Džonatans Streindžs un misters Norels

53 Beigta, peleka pelīte

1816. gada novembra beigas

NAkamaja vakara Greistili kopā ar Džonatanu Streindžu sēdēja pie vakariņu galda istabā, kurā bezgala romantiski un tīkami saliedējās Venēcijas mijkrēslis un Venēcijas krāšņums. Grīda bija no plaismaina, sadeldēta marmora visās Venēcijas ziemas krāsās. Krustmāmiņas Greistilas galvu glītajā, baltajā aubītē izdevīgi izcēla lielās, tumšās durvis, kas vīdēja prāvu gabalu viņai aiz muguras. Durvis vainagoja blāvi kokgriezumi un tās visvairāk atgādināja skumīgās ēnās uzslietu kapa pieminekli. Uz apmestajām sienām bija ar rēgainām krāsām glez­notu fresku rēgi, kas slavināja senu venēciešu dzimtu, kuras pēdējais manti­nieks bija noslīcis pirms veselas mūžības. Nama pašreizējie saimnieki bija trūcīgi kā baznīcas žurkas un jau gadiem nebija tajā neko darījuši. Ārā lija; pārstei­dzošā kārtā lija ari iekšā: kaut kur tepat varēja dzirdēt nepatīkamo urdzoņu, kas skan, kad istabā nepārtrauktā straumē pil ūdens, dāsni apšļakstot grīdu un mēbeles. Tomēr Greistilus tādi sīkumi nespēja nedz nomākt, nedz arī lika atteikties no ļoti labām vakariņām. Kapeņu ēnas viņi bija izraidījuši ar krietnu sveču gaismu, ūdens pilēšanu maskēja ar smiekliem un sarunām un to istabas pusi, kurā sēdēja, visvisādi apveltīja ar mundru angliskumu.

Bet es nesaprotu, — jautāja Streindžs. — Kurš par šo veco dāmu rūpējas?

Jūdu džentlmenis, — atbildēja dakteris Greistils, — liekas, viņš ir ļoti labdarīgs sirmgalvis — devis viņai pajumti un liek saviem kalpiem noliki pie kāpnēm viņai domātus šķīvjus ar ēdienu.

Bet kā ēdiens nonāk pie viņas, to neviens nezina! — iesaucās Greistilas jaunkundze. — Sinjors Tozeti domā, ka to viņai uznes kaķi!

Kas par blēņām! — paziņoja dakteris Greistils. — Vai tad kāds ir dzir­dējis, ka šie dzīvnieki spētu darīt kaut ko derīgu?

Viņi spēj augstprātīgi noskatīties uz mums, — bilda Streindžs. — Es teiktu, ka tas ir morāls noderīgums: viņi liek cilvēkam justies neomulīgi un mu­dina uz grūtām pārdomām par saviem trūkumiem.

Greistilu ērmotais piedzīvojums bija kalpojis par sarunu tematu kopš paša vakariņu sākuma.

Flora, mīlulīt,— ierunājās krustmāmiņa,— misters Streindžs sāks do­māt, ka ne par ko citu mēs nespējam runāt.

Ā, par mani neraizējieties, — attrauca Streindžs. — Tas viss ir ļoti ēr- migi, un jūs jau zināt, ka mēs, burvji, vācam dažnedažādas ērmības.

Mister Streindž, vai jūs spētu viņu izdziedināt ar maģijas palīdzību? — jautāja Greistilas jaunkundze.

Izdziedināt ārprātu? Nē. Bet ne jau tādēļ, ka negribētu pūlēties. Mani reiz uzaicināja apciemot kādu vecu, traku džentlmeni un paskatīties, vai es ne­varu ko darīt viņa labā. Man liekas, toreiz es izmantoju tik spēcīgas burves­tības kā vēl nekad, taču, man projām ejot, viņš bija tikpat traks kā iepriekš.

Bet ir taču jābūt kaut kādiem līdzekļiem, ar kuriem var dziedināt tra­kumu? — degsmīgi vaicāja Greistilas jaunkundze. — Aureātu burvji noteikti tādus zināja. — Greistilas jaunkundze nesen bija aizrāvusies ar maģijas vēs­turi, un viņas runa bija pilna ar tādiem vārdiem kā aureāti un argentieši.

Iespējams, — Streindžs pieļāva, — bet, pat ja tādas bija, tad norādījumi jau daudzus gadu simtus ir zuduši.

Pat ja tic būtu gadu tūkstoši, esmu pārliecināta, ka jums jau nu tas nav šķērslis. Jūs esat mums stāstījis par dučiem burvestību, kuras visi uzskatīja par zudušām, taču jums ir izdevies tās atgūt.

Tiesa, taču parasti es vairāk vai mazāk nojautu, ar ko jāsāk. Nekad ne­esmu dzirdējis ne par vienu gadījumu, kad aureātu burvis būtu izdziedinājis trakumu. Liekas, viņi par to bija pavisam citās domās. Trakos viņi uzskatīja par gaišreģiem un praviešiem, un vērīgi ieklausījās to muldos.

Cik savādi! Kāpēc?

Misters Norels uzskata, ka tas zināmā mērā ir saistīts ar siltajām jūtām, ko pret trakajiem lolo elfi — turklāt trakie spēj elfus redzēt arī tad, kad neviens cits tos neredz. — Streindžs apklusa. — Tad jūs sakāt, ka šī vecā dāma ir ļoti traka? — viņš jautāja.

O, jā! Liekas gan.

Pēc vakariņām sabiedrība devās uz salonu, un dakteris Greistils cieši aiz­miga savā atzveltnī. Krustmāmiņa miegaini klanīja galvu, ik pa brīdim pamoz- damās un atvainodamās par aizsnaušanos un tad uzreiz aizmigdama no jauna. Tā nu Greistilas jaunkundze visu vakaru varēja baudīt divvientulību kopā ar Streindžu. Vielas sarunām viņai bija pārpārēm. Pēc Streindža ieteikuma viņa bija tikko izlasījusi lorda Portišeda grāmatu "Karalis Krauklis: vēsturiski stāsti bērniem" un nu vēlējās viesi par to izprašņāt, — taču Streindžs likās visai iz­klaidīgs, un vairākas reizes jaunkundzei ienāca prātā nepatīkamā doma, ka bur­vis nemaz viņā neklausās.

Nākamajā dienā Greistili apmeklēja Arsenālu un, apbrīnojuši tā drūmes- tību un milzīgumu, pāris stundiņas īsināja laiku senlietu bodītēs (kurās tirgo­tāji izskatījās gandrīz tikpat ērmoti un vecmodīgi kā pašas senlietas), tad apēda pa saldējumam konditorejā netālu no San Stefano baznīcas. Visās šīs dienas izpriecās bija uzaicināts piedalīties arī Streindžs, taču no paša rīta krust­māmiņa Greistila saņēma vēstulīti, kurā viņš sūtīja laba vēlējumus un pateicās par ielūgumu, taču atvainojās, ka gluži neviļus esot uzdūries jaunai pētījumu dzīslai un neuzdrošinoties no tās atrauties: "…zinātnieki, kā Jūs, kundze, zināt pēc sava brāļa piemēra, ir vislielākie egoisti uz pasaules un domā, ka pētījumi aizbildina visu…" Viņš neparādījās arī nākamajā dienā, kad Greistili aplūkoja Scuola di Santa Maria della Caritā. Nedz arī aiznākamajā, kad viņi ar gondolu brauca uz Torčello — vientuļu, pelēkā miglā tītu un niedru žņaudzītu salu, kur bija cēlusies pirmā Venēcija: cēlusies, tērpusies godībā, atstāta novārtā un pēdīgi sabirzusi drupās; tas viss — ļoti, ļoti sen.

Tomēr, kaut ari Streindžs būrās, ieslēdzies savās istabās pie Santa Maria Zobenigo, lielās šķiršanās sāpes dakterim Greistilam aiztaupīja tas, cik bieži ģi­menes pulciņā skanēja viņa vārds, ļa Greistili gāja gar Rialto — un, ja skatoties uz tiltu, dakterim Greistilam gribējās parunāt par Šeiloku, Šekspīru un mūs­laiku teātra stāvokli, — tad dakteris pilnīgi droši varēja uzzināt Streindža ieskatus par visiem šiem jautājumiem — jo Greistilas jaunkundze teicami tos pārzināja un lieliski varēja izklāstīt viņa paša vietā. Ja trijotni kādā senlietu bodītē pārsteidza glezna ar jocīgu dancojošu lāci, Greistilas jaunkundzei radās lieliska izdevība pastāstīt tēvam par kādu mistera Streindža paziņu, kas stikla skapī turējis brūnā lāča izbāzni. Ja viņi ēda jērgaļu, Greistilas jaunkundzei katrā ziņā ienāca prātā kāda reize, kad Streindžs, kā viņš pats bija stāstījis, ēdis jēr­gaļu Laimridžisā.

Trešās dienas vakarā dakteris aizsūtīja Streindžam vēstulīti, ierosinādams divatā iedzert kafiju ar kādu glāzīti itāliešu brandava. Abi satikās kafejnīcā "Florians" drīz pēc sešiem.

Priecājos, ka mēs tiekamies, — dakteris Greistils sacīja, — taču jūs iz­skatāties bāls. Vai jūs atceraties, ka ir arī jāēd? Un jāguļ? Un jāiziet paelpot svaigu gaisu?

Man liekas, es šodien kaut ko ēdu, — atbildēja Streindžs, — gan nespēju īsti atcerēties, ko.

Viņi sāka tērzēt par visādiem niekiem, taču Streindžs bija izklaidīgs. Vairā­kas reizes viņš dakterim Greistilam atbildēja gandrīz aplam. Tad, norijis pē­dējo grapas malku, viņš izvilka no kabatas pulksteni un sacīja:

Ceru, jūs piedosit, ka es tā aizsteidzos. Man norunāta tikšanās. Arlab- vakaru!

Dakteris Greistils bija maķenīt izbrīnīts un gribot negribot sāka domāt, kas gan tā varētu būt par tikšanos. Cilvēki mēdz būt neuzvedīgi visur uz pasaules, taču dakterim šķita, ka Venēcijā viņi izturas nepieklājīgāk un dara to biežāk nekā citur. Neviena cita pilsēta zemes virsū nav tik devīga, radot iespējas dažne­dažādām palaidnībām, un sagadīšanās pēc dakteris Greistils šobrīd bija sevišķi norūpējies, lai Streindža reputācijai nebūtu neviena plankumiņa. Tādēļ viņš, cik nevērīgi vien spēdams, apvaicājās — vai tikšanās neesot ar lordu Baironu?

Nav vis. Patiesībā, — Streindžs piemiedza acis un sāka runāt sazvērnie­ciski, — man liekas, es varbūt esmu atradis kādu, kas man palīdzēs.

To jūsu elfu?

Nē. Cilvēku. Es uz šo sadarbību lieku lielas cerības, tiesa, man vēl nav skaidrs, vai šis cilvēks manus priekšlikumus uzklausīs labvēlīgi. Jūs noteikti sapratīsit, ka šādos apstākļos es nekādā ziņā nevēlos pieļaut, lai mani gaida.

Neparko! — izsaucās dakteris Greistils. — Ejiet! Ejiet!

Streindžs aizsteidzās un kļuva par vienu no daudzajiem melnajiem stā­viem, kuri — visi kā viens ar melnām, neko neizsakošām sejām — traucās pa naksnīgi blāvās Venēcijas vaigu. Mēness bija ierotījies starp vareniem arhitek­toniskiem mākoņiem, un izskatījās, ka debesīs ir vēl viena mēness apgaismota pilsēta, kas krāšņumā līdzinās Venēcijai; debesu pilsētas lepnās pilis un ielas drupa un bruka, it kā nezināms gars kaitēdamies būtu novietojis to šai vietā, lai pazobotos par zemes Venēcijas lēno bojāeju.

Krustmāmiņa kopā ar Greistilas jaunkundzi tikām bija izmantojušas dak­tera prombūtni un atgriezušās briesmīgajā istabelē Geto nama jumta stāvā. Viņas to darīja paslepen, noģiezdamas, ka dakteris Greistils un, iespējams, pat misters Streindžs negribētu ļaut viņām šurp doties vai vismaz katrā ziņā vēlē­tos pavadīt, — bet dāmas šoreiz vēlējās iztikt bez vīriešu sabiedrības.

Viņi gribēs par to runāt, — norādīja krustmāmiņa Greistila, — viņi cen­tīsies izgudrot, kā viņa nonākusi tik skumīgos apstākļos. Bet kāds no tā la­bums? Vai tad tas viņai palīdzēs?

Greistilas jaunkundze bija paņēmusi līdz sveces un svečturi. Viņa iededza sveci, lai abas varētu redzēt, ko dara. Tad viņas izņēma no saviem groziem jauku, spēcinošu teļa frikasē, un istabeles nospiedošajā postažā izplatījās garda smarža; viņas izņēma arī svaigas maizītes, ābolus un siltu šalli. Krustmāmiņa nolika šķīvi ar teļa frikasē misis Delgado priekšā, taču izrādījās, ka vecās dāmas pirk­sti un nagi ir līki un stīvi kā dzīvniekam, un viņa nespēj tos apliekt ap naža un dakšiņas spaliem.

Zini, mīlulīt, — pēdīgi bilda krustmāmiņa Greistila, — viņa izrāda par ēdienu lielu interesi, un tas noteikti nāks viņai par labu, taču es domāju, ka mēs varētu ļaut viņai to apēst tā, kā viņai pašai liekas ērtāk.

Abas devās prom. Tiklīdz viņas bija izgājušas uz ielas, krustmāmiņa izsaucās:

Ai, Elora, vai tu redzēji? Viņai vakariņas jau bija galdā! Tur stāvēja porcelāna šķīvītis— ļoti jauks porcelāna šķīvītis— kā no manas tējas servīzes ar rožu pumpuriem un neaizmirstulītēm — un tajā viņa bija ielikusi peli — beigtu, pelēku pelīti!

Greistilas jaunkundze domīgi raudzījās pretī:

Man liekas, cigoriņa pauga — novārīta un aplieta ar mērci, kā viņi šeit mēdz darīt, — mazliet izskatās pēc peles.

Ak, mīlulīt! — atsaucās krustmāmiņa. — Tu pati zini, nekā tāda tur ne­bija…

Tā viņas gāja pa Ghetto Vecchio uz Kanaredžo kanāla pusi, taču piepeši Greis­tilas jaunkundze iegriezās ēnainā ailā un nozuda skatienam.

Flora! Kas notika? — sauca krustmāmiņa Greistila. — Ko tu ieraudzīji? Nekavējies ilgi, mīlulīt! Te, starp mājām, ir ļoti tumšs. Manu mīlulīt! Flora!

Tikpat ātri kā nozudusi, Greistilas jaunkundze atgriezās gaismā.

Viss ir kārtībā, krustmāmiņ, — viņa sacīja. — Nebīstieties! Es vienkārši it kā dzirdēju kādu izrunājam manu vārdu un gribēju paskatīties. Likās, tas ir kāds pazīstams cilvēks. Bet tur neviena nav.

Pie fondamenta dāmas gaidīja gondola. Laivinieks palīdzēja abām iekāpt un lēniem aira vēzieniem īrās prom. Krustmāmiņa omulīgi ierīkojās zem pa­jumes gondolas vidū. Pa audekla jumtu sāka bungot lietus.

Varbūt mēs pārradušās atradīsim pie papiņa misteru Streindžu, — viņa bilda.

Varbūt, — atsaucās Greistilas jaunkundze.

Bet varbūt viņš atkal būs aizgājis spēlēt biljardu ar lordu Baironu, — krustmāmiņa turpināja. — Cik savādi, ka viņi ir draugi! Šķiet, abi ir ļoti atšķi­rīgi džentlmeņi.

O, jā! Misters Streindžs gan man stāstīja, ka toreiz, kad abi Šveicē iepazi­nās, lords Bairons atstājis visai nepatīkamu iespaidu. Viņa gaišība bijis kopā ar vēl dažām dzejai tuvām personām, kuras piesaistījušas visu viņa uzmanību un kuru sabiedrība viņam nepārprotami bijusi vismīļākā. Misters Streindžs iztei­cās, ka lorda uzvedību tikai ar grūtībām varēja uzskatīt par pieklājīgu.

Ak, tas ir ļoti slikti — bet nepavisam nav pārsteidzoši. Vai tev nebūtu bail uz viņu skatīties, mīlulīt? Es domāju — uz lordu Baironu. Man laikam būtu — mazlietiņ.

Nē, es nepavisam nebaidītos.

Tas, mīlulīt, ir tāpēc, ka tu esi prātīgāka un noturīgāka nekā lielais vai­rums cilvēku. Es nudien pat nezinu, vai pasaulē vispār ir kas tāds, no kā tev būtu bail.

Ai, es gan nedomāju, ka tā ir tāpēc, ka es būtu kaut kāda īpaša drosmi­niece. Par tiem izcilajiem tikumiem man grūti spriest. Es savā mūžā neesmu pieredzējusi īpašus kārdinājumus izdarīt ko ļoti sliktu. Gluži vienkārši lords Bairons nenieka nespētu mani ietekmēt vai nosvērt manas domas un rīcību kādā citā virzienā. No viņa puses man nekas nedraud. Bet tas nenozīmē, ka uz pasaules nav neviena cilvēka — negribu sacīt, ka jau esmu tādu sastapusi, — ko man reižu reizēm nebūtu mazliet bail uzlūkot — bīstoties, ka viņš varbūt izskatīsies skumjš — vai apjucis — vai domīgs — vai — zināt, tas varbūt ir pats briesmīgākais — slepenībā lolo kādas dusmas vai aizvainojumu un nemaz neatskārš, ka es uz viņu skatos, — vai varbūt viņam tas ir vienalga.

Bēniņu istabelē Geto nama jumta stāvā notecēja un izdzisa Greistilas jaun­kundzes sveces. Baigajā miteklī lūkojās mēnesnīca, un vecā dāma no Kanare- džo ņēmās ķesēt teļa frikasē, ko bija atnesušas Greistilu ģimenes lēdijas.

Kad viņa jau grasījās norīt pēdējo kumosu, pēkšņi atskanēja kāda angliska balss:

Manas draudzenes diemžēl neaizkavējās tik ilgi, lai mūs iepazīstinātu, un tas vienmēr ir tik neveikli, kad divi cilvēki paliek vienā istabā un ir spiesti iepazīties paši — vai tiesa, kundze? Mani sauc Streindžs. Jūs, kundze, lai arī jūs to nezināt, sauc Delgado, un es ļoti priecājos, ka esam iepazinušies.

Streindžs stāvēja, atbalstījies pret palodzi, rokas sakrustojis, un uzmanīgi raudzījās uz veco dāmu.

Viņa turpretim pievērsa Streindžam tikpat maz uzmanības kā krustmāmi- ņai Greistilai, mis Greistilai un pārējiem dažu pēdējo dienu viesiem. Viņa ne­pievērsa burvim uzmanību, tāpat kā kaķis neliekas redzam neko tādu, kas viņu neinteresē.

Ticiet man, — Streindžs bilda, — es neesmu no tiem apnicīgajiem cie­miņiem, kuri nāk bez īsta iemesla un nespēj izdomāt, ko sacīt. Misis Delgado, es vēlos jums izteikt kādu priekšlikumu. Mums abiem ir apbrīnojami palaimē­jies, kundze, ka mēs patlaban esam sastapušies. Es spēju piepildīt jūsu sirds kvēlāko vēlēšanos, bet jūs par to piepildīsit manējo.

Misis Delgado nekā neizrādīja, ka būtu viņa sacīto dzirdējusi. Viņa bija pie­vērsusies šķīvītim ar beigto peli un iepleta savu mūžveco muti, lai to notiesātu.

Nudien, kundze! — iesaucās Streindžs. — Es vēlētos, lai jūs uz bridi no­vilcinātu vakariņas un paklausītos, ko es saku. — Viņš pieliecās, pastiepa roku un pievāca šķīvīti. Liekas, misis Delgado beidzot pamanīja burvja klātbūtni. Viņa neapmierināti ieņaudējās un paskatījās ar lielu nepatiku.

Es vēlos, lai jūs man iemācāt, kā būt trakam. Šī doma ir tik elementāra, ka es nesaprotu, kā man tas agrāk neienāca prātā.

Misis Delgado ļoti dobji ieņurdējās.

O, jūs šaubāties, vai tas ir prāta darbs? Jums droši vien taisnība. Novēlēt sev trakumu ir liela pārgalvība. Mans skolotājs, tāpat arī mana sieva un draugi dusmotos, ja par to padzirdētu. — Viņš brīdi klusēja. — Bet no skolotāja es tiku vaļā, mana sieva ir mirusi un no draugiem mani šķir divdesmit jūdzes auksta ūdens un laba tiesa kontinenta. Pirmo reizi, kopš esmu ķēries pie šī vendīgā amata, man nav pienākums uzklausīt citu ieskatus. Un tātad, ar ko lai sāk? Va­jag, lai jūs man kaut ko iedotu — kādu priekšmetu, kas kalpotu kā jūsu tra­kuma simbols un trauks. — Viņš palūkojās apkārt. — Diemžēl izskatās, ka jums nekā nav, vienīgi jūsu drānas… — (viņš pievērsa skatienu šķīvītim, ko turēja rokā) — …un šī pele. Es laikam dotu priekšroku pelei.

Streindžs sāka skandēt buramvārdus. Istabā pašķīda sudraba sprēgās, kaut kas vidējs starp baltām liesmām un bengāliskās uguns dzirkstelēm. Tās bridi pa­lika gaisā karājamies starp misis Delgado un Streindžu. Tad Streindžs atvēzēja roku, itin kā grasīdamies sviest tās viņai virsū; sprēgātu kumurs aizlidoja pie viņas, un — tikai vienu īsu bridi — veco dāmu ietvēra sudrabots spožums. Te pēkšņi misis Delgado vairs nebija, un viņas vietā sēdēja nopietna, īdzīga mei­tene vecmodīgā kleitiņā. Tad arī meitene pazuda, toties uzradās daiļa, jauna dāma ar ietiepīgā vaibstā savilktu seju. Viņai tūdaļ sekoja padzīvojusi lēdija, kurai bija karalienes stāja, taču acīs jautās drīza trakuma zalgums. Vecajā krēslā mir­kli trīsēja visas sievietes, kuru dzīves reiz bija dzīvojusi misis Delgado. Tad viņas visas izgaisa.

Uz krēsla palika vienīgi saņurcīta zīda kaudzīte. No tās izkāpa pelēks kaķī­tis. Tas graciozi nolēca uz grīdas, uzlēca uz palodzes un nozuda tumsā.

Ahā, izdevās, — noteica Streindžs. Viņš aiz astes satvēra iepuvušo peli. Uz reizi par viņu ieinteresējās vairāki kaķi, kas sāka ņaudēt, murrāt un glaudās viņam gar kājām, lai piesaistītu uzmanību.

Burvis saviebās.

— Jājautā, ko gan, kaldinot angļu maģiju, nācās izciest Džonam Askglāsam?

Interesanti, vai viņš pamanīs kādu atšķirību? Vai varbūt pēc buršanas izrā­dīsies, ka jālauza galva, minot, vai viņš tagad ir traks? Kazi, viņš te stāvēs un lūkos domāt trakas domas, lai izdibinātu, vai tās tagad neliekas dabiskākas? Streindžs pēdējo reizi palūkojās uz pasauli, atvēra muti un piesardzīgi ieslidināja tajā peli…

…Likās, viņš ir ielecis ūdenskritumā, vai varbūt ausīs pūš divtūkstoš bazūnes. Visas agrākās domas, visu, ko viņš zināja, visu, kas viņš reiz bija, vienā rāvienā aizslaucīja milzīgi jūklainu jūtu un iespaidu plūdi. Nepanesami liesmainās krā­sās no jauna radās pasaule. Tai cauri dzēlās jaunas bailes, jaunas alkas, jauni naidi. Viņam apkārt bija pārvarīgas viežas. Dažām bija ņirdzīgas mutes, pilnas zobu, un milzīgas, degošas acis. Turpat blakus trakoja kaut kas līdzīgs drausmīgam, ķē- tnīgam zirneklim. No tā dvesa ļaunums. Viņam kaut kas bija mutē, kaut kas neiedomājami derdzīgs. Nespēdams domāt, nespēdams kaut ko zināt, viņš diezin kā atrada gana daudz prāta, lai to izspļautu. Kāds kliedza…

Atžirgdams viņš saprata, ka guļ uz muguras un viņa acu priekšā ir tumsas, jumta spāru un mēnesnīcas mudžeklis. No melnuma iznira krēslaina seja, kas skatījās viņam tieši virsū, atņemdama pēdējo dūšu. Tās dvaša bija silta, mikla un smirdoša. Viņš neatcerējās, ka būtu apgūlies, taču viņš vispār ļoti maz atce­rējās. Diez, šī ir Londona vai Šropšīra, viņš izklaidīgi nodomāja. Viscaur bija ļoti dīvaina sajūta, it kā vienlaikus pa viņu staigātu vairāki kaķi. Pēc brīža, pa­cēlis galvu, viņš atklāja, ka tā tiešām ir.

Streindžs uzslējās sēdus, un kaķi aizmuka. Pa izsisto logu spīdēja pilns mē­ness. Vērdams atmiņas citu pēc citas, viņš sāka pa drumslai vien vākt kopā šo vakaru. Viņš atcerējās burvestību, ar kuru bija pārvērtis veco dāmu, atcerējās, kā bija vēlējies kļūt traks, lai sastaptu elfu. Sākumā tas viss likās ļoti tāls, un viņš prātoja, ka acīmredzot atceras notikumus, kas atgadījušies, hm, varbūt pirms kāda mēneša. Tomēr viņš joprojām atradās vecās dāmas istabā, un, ieskatījies kabatas pulkstenī, atklāja, ka laiks gandrīz nav gājis uz priekšu.

Peli izdevās paglābt. Laimīgā kārtā viņa roka bija uzkritusi tai virsū un pa­sargājusi no kaķiem. Streindžs iegrūda to kabatā un metās ārā pa durvīm. Viņš negribēja te aizkavēties ne mirkli: jau no sākta gala šī istaba modināja domas par visļaunākajiem murgiem, taču nu tā viņam iedvesa neizsakāmas šausmas.

Kāpnēs viņš sastapa vairākus cilvēkus, taču tie ij neskatījās viņam virsū. Streindžs bija priekšlaikus nobūris nama iemītniekus, un tie nešaubījās, ka viņu te sastop diendienā, viņš bieži apgrozās šajās sienās un ir gluži dabiski, ka viņš atkal ieradies. Ja kāds tiem pajautātu, kas viņš tāds ir, tie nezinātu, ko sacīt.

Viņš devās atpakaļ uz savu mitekli pie Santa Maria Zobenigo. Pēc visa sprie­žot, vecās dāmas trakums joprojām turēja viņu savā varā. Cilvēki uz ielas šķita savādi pārvērtušies: to sejas bija nešpetnas un neizprotamas, pat gāja tie greizi un kluini. "Mjā, tas nu ir skaidrs," viņš domāja, "vecā dāma tiešām bija ļoti traka. Tādā stāvoklī es droši vien elfu nespētu izsaukt."

Nākamajā dienā viņš pamodās agri un uzreiz pēc brokastīm ķērās pie peles gaļas un iekšu pārstrādāšanas pulverī, vadoties pēc dažādiem vispārzināmiem maģijas pamatlikumiem. Kaulus viņš neaiztika. No pulvera viņš ieguva tinktūru. Tas viss bija ar gudru ziņu. Pirmkārt (un tā nepavisam nav joka lieta), norīt da­žus pilienus tinktūras ir daudz vieglāk nekā ielikt mutē pretīgu beigtu peli. Otr­kārt, viņš lēsa, ka šādi varbūt izdosies precīzi nomērīt vēlamā trakuma līmeni.

Pulksten piecos viņš bija ieguvis tumši brūnu šķidrumu, kas visvairāk oda pēc brendija, ar kuru viņš bija pagatavojis tinktūru. To viņš salēja pudelītē. Tad uzmanīgi iepilināja četrpadsmit pilienus brendija glāzē un izdzēra.

Pagāja pāris minūtes, un viņš paskatījās pa logu uz Catnpo Santa Maria Zobe­nigo. Šurpu turpu staigāja cilvēki. To pakauši bija izdobti, no sejām palikušas vien plānas maskas. Galvu tukšumos viņi nēsāja degošas sveces. Streindžam tas likās tik pašsaprotami, ka nebija skaidrs, kāpēc viņš to neredzēja agrāk. Viņš iztēlojās, kas notiktu, ja viņš tagad izietu ārā un vienu otru sveci nopūstu. Tā bija ļoti smieklīga doma. Viņš smējās tik ilgi, līdz vairs neturējās uz kājām. No visām pusēm pretī skanēja smieklu atbalsis. Sīka saprāta drumstala, kaut kā pa­glābušies, brīdināja, ka pansijas saimniekam un viņa ģimenei nav jāzina, ko viņš te dara, tādēļ Streindžs iezvēlās gultā un apslāpēja smieklus spilvenos, brī­žam tirinādams kājas aiz sajūsmas par šo lieliski uzjautrinošo domu.

No rīta viņš pamodās, gulēdams ar visām drēbēm mugurā un zābakiem kājās. Ja neskaita vispārējo sanīkumu un netīrības sajūtu, kas parasti seko gulēšanai ar visām drēbēm, viss cits, liekas, bija tāpat kā parasti. Viņš nomazgājās, no- skuvās un apvilka tīras drānas. Tad devās ārā, lai kaut ko apēstu un iedzertu. Uz calle de la Cortesia un Campo San Angelo stūra bija kafejnīciņa, kas viņam itin labi patika. Viss gāja gluži labi, lidz viesmīlis atgriezās pie viņa galdiņa un nolika uz tā kafijas tasi. Streindžs palūkojās augšup un ieraudzīja tā acīs zalgumu — kaut ko līdzīgu sveces liesmiņai. Viņš saprata, ka vairs neatceras, vai cilvēkiem galvās ir sveces vai nav. Streindžs zināja, ka vienu ieskatu no otra šķir bezdibenis — viens ir ārprātīgs un otrs nav, — bet neparko nejaudāja at­minēties, kurš ir kurš.

Tas bija maķenīt nepatīkami.

"Vienīgais manas tinktūras trūkums ir tas," viņš domāja, "ka ir nudien grūti izšķirt, kad tās iedarbība ir beigusies. Agrāk es nebiju par to iedomājies. Droši vien vajadzētu pāris dienas pagaidīt un tikai tad mēģināt vēlreiz."

Tomēr ap pusdienlaiku nepacietība ņēma virsroku. Viņš jutās labāk. Viņš sliecās ieskatīt, ka cilvēki tomēr nenēsā galvās sveces. "Un vispār," viņš domāja, "tas nav svarīgi. Šis jautājums nepavisam neattiecas uz manu nodomu." Viņš iepilināja vin santo glāzē deviņus pilienus un iztukšoja glāzi.

Tai pašā brīdī viņam radās pārliecība, ka visas bufetes šai namā ir pilnas ar ananasiem. Bija pilnīgi skaidrs, ka ananasi ir arī pagultē un pagaldē. No šīs uztraucošās domas metās te karsti, te auksti, un Streindžam vajadzēja apsēs­ties uz grīdas. Visi pilsētas palazzo un nami bija pilni ar ananasiem, un cilvēki gāja pa ielām, paslēpuši ananasus zem drānām. Itin visur bija ananasu smārds — reizē saldens un sīvs.

Pēc kāda brīža pie durvīm klauvēja. Streindžs pārsteigts atskārta, ka ir jau vakars un istabā valda tumsa. Klauvējiens atkārtojās. Uz sliekšņa stāvēja pansi­jas saimnieks. Saimnieks sāka runāt, taču Streindžs neko nesaprata. Šim cilvē­kam mutē bija ananass. Kā viņš bija pamanījies iebāzt visu cinkuraino augli mutē, Streindžs nespēja ne iztēloties. Zaļas, spurainas lapas, viņam runājot, lēni līda laukā no mutes un tikpat lēni tika iesūktas atpakaļ. Streindžam ienāca prātā, ka vajag paņemt nazi vai ķeksi un izkacēt ananasu ārā, lai saimnieks ne­aizrijas. Taču patiesībā viņam tas necik daudz nerūpēja. "Galu galā," viņš er­rīgi domāja, "pats vainīgs. Nevajadzēja stūķēt mutē ananasu."

Nākamajā dienā kafejnīcā uz calle de la Cortesia stūra viesmīlis grieza ana­nasu. Streindžs šerminājās, sagubis pār kafijas tasi.

Bija izrādījies, ka kļūt trakam ir vieglāk — daudz vieglāk nekā visiem lie­kas, taču, kā jau ar visām burvestībām, te bija pārpārēm šķēršļu un neveiksmju. Pat ja viņam izdotos izsaukt elfu (tas nešķita diez cik ticami), viņš nebūtu spē­jīgs risināt sarunas. Visās grāmatās, ko viņš savā dzīvē bija lasījis, burvji tika mudināti saieties ar elfiem, nezaudējot modrību. Brīdī, kad būs vajadzīgs viss viņa asais prāts, viņam prāta nebūs nemaz.

"Kā lai satriecu viņu ar savām žilbinošajām burvju spējām, ja es jēdzu vie­nīgi vāvuļot par ananasiem un svecēm?" viņš domāja.

Visa diena viņam pagāja, staigājot pa istabu šurpu turpu, laiku pa laikam piestājot pie galda, lai uz ātru roku uzmestu kādu piezīmi. Kad pienāca vakars, viņš norakstīja elfu izsaukšanas buramvārdus un nolika tos sev priekšā. Tad iepilināja ūdens glāzē četrus tinktūras pilienus un norija.

Šoreiz tinktūra uz viņu iedarbojās pavisam citādi. Viņu neapsēda ne iedomas, ne bailes. Gluži otrādi, daudzējādā ziņā viņš jutās neparasti labi: bija aukst­asinīgāks, mierīgāks, nesatraucamāks nekā līdz šim. Streindžs atklāja, ka maģija pēkšņi vairs neliekas nekas īpaši svarīgs. Kaut kādas durvis viņā aizcirtās, un viņš sāka klaiņot pa tādām istabām un gātēm, kurās nebija iegriezies gadu gadiem. Pirmajās desmit minūtēs viņš atkal bija divdesmit vai divdesmit divus gadus vecs jauneklis; pēc tam kļuva pilnīgi cits cilvēks — par tādu kļūt allaž bija viņa varā, taču dažnedažādu iemeslu dēļ viņš šīs iespējas nebija izmantojis.

Viņa pirmā vēlēšanās pēc tinktūras iedzeršanas bija aiziet uz ridotto. Cik nejēdzīgi, viņš Venēcijā ir jau kopš oktobra sākuma un ne reizi nav bijis izklai­dēties. Tomēr no kabatas stundeņa viņš izdibināja, ka vēl ir tikai astoņi.

Daudz par agru, — viņš norādīja, nevienu īpaši neuzrunādams. Gri­bējās patērzēt, un viņš sāka skatīties apkārt, meklējot kādu, kam izkratīt sirdi. Tā kā labāks sarunu biedrs neatradās, atlika vērsties pie koka tēla istabas kaktā. — Vēl trīs vai četras stundas nebūs neviena, ko būtu vērts redzēt, — viņš tam sacīja.

Lai īsinātu laiku, viņš prātoja, varbūt ir vērts aiziet un uzmeklēt Greistilas jaunkundzi?

Bet turpat noteikti būs arī viņas krustmāmiņa un tēvs. — Streindžs pikti nošņācās. — Kāda garlaicība! Cik nejēdzīgi, cik stulbi! Kāpēc glītām jaunkun­dzēm vienmēr ir vesels lērums radinieku? — Viņš paskatījās spogulī. — Lai Dievs žēlīgs! Šo kaklautu, liekas, sējis arājs!

Nākamo pusstundu viņš pavadīja, arvien no jauna sasiedams kaklautu, līdz jutās apmierināts ar veikumu. Tad atklājās, ka roku nagi ir garāki, nekā viņam patīk, un nav sevišķi tīri. Streindžs nolēma tos apgriezt un sāka meklēt šķērītes.

Šķērītes atradās uz galda. Tām blakus bija vēl kaut kas.

Kas mums te ir? —-viņš noprasīja. — Papīri! Ar buramvārdiem aprakstīti papīri! — Apžēliņ, cik smieklīgi, viņš iespurcās! — Zini, tas ir pagalam jocīgi, — viņš teica koka figūriņai, — es pazīstu to zelli, kas ir šito sarakstījis! Viņu sauc Džonatans Streindžs — ahā, un tagad man sāk likties, ka tās ir šī Streindža grā­matas. — Te viņš vēl mazliet palasīja. — Hā! Tu nemūžam neuzminēsi, ar kā­dām ģeķībām viņš te noņemas! Buras, lai izsauktu elfus! Hā, hā! Viņš sev iegalvo, ka elfu kalps viņam ir vajadzīgs tālab, lai veicinātu angļu maģijas atdzimšanu, bet patiesībā viņš tikai grib nobiedēt Gilbertu Norelu! Ceļojis simtiem jūdžu un nonācis greznākajā pasaules pilsētā, bet domā vienīgi par to, ko teiks kaut kāds Londonas vecūksnis! Cik smieklīgi!

Viņš ar riebumu nolika papīra lapu un paņēma šķēres. Pagriezās un gan­drīz atsitās pret kaut ko ar galvu.

Ka tevi piķis… — viņš iesāka.

No griestiem lejup nokarājās melna lente. Tās galā bija iesieti pāris sīki kau­liņi, pudelīte ar kaut kādu tumšu šķidrumu — iespējams, asinīm — un aprak­stīta papīra lapiņa. Lente bija tieši tik gara, lai cilvēks, kas staigātu pa istabu, agri vai vēlu tai uzdurtos. Cik gan cilvēki var būt neldzīgi, Streindžs brīnīda­mies nogrozīja galvu. Atspiedies pret galda malu, viņš ņēmās apgriezt nagus.

Pagāja vairākas minūtes.

Tu zini, viņam bija sieva, — viņš sacīja koka figūriņai. Pastiepa roku tu­vāk svecei un aplūkoja nagus. — Arabella Vudhopa. Burvīgākā meitene pasaulē. Bet viņas vairs nav. Viņa ir mirusi, mirusi, mirusi. —Viņš paņēma no galda nagu spilventiņu un sāka spodrināt nagus. — Vispār man pēkšņi nāk prātā, vai tikai es pats nebiju viņā iemīlējies? Laikam biju gan. Viņa smaidīja un allaž tik mīlīgi izrunāja manu vārdu, mana sirds katru reizi apmeta kūleni. — Viņš nosmējās. — Tu zini, tas tiešām ir ļoti smieklīgi, bet es nevaru atcerēties, kā īsti mani sauc. Lorenss? Arturs? Frenks? Ak, kāpēc šeit nav Arabellas! Viņa gan zinātu. Un pateiktu arī man! Viņa nav no tām, kas ķircinās un par katru cenu grib pārvērst visu par rotaļu, kaut arī smiekli jau sen vairs nenāk. Ak Dievs, kā man gribētos, lai viņa būtu te! Man kaut kas sāp te. —Viņš piesita pie sirds. — Un te ir kaut kas karsts un ciets. — Pieklauvēja pie pieres. — Vajadzētu tikai pus­stundu parunāt ar Arabellu, un viss atkal būtu labi. Varbūt vajag izsaukt tā subjekta elfu un likt, lai tas atved viņu šurp? F.lfi taču spēj uzmodināt mirušos, pareizi? — Viņš paņēma no galda buramvārdus un pārlasīja. — Tīrais sīkums. Tas ir vieglāk par vieglu.

Viņš nobēra buramvārdus un pēc tam — jo likās, ka tas ir svarīgi, — atsāka spodrināt nagus.

Krēslainajā stūrī pie apgleznotās kumodes bija kāda persona lapuzaļos svār­kos — persona, kuras mati ļoti atgādināja dzelkšņa pūkas,— persona, kas smai­dīja uzjautrinātu, iecildīgu smaidu.

Streindžs bija ļoti aizņemts ar saviem nagiem.

Džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas ātri piesoļoja pie Streindža un izstiepa roku, lai parautu Streindžu aiz matiem, — taču iekams viņš paspēja to izdarīt, Streindžs paskatījās tieši viņam sejā un sacīja:

Sakiet, lūdzu, vai jums neatrastos kāda šķipsniņa šņaucamās tabakas?

Džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas sastinga.

Esmu pārmeklējis visas šo sasodīto svārku kabatas, — Streindžs turpi­nāja, it nemaz nemanīdams, cik milzīgi pārsteigts ir džentlmenis, — bet tabak- dozītes nekur nav. Nav saprotams, par ko es domāju, kaut kur dodamies bez tabakas. Es dotu priekšroku "Kendelam Braunam", ja jums gadījumā būtu.

Runādams viņš atkal sāka rakņāties pa kabatām — taču bija aizmirsis par kaulu un asiņu sainīti, kas lentē karājās no griestiem, un pagriezdamies uz­skrēja tam virsū. Sainītis aizšūpojās atpakaļ, tad lidoja atkal uz priekšu un ķēra burvi tieši pierē.