Džonatans Streindžs un misters Norels

28.Roksboro hercoga bibliotēka

1810. gada novembris/1811. gada janvāris

1810. gada nogale valdības stāvoklis bija tik grūts, ka grūtāks tas vairs nevarēja kļūt. Ministriem diendienā pienāca ļaunas ziņas. Francūži visur guva lieliskas uzvaras; citas dižas Eiropas valstis, kuras agrāk apvienojās ar Lielbritāniju, lai kopā cīnītos ar Napoleonu Bonapartu (un viņš tās agri vai vēlu sakāva), bija pamanījušas savu alošanos un sabiedrojās ar nīstamo imperatoru. Pašu mājās karš gandēja tirdzniecību, un vīri visā karaļvalstī izputēja; pērn un aizpēru Anglijā bija gadījušies neražas gadi. Karaļa pastarīte saslima un nomira, un karalis aiz bēdām zaudēja prātu.

Karš iznīcināja ikkatru tagadnes mierinājumu un meta tumšu ēnu pār nākotni. Kareivji, tirgotāji, politiķi un zemnieki — visi lādēja to dienu, kad bija piedzimuši zemes virsū, toties burvjiem (nu reiz īsteni pretišķīga ļaužu audze) šī notikumu virzība visnotaļ bija pa prātam. Gadu simteņiem viņu amats nebija turēts tik augstā godā. Daudzi mēģinājumi ņemt karā virsroku bija beigušies ar briesmīgu sagrāvi, un tagad izskatījās, ka maģija ir Anglijas lielākā cerība. Kara ministrijā un visās dažnedažādajās flotes kolēģijās un kan­celejās bija džentlmeņi, kas par visu vairāk vēlējās izmantot mistera Norela un mistera Streindža pakalpojumus. Mistera Norela Hanover-skvēra namā darbs dzina darbu, un bieži apmeklētājiem vajadzēja gaidīt līdz trijiem vai četriem naktī, tad misteram Streindžam un misteram Norelam beidzot atradās laiks viņus pieņemt. Gaidītājiem tas nebija tik grūts pārbaudījums, kamēr salonā džentlmeņu bija daudz, bet vai! tam, kurš palika pēdējais: nekad nav patīkami nakts melnumā sēdēt aiz slēgtām durvīm un gaidīt, zinot, ka otrā pusē buras divi burvji. [43] [1] Līdztekus citiem maģijas paveidiem Streindžs un Norels 1810. gadā izmantoja šādas burvestības: lika daļai Biskajas līča aizsērēt un izaudzēja tur lielu mūžamežu (tādējādi iznī­cinot divdesmit francūžu kuģus); sacēla neparastus viļņus un vējus, dragājot francūžu kuģus un nogandējot francūžu sējumus un lopus; lai iebiedētu, apstulbinātu vai pieviltu francūžu kareivjus un jūrniekus, pārveidoja lietus gāzes par kuģu flotilēm, mūru apjoztāmpilsētām, milžiem, eņģeļu pulkiem utt., u.tjpr.; lika iestāties naktij, kad francūži gaidīja dienu, un atradi.

Visas augšminētās burvestības atrodamas Frānsisa Satona-Grova grāmatā De Generibus Artium Magicarurn Anglorum.

[1] Iepriekšējais kara ministrs lords Kāselrejs 1809. gada nogalē briesmīgi sastrīdējās ar misteru Kaningu. Abi džentlmeņi cīnījās divkaujā, un pēc tās abiem nācās atlūgties no val­dības. Pašreizējais kara ministrs lords I.iverpūls īstenībā bija tas pats lords Hoksberijs, kas jau tika pieminēts iepriekšējās lappusēs. Viņš atteicās no pēdējā titula un pieņēma pirmo 1808. gada decembrī pēc sava tēva nāves.

Londonā tajās dienās klīda nostāsts (to varēja dzirdēt visos namos un tir­gotavās) par imperatora Napoleona Bonaparta nevarīgajiem mēģinājumiem atrast arī sev kādu burvi. Lorda Liverpūla spiegi [44] ziņoja, ka imperators tik ļoti nenovīdējis angļu burvju panākumus, ka sūtījis savus virsniekus pa visu impē­riju meklēt kādu, kam piemistu burvju spējas, tomēr lidz šim bija atrasts tikai kāds holandietis uzvārdā Vitlofs, kam piederēja burvju skapis. Skapi ar vieglo divjūga karieti nogādāja Parīzē. Versaļā Vitlofs solīja imperatoram, ka skapī atradīs atbildes uz visiem viņa jautājumiem.

Kā ziņoja spiegi, Bonaparts bija uzdevis skapim trīs jautājumus, proti: "Vai bērns, ko gaida imperatore, būs vīriešu dzimuma?"; "Vai Krievijas cars atkal pārmetīsies pie pretiniekiem?"'; "Kad tiks sakauti angļi?".

Vitlofs bija iegājis skapī un iznācis ar šādām atbildēm: "Jā", "Nē" un "Pēc četrām nedēļām". Ik reizi, kad Vitlofs iegāja skapī, no tā skanēja drausmīgi trokšņi, it kā tajā brēktu puse Elles dēmonu; pa spraugām un virām ārā plūda sudraba zvaigznīšu mākoņi, un skapis uz ķepainajām kājām līgojās. Saņēmis atbildi uz saviem trim jautājumiem, Bonaparts brīdi stāvēja un klusēdams ska­tījās uz skapi, tad piebrāzās tam klāt un atrāva vaļā durvis. Skapī viņš atrada zosi (tā taisīja troksni), salpetri (no tā radās sudraba zvaigznītes) un punduri (tas dedzināja salpetri un čukstīja zosi). Nevienam nebija drošu ziņu, kas tālāk notika ar Vitlofu un punduri, taču zosi imperators nākamajā dienā apēda vakariņās.

Novembra vidū Admiralitāte uzaicināja misteru Norelu un misteru Strein­džu uz Portsmutu, kur bija paredzēta Kanāla flotes skate; citkārt šāds pagodi­nājums pienāktos vienīgi admirāļiem, varoņiem un karaļiem. Abi burvji un Arabella mistera Norela karietē devās uz. Portsmutu. Iebraucot pilsētā, viņus ar svinīgu zalvi sveica visi kuģi ostā, kā arī visi apkaimes arsenāli un forti. Viņi tika iesēdināti laivā un cauri kuģu biežņai nogādāti Spithedā, un viņiem nopa­kaļ vairākās barkās kuģoja vesela admirāļu, viceadmirāļu un kapteiņu plejāde. Tai sekoja arī citas mazāk oficiālas laivas, pilnas krietno Portsmutas pilsoņu, kas bija sapulcējušies pažūrēt uz abiem burvjiem, māt viņiem ar rokām un klai­gāt. Pēc atgriešanās Portsmutā misters Norels un misters Streindžs ar kundzi apskatīja kuģu būvētavu, vakarā piedalījās lepnā ballē, kas bija sarīkota viņiem par godu, un visa pilsēta bija izrotāta ar laternītēm.

Balle gandrīz vienbalsīgi tika atzīta par ļoti izdevušos. Vienīgais neveiklais brīdis gadījās pašā sākumā, kad viens no viesiem bija tik neattapīgs, ka ieminē­jās misteram Norelam par to, cik priecīgs ir šis notikums un cik grezni uzposta balles zāle. Pēc mistera Norela rupjās atbildes portsmutiešiem acumirklī kļuva skaidrs, ka viņš ir īdzīgs, nepatīkams cilvēks, kas runās ar jums tikai tad, ja jūs būsiet vismaz admirālis. Tomēr šo vilšanos ar uzviju izlīdzināja mistera Strein­dža un Streindža kundzes mundrā, nepiespiestā izturēšanās. Viņi visnotaļ lab­prāt iepazinās ar Portsmutas sabiedrības pīlāriem un ar apbrīnu runāja par pilsētu, par kuģiem, ko bija apskatījuši, un par visām citām jūras un flotes lie­tām. Misters Streindžs neizlaida nevienu pašu deju, Streindža kundze nosē­dēja malā labi ja pāris un savā istabā "Kroņa" viesnīcā viņi atgriezās tikai pēc diviem naktī.

Devies pie miera neilgi pirms pulksten trijiem, Streindžs nepavisam neju­tās laimīgs, kad septiņos viņu uzmodināja klaudzināšana pie durvīm. Viņš piecēlās, izgāja gaitenī un sastapa tur vienu no viesnīcas kalpotājiem.

Lūdzu, piedodiet, ser, — tas atvainojās, — bet ostas admirālis lika jums pateikt, ka "Viltus prelāts" ir uzskrējis uz Zirgiem. Viņš atsūtīja kapteini Gil- biju pasaukt kādu no burvjiem, bet otram kungam sāp galva, un viņš nekur nebrauks.

Iespējams, tas neizklausījās gluži tik saprotami, kā stāstītājam pašam likās, un Streindžam bija aizdomas, ka arī tad, ja viņš būtu puslīdz pamodies, tik un tā nekas nekļūtu skaidrāks. Tomēr varēja noprast — kaut kas atgadījies un viņam kaut kur jādodas.

Pasakiet kapteinim Kāviņsauc, lai pagaida, — viņš nopūzdamies sacīja. — Es tūlīt būšu gatavs.

Viņš apģērbās un nokāpa lejā. Kafijas zālē, nespēdams nostāvēt uz vietas, šurpu turpu staigāja izskatīgs jauneklis kapteiņa formas tērpā. Ahā, kapteinis

Gilbijs. Streindžs atminējās viņu no balles — spriežot pēc izskata, gudrs pui­sis, turklāt ar patīkamām manierēm. Ieraudzījis Streindžu, viņš izskatījās ma­nāmi atvieglots un paskaidroja, ka pie Spithedas uz sēkļa uzskrējis kuģis, tas pats "Viltus prelāts". Situācija bija bīstama. Varbūt "Viltus prelāts" tiks nost no sēkļa bez nopietniem bojājumiem, bet varbūt netiks. To neesot iespējams pa­redzēt. Ostas admirālis sūtot sveicienus misteram Norelam un misteram Strein­džam un lūdzot, lai viņi — vai vismaz viens no abiem — kopā ar kapteini Gilbiju aizbrauc palūkoties, vai kaut kā nevar palīdzēt.

Pie "Kroņa" durvīm stāvēja divriči, viens no viesnīcas kalpiem turēja zirgu aiz iemauktiem. Streindžs un kapteinis Gilbijs iekāpa ratos, kapteinis satvēra grožus un ātri izvizināja Streindžu cauri pilsētai. Portsmuta vēl tikai modās, taču visapkārt bija jaušama steiga un satraukums. Vērās vaļā logi; pa tiem kār­stījās galvas naktsmicēs un tika izkliegti jautājumi; uz ielām stāvošie kliedza pretī atbildes. Lieli ļaužu pulki skubījās uz to pašu pusi, kurp kapteinis Gilbijs stūrēja divričus.

Pie nocietinājumu mūra kapteinis apturēja zirgus. Bija drēgns un dzestrs, no jūras pūta spirgts vējš. Netālu no ostas vārtiem uz sāna gulēja prāvs kuģis. Sīkus, melnus jūrniekus tālumā redzēja ķeramies pie margām un rāpjamies pa kuģa bortu. Apkārt drūzmējās vismaz ducis airu laivu un mazu buru kuģīšu. Daži no šo peldlīdzekļu pasažieriem visai dedzīgi sarunājās ar kuģa jūr­niekiem.

Streindžam kā jūrlietās neprašam visnotaļ izskatījās, ka burinieks nolicies uz sāniem, lai nosnaustos. Viņam šķita — ja viņš būtu kapteinis, tad pateiktu kuģim kādu stingrāku vārdu, tas nokaunētos un celtos augšā.

Bet Portsmutā taču nemitīgi ienāk neskaitāmi kuģi un neskaitāmi citi atkal iet ārā, — viņš ierunājās. — Kā varēja atgadīties kaut kas tāds?

Kapteinis Gilbijs paraustīja plecus.

Diemžēl tas nemaz nav tik neparasti. Varbūt kapteinis nepazina Spithe­das caurteces, varbūt bija piedzēries.

Viņiem apkārt jau bija saradies liels pulks ļaužu. Portsmutā ikkatrs ir tā vai citādi saistīts ar kuģiem un jūru, ikkatram tā ir iztikas avots. Tādā pilsētā visas dienišķās sarunas vērpjas ap ienākušiem un izgājušiem kuģiem un par kuģiem, kas stāv uz enkura Spithedā. Ja kuģim gadās uzsēsties uz grunts, uztraukums pārņem gandrīz visus. Uz to skatīties steidzas ne tikai parastie ostmalas dik- dieņi (kuru nav mazums), bet arī cienījami pilsētnieki un tirgoņi, kā arī, pats par sevi saprotams, visi flotes džentlmeņi, kam vien ir brīva vaļa.

Jau bija sākušies dedzīgi strīdi par to, ko burinieka kapteinis darījis nepa­reizi un kā tagad jārīkojas ostas admirālim. Tiklīdz sanākušie saprata, kas ir Streindžs un kālab viņš te ieradies, tā katrs nevilcinoties steidzās aplaimot viņu ar saviem ieskatiem. Diemžēl tika izmantots liels daudzums tikai jūrniecībā sa­stopamu apzīmējumu, un Streindžs labākajā gadījumā spēja neskaidri noskārst, ko labvēļi alkst viņam pavēstīt. Pēc kāda noderīgu norādījumu izklāsta viņš bija tik neuzmanīgs, ka pavaicāja, ar ko atšķiras "iet pie vēja" no "vilkties pie vēja", un dabūja noklausīties tik ļoti sarežģītu burāšanas pamatlikumu izskaid­rojumu, ka beigās saprata daudz mazāk nekā sākumā.

Labi! — viņš sacīja. — Droši vien galvenā bēda ir tā, ka tas guļ uz sāna. Es varu to vienkārši nolikt taisni. Tas nebūtu nekas grūts.

Žēlīgais Dievs, nē! — iekliedzās kapteinis Gilbijs. — To nekādā gadī­jumā nedrīkst! Ja to nedara ar gluži neiespējamu saudzību, ķīlis pārlūzis uz pusēm! Visi noslīks!

Ak tā, — novilka Streindžs.

Viņa nākamais mēģinājums palīdzēt izrādījās vēl aplamāks. Kāds bija kaut ko ieminējies par to, ka stiprāks vējš uzplūdos varētu nostumt kuģi no sēres, un Streindžam ienāca prātā, ka varētu sacelt vēju. Viņš pacēla rokas un jau grasījās burt.

Ko jūs darāt? — noprasīja kapteinis Gilberts.

Streindžs pastāstīja.

Nē! Nē! Nē! — pārbijies iekliedzās kapteinis. Vairāki cilvēki sagrāba Streindžu aiz padusēm. Kāds sāka viņu no visa spēka kratīt, it kā domādams, ka šādi jau nu gan izklīdinās burvestību, kamēr tā vēl nav paspējusi iedar­boties.

Tas ir dienvidrietenis, — skaidroja kapteinis Gilbijs. — Ja tas pieņem­sies spēkā, tad kuģis tiks dzīts pret smiltīm un korpuss gandrīz noteikti neiz­turēs. Visi noslīks!

Pūlī kāds izteica savu izbrīnu par to, kāda nelabā pēc Admiralitāte tik aug­stā vērtē tur šo zelli, kas acīm redzami ir pilnīgs nejēga.

Cits uz to sarkastiski atbildēja, ka buršanā gan šis maikste esot nepraša, toties vismaz dejojot labi.

Trešais sāka smieties.

Kā sauc smiltis? — Streindžs jautāja?

■ Kapteinis Gilbijs saskaities purināja galvu kā sacīdams, ka viņam nav ne mazākās nojausmas, kas Streindžam atkal nav skaidrs.

To… to vietu… to, uz kā guļ kuģis, — Streindžs tincināja. — Tur bija kaut kas par zirgiem.

Šo sēkli sauc par Zirgu sēri, — dzedri paziņoja kapteinis Gilbijs, aiz­griezdamies, lai aprunātos ar kādu citu.

Dažas minūtes neviens nepievērsa burvim uzmanību. Visi vēroja, kā ap "Viltus prelātu" rosās lielāki un mazāki kuģīši, skatījās debesīs un sprieda par to, kā mainās laiks un no kuras puses uzplūdu laikā pūtīs vējš.

Piepeši vairāki cilvēki iesaucās, mudinot palūkoties uz ūdeni. Tajā bija pa­rādījies kaut kas dīvains. Kaut kas bija liels un sudrabots, ar garenu, ērmīgu galvu, aiz kuras kā blāvas, izstīdzējušas ūdenszāles plīvoja mati. Tas virzījās uz "Viltus prelāta" pusi. Pūlī vēl nepaspēja sākties "ak" un "vai", un brīnīšanās par šo mīklaino objektu, kad pirmajam jau piebiedrojās vairāki citi, un pēc brīža uz kuģa pusi ar lielu ātrumu un vieglumu peldēja vesels pulks sudrabotu tēlu — to bija vairāk nekā iespējams saskaitīt.

Saki viens cilvēks, kas tie tādi? — kāds pūlī jautāja.

Tie bija pārāk lieli, lai būtu cilvēki, un nepavisam nelīdzinājās zivīm un delfīniem.

Tie ir zirgi, — atbildēja Streindžs.

No kurienes tie uzradās? — kāds cits taujāja.

Es tos uztaisīju, — Streindžs paskaidroja, — no smiltīm. Izsakoties pre­cīzāk, no Zirgu sēres.

Bet vai tad tie neizšķīdīs? — kaut kur netālu gribēja zināt.

Un kam tie vajadzīgi? — prasīja kapteinis Gilbijs.

Tie radīti no smiltīm, jūras ūdens un maģijas, un pastāvēs tik ilgi, kamēr viņiem būs, ko darīt. Kapteini Gilbij, lieciet, lai kāda laiva nogādā "Viltus pre­lāta" kapteinim ziņu, ka viņa vīriem pie kuģa jāpiesien pēc iespējas vairāk zirgu! Zirgi novilks kuģi no sēkļa.

Ā! — iesaucās kapteinis Gilbijs. — Teicami, ļā, protams.

Pusstundu pēc tam, kad šī ziņa sasniedza "Viltus prelātu", kuģis bija nocelts

no sēkļa un matroži rosījās, kārtodami buras un darīdami tūkstoš un vienu

jūrnieku darbu (kas savā ziņā bija gluži tikpat mīklaini kā buršanās). Tomēr jāteic, ka burvestība neizdevās gluži tā, kā Streindžs bija cerējis. Viņš nebija do­mājis, ka zirgus būs tik grūti noķert — pēc viņa domām, uz kuģa vajadzēja būt papilnam virvju, no kurām uztaisīt pavadas, un viņš bija pacenties pielāgot bur­vestību tā, lai padarītu zirgus pēc iespējas paklausīgākus. Taču jūrnieki lielā­koties neprot apieties ar zirgiem. Viņi liek galā ar jūru, un tas ari viss. Daži tiešām centās noķert un savalgot zirgus, taču ļoti daudzi vispār nesaprata, ko lai iesāk, un baidījās pielaist sudrabotās, rēgainās būtnes tuvumā. No simt Streindža ra­dītajiem zirgiem tikai divus desmitus izdevās piejūgt pie kuģa. Šie divdesmit neapšaubāmi palīdzēja novilkt "Viltus prelātu" no sēkļa, taču tikpat noderīga bija lielā iežmauga, kas sērē parādījās, kad no tās tika radīti arvien jauni un jauni zirgi.

Portsmutā domas dalījās: nebija vienprātības par to, vai Streindžs, glābdams "Viltus prelātu", ir izdarījis kaut ko pasakainu, vai arī vienkārši izmantojis nelaimi, lai spodrinātu savu slavu. Daudzi no pilsētas kapteiņiem un virsniekiem apgalvoja, ka burvestība bijusi pārlieku ārišķīga un drīzāk domāta tam, lai pievērstu uzmanību Streindža dotībām un atstātu iespaidu uz Admiralitāti, nevis lai izglābtu kuģi. Arī smilšu zirgi viņiem nebija pa prātam. Savu darbiņu padarījuši, tie neizzuda, kā Streindžs bija solījis: tie vēl pusotru dienu peldēja pa Spithedu, bet pēc tam apgūlās un kļuva par sērēm jaunās un pilnīgi negai­dītās vietās. Portsmutas kapteiņi un loči sūdzējās ostas admirālim, ka Streindžs pārgrozījis Spithedas caurteces un sēkļus, un tagad flotei būs lieli izdevumi un klapatas, par jaunu mērot dziļumus un meklējot enkurvietas.

Turpretim Londonā, kur ministri no kuģiem un jūrasbraukšanas saprata tikpat maz kā Streindžs, bija skaidrs tikai viens: Streindžs izglābis kuģi, kura zaudējums Admiralitātei būtu izmaksājis bargu naudu.

"Viltus prelāta" izglābšana pierāda vienu, — sers Volters Pouls norādīja lordam Liverpūlam, — to, ka ir ļoti izdevīgi turēt pa rokai burvi, kas turpat uz līdzenas vietas tiek galā ar negaidītiem sarežģījumiem. Es zinu, mēs gribējām kaut kur nosūtīt Norelu un bijām spiesti 110 šī nodoma atteikties, bet ko jūs sa­cītu par Streindžu?

Lords Liverpūls apsvēra šo priekšlikumu.

Manuprāt, — viņš sacīja, — sūtīt misteru Streindžu pie kāda no mūsu ģenerāļiem būtu attaisnojami tikai tad, ja mums būtu pietiekams pamats uzskatīt, ka šis ģenerālis drīzā laikā spēs ar vērā ņemamiem panākumiem cīnīties pret francūžiem. Citādi tā būtu nepieļaujama svaidīšanās ar mistera Streindža dotībām, kas mums, Dievs mans liecinieks, arī Londonā ir gaužām nepiecieša­mas. Godīgi sakot, izvēle nav liela. Patiesībā atliek tikai lords Velingtons.

O, es jums pilnīgi piekrītu.

Lords Velingtons ar savu armiju atradās Portugālē, tādēļ viņa domas par šo jautājumu nebija tik viegli uzzināmas, taču ērmotas sakritības pēc viņa sieva dzīvoja Hārlij-strītā numur 11, tieši pretī sera Voltera namam. Vakarā doda­mies mājup, viņš pieklauvēja pie lēdijas Velingtonas durvīm un apjautājās viņas gaišībai, ko lords Velingtons varētu teikt, ja viņam palīgā aizsūtītu burvi. Taču lēdija Velingtona, sīka, nelaimīga būtne, kuras ieskatus viņas vīrs turēja paga­lam zemā vērtē, neko nezināja sacīt.

Savukārt Streindžam ierosinājums ļoti patika. Arabella, kurai gan tas pa­tika mazāk, netielēdamās piekrita. Lielākais šķērslis Streindža komandēšanai uz aktīvo armiju izrādījās — tiesa, tas nevienu nepārsteidza, — misters Norels. Šā gada laikā Norels bija sācis ļoti paļauties uz savu mācekli. Viņš apsprieda ar Streindžu visus tos jautājumus, kas sendienās tika atstāti Drolaita un Laselza ziņā. Kad Streindža nebija klāt, misters Norels par misteru Streindžu vien ru­nāja, un, kad viņš bija klāt, tad runāja tikai un vienīgi ar misteru Streindžu. Viņa pieķeršanās Streindžam bija jo stiprāka tādēļ, ka tās misteram Norelam bija gluži jaunas jūtas: vēl nekad mūžā viņš neviena sabiedrībā nebija juties tik tiešām nepiespiesti. Ja ļaužu pārpilnā salonā vai balles zālē Streindžs pamanī­jās uz stundas ceturksni nozust, Norels sūtīja Drolaitu izdibināt, kur viņš pali­cis un ar ko sarunājas. Un tālab, uzzinājis, ka viņa vienīgo mācekli un draugu nodomāts sūtīt karā, misters Norels bija dziļi satriekts.

Es brīnos, ser Volter, — viņš sacīja, — ka jums kaut kas tāds vispār va­rēja ienākt prātā!

Kara laikā ikvienam ir jābūt gatavam kaut ko upurēt savas dzimtenes labā, — maķenīt aizkaitināts, atteica sers Volters, — un, vai ziniet, tūkstoši jau ir to izdarījuši.

Bet tie taču bija kareivji'. — iesaucās misters Norels. — Ak! Droši vien kareivji savā ziņā ir ļoti vērtīgi, bet tas nav nekas pret to, kāds zaudējums valstij būs, ja kaut kas notiks ar misteru Streindžu! Es tā saprotu, ka Haivi- komā ir skola, kuru ik gadu beidz 300 virsnieku. Kaut man Dievs dotu to laimi mācit 300 burvju! Tad gan Anglijas maģijas nākotne būtu daudz cerī­gāka nekā šobrīd!

Pēc sera Voltera nesekmīgā mēģinājuma ar misteru Norelu par valdības vēlmēm lūkoja runāt lords Liverpūls un ļorkas hercogs, taču neviens nespēja panākt, lai misters Norels par Streindža iespējamo aizbraukšanu domātu citādi, nevis ar šausmām.

Vai jūs, ser, esat ņēmis vērā, — jautāja Streindžs, — kādu lielu cieņu ar šādu rīcību izpelnītos angļu maģija?

Ak, jā, droši vien, — pikti atcirta misters Norels, — taču reizē angļu burvja parādīšanās kaujaslaukā visiem pilnīgi noteikti atsauks atmiņā karali Kraukli un visu to nevaldāmo, kaitīgo Citzemes maģiju! Ļaudis sāks domāt, ka mēs izsaucam elfus un lūdzam padomu pūcēm un lāčiem! Turpretim es vēlos panākt, lai angļu maģija tiek uzskatīta par rāmu, cienījamu amatu — krietnu amatu, kas…

Bet, ser, — Streindžs steigšus pārtrauca runu, ko bija dzirdējis vismaz simt reižu, — man līdzi nebūs nekādas elfu bruņinieku svītas. Un ir vēl citi apsvērumi, par kuriem aizmirst būtu gaužām nesaprātīgi. Mēs ar jums bieži esam sūrojušies, ka mums atkal un atkal lūdz veikt vienas un tās pašas burves­tības. Uzdrošinos domāt, ka man kara spiedīgajos apstākļos var nākties ķerties pie burvestībām, kuras es vēl nekad neesmu izmēģinājis, — un, ser, kā mēs nereti viens otram esam atgādinājuši, prakse ļauj daudz labāk izprast maģijas teoriju.

Tomēr abu burvju temperaments bija tik atšķirīgs, ka pat šai ziņā viņi ne­spēja atrast kopīgu valodu. Streindžs runāja par brašu stāšanos pretim bries­mām, lai izcīnītu angļu maģijai godu un slavu. Viņa vārdi un metaforas bija ņemti no laimes spēlēm un kara, un nekādā ziņā nespēja atrast žēlastību mis­tera Norela acīs. Misters Norels norādīja misteram Streindžam, ka viņš uzskata karu par caurcaurēm nepatīkamu padarīšanu:

Kaujaslaukā bieži ir slapjš un auksts. Jūs to vēl neapzināties, bet jums tas nepavisam nepatiks.

1811. gada janvārī un februārī bija vairākas nedēļas, kad ļoti izskatījās, ka mistera Norela pretestības dēļ Streindžs karā nedosies. Sers Volters, lords Li­verpūls, Jorkas hercogs un Streindžs — visi izdarīja vienu un to pašu kļūdu: apelēja pie mistera Norela augstsirdības, patriotisma un pienākuma apziņas.

Jā, protams, misteram Norelam šie tikumi piemita, tomēr citas sākotnes viņā bija stiprākas un allaž ņēma virsroku pār jebkādām cēlām tieksmēm.

Laimīgā kārtā turpat blakus bija divi džentlmeņi, kas daudz labāk zināja, kas darāms. Laselzs un Drolaits gluži tāpat kā visi ilgojās, kaut Streindžs brauktu prom uz Portugāli, un, pēc viņu domām, tas bija visvieglāk panākams, izman­tojot mistera Norela bažas par Roksboro hercoga bibliotēkas likteni.

ŠI bibliotēka misteram Norelam jau sen bija kā skabarga vārīgā vietā. Her­cogam Roksboro piederēja viena no vērtīgākajām privātajām bibliotēkām visā karaļvalstī; par to pārāks bija tikai paša mistera Norela grāmatu krājums. Hercoga bibliotēkai bija neparasta, aizkustinoša vēsture. Apmēram pirms piecdesmit gadiem Roksboro hercogam — gudram, izglītotam un cienījamam džentlmenim — gadījās iemīlēties karalienes māsā, un viņš lūdza karalim at­ļauju iecerēto apprecēt. Karalim bija dažādi iemesli atteikt — visvisādi ar galma etiķeti, ceremonijām un tradīcijām saistīti apsvērumi. Sirdij lūstot, hercogs un karalienes māsa svinīgi nosolījās mīlēt viens otru līdz kapa malai un nekad, nekādos apstākļos neprecēties ar kādu citu. Vai karalienes māsa savu solījumu turēja, man nav zināms, taču hercogs noslēdzās savā pilī pie Skotijas robežām un tur, īsinādams vientuļās dienas, sāka krāt retas grāmatas: izmeklētus, ilustrē­tus viduslaiku manuskriptus un pirmizdevumus, ko klajā bija laiduši tādi ģēniji kā Viljams Kekstons Londonā un Valdarfers Venēcijā. Jaunā gadu simteņa sā­kumā hercoga bibliotēka bija viens no pasaules brīnumiem. Viņa gaišība mīlēja dzeju, bruņniecību, vēsturi un teoloģiju. Par maģiju viņš īpaši neinteresējās, taču viņam patika jebkādas vecas grāmatas un būtu ļoti dīvaini, ja viņa bib­liotēkā nebūtu nonākuši vismaz pāris ar maģiju saistīti sējumi.

Misters Norels vairākas reizes bija aizrakstījis hercogam, lūgdams atļauju aplūkot viņa bibliotēku un varbūt iegādāties kādu grāmatu par maģiju, ja tāda atrastos hercoga īpašumā. Taču hercogam nebija ne mazākās vēlēšanās apmie­rināt mistera Norela ziņkārību, un, būdams neiedomājami bagāts, viņš nekāroja pēc Norela naudas. Tā kā hercogs bija uzticīgs solījumam, ko pirms daudziem gadu gadiem bija devis karalienes māsai: viņam nebija ne bērnu, ne citu ne­pārprotamu mantinieku. Pēc viņa nāves veselam pulkam vīriešu dzimuma radagabalu radās nepārvarama pārliecība, ka tieši viņiem jākļūst par nākamo Roksboro hercogu. Šie džentlmeņi vērsās Lordu palātas Privilēģiju komitejā. Komiteja izskatīja šo lietu un nāca pie slēdziena, ka par jauno hercogu jākļūst vai nu ģenerālmajoram Ķeram, vai seram Džeimsam Inesam, taču kuram no abiem, komiteja vēl šaubījās un nolēma pagaidām atlikt jautājuma izšķiršanu. 1811. gada sākumā tā joprojām vilcinājās ar atbildi.

Kādā aukstā, lietainā otrdienas rītā misters Norels kopā ar misteru Laselzu un misteru Drolaitu sēdēja Hanover-skvēra nama bibliotēkā. Turpat bija arī Čaildermass, kas mistera Norela vārdā rakstīja vēstules dažādām valdības iestā­dēm. Streindžs kopā ar kundzi bija aizbraucis uz Tviknemu paciemoties pie drauga.

Laselzs un Drolaits sprieda par Kera un Ineša prāvošanos. Laselzam pāris reižu šķietami nejauši iznāca pieminēt slaveno bibliotēku, un misters Norels, kā jau viegli noskārst, saausījās.

Kas mums zināms par šiem cilvēkiem? — viņš Laselzam jautāja. —Vai viņi interesējas par maģijas praksi?

Laselzs smaidīja.

Šai ziņā jūs varat justies mierīgs, ser. Ticiet man, gan Inešu, gan Keru in­teresē tikai viens — kā kļūt par hercogu. Nedomāju, ka man gadījies kādu no viņiem redzēt kauču turam rokā atšķirtu grāmatu.

Ak tā? Grāmatas viņiem ir vienaldzīgas? — misteram Norelam vajadzēja padomāt. — Bet ja pie kāda no viņiem nonāks hercoga bibliotēka un viņš gadījuma pēc atradīs kādā skapī retu maģisku izdevumu, un viņu pārņems ziņkārība? Jūs taču zināt, burvestības piesaista kuru katru. Šo nepatīkamo parādību lielā mērā ir izraisījuši manis paša panākumi. Varbūt šis cilvēks maz­liet palasīs, un viņam sagribēsies noskandēt kādus burvju vārdus. Galu galā tieši tādi bija mani pirmie soļi maģijā — bērnībā, kad man bija divpadsmit gadu, es atvēru kādu sava tēvoča bibliotēkas grāmatu un tajā atradu no daudz senāka sējuma izplēstu lapu. Kolīdz es to izlasīju, man radās negrozāma pār­liecība, ka man jākļūst par burvi!

Tiešām? Cik interesanti! — Laselzs atsaucās ar vislielāko garlaicību balsī. — Nē, man liekas, ne ar Inešu, ne ar Keru tā nebūs. Inesam jau ir pāri septiņ­desmit, un Kers nav daudz jaunāks. Neviens no viņiem nejūtas aicināts apgūt jaunu amatu.

Ak tā! Bet vai viņiem nav gados jaunu radinieku? Un šie radinieki var­būt čakli lasa "Angļu maģijas draugus" un "Mūsdienu burvi" un, pamanījuši kādu grāmatu par maģiju, uzreiz to pakamps un aizstieps prom! Nē, piedodiet man, mister I.aselz, taču abu džentlmeņu cienījamais vecums man it nemaz nešķiet uzskatāms par drošības garantiju!

Labi. Bet es šaubos, ser, vai šiem gados jaunajiem taumatomāniem, [45] [1] taumatomāns — persona, ko apmājusi kaislība uz maģiju un brīnumiem. Semjuels Džonsons. "Angļu valodas vārdnīca". ko jūs tik spilgti aprakstījāt, būs kāda iespēja ieraudzīt hercoga bibliotēku. Prāvošanās par tiesībām uz hercoga titulu Ķeram un Inesam ir izmaksājusi bargu naudu. Lai kurš no abiem kļūs par jauno hercogu, viņam iesākumā vajadzēs norēķināties ar advokātiem. Ienākot Florsas pilī, viņš uzreiz sāks skatīties apkārt, meklēdams, ko varētu pārdot.4[1] Florsas pils ir Roksboro hercogu rezidence. Es būšu ārkārtīgi pārsteigts, ja nedēļu pēc tam, kad komiteja būs paziņojusi savu spriedumu, netiks izsludināta bibliotēkas ūtrupe.

Grāmatas izpārdos ūtrupē? — izbīlī iesaucās misters Norels.

Kāpēc jūs pēkšņi tā uztraucaties? — pacēla galvu Čaildermass. — Līdz šim jūs par grāmatu ūtrupēm vienmēr esat ļoti priecājies.

Jā gan, bet tas bija agrāk, — misters Norels atbildēja, — kad visā karaļ­valstī grāmatas par maģiju neinteresēja nevienu citu, izņemot mani. Tagad, es baidos, būs ļoti daudz tādu, kas mēģinās tās iegādāties. Droši vien būs sludinā­jumi Times.

Vai! — iesaucās Drolaits. — Ja šīs grāmatas nopirks kāds cits, jums vajag sūdzēties ministriem! Vajag sūdzēties Velsas princim! Mister Norel, valsts ne­drīkst pieļaut, ka maģijas grāmatas nonāk kāda cita rokās!

Bet vēl ir Streindžs, — aizrādīja Laselzs. — Nedomāju, ka Velsas princim vai ministriem būs kas iebilstams pret to, ka grāmatas nonāk pie Streindža.

Tiesa, — piekrita Drolaits. — Par Streindžu es biju piemirsis.

Misters Norels izskatījās pagalam pārbijies.

Bet misters Streindžs noteikti sapratīs, ka šīm grāmatām ir jābūt ma­nām, — viņš sacīja. — Visām maģijas grāmatām jāatrodas vienā bibliotēkā. Nedrīkst pieļaut, ka tās izklīst, kur kurā. — Viņš ar cerībām palūkojās apkārt, gaidīdams vispārēju piekrišanu. — Pats par sevi saprotams, — viņš turpināja, — man nebūs nekas pretim, ja misters Streindžs tās lasīs. Visi zina, cik daudz grāmatu — manis paša dārgo grāmatu — es esmu aizlienējis misteram Strein­džam. Gan… bez šaubām, būs jāskatās, cik tās ir piemērotas.

Drolaits, Laselzs un Čaildermass klusēja. Jā, viņi zināja, cik daudz grāmatu misters Norels bija aizlienējis misteram Streindžam. Viņi zināja arī to, cik dau­dzas tas bija paslēpis.

Streindžs ir džentlmenis, — noteica Laselzs. — Viņš izturēsies kā džentl­menis un to pašu gaidīs no jums. Ja šīs grāmatas privāti tiks piedāvātas tieši jums, tad jūs droši vien tās nopirksiet, bet, ja tiks rīkota ūtrupe, viņš uzskatīs, ka viņam ir tiesības jūs pārsolīt.

Misters Norels neko neteica, skatījās uz Laselzu un tramīgi samitrināja lūpas.

Un kāds ir jūsu ieskats, kā šīs grāmatas tiks pārdotas? Ūtrupē vai privātā darījumā?

Ūtrupē,— korī atbildēja Laselzs, Drolaits un Čaildermass.

Misters Norels paslēpa seju plaukstās.

Saprotams,— lēni iesāka Laselzs, it kā šī doma viņam tikai nupat būtu iekritusi prātā, — ja Streindžs būtu ārzemēs, viņš vairāksolīšanā nevarētu pie­dalīties. — Laselzs iedzēra malku no savas kafijas tases. — Vai ne?

Misters Norels pacēla galvu, un viņa acīs mirdzēja jauna cerība.

Piepeši bija visaugstākajā mērā vēlams, lai misters Streindžs gadiņu vai di­vus pavadītu Portugālē. [46] [1] Galu galā privilēģiju komiteja izšķīra lietu par labu seram Džeimsam Inesam, un jau­nais hercogs, gluži kā misters Laselzs bija pareģojis, acumirklī izsludināja bibliotēkas ūtrupi.

Ūtrupe, kas notika 1812. gada vasarā (kad Streindžs atradās Pireneju pussalā), visnotaļ iespējams, bija vēsturē ievērojamākais bibliogrāfiskais notikums kopš Aleksandrijas biblio­tēkas nodegšanas. Tā ilga četrdesmit vienu dienu un kļuva par cēloni vismaz diviem dueļiem.

Hercoga grāmatu krājumā tika atrasti septiņi maģijai veltīti sējumi, visi — neiedomā­jami vērtīgi.

Rosu et Fons bija nezināma četrpadsmitā gadsimta burvja sarakstītas mistiskas pārdo­mas par maģiju.

Thomas de Dundelle — līdz šim nezināma Kretjēna Detruā poēma — bija jauki un izteiksmīgi sarakstīts stāsts par karaļa Kraukļa pirmā cilvēku kalpa Tomasa Dandeila dzīvi.

"Lavdeja lngema grāmatā" bija stāstīts par kāda piecpadsmitā gadsimta burvja die­nišķajām nodarbēm Kembridžā.

Exercitatio Magica Nobilissima — septiņpadsmitā gadsimta traktāts, kurā mēģināts aprakstīt visu Anglijas maģiju.

"Septiņu vēsture" — ļoti jūklains sacerējums daļēji angliski, daļēji latīniski un vel kādā nezināmā elfu valodā. Tā vecums nav nosakāms, autors ir nezināms un autora mērķis, rak­stot šo grāmatu, it nemaz nav izprotams. Spriežot pēc visa, tajā stāstīts par kādu elfu zemes

pilsētu, ko sauc "Septiņi", taču izklāsts ir ārkārtīgi mulsinošs, un autors bieži pārtrauc stāstījumu, lai apsūdzētu vairākas vārdos nenosauktas personas par kaut kādiem neizdibi­nāmiem pāridarījumiem. Šie teksta fragmenti daudz labāk iederētos nevis grāmatā, bet aizkaitinātās vēstulēs.

"Sievu parlaments" — sešpadsmitā gadsimta sacerējums, alegorisks sievietēm raksturī­gas gudrības un burvestību apraksts.

Tomēr brīnumaināka no visām šīm grāmatām bija "Ralfa Stoksija dzīves spieģelis", kas kopā ar Bokačo "Dekamerona" pirmizdevumu tika izsolīts pēdējā ūtrupes dienā. Pat miste­ram Norelam par šādas grāmatas pastāvēšanu nebija ne mazākās nojausmas. Izrādījās, ka tai ir divi autori, piecpadsmitā gadsimta burvis, vārdā Viljams Torps, un Ralfa Stoksija elfu kalps Viltus Toms Zilais. Lai iegūtu šo dārgumu, misters Norels šķīrās no nedzirdētas sum­mas, 2100 ginejām.

Vispārējā cieņa pret misteru Norelu bija tik liela, ka ūtrupes zālē nebija neviena džentl­meņa, kas mēģinātu viņu pārsolīt. Toties kāda dāma spēkojās ar viņu par katru grāmatu. Nedēļās pirms utrupes Arabella Streindža bija rosījusies, galvu nepaceldama. Viņa bija aiz­rakstījusi neskaitāmas vēstules Streindža radiniekiem un apmeklējusi visus viņa Londonas draugus, visādi centusies aizņemties tik daudz naudas, lai nopirktu vīram dažas grāmatas, taču Norels ik reizi viņu pārsolīja.

Ūtrupē piedalījās arī pazīstamais rakstnieks sers Valters Skots, kurš aprakstīja tās noslē­gumu: "Misis Streindžu tik ļoti apbēdināja "Ralfa Stoksija dzīves spieģeļa" zaudējums, ka viņa sēdēja, (iedama gaužas asaras. Tai brīdī ar grāmatu rokā gāja misters Norels. Ne vārds, ne skatiens šim cilvēkam neatradās, lai to veltītu sava mācekļa sievai. Neatccros, kad pēdējo reizi biju redzējis izturēšanos, kas man liktos tik nosodāma. Norela vīzdegunīgo uzvedību pamanīja vairāki cilvēki, un es dzirdēju par viņu izsakām ne vienu vien skarbu piezīmi. Pat lords Portišeds, kura apbrīnai pret burvi nav robežu, atzīst, ka pēc viņa domām Norels pret misis Streindžu izturējies izcili nejauki."

Nosodījuma vārdus misters Norels izpelnījās ne tikai ar savu augstprātīgo izturēšanos pret Streindža kundzi vien. Pēc ūtrupes petnieki un vēsturnieki nedēļām ilgi gaidīja, kad kļūs zināms, kādas jaunas zināšanas atrodamas septiņās brīnišķīgajās grāmatās. Sevišķi lielas ce­rības tika liktas uz "Ralfa Stoksija dzīves spieģeli", kam vajadzēja palīdzēt atrisināt dažus no Anglijas maģijas mīklainākajiem noslēpumiem. Visi domāja, ka misters Norels savus atklā­jumus publicēs "Angļu maģijas draugu" lappusēs vai liks nodrukāt jaunus šo grāmatu eksem­plārus. Viņš neizdarīja ne vienu, ne otru. Daži viņam aizrakstīja un uzdeva savus jautājumus. Viņš neatbildēja. Kad laikrakstos parādījās vēstules ar sūdzībām par viņa izturēšanos, Norels pauda savu lielo sašutumu. Galu galā viņš bija tikai rīkojies tāpat kā vienmēr — uzpircis vērtīgas grāmatas un pēc tam paslēpis tās drošā vietā. Vienīgā atšķirība bija tāda, ka iepriekš viņš bija nevienam nezināms džentlmenis un viņa rīcība nevienu neinteresēja, turpretim tagad viņam bija pievērstas visas Anglijas acis. Viņa klusēšana modināja neizpratni un ļau­dīm nāca prātā citas reizes, kad misters Norels bija izturējies rupji vai uzputīgi.