Džonatans Streindžs un misters Norels

41 Starkrosa

1815. gada septembra beigas/decembris

Fortūna, pēc visa spriežot, neparko nevēlējās uzsmaidīt misteram Segundam. Viņš bija pārcēlies uz dzīvi Jorkā, vēlēdamies baudīt pilsētas daudzo burvju sabiedrību un patīkamas sarunas. Taču uzreiz pēc viņa ierašanās misters Norels visiem pārējiem burvjiem atņēma tiesības nodoties savam amatam un misters Segunds palika viens. Viņa nelielie iekrājumi bija pagalam sadiluši, un 1815. gada rudenī viņš bija spiests meklēt darbu.

Un nav vērts cerēt, — viņš nopūzdamies sacīja misteram Hanifūtam, — ka es pelnīšu kaudzēm naudas. Ko tad es vispār protu darīt?

Misteram Hanifūtam tas likās neciešami.

Aizrakstiet misteram Streindžam! — viņš ieteica. — Varbūt viņam vaja­dzīgs sekretārs?

Misters Segunds ar vislielāko prieku strādātu pie Džonatana Streindža, taču iedzimtā pieticība viņam neļāva par to ieminēties. Būtu vienkārši briesmīgi tā uztiepties. Misters Streindžs noteikti jutīsies neveikli, gudrodams, kā lai atbild. Varbūt pat izskatīsies, ka viņš, Džons Segunds, iedomājies, ka ir tiesīgs stāties līdzās pašam misteram Streindžam!

Misters Hanifūts un viņa kundze mierināja Jorkas pēdējo burvi, ka misters Streindžs, ja viņam šī doma nebūs pa prātam, neminstinādamies to paziņos — tātad droši var jautāt. Tomēr šai reizē misters Segunds palika ciets kā krams.

Abu nākamais ierosinājums viņam vairāk gāja pie sirds:

Varbūt pataujājiet, vai mums te pilsētā nav zēnu, kas gribētu mācīties maģiju! — Hanifūta kundze mudināja. Viņas mazdēli — piecus un septiņus gadus veci brašuļi — bija tieši tik lieli, lai būtu laiks sākt mācīties, un šīs domas pastāvīgi nodarbināja viņas prātu.

Tā misters Segunds sāka pasniegt maģijas stundas. Izrādījās, ka Jorkā ne tikai zēni, bet arī dažas jaunas dāmas, kuru izglītība citkārt aprobežotos ar franču un vācu valodām un mūziku, dedzīgi vēlas apgūt maģijas teoriju. Drīz viņu aicināja pasniegt stundas jauno dāmu vecākajiem brāļiem, un daudzi no tiem itin drīz sāka iztēloties sevi par burvjiem. Centīgiem un apķērīgiem jaunekļiem, kuriem nebija vēlēšanās nodoties teoloģijai vai jurisprudencei, maģija šķita ļoti vilinoša, jo sevišķi tagad, pēc Streindža triumfiem Eiropas kauju laukos. Galu galā bija aizritējuši jau daudzi gadsimti, kopš baznīctēvi pēdējo reizi gu­vuši laurus karā, un juristi ar to vispār nevar lepoties.

Agrā 1815. gada rudenī kāda mistera Segunda skolnieka tēvs lūdza viņam pakalpojumu. Šis džentlmenis, kuru sauca par Palmeru, bija dzirdējis par pār­došanā nonākušu namu grāfistes ziemeļos. Misters Palmers nevēlējās namu pirkt, taču kāds draugs viņam bija stāstījis, ka tajā esot vērtīga bibliotēka. Mis­teram Palmeram pašam nebija laika doties turp, lai pārliecinātos, vai sacītais ir tiesa. Kaut gan viņš paļāvās uz saviem kalpiem daudzās citās lietās, gluži līdz gudru grāmatu novērtēšanai to talanti nesniedzās, tādēļ viņš lūdza misteru Segundu aizbraukt, izpētīt, cik grāmatu šai bibliotēkā ir un kādā stāvoklī tās atrodas, un izlemt, pirkt vai nepirkt.

Stārkros-hola bija lielākā ēka ciemā, kurā bez šī savrupnama vēl bija tikai piecas sešas akmens mājiņas un fermas. Stārkrosa atradās gaužām nomaļā vietā, tai visapkārt pletās brūni, tukši tīreļi. No vējiem un negaisiem namu sargāja lieli koki — taču nams to dēļ izskatījās drūms un tumšs. Ciemā bija pārpārēm pussabrukušu akmens žogu un pussabrukušu akmens klēšu. Valdīja dziļš klu­sums: likās, ka šeit ir pats pasaules gals.

Ļoti sens, neskaitāmu smagiem saiņiem apkrautu zirgu pakavu izdangāts tilts veda pāri dziļai un straujai urgai. Tumšajā, gandrīz melnajā ūdenī uz priekšu žigli traucās koši dzeltenas lapas, kas peldot sastājās dažādos rakstos. Misteram Segundam šie raksti atgādināja buramvārdus. "No otras puses," viņš savā no­dabā domāja, "tos atgādina tik daudzas lietas!"

Pati Stārkros-hola bija gara, zema, jūklaina ēka, celta no tādiem pašiem tum­šiem akmeņiem kā viss pārējais ciems. Nekoptajos dārzos un pagalmos vējš bija sapūtis biezu rudens lapu kārtu. Grūti iedomāties, ka šādu māju kāds gribētu pirkt. Zemnieka ģimenei tā būtu nemēr liela, turpretim džentlmenim — pā­rāk drūma un nomaļa. Tajā varētu apmesties priesteris, tikai nekur tuvumā nebija baznīcas. Varētu tajā ierīkot viesnīcu, tikai vecais mūļu ceļš, kas reiz vedis cauri ciemam, sen bija aizaudzis, un vienīgi tilts atgādināja, ka tāds reiz bijis.

Misters Segunds pieklauvēja, taču neviens nenāca atvērt. Viņš pamanīja, ka lielās durvis ir vaļā. Vienkārši ņemt un iet iekšā, protams, bija gaužām liela ne­kaunība, tomēr, četras vai piecas minūtes velti izklauvējies, viņš nolēma tā darīt.

Nami, ja tiem dod pārāk brīvu vaļu, mēdz kļūt visai ekscentriski, gluži tāpat kā cilvēki; šis nams citu namu saimē bija kā vecs džentlmenis, kas staigā novalkātā rītasvārkā un saplēstās tupelēs, ceļas un iet gulēt visdīvainākajā laikā un risina bezgalīgas sarunas ar draugiem, kuri nevienam citam nav redzami. Staigādams pa namu, meklējot kādu, kas te kaut ko zinātu, misters Segunds ieklīda pilnīgi tukšā telpā, kurā atradās vienīgi grēdā sakrautas porcelāna veidnes sieram. Citur kaudžu kaudzēm gulēja ērmotas sarkanas drānas: tādas viņš redzēja pirmo reizi — kaut kas vidējs starp strādnieku blūzēm un pries­teru amata tērpiem. Virtuvē bija ļoti maz tādu priekšmetu, kas parasti atrodas virtuvēs, toties bija aligatora galvaskauss stikla kastē; galvaskauss bija atiezies platā smaidā — tas izskatījās varen apmierināts ar sevi, kaut misteram Se­gundam nebija skaidrs, par ko nezvērs tā priecājas. Kādā telpā varēja nonākt tikai pa ļoti ērmoti izvietotām kāpnēm un kāpnītēm, un visas gleznas tajā, lie­kas, bija izvēlējusies persona, kas bez izšķirības mīlēja kaušanos: gleznās bija attēlotas vīru cīņas, zēnu cīņas, gaiļu cīņas, vēršu cīņas, suņu cīņas, kentauru cīņas un vienā apbrīnojamā gleznā pat divas cīņā saķērušās vaboles. Citā tukšā telpā stāvēja vienīgi galds, uz kura atradās leļļu namiņš; tas mats matā līdzinā­jās īstajam namam, vienīgi leļļu namā pulciņš smalki tērptu lellīšu dzīvoja rāmā un gudrā saskaņā: cepa mazītiņus kēksus un maizes klaipus, spēlēja kripatīgas kārtis, mācīja leļļu bērnus un pie galda mielojās ar ceptiem tītariem mistera Segunda īkšķa naga lielumā. Tas viss ērmoti nesaderējās ar salto, dobju atbalšu pilno ēku.

Misteram Segundam šķita, ka viņš jau izstaigājis visas istabas, tomēr viņš tā arī nebija atradis bibliotēku un nebija sastapis nevienu cilvēku. Tad viņš patrepē uzgāja gandrīz nemanāmas durtiņas. Kambarītis, uz kuru tās veda, nebija daudz lielāks par drēbju skapi. Kāds netīri baltos svārkos saģērbies cilvēks, zā- bakotās kājas uzlicis uz galda, dzēra brendiju un skatījās griestos. Pēc neilgas pierunāšanas viņš piekrita parādīt misteram Segundam bibliotēku.

Pirmās desmit grāmatas nebija vērts pat pieminēt — pagājušā gadsimta sprediķu un pamācību krājumi vai nevienam neinteresantu personu dzīves­stāsti. Nākamās piecdesmit necik daudz neatšķīrās. Misters Segunds jau sāka domāt, ka drīz šis darbiņš būs paveikts, taču tad uzdūrās dažiem ļoti saistošiem un neparastiem sacerējumiem par ģeoloģiju, filozofiju un medicīnu. Mistera Segunda prāts kļuva daudz mundrāks.

Tā viņš divas vai trīs stundas bez atpūtas pārcilāja grāmatas. Vienubrīd iz­klausījās, ka pie nama piebraukusi kariete, taču misters Segunds nepacēla galvu no darba. Tad pēkšņi pienāca brīdis, kad viņš saprata, ka ir briesmīgi izsalcis. Viņam nebija ne jausmas, vai kādam ir ienācis prātā sarūpēt viņam pusdienas, un līdz tuvākajai iebraucamajai vietai bija ejams krietns gabals. Misters Segunds devās meklēt patrepes kambarīti, lai nolaidīgajai personai apjautātos, ko iespējams darīt lietas labā. Viņš uz līdzenas vietas apmaldījās istabu un gaiteņu labirintā un ilgi klīda, vērdams vaļā katras durvis, izsalku­mam arvien pieņemoties spēkā, un jo brīdis, jo vairāk dusmojās uz nevīžu bal­tajos svārkos.

Piepeši viņš nokļuva vecmodīgā viesistabā ar tumšiem ozola paneļiem un kamīnu jaunas triumfa arkas lielumā. Tieši viņam iepretim dziļā logsēdeklī zvilnēja jauna sieviete, kas skatījās ārā uz kokiem un augstajiem, kailajiem pa­kalniem. Viņš vēl paspēja pamanīt, ka dāmas kreisajai rokai trūkst mazā pirk­stiņa — un tad pēkšņi viņas vairs nebija — vai varbūt drīzāk vajadzētu sacīt: viņa bija pārvērtusies. Jaunās dāmas vietā bija uzradusies daudz vecāka, druk­nāka sieviete, sieviete, kas bija apmēram mistera Streindža gados, ģērbusies violetā zīda tērpā ar Indijas zīda šalli uz pleciem un sunīti klēpī. Šī dāma sēdēja gluži tāpat kā pirmītējā, un lūkojās pa logu ar tādu pašu ilgošanos sejā.

To visu viņš pamanīja vienā īsā mirklī, taču iespaids, ko uz misteru Se­gundu atstāja abas dāmas, bija neparasti spilgts — kā ainas, kas rādās murgos. Viņam pār kauliem noskrēja stipras, savādas tirpas, sagriezās galva un misters Segunds zaudēja samaņu.

Atžirdzis viņš saprata, ka guļ uz grīdas un pār viņu noliekušās divas dāmas, kas izbīlī un bažās sasaucas. Kaut arī galva joprojām bija apdullusi, misters Se­gunds tūdaļ saprata, ka neviena no abām nav pirmīt redzētā daiļā jaunā sieviete bez mazā pirkstiņa. Viena bija druknā dāma ar sunīti, ko viņš bija redzējis pēc tam, bet otra — kalsna, gaišmataina lēdija ar neizteiksmīgu seju un augumu, tikpat cienījamos gados. Varēja noprast, ka viņa visu laiku uzturējusies istabā, taču sēdējusi aizdurvē, tālab misters Segunds nebija viņu pamanījis.

Dāmas neļāva viņam celties, neļāva arī kustināt nedz rokas, nedz kājas. Arī runāt tās viņam negribēja ļaut, bargi brīdinādamas, ka no runāšanas viņš atkal kritīs ģībonī. Dāmas palika viņam zem galvas spilvenus un apsedza, lai viņš nenosaltu (misters Segunds iebilda, ka viņam nebūt nav auksti, taču lēdijas neklausījās). Viņas sadabūja lavandas ūdeni un ožamo sāli. Viņas likvidēja caurvēju, kas it kā pūta pa kādu durvjapakšu. Misteram Segundam sāka rasties aizdomas, ka dāmām bijusi stipri vienmuļa diena, un tas, ka ērmīgs džentlmenis iesoļojis pie viņām un nolicies garšļauku, viņas patiesībā visnotaļ iepriecina.

Kad šī spirdzināšana bija ilgusi stundas ceturksni, viņam tika atļauts ap­sēsties krēslā un pašam turēt rokā tējas tasi.

Pie visa esmu vainīga es, — atvainojās dāma ar sunīti. — Fellovss taču man sacīja, ka pie mums ieradīsies kāds Jorkas džentlmenis, kas vēlas apskatīt grāmatas. Man vajadzēja jums jau agrāk stādīties priekšā. Tā ienākt un mūs ieraudzīt — tas jums bija pārāk liels šoks!

Šīs dāmas vārds bija misis Lenoksa. Otrā bija misis Bleika, viņas laika kavē­tāja. Viņas pastāvīgi uzturējās Bātā un bija atbraukušas uz Stārkrosu, jo misis Lenoksa vēl pēdējo reizi vēlējās paskatīties uz namu pirms tā pārdošanas.

Muļķīgi, vai ne? — misis Lenoksa sacīja misteram Segundam. — Nams stāv tukšs jau nezin cik gadu. Man sen vajadzēja to pārdot, taču bērnībā es te pavadīju vairākas ļoti laimīgas vasaras.

Jūs vēl arvien esat gaužām bāls, ser,— ieminējās misis Bleika. — Vai jūs šodien esat kaut ko ēdis?

Misters Segunds atzinās, ka ir ļoti izsalcis.

Vai tad Felovss nepiedāvāja jums pusdienas? — misis Lenoksa pār­steigta jautāja.

Felovss, jādomā, bija nevīžīgais kalps, kas sēdēja patrepē. Misteram Segun­dam negribējās stāstīt, ka viņš tikai ar pūlēm bija piedabūjis šo Felovsu vispār sākt runāt.

Par laimi, misis Lenoksai un misis Blcikai līdzi bija bagātīgas pusdienas, un Felovss patlaban tās gatavoja. Pagāja pusstunda, un misters Segunds kopā ar dāmām sēdās pie galda ar ozola paneļiem apdarinātā istabā, no kuras pavē­rās skumīgs skats uz rudenīgiem logiem. Vienīgais sīkais traucēklis bija tas, ka abas dāmas vēlējās, lai misters Segunds, vājinieks būdams, ēstu maigus, viegli sagremojamus ēdienus, kaut patiesībā viņš bija briesmīgi izbadējies un ilgojās pēc krietnas ceptas gaļas šķēles un karsta pudiņa.

Dāmas bija priecīgas par sabiedrību un uzdeva viņam daudz jautājumu. Uzzinājušas, ka misters Segunds ir burvis, viņas bija ārkārtīgi ieinteresētas: dzīvu burvi viņas vēl nekad nebija sastapušas.

Un vai jūs manā bibliotēkā atradāt ari kādas burvju grāmatas? — vai­cāja misis Lenoksa.

Nē, kundze, — misters Segunds atbildēja. — Taču grāmatas par maģiju — vērtīgas grāmatas par maģiju — ir ļoti liels retums. Šeit kādu atrazdams, es būtu bezgala pārsteigts.

Tagad man nāk prātā, — misis Lenoksa prātoja, — ka dažas man bija gan. Bet es pirms daudziem gadiem visas pārdevu kādam džentlmenim, kas dzī­voja netālu no Jorkas. Man likās, ka viņš nav pārāk gudrs — viņš bija gatavs man samaksāt lielu naudu par nevienam nevajadzīgām grāmatām. Taču var­būt viņš tomēr zināja, ko dara.

Misters Segunds noskārta, ka "džentlmenis, kas dzīvoja netālu no Jorkas", droši vien nebija misis Lenoksai samaksājis ne ceturto daļu no grāmatu patie­sās cenas, taču no tā, ka viņš dāmai par to pavēstitu, nebūtu nekāda labuma, tādēļ viņš tikai pieklājīgi smaidīja un savas domas paturēja pie sevis.

Viņš pastāstīja par saviem skolniekiem un skolniecēm, uzteikdams to atta­pību un kāri pēc zinībām.

Ja jūs viņus uzmundrināt ar tādām uzslavām, — laipni bilda misis Bleika, — viņi ar jums noteikti mācās daudz labāk nekā mācītos pie kāda cita skolotāja.

Ak, to nu es tiešām nezinu, — misters Segunds atsaucās.

Es līdz šim nenojautu, — domīgi ierunājās misis Lenoksa, — cik daudzi šoslaikus apgūst maģiju. Man likās, ka ar maģiju nodarbojas tikai tie abi Lon­donas džentlmeņi. Kā īsti viņus sauca? Nākamais solis, mister Segund, droši vien ir burvju skola? Jūs noteikti drīz ķersities pie tās dibināšanas?

Burvju skola! — misters Segunds atkārtoja. — Jā, tas būtu brīnišķīgi! Bet tādas nodibināšanai vajag — ak, es nezinu, ko tieši,— droši vien daudz nau­das un lielu namu.

Varbūt nebūtu viegli atrast skolniekus? — vaicāja misis Lenoksa.

Nē, nē! Man jau tūlīt pat nāk prātā četri zēni…

Un jums vajadzētu reklamēties…

Ko? Nē, neko tādu gan es nekad nedarīšu! — misters Segunds, stipri sa­triekts, noraidīja. — Maģija ir pats cildenākais arods pasaulē — nu, varbūt otrs cildenākais pēc Baznīcas. To nedrīkst apgānīt ar komerciju. Nē, es skolniekus pieņemtu tikai pēc privātiem ieteikumiem.

Tātad atliek tikai sadabūt kaut cik naudas un atrast namu. Vai tad tas ir grūti? Hs uzdrošinos minēt, ka jūsu draugs misters Hanifūts, par kuru jūs iztei­cāties ar tik lielu cieņu, ar prieku aizlienēs jums naudu. Manuprāt viņš to uz­skatīs par godu!

Ak, nē, nē! Misteram Hanifūtam ir trīs meitas — brīnišķīgas jaunas dā­mas. Viena jau ir precējusies, otra saderinājusies un trešā vēl nespēj izlemt. Nē, misteram Hanifūtam jādomā par ģimeni. Nauda viņam pašam ir ļoti vajadzīga.

Tad es jums ar tīru sirdsapziņu varu atklāt savas cerības! Kāpēc lai jūs neaizņemtos no manis?

Misters Segunds bija līdz sirds dziļumiem pārsteigts un uz krietnu brīdi pa­lika bez valodas. — Jūs esat ļoti laipna, kundze! — viņš pēdigi izstomīja.

Misis Lenoksa smaidīja.

Nē, ser, nepavisam. Ja maģija ir tik iecienīta, kā jūs stāstāt, — es, bez šau­bām, uzklausīšu arī citu cilvēku domas —, tad tā noteikti ienesīs glitu peļņu.

Bet mana pieredze darījumos ir pagalam nožēlojama, — misters Se­gunds sabijās. — Es baidos kļūdīties un izšķērdēt jūsu naudu. Nē, jūs esat ļoti laipna, un es jums no visas sirds pateicos, tomēr man jāatsakās.

Hm, ja jums nepatīk doma par naudas aizņemšanos — jā, es zinu, ne katram tas der,— ir vienkāršs risinājums. Skola būs mana — es pati uzņemšos visus izdevumus un risku. Jūs būsit skolas direktors, un mūsu abu vārdi būs rakstīti blakus. Galu galā, vai šim namam ir iespējams labāks izmantojums nekā atdošana burvju skolas vajadzībām? Kā rezidencei tam ir daudz trūkumu, to­ties kā skolai — daudz priekšrocību. Tas atrodas ļoti nomaļā vietā. Tuvumā nevar notikt vērā ņemamas medības. Jaunekļiem būs gaužām maz iespēju spēlēt kārtis un šaudīt. Izpriecas viņiem būs liegtas, un tādēļ viņi nodosies mā­cībām.

Es neuzņemšu savā skolā tādus, kas spēlē kārtis! — misters Segunds bija aizskarts savās labākajās jūtās.

Dāma atkal smaidīja.

Draugiem par jums laikam nekad nav nācies uztraukties — ja nu vie­nīgi raizēties, vai tik godīgam cilvēkam nav baigi dzīvot tādā samaitātā pasaulē.

Fēc pusdienām misters Segunds apzinīgi atgriezās bibliotēkā un pievakarē atvadījās no dāmām. Visi trīs šķīrās bezgala draudzīgi, un no misis I,enoksas mu­tes izskanēja solījums visā drīzumā uzaicināt misteru Segundu ciemos uz Bātu.

Dodamies mājup, viņš sevi bargi nobrīdināja nelolot nekādas cerības sais­tībā ar šiem brīnišķīgajiem Vērtīgas un Laimīgas Nākotnes plāniem, taču gribot negribot aizmirsās sapņos par jaunu ļaužu mācīšanu un to neparastajām sek­mēm; par to, kā viņa skolu apmeklē Džonatans Streindžs; kā viņa audzēkņi jūsmo, atklājuši, ka viņu skolotājs ir slavenākā mūsdienu burvja draugs un biedrs; kā Streindžs viņam saka: "Viss ir teicami, Segund! Labāk nemaz nevar būt! Malacis!"

Kad viņš nokļuva mājās, pulkstenis jau bija pāri pusnaktij, un viņam vaja­dzēja sakopot visu gribasspēku, lai tūdaļ pat nemestos pie mistera Hanifūta pastāstīt jaunumus. Toties nākamajā dienā, kad viņš pašā rīta agrumā ieradās pie drauga, misters Hanifūts un viņa laulātā draudzene priecājās tā, ka ne izsa­cīt. Abi ļāvās jūsmībai, ko misters Segunds sev bijās atvēlēt. Hanifūta kundze sirdī vēl aizvien bija maza meitene: viņa satvēra vīra rokas un aizvilka viņu līdzi dejā ap brokastgaldu, nespēdama citādi izpaust savas jūtas. Pēc tam viņa satvēra aiz rokas misteru Segundu, aizdejoja ap galdu ar viņu, un, kad abi burvji vairs negribēja diet, turpināja virpuļot viena pati. Vienīgais, kas misteram Segun­dam mazdrusciņ kremta (tiešām, pavisam, pavisam mazdrusciņ) bija tas, ka misters Hanifūts un viņa kundze nebija pienācīgi pārsteigti: abi par misteru Segundu bija tik augstās domās, ka viņiem šķita tikai gluži dabiski, ka lielas dāmas viņam par prieku vēlas dibināt burvju skolas.

Lai viņa zina, ka viņai ir ļoti paveicies, jūs atrodot! — misters Hanifūts paziņoja. — Kurš vēl ir tik piemērots burvju skolas vadīšanai? Neviens!

Un vispār, — sprieda Hanifūta kundze, — ko citu lai viņa iesāktu ar savu naudu? Nabaga lēdija, viņai nav bērnu!

Misters Hanifūts bija pilnīgi pārliecināts, ka mistera Segunda nākotne nu ir nodrošināta. Sangviniskais raksturs neļāva viņam pieļaut, ka varētu būt citādi. Tomēr viņš bija dzīvojis šai pasaulē gana ilgi, lai aizgūtu vienu otru skeptiķu paradumu, un tādēļ mudināja misteru Segundu apjautāties paziņām par misis Lenoksu — kas viņa ir un vai tiešām ir tik bagāta kā izskatās.

Abi aizrakstīja kādam mistera Hanifūta draugam, kas dzīvoja Bātā. Laimīgā kārtā misis Lenoksa pat Bātā, pārtikušo un ietekmīgo pilsētā, bija pazīstama kā lepna dāma. Viņa bija piedzimusi bagātībā un izgājusi pie vēl bagātāka vīra. Šis vīrs bija nomiris jauns un pārlieku neapraudāts, un dāvājis savai atraitnei brī­vību ļauties darbīgā rakstura un asā prāta rosinātām kaprīzēm. Viņa bija vairojusi bagātību ar izdevīgiem ieguldījumiem un apdomīgu savu zemju un muižu pārvaldīšanu. Misis Lenoksu daudzināja par drosmīgu, apņēmīgu sie­vieti, kas daudz nododas labdarībai un savus draugus aplaimo ar sirsnību. Kaut arī viņai piederēja savrupnami visos karaļvalsts novados, misis Lenoksa kopā ar misis Bleiku visbiežāk uzturējās Bātā.

Tikām arī misis Lenoksa bija līdzīgi ievākuši ziņas par misteru Segundu, un acīmredzot uzzinātais viņai bija pa prātam, jo itin drīz viņa uzaicināja nākamo partneri uz Bātu, kur aši tika izspriests viss, kas bija jāizspriež par iecerēto skolu.

Nākamie mēneši aizritēja, remontējot Stārkros-holu un pielāgojot to burvju skolas vajadzībām. Jumts tecēja, divi skursteņi bija aizsprūduši un daļa virtuves vārda vistiešākajā nozīmē sabrukusi. Uzzinājis, cik tas viss izmaksās, misters Segunds bija dziļi satriekts. Viņš aprēķināja, ka, netīrot otru skursteni, nepēr- kot jaunas mēbeles, bet iztiekot ar vecajiem lauku soliem un krēsliem, un ierobe­žojot kalpu skaitu līdz trim, viņš varētu ietaupīt sešdesmit mārciņas. Izklāstījis savas aplēses vēstulē misis Lenoksai, viņš tūdaļ saņēma atbildi: patronese no­rādīja, ka viņš tērē pārāk maz. Visi viņa skolnieki būšot no labām ģimenēm; viņi gaidīs kārtīgus kamīnus un ērtības. Misis Lenoksa mudināja viņu nolīgt deviņus kalpus, virssulaini un pavāru francūzi. Vajagot pilnīgi no jauna apmē- belēt namu un piepildīt pagrabu ar labiem franču vīniem. Visiem ēdamrīkiem, viņa rakstīja, jābūt sudraba, bet servīze jāpērk Vedžvuda tirgotavā.

Decembra sākumā misters Segunds saņēma apsveikuma vēstuli no Džona- tana Streindža, kurš solījās pavasarī apmeklēt skolu. Tomēr par spīti visām pū­lēm un laba vēlējumiem misters Segunds netika vaļā no sajūtas, ka skolas tomēr nebūs: kaut kas atgadīsies, un to neizdosies nodibināt. Šī doma nemitīgi urdī­jās kādā nomaļā viņa prāta nostūrī, lai kā ari viņš centās to padzīt.

Ap decembra vidu viņš, kādu rītu ieradies Stārkrosā, sastapa tur kādu vīru, kas visnotaļ omulīgi sēdēja uz lieveņa. Kaut arī misters Segunds, šķiet, nekad nebija nelūgto viesi redzējis, viņš to uzreiz pazina: viņš bija pati Nelaime, viņš bija mistera Segunda Sapņu un Cerību Sabrukums. Svešais bija tērpies melnos vecmodīga piegriezuma svārkos, tikpat apdilušos un novalkātos kā tie, kas bija mugurā pašam misteram Segundam; svešā zābaki bija dubļaini. Ar saviem garajiem, pinkainajiem matiem viņš izskatījās kā posta vēstnesis sliktā lugā.

Mister Segund, nebūs brīv! — viņš jorkšīriešu izloksnē sacīja.

Piedodiet? — misters Segunds pārjautāja.

Šo skolu. Jums jāatsakās no domas par skolu!

Ko? — misters Segunds iekliedzās, braši izlikdamies nezinām, ka svešais runā nepielūdzamu patiesību.

Nevajag, ser,— melnais viesis turpināja, — jūs mani pazīstat un zināt — kā es saku, tā būs, arī ja mums abiem klusībā tā ir gaužām žēl.

Bet jūs alojaties! — misters Segunds iebilda. — Es jūs nepazīstu. Katrā ziņā nedomāju, ka esmu jūs kādreiz redzējis.

Mani sauc Džons Čaildermass, esmu mistera Norela kalps. Iepriekšējo reizi mēs sarunājāmies pirms deviņiem gadiem pie Jorkas katedrāles. Kamēr jūs aprobežojāties ar dažiem skolniekiem, mister Segund, es varēju izlikties neredzam. Es neko neteicu, un misters Norels par jūsu darbību palika neziņā. Tomēr vesela skola pieaugušiem burvjiem — tas ir pavisam kas cits. Jūs sa­gribējāt pārāk daudz, ser. Viņš zina, mister Segund. Viņš zina, un viņš vēlas, lai jūs uz karstām pēdām atmetat šo domu.

Bet kāda man daļa gar misteru Norelu un mistera Norela vēlmēm? Es līgumu neparakstīju. Jums jāzina, ka šī iecere nav mana vien. Man ir draugi.

Tas tiesa, — Čaildermass, viegli uzjautrināts, atbildēja. — Un misis Le­noksa ir ļoti bagāta dāma, turklāt darījumos visai lietpratīga dāma. Bet vai viņa ir draugos ar itin visiem Kabineta ministriem, kā misters Norels? Vai viņai ir tāda pati ietekme? Atcerieties Jorkas Mācīto burvju biedrību, mister Segund! Atcerieties, kā viņš to iznīcināja!

Čaildermass apklusa, pagaidīja un tad, ja reiz saruna, kā likās, bija beigu­sies, devās uz staļļa pusi.

Pēc piecām minūtēm viņš parādījās no jauna, sēdēdams liela, bēra zirga mu­gurā. Misters Segunds stāvēja tieši tāpat kā pirmīt, sakrustojis rokas uz krūtīm, rēgādamies uz bruģakmeņiem.

Čaildermass noskatījās uz viņu no saviem augstumiem:

Žēl, ka tā beidzās, ser. Bet gan jau viss vēl nav zaudēts, vai ne? Šis nams ir tikpat piemērots jebkurai citai skolai. Varbūt, uz mani skatoties, jums tā neliekas, taču es esmu izmanīgs zellis ar plašu pazīšanos ievērojamu personu vidū. Nodibiniet kādu citu skolu, un, kad man nākamreiz nāks ausīs, ka viena vai otra lēdija meklē saviem lordēniem labu skolu, sūtīšu viņu pie jums.

Es negribu nekādu citu skolu! — misters Segunds stūrgalvīgi atbildēja.

Čaildermass nosmaidīja savu šķībo smaidu un aizjāja.

Misters Segunds devās uz Bātu un par šiem bēdīgajiem apstākļiem pastās­tīja savai patronesei. Misis Lenoksu pārņēma liels sašutums par to, ka džentl­menis, ko viņa nav ne acīs redzējusi, iedomājies norādīt, ko viņai darīt un ko nedarīt. Viņa aizrakstīja misteram Norelam dusmīgu vēstuli. Atbildi viņa nesaņēma, toties viņas baņķieriem, advokātiem un partneriem citos uzņēmu­mos piepeši sāka pienākt dīvainas vēstules no pazīstamām ievērojamām per­sonām, un visās vēstulēs bija lasāmas aplinkas sūdzības par mistera Segunda skolu. Viens no baņķieriem — uz strīdiem kārs un iecirtigs večuks — bija tik negudrs, ka publiski (Pārstāvju palātas vestibilā) izteica izbrīnu par to, kāds viņam sakars ar burvju skolu Jorkšīrā. Visdrīzākajā laikā vairākas dāmas un kungi — mistera Norela draugi — izņēma no viņa bankas savus nogul­dījumus.

Pagāja dažas dienas. Vienvakar misters Segunds, saķēris galvu, sēdēja Hani­fūta kundzes salonā un vaimanāja:

Liekas, ļauns liktenis ir nolēmis mani spīdzināt, pakārdinot mani ar lie­lām balvām un tad atkal visu atņemot!

Hanifūta kundze līdzjūtīgi klakšķināja mēli, pliķēja viņam pa plecu un iztei­cās par misteru Norelu ar tiem pašiem nosodošajiem vārdiem, ar kuriem viņa bija mierinājusi misteru Segundu un misteru Hanifūtu visus deviņus gadus: vei, misters Norels ir ļoti dīvains džentlmenis ar ērmīgiem paradumiem, viņa nekad nav spējusi tos saprast.

Varbūt jāaizraksta misteram Streindžam? — misters Hanifūts piepeši ierunājās. — Viņš zinās, ko te var iesākt!

Misters Segunds pacēla galvu.

Ak, es zinu, ka mistera Streindža un mistera Norela ceļi ir šķīrušies, taču man vienalga negribētos, lai viņiem manis dēļ ir domstarpības.

Blēņas! — izsaucās misters Hanifūts. —Vai tad jūs neesat lasījis pēdējos "Mūsdienu burvja" numurus? Tieši to arī Streindžam vajag— kādu norelis- kās maģijas postulātu, kuram viņš varētu atklāti uzbrukt un sagraut visu tās ēku! Ticiet man, viņš būs jums pateicīgs par tādu iespēju. Ziniet, Segund, jo vairāk es par to domāju, jo labāk man šī ideja patīk.

Arī misters Segunds padomāja.

Labi, es tikai apjautāšos misis Lenoksai un, ja viņa piekritīs, tad noteikti klausīšu jūsu padomam!

Misis Lenoksas nezināšanai par jaunākajiem maģiskajiem notikumiem ne­bija robežu. Par Džonatanu Streindžu viņa bija nolāgojusi vien to, ka tam ir kaut kāda saistība ar hercogu Velingtonu. Tomēr viņa nekavējās misteram Se­gundam apliecināt — ja šim misteram Streindžam nepatīk misters Norels, tad viņš tai ir visnotaļ pa prātam. Tā nu 20. decembrī misters Segunds aizrakstīja Streindžam vēstuli, kurā stāstīja par Gilberta Norela pretošanos Stārkros-holas skolas dibināšanai.

Diemžēl Streindžs nesteidzās mesties misteram Segundam palīgā; viņš pat neatbildēja uz vēstuli.