Džonatans Streindžs un misters Norels

46 "Debesis runaja ar mani…"

1816. gada janvāris

Diena kija tumsa. Ledains vējš dzenāja sniega pārslas un pūta mistera Norela bibliotēkas logos, aiz kuriem, rakstīdams darījumu vēstules, sēdēja Čaildermass. Kaut pulkstenis bija tikai desmit no rīta, jau bija aizdegtas sveces. Valdīja pil­nīgs klusums, vien kamīna režģī lāgiem izčūkstēja pa oglei un, slīdēdama pāri papīram, nočirkstēja Caildermasa spalva.

Hanover-skvērs 1816. gada 8. janvārī

Lordam Sidmutam, iekšlietu ministram

Milord,

saskaņā ar mistera Norela vēlēšanos ziņoju, ka burvestības, kurām jānovērš upju pārplūšana Safolkas grāfistē, ir gatavas. Rēķins šodien tiks nosūtīts uz Valsts kasi misteram Vinnam…

Kaut kur sēri dimdēja zvans. Kaut kur ļoti tālu. Čaildermass to gandrīz nedzir­dēja, taču no zvana skaņām itin viss ap viņu kļuva arvien tumšāks un skumīgāks.

…Burvestība noturēs ūdeņus upju parasto gultņu robežās. Tiesa, misters Līvss, jaunais inženieris, kuram Safolkas lords vietvadis uzdeva novērtēt, cik iztu­rīgi ir esošie tilti un citas ar upēm saistitās būves, ir izteicis zināmas šaubas…

Viņa priekšā pletās vientulīga ainava. Viņš to redzēja ļoti skaidri, gluži kā labi pazīstamu vietu vai gleznu, kas gadu no gada bijusi acu priekšā. Brūnu, tukšu lauku klaids un ēku drupas zem nemīlīgām, pelēkām debesīm…

…vai tilti pār Stauru un Orvelu spēs izturēt spēcīgās ūdens gāzmas, kas allaž veidojas lietavu laikā. Misters Līvss ierosina nekavējoties rūpīgi izpētīt visus Safolkas tiltus, ūdensdzirnavas un braslus, sākot ar Stauru un Orvelu. Cik man zināms, viņš par to Jūsu gaišībai jau ir aizrakstījis…

Tagad viņš ne tikai domāja par vientuļo ainavu. Likās, viņš pats tajā atrodas. Viņš stāvēja uz sena, dangaina ceļa, kas vijās augšup melnā pakalnā, turp, kur debesīs pulcējās liels melnu putnu bars…

…Misters Norels noraidīja ierosinājumu ierobežot burvestību laikā. Viņš ir tādos ieskatos, ka burvestība būs spēkā tikmēr, kamēr tecēs upes, tomēr viņš lūdz izteikt Jūsu gaišībai priekšlikumu pēc divdesmit gadiem pārbaudīt bur­vestību. Nākamās nedēļas otrdienā misters Norels sāks pielāgot šo pašu bur­vestību Norfolkas grāfistei…

Melnie putni pelēkajās debesīs atgādināja melnus burtus. Vēl brīdis, un viņš sapratīs, kas tur rakstīts. Akmeņi uz senā ceļa ir zīmes, kas pareģo ceļinieka gaitas.

Čaildermass salēcās un atjēdzās. Spalvaskāts gandrīz izslīdēja viņam no rokas, uz vēstules izšļakstījās tinte. Viņš apjucis paskatījās apkārt. Nē, liekas, tas nebija sapnis. Visi vecie, pazīstamie priekšmeti bija savās vietās: grāmatas plauktos, spogulis, tintnīca, kamīna biguļi, Mārtiņa Peila porcelāna statuete. Taču viņš bija sācis šaubīties par savām maņām, vairs neticēja, ka grāmatas, spoguļi, sta­tuete tiešām te ir. Likās, viss, ko viņš redz, ir tikai plāna tēne, ko var aizķert ar nagu, noplēst un aiz tās atklāsies saltā, tukšā ainava.

Brūnie lauki bija applūduši; tos krustoja un šķērsoja ledaini pelēku lāmu virtenes. Lāmu raksts kaut ko vēstīja. Ar lāmām laukos bija rakstījis lietus. Lāmas bija lietus buramvārdi, un melno putnu virpuļi pelēkajās debesīs bija buram- vārdi, ko rakstīja debesis, un pelēkbrūno zāles stiebru šūpas bija vēja buramvārdi. Visam bija nozīme.

Čaildermass pielēca kājās un sapurinājās. Steigšus pagājās pa bibliotēku un pašķindināja zvanu, saukdams kalpu. Taču, kamēr viņš gaidīja, no jauna stājās spēkā maģija. Kad ieradās Lūkass, Čaildermass vairs nezināja, vai viņš atrodas mistera Norela bibliotēkā vai stāv uz mūžsena ceļa…

Viņš no visa spēka papurināja galvu un samirkšķināja acis.

— Kur saimnieks? — viņš jautāja. — Kaut kas nav labi.

Lūkass raudzījās pretī ar jaušamām bažām.

Mister Čaildermas? Vai jūs neesat slims, ser?

Nepievērs uzmanību. Kur ir misters Norels?

Admiralitātē, ser. Man likās, jūs to zināt. Pirms stundas viņam pakaļ atbrauca kariete. Drīz viņam jau vajadzētu būt atpakaļ.

Nē, — Čaildermass neticēja. — Nevar būt. Viņš noteikti nekur nav aizbraucis. Vai tu skaidri zini, ka viņš nesēž kabinetā burdams?

Skaidri zinu, ser. Es redzēju karieti aizbraucam, un saimnieks tajā sēdēja. Es aizsūtīšu Metjū pēc daktera, mister Čaildermas. Liekas, jums nepavisam nav labi.

Čaildermass jau atvēra muti, lai paziņotu, ka viņš nekādā ziņā nav slims, taču tieši tai brīdī..

…uz viņu paskatījās debesis. Zeme zem kājām nodrebēja, juzdama viņu uz savas muguras.

Debesis viņu uzrunāja.

Šo valodu viņš nekad nebija dzirdējis. Viņš pat nebija pārliecināts, vai tie ir vārdi. Varbūt debesis runāja ar melnajiem burtiem, ko zīmēja putni. Viņš bija sīks un neaizsargāts, viņam nebija, kur bēgt. Zeme un debesis bija viņu satvēru­šas kā divas plaukstas. Tās kuru katru brīdi varēja viņu sadragāt.

Debesis uzrunāja viņu vēlreiz.

Es nesaprotu, — viņš sacīja.

Viņš noblisināja acis un ieraudzīja, ka pār viņu noliecies Lūkass. Trūka el­pas. Viņš izstiepa roku, un tā kaut kam pieskārās. Viņš pagrieza galvu un apju­cis atklāja, ka roka atrodas līdzās krēsla kājai. Viņš gulēja uz grīdas.

Kas te?… — viņš jautāja.

Jūs esat bibliotēkā, ser, — atbildēja Lūkass. — Man liekas, jūs paģībāt.

Palīdzi man piecelties! Man jārunā ar Norelu.

Es taču jums teicu, ser…

Nē! — Čaildermass neklausījās. — Tu maldies. Viņš ir mājās. Katrā ziņā. Palīdzi man uzkāpt pa kāpnēm!

Lūkass palīdzēja viņam pieslieties kājās un tikt ārā no bibliotēkas, taču pie kāpnēm viņš atkal gandrīz nošļuka uz grīdas. Lūkass pasauca otru sulaini, Metjū, un divatā viņi pusstumšus, pusnešus nogādāja Čaildermasu uz mazo trešā stāva kabinetu, kur misters Norels dziļā slepenibā mēdza burt.

Lūkass atvēra durvis. Kamīnā dega uguns. Uz paplātītes glīti rindojās spal­vas, spalvu nazīši, spalvaskāti un zīmuļi. Tintnīca bija pilna ar tinti, un tai bija uzlikts sudraba vāciņš. Grāmatas un bloknoti stāvēja kārtīgās kaudzītēs vai bija nolikti plauktos. Viss bija tīrs un spodrs, nevainojami akurāts. Bija skaidrs, ka misters Norels šorīt kabinetā nebija iegriezies.

Čaildermass atgrūda sulaiņus. Viņš stāvēja un, neko nesaprazdams, skatījās uz kabinetu.

Redzat, ser? — jautāja Lūkass. — Kā jau es jums teicu. Saimnieks ir Ad­miralitātē.

Jā, Čaildermass redzēja.

Bet tas bija prātam neaptverami. Ja dīvainā maģija nebija Norela roku darbs, kurš tad bija būris?

Vai nav iegriezies Streindžs? — viņš jautāja.

Nu gan! — Lūkass saskaitās. — Es tak laikam pietiekami labi zinu, kas man darāms, un misteru Streindžu mājā neielaistu! Jūs vēl arvien izskatāties nelāgi, ser. Es tomēr pasaukšu dakteri!

Nē, nē. Man jau ir labāk. Daudz labāk. Palīdzi man apsēsties! — Čail­dermass atslīga krēslā un nostenējās. — Dieva dēļ, ko jūs abi tā blenžat? — Viņš meta ar roku, dzīdams sulaiņus prom. — Metjū, vai tev darba trūkst? Lūkas, atnes man ūdeni!

Viņam joprojām reiba galva, taču nelāgā sajūta pakrūtē vairs nebija tik spē­cīga. Pirmītējo ainavu viņš spētu aprakstīt visos sīkums. Tā bija iespiedudsies viņam atmiņā uz visiem laikiem. Necilvēcīgās vientulības sajūta nekur nebija pazudusi, taču vairs nebija bail tajā pazust. Viņš spēja domāt.

Lūkass atgriezās ar paplāti, uz kuras bija vīna glāze un karafe ar ūdeni. Su­lainis ielēja ūdeni glāzē, un viņš to izdzēra.

Čaildermass zināja kādus buramvārdus. Ar tiem varēja atklāt maģiju. Tie nepalīdzēja uzzināt, kas tā par burvestību un kurš ir būrējs; tie vienkārši ļāva uzzināt, vai šai vietā patlaban nav spēkā maģija. Vismaz tā tam vajadzēja būt. Čaildermass tikai reizi bija šos buramvārdus izmēģinājis un neko nebija atklā­jis. Viņš nezināja, vai tie darbojas vai ne.

Ielej vēl ūdeni! — viņš lika Lūkasam.

Lūkass ielēja.

Šoreiz Čaildermass no glāzes nedzēra. Viņš tajā čukstus pateica dažus vārdus, tad pacēla pret gaismu un, skatīdamies cauri, sāka lēni griezties, līdz cauri glāzei bija apskatījis visu istabu.

Neko neieraudzīdams.

Es taču nemaz nezinu, ko meklēju, — viņš nopurpināja. Tad sacīja Lū­kasam: — Nāc līdzi! Man vajag tavu palīdzību.

Viņi atgriezās bibliotēkā. Čaildermass pacēla glāzi, atkal nomurmināja ūde­nim pāris vārdus un skatījās tam cauri.

Nekā.

Viņš piegāja pie loga. Glāzes dibenā kaut kas it kā pazibēja, kaut kas līdzīgs baltas gaismas zīlītei.

Tas ir ārā, — viņš nobubināja.

Kas ir ārā? — Lūkass nesaprata.

Čaildermass neatbildēja. Viņš paskatījās pa logu. Hanover-skvēra dubļainos bruģakmeņus bija apsedzis sniegs. Uz šī baltuma asi iezīmējās melnās metāla margas, kas ietvēra laukumu. Joprojām sniga, pūta sīvs vējš, taču laukumā grozījās savs pulciņš cilvēku. Visiem bija zināms, ka Hanover-skvērā dzīvo mis­ters Norels, un daudzi nāca šurp, vēlēdamies uz viņu paskatīties. Šobrīd, piemē­ram, mājas priekšā aizgrābti stāvēja kāds džentlmenis un divas jaunas dāmas (visi trīs, neapšaubāmi, dedzīgi maģijas mīļotāji). Mazliet tālāk pret margām bija atbalstījies melnīgsnējs jauneklis. Viņam blakus stāvēja tintes pārdevējs nodriskātos svārkos, ar tintes muciņu pār plecu. Labajā pusē bija vēl viena dāma. Viņa bija uzgriezusi mistera Norela namam muguru un lēni gāja uz Hanover- strītas pusi, tomēr Čaildermasam bija aizdomas, ka vēl pirms brīža arī viņa bijusi ziņkārīgo pulciņā. Dāma bija eleganti un dārgi ģērbusies tumšzaļā, ar sermuļādu apmalotā mantijā, rokas viņa sildīja lielā sermuliņu mufē.

Tintes pārdevēju Čaildermass labi pazina, jo bieži pirka no viņa tinti. Visi pārējie gan bija pilnīgi sveši.

Vai tu kādu no viņiem pazīsti? — viņš jautāja.

To tumšmati, — Lūkass norādīja uz jaunekli pie margām. — Frederiks Mārstons. Viņš te ir bijis jau vairākas reizes, gribēja, lai misters Norels pieņem viņu mācekļos, bet misters Norels nevēlējās ar viņu runāt.

Ā. Man liekas, tu esi par viņu stāstījis. — Čaildermass vēl bridi skatījās uz cilvēkiem laukumā, tad sacīja: — I.ai cik neiespējami tas arī liktos, acīmredzot viens no viņiem kaut ko bur. Vajag iet un paskatīties. Nāc līdzi! Bez tevis es netikšu galā.

Ārā maģija bija vēl vairāk jūtama. Skumjais zvans jau dunēja Čaildermasa galvā. Viņpus sniega aizkara kā burvju lukturī nemitīgi mijās abas pasaules — vienubrīd acu priekšā bija Hanover-skvērs, bet jau nākamajā — vientulīgie lauki un melnie burti debesīs.

Čaildermass pacēla vīna glāzi, grasīdamies izteikt buramvārdus, taču viņam nebija vajadzības to darīt. Ūdens jau zaigoja maigā, baltā gaismā. Glāze bija spožākais punkts visā pelēkajā ziemas dienā, tās gaisma spulgoja dzidrāk nekā jebkura lampa, un Čaildermasam un Lūkasam sejā krita ērmotas ēnas.

Ar viņu atkal runāja debesis. Šoreiz tas laikam bija jautājums. Viņa atbildei būs neiedomājamas sekas. Ja tikai viņš spētu saprast šo jautājumu, ja spētu atrast īstos vārdus, lai atbildētu, tad kaut kas atklātos — un angļu maģijā sāktos jauns laikmets, notiktu pārmaiņas, par kurām ne Streindžs, ne Norels ij nenoskārš.

Viņš visiem spēkiem pūlējās saprast. Valoda vai buramvārdi likās neizturami pazīstami. Likās, vēl mirklis — un viņš visu apjautts. Šos vārdus taču pasaule sacīja viņam ikkatru viņa mūža dienu — viņš tikai līdz šim nebija tos saklausījis…

Lūkass kaut ko runāja. Laikam Čaildermass atkal bija sācis šļūkt gar zemi, jo izrādījās, ka Lūkass ir saķēris viņu aiz padusēm un pūlas noturēt kājās. Uz bruģa gulēja glāzes suķes, baltā gaisma bija izkaisīta sniegā.

— …gaužām savādi, — runāja Lūkass. — Tā gan, mister Čaildermas! Ce­lieties, celieties! Pirmo reizi redzu, ka jums tā uznāk. Vai jūs labi zināt, ser, ka negribat iet iekšā? Ahā, rekur arī misters Norels. Viņš zinās, ko darīt.

Čaildermass palūkojās pa labi. No Džordž-strītas puses laukumā patlaban ieripoja mistera Norela kariete.

To redzēja arī tintes pārdevējs. Viņš tūdaļ piegāja pie džentlmeņa un abām jaunajām dāmām. Godbijīgi paklanījies, viņš uzrunāja džentlmeni. Visi trīs pa­grieza galvas un paskatījās uz karieti. Džentlmenis iebāza roku kabatā un iedeva tintes pārdevējam monētu. Tas vēlreiz paklanījās un aizgāja.

Misters Mārstons — melnīgsnējais jauneklis — arī pats gluži labi zināja, ka tā ir mistera Norela kariete. Pamanījis tās tuvošanos, viņš adipinājās no mar­gām un devās uz priekšu.

Pat eleganti tērptā dāma bija pagriezusies un nāca atpakaļ uz mistera No­rela nama pusi, acīmredzot vēlēdamās paskatīties uz Anglijas Pirmo Burvi.

Pie namdurvīm kariete apstājās. Sulainis nokāpa no bukas un atvēra dur­vis. Misters Norels izkāpa. Viņš bija ievīstījies tik daudzās šallēs, ka sīkais augu­miņš izskatījās gandrīz plecīgs. Misters Mārstons uzreiz viņu sveicināja un sāka kaut ko klāstīt. Misters Norels nepacietīgi papurināja galvu un ar rokas mājienu raidīja jaunekli projām.

Čaildermasam un Lūkasam garām pagāja elegantā dāma. Viņa bija ļoti bāla un nopietna. Čaildermass nodomāja, ka tie, kurus tādas lietas interesē, droši vien uzskatītu viņu par skaistu. Tagad, kad viņš bija dabūjis to redzēt tuvumā, viņa likās pazīstama.

Lūkas! — viņš nomurmināja. — Kas ir šī dāma?

Atvainojiet, ser. Man liekas, es viņu redzu pirmo reizi.

Misters Mārstons pie karietes kāpnītēm kļuva arvien uzstājīgāks, misters Norels arvien piktāks. Viņš atskatījās; ieraudzīja turpat blakus Čaildermasu un Lūkasu un māja, lai abi steidzas palīgā.

Tai pašā brīdī elegantā dāma paspēra soli uz viņa pusi. Gandrīz izskatījās, ka arī viņa misteru Norelu uzrunās, tomēr viņai bija citi nodomi. Izņēmusi no mufes pistoli, viņa nesatricināmā aukstasinībā pavērsa to pret burvja sirdi.

Misters Norels un misters Mārstons sastinga, mutes iepletuši.

Tad vienlaikus notika vairākas lietas. Lūkass palaida vaļā Čaildermasu — tas kā akmens nokrita uz bruģa — un metās pie saimnieka. Misters Mārstons saķēra dāmu ap vidukli. Mistera Norela kučieris Deivijs nolēca no bukas un satvēra viņu aiz rokas, kurā bija pistole.

Čaildermass gulēja sniegā starp suķēm. Viņš redzēja, kā dāma bez mazākās piepūles atsvabinās no mistera Mārstona tvēriena. Viņa nogrūda to gar zemi ar tādu spēku, ka jauneklis nokrita un necēlās. Ar cimdotu rociņu pieskārās Deivijam pie krūtīm, un Deivijs aizlidoja vairākus jardus atšaubiski. Mistera Norela sulainis — tas, kurš bija atvēris karietes durvis, — mēģināja notriekt viņu no kājām, taču dāma no puiša grūdiena pat nesagrīļojās. Tā piespieda roku viņam pie sejas — vieglāk par vieglu —, un sulainis saļima uz bruģa. Lūkasam viņa vienkārši iesita ar pistoli.

Tas viss ar prātu nebija aptverams. Čaildermass uzrausās kājās un meimu­roja, nezinādams, vai viņš iet pa Hanover-skvēra bruģakmeņiem vai pa senu Elfu valsts ceļu.

Misters Norels skatījās uz dāmu ar absolūtu šausmu izteiksmi sejā, pārbijies tik ļoti, ka nespēja ne pakliegt, ne bēgt prom. Čaildermass kā samierinādams izstiepa rokas:

Kundze… — viņš iesāka.

Dāma pat neatskatījās.

No sniegpārslu virpuļa reiba galva. Lai viņš pūlējās kā pūlēdamies, Hanover- skvērs slīdēja prom. Viņu nepielūdzami sauca svešā ainava; tūlīt, tūlīt misters Norels tiks nošauts, un viņš nekādi nespēj to nepieļaut.

Tad atgadījās kaut kas savāds.

Atgadījās kaut kas savāds. Hanover-skvēra vairs nebija. Mistera Norela, Lū­kasa un visu pārējo vairs nebija.

Turpretim dāma palika.

Skatīdamās viņam garām, tā stāvēja uz senā ceļa, un tai virs galvas pelēkajās debesīs šaudījās un virmoja putni. Tā pacēla pistoli un notēmēja ārā no Elfu valsts, tēmēja Anglijā un mistera Norela sirdī.

Kundze, — atkal ierunājās Čaildermass.

Dāma palūkojās uz viņu, un tās acīs salts zalgoja naids. Pasaulē nebija tādu vārdu, ar kuriem viņš spētu to apturēt. Nedz šajā pasaulē, nedz kādā citā. Tādēļ viņš izdarīja vienīgo, kas bija viņa spēkos. Viņš satvēra pistoli aiz stobra.

Atskanēja šāviens, nepanesami skaļš.

Laikam tieši ar šāviena trokšņa spēku viņš atkal nonāca Anglijā.

Piepeši viņš pussēdus, pusguļus atradās Hanover-skvērā, atslīdzis pret karietes kāpnītēm. Kur varētu būt Norels, — Čaildermass domāja, — vai viņš ir miris? Droši vien vajadzētu celties un to noskaidrot, taču uzreiz saprata, ka viņam tas vairs nešķiet sevišķi svarīgi, un tā viņš palika turpat, kur bijis.

Tikai tad, kad ieradās ārsts, viņš atskārta, ka dāma tiešām bija izšāvusi un trāpījusi — viņam pašam.

Dienas atlikusī daļa un gandrīz visa nākamā diena pagāja sāpju un laudanuma murgu neatmaņā. Lāgiem Čaildermass it kā stāvēja uz senā ceļa zem runā­jošām debesīm, bet tagad viņam līdzās bija Lūkass, kas mēļoja par galmadā­mām un ogļu spaiņiem. Pāri visām debesīm bija nostiepta virve un pa to rindu rindām gāja cilvēki. Viņu vidū bija Streindžs, bija arī Norels. Abiem rokās bija grāmatu kaudzes. Pa virvi gāja ari izdevējs Džons Marejs, Vinkuls un daudzi citi. Lāgiem Čaildermasa sāpes izmuka no pleca un spēlēja istabā paslēpes. Tādās reizēs viņam šķita, ka sāpes pārvērtušās par mazu dzīvnieciņu. Neviens cits par to klātbūtni nezināja. Laikam vajadzētu pateikt, lai tās izdzen pa dur­vīm. Reiz viņš tās pamanīja: sāpēm bija liesmaini sarkans kažociņš, košāks nekā lapsām…

Otrās dienas vakarā viņš gulēja savās cisās, jau daudz skaidrāk noskārzdams, kas viņš ir, kur atrodas un kas noticis. Ap pulksten septiņiem durvis atvērās un ienāca Lūkass ar krēslu. To viņš nolika blakus gultai. Pēc mirkļa iesoļoja mis­ters Norels un ieņēma vietu uz krēsla.

Labu brīdi viņš tikai sēdēja, skatīdamies uz lupatu segu ar bažīgu izteiksmi sejā. Pēc tam nobubināja kādu jautājumu.

Čaildermass to nesaklausīja, taču gluži dabiski nosprieda, ka misters No­rels apvaicājies par to, kā viņš jūtas, un sāka stāstīt, ka pēc pāris dienām jau būs puslīdz atveseļojies.

Misters Norels aprāva viņa sakāmo un atkal, šoreiz asāk, noprasīja:

Kam jums bija vajadzīgs Belāzisa scopus?

Kas? — Čaildermass neko nesaprata.

Lūkass teica, ka jūs esot būris, — misters Norels paziņoja. — Es liku, lai viņš pastāsta, ko jūs darījāt. Pats par sevi saprotams, es uzreiz pazinu Belāzisa scopus.1 ' Buramvārdi maģijas atklāšanai, minēti Zaķa Belāzisa "Norādījumos".— Viņa seja kļuva modra un aizdomu pilna. — Kāpēc jums to ieva- jadzējās? Un — turklāt tas ir vēl svarīgāk — kur jūs kaut ko tādu iemācījāties? Kā es varu strādāt, ja mani nemitīgi šādi krāpj? Brīnums, ka man vispār izde­vies kaut ko paveikt, ja man apkārt ir kalpi, kas man aiz muguras mācās bu­ramvārdus, un mācekļi, kas uzskata par savu pienākumu sagraut visu, ko esmu izdarījis!

Čaildermass maķenīt saerrojās:

Jūs pats man iemācījāt.

Es? — misters Norels iebrēcās neparasti spalgā balsī.

Pirms jūs pārcēlāties uz Londonu, toreiz, kad jūs ne kāju nespērāt ārpus I lartfjū bibliotēkas, bet es braukāju apkārt, jūsu uzdevumā uzpirkdams vērtīgas

grāmatas. Šos buramvārdus jūs man iemācījāt katram gadījumam, ja nu es pēkšņi sastaptu kādu, kas uzdodas par praktizējošu burvi. Jūs baidījāties, vai kaut kur nav vēl kāds burvis, kas varētu…

Jā jau, jā, — misters Norels nepacietīgi atsaucās. — Tagad atceros. Bet no tā nekļūst skaidrāks, kāpēc jums vakar no rīta ienāca prātā tos izmantot ārā, laukumā!

Tāpēc ka visapkārt bija maģija.

Lūkass neko tādu nepamanīja.

Lūkasam arī nav pienākums pamanīt maģijas iedarbību. Tas ir mans tiešais uzdevums. Kaut ko tik savādu es vēl nebiju pieredzējis. Man visu laiku bija sajūta, ka es atrodos pavisam citur. I,iekas, vienu bridi bija apdraudēta pat mana dzīvība. Es īsti labi nesaprotu, kas tā bija par vietu. Tai bija dažas savādas iezī­mes — es tūlīt jums par tām pastāstīšu, — taču tā pilnīgi noteikti nebija Anglija. Manuprāt tā bija Elfu valsts. No kādas burvestības var rasties tāda sajūta? Un no kurienes šī burvestība bija radusies? Vai nevar gadīties, ka tā sieviete bija burve?

Kāda sieviete?

Tā, kas man iešāva plecā.

Misters Norels ērcīgi nošņācās.

Izskatās, ka šī lode ir novājinājusi arī jūsu prāta spējas, — viņš nievīgi paziņoja. — Ja viņa būtu ievērojama burve, vai tiešām jums šķiet, ka tad jūs tik viegli stātos viņai ceļā? Neviena burvja tur nebija. Un par šo dāmu nav vērts pat runāt.

Kāpēc? Kas viņa bija?

Misters Norels vilcinājās ar atbildi. Tad sacīja:

Sera Voltera Poula kundze. Sieviete, ko es uzmodināju no miroņiem.

Čaildermass zaudēja valodu.

Jā, nu jūs mani pārsteidzāt! — viņš pēdīgi bilda. — Es varētu nosaukt vairākus cilvēkus, kas ar lielāko prieku tēmētu jums sirdī, bet domādams neiz­domātu, kāpēc lai to darītu šī sieviete.

Man teica, ka viņa esot jukusi, — misters Norels attrauca. — Aizbēgusi no tiem, kam bija pieteikts viņu uzraudzīt, un devusies šurp, lai mani nogali­nātu; tas vien — jūs, domājams, piekritīsit, — ir pietiekams pamats nešaubīties, ka viņa ir ārprātīga. — Mistera Norela pelēkās ačeles skatījās kaut kur projām. — Galu galā visi zina, ka es esmu viņas labdaris!

Čaildermass bija pārstājis klausīties.

Bet kur viņa dabūja pistoli? Sers Volters ir apdomīgs cilvēks. Grūti noti­cēt, ka viņš atstāj šaujamieročus sievai pa rokai.

Tā bija sera Voltera divkauju pistole — viena no pāra. Viņš glabā tās savā kabinetā, turklāt aizslēgtā rakstāmgalda atvilktnē un aizslēgtā lādītē. Sers Volters apgalvo, ka līdz vakardienai būtu apzvērējis, ka sieva par pistolēm neko nezina. Kā viņai izdevies tikt pie atslēgām — pie divām atslēgām! — tas visiem ir noslēpums.

Man gan tas neliekas nekāds noslēpums. Sievas, pat jukušas sievas, prot izmānīt no saviem vīriem visu, kas viņām ienāk prātā.

Bet atslēgas nebija pie sera Voltera! Tas jau arī ir pats dīvainākais. Šīs pistoles bija vienīgie šaujamieroči sera Voltera namā, un viņš gluži dabiski vēlējās, lai sieva ir drošībā, jo viņa paša bieži nav mājās. Atslēgas bija nodotas glabāšanā virssulainim — tam garajam melnādainim — jūs noteikti zināt, par ko ir runa. Sers Volters netiek gudrs, kā šim puisim tā misējies. Viņš it kā esot uzticamākais un pastāvīgākais cilvēks pasaulē. Zināms, kurš gan var nojaust, kas darās kalpu prātiņā, — misters Norels netaktiski turpināja, aizmirzdams, ar ko pats šobrīd runā, — tomēr grūti iedomāties, ka viņam uz mani ir zobs. Visā mūžā neesmu viņam pateicis ne trīs vārdus! Pats par sevi saprotams, — viņš turpināja, — es varētu iesūdzēt lēdiju Poulu tiesā par slepkavības mēģi­nājumu. Vakar es biju visnotaļ nolēmis tā arī darīt. Taču vairāki cilvēki lika man pie sirds padomāt, kā tas skars seru Volteru. Tā teica gan lords Liverpūls, gan misters Laselzs, un droši vien viņiem ir taisnība. Sers Volters angļu maģijai ir bijis labs sabiedrotais. Negribas, lai viņam rodas iemesls nožēlot, ka viņš ir bijis mans draugs. Sers Volters man svinīgi apzvērēja, ka aizvedīs viņu labi tālu uz laukiem, kur viņa vadīs dienas pilnīgā vienatnē.

Čaildermasa vēlmes saistībā ar šo lietu misters Norels nepapūlējās izdibināt. Kaut arī Čaildermass bija tas, kurš te gulēja, slābans no sāpēm un asiņu zaudē­juma, savuties mistera Norela ievainojumi aprobežojās ar nelielām galvassā­pēm un mazu brūcīti vienā pirkstā, misteram Norelam bija pilnīgi skaidrs, ka no viņiem abiem ir lielākais cietējs.

Bet kas tad tā bija par maģiju? — Čaildermass jautāja.

Zināms, ka mana! — misters Norels errīgi paziņoja. — Kā gan citādi? Tā pati maģija, ar kuru es viņu uzmodināju no miroņiem. To vien ari jūs jutāt un atklājāt ar Belāzisa scopus. Burvestība bija agrīna manas karjeras posma darbs, jādomā, tajā bija sīkas neprecizitātes, kuru dēļ varēja notikt neparedzēts pavēr­siens un…

Neparedzēts pavērsiens? — iekārcās Čaildermass. Viņam uznāca kāsa lēkme. Atguvis elpu, viņš turpināja: — Es kuru katru brīdi varēju nonākt tādos novados, kur viss ir piesātināts ar maģiju. Ar mani runāja debesis! Visa ap­kārtne ar mani runāja! Kā tas varēja būt?

Misters Norels pacēla uzaci.

Nezinu. Iespējams, jūs bijāt piedzēries?

Varbūt jūs kaut reizi darba laikā esat redzējis mani piedzērušos? — Čail­dermass ledainā tonī noprasīja.

Misters Norels kā aizbildinādamies paraustīja plecus.

Man nav ne jausmas, ar ko jūs nodarbojaties. Pēc manām domām, visu šo laiku, kopš jūs esat manā namā, jūs pats rakstāt sev likumus.

Bet tas viss taču nemaz neliekas tik dīvains, ja mēs paturam prātā seno angļu maģiju! — Čaildermass neatlaidās. — Vai tad jūs neesat man stāstījis, ka aureāti kokus, kalnus, upes un tā joprojām uzskatīja par dzīvām būtnēm, kam ir domas, atmiņas un alkas? Aureāti domāja, ka visa pasaule nemitīgi kaut ko bur.

Daži no aureātiem tā uzskatīja, jā gan. Šīs iedomas viņi aizguva no sa­viem elfu kalpiem, kuri daļu no savām milzīgajām burvju spējām piedēvēja mākai sarunāties ar kokiem, upēm un tā tālāk, savai mākai sadraudzēties ar dabu un noslēgt ar to savienības. Taču nav nekāda iemesla pieņemt, ka viņiem bija taisnība. Manām maģiskajām spējām ar tādām nerrastībām nav sakara.

Debesis runāja ar mani, — Čaildermass atkārtoja. — Ja es to visu tie­šām redzēju, tad… — viņš aprāva valodu.

Tad kas? — misters Norels tirdīja.

Čaildermass bija tik izvārdzis, ka domāja skaļi. Ja viņš tiešām to visu bija redzējis — tā viņš bija gribējis sacīt —, tad visa Streindža un Norela buršanās bija bērnu spēlīte, un īstā maģija bija daudz svešādāka un baigāka nekā tie abi spēja iedomāties. Streindžs un Norels bija sēdējuši salonā un mētājuši papīra šautriņas, turpretim maģija milzu spārniem virpuļoja un lidoja bezgalīgās de­besīs augstu, augstu virs viņu galvām.

Taču viņš paspēja atģist, ka diezin vai misters Norels šādas idejas uzklausīs ar lielu labvēlību, un tādēļ neteica neko.

Dīvainā kārtā, likās, misters Norels arī tāpat noskārta viņa domas.

Ak tad re, kā! — viņš ar piepešu kaismi izsaucās. — Teicami! Tad re, kā jums liekas! Tad es jums iesaku tūlīt pat iet un piebiedroties Streindžam, Ma- rejam un pārējiem nodevējiem! Domājams, jūs atklāsiet, ka viņu idejas jūsu pašreizējam noskaņojumam ir daudz atbilstošākas! Gan jau viņi ar lielāko prieku jūs pieņems. Un jūs varēsit viņiem izklāstīt visus manus noslēpumus! Droši vien viņi jums vēl arī devīgi samaksās! Es būšu iznīcināts…

Mister Norel, nomierinieties! Man ne prātā nenāk mainīt darbavietu. Jūs esat pēdējais saimnieks, pie kura es savā mūžā kalpoju.

Atkal iestājās klusums. Iespējams, tas ļāva misteram Norelam padomāt par to, ka nav visai labi ķildoties ar cilvēku, kas tikai vakar izglābis viņam dzīvību. Pēc brīža viņš ierunājās daudz, rāmākā tonī:

Jums jau laikam neviens nav pateicis. Streindžam nomirusi sieva.

Ko?

Nomirusi. Es par to dzirdēju no sera Voltera. Cik zināms, izgājusi pa­staigāties sniegputenī. Ļoti nesaprātīgi. Pēc divām dienām izlaidusi garu.

Čaildermasam asinis sastinga dzīslās. Vientulīgie lauki piepeši bija pavisam tuvu, turpat aiz Anglijas debess tēnes. Viņš gandrīz nomanīja, kā atkal iet pa mūžseno ceļu…

…un viņam pa priekšu gāja Arabella Streindža. Viena pati gāja pa saltajiem, pelēkajiem kalniem, un viņai virs galvas burvju vārdus runāja debesis…

Es dzirdēju, — misters Norels turpināja, nepavisam neievērodams Čailder­masa piepešo bālumu un aso elpu, — ka lēdiju Poulu Streindža kundzes nāve gaužām apbēdinājusi. No bēdām viņa vai nezinājusi, kur dēties. Liekas, abas biju­šas draudzenes. Es par to neko nezināju. Ja zinātu, tad, iespējams, būtu varējis… — Burvis aprāvās, un viņa sejā atspoguļojās slepenas, neizteiktas jūtas. — Bet tagad tam vairs nav nozīmes — viena ir sajukusi prātā un otra ir mirusi. Cik nu seram Volteram izdevies saprast, lēdija Poula, liekas, uzskata, ka Streindža kundzes nāvē kaut kādā ziņā esmu vainīgs es. — Viņš apklusa. Tad, katram gadījumam —ja nu par to varētu būt kādas šaubas, piemetināja: — Protams, tās ir pilnīgas blēņas.

Te istabā ienāca divi slaveni ārsti, kurus misters Norels bija ataicinājis pie Čaildermasa. Ieraugot pie vājnieka gultas misteru Norelu, eskulapi bija pārsteigti — pārsteigti un iepriecināti. Abi smaidīdami un iztapīgi klanīdamies pauda, cik gan ārkārtīgi viņus ielīksmo ievērojamā cilvēka lielā labvēlība, šādi apmeklējot savārgušo kalpu. Ak, reti jo reti ir tie nami, abi vienā balsī klāstīja, kur saimnieks tik ļoti rūpētos par savu saimes ļaužu veselību un kur kalpi būtu tik ļoti pieķē­rušies saimniekiem — ne pienākuma pēc, bet aiz cieņas un sirsnīgas godbijības.

Glaimos misters Norels ieausījās tikpat dzirdīgi kā lielu lielais vairums cil­vēces, un drīz viņam sāka likties, ka varbūt viņš tik tiešām rīkojies neparasti cildeni. Viņš izstiepa roku, grasīdamies draudzīgi un aizbildnieciski papliķēt Čaildermasam pa plecu, taču, sastapis Čaildermasa dzedro skatienu, pārdo­māja, nokrekšķinājās un devās ārā no istabas.

Čaildermass noskatījās viņam pakaļ.

Visi burvji melo, bet šis no visiem ir pats nekrietnākais melis.