Džonatans Streindžs un misters Norels

18 Sers Volters ludz padomu dažadu profesiju džentlmeņiem

1808. gada februāris

Lēdija Poui.a Sēdēja pie loga bāla un bez smaida sejā. Viņa runāja ļoti maz, un, kad runāja, viņas vārdi bija dīvaini un gaužām nevietā. Kad virs un draugi bažīgi taujāja, kas atgadījies, viņa atbildēja, ka esot pagurusi no dejošanas un vairs nevēloties to darīt. Un mūzika — ak, mūzika esot pati apnicīgākā lieta zemes virsū, savādi, ka viņa tikai tagad to sapratusi.

Sers Volters šo ieslīgšanu klusumā un vienaldzībā uztvēra ar ārkārtīgi lielu satraukumu. Tas viss pārāk līdzinājās slimībai, kas pirms laulībām bija tik ļoti vārdzinājusi viņas gaišību un tik traģiski beigusies ar viņas nāvi. Vai tad viņa toreiz nebija bāla? Lūk, arī tagad ir bāla. Vai viņai toreiz nesala? Atkal salst.

Viņas gaišības iepriekšējās slimošanas laikā viņu nebija apmeklējis neviens ārsts, un, saprotams, visi Anglijas ārsti to uztvēra kā apvainojumu savam ama­tam. "Ā!" viņi izsaucās arvien, kad tika pieminēts lēdijas Poulas vārds, tas, ka viņu atdzīvinājusi burvestība, bez šaubām, esot ļoti apbrīnojami, bet ja savlai­cīgi būtu parakstītas atbilstīgas zāles, tad nekādas burvestības vispār nebūtu vajadzīgas.

Misteram Laselzam bija taisnība, kad viņš izteicās, ka vaina par to visā pil­nībā jāuzņemas misis Vintertonei. Viņa brāķēja ārstus un ne reizi neatļāva kādam no tiem kaut tuvoties viņas meitai. Savuties seru Volteru šādi aizsprie­dumi nesaistīja; viņš nekavējoties lika ataicināt misteru Beiliju.

Misters Beilijs bija skotu džentlmenis, kuru jau ilgus gadus uzskatīja par ievērojamāko viņa amata pārstāvi Londonā. Viņš bija sarakstījis daudz grāmatu ar svarīgiem un skanīgiem nosaukumiem un bija kļuvis par karaļa personisko ārstu. Viņš izskatījās saprātīgs un kā savas izcilības zīmi nēsāja līdzi spieķi ar zelta rokturi. Saņēmis sera Voltera aicinājumu, misters Beilijs nevilcinoties iera­dās, dedzīgi vēlēdamies parādīt medicīnas pārākumu pār maģiju. Izmeklējis sirdzēju, viņš iznāca ārā. Viņas gaišība esot pilnīgi vesela. Neesot pat nekādu saaukstēšanās pazīmju.

Sers Volters vēlreiz pastāstīja, cik ļoti lēdijas Poulas izturēšanās šodien at­šķiras no ierastās.

Misters Beilijs domīgi lūkojās uz seru Volteru. Viņš laikam saprotot, kas par nelaimi, viņš teica. Sers Volters un viņas gaišība esot precēti pavisam neilgi, vai ne? Tad lūk, lai sers Volters viņam piedodot, bet ārstiem bieži nākoties sacīt tādas lietas, par kurām citi nerunā. Sers Volters neesot pieradis pie precēta cilvēka dzīves. Viņš drīz atklāšot, ka precēti pāri bieži strīdas. Tur nav, par ko kaunēties, — pat vissaticīgākajiem pāriem mēdz gadīties domstarpības, un tādās reizēs neesot nekas neparasts, ja viena puse izliekas nevesela. Starp citu, ne vienmēr tā esot kundze. Varbūt lēdijas Poulas sirsniņa pēc kaut kā ļoti kāro? Ja tas ir kāds nieks, teiksim, jauna kleita vai cepurīte, kāpēc to liegt, ja reiz viņai tik ļoti gribas? )a tas ir kaut kas lielāks, piemēram, māja vai brauciens uz Sko­tiju, tad varbūt ir vērts ar viņu par to aprunāties? Misters Beilijs bija pārlieci­nāts, ka viņas gaišība esot visnotaļ veselīgi domājoša persona.

Sarunā iestājās pauze, kuras laikā sers Volters gar sava garā deguna malām skatījās uz misteru Beiliju.

Mēs ar viņas gaišību neesam strīdējušies, — viņš pēdīgi sacīja.

Ak jā, misters Beilijs laipnīgi atsaucās. Seram Volteram nudien varot rādī­ties, ka nekāda strīda nav bijis. Tā bieži mēdzot būt, džentlmeņi mēdzot nepa­manīt pazīmes. Misters Beilijs mudināja seru Volteru padomāt rūpīgi. Vai viņš neesot pateicis ko tādu, kas sarūgtinājis viņas gaišību? Misters Beilijs nerunā­jot par to, kurš varētu būt vainīgs. Tas viss piederoties pie mazajām nesaskaņām, kas jāpārvar kopīgas dzīves sākumā.

Bet lēdija Poula nemēdz uzvesties kā izlutināts bērns!

Protams, protams, piekrita misters Beilijs. Taču viņas gaišība esot ļoti jauna, un jauniem cilvēkiem jāatstāj tiesības palaikam izturēties aušīgi. Jauniem ļau­dīm neesot tā prāta, kas nāk ar gadiem. Seram Volteram arī nevajagot to gaidīt. Misters Beilijs manāmi bija gatavs vēl daudz runāt par šo tematu. Viņš varot minēt neskaitāmus gadījumus (ņemtus no vēstures un literatūras), kad no­svērti, gudri vīrieši un sievietes jaunībā darījuši visādas muļķības, tomēr sera Voltera sejas izteiksme lika viņam atturēties izvērsti iztirzāt šo jautājumu.

Sers Volters jutās līdzīgi. Arī viņam bija daudz kas sakāms un ļoti gribējās šo to visnotaļ pamācošu pavēstīt, tomēr viņš nejutās pietiekami pārliecināts par sevi. Vīrietis, kas pirmo reizi apprecējies četrdesmit divu gadu vecumā, pārāk labi zina, ka gandrīz visi citi ar sarežģījumiem viņa mājas dzīvē tiktu galā labāk nekā viņš pats. Tādēļ sers Volters tikai noskatījās uz misteru Beiliju ar sarauktu pieri un pēc brīža, tā kā jau bija gandrīz vienpadsmit, lika padot karieti un pasaukt sekretāru, un devās uz Bērlingtonu namu tikties ar pārē­jiem ministriem.

Bērlingtonu namā viņa ceļš veda caur kolonnām rotātiem pagalmiem un apzeltītiem vestibiliem. Viņš kāpa pa platām marmora kāpnēm, pāri kurām jumās apgleznoti griesti, kuros neskaitāmi dievi, dievenes, varoņi un nimfas krita no zilām debesīm vai zvilnēja baltos, pūkainos mākoņos. Viņam klanījās vesela armija pūderētu, livrejās tērptu sulaiņu un viņš gāja tiem garām, līdz pēdīgi nonāca telpā, kur ministri skatījās dokumentos un ecējās.

Bet kāpēc jūs neatsaucāt misteru Norelu, ser Volter, — izdzirdējis par grūtībām viņa mājas dzīvē, uzreiz jautāja misters Kanings. — Brīnos, ka jūs to vēl neesat izdarījis. Noteikti izrādīsies, ka viņas gaišības neveselības cēlonis ir kāds neliels misēklis burvestībā, kas lika viņai atgriezties dzīvē. Misters Norels pielabos savus buramvārdus un viņas gaišība tūdaļ atspirgs.

Ja, gluži manas domas! — piekrita lords Kāslerejs. — Es teiktu, ka ār­stiem par lēdiju Poulu vairs nav teikšanas. Mēs ar jums, ser Volter, uz šīs zemes esam ar Dieva žēlastību, turpretim viņas gaišība starp mums mīt ar mistera Norela žēlastību. Viņa pie šīs dzīves turas citādi nekā mēs pārējie — gan teolo­ģiski, gan arī, es uzdrīkstēšos sacīt, medicīniski.

Kad misis Pērsivala nejūtas labi, — iejaucās misters Pērsivals, sīks, aku­rāts likumnieks ar neievērojamu ārieni un manierēm — viņš ieņēma augsto Valsts kases kanclera amatu, — es vispirms iztaujāju viņas istabeni. Kurš gan par kundzes veselības stāvokli zina vairāk nekā istabene? Ko saka lēdijas Pou­las istabene?

Sers Volters pašūpoja galvu.

Pampisforda ir tādā pašā nezināšanā kā es. Viņa apstiprināja, ka pirms divām dienām viņas gaišība bijusi spirgta un vesela, bet tagad pēkšņi ir bāla, gurda un nelaimīga. Tas arī viss, ko Pampisforda spēj pateikt. Jā, vēl daudz vi­sādu blēņu par to, ka māja ir apsēsta. Nezinu, kas kalpiem uznācis. Viņi visi ir iztrūcināti un uzvedas dīvaini. Šorīt viens no sulaiņiem ieradās pie manis un apgalvoja, ka nakts vidū sastapis kāpnēs kādu svešu cilvēku. Džentlmeni zaļos svārkos, un vēl viņam esot bijis kupls bālganu, sudrabotu matu ērkulis.

Ko? Viņš redzēja spoku? Parādību? — jautāja lords Hoksberijs.

Jā, vismaz tā viņš stāstīja.

Cik neparasti! Vai šis spoks kaut ko teica? — taujāja misters Kanings.

Nē. Džefrijs apgalvo, ka tas tikai paskatījies uz viņu ar saltu, nicīgu ska­tienu un pagājis garām.

Ak tā! Jūsu sulainim rēgojās, ser Volter. Viņam pilnīgi noteikti rēgojās, — paziņoja misters Pērsivals.

Vai varbūt viņš bija piedzēries, — piebilda misters Kanings.

Jā, arī man tas ienāca prātā. Tāpēc es, protams, izvaicāju Stīvenu Bleķu, — stāstīja sers Volters, — taču Stīvens uzvedas tikpat neldzīgi kā visi pārējie. Tik tikko piedabūju viņu vispār runāt ar mani.

Mjā, — teica misters Kanings, — jūs taču nemēģināsiet noliegt, ka te kaut kas liek domāt par maģiska rakstura problēmām? Un vai izskaidrot to, ko citi nespēj, nav mistera Norela uzdevums? Lieciet ataicināt misteru Norelu, ser Volter!

Šie vārdi skanēja tik pārliecinoši, ka sers Volters pats nesaprata, kāpēc viņam tas jau agrāk nav ienācis prātā. Par savām prāta spējām viņš bija ļoti augstās domās un citkārt diez vai būtu atstājis neievērotu tik acīm redzamu sakritību. Šai brīdī viņš atskārta, ka patiesībā viņam maģija nepatīk. Nekad nebija pati­kusi — ne pašā sākumā, kad viņš to bija uzskatījis par krāpniecību, ne tagad, kad tā izrādījās īsta. Tomēr diez vai viņš varēja to paskaidrot pārējiem minis­triem — tieši viņš taču bija tos pierunājis pirmo reizi divsimt gadu laikā pie­ņemt darbā burvi!

Pusčetros viņš devās atpakaļ uz Hārlij-strītu. Ziemas dienā bija iestājies pats spokainākais brīdis. Mijkrēslis izdzēsa namus un cilvēkus, to vietā atstājot nenoteiktu, melnu nebūtību, turpretim debesis augšā žilbinoši mirdzēja sud- rabzilas un saltas gaismas pilnas. Ziemīgs saulriets visu ielu galus krāsoja rožai­nus un asinssarkanus — šie toņi gan ir tīkami acīm, taču sirdij liek sažņaugties šaušalās. Raudzīdamies pa karietes logu, sers Volters bija gandarīts, ka nav aušīgs pēc dabas. Kādu citu būtu stipri sabiedējušas asiņaini melnās, izzudušās Londonas ielas, pa kurām jādodas pretī nepatīkamajam uzdevumam saukt palīgā burvi.

Džefrijs atvēra Hārlij-strītas devītā numura durvis, un sers Volters ātriem soļiem kāpa augšup. Otrajā stāvā viņš pagāja garām Venēcijas salonam, kurā no rīta palika sēžam viņas gaišība. Kaut kas līdzīgs nojautai lika viņam ieska­tīties pa durvīm. Pirmajā brīdī šķita, ka iekšā neviena nav. Uguns kamīnā tik tikko kvēloja, radot salonā vēl vienu mijkrēsli. Neviens nebija iededzis ne lampas, ne sveces. Tad sers Volters viņu ieraudzīja.

Viņa ļoti taisni sēdēja krēslā pie loga ar muguru pret viņu. Viss — krēsls, poza, pat kleitas un plecu šalles krokas — bija tieši tāds pats kā no rīta, kad viņš devās prom.

Ticis līdz savam kabinetam, viņš nekavēdamies apsēdās un aizrakstīja mis­teram Norelam, lūgdams pēc iespējas ātrāk ierasties Hārlij-strītā numur deviņi.

Misters Norels ar ierašanos nesteidzās. Pagāja vismaz pāris stundas. Pēdīgi viņš atbrauca un iesoļoja, rādīdams nesatricināmi mierīgu seju. Sers Volters sagaidīja viņu priekšnamā un pastāstīja, kas noticis. Pēc tam viņš mudināja doties augšā uz Venēcijas salonu.

Ā, nē! — ātri atsaucās misters Norels. — Pēc jūsu stāstītā spriežot, ser Volter, es nāku pie pārliecības, ka nav vajadzības lēdiju Poulu traucēt — redziet, baidos, ka es neko viņas labā nespēju darīt. Lai cik sāpīgi man būtu jums to sacīt, dārgais ser Volter, — jo jūs zināt, ka es allaž esmu vēlējies jums pakalpot, kad tas ir manos spēkos, — bet lai kas arī viņas gaišību nomoka, es nedomāju, ka viņu var izdziedināt ar maģijas līdzekļiem.

Sers Volters nopūtās. Viņš pārvilka roku pār matiem un izskatījās ne­laimīgs.

Misters Beilijs nekādas slimības pazīmes neatrada, tāpēc es domāju…

Ak tā! Bet šis ir tieši tas apstāklis, kas mani vedina uzskatīt, ka es jums nespēju palīdzēt. Maģija un medicīna ne vienmēr tik ļoti atšķiras kā jūs, iespē­jams, domājat. To jomas bieži sakrīt. Slimību var izārstēt gan ar medicīnas, gan ar maģijas paņēmieniem. Ja viņas gaišība tik tiešām būtu slima vai, nedod Dievs, viņai atkal draudētu nāve, tad noteikti viņu būtu iespējams dziedināt vai atdzī­vināt ar burvestību palīdzību. Taču piedodiet man, ser Volter, pēc jūsu stāstītā es spriežu, ka tā ir drīzāk garīga kaite, nevis kāda fiziska vaina, un te bezspēcīga ir gan maģija, gan medicīna. Es gan šajās sfērās neesmu lietpratējs, bet varbūt jums ir vērts aprunāties ar kādu garīdznieku?

Bet pēc lorda Kāselreja domām — nezinu, vai tā tiešām ir — pēc lorda Kāselreja domām, ja reiz lēdija Poula ir dzīva, pateicoties maģijai,— man jāat­zīst, es īsti labi nesapratu, ko viņš teica, bet man liekas, viņš gribēja teikt — ja reiz viņas gaišības dzīvību uztur maģija, viņa ir dziedināma tikai ar burvestību palīdzību.

Jā? Ak tā teica lords Kāselrejs? Ak, viņš pagalam alojas, taču, jāatzīst, ārkārtīgi interesanti, ka viņam tas ienācis prātā. Šī ir tā dēvētā merodiešu herēze.1 Divpadsmitajā gadsimtā kāds abats no Rivo visu mūžu pūlējās to izdeldēt 1111 vēlāk tika pasludināts par svēto. Bez šaubām, maģijas teoloģija nekad nav bijusi manu zinātnisko interešu priekšmets, taču domāju, ka nekļūdīšos, sacīdams, ka Viljama Pentlera "Trīs būtņu šķiru" sešdesmit devītajā nodaļā…2' Pirmais šo teoriju izklāstīja Kornvolas burvis Mero divpadsmitajā gadsimtā, un zināmi vairāki tās varianti. Radikālākie no tās sekotājiem uzskata, ka cilvēks, kas izdziedināts, izglābts vai uzmodināts no nāves ar burvestību palīdzību, vairs neatrodas Dieva un Viņa Baznīcas pakļautībā, toties viņam jāpilda visa veida uzticības pienākumi attiecībā pret burvi vai elfu, kas viņam palīdzējis.

Mero tika apcietināts un stājās Dienvidanglijas karaļa Stefana un viņa bīskapu priekšā Vinčesteras koncilā. Mero iededzināja kaunazīmi, nopēra un puskailu padzina. Bīskapi aiz­liedza ticīgajiem jebkādā veidā viņam palīdzēt. Mero kājām devās ceļā no Vinčesteras uz Ņūkāslu, kur atradās karaļa Kraukļa pils, taču, nenonācis līdz galam, nomira.

Cits merodiešu herēzes paveids ir Anglijas ziemeļos izplatītais uzskats, ka atsevišķi slep­kavas nepieder ne Dievam, ne velnam, bet vienīgi karalim Krauklim.

2 Viljams Pentlers. "Trīs būtņu šķiras, kam iespējams sasniegt pilnību" Henrija Lintota apgādā, 1735. Minētās būtņu šķiras ir eņģeļi, cilvēki un elli.

Misters Norels jau grasījās uzsākt kārtējo nebeidzamo, garlaicīgo lekciju par Anglijas maģijas vēsturi, bez gala atsaucoties uz grāmatām, par kurām neviens nekad nebija dzirdējis. Sers Volters viņu pārtrauca:

Jā, jā! Bet varbūt jums ir kāda nojausma, kas varētu būt džentlmenis za­ļos svārkos un ar sudrabotiem matiem?

Ā! — atsaucās misters Norels. — Tātad jums šķiet, ka jūsu mājā kāds ir pabijis? Nē, manuprāt tas ir ļoti maz ticams. Varbūt drīzāk nolaidīgs kalps kaut kur uz āķa bija atstājis karājamies rītasvārkus? Tādā vietā, kur neviens nedomā rītasvārkus ieraudzīt? Es pats bieži izbīstos no šīs parūkas, ko jūs patlaban redzat man galvā. Lūkasa pienākums ir katru vakaru to nolikt vietā — viņš to lieliski zina, taču jau vairākas reizes ir atstājis uz kamīna dzegas, uzmauktu uz parūkkoka. Spogulī, kas atrodas virs kamīna, es allaž ieraugu divus džentlme­ņus, kas sabāzuši galvas kopā un sačukstas par mani.

Lūkodamies uz seru Volteru, misters Norels vairs neko neteica un tikai bli­sināja ačeles. Pēc tam, paziņojis, ka neko nespēj palīdzēt, viņš novēlēja seram Volteram labu vakaru un aizgāja.

Misters Norels taisnā ceļā brauca uz mājām. Pārradies Hanover-skvērā, viņš uzreiz devās uz mazu kabinetu trešajā stāvā. Tas atradās nama tālākajā galā un tā logi vērās uz dārza pusi. Kad viņš strādāja, kalpiem bija aizliegts ienākt kabi­netā un pat Čaildermasam bija jāpiesauc kāda ārkārtīgi spiedīga vajadzība, lai te drīkstētu saimnieku traucēt. Kaut arī misters Norels reti brīdināja, ka grasās nodoties studijām kabinetā, mājā iedibinātā kārtība prasīja, lai tas allaž būtu sagatavots un atrasios viņa rīcībā. Arī šobrīd kamīnā jautri sprēgāja uguns un bija iedegtas visas lampas, taču kāds bija noslinkojis aizvilkt aizkarus un tādēļ logs bija pārtapis melnā spogulī un atēnoja kabinetu.

Misters Norels apsēdās pie rakstāmgalda ar seju pret logu. Viņš atvēra lielu sējumu, vienu no daudzajiem, kas atradās uz galda, un sāka klusām murmināt buramvārdus.

Ogle izkrita no kamīna, gar sienu aizslīdēja ēna, — burvis pacēla galvu. Tumšajā rūtī viņš ieraudzīja savu izbiedēto seju un kādu stāvam viņam aiz muguras — bālu, sudrabotu seju, ko ieskāva kupli, mirdzoši mati.

Misters Norels nepagriezās, tikai aizvainotā, dusmīgā balsī uzrunāja at­spulgu logā:

Kad jūs teicāt, ka paņemsiet pusi jaunās dāmas dzīves, es domāju, ka jūs ļausiet viņai palikt kopā ar draugiem un ģimeni, līdz paies puse no septiņdes­mit pieciem gadiem! Es domāju, ka pēc tam viņa it kā nomirs, un viss!

Es neko tādu neteicu.

Jūs mani piekrāpāt! Jūs man vispār neesat palīdzējis! Jūsu viltīgo gājienu dēļ viss būs pagalam! — misters Norels iebrēcās.

Logā redzamā persona neapmierināti noklukstējās.

Biju cerējis, ka, otro reizi tiekoties, tu uzvedīsies prātīgāk. Bet nekā, tu esi uzpūtīgs un apber mani ar nesaprātīgiem pārmetumiem! Es mūsu līgumu neesmu lauzis! Es izdarīju, ko tu lūdzi, un neesmu ņēmis neko tādu, kas man nepienāktos! Ja tu tik tiešām raizētos par lēdijas Poulas laimi, tad tev vaja­dzētu gavilēt, ka viņa beidzot ir nonākusi starp draugiem, kas viņu godā un apbrīno!

Ak tā! Tas mani necik neinteresē! — nicīgi atcirta misters Norels. — Kas gan ir vienas jaunas dāmas liktenis salīdzinājumā ar Anglijas maģijas nākotni? Nē, mani interesē viņas vīrs — es to darīju tikai viņa dēļ! Viņš jūsu nodevīgo stiķu dēļ ir pagalam satriekts. Un ja nu viņš neatgūstas? Ja nu viņš ir spiests aiziet no valdības! Varbūt es vairs nekad neatradīšu sabiedroto, kas tā steigtos man palīdzēt!3 Neviens cits ministrs nebūs man tik liels parādnieks!

Ak, viņas vīrs? Ak mūžs, es viņu pacelšu kaut kādos ievērojamos augstu­mos! Piešķiršu viņam tādu stāvokli, kādu viņš paša spēkiem nespētu sasniegt. Iecelšu viņu par pirmo ministru. Vai varbūt par Lielbritānijas imperatoru? Vai tas tev būs pa prātam?

Nē jel! — kliedza misters Norels. — Tu neko nesaproti! Es gribu tikai to, lai viņš ir ar mani apmierināts un stāsta citiem ministriem par to, cik lielu la­bumu manas burvestības var nest Anglijai!

Manam prātam tas ir un paliek noslēpums, — atspulgs logā augstprā­tīgi novilka. — Kāpēc tu manas palīdzības vietā izvēlies šīs personas pakalpo­jumus. Ko viņš saprot no maģijas? Neko! Es varu tev iemācīt, kā pacelt kalnus un ar tiem sadragāt tavus ienaidniekus! Varu likt mākoņiem dziedāt, kad tu tuvojies! Ziedoņa laiks sāktos, kad tu ierastos, un ziemas puteņi, tev ejot prom! Es varu…

Jā, kā tad! Un par to tev vajag vien to, lai Anglijas maģija nonāk tavu untumu kalpībā! Tu nolaupīsi angļus viņu pašu namos, un Anglijā vairs nebūs dzīves nevienam, izņemot tavu izdzimstošo cilti! Par savu palīdzību tu gribi pārāk dārgu maksu!

Pretī šīm apsūdzībām persona loga rūtī neko neteica. Taču piepeši svečtu­ris, kas stāvēja uz maza galdiņa, palēcās, aizšāvās pa gaisu un pie pretējās sienas sadragāja spoguli un mazu Tomasa Lančestera krūšutēlu.

Pēc tam viss atkal bija kluss.

Misters Norels sēdēja, izbaiļu un trīsu pārņemts. Viņš palūkojās uz grāma­tām, kas bija atšķirtas viņa priekšā uz galda, bet ja viņš lasīja, tad tā, kā spēj vienīgi burvji, jo viņa acis neslīdēja pa burtu rindām. Kad bija pagājušas vai­rākas minūtes, viņš pacēla galvu. Atspulgs loga rūtī bija pazudis.

Visas ar lēdiju Poulu saistītās cerības izplēnēja. No laulības — kas dažas īsas nedēļas abiem jaunlaulātajiem bija solījusi tik daudz — palika pāri vien viņas gurdā klusēšana un viņa sirdēsti. Lēdija Poula tā arī nekļuva par smalko ap­rindu vadzvaigzni — kur nu, viņa vispār atteicās iziet no mājas. Viņu neviens neapciemoja, un drīz smalkās aprindas par viņu aizmirsa.

3 No šī izteikuma redzams, ka misters Norels včl nav aptvēris, cik augstu viņu vērtē visi ministri un cik dedzīgi tie vēlas izmantot viņu karā.

Hārlij-strītas kalpi arvien negribīgāk iegriezās istabā, kur sēdēja lēdija Poula, lai gan neviens no viņiem neprastu paskaidrot, kālab viņi no tās izvairās. Pa­tiesība bija tāda, ka ap lēdiju Poulu neizzuda tikko jaušama zvana atbalss. Viņu it kā appūta salts vējš, kas nāca no liela tāluma, un ikkatram, kas viņai tuvojās, pār kauliem pārskrēja drebuļi. Tā viņa sēdēja, stundu pēc stundas, ietinusies šallē, nekustēdamās un nebilzdama ne vārda, un ap viņu pulcējās ļauni sapņi un ēnas.