Džonatans Streindžs un misters Norels

44 Arabella

1815. gada decembris

— Jūs taču noteikti esat izsalusi līdz pašam kaulam! — misis Airtona izsau­cās un saņēma Arabellas roku. — Pasaulīt! Roka auksta kā kaps!

Kāda no dāmām metās uz salonu atnest Arabellai kādu šalli. Viņa atgriezās ar zilu Indijas kašmira šalli, ko rotāja smalka zeltītu un sārtu pavedienu ma­liņa, taču, kad misis Airtona aplika to Arabellai ap pleciem, melnā kleita itin kā uzsūca un aprija visu jaukumu.

Arabella, sakrustojusi rokas uz krūtīm, ar mierīgu vienaldzību noraudzījās uz visiem. Viņa nepagodināja ar atbildi nevienu no gādīgajiem jautātājiem. Nešķita, ka to atrašanās šeit viņu pārsteigtu vai mulsinātu.

Dieva dēļ, kur tu biji? — noprasīja Streindžs.

Pastaigājos, — viņa atbildēja. Viņas balss ne par kripatiņu nebija mainījusies.

Pastaigājies! Arabella, vai tu esi pavisam negudra? Trīs pēdas dziļā sniegā? Kur?

Tumšā mežā, — viņa atbildēja, — kur maigā miegā guļ mani brāļi un māsas. Tīreļos, starp sen mirušo brāļu un māsu smaržīgajiem gariem. Zem pe­lēkām debesīm, manu vēl nedzimušo brāļu un māsu sapņos un čukstos.

Streindžam gandrīz acis izlīda no pieres:

Kur?

Nav brīnums, ka pēc tik smalkjūtīgas iztaujāšanas misis Streindža vairs neko neteica, un vismaz viena no dāmām sāka domāt, ka tieši vīra bardzības dēļ viņa ir tik klusa un atbild tik ērmoti.

Misis Airtona aplika roku Arabellai ap pleciem un maigi pagrieza viņu uz kāpņu pusi.

Misis Streindža ir nogurusi, — viņa stingri paziņoja. — Nāciet, dārgā, kāpsim augšā, un es jums…

Nekā nebija! — viņu pārtrauca Streindžs. — Pagaidiet! Es gribu zināt, kas tā par kleitu. Atvainojiet, misis Airtona, bet es pavisam noteikti vēlos…

Viņš paspēra pāris soļu uz dāmu pusi, taču piepeši apstājās un, gluži sastul- bis, blenza uz gridu. Tad uzmanīgi apgāja kaut kam apkārt.

Džeremij! No kurienes uzradies šis ūdens? Tieši tur, kur stāvēja misis Streindža?

Džeremijs Džonss piegāja pie kāpnēm ar svečturi. Uz grīdas bija liela peļķe. Viņi abi ar Streindžu atgāza galvas un sāka pētīt griestus un sienas. Ieintere­sējās arī citi kalpi un pēc tam — citi džentlmeņi.

Kamēr kungiem bija citas rūpes, misis Airtona kopā ar dāmām klusiņām aizveda Arabellu.

Ašfēras priekšnams bija tikpat senlaicīgs kā viss cits šajā namā. Tas bija ap­darināts ar balti krāsotiem gobas paneļiem. Grīdu veidoja rūpīgi noslaucītas akmens plāksnes. Vienam no kalpiem ienāca prātā, ka varbūt ūdens izsūcies cauri no apakšas, viņš atnesa dzelzs iesmu un ņēmās bakstīt plāksnes, lai pie­rādītu, ka viena no tām ir vaļīga. Tomēr neviena nebija izkustināma. Nekur nebija nekādu pazīmju, kas liktu noskārst, kā priekšnamā varēja uzrasties peļķe. Kāds minēja, ka varbūt tur skurinājušies kapteiņa Airtona suņi. Suņus uzma­nīgi apskatīja. Tie bija pilnīgi sausi.

Vispēdīgi visi sadrūzmējās ap pašu peļķi.

Ūdens ir melns, un tajā ir kaut kādi birzumi, — norādīja Streindžs.

Izskatās pēc sūnām, — izteicās Džeremijs Džonss.

Visi vēl kādu laiku brīnījās un izsaucās, taču drīz pilnīgs panākumu trūkums lika mest pētīšanai mieru. Neilgi pēc tam džentlmeņi devās prom, aizvezdami līdzi savas sievas.

Piecos Dženeta Hjūza iegāja namamātes istabā un atrada viņu atslīgušu gultā. Arabella pat nebija papūlējusies novilkt melno kleitu. Kad Dženeta vaicāja, vai kundze nejūtas labi, Arabella atbildēja, ka viņai sāpot rokas. Palīdzējusi kun­dzei izģērbties, Dženeta aizgāja un pastāstīja Streindžam.

Otrā dienā Arabella sūdzējās par sāpēm, kas sākās galvvidū un gāja cauri līdz pat kāju pirkstgaliem (vismaz tā viņi nolēma saprast viņas vārdus: "no vai­naga līdz sakņu galiņiem"). Streindžam tas likās pietiekami biedējoši, lai sūtītu

kalpu uz Čērč-Stretonu pēc daktera, mistera Ņūtona. Jau pēcpusdienā misters Ņūtons atjāja uz Klanu, taču nekādas vainas nespēja atrast un mierīgu sirdi devās prom, apsolījis Streindžam pēc pāris dienām iegriezties vēlreiz. Trešajā dienā viņa nomira.