Džonatans Streindžs un misters Norels

5 Drolaits

1807. gads, no pavasara līdz rudenim

Nakamajā dienā no paša rīta mistera Norela aģents Čaildermass tika izsaukts pie saimnieka uz brokastu istabu. Misters Norels viņu sagaidīja bāls no vaiga un mērena satraukuma pārņemts.

Kas noticis? — Čaildermass vaicāja.

Ak tā! — misters Norels iekliedzās, paceldams galvu. — Ak tad jūs vēl uzdrošināties jautāt! Jūs, kas savus pienākumus esat pildījis tik nolaidīgi, ka jebkurš nelietis var novērot manu māju un vienā mierā izprašņā manus kal­pus! Tā gan, un vēl saņem atbildes uz saviem jautājumiem! Far ko es jums maksāju algu, man gribētos zināt, ja ne par to, lai jūs sargātu mani no tādas uzbāzības?

Čaildermass paraustīja plecus.

Jūs uztraucaties par Drolaitu, cik noprotu.

īss, pārsteiguma pilns klusums.

Jūs zinājāt? — misters Norels izsaucās. — Žēlīgais Dievs! J'ar ko jūs do­mājāt? Vai jūs man simtām reižu neesat sacījis, ka man vajadzīgs svēts miers un tālab nedrīkst pieļaut, lai kalpi tenkotu?

Kā nu ne! — Čaildermass atbildēja. — Bet man tiešām ļoti bail, ser, ka jums vajadzēs kaut kādā mērā atteikties no sava svētā miera. Nošķiršanās no sabiedrības un noslēgtība ir īsti vietā Jorkšīrā, bet mēs vairs neesam Jorkšīrā.

Jā, jā! — aizkaitināts atsaucās misters Norels. — To es pats zinu. Bet ne jau tas ir galvenais. Galvenais jautājums ir: ko grib Drolaits?

Viņam vajag izcelties ar to, ka viņš pirmais visā Londonā ir iepazinies ar burvi. Tas ari viss.

Taču misters Norels nebija ar mieru tik viegli atsacīties no savām bailēm. Viņš nervozi berzēja dzeltenīgi bālās rokas un meta bailīgus skatienus uz ista­bas krēslainajiem kaktiem, it kā bažīdamies, ka tur var slēpties visādi drolaiti, kas iezagušies viņa mājā, lai viņu izspiegotu.

Tā uzcirties, viņš nu gan neizskatījās pēc maģijas pētnieka, — viņš sa­cīja, — bet tas vēl neko nenozīmē. Viņam pirkstos nebija ne varas, ne paklau­sības gredzenu, un tomēr, tomēr…

Es jūs lāgā nesaprotu, — teica Čaildermass. — Runājiet bez aplinkiem.

Vai jums nešķiet, ka viņam tomēr varētu piemist kādas mākas? — mis­ters Norels taujāja. — Vai varbūt viņam ir draugi, kas apskauž manus panāku­mus! Ar ko viņš biedrojas? Ko viņš ir mācījies?

Čaildermass smaidīja ilgu smaidu, kas pusi viņa sejas no zoda līdz pašai pierei vērta pavisam citādu.

Ak tā! Jūs esat sev iestāstījis, ka viņš ir kāda cita burvja sūtnis. Man jums jāsaka, ser, ka tā nav. Te nu jūs varat man ticēt. Mazāk par visu man var pārmest nolaidību, gādājot par jūsu interesēm: kad mēs saņēmām misis Godsdonas vēs­tuli, es sāku ievākt ziņas par šo džentlmeni — tikpat cītīgi, uzdrošinos apgalvot, kā viņš vāca ziņas par jums. Tāda cilvēka pakalpojumus, man jāteic, izman­totu tikai ļoti dīvains burvis. Turklāt, ja tāds burvis eksistētu, jūs jau sen būtu viņu atradis, vai tā nav? Un pēc tam jūs būtu izdomājis, kā atstāt viņu bez viņa grāmatām un pielicis viņa pētījumiem punktu. Nebūtu pirmā reize.

Tad jūs zināt, ka no šī Drolaita nevajag bīties?

Čaildermass savilka uzaci un pasmaidīja savu sānisko smaidu.

Gluži otrādi, — viņš atbildēja.

Ahā! — iekliedzās misters Norels. — Es jau zināju! Tagad es vismaz pū­lēšos par katru cenu izvairīties no viņa sabiedrības.

Kāpēc? — jautāja Čaildermass. — Es neko tādu neteicu. Vai es tikko ne­sacīju, ka jums viņš nav bīstams? Ja arī viņš ir slikts cilvēks, kāda jums tur daļa? Klausiet manam padomam, ser, izmantojiet tos rīkus, kas jums ir pie rokas.

Pēc tam Čaildermass pastāstīja misteram Norelam, ko viņš bija uzzinājis par Drolaitu. Šis Drolaits piederēja pie tās sugas džentlmeņiem, kas sastopami vienīgi Londonā. Viņu galvenā nodarbošanās ir valkāt dārgus un smalkus ap­ģērbus, viņu dzīve rit neizmērojamā dīkdienībā, spēlējot kārtis un pļēgurojot, vairākus mēnešus pēc kārtas pavadot Braitonā un citās smalkās kūrvietās. Pē­dējos gados šī suga, liekas, bija sasniegusi savu pilnību Kristofera Drolaita per­sonā. Pat viņa labākie draugi atzītu, ka viņam nav nevienas labas īpašības.'' Reiz viņš atradās vienā istabā ar lēdijas Besboro garspalvaino balto kaķi. Tai dienā viņš bija tērpies nevainojami melnos svārkos un biksēs, un tādēļ viņu stipri uztrauca tas, ka šis kaķis visu laiku staigā viņam apkārt un izrāda vēlēšanos ielēkt viņam klēpī. Nogaidījis brīdi, kad neviens, liekas, uz viņu neskatās, viņš paķēra kaķi, atvēra logu un izsvieda to ārā. Kaut arī kaķis nokrita no trīs stāvu augstuma, tas palika dzīvs, lai gan turpmāk ar vienu kāju pie­kliboja un ar ļoti lielu nepatiku izturējās džentlmeņiem, kas tērpušies melnā.

Kaut arī misters Norels, uzklausīdams arvien jaunus un jaunus pārsteidzo­šus faktus, purpināja un šņāca, bija redzams, ka šī saruna viņam nāk par labu. Kad Lūkass pēc desmit minūtēm ienāca ar karstas šokolādes tasi, misters No­rels savaldīgi ēda grauzdētu maizi ar marmelādi un it nemaz neatgādināja pir­mītējo nemierīgo, saērcināto ukrīti.

Pie durvīm skaļi pieklauvēja, un Lūkass devās atvērt. Pēc tam uz kāpnēm bija dzirdami viegli soļi, Lūkass no jauna parādījās durvīs un pieteica:

Misters Drolaits!

Mister Norel! Labrīt, ser! — brokastu istabā ienāca misters Drolaits. Viņš bija ģērbies tumšzilā svārkā un rokā turēja melnkoka spieķi ar sudraba uzgali. Likās, viņš ir teicamā garastāvoklī: viņš klanījās, smaidīja un staigāja šurpu turpu tik rosīgi, ka pēc piecām minūtēm uz paklāja vairs nebija ne collas, uz kuras viņš nebūtu stāvējis, istabā nebija palicis tāds galds vai krēsls, ko viņš nebūtu viegli­ņām noglaudis ar roku; nebija nedz tāda spoguļa, kurā viņš nebūtu pazibējis, nedz gleznas, kurai pretim viņš nebūtu īsi pasmaidījis.

Misters Norels gan bija noticējis, ka viesis nav ne izcils burvis, ne izcila burvja kalps, tomēr viņš vēl nebija gatavs paklausīt Čaildermasa padomam. Uzaici­nājums sēsties pie brokastgalda un iebaudīt karstu šokolādi izskanēja tik salti, cik vien iespējams. Taču pūcīga klusēšana un tumši skatieni misteru Drolaitu nekādā mērā neietekmēja: visas pauzes viņš aizpildīja ar savu pļāpāšanu un pie tumšiem skatieniem bija tik ļoti pieradis, ka tos vairs nemanīja.

Vai jūs man piekritīsit, ser, ka vakardienas viesības bija pašas burvīgākās viesības pasaulē? Tiesa, ja drīkstu tā izteikties, manuprāt jūs rīkojāties gluži pareizi, aiziedams tad, kad jūs aizgājāt. Man izdevās visus apstaigāt un katram pateikt — džentlmenis, ko jūs tikko pamanījāt izejam pa durvīm, patiešām bija misters Norels! O, ticiet man, ser, jūsu aiziešana nepalika nepamanīta. Augsti godātais misters Mešcms bija pilnīgi pārliecināts, ka paspējis saskatīt jūsu cie­nījamo plecu, lēdija Bārklija šķitās pamanījusi glītu, pelēku jūsu cildenās parū­kas sprogu, un Fiskertonas jaunkundze bija stāvā sajūsmā, domādama, ka viņas skatiens brīdi kavējies uz jūsu mācītā degungala! Un tas mazumiņš, ko viņi bija dabūjuši redzēt, ser, liek viņiem tīkot pēc kā vairāk. Viņi sapņo ieraudzīt tik ievē­rojamu cilvēku pilnībā!

Ahā! — misters Norels, visai gandarīts, novilka.

Mistera Drolaita atkārtotajiem apgalvojumiem, ka misters Norels atstājis gluži apburošu iespaidu uz lēdijām un džentlmeņiem misis Godsdonas viesībās, izdevās cik necik mīkstināt mistera Norela aizspriedumaino attieksmi pret viesi. Kā apgalvoja misters Drolaits, mistera Norela klātbūtne esot līdzinājusies smal­kai garšvielai: pavisam niecīga šķipsniņa spēj pilnīgi mainīt veselu ēdienu. Mistera Drolaita sabiedrība bija tik patīkama, ka misters Norels pamazām kļuva arvien runīgāks.

Un kādiem brīnumainiem apstākļiem, ser, — misters Drolaits vaicāja, — mēs varam pateikties par laimi baudīt jūsu sabiedrību? Kas jūs atvedis uz Londonu?

Es ierados Londonā, lai sniegtu savu ieguldījumu mūsdienu maģijas vei­cināšanā. Es, ser, grasos palīdzēt maģijai atgriezties Lielbritānijā, — svarīgi atbildēja misters Norels. — Man ir daudz kas stāstāms mūsu laikmeta ievēro­jamajiem cilvēkiem. Ir daudz veidu, kā es varu būt viņiem noderīgs.

Misters Drolaits pieklājīgi nomurmināja, ka nebūt par to nešauboties.

Varu jums sacīt, ser, — misters Norels turpināja, — ka es nudien vēlētos, kaut šī misija būtu jāpilda kādam citam burvim. — Viņš nopūtās un izskatījās tik cildens, cik nu ar tik sīkiem, sažmiegticm sejas vaibstiem iespējams. Var tikai brīnīties, kā tāds cilvēks kā misters Norels — cilvēks, kas izpostījis tik daudzu savu amata brāļu karjeru, — bija spējis sevi pārliecināt, ka mīļuprāt atdotu visu savas profesijas slavu kādam no viņiem, taču ir pilnīgi skaidrs, ka misters Norels nesatricināmi ticēja saviem vārdiem.

Misters Drolaits atzinīgi bubināja. Misters Drolaits nešaubījās, ka misters Norels ir pārlieku pieticīgs. Misters Drolaits ne mirkli nespēja pieļaut, ka va­rētu atrasties kāds cits, kas labāk nekā misters Norels spētu palīdzēt maģijai atgriezties Lielbritānijā.

Taču man jāpūlas neizdevīgos apstākļos, ser, — misters Norels norādīja.

Misters Drolaits nespēja tam ticēt.

Es nepazīstu pasauli, ser. Es pats to apzinos. Būdams pētnieks, es tiecos pēc klusuma un vientulības. Sēdēt ļaužu pilnā istabā un stundu pēc stundas aizvadīt, tukši pļāpājot ar nepazīstamiem cilvēkiem — tās man ir pašas briesmī­gākās mokas, bet es noprotu, ka bez tā nevarēs iztikt: gluži pretēji. Čaildermass apgalvo, ka to vajadzēs darīt. — Misters Norels ar ilgām lūkojās uz Drolaitu, kā cerēdams, ka Drolaits nepiekritīs.

Ak tā! — misters Drolaits brīdi gremdējās pārdomās. — Lūk, tieši tāpēc es esmu tik laimīgs, ka mēs ar jums esam sadraudzējušies! Es nemēģinu izlik­ties par mācītu cilvēku, ser; es tikpat kā neko nezinu par burvjiem un burves­tību vēsturi, un uzdrīkstēšos izteikt minējumu, ka laiku pa laikam jums mana sabiedrība var likties kaitinoša, taču sīks aizkaitinājums ir jāsamēro ar lielo labumu, ko jūs varat gūt, ļaujot man vadāt jūs apkārt un izrādot cilvēkiem. Ak, mister Norel! lūs ne iedomāties nespējat, cik ļoti noderīgs es jums varu būt!

Misters Norels uz līdzenas vietas nesolījās mistera Drolaita pavadībā ap­meklēt visas, kā misters Drolaits apgalvoja, ārkārtīgi patīkamās viesības, un neapsolīja tikties ar visiem tiem cilvēkiem, kuru draudzība, mistera Drolaita vārdiem runājot, piedotu jaunu saldmi viņa eksistencei, tomēr piekrita šai pašā dienā kopā ar misteru Drolaitu ierasties vakariņās pie lēdijas Rotenstolas Bedford-skvērā.

Sajās vakariņās misters Norels mocījās mazāk, kā bija gaidījis, un tādēļ pie­krita nākamajā dienā tikties ar misteru Drolaitu pie mistera Plamtrī. Ar mis­teru Drolaitu pavadoņa lomā misters Norels iesoļoja augstākajā sabiedrībā ar lielāku pārliecību nekā iepriekš. Viņš saņēma neskaitāmus ielūgumus; viņš bija aizņemts no vienpadsmitiem rītā līdz pusnaktij un vēl ilgāk. Viņš gāja rīta vizī­tēs, pusdienoja pie visas pilsētas augstmaņu galdiem, apmeklēja viesības, balles un itāliešu mūzikas koncertus, tikās ar baronetiem, vikontiem, vikontesēm un augsti godātiem tādiem un šādiem, viņš bija sastopams, pastaigājamies pa Bond-strītu rokrokā ar misteru Drolaitu, viņš bija manīts, vaļējā karietē elpojam svaigu gaisu Haid-parkā kopā ar misteru Drolaitu un mistera Drolaita dārgo draugu misteru Laselzu.

Ja gadījās diena, kad misters Norels neēda ārpus mājas, misters Drolaits pus­dienoja pie mistera Norela Hanover-skvērā — ar vislielāko prieku, sprieda misters Norels, jo Čaildermass bija viņam pastāstījis, ka misteram Drolaitam kabatas ir gluži tukšas. Kā izteicās Čaildermass, Drolaits dzīvojot uz savas as-. prātības un parādu rēķina; neviens no viņa lielajiem draugiem nekad netika aicināts apmeklēt viņu mājās, jo šīs mājas bija īrēts kambaris virs kurpnieka darbnīcas Mazajā Raider-strītā.

Kā tas mēdz būt visos jaunos mitekļos, drīz atklājās, ka Hanover-skvēra namā — kas sākumā likās gluži vai ideāls— nepieciešami dažnedažādi uzlabojumi. Sa­protams, misters Norels vēlējās, lai viss tiktu paveikts pēc iespējas ātrāk, taču, kad viņš mudināja misteru Drolaitu piekrist, ka Londonā visi darbi norisinās neiedomājami lēni, Drolaits izmantoja izdevību izzināt visus mistera Norela nodomus krāsu, tapešu, paklāju, mēbeļu un rotājumu ziņā un katrā no tiem atrada nepilnības. Viņi stīvējās ceturtdaļstundu no vietas, un tad misters Dro­laits norīkoja padot mistera Norela karieti un lika Deivijam aizvest viņu un misteru Norelu uz mistera Akermana tirgotavu Strendā. Tur misters Drolaits parādīja misteram Norelam kādu grāmatu, vērsdams viņa uzmanību uz mis­tera Reptona gravīru: tukša, vecmodīga viesistaba, pie sienas karājas portrets, no kura jums pretī auksti raugās vecmodīga persona (karalienes Elizabetes laikmeta aculieciniece), bet tukšie krēsli blenž cits citā kā balles viesi, kas atklā­juši, ka viņiem ar pārējiem nekas nav runājams. Toties nākamajā lappusē — ak, kādas pārvērtības bija radījušas cildenās galdnieku, tapsētāju un polsterētāju mākslas! Padomājiet tikai, tā pati viesistaba, vienīgi no jauna apmēbelēta un izdaiļota līdz nepazīšanai! Uz jaunajiem, elegantajiem apartamentiem uzreiz bija atsteidzies vismaz ducis smalki tērptu dāmu un džentlmeņu, kurus neat­vairāmi vilināja izredzes atsvaidzināt garu, ieņemot elegantas pozas un zvilnot krēslos vai staigājot pa vīnogulājiem noaugušo oranžēriju, kas bija mīklaini uzradusies aiz diviem franču logiem. Morāle, kā paskaidroja misters Drolaits, ir tāda: ja misters Norels modernās maģijas nākotnes labad vēlas iegūt draugus, viņam savā namā jāierīko pēc iespējas vairāk francūžu stila logu.

Ar mistera Drolaita aizgādnību misters Norels iemācījās savas jaunības cienīgo blāvi zaļgano toņu vietā dot priekšroku sarkanajiem: tādos tērpjas gleznu galeriju sienas. Modernās maģijas interesēs krietnie materiāli, no kuriem bija celts mistera Norela nams, tika izpušķoti ar krāsām un lakām un piespiesti tēlot kaut ko gluži citu — kā aktieri uz skatuves. Apmetums tika nokrāsots tā, lai tas izskatītos pēc koka, un koks tika nokrāsots tā, lai tas izskatītos pēc cita koka. Kad pienāca laiks izraudzīties ēdamistabas iekārtojumu, misters Norels jau tik ļoti paļāvās uz Drolaita gaumi, ka pusdienu servīzi Drolaits drīkstēja iz­vēlēties pilnīgi pēc sava prāta.

Jūs to nenožēlosit, dārgais ser! — Drolaits iesaucā. — Pirms trim nedē­ļām es pasūtināju servīzi hercogienei B. — un, to ieraudzījusi, viņa uzreiz pa­teica, ka nekad mūžā nav redzējusi neko jele pustik apburošu!

Jaukā maija rītā misters Norels sēdēja misis Litlvortas salonā viņas namā Vimpol-strītā. Viesu vidū bija arī misters Drolaits un misters Laselzs. Mistera Norela sabiedrībā misters Laselzs uzturējās ar jo lielu patiku, patiesībā viņu šai ziņā pārspēja tikai misters Drolaits, taču iemesli, kālab viņš tīkoja pēc mistera Norela labvēlības, bija pavisam citi. Misters Laselzs bija gudrs, cinisks cilvēks, kam nekas nelikās tik smieklīgs kā vecs, mācīts džentlmenis, kas sev iegalvojis, ka spēj burt. Tādēļ misters Laselzs vareni izklaidējās, katrā izdevīgā brīdī uzdo­dams misteram Norelam jautājumus par buršanu, lai pēc tam varētu uzjaut­rināties par viņa atbildēm.

Un kā jums patīk Londona, ser? — viņš taujāja.

Nepavisam nepatīk, — misters Norels atbildēja.

Cik skumji to dzirdēt, — misters Laselzs atsaucās. — Vai jūs esat atradis kādu kolēģi, ar ko patērzēt?

Misters Norels savilka uzacis un sacīja, ka, viņaprāt, Londonā neviena bur­vja neesot; ja arī kāds ir, tad viņam, par spīti visām pūlēm, neesot izdevies to uziet.

Ak, ser! — izsaucās misters Drolaits. — Jūs alojaties! Jūs esat ārkārtīgi nekaunīgi apkrāpts! Mums te Londonā ir daudz burvju — o, vismaz četrdes­mit! Laselz, jūs taču piekritīsit, ka mums Londonā ir simtiem burvju? Tos var sastapt gandrīz uz katra ielas stūra. Mēs ar misteru Laselzu ar lielāko prieku jūs ar viņiem iepazīstināsim. Viņiem ir tāds kā ķēniņš, ko viņi sauc par Vinkulu — garš skrandainis, tīrais putnubiedēklis; tam ir būdiņa pie Biržas Svētā Kristofera baznīcas, visa notašķīta ar dubļiem. Viņš tur sēž aiz netīra, dzeltena aizkara un par diviem penijiem ir gatavs kuram katram izzīlēt nākotni.

Vinkuls nākotnē saskata vienas vienīgas katastrofas, — smiedamies pie­zīmēja misters Laselzs.— Līdz šim viņš man ir pareģojis noslīkšanu, sajukšanu prātā, ugunsgrēku, kurā sadegs visa mana mantība, un ārlaulības meitu, kas ar savu ļaunprātību sagandēs manas vecumdienas.

Es labprāt jūs pie viņa aizvedīšu, — misters Drolaits sacīja misteram Norelam. — Man ārkārtīgi patīk Vinkuls.

Bet esiet piesardzīgs, ser, — misis Litlvorta piekodināja. — Dažreiz šie ļau­tiņi iedzen cilvēku briesmīgā pārbīlī. Krukšenki atsauca uz mājām burvi — ļoti netīru subjektu —, lai tas parādītu viņu draugiem trikus, bet izrādījās, ka viņš neko neprot, — tāpēc viņi, bez šaubām, atteicās tam kaut ko maksāt. Pesteļnieks aizsvilās briesmīgās dusmās un nozvērējās, ka pārvērtīs viņu bērnu par ogļu spaini; sākās briesmīgs uztraukums, jo mazulis nekur nebija atrodams — tiesa, neviens jauns ogļu spainis nebija uzradies, visur stāvēja tie paši vecie. Viņi ap­grieza visu māju kājām gaisā, un misis Krukšenka 110 raizēm gandrīz dabūja galu, vajadzēja sūtīt pēc ārsta, — bet tad uz sliekšņa parādījās aukle ar mazuli: izrādījās, ka viņa bija to aizvedusi parādīt savai mātei, kas dzīvo Džeims-strītā.

Lai cik vilinoši tas viss izklausījās, misters Norels noraidīja mistera Drolaita laipno priekšlikumu aizvest viņu pie Vinkula, kas sēž dzeltenā būdā.

Un ko jūs, mister Norel, domājat par karali Kraukli?

Neko. Es par šo personu nemēdzu domāt.

Tiešām? — atvaicāja misters Laselzs. — Ceru, ka piedosit, ja atļaušos sacīt, mister Norel, ka tas ir visai neparasts apgalvojums. Es vēl nekad neesmu sastapis burvi, kurš neuzskatītu Melno karali par dižāko savā ciltī — par burvi par excellencel Viņš taču varēja, ja vien viņam tā labpatiktos, nocelt Merlinu no koka, apgriezt veco kungu vēkšpēdus un uzsēdināt atpakaļ! [8] [1] pieņemts uzskatīt, ka burve Nimue bija ieslodzījusi Merlinu vilkābele.

Misters Norels neko neteica.

Bet katrā ziņā taču, — misters Laselzs turpināja, — neviens no aureātu burvjiem nespēja viņam līdzināties? Valstis visās pasaulēs, cik vien bijušas! [9] [1] misters laselzs pārspīlē. Karalim Krauklim nekad nebija vairāk par trim valstīm Pul­kiem bruņinieku — cilvēku un elfu —, kas pilda viņa pavēles! Burvju meži, kas staigā pa zemes virsu! Nemaz nerunājot par viņa ilgo mūžu — valdīja trīs simtus gadu un tomēr (kā tiek apgalvots) — vismaz izskata ziņā palika jauneklis.

.

Misters Norels neko neteica.

Bet varbūt jūs uzskatāt, ka tas viss ir tikai leģenda? Es bieži esmu dzir­dējis klāstām, ka patiesībā karaļa Kraukļa nekad nav bijis — vai vismaz bijis nevis viens burvis, bet gan vesels lērums burvju, visi līdzīgi kā ūdens piles? Var­būt arī jūs tā domājat?

Bija redzams, ka misters Norels labprātāk būtu cietis klusu, taču mistera Laselza jautājums bija tik tiešs, ka vajadzēja vien atbildēt.

Nē, — viņš sacīja. — Es nebūt neapšaubu viņa eksistenci. Tomēr viņa ietekmi uz Anglijas maģiju es varu uzskatīt tikai un vienīgi par nožēlas vērtu. Viņš izmantoja sevišķi kaitīgas burvestības, un es ļoti priecātos, ja viņš pēc iespē­jas ātrāk tiktu aizmirsts, jo neko citu viņš nav pelnījis.

Un ko jūs varat mums pastāstīt par saviem elfu kalpiem, ser? — misters Laselzs tincināja. — Vai viņus redzat tikai jūs pats? Vai tomēr arī citi spēj tos saskatīt?

Misters Norels nosmaidīja un atbildēja, ka viņam tādu nav.

Kā nav? — bezgala pārsteigta iesaucās kāda dāma neļķu sarkanā tērpā.

Jūs esat gudrs, mister Norel, — atzina misters Laselzs. — Lieta "Tabss pret Stārhauzu" lai ir kā brīdinājums visiem burvjiem. [10] [1] "Tabss pret Stārhauzu" — slavena prāva, kas pirms dažiem gadiem tika iztiesāta No- tingemas Ceturkšņa sesijās.

Kāds Notingemšīras iedzīvotājs, vārdā Tabss, ļoti vēlējās redzēt elfu, un, dienu un nakti domādams par elfiem un salasījies dažnedažādas dīvainas grāmatas, viņš ieņēma galvā, ka viņa kučieris ir no elfu cilts.

Sis kučieris (kura vārds bija Džeks Stārhauzs) bija gara auguma un tumsnējs, un gau­žām reti bilda kādu vārdu, tādējādi mulsinādams citus kalpus, kuri galu galā nosprieda, ka viņš ir lepns. Stārhauzs pavisam nesen bija stājies darbā pie mistera Tabsa, pastāstīdams, ka agrāk bijis kučieris pie kāda veca vīra, vārdā Brauns, kurš dzīvojis ziemeļos, ciemā ar no­saukumu Koldmiklhila. Viņam piemita neparastas dāvanas: viņu mīlēja visas dzīvās radī­bas. Zirgi, kad viņš saņēma grožus, allaž bija ļoti paklausīgi, nespītējās un neniķojās, un tādu kaķu dīdīšanu vēl neviens visā Notingemšīrā nebija redzējis. Viņš runāja ar tiem savādā čuksta, un visi kaķi, ko viņš uzrunāja, sēdēja gluži nekustīgi un klausījās, izskatīda­mies visai pārsteigti, it kā pirmo reizi mūžā klausītos kaut ko tik saprātīgu un necerētu, ka vēl kaut reizi laimēsies tādu valodu dzirdēt. Viņš tos arī dancināja. Mistera Tabsa nama kaķi parasti bija tikpat svarīgi un cienīgi kā jebkura cita kaķu saime, taču Džeks Stārhauzs spēja likt tiem laisties neprātīgā dancī, lēkāt uz pakaļķepām un mesties te šurpu, te turpu. To viņš dabūja gatavu ar ērmotām nopūtām, svilpieniem un šņācieniem.

Kāds no kalpiem izteicās, ka no tā visa varētu būt kāda jēga, ja kaķi butu kaut kam de­rīgi — bet nē, lādi tie nav. Stārhauza brīnišķīgās mākas nebija nekur liekamas un ari viņa biedru sirdis tās neielīksmoja, vien lika tiem justies neomulīgi.

Vai nu kaķu brīnumi, vai varbūt Džeka Stārhauza glīšā seja un acis, kas atradās mazu- liet par tālu viena no otras, — es nudien nezinu, kas misteram Tabsam lika domāt, ka viņš ir elfs, taču misters Tabss sāka paslepen ievākt par savu kučieri ziņas.

Kādu dienu misters labss iesauca Stārhauzu savā kabinetā. Misters Tabss sacīja, ka viņam nācis ausīs, ka misters Brauns jau sen esot ļoti slims — viņš slimojis visu to laiku, kad Stārhauzs it kā pie viņa strādājis, — un gadu gadiem neesot nekur izbraucis. Tādēļ mis­ters Tabss vēloties zināt, kāpēc misteram Braunam bijis vajadzīgs kučieris.

Kādu brīdi Džeks Stārhauzs neteica neko. Pēc tam viņš atzinās, ka nav strādājis pie mis­tera Brauna. Viņš esot strādājis citā ģimenē tai apkaimē. Strādājis čakli, vieta esot bijusi laba, viņš juties apmierināts, taču pārējie kalpi neesot viņu ieredzējuši: viņš nezinot kāpēc, taču tā neesot bijusi pirmā reize. Kāda kalpone apmelojusi viņu saimniekiem, un viņš atlaists. Misteru Braunu viņš esot sastapis vienu reizi pirms daudziem gadiem. Viņam nepavisam neesot gribējies melot misteram Tabsam, taču viņš nezinājis, ko citu lai dara.

Misters Tabss uz to sacījis, ka neesot vajadzības izgudrot jaunas pasaciņas. Viņš zinot, ka Stārhauzs esot no elfu cilts, bet — lai kučieris nebīstoties — viņš nevienam neteikšot. Saimnieks vēloties vienīgi patērzēt par viņa dzimteni un tautu.

Stārhauzs sākumā vispār neko neesot sapratis, un, kad viņam beidzot ataususi gaisma, viņš veltīgi skaidrojis, ka esot cilvēks un anglis: misters Tabss viņam neticējis.

No šīs dienas, lai ko Stārhauzs darīja, lai kurp viņš gāja, visur priekšā jau gaidīja misters Tabss ar neskaitāmiem jautājumiem par elfiem un Elfu valsti. Tāda apiešanās Stārhauzu tik ļoti nogurdināja (kaut arī misters Tabss arvien bija laipns un vēlīgs), ka viņš neizturēja un uzteica darbu. Vēl neatradis jaunu vietu, viņš kādā Sautvelas krogā sagāja kopā ar cilvēku, kurš viņu mudināja iesūdzēt bijušo saimnieku tiesā par neslavas celšanu. Džeks Stārhauzs bija pirmais, kas ar tuvu un tālu daudzinātu tiesas lēmumu, pamatojoties uz Anglijas liku­miem, tika atzīts par cilvēku.

tomēr šī zīmīgā epizode beidzās nelaimīgi gan Tabsam, gan Stārhauzam. Tabss par savu nevainīgo vēlēšanos paskatīties uz elfiem izpelnījās vispārēju apsmieklu. Londonas, Notin- gemas, Derbijas un Šefīldas laikraksti publicēja zobgalīgas karikatūras, un kaimiņi, ar kuriem viņš gadiem ilgi bija dzīvojis draudzīgi un saticīgi, vairs nevēlējās ar viņu pazīties. Savukārt Stārhauzs drīz vien atklāja, ka nevienam nav vajadzīgs kučieris, kas prāvojies ar savu saimnieku;viņam nācās iztikt ar gaužām pazemojošiem darbiem, un viņš ļoli ātri ieslīga lielā na­badzībā.[.ieta "Tabss pret Stārhauzu" ir ievērības vērta ari tāpēc, ka uzskatāmi atklāj plaši izpla­tīto pārliecību, ka elfi nav pavisam atstājuši Angliju. Daudzi angļi domā, ka ikkatru mūža dienu viņiem visapkārt ir elfi. Daži ir neredzami, citi uzdodas par kristiešiem un, starp citu, var būt arī viņu paziņu lokā. Pētnieki strīdas jau gadsimtiem ilgi, taču nekāda izšķirīga sprieduma šai lietā joprojām nav.

— Misters Tabss nebija burvis, — aizrādīja misters Norels. — Nekad ne­esmu dzirdējis, ka viņš tā dēvētos. Taču, pat ja viņš būtu pats dižākais kristīgās pasaules burvis, biedroties ar elfiem tik un tā nevajag. Anglijā nekad nav dzīvojusi otra tik bīstama un kaitīga suga. Ļoti daudzi burvji dzīvē bija pārāk slinki vai neizglītoti, lai pienācīgi nodotos studijām, un tā vietā visiem spēkiem centās dabūt sev kalpu no elfu cilts, — un tad paši vairs nedarīja neko, visu uzveldami šim kalpam. Anglijas vēsturē tādu cilvēku bijis pārpārēm, un daži no viņiem, man ar prieku jāteic, par to saņēmuši pelnīto sodu. Atcerieties Bladvortu! [11] [1] Pie Saimona Bladvorta ne aicināts, ne gaidīts, ieradās elfu kalps, kas piedāvāja savus pakalpojumus un paziņoja, ka vēlas, lai viņu dēvē par Bakleru. Kā mūsdienās zina katrs angļu skolnieks, Bladvortam gan vajadzēja viņu pamatīgi iztērpināt un noskaidrot, kas īsti šis Baklers ir un kāpēc, lūdzu, viņš ieradies no pašas Elfu valsts, lai stātos darbā pie trešās šķi­ras angļu burvja.

Dažnedažāda maģija Bakleram gāja no rokas, un Bladvorta darījumi vērptuvju pilsē­tiņā Bredfordā pie Eivonas zēla un plauka. Tikai vienu reizi Baklers aizdeva saimniekam dusmas — piepešā niknuma uzliesmojumā iznīcinādams mazu grāmatiņu, kas piederēja lorda Louela kapelānam.

Jo ilgāk Baklers dzīvoja pie Bladvorta, jo stiprāks viņš kļuva, un, pieņēmies spēkā, viņš vispirms mainīja savu izskatu: noputējušās skrandas kļuva par smalkām drānām, sarūsē­jušās grieznes, ko viņš bija nozadzis atslēdzniekam, pārvērtās zobenā, kalsnais, dārkais lapsas ģīmis kļuva par bālu, glītu cilvēka seju un viņš pats pēkšņi izauga divas trīs pēdas garāks. Tāds, kā viņš veikli iedvesa Bladvorta kundzei un viņa meitām, esot viņa paliesais veidols — neglīteņa paskatā viņš ieradies tikai tāpēc, ka esot bijis noburts.

Kādā jaukā 1310. gada maija rīta, kad paša Bladvorta nebija mājās, misis Bladvorta at­klāja virtuves stūri augstu bufeti. Agrāk tur nekādas bufetes nebija. Kad viņa tincināja Bak­leru, tas uzreiz paziņoja, ka bufete esot burvju un viņš pats to šurp atgādājis. Viņš klāstīja, ka allaž esot nožēlojis, ka Anglijā tik maz pielieto burvestības; viņam aptekoties sirds, redzot, kā misis Bladvorta un viņas meitas no rīta līdz vakaram berž un mazgā, stāv pie plits 1111 slauka grīdu, kaut gan viņām pienāktos uzposties vizuļainos tērpos, sēdēt mīkstos spil­venos un mieloties ar cukurotiem augļiem. Bladvorta kundzei likās, ka tie ir ļoti prātigi vārdi. Baklers apgalvoja, ka bieži vien esot pārmetis viņas vīram nevēlēšanos padarīt misis Blad- vortas dzīvi vieglu un patīkamu, taču Bladvorts necēlis ne ausu. Misis Bladvorta noteica, ka tas viņu itin nemaz nepārsteidzot.

Kā apgalvoja Baklers, iegājusi bufetē, viņa nonākšot apburtā vietā, kur iemācīšoties bur­vestības, kas ļaus jebkuru darbu padarīt vienā acumirklī, liks viņai izskatīties daiļai apkārtējo

acīs, palīdzēs sagādāt kaudzēm zelta, kad vien viņa vēlēsies, virs kļūs rāms un paklausīgs uti., u.tjpr.

Cik daudz tādu burvestību ir? — gribēja zināt misis Bladvorta.

Apmēram trīs, tā likās Bakleram.

Vai tās ir grūti apgūstamas?

Nē, nē, ļoti viegli.

Vai tas prasa daudz laika?

Nē, pavisam nedaudz, vēl pirms pusdienas dievkalpojuma viņa būšot atpakaļ.

Septiņpadsmit cilvēki torīt iegāja Baklera bufetē un Anglijā vairs netika redzēti; viņu vidū bija Bladvorta kundze, abas jaunākās meitas, divas kalpones un divi kalpi, Bladvorta kundzes tēvocis un seši kaimiņi. Tikai Bladvorta vecākā meita Mārgareta atteicās iet iekšā.

Karalis Krauklis atsūtīja no Ņūkāslas divus burvjus izmeklēt šo lietu, un mēs par šiem notikumiem varam lasīt viņu rakstītajos ziņojumos. Galvenā lieciniece bija Mārgareta, kas pastāstīja, kā, atgriezies mājās, viņas "nabaga tēvs pēc savas gribas iegāja bufetē, gribēdams viņas glābt, lai kā es lūdzu viņu to nedarīt. Viņš vairs neiznāca laukā."

Pēc diviem gadu simteņiem doktors Mārtiņš Peils devās ceļojumā pa Elfu valsti. Džona Molīšūza pilī (Holīšūzs ir sens un varens elfu princis) viņš atrada cilvēku bērnu, apmēram septiņus astoņus gadus vecu. Meitenīte stāstīja, ka viņu saucot Anne Bladvorta un Elfu val­stī viņa esot, liekas, jau apmēram divas nedēļas. Viņai uzdots darbs — izberzt lielu kaudzi netīru katlu. Kopš ierašanās viņa visu laiku tos mazgājot un, kad visi būs nomazgāti, drīk­stēs atgriezties mājās pie vecākiem un māsām. Viņa cerēja visus darbus pabeigt pāris dienās.

Misteram Norelam uzradās daudz jaunu paziņu, taču neviena sirdī viņš neaizsvēla gaišo draudzības liesmu. Visā visumā Londona bija viņā vīlusies. Viņš neko neuzbūra, nevienu nenolādēja, nākotni nezīlēja. Reiz pie misis Godsdonas viņu dzirdēja izsakāmies, ka varētu uznākt lietus, taču, ja tas bija pareģojums, tad neizdevies, jo lietus neuznāca — jā, nudien, lietus nebija lidz nākamajai sestdienai. Viņš gandrīz nekad nerunāja par maģiju, bet, ja arī ru­nāja, tas vairāk atgādināja vēstures stundu, un neviens negribēja viņā klausī­ties. Gaužām reti viņam atradās kāds labs vārds, ko pateikt par citiem burvjiem, izņemot vienu reizi, kad viņš uzslavēja kādu pagājušā gadsimta burvi — Frānsisu Satonu-Grovu. [12] 6 Frānsiss Satons-Grovs (1682—1765) — burvestību teorētiķis. Sarakstījis divas grāma­tas: DeGeneribus Artium Magicarum Anglorum (1741) un "Priekšraksti un apraksti" (1749). Pat misteram Norelam,Satona-Grova lielākajam (patiesībā vienīgajam) apbrīnotājam, "Priekš­raksti un apraksti" (šajā darbā autors bija mēģinājis izklāstīt praktiskās maģijas nosacīju­mus) šķita neiedomājami slikta grāmata, bet mistera Norela māceklis Džonatans Streindžsto neieredzēja tik ļoti, ka saplēsa gabalos un izbaroja skārdnieka ēzelim (sk. Džona Segunda monogrāfiju "Džonatana Streindža dzīve", Džona Mareja apgādā, 1820).

De Generibus Artium Magicarum Anglorum lika uzskatīta par garlaicīgāko grāmatu visā Anglijas maģijas korpusā (un žāvainu sacerējumu tajā netrūkst). Tas bija Anglijā pirmais mēģinājums noteikt, kādas maģijas nozares nepieciešams apgūt modernam burvim; saskaņā ar Satona-Grova ieskatu, to ir 38 945, un katrai no tām viņš veltījis atsevišķu nodaļu. Dižā mistera Norela priekštecis Satons-Grovs ir vēl vienā ziņā: viņa uzskaitījumā ne ar vārdiņu nav pieminētas maģiskās spējas, ko tradicionāli piedēvē putniem un savvaļas dzīvniekiem; tāpat Satons-Grovs apzināti neraksta par tiem burvestību veidiem, kuros parasti nepiecie­šama elfu palīdzība, piem., mirušo augšāmcelšanu.

Bet man likās, ser,— ieminējās misters Laselzs, — ka Satonu-Grovu nav iespējams lasīt. Es daudzkārt esmu dzirdējis, ka De Generibus Artium ir pilnīgi nelasāma grāmata.

Ak tā! — atsaucās misters Norels. — Es tiešām nezinu, cik noderīga tā ir lēdiju un džentlmeņu izklaidēšanai, tomēr domāju, ka nopietns maģijas pēt­nieks par Satonu-Grovu izteiksies ar visaugstāko atzinību. Satonā-Grovā atro­dams pirmais mēģinājums uzskaitīt tās maģijas nozares, ko modernam burvim jāapgūst, un viss ir sakārtots sarakstos un tabulās. Jāatzīst, ka Satona-Grova klasifikācijas sistēma nereti ir kļūmīga — iespējams, tieši par to jūs domājāt, sacīdams "nav iespējams lasīt"? — un tomēr nekas skatienam nav tik tīkams kā savs desmits viņa sarakstu; pētnieks laiž acis pār ailēm un domā: "To es zinu" vai: "Tas man vēl jāapgūst", un viņa priekšā ir darbs četriem, varbūt pat pie­ciem gadiem.

Stāsts par Jorkas katedrāles statujām no nebeidzamās pārstāstīšanas tā no­vadējās, ka londonieši sāka šaubīties, vai misters Norels vispār ir paveicis arī ko citu, un misteram Drolaitam vajadzēja izgudrot dažus jaunus piemērus.

Bet ko šis burvis prot, Drolait? — kādu vakaru, kad mistera Norela ne­bija klāt, jautāja misis Godsdona.

Ak, kundze! — izsaucās Drolaits. — Ko tik viņš neprot! Debestiņ! Vēl tikai pērnajā vai aizpērnajā ziemā uz Jorku —jūs jau zināt, kundze, ka Jorka ir mistera Norela dzimtā pilsēta, — uz Jorku no ziemeļiem atbrāzās spēcīga vētra un visu pilsētnieku izmazgātā veļa no tika norauta no auklām un iemesta dub­ļos un sniegā —, tad aldermanis, vēlēdamies aiztaupīt pilsētas dāmām pūles, devās pie mistera Norela — un mistera Norela izsauktais elfu pulks visu veļu izmazgāja no jauna — visi caurumi kreklos, naktsmicēs un apakšsvārkos bija salāpīti un visas apspurušās malas atkal bija gludas un skaistas, un visi sacīja, ka nekad mūžā nav redzējuši tik žilbinošu baltumu!

Šis stāsts gāja no mutes mutē; uz vairākām nedēļām misters Norels visu acīs kļuva par ievērojamu burvi un tālab allaž, kad misters Norels izteicās — kā viņš palaikam mēdza darīt — par moderno maģiju, lielākā daļa klausītāju domāja, ka viņam padomā kas tamlīdzīgs.

Jā, nudien, lēdijas un džentlmeņi, ko misters Norels sastapa Londonas sa­lonos un ēdamistabās, lielākoties bija viņā vīlušies, taču arī misters Norels kļuva arvien neapmierinātāks ar viņiem. Viņš nemitīgi sūdzējās misteram Drolaitam par vieglprātīgajiem jautājumiem, ko viņam uzdod, un pukstēja, ka Anglijas maģijas atjaunotnes lietai šādā sabiedrībā aizvadītās stundas nelīdz nenieka.

Kādā drūmā ceturtdienas rītā septembra beigās misters Norels un misters Drolaits divatā sēdēja Hanover-skvēra nama bibliotēkā. Misters Drolaits bija ticis apmēram līdz vidum garā stāstā par to, ko misters F. sacījis, vēlēdamies aizskart lordu S„ un ko par to domājusi lēdija D., kad misters Norels pēkšņi sacīja:

Mister Drolait, es būtu pateicīgs, ja jūs varētu atbildēt uz šādu svarīgu jautājumu: vai Portlendas hercogam kāds ir paziņojis par manu ierašanos Londonā? [13]

Ak, ser! — iesaucās Drolaits. — Tikai jums ar jūsu pieticību varēja ienākt prātā šāds jautājums. Varat man ticēt, par neparasto misteru Norelu jau ir dzir­dējuši visi ministri.[1] Portlendas hercogs — no 1807. līdz 1809. gadam Anglijas premjerministrs un Valsts kases pirmais lords.

Bet tādā gadījumā,—jautāja misters Norels, — kāpēc viņa gaišība nav devis man nekādu ziņu? Nē, es sāku domāt, ka acīmredzot Kabinets pat nenojauš par manu eksistenci, — un tāpēc, mister Drolait, es būtu pateicīgs, ja jūs man atklātu, kādas pazīšanās jums ir valdībā un pie kā es varētu vērsties.

Valdībā, ser? — misters Drolaits pārvaicāja.

Es devos šurp, lai būtu noderīgs, — misters Norels rūgti atbildēja, — un biju cerējis ap šo laiku jau spēlēt ievērojamu lomu cīņā pret fancūžiem.

Ja jums šķiet, ka esat nepelnīti piemirsts, man no visas sirds žēl! — misters

Drolaits klaigāja. — Bet tā nevajag domāt, ticiet man! Visā pilsētā netrūkst dāmu un džentlmeņu, kas ar prieku noskatīsies visus trikus vai ilūzijas, ko jūs kādu dienu pēc vakariņām būtu ar mieru mums parādīt. Neraizējieties, ka va­rat mūs nobiedēt, — mums ir ļoti stipri nervi.

Misters Norels neko neteica.

Labi, ser, — misters Drolaits bilda, parādīdams baltos zobus glaimīgā smaidā, un viņa tumšās, valgās acis spulgoja, aicinot uz saticību, — nestrīdēsi­mies par to. Es tiešām vēlētos, kaut spētu jums pakalpot, bet man jums jāsaka — tas ir pāri maniem spēkiem. Valdībai ir sava sfēra, man — sava.

Vispār misters Drolaits pazina vairākus džentlmeņus dažādos valdības ama­tos, un tie gluži labprāt tiktos ar mistera Drolaita draugu un uzklausītu, kas šim draugam sakāms, ja misters Drolaits savukārt apņemtos neatklāt sabiedrībai dažus interesantus faktus no viņu dzīves. Taču patiesība bija tāda, ka misters Drolaits neieskatīja, ka no mistera Norela iepazīšanās ar kādu no šiem džentl­meņiem viņam varētu atlēkt kāds labums; viņš bija nodomājis paturēt misteru Norelu Londonas salonos un viesistabās, cerēdams agri vai vēlu pierunāt viņu parādīt tos trikus un burvju pigorus, pēc kuriem tik ļoti ilgojās mistera Dro­laita paziņas.

Misters Norels sāka rakstīt trauksmainas vēstules valdības džentlmeņiem un, vispirms parādījis misteram Drolaitam, atdeva Čaildermasam, lai nosūta, taču valdības džentlmeņi neatbildēja. Misters Drolaits bija brīdinājis, ka tā būs. Valdības džentlmeņiem lielākoties ir ļoti daudz darba.

Pēc nedēļas vai pusotras misters Drolaits saņēma ielūgumu uz kādu namu Soho-skvērā, kur bija iecerēts paklausīties slavenu itāļu soprāna dziedātāju, kas nule bija ieradusies no Romas. Bez šaubām, arī misters Norels bija uzaicināts. Taču, ieradies šajā namā, Drolaits meklēja pūlī burvi un nespēja viņu atrast. Laselzs, nevērīgi atbalstījies pret kamīna dzegu, tērzēja ar dažiem citiem džentl­meņiem. Drolaits piegāja klāt un jautāja, vai Laselzs nezinot, kur ir misters Norels.

Ā! — atsaucās Laselzs. — Viņš devās apmeklēt seru Volteru Poulu. Mis­tera Norela rīcībā ir svarīgas ziņas, ko viņš vēlas nekavējoties nodot Portlendas hercogam, un sers Volters Pouls ir tas cilvēks, kuru misters Norels grasās pago­dināt ar savām vēstīm.

Ko? Jūs pieminējāt Portlendu? — iesaucās cits džentlmenis. — Vai mi­nistri jau nonākuši tādā bezizejā? Viņi jau notur apspriedes ar burvjiem?

— Jums radies aplams iespaids, — misters Laselzs smaidīja. — To visu No­rels pats. Viņš grasās piedāvāt valdībai savus pakalpojumus. Cik noprotams, viņš ir izgudrojis, kā sakaut francūžus ar burvestību palīdzību. Tomēr man šķiet augstākajā mērā neticami, ka ministri viņu uzklausīs. Šobrīd, kad franči ir ieķērušies viņiem rīklē Kontinentā un visi pārējie ieķērušies viņiem rīklē Parlamentā, — šaubos, vai vēl kaut kur pasaulē ir tik briesmīgi nomocīti džentlmeņi, kam ir vēl mazāk laika, ko atvēlēt kāda jorkšīrieša ērmotajām idejām.

Gluži kā tas mēdz notikt ar pasaku varoņiem, misters Norels bija atklājis, ka visu šo laiku to, ko viņš nodomājis, ir bijis iespējams paveikt paša spēkiem. Pat burvjiem ir ģimenes locekļi, un sagadīšanās pēc misteram Norelam bija kāds attāls radagabals (no mātes puses), kas reiz bija ārkārtīgi saērcinājis mis­teru Norelu, atrakstīdams viņam vēstuli. Lai nepieļautu šādu atgadījumu at­kārtošanos, misters Norels bija šim cilvēkam nosūtījis astoņus simtus mārciņu (tieši to šis nekauņa arī bija lūdzis), taču man ar nožēlu jāteic, ka ar to nebija līdzēts, neģēlības apmātais mistera Norela mātes radinieks nelabojās un atrak­stīja misteram Norelam vēl vienu vēstuli, apbērdams savu labdari ar pateicī­bām un cildinājumiem, un paziņodams, ka: "…turpmāk es pats un mani draugi visādā ziņā aizstāvēsim Jūsu intereses un esam gatavi nākamajās vēlēšanās balsot saskaņā ar Jūsu cēlajiem ieskatiem, un, ja agri vai vēlu izrādīsies, ka es varu jebkādā veidā būt Jums noderīgs, Jūsu rīkojumi mani ļoti pagodinās un cels ļaužu acīs. Es palieku, ser, Jūsu pazemīgais un uzticamais kalps Vendels Makvortijs."

Līdz šim misteram Norelam nebija ne prātā nācis celt misteru Makvortiju ļaužu acīs, pagodinot viņu ar rīkojumiem, taču izrādījās (to bija izdibinājis Čaildermass), ka misters Makvortijs par piešķirto naudu bija nopircis sev un brālim klerku amatus Austrumindijas kompānijā. Abi bija devušies uz Indiju un pēc desmit gadiem atgriezušies kā ļoti turīgi vīri. Tā arī nesaņēmis no sava pirmā labdara, mistera Norela, norādījumus, par ko ieteicams atdot savu balsi, misters Makvortijs bija sekojis misteram Bonnelam, kas bija viņa priekšnieks Austrumindijas kompānijā, un mudinājis savus biedrus darīt tāpat. Viņš bija visai labi pakalpojis misteram Bonnelam, kurš savukārt bija lielos draugos ar slaveno politiķi seru Volteru Poulu. Rosīgajā tirdzniecības un politikas pasaulē viens džentlmenis ir cita parādnieks, vēl cits ir viņa parādnieks un tā arvien, līdz ir izveidojusies vesela solījumu un pienākumu ķēde. Šajā gadījumā ķēdīte, kas sākās ar misteru Norelu, sasniedza seru Volteru Poulu, savukārt sers Vol- ters Pouls tagad bija ministrs.