Džonatans Streindžs un misters Norels

49 Mežonība un trakums

1816. gada marts

Dažas dienas pēc viesošanās pie gravieriem Streindžs uzaicināja seru Volteru un lordu Portišedu uz vakariņām. Abi džentlmeņi ne reizi vien bija ieturējuši pie Streindža maltītes, taču pēc Streindža kundzes nāves viņi Soho-skvērā vēl nebija ciemojušies. Nams viņiem šķita pārvērties uz slikto pusi. Liekas, Streindžs bija atgriezies pie sava agrākā vecpuiša dzīvesveida. Galdi un krēsli jau bija no­zuduši zem papīru kalniem. Malu malās varēja atrast nepabeigtas grāmatas nodaļas, un salonā viņš bija sācis aprakstīt pat tapetes.

Sers Volters gribēja noņemt no kāda krēsla grāmatu kaudzi.

Nē, nē! — iekliedzās Streindžs. — Neaiztieciet! Tur viss ir salikts ļoti no­teiktā kārtībā!

Bet kur tad lai es sēžu? — sers Volters apjucis jautāja.

Streindžs pikti noelsās, it kā šī nu būtu pagalam nesaprātīga vēlme. Tomēr viņš aizvāca grāmatas un, to darīdams, tikai reizi ļāvās izklaidībai un sāka vienu no tām lasīt. Divkārt izlasījis zīmīgo vietu un kaut ko pierakstījis uz tapetēm, viņš tūdaļ spēja 110 jauna pievērsties viesu uzņemšanai.

Es ļoti priecājos, ka jūs esat atnācis, milord, — viņš uzrunāja Portišedu. — Esmu visiem prašņājis par Norelu — droši vien tikpat neatlaidīgi, kā viņš prašņā par mani. Ceru, ka jūs varēsit man daudz pastāstīt.

Es it kā jums jau visu pateicu, — sērīgi novilka sers Volters.

Kā tad, kā tad. Jūs man pastāstījāt, kur Norels bijis un ar ko runājis, un ko par viņu domā visi ministri, taču es viņa gaišībai jautāju par maģiju, un jūsu saprašana par maģiju ir tik niecīga…

…ka pietiktu labi ja kvardrātcollai tapešu? — sers Volters minēja.

Uz mata. Runājiet, milord! Stāstiet! Ko misters Norels pēdējā laikā sadarījis?

Jā, — atsaucās lords Portišeds, — viņš pēc lorda Liverpūla pasūtinājuma izstrādā burvestību, kas neļautu Napoleonam Bonapartam no jauna izbēgt — vēl viņš studē "Traktātus par Gaismas karaļvalsti un Tumsības karaļvalsti". Viņam šķiet, ka viņš ir atklājis kaut ko jaunu.

Ko? — Streindžs satraucies iekliedzās. — Viņš kaut ko atklājis "Traktātos"? [88]

Viņš kaut ko uzgājis Kromforda izdevuma 72. lappusē. Jaunu pielieto­jumu "Nāves izsaukšanas buramvārdiem". Es tur neko nesaprotu. [89] [1] gadu simteņiem šī pasāža tika uzskatīta par visai saistošu, taču arī ne vairāk: praktisku vērtību pētnieki tajā nemeklēja, jo mūsu laikos vairs neviens netic, ka Nāve ir persona, kuru iespējams iztaujāt, vadoties pēc Peila norādījumiem.[1] Maģijas pētniekus vienmēr ļoti satrauc jauni atklājumi dižā doktora Peila dzīvē un darbos. Mārtiņam Peilam angļu maģijas vēsturē ir īpaša vieta. Pirms Streindža un Norela parādīšanās viņš bija vienīgais ievērības cienīgais praktizējošais burvis, kas savas burves­tības pierakstīja, lai par tām varētu uzzināt arī citi. Tālab pats par sevi saprotams, ka viņa grāmatas ir īpašā vērtē. Liekas, misters Norels ieskata, ka ar šā paša principa palīdzību var dziedināt cilvēku un dzīvnieku slimības — likt slimībai iziet ārā no sirdzēja ķermeņa, it kā tā būtu dēmons.

Ā, tā vieta! — Streindžs bija varen atvieglots. — Jā, jā! Es zinu, par ko jūs runājat. Es par to iedomājos jau pērnajā jūnijā. Ak, tad Norels tikai tagad ir to sapratis, ja? Hā, teicami!

Daudziem likās ērmoti, ka viņš pēc jūsu aiziešanas nav pieņēmis sev citu mācekli, — lords Portišeds turpināja, — un es zinu, ka pieteicās daudzi. Taču viņam neviens nederēja. Patiesībā es nedomāju, ka viņš maz ar kādu no šiem jaunekļiem aprunājās, šaubos, vai viņš atbildēja uz to vēstulēm. Viņam ir ļoti augstas prasības, un jums, ser, neviens nespēj līdzināties.

Streindžs smaidīja.

Nu, viss ir tieši tā, kā es domāju. Viņš tik tikko spēj paciest to, ka ir vēl otrs burvis. Trešā parādīšanās iedzītu viņu kapā. Drīzumā es to izmantošu un viņu pievārēšu. Cīņā par to, kādai būt angļu maģijai, pušu spēki būs pagalam nevienlīdzīgi. Būs viens vienīgs noreliešu burvis un dučiem streindžiešu — vai vismaz tik daudz, cik es spēšu izaudzināt. Man ir padomā padarīt Džeremiju Džonsu par tādu kā anti-Caildermasu. Viņš braukātu apkārt un meklētu cil­vēkus, kurus Norels un Čaildermass ar varu atrunājuši no maģijas studijām, un tad mēs abi pierunātu viņus tās atsākt. Es jau esmu apspriedies ar vairākiem jaunekļiem. Divi vai trīs liekas ļoti daudzsološi. Lorda Coldekota otrais dēls Henrijs Porfuā ir izlasījis veselu kaudzi trešās šķiras grāmateļu par maģiju un piektās šķiras burvju dzīvesstāstiņu. Runāt ar viņu tāpēc ir diezgan garlaicīgi, bet ne jau viņš, nabags, pie tā ir vainīgs. Otrs ir Viljams Hedlijs-Braits, viņš bija viens no Velingtona adjutantiem pie Vaterlo, bet trešais — jocīgs vīriņš vārdā Toms Levi, viņš šobrīd strādā Norvičā par deju skolotāju.

Deju skolotājs? — sers Volters savilka uzacis. — Vai tad šādus cilvēkus vaja­dzētu pamudināt uz maģijas studijām? Vai tad maģija nav īstenu džentlmeņu profesija?

Kāpēc gan? Turklāt man šis Levi patīk vislabāk. Pirmo reizi daudzu gadu laikā es sastapu cilvēku, kuram maģija sagādā prieku, — bez tam viņš vienī­gais no trijotnes ir apguvis šo to no praktiskās maģijas. Viņš lika, āre, tam logu rāmim riest zarus un lapas. Jūs droši vien brīnījāties, kāpēc šis logs ir tik ērmots.

Godīgi sakot, — atbildēja sers Volters, — šajā istabā ērmību ir tik daudz, ka logu es pat nepamanīju.

Zināms, Levi negrasījās rāmi tā atstāt, — Streindžs stāstīja, — taču vi­ņam neizdevās aizburt zaļoksnību prom; arī es to nespēju. Laikam vajadzēs likt Džeremijam, lai atved galdnieku, un tas savedīs visu kārtībā.

Jauki, ka jūs esat atradis tik daudz piemērotu jaunekļu, — sers Volters atzinīgi noteica. — Tas sola angļu maģijai spožu nākotni.

Bija pieteikušās arī vairākas jaunas dāmas, — atzinās Streindžs.

Dāmas! — lords Portišeds iesaucās.

Protams! Kāpēc gan sievietes nevarētu mācīties maģiju? Kārtējie Norela uztieptie maldi.

Hmm. To kļūst arvien vairāk un vairāk, — aizrādīja sers Volters.

Kā kļūst vairāk?

Norela uztieptu maldu.

Ko jūs ar to gribat teikt?

Neko! Neko! Tikai neņemiet ļaunā! Taču es ievēroju, ka jūs pats ne­pieminējāt, ka grasītos pieņemt mācekļos arī dāmas.

Streindžs nopūtās.

Vienvienīgi praktisku apsvērumu dēļ. Burvis un viņa māceklis kopā pa­vada daudz laika, kopā lasa un pārrunā izlasīto. Ja Arabella vēl būtu dzīva, es droši vien būtu pieņēmis arī skolnieces, turpretim tagad man vajadzētu no­ņemties ar pavadonēm, biedrenēm un visādām citām garlaicīgām lietām, ku­rām man šobrīd nepavisam nav pacietības. Priekšroka tomēr ir maniem pētījumiem.

Un kādas jaunas burvestības jūs vēlaties mums atklāt, mister Streindž? — lords Portišeds ded/.īgi painteresējās.

Ahā! Labi, ka jūs pajautājāt! Es par šo lietu esmu daudz domājis. Ja es gribu, lai angļu maģijas atjaunotne turpinās — proti, lai tā nepaliek Gilberta Norela kundzības varā —, tad man jāapgūst kaut kas jauns. Bet jaunas burves­tības viegli nedodas rokā. Es varētu doties uz Karaļa ceļiem un lūkot nokļūt tajos novados, kur maģija ir nevis izņēmuma gadījums, bet vispārējs likums.

Žēlīgais Dievs! — sers Volters iekliedzās. — Atkal tās pašas runas! Vai jūs esat pavisam traks? Mēs taču it kā nospriedām, ka vecie Karaļa ceļi ir pārāk bīs­tami, lai būtu pieļaujams…

Jā jau, jā! Jūsu ieskati man ir labi zināmi. Jūs pietiekami daudz esat man pātarojis. Bet jūs neļāvāt man pabeigt! Es tikai uzskaitīju iespējas. Uz Karaļa ceļiem es nedošos. Esmu savai… es Arabellai apsolīju to nedarīt. [90] [1] Daudzi no mums mēdz pretoties aizliegumiem, kurus mums uztiepj draugi un tuvi­nieki, bet kā viss mainās, kādam no mīļajiem nelaimīgā kārtā aizejot viņsaulē! Tad aizlie­gums kļūst par svētu mantojumu.

Pēc šiem vārdiem iestājās klusums. Streindžs nopūtās, un viņa seja satumsa. Bija noprotams, ka viņš domā par kaut ko — vai par kādu — citu.

Es allaž esmu augsti cienījis misis Streindžas spriedumus, — sers Volters klusi ierunājās. — Klausīdams viņas padomam, jūs rīkotos visgudrāk. Streindž, es jūtu līdzi — pats par sevi saprotams, ka jūs vēlaties apgūt jaunas burvestības — tāda būtu katra pētnieka sirds vēlme, — bet ir taču skaidrs, ka vienīgais dro­šais maģijas apguves veids ir grāmatu lasīšana.

Bet man nav grāmatu! — Streindžs ieaurojās. — Augstais Dievs! Es apso­los lēnprātīgi sēdēt mājās kā neprecēta krustmāmiņa, ja tikai valdība ar likumu piespiestu Norelu parādīt man Hartfjū bibliotēku! Bet, tā kā valdība šo laipnību man liedz, man neatliek nekas cits, kā vairot zināšanas, kā nu es pats to spēju.

Ko īsti jūs darīsit? — vaicāja lords Portišeds.

Izsaukšu elfu, — Streindžs mundri attrauca. — Jau vairākas reizes esmu mēģinājis.

Vai tad misters Norels strikti neapgalvo, ka elfu izsaukšana ir ļoti bīs­tama lieta? — tincināja sers Volters.

Nav daudz tādu lietu, kuras misters Norels neuzskatītu par ļoti bīs­tamām, — Streindžs attrauca, mēreni aizkaitināts.

Tiesa. — Sers Volters apmierinājās. Galu galā elfu izsaukšana bija senat­nes svētīta angļu burvestība. Visi aureāti izsauca elfus, un visi argentieši vēlējās to darīt.

Bet vai jūs, ser, skaidri zināt, ka tas vispār ir iespējams? — lords Porti­šeds jautāja. — Lielākā daļa zinošu vīru ir vienisprātis, ka elfi Anglijā vairs nav sastopami.

Jā, vispārējais viedoklis tiešām tāds ir, — Streindžs neiebilda,— taču es gandrīz nešaubos, ka 1814. gada novembrī, pāris mēnešu, pirms mani un No­rela ceļi šķīrās, es atrados kāda elfa sabiedrībā.

Ai, vai tiešām! — lords Portišeds iesaucās.

Jūs neesat to pieminējis, — aizrādīja sers Volters.

Agrāk es par to nedrīkstēju runāt, — Streindžs paskaidroja. — Ja es, bū­dams Norela māceklis, par kaut ko tādu iepīkstētos, notiktu briesmu lietas. No­rels spertu zemes gaisā.

Mister Streindž, kāds viņš bija? — lords Portišeds nepacietīgi taujāja.

Elfs? Nezinu. Es viņu neredzēju. Tikai dzirdēju. Viņš spēlēja mūziku. Turpat bija vēl viens cilvēks, un viņš, man liekas, elfu gan dzirdēja, gan re­dzēja. Bet jūs tikai padomājiet, cik vērtīgi būtu tikties ar šādu personu! Neviens burvis, ne dzīvs, ne mi^is, nespētu man tik daudz iemācīt. Mums, burvjiem, elfi ir visu ilgu avots. Maģija ir viņu dabiskais stāvoklis! Runājot par grūtībām — nu, ir vienas vienīgas, tās pašas vecās: man ir visai blāva nojausma, kā to iz­darīt. Lai atkal sastaptu šo elfu, esmu skaitījis dučiem buramvārdu, izdarījis visu, par ko esmu dzirdējis vai lasījis, bet čiks vien ir iznācis. Sitiet mani vai nost, bet es nesaprotu, kālab Norels tik briesmīgi nopūlas, aizliegdams to, ko neviens tāpat nespēj paveikt. Varbūt jūs, milord, zināt kādus buramvārdus elfu izsaukšanai?

Es zinu daudzus, — lords Portišeds atbildēja, — taču nešaubos, ka jūs, mister Streindž, tos visus jau esat izmēģinājis. Ser, vienīgi jūsu spēkos ir atjau­not zudušās zintis!

Ak! — Streindžs nopūtās. — Lāgiem man šķiet, ka nekas nav zudis. Pa­tiesībā tas viss ir atrodams Hartfjū bibliotēkā.

Jūs sacījāt — elfu redzējis un dzirdējis vēl viens cilvēks? — atgādināja sers Volters.

Jā.

Un šis cilvēks, jādomā, nebija Norels?

Nē.

Tā, tā. Un ko šis cilvēks teica?

Viņš bija… apmulsināts. Viņam šķita, ka viņš redz eņģeli, taču zināmu dzīvesveida un domāšanas ieradumu pēc viņam tas nebūt nelikās tik dīvaini kā jūs varētu domāt. Lūdzu piedošanu, taču goda pienākums liedz man par šiem apstākļiem pastāstīt ko vairāk.

Jā, jā! Lai jau paliek! Bet jūsu biedrs elfu redzēja. Kā tad tā?

Ē, es zinu, kāpēc viņš to spēja. Viņam bija kāda ļoti zīmīga īpatnība, ku­ras dēļ viņš spēja redzēt elfus.

Hm, varbūt arī jūs spētu to likt lietā?

Streindžs apsvēra sera Voltera vārdus.

Nedomāju vis, ka es to varētu. Tā ir laimes spēle, gluži tāpat kā vienam cilvēkam ir zilas acis, bet citam — brūnas. — Viņš apklusa un saspringti prā­toja. — Bet, nē varbūt tā nemaz nav. Varbūt jums tomēr ir taisnība. Ja padomā, šī doma vairs nešķiet tik nejēdzīga. Atcerieties aureātus! Daži no viņiem tra­kumā un mežonībā bija elfu tuvākie līdzinieki! Atcerieties Ralfu Stoksiju un viņa elfu kalpu Viltus Tomu Zilo! Stoksija jaunībā tie abi gandrīz nebija atšķi­rami! Varbūt es esmu pārāk rāms, pārāk pieradināts burvis. Bet kā tiek pie neliela trakuma? Katru dienu satieku trakos uz ielas, bet ne reizi neesmu palau­zījis galvu, kā viņi kļuvuši traki. Varbūt man jāsāk klaiņot pa vientuļiem tīre­ļiem un klinšainām piekrastēm? Tās allaž bijušas ārprātīgo iecienītas vietas — vismaz romānos un lugās. Varbūt mežonīgā Anglija padarīs mani traku.

Streindžs piecēlās un piegāja pie salona loga, kā cerēdams, ka skatienam pa­vērsies mežonīgā Anglija — taču pavērās vienīgi gaužām parasts skats uz Soho- skvēru blīva, pelēka lietus vīslā. — Rādās, Poul, jūs būsit trāpījis.

Es? — sers Volters iesaucās, sabijies no tā, pa kādu ceļu viņa izteikumi aizveduši burvi.— Es neko tādu nedomāju!

Bet, mister Streindž, — jaukais lords Portišeds mēģināja vest draugu pie prāta, — jūs taču noteikti nerunājat nopietni. Tik gudrs cilvēks kā jūs — un ap­galvojat, ka vēlaties kļūt par… klaidoni! Ser, ser, tas ir gluži neiedomājami.

Streindžs sakrustoja rokas uz krūtīm, uzmeta vēl vienu skatienu Soho- skvēram un bilda:

Labs ir, šodien vēl nekur nedošos. — Tad viņš pasmaidīja savu pašironisko smaidu un gandrīz izskatījās pēc agrākā Streindža. — Pagaidīšu, kamēr pāriet lietus. [91]