Džonatans Streindžs un misters Norels

47 "Viens ar mellu ādu, otrs ar zilu — tas tak kaut ko nozīmē"

1816. gada janvāra beigas

Si:ra Voltera Poula kariete ripoja pa vientulīgu Jorkšīras ceļu. Tai līdzās baltā zirgā jāja Stīvens Bleks.

Mēļi tīreļi pa abi roki stiepās līdz pat tumšajām debesīm, kas briedēja sniegu. Laukos izkliedus mētājās pelēki, ķēmīgi laukakmeņi, un to dēļ šī apkaime likās vēl drūmāka un skumīgāka. Reizumis mākoņiem cauri izspraucās slīps saules stars, uz brīdi izgaismodams balti putainu strautu vai trāpīdamies pielijušā dangā, kas piepeši iezaigojās kā zemē nokritis sudraba penijs.

Viņi nonāca krustcelēs. Kučieris apturēja zirgus un drūmi skatījās uz tukšo vietu, kurā pēc viņa domām vajadzēja atrasties ceļastabam.

Te nav ceļa rādītāju, — bilda Stīvens, — kurp ved šie ceļi, nav iespējams uzzināt.

Ja tie vispār kaut kur ved, — norūca kučieris, — un par to es sāku šau­bīties. — Viņš izvilka no kabatas tabakdozi un ievilka nāsīs krietnu šņuku.

Sulainis, kas sēdēja uz bukas līdzās kučierim (un no visiem trim šobrīd bija visbriesmīgāk nosalis un nelaimīgs) veltīja dažu labu izteiksmīgu lāstu Jorkšī- rai, visiem jorkšīriešiem un visiem Jorkšīras ceļiem.

Man liekas, mums jādodas uz ziemeļiem vai ziemeļaustrumiem, — sprieda Stīvens, — bet šajā tīrelī man visi virzieni sajukuši. Kā tev šķiet, uz kuru pusi varētu būt ziemeļi?

Kučieris, kuram bija domāts šis jautājums, atbildēja, ka viņam pēc zieme­ļiem izskatās visas puses.

Sulainis palaida isu, skumīgu smējienu.

Sapratis, ka no ceļabiedriem palīgu nebūs, Stīvens rīkojās tāpat kā vienmēr šādos apstākļos: uzņēmās visu atbildību par braucienu. Viņš pavēlēja kučierim doties pa vienu ceļu un pats nogriezās pa otru. — Ja mans izrādīsies īstais, es jāšu jums pakaļ vai aizsūtīšu kādu ar ziņu. Ja pareizs būs jūsu ceļš, aizvediet savu vedamo un par mani neraizējieties.

Stīvens paskubināja zirgu un devās uz priekšu, ar šaubām noskatīdamies uz visiem sānceļiem un takām. Vienu reizi viņš sastapa vēl kādu vientuļu jāt­nieku un jautāja pēc padoma, taču otrs šajos tīreļos bija tāds pats svešinieks un par Stīvena nosaukto vietu nekad nebija dzirdējis.

Pēdīgi viņš nonāca pie šaura celiņa; tas vijās starp diviem mūriem, kas bija būvēti — kā jau šajā Anglijas apkaimē parasts — no sausiem akmeņiem, tos nesastiprinot ar javu. Stīvens iegriezās celiņā, (iar ceļa malām slējās ziemīgi kaili koki. Kad zemē nolaidās pirmās sniega pārslas, viņš šķērsoja šauru vezum­nieku tiltu un iejāja ciemā, ko veidoja nemīlīgas akmens mājeles un sabrukuši žogi. Valdīja dziļš klusums. Ēku bija pavisam nedaudz, un viņš drīz atrada meklēto. Aiz bruģēta pagalma pie zemes spiedās gara celtne. Stīvens ar milzīgu nepatiku noskatījās uz zemajiem jumtiem, veclaicīgajiem logiem un sūnaina­jiem akmeņiem.

Ehei! — viņš uzsauca. — Vai te kāds ir?

Pārslas krita lielākas un straujākas. Pa kādām sānu durvīm izskrēja divi kalpi. Abu drānas bija tīras un kārtīgas, taču Stīvens saviebās, redzēdams bailēs pār­šķiebtās sejas un neveiklās manieres. Viņš jau nu gan būtu tos izskolojis!

Turpretim tie abi, pienbaltajā pagalmā ieraudzījuši melnu cilvēku, sastinga un nekustējās ne no vietas. Tad drosmīgākais no abiem nedroši paklanījās.

Vai šī ir Stārkros-hola? — Stīvens jautāja.

Jā, ser, — drosmīgais kalps atbildēja.

Esmu ieradies sera Voltera Poula uzdevumā. Ej un pasauc savu saim­nieku!

Kalps skriešus aizmetās prom. Pēc brīža atvērās parādes durvis un pa tām iznāca kalsns, tumsnējs subjekts.

Jūs esat trakonama priekšnieks? — noprasīja Stīvens. — Džons Segunds?

Jā, jā! — atsaucās misters Segunds. — Laipni lūdzu! Ienāciet!

Stīvens nolēca no zirga un pasvieda pavadas kalpam.

Jūs jau nav iespējams atrast! Mēs vismaz stundu braukājām pa to velna tīreli. Vai jūs varat aizsūtīt kādu pakaļ dāmas karietei? Pirms divām jūdzēm viņi nogriezās pa kreisi.

Protams! Tūlīt! — misters Segunds apliecināja. — Man ļoti žēl, ka jums tā nevedās. Kā jūs pats redzat, šī māja atrodas ārkārtīgi nomaļā vietā, bet tieši tāpēc jau sers Volters to atzina par piemērotu. Cerams, kundze jūtas labi?

Viņas gaišība ir ļoti nogurusi no ceļa.

Viss ir sagatavots viņas uzņemšanai. Cik nu bija mūsu spēkos… — Mis­ters Segunds vedināja Stīvenu tālāk. — Es zinu, tas viss nepavisam nebūs tāds kā ērtības, pie kurām viņa ir pieradusi…

īsa akmens gaiteņa galā atradās istaba, kas patīkami atšķīrās no drūmās un neviesmīlīgās apkārtnes. Viss liecināja par ērtībām un laipnu sagaidīšanu. Istabā bija gleznas un glītas mēbeles, mīksti paklāji un lampas, kas dega ar līksmu gaismu. Te bija soliņi, uz kuriem viņas gaišība varēs uzlikt kājas, ja tās būs no­gurušas, aizslietņi, kas pasargātu viņu no caurvēja, ja viņai būtu vēsi, un grā­matas, ar kurām viņa varētu izklaidēties, ja vēlētos lasīt.

Nav gana labi? — misters Segunds bažīgi vaicāja. — Es redzu pēc jūsu sejas, ka nav!

Stīvens vēra muti, lai sacītu misteram Segundam, ka viņš redz pavisam ko citu. Viņš redzēja to pašu, ko, šajā istabā ienākusi, redzēs viņas gaišība. Krēsli, gleznas un lampas bija tikai spokainas ēnas. Aiz tām, daudz blīvākas un pama­tīgākas, vīdēja "Zudušās cerības" drūmās, pelēkās zāles un kāpnes.

Taču nebija vērts mēģināt kaut ko stāstīt. Vārdi runājot pārvērstos; tie stās­tītu kaut kādas blēņas par atriebes alu, kas sabrūvēts no dusmām un ilgām; vai par meitenēm, kas jaunā mēnesī raud opālu un pērļu asaras, bet vecā mēnesī aiz viņām paliek pēdas, kas pārplūst asinīm. Tādēļ viņš apmierinājās ar īsu atbildi:

Nē, nē, viss ir gluži pienācīgs. Nekas vairāk viņas gaišībai nav vajadzīgs.

Daudziem tāds novērtējums liktos pavēss — sevišķi, ja viņi būtu paveikuši

tik lielu darbu kā misters Segunds —, taču misters Segunds neko neteica.

Tad šī ir tā dāma, ko misters Norels uzmodināja no miroņiem? — viņš apvaicājās.

Jā, — Stivens atbildēja.

Apbrīnojamais veikums, kas ir visas angļu maģijas atjaunotnes pamatā!

Jā.

Un viņa mēģināja misteru Norelu nogalināt! Tas tiešām ir ļoti savādi! Gaužām savādi!

Stīvens neko neteica. Pēc viņa domām, trakonama priekšniekam nepavi­sam neklājas lauzīt galvu par tādām lietām; turklāt viņam arī nav vērts to da­rīt, jo izdibināt patiesību tik un tā nebūs viņa spēkos.

Lai novērstu mistera Segunda domas no lēdijas Poulas un viņas šķietamā nozieguma, Stīvens sacīja:

Sers Volters pats izvēlējās jūsu iestādījumu. Nezinu, kā padomu viņš uzklausīja. Vai jūs jau sen vadāt trakonamu?

Misters Segunds sāka smietēs.

Nē, nepavisam. Apmēram divas nedēļas. Lēdija Poula būs mana pirmā aizbilstamā.

Vai tu re!

Acīmredzot tieši manu pieredzes trūkumu sers Volters uzskata par priekš­rocību! Citi džentlmeņi, kas piekopj šo arodu, ir raduši savus aizbilstamos visādi tramdīt un savaldīt ar varmācīgiem līdzekļiem, — sers Volters ļoti iebilst pret to, ka šādi varētu izrīkoties ar viņa sievu. Turpretim man, kā redzat, nemaz nav tāda paraduma. Šajā namā viņas gaišību sagaidīs vienīgi laipnība un cieņa. Ja neskaita nelielus piesardzības soļus, par kuriem liek domāt veselais saprāts — teiksim, neļaut, lai viņai pa rokai gadās ieroči un naži, — šajā mājā pret viņu izturēsies kā pret viešņu, mēs centīsimies, lai viņa justos laimīga.

Uzklausījis šos krietnos nodomus, Stīvens palocīja galvu.

Kā tas jums tā gadījās? — viņš jautāja.

Kas — šis nams?

Nē. Kā jūs kļuvāt par trakonama priekšnieku?

Ā, pavisam nejauši. Pērnajā septembrī man bija tā lielā laime iepazīties ar dāmu, vārdā misis Lenoksa, un viņa kļuva par manu labvēli. Šis nams pieder viņai. Misis lenoksa jau vairākus gadus meklēja tam labus iemītniekus, taču kā nevarēja, tā nevarēja atrast. Es viņai iepatikos, un viņa vēlējās mani iepriecināt;

tā nu viņa nolēma šeit ierīkot kādu derīgu iestādījumu un iecelt mani par tā priekšnieku. Vispirms mēs abi gribējām nodibināt burvju skolu, bet…

Burvju skolu! — Stīvens pārsteigts izsaucās. — Bet kāds tad jums sakars ar burvjiem?

Es pats esmu burvis. Visu savu mūžu esmu bijis.

Ak Kungs!

Likās, mistera Segunda paziņojums Stīvenu ir aizskāris vārīgā vietā, un mis­teram Segundam gribējās viņam atvainoties — tiesa, kā lai atvainojas par to, ka tu, redziet, esi burvis, viņš īsti nezināja. Tālab viņš turpināja savu stāstu:

Bet misteram Norelam burvju skola nebija pa prātam, un viņš atsūtīja šurp Džonu Čaildermasu, lai tas piespiestu mani atteikties no šī nodoma. Vai jūs pazīstat Džonu Čaildermasu, ser?

Pēc izskata, — Stīvens atteica. — Neesmu pārmijis ne vārda.

Sākumā mēs abi ar misis Lenoksu ļoti sparīgi grasījāmies stāties viņam pretī — misteram Norelam, ne jau Čaildermasam. Es aizrakstīju Streindžam, taču viņš manu vēstuli saņēma torīt, kad pazuda viņa sieva, un, kā jau jūs droši vien zināt, pēc dažām dienām nabadzīte nomira.

Stīvens it kā gribēja kaut ko sacīt, un misters Segunds apklusa, taču pēc mir­kļa tas papurināja galvu un stāstītājs turpināja:

Tā kā misters Streindžs mums nespēja nākt palīgā, es sapratu, ka par skolu jāaizmirst. Devos uz Bātu, un par to pavēstīju misis Lenoksai. Viņa bija ļoti laipna pret mani un apsolīja, ka mēs drīz izdomāsim kaut ko citu. Man jāat­zīstas, ka no viņas nama es izgāju pagalam nomāktā garastāvoklī. Necik tālu nepagājis, es ieraudzīju savādu skatu. Ceļa vidū bija apstājies kāds radījums melnās skrandās. Tā iekaisušajās, sarkanajās acīs nebija ne kripatiņas prāta un cerības. Viņš vicināja rokas, atkaudamies no rēgiem, un pilnā kaklā kliedza, lūg­damies, lai tie ir viņam žēlīgi. Nabaga dvēsele! Tie, kas ir slimi pie miesas, spēj rast atgūtni miegā, bet no šī cilvēka, to es uzreiz sapratu, viņa dēmoni neat­stāsies arī sapņos. Ieliku viņam rokā dažas monētas un gāju tālāk. Nezinu, vai es pa ceļam daudz par viņu domāju, taču tiklīdz spēru soli pār šā nama sliek­sni, atgadījās kaut kas ļoti dīvains. Man liekas, tādas lietas dēvē par vīzijām. Es ieraudzīju vājprāti ar visiem viņa murgiem šajā priekšnamā — gluži tāpat kā biju redzējis Bātā — un kaut ko sapratu. Es sapratu, ka šis klusais un vientuļais nams varētu būt patvērums tiem, kas slimi pie dvēseles. Aizrakstīju misis Lenoksai, un viņa manu jauno ieceri atbalstīja. Jūs sacījāt, ka nezināt, kas mani ieteicis seram Volteram. Čaildermass. Čaildermass teica, ka viņš lūkos man palīdzēt.

Būtu ļoti labi, ser, — vārdu ņēma Stīvens, — būtu labi, ja jūs censtos ne­pieminēt savu arodu vai šo skolu, vismaz sākumā. Itin nekas — ne šai pasaulē, ne kādā citā — viņas gaišībai neaizdotu tādas bēdas kā apziņa, ka viņa ir no­nākusi vēl viena burvja jūgā.

Jūgā! — misters Segunds satriekts iesaucās. — Kādus dīvainus vārdus jūs izvēlaties! Es patiesi ceru, ka nevienam un nekad neliksies, ka viņš nonācis manā jūgā! Kur nu vēl šai lēdijai!

Stīvens vērīgi raudzījās viņam acīs.

Ir skaidrs, ka jūs esat pavisam citāds burvis nekā misters Norels, — viņš bilda.

Es ceru, — misters Segunds nopietni atbildēja.

Apmēram pēc stundas viņi izdzirdēja pagalmā rosību. Abi izgāja pretī viņas gaišībai. Zirgi un kariete nebija varējuši šķērsot mūļu tiltu, un pēdējos piec­desmit garā ceļojuma jardus lēdija Poula bija spiesta noiet kājām. Viņa nāca, mezdama baiļpilnus skatienus uz nemīlīgo, apsnigušo pagalmu, un Stīvens nodomāja, ka tikai visbriesmīgākie cietsirži, redzot viņu — tik jaunu, daiļu un nelaimīgu, — nemestos piedāvāt viņai visu atbalstu un palīdzību, kas ir viņu spēkos. Viņš sirdī nolādēja misteru Norelu.

Misters Segunds, lēdiju Poulu ieraugot, manāmi satrūkās. Viņš uzreiz pa­skatījās uz dāmas kreiso roku, taču to slēpa cimds. Steigšus attapies, viņš sveica viešņu Stārkros-holā.

Abi apsēdās salonā, un Stīvens atnesa tēju.

Man stāstīja, ka jūsu gaišība ļoti bēdājusies par misis Streindžas nāvi, — misters Segunds ierunājās. — Lūdzu, pieņemiet manus līdzjūtības apliecinājumus!

Lēdija Poula aizgrieza galvu, slēpjot asaras.

Līdzjūtība drīzāk pienāktos viņai, nevis man, — viņa sacīja. — Mans vīrs piedāvājās aizrakstīt misteram Streindžam un izlūgties kādu misis Strein­džas portretu man par mierinājumu. Kālab gan? Vai tad es varēšu aizmirst viņas seju, ja mēs abas ik nakti piedalāmies vienās un tajās pašās ballēs un procesijās — un droši vien darīsim to visu atlikušo dzīvi. Stīvens zina. Stivens saprot.

Jā, jā, — misters Segunds steidzās atsaukties. — Es zinu, dejas un mūzika jūsu gaišību šausmina. Nebaidieties — te nekas tāds netiks pieļauts. Te mums būs tikai tas, kas jūs iepriecinās, tikai tas, kas padarīs jūs laimīgāku. — Viņš sāka stāstīt par grāmatām, ko abi kopā varētu lasīt, un par pastaigām, kurās dosies pavasarī, ja viņas gaišībai labpatiks.

Stīvenam, rosoties ap tējas traukiem, tā šķita pavisam nevainīga saruna — vien reizi vai divas viņš pamanīja, ka misters Segunds novērš acis no viņas gai­šības, palūkojas pats uz sevi un tad atkal paskatās uz lēdiju Poulu ar asu, caur­urbjošu skatienu, kas mulsināja un lika justies neveikli.

Kariete, kučieris un sulainis palika Stārkros-holā lēdijas Poulas rīcībā, tur­pretim Stīvenam bija jāatgriežas Hārlij-strītā. Agri no rīta, kad viņas gaišība ieturēja brokastis, Stīvens devās ardievoties no viņas.

Kad viņš paklanījās, lēdija Poula pasmējās — pusmelanholiski, pusuzjautrināti:

Cik smieklīgi tā atvadīties, kad mēs abi zinām, ka jau pēc dažām stundām atkal tiksimies. Neraizējies par mani, Stīven! Te man būs labāk. Es zinu.

Stīvens aizgāja uz stalli, kur jau bija apseglots viņa zirgs. Kad viņš sāka vilkt cimdus, aiz muguras kāds ierunājās:

Atvainojiet!

Tur stāvēja misters Segunds, tikpat nedrošs un kautrīgs kā vienmēr.

Vii drīkstu jums ko pavaicāt? Kāda burvestība ieskauj jūs abus ar viņas gaišību? — Viņš pacēla roku, it kā grasīdamies ar pirkstu galiņiem aizskart Stīvena seju. — Jums uz lūpām ir sarkanbalta roze. Viņai arī — tāda pati. Ko tas nozīmē?

Stīvens pielika roku pie lūpām, lūr nekā nebija. Taču uz brīdi neizturami sagribējās misteram Segundam pastāstīt visu — par burvestībām, kas savā varā turēja gan viņu, gan abas sievietes. Viņam likās, ka misters Segunds spētu viņu saprast: varbūt misters Segunds patiesībā ir spēcīgs burvis — dižāks par Strein- džu un Norclu — un izdomās, kā stāties pretī džentlmenim ar matiem kā dzelk­šņa pūkas. Tomēr šī aušīgā iedoma acumirklī izgaisa. Virsroku ņēma Stīvena dabiskā neuzticēšanās angļiem — un jo sevišķi angļu burvjiem.

Es nesaprotu, par ko jūs runājat, — viņš ātri atbildēja, uzlēca zirgā un aizjāja, vairs nepateicis ne vārda.

Tik briesmīgus ceļus kā tai ziemas dienā viņš savā mūžā vēl nebija redzējis. Dubļi dangās bija sasaluši un kosas cietas kā dzelzs. Laukus un ceļus klāja bieza, balta apkala, un ledainā migla drūmo dienu padarīja tikai vēl drūmāku.

Viņa zirgs bija viena no neskaitāmajām džentlmeņa veltēm: stalta ķēve sniega baltumā, bez nevienas melnas spalviņas. Tā bija strauja un spēcīga, un

Stīvenam pieķērusies tik ļoti, cik vien zirgs var pieķerties cilvēkam. Stīvens bija to nosaucis par Florenci un šaubījās, vai pašam princim reģentam vai hercogam Velingtonam ir labāki zirgi. Viena no dīvainībām viņa ērmotajā, burvestību piesātinātajā dzīvē bija tā, ka viņš varēja doties, kurp dodamies — neviens ne­brīnījās par to, ka melnādainam kalpam pieder karaļvalsts labākais zirgs.

Apmēram divdesmit jūdžu uz dienvidiem no Stārkros-holas bija mazs ciems. Ceļš meta asu līkumu pie liela savrupnama ar dārzu, kas palika labajā pusē, bet kreisajā vīdēja staļļa drupas. Tieši tai brīdī, kad Stīvens jāja garām namdurvīm, no līkuma lielā ātrumā izripoja kariete, un gandrīz notika sadursme. Kučieris atskatījās, meklēdams, kas sabiedējis viņa zirgus un licis viņam pievilkt grožus. Ieraudzījis vienīgi melnādaini, viņš atvēzēja pātagu. Sitiens trāpīja nevis Stīve­nam, bet Florencei tieši virs labās acs. Zirgs aiz sāpēm un bailēm saslējās pakaļ­kājās un paslīdēja uz ledainā ceļa.

Likās, visa pasaule kūleniski aiziet pa gaisu. Pēc brīža, atkal nācis pie ap­ziņas, Stīvens saprata, ka guļ zemē. Florence bija pakritusi. Viņš pats bija aizli­dojis sānis, taču kreisā kāja bija iesprūdusi kāpslī un izliekta biedīgi greizi — viss lika domāt, ka tā ir lauzta. Izvilcis pēdu no kāpšļa, viņš labu brīdi sēdēja; reiba galva un bija nelabi. Pāri sejai it kā tecēja kaut kas slapjš, rokas kritienā bija nobrāztas jēlas. Stīvens mēģināja uzķepuroties stāvus un atvieglots saprata, ka viņš to spēj; acīmredzot kāja gan bija sasista, tomēr lauzta nebija.

Florence krākdama gulēja zemē, mežonīgi pārgriezusi acis. Kāpēc viņa ne­mēģina piecelties, kāpēc pat nespārdās? Zirgs tikai briesmīgi drebēja pie visām miesām, citādi tas nekustējās. Tā kājas bija stīvas un sastingušas kaut kādā neveiklā leņķī. Te Stīvens beidzot saprata: viņa nespēj pakustēties — bija sa­lauzts mugurkauls.

Viņš pavērās uz savrupnamu, cerēdams, ka varbūt kāds iznāks ārā un viņam palīdzēs. Pie loga uz. brīdi pienāca sieviete. Stīvens paspēja pamanīt elegantas drā­nas un dzedru, augstprātīgu seju. Pārliecinājusies, ka viņas īpašums sadursmē necik nav cietis, dāma nozuda, un Stīvens viņu vairs neredzēja.

Nometies zemē blakus Florencei, viņš noglāstīja tās galvu un plecu. No seglu somas izņēma pistoli, pulverdozi, lādējamo koku un patronu. Iebūkāja pulveri un patronu. Tad piecēlās un līdz galam atvilka gaili.

Ar to pašu viņa apņēmība bija cauri. Florence bija viņam bijusi uzticama draudzene: viņš nespēja to nogalināt. Stīvenu pārņēma izmisums, un viņš jau grasījās padoties, taču pēkšņi aiz muguras atskanēja rīboņa. No līkuma iz­brauca rati, kurus vilka liels, gauss, pēc izskata rāms zirgs. Tie bija važoņa rati, un ratpriekšā sēdēja arī pats važonis, miesās ražens vīrs ar tuklu, apaļu seju, ģērbies mūžvecos svārkos. Ieraudzījis Stīvenu, viņš pievilka grožus.

Ei, puis! Ko tad tu tur dari?

Stīvens ar pistoli pamāja uz Florenci.

Vezumnieks izrāpās no ratiem un pienāca pie Stīvena.

Bija glīts lopiņš, — viņš laipni noteica, uzsita Stīvenam uz pleca un līdz­jūtīgi iepūta viņam sejā kāpostu smārdu. — Bet glābjams viņš, puis, vairs nava.

Važonis novērsa skatienu no Stīvena sejas un palūkojās uz pistoli. Izstiepis roku, viņš saudzīgi cēla stobru augšup, līdz tas bija notēmēts uz Elorences dre­bošo galvu. Kad Stīvens joprojām nešāva, viņš vaicāja:

Man izdarīt tavā vietā, puis?

Stīvens pamāja.

Važonis paņēma pistoli. Stīvens aizgriezās. Noskanēja šāviens — cik bries­mīga skaņa —, uzreiz pēc tā sākās briesmīga ķērkšana un spārnu žvākstoņa: spārnos visi reizē pacēlās apkaimes putni. Stīvens atskatījās. Florence vēl reizi noraustījās un vairs nekustējās.

Paldies, — viņš teica važonim. Dzirdēdams to aizejam, Stīvens nodo­māja, ka vīrs kāps ratos un dosies prom, taču pēc brīža tas atgriezās, iegrūda Stīvenam sānos dunku un iespieda rokā melnu pudeli.

Stīvens norija malku. Tas bija džins, prasts un sīvs. Viņam uznāca klepus.

Neraugoties uz to, ka par savām drānām un zābakiem Stīvens būtu varējis nopirkt ij zirgu, ij vezumu un vismaz divas reizes, važonis izturējās pret viņu ar možu pārākumu, kādu baltie parasti izjūt pret melnādainiem. Pārdomājis visus apstākļus, viņš paziņoja Stīvenam, ka pirmām kārtām vajag aizvākt no ceļa beigto zirgu.

Vērtīgs lopiņš — ir dzīvs, ir miris. Ja tavs saimnieks dabūs zināt, ka naudu un zirgu pievācis kāds cits, viņš tev galvu neglaudīs.

Tas nebija saimnieka zirgs, — atteica Stīvens. — Tas bija mans.

Ei! — iesaucās važonis. — Tu paskat!

Uz Florences sniegbaltā sāna sēdēja melns krauklis.

Nē! — Stīvens iekliedzās un metās uz priekšu, lai putnu padzītu. Taču važonis saķēra viņu aiz rokas.

Nē, puis! Ko tu dari! Tas uz laimi! Simt gadu neesmu matījis tik laimīgu zīmi!

Uz laimi! — Stīvenam gan tā nelikās. — Ko tu runā?

Tā tak ir vecā Karaļa zīme, vai ne, ko? Krauklis uz kaut kā balta. Vecā Džona karogs!1

Važonis pavēstīja Stīvenam, ka tepat netālu esot viena vietiņa, kur par nieka naudu viņam palīdzēšot aizvākt Florences līķi. Stīvens uzrāpās uz bukas, un važonis aizveda viņu uz kādām zemnieku mājām.

Mājas saimnieks nekad nebija redzējis melnādainu cilvēku un pagalam sa- stulba, kad tāds ērmeklis pēkšņi uzradās viņa pagalmā. Par spīti visiem pierā­dījumiem, kas liecināja par pretējo, viņš tā arī nespēja noticēt, ka Stīvens prot angliski. Važonis, juzdams līdzi apjukušajam zemniekam, stāvēja Stīvenam bla­kus, laipni atkārtodams visu, ko viņš sacīja, lai zemnieks labāk saprastu. Tomēr nekāda labuma no tā vienalga nebija. Zemnieks neklausījās ne uz vienu, ne uz otru, tikai ieplestu muti blenza uz Stīvenu un izteica piezīmes par viņu vienam no saviem puišiem, tikpat apstulbušam. Zemnieks spriedelēja, vai, Stīvenam kaut ko aizskarot, melnums nākot nost, un neskopojās ari ar citām uzbāzīgām un nepatīkamām izteikām. Visi Stīvena rūpīgie norādījumi par Florences mirstīgo atlieku aizvākšanu bija tukša skaņa, kamēr no tuvīnā tirgus neatgriezās saim­niece. Zemnieka sieva bija pavisam cita kaluma cilvēks. Viņa skaidri zināja, ka labi ģērbies cilvēks ar vērtīgu (kaut arī beigtu) zirgu uzskatāms par džentlmeni, lai kādas krāsas ādā tam labpatiktu staigāt. Saimniece pastāstīja Stīvenam par kaķugaļas vīru, kas savāc šomāju beigtos zirgus un kurš zināšot izrīkoties ar gaļu, bet kaulus un nagus pārdošot līmes vārītājiem. Viņa pateica arī, cik kaķu­gaļas vīrs samaksās, un apsolīja visu ar viņu sarunāt, ja pati varēs paturēt trešo daļu naudas. Stīvens piekrita.

Abi ar važoni viņi izgāja no māju pagalma uz šaurā ceļa.

Paldies! — Stīvens tencināja. — Bez jūsu palīdzības tas būtu bijis vēl grū­tāk. Pats par sevi saprotams, es jums atlīdzināšu par pūlēm. Taču baidos, ka man vajadzēs vēl mazliet jūs apgrūtināt. Es nevaru nokļūt mājās, un būtu jums ļoti pateicīgs, ja jūs varētu mani aizvest līdz tuvākajai zirgu pasta stacijai.

Ne-ē, nekā nebija! — važonis attrauca. — Vāc prom to zutcntiņu, puis, es aizvedīšu tevi uz Donkāsteru, un gluži par pliku velti!

' Džona Askglāsa ģerbonis bija "krauklis lidojumā": melns krauklis baltā laukumā.

Patiesībā Stīvenam daudz labāk būtu paticis nokļūt tuvākajā zirgu pasta sta­cijā, taču važonis tā priecājās par uzradušos ceļabiedru, ka pieklājība un patei­cība lika braukt kopā ar viņu.

Rati palēnām ripoja uz Donkāsteras pusi, metot līkumus pa lauku ceļiem, nonākot pie traktieriem un ciemiem no dīvainas, negaidītas puses. Te viņi iz­krāva gultas rāmi, tur kēksu ar žāvētiem augļiem, pieņēma neskaitāmus ērmotu apveidu saiņus. Reiz viņi apstājās pie mazītiņa namiņa, kas viens pats stāvēja meža vidū aiz augsta, kaila dzīvžoga. Te viņi no mūžvecas kalpones rokām sa­ņēma melnu, senlaicīgu un ribainu putnubūri ar ļoti mazu kanārijputniņu. Va­žonis stāstīja Stīvenam, ka tas piederējis vecai, nesen nomirušai dāmai, un tagad jānogādā viņas māsas mazmeitai, kas dzīvo uz dienvidiem no Selbī.

Drīz pēc tam, kad kulbā bija noglabāts kanārijputniņš, Stīvens satrūkās, izdzirdējis pērkondimdošus krācienus, kas piepeši sāka skanēt no tās pašas vie­tas. Nelikās ticami, ka tik briesmīgs troksnis varētu nākt no tik sīka putniņa, un Stīvens nosprieda, ka ratos brauc vēl kāda persona, ko viņam pagaidām nav bijis tas gods ieraudzīt.

Važonis izņēma no groza lielu gaļas pīrāgu un siera gabalu. Ar pamatīgu tuteni nogriezis 110 pīrāga prāvu ņuku, viņš it kā grasījās to piedāvāt Stīvenam, taču pēkšņi sāka šaubīties:

Vai mellie ēd to pašu, ko mēs? — viņš jautāja, it kā lēsdams, ka varbūt melnādainie ēd zāli vai mēnesstarus.

Jā, — Stīvens apstiprināja.

Važonis iedeva viņam pīrāgu un gabalu siera.

Paldies! Vai otrs jūsu pasažieris neko nevēlas?

Viņš gribēs gan. Kad pamodīsies. Es viņu paņēmu Riponā. Tukšinieks, kabatā vējš svilpo. Domāju, būs ar ko mēli patrīt. Sākumā jau viņš pļāpāja gan, bet pie Borobridžas nolikās gulēt un nu tikai sūt kā lācis migā.

Tas gan nav pieklājīgi.

Ē, lai tak sūt. Tu iekāpi, varu runāt ar tevi.

Viņš droši vien bija ļoti noguris, — Stīvens prātoja. — Nemodās ne no šāviena, ar kuru jūs piebeidzāt manu zirgu, ne pa to laiku, kamēr mēs bijām pie tā lauku nejēgas, nemanīja ne gultas rāmi, ne kanārijputniņu — neko no visas dienas notikumiem. Uz kurieni viņš dodas?

Viņš? Nekur nedodas? Tāpat vien klaiņā apkārt. Viņu vajā kaut kāds liels vīrs no Londonas, tāpēc viņš nekur ilgi nevar palikt — tā zeļļa kalps sadzīs viņu rokā.

Ak tā?

Viņš ir tāds kā zils, — važonis norādīja.

Zils? — Stīvens neizpratnē atkārtoja.

Važonis palocīja galvu.

Kā tas var būt? Zils no aukstuma? Vai piekauts?

Ne-ē, puis. Tev āda ir mella, bet viņam ir zila. Ei! Man ratos ir viens ar mellu un otrs ar zilu ādu! Kaut ko tādu nu gan es neesmu dzirdējis. Vei še, ja ieraudzīt mellu zelli ir uz laimi — gan jau tā ir, tāpat kā ar kaķiem, — tad viens ar mellu ādu, otrs ar zilu tai pašā reizē — tas tak kaut ko nozīmē. Bet ko?

Varbūt tas kaut ko tiešām nozīmē, — minēja Stīvens, — bet ne jums. Varbūt tas kaut ko nozīmē viņam. Vai man.

Ne-ē, ko nu mels, — važonis nepiekrita. — Tas tak notiek ar mani!

Stīvens prātoja par nepazīstamā ādas dīvaino krāsu.

Varbūt viņš ir slims?

Kas to lai zina, — važonis attrauca, nevēlēdamies iesaistīties minējumos.

Kad abi bija ieturējušies, važonis sāka klanīt galvu un itin drīz bija aizmi­dzis ciešā miegā tāpat ar grožiem rokās. Rati rāmi ripoja tālāk zirga vadībā — tas bija lopiņš ar teicamu prātu un spriestspēju.

Stīvens jutās gaužām noguris. Viņu stipri nomāca domas par lēdijas Poulas skumjo trimdu un negaidītā atvadīšanās no Florences. Labi, ka vismaz uz brīdi vairs nevajadzēja tērgāt ar važoni!

Reiz viņš izdzirdēja murmināšanu, kas lika domāt, ka zilādainis mostas. Sākumā nevarēja saprast, par ko tas runā, taču pēc mirkļa skaidri un gaiši at­skanēja: — Vergs, kam nebija vārda, būs valdnieks svešā zemē…

Stīvenam pārskrēja šermuļi: tas pārlieku atgādināja džentlmeņa solījumu iesēdināt viņu Anglijas karaļa tronī.

Metās tumšs. Stīvens apturēja zirgu, norāpās no bukas un aizdedza trīs sen­laicīgos lukturus, kas karājās pie kulbas. Kad viņš grasījās kāpt atpakaļ uz bukas, no ratu pakaļas pēkšņi izlīda skrandaina, izspūrusi persona; tā nolēca uz le­dainās zemes un nostājās viņam pretī.

Izspūrusī persona laternas gaismā nopētīja Stīvenu.

Vai esam jau klāt? — tā ķērkstošā balsī noprasīja.

Kur — klāt? — Stivens jautāja pretī.

Svešais brīdi pārdomāja šo lietu, tad nolēma izteikt sākotnējo jautājumu citādi:

Kur mēs esam?

Nekur. Varētu būt, ka starp kaut kādu vietu, ko sauc par Uleskelfu, un citu vietu, ko sauc par Torpu Vilabī.

Kaut arī svešais pats bija prašņājis, neizskatījās, ka šīs ziņas viņu daudz intere­sētu. Tā netīrais krekls līdz viduklim bija vaļā, un Stīvens tagad redzēja, ka važoņa apraksts ir bijis visnotaļ maldinošs. Šis cilvēks nebija zilādains tādā nozīmē, kādā Stīvens bija melnādains. Kārnajam, šaubīgajam subjektam ar vanaga ģīmi ādai tās dabiskajā stāvoklī vajadzētu būt tādā pašā krāsā kā jebkuram citam anglim, taču to viscaur klāja ērmots zilu līniju, punktu, ķeksīšu un aplīšu raksts.

Vai jūs pazīstat Džonu Čaildermasu, to burvja kalpu? — svešais jautāja.

Stīvens salēcās — kā jau cilvēks, kuram divu dienu laikā divi pilnīgi sveši cilvēki uzdod vienu un to pašu jautājumu.

Pēc izskata. Neesmu pārmijis ne vārda.

Svešais pavīpsnāja un piemiedza ar aci:

Viņš jau astoņus gadus dzenā mani rokā. Tā ari nav atradis. Es iegriezos viņa saimnieka Jorkšīras namā. Liela parka vidū. Labprāt būtu kaut ko nospē­ris. Kad es biju pie viņa Londonā, pievācu pāris pīrāgu.

Piepeši nonākt aci pret aci ar pašapzinīgu zagli bija mazliet mulsinoši, tomēr Stīvenu gribot negribot pārņēma kas līdzīgs brālīgām jūtām pret tādu, kurš gri­bēja apzagt burvi. Galu galā, ja nebijis mistera Norela, ne lēdija Poula, ne viņš pats nebūtu nonākuši burvju lāsta varā. Viņš iebāza roku kabatā un izvilka di­vas sudraba kronas.

Ņem! — viņš teica.

Kas tad nu? — svešais aizdomīgi noprasīja (taču naudu paņēma).

Man tevis žēl.

Kāpēc?

Ja tas, ko man stāstīja, ir tiesa, tev nav māju.

Svešais atkal pavīpsnāja un pakasīja netīro vaigu.

Bet, ja tiesa ir tas, ko stāstīja man, tad tev nav vārda!

Ko?

Man gan ir vārds. Mani sauc Vinkuls. — Viņš saķēra Stīvenu aiz rokas. — Kāpēc tu satrūkies?

Nepavisam, — Stīvens liedzās.

Satrūkies gan. Pirms mirkļa.

Stīvens vilcinājās.

Tava āda ir vienās švīkās, un tai ir dīvaina krāsa. Man likās, varbūt šīs švīkas nozīmē, ka tu esi slims ar kādu ligu.

Nē, to mana āda nenozīmē, — paziņoja Vinkuls.

Āda — nozīmē? — Stīvens atkārtoja. — Tu runā dīvaini. Bet tiesa — āda var nozīmēt ļoti daudz. Mana nozīmē, ka jebkurš publiskā vietā var man iesist, nebaidoties no sekām. Tā nozīmē, ka draugi ne vienmēr vēlas, lai viņus redz uz ielas kopā ar mani. Tā nozīmē, ka es varu izlasīt neskaitāmas grāmatas, apgūt nez cik valodu, es tik un tā būšu vienīgi māžeklis — kā runājoša cūka vai zirgs, kas prot rēķināt.

Vinkuls vīpsnāja.

Toties mana āda nozīmē tieši pretējo. Tā nozīmē, ka tu celsies augstu, karali bez vārda. Tā nozīmē, ka tava valsts tevi gaida un tavi ienaidnieki tiks izdeldēti. Tā nozīmē, ka stunda ir gandrīz situsi. Vergs, kam nebija vārda, liks galvā sudraba kroni; vergs, kam nebija vārda, būs valdnieks svešā zemē…

Tad, turēdams Stīvenu cieši aiz rokas, Vinkuls noskandēja visu pare­ģojumu.

Tā, — viņš beigās noteica, — es esmu to pateicis abiem burvjiem, nu pateicu arī tev. Pirmā mana uzdevuma daļa ir izpildīta.

Bet es taču neesmu burvis, — Stīvens iebilda.

Es neko tādu neapgalvoju, — Vinkuls attrauca. Viņš nebrīdinādams pa­laida vaļā Stīvena roku, ievīstījās savā skrandainajā svārkā, ienira tumsā, kas sākās aiz lukturu gaismas loka, un prom bija.

Pēc dažām dienām džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas izteica negaidītu vēlēšanos noskatīties vilku medības; cik varēja noprast, viņš vairākus gadsim­tus neko tādu nebija redzējis.

Tieši tobrīd vilkus medīja Zviedrijas dienvidos, un viņš nevilcinādamies devās turp, paķerdams līdzi arī Stīvenu. Piepeši Stīvens attapās, stāvēdams uz resna zara mūžvecā ozolā piesniguša meža vidū. Viņam atklājās lielisks skats uz laucīti, kur zemē bija ierakta gara kārts. Kārts galā bija veca ratu rumba, uz rumbas ar daudzām virvēm bija droši piesiets kazlēns. Tas žēlabaini blēja.

No meža pazagšus iznāca vilku saime: ķenkaraini no spalvā salipušā sniega un sarmas, tie nenolaida no kazlēna badīgus skatienus. Kolīdz tie parādījās, malu malās sāka riet suņi, un varēja redzēt lielā ātrumā tuvojamies jātniekus. Laucītē iebrāžas suņu bars; divi priekšējie suņi uzlēca vilkam kumbrā, un visi trīs pārvērtās par rūcīgu, šņakstīgu, kodīgu un valstīgu rumpju, kāju un zobu ka­molu. Pietraucās mednieki un vilku nošāva. Pārējie bara vilki kā pelēka straume nozuda starp tumšajiem kokiem, suņi un mednieki tiem uz pēdām.

Kolīdz vienā vietā izpriecas izsīka, džentlmenis Stīvena pavadībā ar maģijas palīdzību pārcēlās citur, kur varētu iet jautrāk. Šādā vīzē viņi ceļoja no galotnes uz galotni, no paugura virsotnes uz klintsragu, pa ceļam piestādami arī baznī­cas torņa galā kādā ciemā, kur visiem koka namiņiem logi un durvis bija ēr­motu un pasakainu aprišu, bet jumtus klāja smalks sniegs, kas spoži zaigoja saulē.

Kad viņi kādā klusā meža nostūrī gaidīja medniekus, lejā garām viņu ko­kam pēkšņi paskrēja vientuļš vilks. Tas bija neparasti skaists dzīvnieks ar spo­žām, tumšām acīm un spalvu, kas spīdēja kā mitrs slāneklis. Vilks palūkojās augšup un uzrunāja džentlmeni valodā, kas izklausījās pēc ūdens čalām akme­ņos, pēc vēja nopūtām kailos zaros, pēc uguns sprakšķiem, sadedzinot sausus zarus.

Džentlmenis atbildēja viņam tai pašā mēlē, tad bezbēdīgi nosmēja un pa­māja, lai vilks iet prom.

Vilks raidīja viņam vēl vienu pārmetuma pilnu skatienu un aizskrēja.

Lūdzās, lai es viņu glābju, — džentlmenis paskaidroja.

Ai, vai jūs nevarētu to izdarīt, ser? Nespēju noskatīties, kā šie cēlie dzīv­nieki iet bojā!

Mīkstsirdīgais Stīvens! — mīlīgi novilka džentlmenis. Taču vilku neiz­glāba.

Stīvenam vilku medības it nemaz nepatika. Jā, mednieki bija drošsirdīgi un viņu suņi bija uzticami un dedzīgi, taču kopš Florences nāves bija aizritējis pā­rāk īss laiks, lai viņš spētu tīksmināties par to, kā iet bojā dzīvas radības, it se­višķi tik spēcīgas un skaistas kā vilki. Domādams par Florenci, viņš atcerējās, ka vēl nav pastāstījis džentlmenim par savu tikšanos ar zilādaini no važoņa ra­tiem un par tā pareģojumu. Tad nu viņš par to pastāstīja.

Tiešām? Hm, tas nu gan ir negaidīti! — džentlmenis paziņoja.

Vai jums jau bija gadījies dzirdēt šo pareģojumu, ser?

Kā gan citādi? Es to ļoti labi zinu. Tāpat kā visa mana cilts. Šo pareģo­jumu izteicis… — te džentlmenis pateica kādu vārdu, ko Stīvens nesaprata. [83] [1] Domājams, tas bija karaļa Krauk|a īstais sidu vārds, kas, pec Džonatana Streindža domām, nozīmēja "Strazds". — Tu viņu drīzāk pazīsti ar viņa angļu vārdu: Džons Askglāss, karalis Krauklis. Bet es nesaprotu, kā pareģojums saglabājies Anglijā. Man nelikās, ka angļi vēl interesējas par tādām lietām.

Vergs, kam nebija vārda! Tas laikam ir par mani, ser, vai tiesa? Tad jau iznāk, ka šis pareģojums apgalvo — es kļūšu par karali!

Bet protams tu kļūsi par karali! Es taču tā teicu, un šais lietās es nemē­dzu kļūdīties. Bet, Stīven, lai cik ļoti es tevi mīlu, šis pareģojums nepavisam uz tevi neattiecas. Tajā visvairāk runāts par angļu maģijas atjaunotni, un tā vieta, ko tu man noskandēji, patiesībā nemaz nav pareģojums. Karalis gremdējas at­miņās par to, kā viņš kļuva par valdnieku trijās savās karaļvalstīs — vienā Anglijā, vienā Elfu valstī un vienā Ellē. Par vergu bez vārda viņš sauc pats sevi. Feju valstī viņš bija vergs, kam nebija vārda, brugā paslēpts mazs kristiešu bērns, kuru turp, izzagtu no Anglijas, bija atnesusi ļauna jo ļauna lauma.

Stīvens jutās ērmoti vīlies, kaut pats nesaprata, kas te būtu, par ko vilties. Viņš taču nevēlējās kļūt par kaut kādu karali. Viņš nebija anglis; viņš nebija afrikānis. Viņš nekur nebija savējais. Vinkula vārdi uz neilgu laiku bija likuši viņam justies piederīgam, viņš bija it kā iekļāvies vēstures rakstā un viņa dzīvei bija sava sūtība. Taču tas viss izrādījās vēja smalsts.