kapāja lietus un krusa, un to visu mēdza atdzīvināt retas pērkona un zibeņu izrādes. Daudzējādā ziņā tāda vasara bija vēl ļaunāka par ziemu: garās dienas liedza cilvēkiem žēlsirdīgu tumsu, kas vismaz uz brīdi paslēptu šīs bēdu ainas.

Londona bija pustukša. Parlaments bija izklīdis, visi tā locekļi bija devušies uz savām lauku mājām, kur varēja daudz labāk skatīties lietū. Londonas izde­vējs Džons Marejs sēdēja savā Olbermeil-strītas namā. Citkārt mistera Mareja istabās valdīja vislielākā dzīvība — tajās drūzmējās karaļvalsts dzejnieki, esejisti, apskatnieki un visi ievērojamie literārie džentlmeņi. Tagad ievērojamie literārie džentlmeņi bija izbraukuši no galvaspilsētas. Uz palodzes pakšķēja lietus, skur­stenī gaudoja vējš. Misters Marejs piemeta ugunij krietnu šķipeli ogļu un apsēdās pie galda, lai sāktu lasīt dienas pastu. Katru vēstuli viņš pacēla pie pašas sejas un turēja pie kreisās acs (jo ar labo neko neredzēja: tā bija gluži akla).

Gadījās tā, ka šai dienā viņam bija pienākušas divas vēstules no Šveices pilsētas 2enēvas. Pirmā bija no lorda Bairona, kurš sūdzējās par Džonatanu Streindžu, un otrā — no Streindža, kurš sūdzējās par Baironu. Abi bija dažas rei­zes sastapušies pie mistera Mareja, taču līdz šim nepazinās. Streindžs pirms pāris nedēļām bija apciemojis Baironu Ženēvā. Sastapšanās nebija veiksmīga.

Streindžu (kurš patlaban visaugstākajā godā turēja laulības saites un visu, ko bija zaudējis ar Arabellas nāvi) uztrauca Bairona mājas dzīve. "Viņa gaišību es sastapu viņa glītajā villā ezera krastā. Bairons nebija viens. Pie viņa viesojās vēl viens dzejnieks uzvārdā Šellijs, misis Šellija un jauna dāma — faktiski mei­tene —, kas dēvējās par Klermontas kundzi. Kādās attieksmēs viņa sastāvēja ar abiem vīriešiem, es tā ari nesapratu. Ja Jums tas ir zināms, labāk man nestās­tiet. Pie Bairona bija vēl viens savāds jauneklis, kas visu laiku runāja blēņas — kāds misters Polidori."

Savuties lordam Baironam bija iebildumi pret Streindža ģērbšanās manieri. "Viņš valkāja sēras. Viņa sieva taču nomira jau ap Ziemassvētkiem, pareizi? Bet varbūt viņš iedomājas, ka melnā viņš izskatās noslēpumaināks un maģiskāks."

Acumirklī viens otram neiepatikušies, abi, lieki nevilcinoties, sāka strīdēties par politiku. Streindžs rakstīja: "īsti nezinu, kā tas atgadījās, taču mēs uzreiz iegrimām sarunā par Vaterlo kauju — ļoti neveiksmīga temata izvēle, jo es esmu hercoga Velingtona leibburvis, bet viņi visi Velingtonu neieredz un pie­lūdz Bonapartu. Klermontas kundze ar nepārspējamu astoņpadsmit gadu vecas dāmas nicību man noprasīja, vai man neesot bijis kauns būt tik izcila cilvēka krišanas ierocim. Nepavisam, es atbildēju."

Bairons rakstīja: "Viņš ir dedzīgs hercoga V. atbalstītājs. Mīļo Marej, ļūsu paša labā ceru, ka šā burvja grāmata ir interesantāka nekā viņš pats."

Streindžs noslēdza vēstuli ar vārdiem: "Cilvēkiem par burvjiem ir tik dī­vainas iedomas. Viņi gribēja, lai es viņiem stāstu par vampīriem."

Misteram Marejam bija žēl, ka divi viņa autori tā nesaprotas, taču no otras puses, viņš prātoja, diezin vai varēja būt citādi, jo abi bija izslavēti strīdnieki: Streindžs bija saķildojies ar Norelu, un Bairons — bezmaz ar visiem. [93] [1] Par spīti šķietamajai abpusējai nepatikai, acīmredzot kaut kas Streindža personībā uz Baironu bija atstājis lielu iespaidu. Viņa nākamā poēma "Manfrēds", ko viņš sāka rakstīt tā paša gada septembri vai oktobri, stāsta par burvi. Zināms, Manfrēds ne pārāk atgādina Džonatanu Streindžu (vai, katrā ziņā, to godājamo Streindža kungu, kas Baironam tik ļoti nepatika). Poēmas burvis, kas ir apsēsts ar savu personu, pats sevi nīst, augstprātīgi nicina līdzcilvēkus, liek noskārst neiedomājamas traģēdijas un mokās noslēpumainās ilgās, daudz vairāk līdzinās Baironam. Tomēr Manfrēds ir burvis, kas savas dienas vada, izsaukdams gaisa, zemes, ūdens un uguns garus, ar kuriem tad sarunājas. Liekas, iepazinies ar Streindžu, kas sagādāja viņam vilšanos, Bairons radījis burvi sev pa prātam.

Izlasījis vēstules, misters Marejs nolēma nokāpt lejā un palūkoties, kā sokas darbi tirgotavā. Džonatana Streindža grāmatu viņš bija nodrukājis ļoti lielā metienā, un bažījās, vai to pērk pietiekami labi. Tirgotavu pārzināja vīrs, vārdā Šekltons, kurš izskatījās uz mata tāds, kādam jāizskatās grāmatu tirgotājam. Viņu nemūžam nevarētu iztēloties pārdodam kaut ko citu — visādā ziņā ne galantērijas vai modes preces, jo tās jātirgo cilvēkam, kas ir elegantāks nekā pir­cēji, — toties priekšstatam par ideālu grāmattirgotāju viņš atbilda visā pilnībā. Viņš bija kalsns, putekļains, viscaur nošķiedies ar tinti un izskatījās pēc mācīta vira, kas reizēm ir mazuliet izklaidīgs. Viņa degunu rotāja acenes, aiz auss bija aizsprausta spalva un galvā paspurusi parūka.

Sakiet man, Šeklton, cik daudz mistera Streindža grāmatu mēs šodien esam pārdevuši? — misters Marejs apvaicājās.

Man liekas, sešdesmit vai septiņdesmit eksemplāru.

Lieliski! — nopriecājās misters Marejs.

Šekltons savilka uzacis un pastūma acenes tuvāk virsdegunei.

Ko tad tas nozīmē?

Šekltons izvilka no aizauss spalvu.

Ļoti daudzi nāca pa divām, pa trim reizēm, un pirka to pašu grāmatu.

Jo labāk! Tādā ātrumā mēs driz pārspēsim lorda Bairona "Korsāru"! Tādā ātrumā mums pēc nedēļas būs jāpiedrukā klāt jauns metiens! — Tad, pamanījis, ka Šekltona piere joprojām ir vienās grumbās, misters Marejs no­prasīja: — Tā, kas īsti jums nepatīk? Droši vien cilvēki gribēja uzdāvināt grā­matu arī saviem draugiem!

Šekltons papurināja galvu tik sparīgi, ka visi no parūkas pasprukušie mati dancoja pa gaisu.

Tas ir kaut kas dīvains. Neko tādu vēl neesmu pieredzējis.

Atvērās tirgotavas durvis, un pa tām ienāca jauneklis. Augumā viņš nebija padevies, arī plecos bija pasīks. Viņam bija pareizi vaibsti un patiesībā viņu va­rētu uzskatīt par visnotaļ glītu, taču viņam piemita gaužām nelāgi paradumi. Šis jauneklis bija no tiem cilvēkiem, kuru prātā domas rosās tik moži, ka tām smadzenēs nepietiek vietas: tās laužas ārā un apstulbina garāmgājējus. Jaunek­lis nemitīgi runāja savā nodabā, un viņa vaibsti ne brīdi nepalika mierā. Viena vienīga acumirkļa laikā viņš paspēja izskatīties pārsteigts, aizskarts, apņēmīgs un sadusmots — šīs izjūtas, pēc visa spriežot, radīja dzīvās sarunas, ko viņš risi­nāja ar iedomātajiem cilvēkiem savā prātā.

Tirgotavas, jo sevišķi Londonas tirgotavas, ārprātīgie apmeklē bieži, tādēļ misters Marejs un Šekltons uzreiz kļuva modri. Viņu aizdomas nepavisam ne­izklīdināja tas, ka jauneklis cieši pievērsa Šekltonam savu zilo acu skatienu un iekliedzās:

Ak, tad tā jūs apkalpojat pircējus! Ak, tāda ir jūsu laipnība! — Pagriezies pret misteru Mareju, viņš uzrunāja to šādiem vārdiem: — Klausiet manam padomam, ser! Nepērciet šeit grāmatas! Viņi te ir meļi un zagļi!

Meļi un zagļi? — misters Marejs atkārtoja. — Nē, ser, jūs alojaties. Mēs noteikti spēsim jūs pārliecināt, ka jums nav taisnība.

Hā! — jauneklis izsaucās un asi paskatījās misteram Marejam acīs, lai parādītu, ka ir gan sapratis, ka misters Marejs nebūt nav bēdubrālis pircējs.

Es esmu tirgotavas īpašnieks,— misters Marejs steigšus paskaidroja. — Mēs te neesam zagļi. Pastāstiet, kas atgadījies, un es labprāt jums palīdzēšu, kā vien spēšu. Esmu pārliecināts, ka noticis kāds pārpratums.

Tomēr mistera Mareja pieklājīgā runa jaunekli nebūt neapremdināja:

Vai jūs, ser, mēģināt noliegt, ka šis iestādījums izmanto blēža 1111 krāpnieka pakalpojumus? Es runāju par blēdīgo burvi, ko sauc Streindžs!

Misters Marejs sāka skaidrot, ka Streindžs ir viens no autoriem, kas pub­licējas viņa apgādā, taču jauneklim nebija vaļas klausīties:

Vai jūs, ser mēģināt noliegt, ka šis Streindžs nobūris savas grāmatas, lik­dams tām pazust, lai cilvēkam jānāk atpakaļ un jāpērk jauna? Atkal un atkal? — Viņš sataisīja viltīgu seju, pagriezās uz Sekltonu un pavicināja tam gar degunu pirkstu: — Vai jūs mēģināsit apgalvot, ka mani nepazīstat?

Nē, ser. Es jūs ļoti labi atceros. Jūs bijāt starp pirmajiem "Angļu maģijas vēstures un prakses" pircējiem, un tad apmēram pēc nedēļas jūs atnācāt vēl­reiz un nopirkāt vēl vienu eksemplāru.

Jauneklis iepleta platas acis.

Es biju spiests nopirkt vēl vienu grāmatu! — viņš sašutis brēca. — Pirmā izčibēja!

Izčibēja? — apjucis pārvaicāja misters Marejs. — Mister… ē… man ļoti žēl, ka jūs esat pazaudējis savu grāmatu, bet es nesaprotu, kāpēc vaina būtu jāuz­ņemas grāmatu tirgotājam.

Mans vārds, ser, ir Grīns. Un es nepazaudēju grāmatu. Tā izgaisa. Divas reizes. — Misters Grīns smagi nopūtās kā cilvēks, kas sapratis, ka viņam ir darī­šana ar garā vājiem nejēgām. — Es pārnesu pirmo grāmatu mājās,— viņš sāka skaidrot, — un noliku uz galda, uz lādītes, kurā stāv mani bārdas naži un skū­šanās piederumi. — Misters Grīns ar žestiem attēloja, kā nolicis grāmatu uz lādītes. — Uz grāmatas es noliku laikrakstu un misiņa svečturi, bet uz tā — olu.

Olu? — misters Marejs atkārtoja.

Jā, cieti vārītu olu! Bet es nepaspēju ne atskatīties — labi, ja bija pagā­jušas desmit minūtes! — kad laikraksts atradās uz lādītes, bet grāmatas vairs nebija! Toties ola un svečturis stāvēja tieši tur, kur visu laiku bija stāvējuši. Tā nu pēc nedēļas es atkal devos šurp un nopirku vēl vienu eksemplāru — kā jau sacija jūsu komijs. Es pārnesu to mājās. Novietoju uz kamīna dzegas blakus Kūpera "Praktiskās ķirurģijas vārdnīcai" un virsū uzliku tējkannu. Taču gadī­jās tā, ka, liedams tēju, es netīšām aizķēru abas grāmatas un tās iekrita netīrās veļas grozā. Pirmdien Džeks Būts — tas ir mans kalps — savāca grozā netīro veļu. Otrdien tai pakaļ atnāca veļas mazgātāja, taču, kad viņa izņēma visus pa­lagus, groza dibenā gulēja Kūpera "Praktiskās ķirurģijas vārdnīca", turpretim "Angļu maģijas vēstures un prakses" vairs nebija!

Šis stāsts, kas ļāva nomanīt dažas sīkas dīvainības mistera Grina mājas dzīvē, modināja cerības, ka grāmatu dīvainajai pazušanai tomēr iespējams izskaid­rojums.

Varbūt jūs nepareizi atceraties, kur jūs nolikāt grāmatu? — ieminējās misters Šekltons.

Varbūt veļas mazgātāja to aizvāca kopā ar palagiem? — ierosināja mis­ters Marejs.

Nē, nē! — misters Grīns bija nelokāms.

Varbūt kāds to palienēja? Vai nolika citur? — misters Šekltons minēja.

Šāda iespēja misteru Grītu visnotaļ pārsteidza.

Kurš gan? — viņš noprasīja.

Ē… es tiešām nezinu. Misis Grīna? Jūsu kalps?

Nekādas misis Grīnas nav! Es dzīvoju viens! Man ir tikai Džeks Būts, un Džeks Būts neprot lasīt!

Tad varbūt kāds draugs?

Misters Grīns bija gatavs noliegt, ka viņam jebkad būtu bijis kāds draugs.

Misters Marejs nopūtās.

Šeklton, iedodiet misteram Grīnam vēl vienu eksemplāru un atdodiet naudu par otru grāmatu. — Jauneklim viņš sacīja: — Priecājos, ka jums ļoti pa­tika grāmata un jūs vēlaties iegādāties vēl vienu eksemplāru.

Patika? — misters Grīns ieķērcās, vēl vairāk sastulbis. — Man nav ne jaus­mas, vai man tā patīk! Man nav izdevies to atvērt!

Kad viņš bija aizgājis, misters Marejs vēl pakavējās tirgotavā, jokodams par veļas groziem un cieti vārītām olām, taču misters Šekltons (kurš parasti par jo­kiem priecājās tāpat kā jebkurš cilvēks) nebija sasmīdināms. Viņa vaigs bija domīgs un bažu nomākts, un viņš vairākas reizes apgalvoja, ka notiekot kaut kas savāds.

Pēc pusstundas misters Marejs bija atgriezies augšstāva kabinetā un norau­dzījās uz savu grāmatskapi. Viņš pacēla galvu un ieraudzīja Šekltonu.

Viņš atkal ir klāt, — Šekltons sacīja.

Kas?

Grīns. Viņa grāmata atkal ir pazudusi. Viņš ielicis to labajā kabatā, taču aizstaigājis tikai līdz Greitpaltnij-strītai, kad grāmatas jau vairs nebijis. Zināms, es viņam teicu, ka Londona čum un mudž no zagļiem, tomēr jums jāatzīst…

Jā, jā! Aizmirstiet, ko es pirmīt teicu! — misters Marejs viņu pārtrauca. — Arī mans eksemplārs ir pazudis! Skatieties! Es to noliku šeit, starp Dizraeli "Blēņu stāstiem" un Ostinas jaunkundzes "Emmu". Redziet, plauktā ir tukša vieta. Šeklton, kas par lietu?

Maģija, — Šekltons ar nelokāmu pārliecību atbildēja. — Es daudz par to domāju, un man rādās, ka Grīnam ir taisnība. Gan grāmatas, gan mēs paši esam kaut kā nožāvēti.

Nožāvēti! — Misteram Marejam iepletās acis. — Jā, laikam gan, tā va­rētu būt. Es vēl nekad uz savas ādas nebiju izjutis burvestību. Nedomāju, ka man tik drīz gribēsies atkal piedzīvot ko tādu. Gaužām neizprotami un nepatīkami. Dieva dēļ, kā lai cilvēks zina, ko darīt, kad lietas uzvedas tā, kā kā tām nav jā­uzvedas?

Hm, jūsu vietā es laikam sākumā aprunātos ar citiem grāmattirgotā­jiem, lai uzzinātu, vai arī viņu grāmatas pazūd, lād mēs vismaz zināsim, vai šī liga ir vispārēja vai skar tikai mūs.

Padoms likās prātīgs. Tā nu misters Marejs un Šekltons atstāja tirgotavu kantorzēna ziņā, uzlika cepures un devās lietū un vējā. Vistuvāk atradās F.d- vardsa un Skiteringa grāmattirgotava Pikadillijā. Nonākot pie tās durvīm, abiem nācās pakāpties sānis, dodot ceļu sulainim zilā livrejā. Tas nāca ārā no tirgo­tavas, stiepdams prāvu grāmatu kaudzi.

Misters Marejs paspēja vienīgi nodomāt, ka i sulainis, i livreja liekas kaut kur redzēti, kad grāmatu nesējs jau bija gabalā.

Tirgotavā viņi sastapa misteru Edvardsu, kas bija nodevies sarunai ar Džonu Čaildermasu. Marejam un Šekltonam ienākot, mistera Edvardsa skatiens sāka vainīgi šaudīties apkārt, totiesu Čaildermass izturējās gluži tāpat kā vienmēr.

Ā, misters Marejs! — viņš apsveicināja ienācējus. — Priecājos, ka esam sastapušies, ser. Jūs aiztaupāt man gājienu lietū.

Kas notiek? — misters Marejs noprasīja. — Ko jūs te darāt?

Ko es daru? Misters Norels iegādājas vienu otru grāmatu. Tas ari viss.

Hā! Ja jūsu saimnieks grasās nepieļaut mistera Streindža grāmatas pār­došanu, izpirkdams visus eksemplārus, tad viņš būs vīlies. Misters Norels gan ir turīgs cilvēks, taču agri vai vēlu viņa bagātības izsīks, un es varu drukāt grā­matas tikpat ātri, cik viņš tās izpērk.

Nē, — atteica Čaildermass. — Jūs to nevarat.

Misters Marejs piegāja pie mistera Edvardsa.

Robert, Robert! Kāpēc jūs pieļaujat, ka šie jūs tā tiranizē?

Nabaga misters Edvardss izskatījās briesmīgi nelaimīgs.

Man ļoti žēl, mister Marej, bet grāmatas cita pēc citas izgaisa. Vismaz trīsdesmit cilvēkiem vajadzēja atdot naudu par pirkumiem. Man draudēja lieli zaudējumi. Tagad misters Norels ir piedāvājies uzpirkt visu manu Streindža grāmatu krājumu un godīgi samaksāt, tādēļ es…

Godīgi? — tas nu Šekltonam bija par daudz. — Godīgi? Kas te, lūdzami, būtu godīgs, es gribētu zināt? Kurš, pēc jūsu domām, liek visām grāmatām pazust?

Tieši tā! — misters Marejs piebalsoja. Tad viņš pagriezās pret Čaildermasu:

Jūs taču nemēģināsit noliegt, ka tas viss ir Norela roku darbs?

Nē, nekādā ziņā. Gluži otrādi, misters Norels labprāt uzņemas atbildību. Viņš sagatavojis veselu pamatotu apsvērumu sarakstu, un ar lielāko prieku tos izklāstīs visiem, kas būs ar mieru klausīties.

Un kādi būtu šie apsvērumi? — misters Marejs ledainā tonī noprasīja.

Ak, cik nu man zināms, viss kā parasti, — Čaildermass atteica, un pirmo reizi izskatījās, ka viņš vēlētos izvairities no atbildes. — Tiek gatavota vēstule, un tur viss būs pateikts.

Un jūs laikam domājat, ka man ar to būs diezgan? Ar atvainošanās vēstuli?

Atvainošanās? Nē, man liekas, tā nebūs vis nekāda atvainošanās.

Es runāšu ar savu advokātu, — misters Marejs paziņoja, — jau šodien pat.

Protams, protams! Mēs ar to rēķināmies. Bet, lai nu būtu kā būdams, misters Norels nevēlas, lai jūs šīs nepatīkamās lietas dēļ zaudētu naudu. Līdzko jūs man paziņosit aprēķinu par visiem izdevumiem, kas jums radušies mistera

Streindža grāmatas izdošanā, esmu pilnvarots izsniegt jums čeku par pilnu summu.

Tas nāca pēkšņi. Mistera Mareja sirds rāvās vai pušu starp vēlēšanos atcirst Čaildermasam kaut ko ļoti rupju un apzināšanos, ka Norels ir nolaupījis viņam prāvu naudas summu un viņam pienāktos to atdot.

Šekltons neuzkrītoši iebikstīja misteram Marejam ar elkoni, brīdinādams nepārsteigties.

Bet mana peļņa? — misters Marejs jautāja, lai iegūtu mazliet laika.

Ā, jūs vēlaties, lai vērā tiktu ņemta arī peļņa? Tas laikam ir tikai godīgi. Es parunāšu ar misteru Norelu. — To pateicis, Čaildermass paklanījās un iz­gāja no tirgotavas.

Misteram Marejam un Šekltonam nebija iemesla uzkavēties ilgāk. Tiklīdz abi bija ārā pa durvīm, misters Marejs pagriezās pret Šekltonu un sacīja:

Ejiet uz Temz-strītu… — (Temzstrītā atradās noliktava, kurā misters Ma­rejs glabāja savas grāmatas) — …un izdibiniet, vai tur vēl ir palikušas mistera Streindža grāmatas. Nepieļaujiet, lai Džeksons atkratās no jautājuma, atbildē­dams, ka ir. Lieciet, lai viņš jums tās parāda. Sakiet, ka es viņam uzdodu sa­skaitīt, cik to ir, un stundas laikā atsūtīt man ziņu.

Atgriezies Olbermeil-strītā, misters Marejs savā tirgotavā atrada trīs jaunus vīriešus. Viņu ieraudzījuši, tie aizcirta savas grāmatas, metās viņam klāt un visi reizē sāka runāt. Gluži saprotams, misters Marejs nolēma, ka arī šie apmeklētāji ieradušies ar tādiem pašiem nodomiem kā misters Grīns. Tā kā divi no trim bija ļoti stalta auguma, un visi runāja ļoti skaļi un nikni, viņš ne pa jokam iztrūcinājās un māja kantorzēnam, lai tas skrien pēc palīgiem. Kantorzēns palika stāvam, kur stāvējis, un viņa seja, noskatoties uz notiekošo, pauda neraksturīgu ieinteresētību.

Kareivīgie izsaucieni, kas skanēja no trijotnes mutēm — piemēram, "Pilnīgs neģēlis!" un "Nožēlojamais bezgodis!" — misteru Mareju it nemaz nenomieri- nāja, tomēr pēc brīža viņš sāka noskārst, ka zākāts tiek nevis viņš, bet Norels.

Lūdzu piedošanu, džentlmeņi, — viņš ierunājās, — bet, ja tas jūs pārlieku neapgrūtinātu, vai jūs nebūtu tik laipni un nepateiktu man, kas jūs tādi esat?

Jaunie ļaudis bija izbrīnīti. Viņi bija domājuši, ka ir visnotaļ pazīstami. Visi stādījās priekšā. Izrādījās, ka mistera Mareja apmeklētāji ir Streindža kambar- skolnieki Henrijs Parfuā, Viljams Hedlijs-Braits un Toms Levi.

Viljams Hedlijs-Braits un Henrijs Parfuā bija stalti un glīti, savuties Toms Levi bija liess sikulis ar tumšiem matiem un tumšām acīm. Kā jau iepriekš minēts, Hedlijs-Braits un Parfuā bija augstdzimuši angļu džentlmeņi, turpretim Toms, kam senčos bija vienvienīgi ebreji, — kādreizējais deju skolotājs. Laimīgā kārtā Hedlijs-Braits un Parfuā šīm kārtas un izcelsmes atšķirībām lielu vērību nepiegrieza. Zinādami, ka Toms no visiem trim ir pats spējīgākais, viņi parasti visās maģijas zinību lietās tam klausīja, un, ja atstāsim bez ievērības to, ka abi sauca viņu vārdā (kurpretim Toms tos uzrunāja par misteru Parfuā un mis­teru Hedliju-Braitu) un ieskatīja, ka Tomam jāsavāc viņu izmētātās grāmatas, tad jāteic, ka abi visnotaļ nosliecās izturēties pret viņu kā pret līdzīgu.

Mēs nevaram sēdēt, rokas klēpī salikuši, kamēr šis neģēlis, šis briesmonis iznīcina mistera Streindža mūža darbu! — paziņoja Henrijs Parfuā. — Lieciet mums kaut ko darīt, mister Marej! Neko vairāk mums nevajag!

Un, ja šis "kaut kas" nozīmēs, ka misteru Norelu vajag nodurt ar ļoti asu zobenu, — jo labāk! — piebilda Viljams Hedlijs-Braits.

Varbūt kāds no jums var sameklēt Streindžu un atvest viņu atpakaļ? — misters Marejs vaicāja.

O, protams! Hedlijs-Braits ir jūsu rīcībā! — Henrijs Purfuā pavēstīja. — Viņš, vai ziniet, bija viens no Hercoga adjutantiem pie Vaterlo. Viņa lielā­kais prieks ir lēkt zirgā un auļot vēja ātrumā!

Vai jūs zināt, kurp misters Streindžs devies? — apjautājās Toms Levi.

Pirms divām nedēļām viņš bija Zenēvā, — misters Marejs atbildēja. — Šo­rīt saņēmu viņa vēstuli. Iespējams, viņš joprojām tur uzturas. Vai varbūt ir de­vies uz Itāliju.

Atvērās durvis, un tirgotavā atgriezās Šekltons. Viņa parūkā bija papilnam lietus lāšu, un izskatījās, ka viņš izrotājies ar neskaitāmām stikla pērlītēm.

Viss ir kārtībā, — viņš steidzās apliecināt misteram Marejam. — Grā­matas vēl arvien atrodas ķīpās.

Jūs pats savām acīm tās redzējāt?

Jā, jā! Uzdrošināšos apgalvot, ka desmittūkstoš grāmatu izgaisināšanai būtu vajadzīga krietna buršanās.

Kaut es spētu būt tik paļāvīgs, — noteica Toms Levi. — Atvainojiet, mis­ter Marej, bet viss, ko es savā mūžā esmu dzirdējis par misteru Norelu, liek domāt, ka, reiz pie kaut kā ķēries, viņš nerimstas, līdz ir savu panācis. Nedomāju, ka mums pietiks laika sagaidīt atpakaļ misteru Streindžu.

Šekltons iepleta acis, pārsteigts, ka atradies kāds, kas ar tādu pārliecību izsakās par maģijas lietām.

Misters Marejs žigli stādīja priekšā trīs Streindža mācekļus.

Kā jūs domājat, cik daudz laika mums ir? — viņš vaicāja Tomam.

Diena? Augstākais, divas? Katrā ziņā ne tik daudz, lai mēs paspētu atrast misteru Streindžu un atvest viņu uz Londonu. Manuprāt, mister Marej, jums šī lieta jāuztic mums, un mēs lūkosim apkarot Norela burvestības, ņemot pa­līgā kādus buramvārdus.

Vai tad ir tādi buramvārdi? — misters Marejs taujāja, ar šaubām noska­tīdamies uz jaunizceptajiem burvjiem.

Ē, simtiem! — Henrijs Parfuā atsaucās.

Vai jūs kādus no tiem zināt? — misters Marejs interesējās.

Mēs zinām par tiem, — atbildēja Viljams Hedlijs-Braits. — Pa visiem mēs, jādomā, vienus tiri labus spētu uztaisīt. Tas tik būtu vareni, ja misters Streindžs, atgriezies no Kontinenta, uzzinātu, ka mēs esam izglābuši viņa grāmatu! Tad nu gan viņam acis ieplestos!

Varbūt vajag izmēģināt Peila "Neredzamo kāviņsauc un tararam"? — ierosināja Henrijs Parfuā.

Es zinu, par ko jūs runājat, — nolāgoja Viljams Hedlijs-Braits.

Doktors Peils izstrādājis gluži apbrīnojamu procedūru, — Henrijs Parfuā ziņoja misteram Marejam. — Ar tās palīdzību burvestība tiek pagriezta atpakaļ un nāk pār būrēju. Paša mistera Norela grāmatas izgaisīs vai tajās iz­balēs visi burti! Galu galā neko citu viņš nav pelnījis!

Es neesmu pārliecināts, vai misters Streindžs ļoti priecāsies, ja atgriezies atklās, ka mēs esam iznīcinājuši labāko maģijas bibliotēku Anglijā, — aizrādīja Toms. — Turklāt, lai veiktu Peila "Neredzamo atvairību un aizsardzību", mums jāizgatavo kvilifons.

Kas? — misters Marejs nesaprata.

Kvilifons, — Viljams Hedlijs-Braits viņam paskaidroja. — Doktora Peila grāmatas ir pilnas ar visādām buršanas mašīnām. Ja nemaldos, pēc izskata tas ir kaut kas vidējs starp trompeti un maizes cepamo dakšu…

…un augšā visu laiku griežas četras metāla lodes, — Henrijs Parfuā pa­pildināja.

Skaidrs, — sacīja misters Marijs.

Kvilifona izgatavošana prasīs pārāk daudz laika, — nepārsūdzami noteica Toms. — Es ieteiktu pievērsties de Čepa "Profilaksei". [94] [1] Volters de Ceps — burvis, kas trīspadsmitā gadsimta sākumā dzīvoja Londonā. Izstrā­dājis maģisku procedūru "Profilakse", ar kuras palīdzību var pasargāt kādu personu, pilsētu vai priekšmetu no zavestiem. Tiek uzskatīts, ka šī procedūra ļoti līdzinās kādam elfu maģi­jas paraugam — un tā nudien varētu būt, jo vienīgā procedūras nelaime ir tās apbrīnojamais iedarbigums. Reizēm objekti vairs nepakļaujas nekādai ietekmei — ne cilvēku, ne elfu — neatkarīgi no tā, vai šī ietekme vispār ir maģiska. Tādējādi, ja Streindža audzēkņiem būtu izdevies ar šo burvestību nomāršināt kādu no Streindža grāmatām, būtu visnotaļ iespē­jams, ka vairs nevienam neizdotos paņemt to rokās vai atšķirt.

1280. gadā bristolieši pasūtināja pilsētas burvjiem de Čepa "Profilaksi" visai pilsētai, lai pasargātu to no ienaidnieku zavestiem. Nelaimīgā kārtā burvestība izrādījās tik iedarbīga, ka visa pilsēta, ieskaitot lopus un dzīvniekus un arī kuģus ostā, sastinga itin kā pārakmeņo- jusies. Vairs neviens nespēja ne pakustēties; ūdens pilsētas robežās pārstāja plūst; pat lies­mas pavardos sastinga. Šādā stāvoklī Bristole palika veselu mēnesi, līdz to izpestīja 110 savas Ņūkāslas mītnes atjājušais Džons Askglāss.

To var uztaisīt ļoti ātri, un, ja viss ir izdarīts pareizi, tā uz kādu laiku aizkavēs Norela burvestību — un mēs paspēsim paziņot misteram Streindžam.

Tai pašā brīdī atvērās durvis, un tirgotavā ienāca smulīgs zellis ādas skotelē. Ieraudzījis, ka viņam pievērsti visu klātesošo skatieni, ienācējs stipri sastulba. Klupeniski paklanījies, viņš iestūma Šekltonam saujā papīra lapiņu un laidās mukšus.

Šeklton, kas tur ir? — jautāja misters Marejs.

Vēstulīte no Temz-strītas. Viņi pašķirstījuši grāmatas. Visas lappuses ir tukšas — nekur nav palicis neviens vienīgs vārds. Man ļoti žēl, mister Marej, bet izskatās, ka "Angļu maģijas teorijas un prakse" ir pagalam.

Viljams Hedlijs-Braits iegrūda rokas kabatās un dobji nosvilpās.

Stundām ritot, kļuva skaidrs, ka apgrozībā nav palicis neviens pats Strein­dža grāmatas eksemplārs. Viljams Hedlijs-Braits un Henrijs Parfuā par visām varēm gribēja izaicināt misteru Norelu uz divkauju, līdz pēdīgi viņiem bez ap­linkiem paskaidroja, ka misters Norels ir vecīgs džentlmenis, kas nemēdz nodo­ties fiziskiem vingrinājumiem un ne reizi nav redzēts ar zobenu vai pistoli rokās. Divi zaļoksni vīri spēku plaukumā (viens no tiem kareivis) nekādos apstākļos nevarētu izsaukt viņu uz dueli, paši nezaudēdami godu un labo slavu. Hedlijs- Braits un Parfuā vēlīgi ļāvās atrunāties, tomēr Parfuā laiku pa laikam raudzījās apkārt, ar ilgošanos meklēdams kādu, kas gaudenumā būtu pielīdzināms mis­teram Norelam. Viņa skatiens atkal un atkal apcerīgi atgriezās pie Šekltona.

Ieradās citi Streindža draugi, kas vēlējās izteikt misteram Marejam līdzjū­tību un dot vaļu savam sašutumam par mistera Norela pagāna darbu. Lords Portišeds atnāca un pavēstīja par vēstuli, ko nosūtījis misteram Norelam, izbeig­dams draudzību ar viņu, un vēstuli Laselzam, kurā viņš atlūdzās no "Angļu maģijas draugu" redaktora posteņa un anulēja savu abonementu.

Kopš šīs dienas, kungi, — viņš sacīja Streindža mācekļiem, — es visā pilnībā pieskaitu sevi jūsu partijai.

Streindža lolojumi viņa gaišībai apliecināja, ka šāda rīcība ir pareiza un viņam nemūžam nevajadzēs to nožēlot.

Pulksten septiņos bija klāt Čaildermass. Pārpildītajā tirgotavā viņš iesoļoja ar tādu nesatricināmu apvaldu, it kā nāktu iekšā baznīcā.

Un tātad, cik lieli ir jūsu zaudējumi, mister Marej? — viņš jautāja un, izvilcis savu piezīmju grāmatiņu, paņēma no mistera Mareja rakstāmgalda spalvu un iemērca to tintē.

Varat savu piezīmju grāmatiņu aizvākt, mister Čaildermas, — misters Marejs paziņoja. — Man jūsu naudu nevajag.

Tiešām? Esiet apdomīgs, ser, neļaujiet šiem džentlmeņiem jūs iespaidot. Daži no viņiem ir jauni un saistību neapgrūtināti… — Čaildermass salti palū­kojās uz Streindža audzēkņu trijotni un vairākiem mundieros tērptiem virs­niekiem, kas stāvēja turpat. — Savuties citi ir bagāti, un simt mārciņu viņiem nieks vien ir, — tagad skatiens tika lordam Portišedam. — Turpretim jūs, mister Marej, esat darījumu cilvēks, un visupirms jums vajag domāt par da­rījumiem.

Hā! — misters Marejs sakrustoja rokas uz krūtīm un triumfējoši nozibi- nāja veselo aci. — Jūs domājat, ka man briesmīgi vajadzīga nauda, — bet nekā, vai ziniet, tā nebūt nav! Visu vakaru mistera Streindža draugi nāk pie manis un piedāvā aizdevumus. Liekas, ja vien es to vēlētos, es varētu uzsākt pilnīgi jaunu veikalu! Bet es vēlos, lai jūs nododat misteram Norelam ziņu. Tā ir šāda, klausieties! Galu galā viņš tomēr samaksās — taču tas notiks pēc mūsu notei­kumiem, nevis tā, kā viņam pašam tiktos. Mēs liksim viņam samaksāt par atkārtotu izdevumu. Viņš apmaksās sludinājumus, kas reklamēs viņa sāncenša grāmatu. Man domāt, tas viņam kodīs kaulā vairāk nekā jebkas cits.

— O, tā gan. Ja kaut kas tāds vispār notiks, — Čaildermass sausi atteica. Viņš pagriezās uz iešanu. Tad apstājās un, skatīdamies uz tepiķi, liekas, nespēja par kaut ko izšķirties. — Gribu jums ko sacit, — viņš pēdīgi ierunājās. — Grā­mata nav iznīcināta, kaut arī šobrīd tā liekas. Es izliku kārtis un jautāju tām, vai kāds eksemplārs nav saglabājies. Kā rādās, divi vēl ir palikuši. Viens ir pie Streindža, un otrs pie Norela.

Veselu mēnesi Londonā tik vien bija runu kā par mistera Norela pārsteidzošo izrīkošanos, taču ko vainot visvairāk — Streindža neģēlīgo grāmatu vai mis­tera Norela negantību, par to pilsētnieku domas dalījās. Tie, kas bija nopirkuši grāmatu, ne pa jokam niknojās par tās pazušanu, un misters Norels necik ne­apremdēja šīs dusmas, sūtīdams pie pircējiem kalpus ar gineju (tik grāmata maksāja) un vēstuli, kurā bija izklāstījis iemeslus, kālab grāmatai vajadzēja pazust. Ļoti daudzus tas sadusmoja vēl vairāk, un bija arī tādi, kas nekavējoties ataicināja savus advokātus un uzdeva tiem sūdzēt misteru Norelu tiesā. [95] [1] Vēstulē netieši bija izteikti divi atzinumi, kas tika uzskatīti par sevišķi aizskarošiem: pirmkārt, pircējiem nepietiek prāta, lai saprastu, kas Streindža grāmatā rakstīts, un otrkārt, viņi vāji atšķir labu no ļauna un nespēj novērtēt, vai Streindža aprakstītā maģija ir krietna vai nelietīga.

Norelieši bija visnotaļ rēķinājušies ar to, ka Streindža grāmatas iznīcināšanu sabiedrībā uztvers ar pretišķīgām jutīm, un bija gatavi uzklausīt nopēlumu, tomēr šī vēstule viņu pozī­cijām nodarīja negaidītu postu. Bija domāts, ka misters Norels pirms nosūtīšanas parādīs vēstuli misteram Laselzam. ļa laselzs būtu to pārskatījis, vēstules izteiksme un izteicieni būtu ievērojami mainījušies un tā, domājams, daudz mazāk aizvainotu saņēmējus.

Diemžēl gadījās misēklis. Misters Norels pajautāja Čaildermasam, vai Laselzs jau ir iz­labojis. Čaildermass nodomāja, ka runa ir par kādu rakstu "Angļu maģijas draugiem", un atbildēja apstiprinoši. Tā vēstule tika nosūtīta nelabota. Laselzs aizsvilās niknumā un ap­galvoja, ka Čaildermass ar nodomu ļāvis misteram Norelam kaitēt pašam sev. Čaildermass sparīgi liedzās.

Kopš tās reizes laselza un Čaildermasa attieksmes (kas nekad nebija īsti labas) strauji pasliktinājās, un itin drīz Laselzs jau lika misteram Norelam noprast, ka Čaildermasam esot streindžiskas noslieces un tas slepenībā perinot nodevību pret savu saimnieku.

Septembri no savām lauku muižām Londonā atgriezās ministri, un, pats par sevi saprotams, mistera Norela skandalozā rīciba bija viens no galvenajiem viņu pirmās sanāksmes sarunu tematiem.

Kad mēs pasūtinājām misteram Norelam pirmo burvestību, — sacīja viens, — mums ne prātā nenāca, ka viņš sāks ielauzties citu namos un bojāt pilsoņu privātīpašumu. Kaut kādā ziņā pat žēl, ka mums nav tās burvju tiesas, ko viņš tik ļoti kāroja nodibināt. Pag, kāds bija tas nosaukums?

Pieci pūķi, — sers Volters Pouls zināja atbildēt.

Pēc manām domām, viņš taču laikam ir apsūdzams kaut kādā maģiskā noziegumā?

O, bez šaubām, bez šaubām! Bet man nav ne jausmas, kāds tas varētu būt. Visticamāk, Džons Čaildermass to zina, taču es ļoti šaubos, vai viņš mums teiks.

Nav svarīgi. Vairāki pilsoņi viņu ir iesūdzējuši parastajās tiesās par zādzību.

Par zādzību? — izbrīnījās cits ministrs. — Bet tā taču nedrīkst! Es uz­skatu, ka cilvēku, kurš tik daudz izdarījis valsts labā, nav pieļaujams tiesāt par tik mazisku noziegumu!

Kāpēc? — pirmais atjautāja. — Viņš pats to ir nopelnījis.

Lieta tāda, — vārdu akai ņēma sers Volters, — ka, nostājies tiesas priekšā, lai aizstāvētos, viņš tūdaļ sāks kaut ko runāt par angļu maģiju. Un neviens nespēs viņu apstrīdēt — tikai Streindžs. Es domāju, ka mums jāpaciešas. Man liekas, vajag sagaidīt Streindža atgriešanos.

Uzreiz rodas vēl viens jautājums, — bilda kāds cits ministrs. — Anglijā ir tikai divi burvji. Kā lai mēs izšķiramies kādam par labu? Kā lai zinām, ku­ram no viņiem ir taisnība un kurš rīkojies netaisni?

Ministri apjukuši saskatījās.

Vienīgi pirmais ministrs lords Liverpūls palika mierīgs un nesatricināms.

Mēs par viņiem spriedīsim tāpat kā par jebkuru citu cilvēku, — viņš paziņoja. — Pēc augļiem. [96] [1] "No viņu augļiem jums būs tos pazīt." Mateja ev. 7:16.

Tad iestājās klusums: ministri domāja par mistera Norela nestajiem augļiem, kas pagaidām nebija diezcik daudzsološi: vīzdegunība, zādzība un ļaunprātība.

Tika nolemts, ka iekšlietu ministrs aprunāsies ar misteru Laselzu un liks misteram Norelam nodot ziņu, ka pirmais ministrs un visi Kabineta locekļi ir ārkārtīgi neapmierināti ar mistera Norela rīcību.

Likās, viss, kas būtu sakāms, ir pateikts, taču ministri nejaudāja mest šai sarunai mieru — vēl vajadzēja patrit mēles. Par lorda Portišeda aiziešanu no mistera Norela nometnes bija dzirdējuši visi, taču sers Volters zināja stāstīt, kā Čaildermass — kurš līdz šim bija izturējies bezmaz kā sava saimnieka ēna — bija norobežojies no mistera Norela interesēm un runājis ar Streindža drau­giem kā neatkarīga persona, pavēstīdams, ka grāmata nav pavisam iznīcināta. Sers Volters smagi nopūtās.

— Man nedod mieru doma, ka daudzējādā ziņā tā ir pati ļaunākā zīme. Norels neko nesaprot no cilvēkiem, un labākie no domubiedriem ir viņu pame­tuši — vispirms Streindžs, tad Džons Marejs un tagad Portišeds. Ja arī Čailder­mass sanīdīsies ar Norelu, tad atliks vienīgi Henrijs Laselzs.

Visi Streindža draugi tovakar sēdās pie galdiem un rakstīja viņam sašutuma pilnas vēstules. Līdz Itālijai tās varēja nokļūt divās nedēļās, taču Streindžs savu uzturēšanās vietu mainīja tik bieži, ka varēja paiet vēl divas nedēļas, iekams tās viņu atrastu. Sākumā Streindža draugi bija pilnīgi pārliecināti, ka izlasījis, ko viņi raksta, Streindžs to pašu brīdi metīsies atpakaļ uz Angliju, zvērodams dus­mās un gatavs spēkoties ar Norelu tiesu zālēs un laikrakstu lappusēs. Taču sep­tembrī pienāca ziņas, kas vedināja domāt, ka varbūt tomēr būs jāgaida ilgāk.

Virzīdamies uz Itālijas pusi, Streindžs, pēc visa spriežot, lielākoties bija itin pacilātā garastāvoklī. Viņa vēstules bija pilnas jautru blēņu. Taču līdzko burvis bija sasniedzis ceļojuma galamērķi, viņa noskaņojums pārvērtās. Kopš Arabellas nāves viņam pirmo reizi nebija, ko darīt, un nekas neatvairīja viņu no domām par savu atraitnību. Lai ko viņš redzēja, nekas nesagādāja prieku, un dažas nedēļas šķita, ka vienīgo spirdzināšanu no bēdām viņam sniedz nemitīga vides maiņa. [97] [1] "…par Pjačencu es neko nevaru pateikt," Streindžs rakstīja Henrijam Vudhopam, "jo nepaliku tur tik ilgi, lai kaut ko redzētu. Ierados vakarā. Paēdis vakariņas, nolēmu pus- stundiņu pastaigāt apkārt, taču, kad es iznācu galvenajā piazza, man acīs uzreiz iekrita liela urna uz postamenta. Pāri akmeņiem stiepās gara, melna ēna. No urnas rēgojās pāris efejas vai kāda cita ložņauga stīgas, taču nokaltušas un pagalam. Nespēju Tev pateikt, kāpēc tā bija, taču šī aina man šķita neizturami melanholiska: tā stāstīja par zaudētu laimi, nāvi un izmi­sumu. F.s atgriezos viesnīcā, uzreiz likos gulēt un no paša rīta devos uz Turīnu." Septembra sākumā viņš bija nonācis Dženovā. Tā viņam patika maz­drusciņ vairāk nekā citas redzētās Itālijas pilsētas, un viņš uzkavējās tur gandrīz nedēļu. Šai laikā viesnīcā, kurā viņš bija apmeties, ieradās kāda angļu ģimene. Kaut arī Streindžs iepriekš bija seram Volteram apgalvojis, ka ārzemēs visiem spēkiem izvairīsies no tautiešu sabiedrības, viņš ar atbraucējiem iepazinās, un drīzumā viņa vēstules uz Angliju saturēja vienas vienīgas slavas dziesmas

Greistilu manierēm, asprātībai un laipnībai. Kad nedēļa bija pagājusi, viņš aiz­ceļoja uz Boloņu, taču nekādu iepriecinājumu savai sirdij tur neatrada un pa­visam drīz atgriezās Dženovā, nolēmis kopā ar Greistiliem uzturēties tur līdz mēneša beigām, bet pēc tam kopā ar tiem doties uz Venēciju.

Pats par sevi saprotams, Streindža draugi ļoti priecājās, ka viņš atradis patī­kamus ceļabiedrus, taču visvairāk viņus interesēja Streindža vēstulēs vairākkārt pieminētā Greistilas jaunkundze; pēc visa spriežot, šīs jaunās dāmas sabiedrība Streindžam likās jo sevišķi tīkama. Vairākiem Streindža draugiem reizē ienāca prātā viena un tā pati vilinošā doma: kā būtu, ja viņš apprecētos vēlreiz? Jauna, glīta sieviņa viņa nomāktību izdziedinātu daudz ātrāk nekā citi dziedēkļi, bet galvenais — tā novērstu viņa uzmanību no tumšajām, uztraucošajām burves­tībām, ar kurām viņš pēdējā laikā bija tik ļoti aizrāvies.

Neba Streindžs vienīgais misteram Norelam bija kā dadzis acī. Kāds džentlme­nis vārdā Naits bija sadomājis Henriet-strītā netālu no Kovent-gārdena atvērt burvju skolu. Misters Naits nebija buršanas praktiķis, viņš arī nemēģināja par tādu izlikties. Viņa sludinājumos jaunajiem džentlmeņiem tika piedāvāta "vis­pusīga izglītība Maģijas teorijā un Angļu maģijas vēsturē pēc tiem pašiem Prin­cipiem, no kuriem mūsu Izcilais Burvis misters Norels vadījās, skolodams savu Slaveno Mācekli Džonatanu Streindžu". Laseizs aizrakstīja misteram Naitam bargu vēstuli, paziņodams, ka mistera Naita skola nekādā ziņā nevar balstīties uz nosauktajiem principiem, tāpēc ka tie ir zināmi tikai misteram Norelam un Streindžam. Lai misters Naits uz visu to drīzāko savu skolu likvidējot, citādi viņš tikšot publiski apsūdzēts krāpšanā.

Uz to misters Naits atbildēja ar pieklājīgu vēstulīti, lūgdams atļauju būt citās domās. Tieši otrādi, viņš rakstīja, mistera Norela izglītības sistēma esot vispār­zināma. Viņš atļaujoties vērst mistera Laselza uzmanību uz "Angļu maģijas draugu" 1810. gada rudens laidiena 47. lappusi, kur lords Portišeds paziņoja, ka vienīgais misteram Norelam pieņemamais jaunu burvju izglītošanas pamats ir Frānsisa Satona-Grova norādījumi. Misters Naits (kurš esot dedzīgs mistera Norela apbrīnotājs) bija iegādājies Satona-Grova Dc Generibus Artium Magicarum Anglorum un to rūpīgi izstudējis. Viņš vēloties izmantot izdevību un apvaicā­ties, vai misters Norels nepagodinātu viņu, kļūdams par skolas viesprofesoru, nolasīdams pa kādai lekcijai u.tml. Viņš esot grasījies mācīt četrus jaunekļus, taču pieteikumu esot bijis tik liels birums, ka nācies noīrēt vēl vienu māju audzēkņu izmitināšanai un noalgot vairāk skolotāju. Viņš apsverot iespēju at­vērt savas skolas arī Bātā, Česterā un Ņūkāslā.

Vēl bija bodītes, un tās, kas zina, bija vēl briesmīgākas par skolām. Vairākās Londonas tirgotavās pārdošanā bija nonākuši burvju filtri, burvju spoguļi un sudraba bļodas — kā apgalvoja izgatavotāji, tās bija īpaši paredzētas burvju ainu noredzēšanai. Misters Norels publicēja "Angļu maģijas draugos" atmasko­jumus un pielika visas pūles, lai šie priekšmeti tiktu izņemti no tirdzniecības. Viņš panāca, ka visi maģisko žurnālu redaktori, kas klausījās viņa vārdos, pub­licē izskaidrojošus rakstus par to, ka tādu burvju spoguļu nav un nekad nav bijis, un, ja burvim vispār nepieciešams spogulis (visviens tādu burvestību ir ļoti maz, un jo mazāk ir tādu, kuras misters Norels atzīst par pieļaujamām), tiek izmantoti visparastākie spoguļi. Tomēr burvju priekšmetus izpirka tikpat ātri, cik tirgotāji spēja tos izlikt savos plauktos, un viens otrs bodnieks jau sāka prātot, vai nemest pie malas citas lietas un pievērsties vienīgi burvju piede­rumu tirdzniecībai.