Džonatans Streindžs un misters Norels

38 "Edinburgas apskata" lasams

1815. gada janvāris

Raksts nr. XIII "Apcerējums par Angļu maģijas neparasto atdzimšanu u.c.", autors DŽONS VOTERBERIJS, lords PORTIŠEDS, lidz ar Atskaiti par nesenajā Pireneju karā izmantoto maģiju, ko sarakstījis DŽONATANS STREINDŽS, Viņa gaišības hercoga VELINGTONA leibburvis. Londona, 1814, Džona Ma- reja apgādā.

Būdams mistera NORELA palīgs un favorīts un mistera STREINDŽA draugs, Lords PORTIŠEDS ir tieši tas cilvēks, kam vajadzēja aprakstīt neseno maģisko notikumu vēsturi, jo daudzos no tiem viņš atradies pašā epicentrā. Katru mis­tera NORELA un mistera STREINDŽA panākumu plaši atspoguļojuši laikrak­sti un kritikas, taču lords PORTIŠEDS visai padziļina lasītāju izpratni, atklājot arī to, kas viņiem līdz šim nebija zināms.

Mistera NOReLA jūsmīgākie apbrīnotāji vēlēsies mūs pārliecināt par to, ka 1807. gada pavasari viņš ieradās Londonā, jau būdams Anglijas Dižākais Bur­vis un laikmeta Izcilākais Fenomens, taču no FORTIŠEDA grāmatas kļūst skaidrs, ka gan viņa, gan STREINDŽA zinīgums un prasmes pakāpeniski attīstījušās no itin nedrošiem asniem. Līdzteku abu panākumiem PORTIŠEDS neaizmirst pieminēt viņu neveiksmes. Piektajā nodaļā lasāms traģikomisks stāsts par abu ieilgušajām domstarpībām ar JĀTNIEKU GVARDI. Tās aizsākās 1810. gadā, kad vienam no gvardes ģenerāļiem prātā ienāca oriģināla doma kavalērijas zirgus nomainīt pret vienradžiem — viņš cerēja tādējādi sniegt kareivjiem iespēju nobadīt francūžus, ietriecot ragu tiem sirdī. Diemžēl šis brīnišķīgais nodoms palika neīstenots, jo misteram NORELAM un misteram STREINDŽAM vēl krietni jānopūlas, lai sagādātu kavalērijas vajadzībām pietiekami daudz vienradžu: pagaidām viņi nav spējuši atrast nevienu pašu.

Ne tik augstu, iespējams, vērtējama viņa gaišības grāmatas otrā daļa, kur viņš atvadās no aprakstiem un sāk izklāstīt nosacījumus, ar kuru palīdzību iespē­jams lemt, kas angļu maģijā ir un kas nav cienījams, — citiem vārdiem, kas dē­vējams par Balto maģiju un kas turpretim par Melno. Nekas jauns šai ziņā nav atrodams. Ja lasītājs pārlaistu skatienu mūsdienu komentētāju atziņām par Maģiju, viņš pamanītu zīmīgu ieskatu viendabību. Visu stāstītā vēsture ir vie­nāda, un visi savus slēdzienus balsta uz vieniem un tiem pašiem argumentiem.

Varbūt pienācis laiks vaicāt, kālab tā? Visās citās Zinību nozarēs mūsu iz­pratni vairo racionāla kritika un strīdi. Jurisprudencē, Teoloģijā, Vēsturē un Zinātnē pastāv dažādi novirzieni. Kālab ir tā, ka Maģijā mēs allaž dzirdam vienus un tos pašus apnicīgos apgalvojumus? Jāsāk brīnīties, vai vispār ir vērts kaut ko apgalvot, ja reiz visi, šķiet, ir pārliecināti par gluži vienādām patie­sībām. Šī skumīgā vienmuļība jo sevišķi labi redzama pēdējā laikā iznākušajās grāmatās par ANGLIJAS MAĢIJAS VĒSTURI, kas ar katru pārstāstīšanu kļūst arvien dīvaināka.

Šis pats autors pirms astoņiem gadiem publicēja grāmatu "Karalis Krauk­lis: vēsturiski stāsti bērniem", kas ir viena no labākajām bērnu grāmatām par Maģiju. Tajā autoram izdevies dzīvi un spilgti pastāstīt par DŽONA ASKGLĀSA pārdabiskajām un brīnumainajām burvestībām. Tad kāpēc viņš tagad izliekas, ka īstenā Angļu maģija aizsākās tikai sešpadsmitajā gadsimtā līdz ar MĀRTIŅU PEILU? Sestajā "Apcerējuma par Angļu maģijas neparasto atdzimšanu" nodaļā viņš pasludina, ka PEILS apzināti attīrījis Angļu maģiju 110 tumšiem piemaisī­jumiem. Šo neparasto apgalvojumu autors pat nemēģina pamatot — un pareizi vien ir, jo nekāda pamatojuma tam nav.

Saskaņā ar PORTIŠEDA pašreizējiem uzskatiem, PEILA aizsākto tradīciju kopuši HIKMENS, LANCESTERS, GUBĒRTS, BELĀZISS u.c. (tie, kurus mēs dēvējam par ARGENTIEŠU burvjiem), un jaunajos laikos tā sasniegusi spožu apogeju mistera NORELA un mistera STREINDŽA maģijā. Jā, misters STREINDŽS un misters NORELS ir čakli nopūlējušies, lai iedēstītu šādus uzskatus. Taču tās ir aplamības. MĀRTIŅAM PEILAM un ARGENTIEŠU burvjiem ne prātā ne­nāca likt pamatus Angļu maģijai. Ar katru savu burvestību, ar katru uzrakstīto vārdu viņi lūkoja atdzemdināt spožo Maģiju, ko bija radījuši viņu priekšteči (kurus mēs dēvējam par Zelta laikmeta jeb AUREĀTU burvjiem): TOMASS GODBLESS, RALFS DE STOKSIJS, KATRĪNA NO VINČESTERAS un visupirms DŽONS ASKGLĀSS. MĀRTIŅŠ PEILS bija uzticams šo burvju pēcnieks. Viņš nerimus nožēloja, ka nav piedzimis divus gadu simteņus agrāk.

Viena no neparastākajām Angļu maģijas atjaunotnes īpatnībām ir tās at­tieksme pret DŽONU ASKGLĀSU. Mūsu dienās viņa vārdu piesauc tikai tālab, lai viņu nomelnotu. Salīdzinājumam iedomāsimies, kā būtu, ja misters DEIVIJS un misters FARADEJS, un citi mūsu ievērojamie Zinātnieki uzskatītu par ne­pieciešamu savus priekšlasījumus iesākt, izsakot nicinājumu un naidu pret IZAKU ŅŪTONU. Vai, par piemēru, mūsu slavenie Ārsti katru paziņojumu par jauniem atklājumiem Medicīnā ievadītu ar vārdiem par to, kāds neģēlis bijis VILJAMS HĀRVIJS.

Garu savas grāmatas nodaļu lords PORTIŠEDS veltījis tam, lai pierādītu, ka pretēji vispārējam ieskatam DŽONS ASKGLĀSS nav Angļu maģijas pamat- licējis, jo Britu salās arī pirms viņa bijuši burvji. To es nenoliedzu. Turpretim es kategoriski noliedzu apgalvojumu, ka pirms DŽONA ASKGLĀSA Anglijā pastāvēja jebkāda Maģijas tradīcija.

Palūkosimies, kas tad bija šie agrīnie burvji, kas PORTIŠEDAM liekas tik nozīmīgi. Viens no viņiem bija JĀZEPS NO ARIMATEJAS, burvis, kas ieradās no Svētās zemes un iedēstīja burvju koku, kam vajadzēja sargāt Angliju no visa ļauna — taču man nav gadījies dzirdēt, ka viņš būtu uzkavējies Britu salās gana ilgi, lai iemācītu savas mākas jele vienam no šejieniešiem. Otrs ir MERLINS, taču viņš, būdams no mātes puses Velsietis, bet no tēva puses Peklietis, laikam gan nav pieskaitāms PORTIŠEDA, NORELA un STREINDŽA sirdīm gaužām dārgās cienījamās Angļu maģijas ciltstēviem. Un kur, lūdzu, ir MERLINA mā­cekļi un pēcteči? Nespējam nosaukt nevienu vienīgu. Tā gan, jo šoreiz pareizs ir visu ieskats: pirms DŽONS ASKGLĀSS ieradās no Elfu valsts un nodibināja Ziemeļanglijas karaļvalsti, Maģija šajās salās sen bija izzudusi.

Cik noprotams, arī PORTIŠEDAM šai ziņā ir zināmas šaubas un, katram gadījumam — ja nu viņa apgalvojumi lasītājus nav pārliecinājuši, viņš mē­ģina pierādīt, ka DŽONA ASKGLĀSA burvestībām bijuši ļauni nolūki. Tomēr no piemēriem, kurus viņš min, pamatodams šo slēdzienu, tas nekādā ziņā nekļūst skaidrs. Aplūkosim vienu no tiem. Visi ir dzirdējuši par četriem bur­vju mežiem, kas ieskāva DŽONA ASKGLĀSA valsts galvaspilsētu Ņūkāslu, proti, par "Lielo Tomu", "Asmodeja citadeli", "Mazo Ēģipti" un "Serlo velti". Šie meži pārvietojās pa zemes virsu, un ir zināms, ka reizumis tic aprijuši ļaudis, kas tuvojušies galvaspilsētai, lai uzbruktu tās iedzīvotājiem. Pats par sevi saprotams, cilvēkēdāji meži mums liekas pārdabiska un šaušalīga ideja, taču nekas neliecina, ka tāpat būtu domājuši arī DŽONA ASKGLĀSA laika­biedri. Tie bija nežēlīgi gadsimti; DŽONS ASKGLĀSS bija viduslaiku valdnieks un, aizsargādams savu pilsētu un pilsoņus, viņš rīkojās tā, kā viduslaikos bija pieņemts.

Par ASKGLĀSA krietnumu ir grūti spriest, tāpēc ka ļoti bieži nevar ne no­skārst, kādi dzenuļi mudināja viņu rikoties. Viņš ir pats noslēpumainākais no visiem AUREĀTU burvjiem. Neviens nezina, kāpēc 1138. gadā viņš lika mēne­sim pazust no debesīm un izklejot visus Anglijas ezerus un upes. Mēs nezinām, kāpēc 1202. gadā viņš saķildojās ar Ziemu, izraidīja to no savas karaļvalsts un četrus gadus Ziemeļanglijā bija nepārstraukta vasara. Mēs nezinām arī to, kāpēc 1345. gada maijā un jūnijā visi karaļvalsts vīri, sievas un bērni trīsdesmit naktis pēc kārtas sapņoja, ka ir sapulcējušies tumšsarkanā laukā un zem bāli zeltītām debesīm ceļ augstu, melnu torni. Tie strādāja ikkatru nakti, un no rīta savās cisās pamodās gluži izvārguši. Sapnis no viņiem atstājās tikai pēc trīs­desmitās nakts, kad tornis un mūri tam apkārt bija uzcelti. Mēs noskāršam, ka visi šie stāsti — bet jo sevišķi pēdējais — vēsta par dižiem notikumiem, taču mums nav ne mazākās nojausmas, kas tobrīd norisinājās DŽONA ASKGLĀSA valdījumos. Daži pētnieki izteikušies, ka augstais, melnais tornis atradies tajos Elles novados, ko Askglāss it kā nomājis no LUCIFERA, un ASKGLĀSS būvējis cietoksni, lai dotos karā ar saviem Elles ienaidniekiem. Taču MĀRTIŅŠ PEILS bija citās domās. Viņš ieskatīja, ka torņa celšana kaut kā saistīta ar Melnās Nāves parādīšanos Anglijā trīs gadsimtus vēlāk. DŽONA ASKGLĀSA Ziemeļ- anglijas karaļvalsti mēris postīja daudz mazāk nekā dienvidu kaimiņzemi, un PEILS uzskatīja, ka tā bijis tāpēc, ka ASKGLĀSS uzbūvējis nocietinājumus un nelaidis to iekšā.

Ja var ticēt "Apcerējumam par Angļu maģijas neparasto atdzimšanu", par tādām lietām nav vērts lauzīt galvu. Lords PORTIŠEDS un misters NORELS apgalvo, ka Modernam Burvim nav jānoņemas ar to, ko viņš pagaidām nav līdz galam izpratis. Turpretim es uzstāju, ka tieši tāpēc, ka šīs lietas mums vēl nav saprotamas, tās nepieciešams pētīt.

Angļu Maģija ir kā savāds nams, kurā dzīvojam mēs, burvji. Tas celts uz DŽONA ASKGLĀSA ieliktiem pamatiem, un, izlikdamies to nemanām, mēs pakļaujam sevi briesmām. Šos pamatus vajag studēt un izprast to iedabu, lai mēs zinātu, ko tie spēj noturēt un ko netur. Citādi sāks parādīties plaisas, pa kurām pūtīs vēji no Dievs zina kurienes. Svešas gātis vedīs mūs turp, kur mēs nemaz negribam nonākt.

Noslēgumā secināsim, ka PORTIŠEDA grāmata — kurā tiešām ir daudz lielisku lappušu — ir teicama liecība par negudro pretrunu pašā Modernās Angļu maģijas kodolā: mūsu priekšzīmīgākie burvji neatlaidīgi sludina savu apņemšanos izdzēst no Angļu maģijas visas DŽONA ASKGLĀSA pēdas, bet vai tas ir iespējams? Mums nav citas maģijas kā vien tā, ko mēs mācāmies no DŽONA ASKGLĀSA.