Džonatans Streindžs un misters Norels

61 Koki runa ar akmeņiem, akmeni runā ar ūdeņiem

1817. gada janvāris/februāris

Kad misters Norf.ls iznīcināja Streindža grāmatu, sabiedriskā doma visā Anglijā vērsās pret viņu, bez minstināšanās nostājoties pēdējā pusē. Publiski un pri­vāti tika veikta abu burvju salīdzināšana: Streindžs bija vaļsirdīgs, drosmīgs un vīrišķīgs, turpretim mistera Norela rakstura alfa un omega, pēc visa spriežot, bija slēpšanās un noslēgtība. Visi atcerējās, kā Streindžs, kalpodams dzimtenei, cīnījās Pirenejos, bet Norels tikmēr Roksboro hercoga bibliotēkas izsolē savāca sev visas grāmatas par maģiju, nevēlēdamies, lai tās tiktu kādam citam. Taču janvāra vidū laikraksti bija pilni ar ziņojumiem par Streindža trakumu, Melnā Torņa aprakstiem un minējumiem par burvestībām, ar kuru palīdzību tas turas. Kādam anglim, vārdā Listers, bija gadījies būt Mestrē todien, kad Streindžs devās no Venēcijas uz Paduju. Misters Listers pats savām acīm bija redzējis, kā Tumsības Stabs slīd pāri jūrai, un aprakstījis to vēstulē uz Angliju; pēc trim nedēļām vairā­kās Londonas avīzēs parādījās stāsti, kā baisais Tornis bez skaņas burājis pa ūdens virsu. Nieka pāris mēnešu laikā Streindžs tautiešu acīs bija kļuvis par šaušalu simbolu, par nolādētu radījumu, kurā nav patvēries gandrīz nekas cilvēcisks.

Tomēr Streindža straujā krišana nežēlastībā necik nepalīdzēja misteram No­relam atgūt atzīšanu. Valdība vairs nedeva viņam jaunus uzdevumus, bet, it kā ar to vien nebūtu diezgan, arī no citiem avotiem vairs pasūtījumi nenāca. Jan­vāra sākumā Svētā Pāvila katedrāles dekāns bija interesējies, vai misters Norels nevarētu izdibināt, kur apbedīta kāda gados jauna nelaiķe. Mirušās jaunavas brālis esot uzcēlis jaunas kapenes visiem ģimenes locekļiem, un tagad uz tām vajagot pārvietot zārku ar māsas mirstīgajām atliekām, taču kapitulam un dekā­nam par lielu mulsumu atklājās, ka viņas kapavieta pierakstīta nepareizi un neviens nezina, kur jaunava patiesībā atdusas. Misters Norels atbildot bija ap­liecinājis, ka nav nekā vienkāršāka. Līdzko dekāns paziņošot viņam jaunās dā­mas vārdu un vēl dažus sīkumus, viņš uzreiz ķeršoties pie buršanas. Taču dekāns nelaiķes vārdu nepaziņoja, toties pienāca neveikla vēstule, kurā dekāns gari un sarežģīti atvainojās un teicās tikai nupat atģidies, ka garīdzniekiem neklājas izmantot burvju pakalpojumus.

Laselzs un Norels bija vienisprātis: tas viss nebija labi.

Ja vairs nenotiek nekāda buršana, būs grūti turpināt darbu angļu maģi­jas atjaunotnes labā,— norādīja Laselzs. — Šajos spiedīgajos apstākļos mums katrā ziņā jārūpējas, lai sabiedrībai pastāvīgi tiktu atgādināts jūsu vārds un sasniegumi.

Laselzs nepaguris sūtija avīzēm rakstus un apmeloja Streindžu visos maģi­jas žurnālos. Izmantodams izdevību, viņš pārskatīja visu pēdējo desmit gadu laikā izmantoto maģiju un ierosināja vienu otru uzlabojumu. Viņiem abiem esot jā­dodas uz Braitonu pārbaudīt burvju mūri, ko misters Norels kopā ar Džona- tanu Streindžu bija uzcēluši gar Britānijas piekrasti. Divus gadus šis mūris bija prasījis lauvas daļu mistera Norela laika un valdībai izmaksājis bargu naudu.

Tā nu viņi kādā stindzinoši aukstā un vējainā februāra dienā stāvēja krast­malā pie Braitonas un lūkojās uz neizmērojamo, vienmuļo pelēkās jūras klaju.

To nevar redzēt, — Laselzs ierunājās.

Jā, nevar! — dedzīgi atsaucās misters Norels. — Bet tādēļ tas nav mazāk stiprs! Tas neļaus klintīm noārdīties, sargās cilvēku mitekļus no vētrām, nepie­ļaus, ka lopi tiek aizrauti pa gaisu un apgāzīs visus ienaidnieku kuģus, kas tu­vosies britu krastam!

Bet kāpēc jūs nevarētu piekrastē izvietot bākas, lai tās neļauj cilvēkiem aiz­mirst, ka viņus sargā maģija? Teiksim, liesmas, kas noslēpumaini lāktī pār ūdens virsu? Stabus no jūras ūdens? Kaut ko tamlīdzīgu?

Ā! — misters Norels novilka. — Jā, pats par sevi saprotams, es tādas maģiskas ilūzijas varētu radīt. Tas nebūt nav grūti, bet saprotiet, šīm ilūzijām būtu tikai dekoratīva nozīme: tās nekādā ziņā nevairotu burvestības spēku. No tām nebūtu nekāda labuma.

Labums,— bargi sacīja Laselzs, — būtu tāds, ka tās katram atgādinātu par dižā mistera Norela varenajiem darbiem. Tādējādi briti zinātu, ka jūs vēl aizvien esat Nācijas Aizstāvis un, kamēr viņi noņemas ar saviem ikdienas dar­biem, jūs mūžam modri pieraugāt dzimtenes robežas. Kaut kas tāds izpelnītos vismaz desmit, pat divdesmit žurnālu rakstu!

Ak tā? — misters Norels pārvaicāja. Viņš apsolījās nākotnē allaž paturēt prātā, ka burvestībām jāveicina sabiedrības iztēles spējas.

Nakti abi pārlaida iebraucamajā vietā "Vecais kuģis", un no rīta devās atpa­kaļ uz Londonu. Visiem zināms, ka misters Norels necieta ilgus braucienus.

Kaut ari viņa kariete bija apbrīnojams kariešu meistaru mākslas sasniegums ar dzelzs atsperēm, bieziem spilveniem un tā joprojām, viņš tik un tā sajuta visas bedres un dangas. Pēc pusstundu ilga brauciena viņam sāka sāpēt krusti un galva, arī pakrūtē iemetās nelabums, — taču šai rītā viņš par krustiem un pakrūti ne domāt nedomāja. Jau kopš izbraukšanas pa "Vecā kuģa" vārtiem viņu pārņēma nebijis satraukums, nedeva mieru svešādas domas un nenoskārstas bailes.

Pa karietes logu viņš redzēja milzīgus melnu putnu barus — vai tie bija kraukļi, vai vārnas, nevarēja saprast, taču savā burvja sirdī viņš bija drošs, ka tie nav te gadījušies nejauši. Putni virmoja palsajās ziemas debesīs, mezdami lokus un izplezdami spārnus kā melnas rokas: tā ikviens no tiem kļuva par "kraukli lidojumā", par Džona Askglāsa ģerboni. Misters Norels apjautājās Laselzam, vai tam neliekoties, ka putnu ir vairāk nekā parasti, taču Laseizs tikai atmeta, ka nezinot. Putni nebija vienīgie, kas tirdīja mistera Norela prātu: tā pati bēda bija ar lielajām, saltajām lāmām, kuru bija pārpārēm visos laukos un pļavās. Karietei braucot garām pa ceļu, katra lāma kā sudraba spogulis rādīja viņam tukšās ziemas debesis. Burvjuprāt spoguļi necik daudz neatšķiras no durvīm, un misteram Norelam šķita, ka Anglija itin kā sadilst viņa acu priekšā —viņš varētu iziet pa ikvienām no šim spoguļu durvīm, un attaptos kādā no citām pa­saulēm, kas reiz robežojās ar Angliju. Un tas vēl nebija ļaunākais: viņam sāka likties, ka to iespētu ari citi! Saseksas lauki sāka biedējoši atgādināt to Angliju, par kuru stāstīja senā balāde:

Tik skrajš, tik vientulīgs novads šis Uz debesu audekla klājies, Kā švīku lietus tas nodreb un irst, Kad Karalis garām jājis. [121] [1] Sk. 3. nodaļu, 1. piezīmi.

Pirmo reizi mūžā misteram Norelam sāka likties, ka varbūt Anglijā ir pārāk daudz maģijas.

Pārradušies mājās, misters Norels un Laseizs taisnā ceļā devās uz bibliotēku. Tur jau priekšā bija Čaildermass, kam priekšā uz galda gulēja vesela kaudze vēstuļu; vienu no tām viņš patlaban lasīja. Kad misters Norels ienāca pa dur­vīm, viņš pacēla galvu:

Jūs esat klāt! Tas labi. Izlasiet šo!

Kāpēc? Kas to raksta?

Notingemietis, vārdā Trakvers. Kāds jauneklis ar maģijas palīdzību iz­glābis viņa bērnam dzīvību, Trakvers pats savām acīm redzējis.

Ak Kungs, mister Čaildermas! — Laselzs nopūtās. — Jums taču vaja­dzētu saprast, ka tādu blēņu dēļ saimnieku nedrīkst traucēt. — Viņš pārlaida skatienu atvērtajām vēstulēm; uz vienas bija liels zīmogs ar kādu ģerboni. Brīdi uz to skatījies, Laselzs attapās, ka ģerbonis ir labi pazīstams, un pakampa vēs­tuli. — Mister Norel! — viņš iekliedzās. — Lords Liverpūls aicina mūs pie sevis!

Beidzot! — misters Norels atsaucās. — Ko viņš raksta?

Laselzs uzreiz neatbildēja — viņš lasīja vēstuli.

Viņš tikai aicina mūs būt tik laipniem un ierasties Faifu namā valstiski svarīgā jautājumā! — Laselzs steigšus prātoja. — Droši vien joannītu dēļ. Kur tas laiks, kā viņam vajadzēja saukt jūs palīgā, lai beidzot tiktu ar joannītiem galā! Labi, ka Liverpūls beidzot ir to sapratis. Bet jūs? — viņš uzklupa Čaildermasam.

Vai jūs esat galīgi traks? Vai varbūt kaut ko perināt? Jūs gvelžat par viltvār- žiem, kas apgalvo, ka prot burt, bet Anglijas pirmā ministra vēstule guļ jums uz galda bez ievērības?

Lords Liverpūls var pagaidīt, — Čaildermass runāja ar misteru Norelu.

Ticiet man — jums tiešām jāzina, kas šajā vēstulē rakstīts!

UfP. — Laselzs saskaities nosprauslojās.

Misters Norels skatījās te uz vienu, te uz otru. Viņš bija gluži apjucis. Gadu gaitā viņš bija pieradis uz šiem diviem paļauties, un abu nesaskaņas (kas kļuva arvien biežākas) viņu pilnīgi izsita no līdzsvara. Droši vien viņš turpinātu tā stā­vēt, nespēdams izlemt, kuram pieslieties, taču Čaildermass apņēmīgi saņēma viņu aiz rokas un ievilka koka paneļiem apdarinātā kambarītī turpat pie bib­liotēkas. Ar blīkšķi aizcirtis durvis, Čaildermass atslējās pret tām ar visu augumu.

Klausieties! Šis buršanas gadījums notika smalkā Notingemširas namā. Pieaugušie salonā tērzēja, kalpi skraidīja šurpu turpu, un kāda maza meitene viena izgāja dārzā. Viņa uzrāpās uz augstā žoga, aiz kura atradās sakņu dārzs, un mēģināja pa to noiet, taču žogs bija apledojis, viņa paslīdēja un nokrita uz siltum­nīcas jumta. Stikls ielūza, un viņa briesmīgi sagriezās. Kāds kalps sadzirdēja viņu kliedzam. Tuvākais ārsts dzīvoja desmit jūdžu attālumā. Meitenīti ar maģijas palīdzību izglāba viens no namatēva viesiem, jauneklis, vārdā Džozefs Ebnijs.

Likdams lietā Mārtiņa Peila "Atjaunošanu un izlabošanu", [122] [1] "atjaunošana un izlabošana" — buramvārdi, ar kuru palīdzību var vērst par labu tikko notikušu nelaimi. viņš izvilka stikla lauskas un sadziedēja salauztos kaulus, bet asiņošanu apturēja ar burvestību, ko pēc viņa vārdiem sauca "Teilo roka". [123] [1] "teilo roka" — sena elfu burvestība dažādas tecēšanas apturēšanai: ar to varēja ap­turēt lietu, uguni, vēju, ūdens vai asiņu pludus. Tiek uzskatīts, ka burvestība nosaukta tā elfa vārdā, kas iemācījis to angļu burvjiem.

Tas nav nopietni! — misters Norels paziņoja. — "Teilo roka" jau gadu simteņiem ir zudusi, bet Peila "Atjaunošana un izlabošana" ir ļoti sarežģīta procedūra. Šim jauneklim vajadzētu studēt daudzus gadus…

Jā, es zinu, — turklāt viņš atzīstas, ka maģiju gandrīz nav mācījies. Viņš tik tikko zinājis buramvārdu nosaukumus, par to pielietošanas tehniku nemaz nerunājot. Tomēr Trakvers raksta, ka viņš būris gludi un tekoši, bez aizķeršanās. Trakvers un citi, kas stāvēja tur apkārt, viņu uzrunāja, tincināja, ko viņš darot, — meitenītes tēvs ļoti uztraucās, redzēdams viņu pielietojam maģiju, — taču iz­skatījās, ka Ebnijs neko nedzird. Vēlāk viņš uzvedies kā cilvēks, kas atmostas no sapņa. Vienīgie vārdi, ko viņš spējis pateikt, bijuši: "Koki runā ar akmeņiem, akmeņi runā ar ūdeņiem." Liekas, viņš domājis, ka visu, kas jādara, viņam pa­teikuši priekšā koki un debesis.

Mistiķu blēņas!

Iespējams — tomēr es tā nedomāju. Kopš mēs atbraucām dzīvot uz Lon­donu, es esmu lasījis simtiem vēstuļu no cilvēkiem, kas maldīgi domā, ka spēj burt. Ši ir citāda. Esmu gatavs saderēt uz visu savu naudu. Turklāt vēstules sāk pienākt arī no citiem cilvēkiem, kuri pamēģinājuši burt — un viņiem tas izde­vies. Vienīgais, ko es nesaprotu, ir…

lē durvis, pret kurām Čaildermass bija atbalstījies, sāka briesmīgi rībēt un drebēt. Tās ķēra smags sitiens, un Čaildermass, aizlidojis tenteriski, uzkrita virsū misteram Norelam. Durvis atvērās, tajās stāvēja Lūkass un viņam aiz muguras — kučieris Deivijs.

O! — Lūkass bija pārsteigts. — Lūdzu piedošanu, ser, es nezināju, ka jūs te esat. Misters Laseizs sacīja, ka durvis neveroties vaļā, un mēs ar Deiviju lūkojām tās attaisīt. Kariete gaida, ser, jums jābrauc pie lorda Liverpūla.

Mister Norel, nāciet! — no bibliotēkas kliedza Laseizs. — Lords Liverpūls gaida!

bažīgi atskatījies uz Čaildermasu, misters Norels aizgāja.

Brauciens uz Faifu namu misteram Norelam nesagādāja ne mazāko prieku: Laseizs bija briesmīgi pārskaities uz Čaildermasu un nevilcinājās izgāzt savas dusmas.

Piedodiet, ka es tā saku, mister Norel, — viņš šķendējās, — bet jūs pats pie visa esat vainīgs. Reizēm liekas gudri prātīgam kalpam atvēlēt zināmu neatka­rību, taču galu galā to allaž nākas nožēlot. Šis neģēlis pamazām kļuvis arvien nekaunīgāks, un tagad bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem runā jums pretī un aizskar jūsu draugus. Mans tēvs savus ļaudis pēra arī par mazākiem nodarījumiem — daudz mazākiem, varat man ticēt. Un es gribētu, o, kā es gri­bētu… — Laseizs raustījās un dīdījās, tad atkrita spilvenos. Pēc brīža viņš runāja tālāk, jau mazliet mierīgāk: — Es jums ieteiktu apsvērt, vai viņš jums tiešām ir tik ļoti vajadzīgs. Man nudien gribētos zināt, cik lielā mērā viņš nosliecas Strein­dža pusē. Jā, tas laikam ir pats galvenais jautājums, vai nav tiesa? —Viņš paska­tījās pa logu, aiz kura bija garlaicīgas, pelēkas ēkas. — Esam atbraukuši, mister Norel. Lūdzams, atcerieties, ko es jums esmu teicis. Lai cik sarežģītas burves­tības no jums vēlēsies viņa gaišība, nevajag par to gari un plaši klāstīt — tādēļ vien tās nekļūs vienkāršākas.

Lordu Liverpūlu misters Norels un Laseizs sastapa viņa kabinetā, stāvam pie galda, pie kura viņa gaišība paveica lielāko daļu valstiski svarīgo darbu. Pie pirmā ministra bija iekšlietu ministrs lords Sidmūts. Abi pacēla misteram No­relam pretim stingrus skatienus.

Man te ir vēstules, ko atsūtījuši Linkolnšīras, Jorkšīras, Somersetas, Kornvolas, Vorvikas un Kambrijas lordleitnanti… — (Laseizs pēdējā brīdī ap­valdīja tīksmīgu nopūtu, kas jau grasījās pasprukt aiz prieka par gaidāmo maģiju un naudu.) — …kuri sūdzas par buršanos, kas pēdējā laikā iet vaļā šajās grāfistēs!

Misters Norels blisināja ačeles.

Kā, lūdzu?

Misteram Norelam nekas par tādām burvestībām nav zināms, — Laseizs steigšus iestarpināja.

Lords Liverpūls salti paskatījās uz viņa pusi, it kā šiem vārdiem neticētu.

Uz galda stāvēja pamatīga papīru kaudze, un lords Liverpūls uz labu laimi iz­vilka vienu:

Pirms četrām dienām Stemfordas pilsētā kāda kvēkeru meitene dalīju­sies ar draudzeni savos noslēpumos. Te aiz durvīm atskanējis troksnis, un iz­rādījies, ka tur noklausās abu jaunākie brāļi. Meitenes ļoti sadusmojās, dzinās brāļiem pakaļ un izskrēja dārzā. Tur abas sadevās rokās un noskaitīja buramvār­dus. Zēnu ausis nolēca no galvām un aizlidoja pa gaisu. Tikai tad, kad puišeļi svinīgi nozvērējās vairāk nekad tā nedarīt, ausis izdevās izmānīt no rožu krū­miem — tās bija nolaidušās kailajos zaros — un piedabūt atgriezties savās vietās.

Misters Norels ļoti apjuka.

Es, bez šaubām,ārkārtīgi nožēloju, ka šīs neuzvedīgās jaunās dāmas mā­cījušās maģiju. Man jāteic — es ļoti iebilstu pret to, ka sieviešu dzimuma per­sonas vispār drīkst studēt maģiju, taču es īsti nesaprotu…

Mister Norel, — lords Liverpūls bargi norādīja, — šīm meitenēm bija trīs­padsmit gadu. Viņu vecāki ir svēti pārliecināti, ka nevienu maģisku sacerējumu abas nav ne acīs redzējušas. Stemfordā nav burvju, tur nav nekādu burvju grāmatu.

Misters Norels pavēra muti, lai kaut ko sacītu, apjauta, ka viņam trūkst vārdu, un muti aizvēra.

Tas ir ļoti savādi, — sarunā atkal iesaistījās Laselzs. — Kā meitenes pa­šas to izskaidro?

Meitenes vecākiem ir stāstījušas, ka viņas palūkojušās lejup un ierau­dzījušas, ka uz taciņas ar pelēkiem oļiem rakstīti buramvārdi. Kā viņas izteicās, akmeņi viņām pateikuši priekšā, ko darīt. Pēc tam šo taciņu ir izpētījuši vai­rāki cilvēki; uz tās tiešām ir pelēki oļi, taču tie neveido nekādus simbolus, ne­kādus burvju rakstus. Visparastākie pelēkie oļi.

Un jūs teicāt, ka bijuši arī citi buršanās gadījumi, citās vietās, ne tikai Stemfordā? — misters Norels jautāja.

Daudzi gadījumi un daudzās citās vietās — visvairāk ziemeļu grāfistēs, taču pietiekamā skaitā arī citur, turklāt gandrīz visi — divu pēdējo nedēļu laikā. Jorkšīrā atnākuši vaļā septiņpadsmit elfu ceļi. Pats par sevi saprotams, šie ceļi ir pastāvējuši jau kopš karaļa Kraukļa laikiem, taču gadu simteņiem tie nekur neveda, un vietējie iedzīvotāji ļāva tiem aizaugt. Tagad tie pēkšņi atkal ir tīri. Visas nezāles ir pazudušas, un iedzīvotāji ziņo, ka to galā redzot ērmotas vietas — agrāk tādas neviens tur neesot manījis.

Vai kāds… — misters Norels aprāvās un samitrināja lūpas. — Vai kāds pa šiem ceļiem ir ieradies?

Vēl nav, — lords Liverpūls atbildēja. — Bet, jādomā, tas ir tikai laika jautājums.

Lords Sidmūts jau vairākas minūtes ļoti vēlējās kaut ko sacīt.

Tas ir nepieļaujami! — viņš kaismīgi iesaucās. — Viena lieta, mister Norel, ir ar maģiskiem paņēmieniem pārtaisīt Spāniju, bet šī ir Anglija! Pēkšņi izrādās, ka mums cieši līdzās ir tādi apvidi, par kuriem neviens neko nezina — apvidi, par kuriem neviens neko nav dzirdējis! Es nespēju izteikt, cik man tas liekas briesmīgi! Tā pat nav nodevība — man liekas, angļu valodā vispār nav tāda vārda, ar kuru varētu apzīmēt to, ko jūs esat sastrādājis!

Bet es neko neesmu darījis! — misters Norels, pagalam satriekts, taisno­jās. — Man tas ne prātā nav nācis! Es neieredzu elfu ceļus! Daudzkārt esmu par to runājis! —Viņš pagriezās pret lordu Liverpūlu: — Lūdzu, jūsu gaišība, atcerieties pats! Vai jums kaut reizi ir bijis pamats domāt, ka es esmu labvēlīgi noskaņots pret elfiem vai elfu maģiju? Vai es pastāvīgi neesmu tos nīdējis un pulgojis?

Šiem vārdiem beidzot izdevās cik necik apremdināt pirmā ministra dus­mas. Viņš tikko manāmi pielieca galvu.

Bet, ja tas nav jūsu roku darbs, kurš tad ir vainīgs?

Liekas, šis jautājums trāpīja misteru Norelu sevišķi vārīgā vietā. Viņš stāvēja, lūkodamies ar stingu skatienu, un plātīja muti, nespēdams atrast vārdu.

Turpretim Laselzam pēc atbildes kabatā nebija jāmeklē. Viņam nebija ne mazākās nojausmas, kurš ļāvis vaļu šīm briesmīgajām burvestībām, un tas viņu arī necik neinteresēja, — toties viņš lieliski zināja, kas jāsaka, lai visu pavērstu sev un misteram Norelam par labu.

Atzīšos, es brīnos, ka jūsu gaišība vispār uzskata par vajadzīgu uzdot šo jautājumu, — viņš dzedri paziņoja. — Vai tad tik neģēlīgas burvestības pašas nav labākā liecība par to autoru? Būrējs ir Streindžs.

Streindžs! — lords Liverpūls noblisināja acis. — Bet Streindžs taču ir Venēcijā!

Misters Norels ir tādās domās, ka Streindžs vairs nevalda pār savām tieksmēm, — Laseizs atbildēja. — Viņš ir sabūris visādas nekrietnības; viņš ir sagājies ar tādiem radījumiem, kas ir naidīgi Lielbritānijai, kristīgajai Baznīcai, kas ir bīstami cilvēcei! Iespējams, šī katastrofa notikusi tāpēc, ka viņam mi­sējies kāds eksperiments, — taču var gadīties arī tā, ka viņš to nostrādājis tīšu­prāt. Es ieskatu, ka man vajag jūsu gaišībai atgādināt — misters Norels ne reizi vien ir valdību brīdinājis par to, cik ļoti valsti apdraud tie pētījumi, kuriem Streindžs patlaban nododas. Mēs sūtījām jūsu gaišībai steidzamas ziņas, taču atbildi nesaņēmām. Par laimi — un tā ir laime mums visiem — misters Norels ir tāds pats kā arvien: nelokāms, apņēmīgs un modrs. — To sacīdams, Laselzs nevilšus paskatījās uz misteru Norelu, kurš šobrīd izskatījās kā pats izbīļa, sa­kāves un nevarības iemiesojums.

Vai jūs tam visam piekrītat, ser? — lords Liverpūls uzrunāja misteru Norelu.

Misters Norels laikam nedzirdēja; iegrimis savās domās, viņš atkal un atkal

murmināja:

Tā ir mana vaina. Tā ir mana vaina. — Kaut arī viņš runāja pats ar sevi, to varēja dzirdēt visi, kas atradās pirmā ministra kabinetā.

Laselzs iepleta acis, taču acumirklī attapās:

Mēs saprotam, kā jūs šobrīd jūtaties, ser, — viņš žigli sacīja, — bet jūs jau pavisam drīz atskārtīsit, ka tā nepavisam nav. Kad jūs mācījāt misteram Streindžam maģiju, jūs nevarējāt zināt, ar ko tas beigsies. To neviens nespēja paredzēt.

Lordu Liverpūlu šis mēģinājums iztēlot misteru Norelu upura lomā stipri nokaitināja. Gadu no gada misters Norels bija iztaisījies par Anglijas galveno burvi, un, tagad, kad Anglijā bija sākušās maģiska rakstura ķibeles, lords Liver­pūls uzskatīja, ka vismaz daļēji tās ir uz mistera Norela sirdsapziņas.

Mister Norel, es jautāšu vēlreiz. Esiet tik laipns, atbildiet bez aplinkiem. Vai jūs ieskatāt, ka tas viss ir Streindža roku darbs?

Misters Norels pacēla acis pret visiem džentlmeņiem pēc kārtas.

Jā, — viņš izbiedētā balsī izdvesa.

Lords Liverpūls nolūkojās viņā ar ilgu, skarbu skatienu. Tad viņš sacīja:

—Tik lēti tas nebeigsies, mister Norel. Nezinu, vai tas ir Streindžs, vai nav, taču viens ir skaidrs: Lielbritānijā jau ir traks karalis; vēl arī traks burvis — tas nu būtu par daudz. Jūs ļoti gribējāt, lai jums uzdod kādu darbu: lūdzu, te būs! Nepieļaujiet, ka jūsu māceklis atgriežas Anglijā.

Bet… — misters Norels iesāka, tad pamanīja Laselza brīdinošo skatienu un apklusa.

Misters Norels un misters Laseizs devās atpakaļ uz Hanover-skvēru. Mis­ters Norels steigšus metās uz bibliotēku. Tur, tāpat kā pirmīt, pie galda sēdēja Čaildermass.

Ātri! — misters Norels sauca. — Man vajag kādus buramvārdus, kuri vairs nedarbojas!

Čaildermass paraustīja plecus.

Tādu ir tūkstošiem. Kantlucets, [124] [1] "kantlucets" — seni un noslēpumaini buramvārdi, ar kuriem var likt mēnesim dzie­dāt. Cik nojaušams, mēness dziesma ir ļoti skaista; spitālīgie un trakie, to dzirdēdami, top atkal veseli. "Dedala roze",3[1] "Dedala roze" — Mārtiņa Peila izgudrota, visai sarežģīta maģiska procedūra jūtu, vājību un tikumu iekonservēšanai dzintarā, medū vai vaskā. Konservēšanai izmantoto vielu sasildot, atsvabinās tajā iesprostotās īpašības. "Rozi" var — precīzāk, varēja — pielietot vis­dažādākajos gadījumos, piemēram, lai piešķirtu sev drosmi vai sistu ienaidnieku ar gļē­vulību; ar to var izraisīt mīlestību, kārību, cēlus nolūkus, dusmas, greizsirdību, godkāri, uzupurēšanos utt., u.tjpr. "Izģērbtās jaunavas", [125] h kā daudzi buramvārdi ar neparastiem nosaukumiem, "Izģērbtās jaunavas" nepavi­sam nebija tik aizraujošas kā varētu likties. Nosaukumā minētās "jaunavas" patiesībā bija kādas gāršas puķes, ko izmantoja elfu burvju spēju ierobežošanai. Puķei vajadzēja noplūkt lapas un ziedlapiņas — tā arī ir "izģērbšana". Stoksija "Vitrifikācija" [126] …[1] Ar Stoksija "Vitrifikāciju" varēja priekšmetus — un arī cilvēkus — pārvērst stikla.

Stoksija "Vitrifikācija"! Iā, der! Man te ir apraksts…

Misters Norels piejoza pie grāmatskapja un izvilka ārā kādu grāmatu. Viņš ātri šķīra lapas, atrada meklēto un sāka nepacietīgi raudzīties apkārt. Pie kamīna uz galdiņa stāvēja vāze ar āmuļu, efeju, sarkanogu akmeņozolu un kaut kādu ziem- ziežu zariem. Pievērsis vāzei ciešu skatienu, viņš sāka bubināt buramvārdus.

Ar visām ēnām, cik vien to bibliotēkā bija, sāka notikt kaut kas dīvains, vār­diem grūti aprakstāms. Likās, tās reizē pagriežas un sāk lūkoties citur. Ari tad, kad tās vairs nekustējās, Čaildermass un Laseizs nespētu atbildēt, vai tās ir tādas pašas kā iepriekš.

Kaut kas izkrita no vāzes un nošķindēja uz galda..

Laseizs piegāja paskatīties. Viens akmeņozola zars bija pārvērties stiklā. Stikla zars bija smags, tas bija nolūzis un saplīsis; uz galda gulēja dažas veselas stikla akmeņozola lapas.

Gandrīz četrsimt gadu šie buramvārdi nav darbojušies, — izdvesa mis­ters Norels. —Voteršips savā "Brīnišķa meža kaltumā" tos piemin lidz ar citiem buramvārdiem, kas viņa bērnībā vēl darbojās, bet vairs ne mazākajā mērā nebija izmantojami, kad viņam bija divdesmit gadu!

Jūs esat izcils meistars… — Laselzs iesāka.

Manai izcilajai meistarībai ar to nav nekāda sakara! — misters Norels atcirta. — Es nevaru pielietot buramvārdus, kas nav pieejami. Maģija atgriežas Anglijā! Streindžs ir izgudrojis, kā to panākt!

Tad jau man bija taisnība, — atsaucās Laselzs. — Un mūsu svarīgākais uzdevums ir nepieļaut, lai viņš pārrodas mājās. Ja mums tas izdosies, lords Liverpūls piedos mums ļoti daudzus citus grēkus.

Misters Norels saspringti prātoja.

Es varu neļaut viņam atgriezties pa jūru, — viņš sacīja.

Teicami! — Laselzs iesaucās. Tomēr misters Norels bija atbildējis tā, ka viņš kļuva domīgs: — Hm, bet nekā citādi viņš nevar ierasties. Viņš taču ne­prot lidot! — Šī doma bija tik ģeķīga, ka Laselzam pašam uznāca smiekli. Tad viņš atkal aprāvās: — Vai varbūt prot?

Čaildermass paraustīja plecus.

Man grūti pateikt, ko Streindžs šobrīd prot un ko neprot, — atbildēja mis­ters Norels. — Bet mani mazāk uztrauc lidošana. Es uztraucos par Karaļa ceļiem.

Man likās, Karaļa ceļi ved uz Elfu valsti, — Laselzs nesaprata.

]ī\,— bet ne tikai uz Elfu valsti. Karaļa ceļi ved visur. Uz Debesīm. Uz Elli. Uz Parlamenta namiem… Tie ir būvēti ar maģiju. Katrs Anglijas spogulis, katra peļķe, katra ēna ir vārti uz šiem ceļiem. Es nevaru tiem visiem aizlikt priekšā atslēgu. To neviens nevar! Tas būtu pārcilvēcīgs darbs! Ja Streindžs do­sies uz Angliju pa Karaļa ceļiem, nav manos spēkos viņu aizturēt.

Bet… — Laselzs gribēja ko iebilst.

Es nevaru viņu aizturēt! — misters Norels iekliedzās, lauzīdams rokas. — Neprasiet! Es vienīgi… — viņš ar milzīgām pūlēm nomierinājās. — …es varu sagatavoties viņa uzņemšanai. Mūsu laikmeta dižākais burvis, ak tā gan. Nu, drīz redzēsim.

Ja viņš atgriezīsies Anglijā, — Laselzs uzdeva jautājumu, — kurp viņš dosies vispirms?

Uz Hartfjū abatiju, — atbildēja Čaildermass. — Kurp gan citur?

Gan misters Norels, gan Laseizs jau grasījās izteikt savas domas, taču tai brīdī pa durvīm ienāca Lūkass, kam rokās bija sudraba paplāte, uz kuras gulēja vēs­tule. Laseizs pārlauza zīmogu un aši izlasīja rakstīto.

— Atgriezies Drolaits, — viņš teica. — Palieciet tepat un gaidiet. Rīt būšu atpakaļ.