Džonatans Streindžs un misters Norels

13 Burvis no Trednīdl-strītas

1807. gada decembris

Slavenākais ifi.u burvis Londonā, neapšaubāmi, bija Vinkuls. Viņa būda atra­dās pie Biržas Svētā Kristofera baznīcas Trednldl-strītā, tieši pretī Anglijas bankai, un būtu grūti pateikt, kas slavenāks: banka vai būda.

Nebija īsti skaidrs, kā Vinkuls izpelnījies šo ievērību — lai gan jāteic, ievērība bija visai apšaubāma rakstura. Burvju mākslas viņš pieprata ne labāk par jebkuru citu garmatainu šarlatānu aiz netīri dzeltena aizkara. Viņa buramvārdi neiedar­bojās, pareģojumi nepiepildījās, bet viņa transi izrādījās vistīrākā krāpšana.

Gadu gadiem Vinkuls bija noturējis dziļas un nopietnas apspriedes ar Temzas Garu. Viņš ieslīga transā un uzdeva Garam jautājumus, bet pēc tam, dobja, ūdeņaina un šalkaina, viņam no mutes skanēja Gara balss. 1805. gada ziemā kāda sieviete samaksāja pareģim šiliņu, lai viņš pajautātu Garam, kur meklēt viņas aizbēgušo vīru. Gars savā atbildē pavēstīja viņai daudz visnotaļ pārstei­dzošu faktu, un ap būdu salasījās neliels pūlītis ieinteresētu klausītāju. Daži no viņiem ticēja Vinkula spējām un Gara monologu uztvēra ar pienācīgo godbi­jību, turpretim citi sāka zoboties par burvi un viņa klienti. Viens šāds ņirga (attapīgs ziķeris) garās runas laikā sadomāja pielaist uguni Vinkula zābakiem. Vinkuls acumirklī iznāca no transa; viņš ieaurojās un sāka lēkāt, pūlēdamies reizē noraut zābakus un sabradāt uguni. Viņš kā negudrs svaidījās apkārt, pūlim ar milzīgu labpatiku noskatoties, un te pēkšņi viņam no mutes kaut kas izkrita. Divi ziņkārīgie to pacēla un izpētīja: tas bija metāla daiciņš, nieka collu garš un puscollu plats — kaut kas līdzīgs mutes ermoņikām; viens no vīriem iebāza to pats savā mutē un bez grūtībām sāka runāt Temzas Gara balsī.

Par spīti šādiem publiskiem pazemojumiem Vinkulam bija izdevies sagla­bāt zināmu autoritāti un izturēties ar zināmu iedzimtu pašapziņu: Londonas ielu burvju sabiedrībā viņu vairāk vai mazāk cienīja. Mistera Norela draugi un apbrīnotāji neatlaizdamies mudināja viņu aizbraukt pie Vinkula un brīnījās, kāpēc viņš neizrāda ne mazāko vēlēšanos to darīt.

Decembra beigās, kādu dienu, kad negaisa mākoņi virs Londonas bija sablī­vējušies Alpu kalnu ainavās, kad vējš debesīs plosījās tik neganti, ka pilsēta te iegrima mijkrēslī, te apžilba spožas saules staros, kad pie loga rūts grabinājās lietus, — misters Norels omulīgi sēdēja savā bibliotēkā pie mundras uguns. Viņa priekšā atradās ar visādiem gardumiem klāts tējas galdiņš un viņa rokās bija Tomasa Iančestera "Putnu valoda". Burvis citu aiz citas šķīra lappuses, mek­lēdams iemīļotu vietu, kad pēkšņi viņu bezmaz līdz nāvei pārbiedēja kāda balss, kas ierunājās ļoti skaļi un nicīgi:

— Burvi! Tu domā, ka visi apbrīno tavus darbus!

Misters Norels pacēla galvu un, neticēdams savām acīm, apjauta, ka biblio­tēkā atrodas vēl kāds, cilvēks, ko viņš redzēja pirmo reizi mūžā, — izdēdējis skrandainis, kas stāvēja, savilcis uzacis kā vanags. Viņa seja bija trīs dienas veca piena krāsā, mati kā ogļu dūmi un pelni Londonas debesīs un drēbes kā Temza pie smurgainās Vopingas. Itin nekas — ne seja, ne mati, ne apģērbs — viņam nebija tīrs, taču visādā citā ziņā viņa izskats atbilda vispārējam priekšstatam par to, kādam jābūt burvim (misters Norels tam pilnīgi noteikti neatbilda). Viņš stāvēja, taisni izslējies, un pelēkās acis dabiskā valdonīgumā šķīla zibeņus.

O, jā! — šī persona turpināja, nikni zīķējot uz misteru Norelu. — Tu sevi uzskati par varen smalku zelli! Bet tagad zini, burvi! Tava ierašanās bija pare­ģota jau sen. Es tevi gaidīju divdesmit gadus! Kur tu slapstījies?

Misters Norels sēdēja, palicis bez valodas, un tikai ieplestu muti skatījās uz savu apsūdzētāju. Likās, šis cilvēks iztiepis roku, atvēris viņa krūtis, izrāvis no tām viņa noslēpumu un pacēlis to dienasgaismā. Uzreiz pēc ierašanās galvas­pilsētā misters Norels bija sapratis, ka viņš to varēja izdarīt pirms veselas mū­žības; viņam jau daudzus gadus būtu vajadzējis burt Anglijas interesēs, tad francūži būtu sakauti un angļu maģija ieņēmusi tai pienākošos nesalīdzināmi augsto vietu nācijas satversmē. Viņu vajāja doma, ka viņš ar savu vilcināšanos nodevis Anglijas maģiju. Pēdīgi viņa paša sirdsapziņa bija iemiesojusies šajā skrandainī un meta viņam sejā pārmetumus. Tādēļ nepazīstamajam svešinie­kam kaut kādā ziņā bija vara pār pašpārmetumu mocīto burvi. Viņš izstomīja nedrošu jautājumu — kas atnācējs tāds būtu?

Es esmu Vinkuls, burvis no Trednīdl-strītas!

Ak tā! — misters Norels izsaucās, atvieglots, ka viņa priekšā vismaz ne­stāv pārdabiska parādība. — Un tu, jādomā, esi ieradies šeit, lai diedelētu? Veltas pūles, vari doties prom! Es tevi neatzīstu par savu amatbrāli, un tu no manis neko nedabūsi! Ne grasi! Nekādus solījumus palīdzēt! Nekādas rekomendāci­jas! Gluži otrādi, paklausies, ko es grasos…

Atkal alojies, burvi! Man no tevis neko nevajag. Esmu ieradies tev pa­vēstīt tavu likteni, jo tāds ir manas dzīves uzdevums.

Manu likteni? A, tu taisies pareģot nākotni? — nicīgi iebrēcās misters Norels. Viņš piecēlās un no visa spēka pavilka zvana auklu, taču kalps nerādī­jās. — Nē, tādiem, kas izliekas par zīlniekiem, man vispār nekas nav sakāms! Lūkas!Zīlēšana katrā ziņā ir pati zemiskākā blēdība, tādi neģēļi kā tu šādi krāpj godīgus cilvēkus. Ar maģijas palīdzību nākotnē nevar ieskatīties, un burvji, kas apgalvoja, ka to spēj, bija meļi. Lūkas!

Vinkuls paskatījās apkārt.

Stāsta, ka tu esot savācis visas grāmatas, kas jebkad sarakstītas par ma­ģiju, — viņš teica, — visi domā, ka tev izdevies atgūt pat tās, kas gāja pazušanā, kad nodega Aleksandrijas bibliotēka, — un tu droši vien tās visas zini no galvas!

Grāmatas un pētījumi ir īstu zināšanu un skaidras saprašanas pamats, — stingri paziņoja misters Norels. — Maģijai jābalstās uz tādiem pašiem princi­piem kā visām pārējām zinātnēm!

Piepeši Vinkuls izstiepa kaklu un noliecās pār misteru Norelu, urbdamies viņā ar spīvām, kvēlojošām acīm. Misters Norels gluži pret savu gribu apklusa un sniedzās pretī Vinkulam, lai dzirdētu, ko tas grasās sacīt.

Es izstiepu roku, — Vinkuls čukstēja, — Anglijas upes pagriezās un tecēja atpakaļ…

Kā, lūdzu?

Es izstiepu roku, — Vinkuls sacīja mazliet skaļāk, — manu naidnieku asinis sastinga viņu dzīslās… — Viņš izslējās taisni, iepleta rokas un aizvēra acis kā ērmotā reliģiskā ekstāzē, lād turpināja skaidrā, spēcīgā un kaisles pilnā balsī:

Es izstiepu roku: domas un atmiņas izšāvās no manu naidnieku galvām kā strazdu bars,

Mani nīdētāji sagtiba kā tukši maisi.

Es iznācu pie viņiem no miglas un lietus,

Es iznācu pie viņiem pusnakts sapņos,

Es iznācu pie viņiem ar kraukļu baru, kas rīta ausmā aizsedz ziemeļu pamali,

Kad viņi domāja, ka ir glābti, es iznācu pie viņiem kliedzienā, kas iztraucēja ziemas meža klusumu…

Jā jau, jā! — viņu pārtrauca misters Norels. — Vai tu tiešām domā, ka es nekad neesmu dzirdējis tādas blēņas? Uz katra ielas stūra kāds jukušais klaigā Šos pašus nodrāztos penterējumus, un katrs blandoņa aiz dzeltena aizkara pū­las izlikties noslēpumains, deklamējot kaut ko tamlīdzīgu. Tas ir katrā pēdējo divsimt gadu laikā izdotā grāmatelē par maģiju! "Es iznācu pie viņiem ar kraukļu baru!" Ko tas nozīmē, es gribētu zināt? Kas iznāca ar kraukļu baru, pie kā? Lūkas!

Vinkuls nelikās viņu dzirdam. Viņa spēcīgā balss apklusināja mistera No­rela vārgās klaigas:

— Lietus atvērs mati durvis, un es pa tām ieiešu, Akmeņi uzcels man troni, un es tajā sēdēšu, Trīs karaļvalstis bija man dotas, lai būtu manas mūžīgi, Anglija bija man dota, lai būtu mana mūžīgi. Vergs, kam nebija vārda, lika galvā sudraba kroni, Vergs, kam nebija vārda, bija valdnieks svešā zemē…

Trīs karaļvalstis! — iebrēcās misters Norels. — Ha! Tagad es saprotu, ko tu te vāvuļo! Ak tad pareģojums par karali Kraukli! Nu, ja tu esi iedomājies satriekt mani, stāstot vecas pasakas par šo džentlmeni, tad man diemžēl vaja­dzēs tevi sarūgtināt. Jā gan, tu esi pagalam pārrēķinājies! Nav tāda burvja, ko es neciestu vēl vairāk par viņu! [22] [1] Tradicionāli tiek uzskatīts, ka karalim Krauklim piederējušas trīs karaļvalstis: viena Anglijā, otra Elfu valstī un trešā bijusi savāda zeme viņpus Elles.

Ieročus, ko pret mani cēla mani naidnieki, ellē godā kā svētumus,

Nodomus, ko tie pret mani vērpa, glabā kā svētos rakstus,

Manas asinis, kas lija senos kaujaslaukos, elles ķesteri sagramstīja pa zemi un glabā traukos no sudraba un ziloņkaula.

Es devu Anglijai burvestības, dārgu mantojumu,

Bet angļi apniecināja manu dāvanu.

Lietus rakstīs debesīs burvju vārdus, bet viņi nespēs to izlasīt,

Uz akmens kalnu sienām būs rakstīti burvju vārdi, bet viņu prāti to ne­aptvers,

Kailie koki ziemā būs melni burti, bet viņi tos nesapratīs…

Katra angļa pirmdzimtās tiesības ir saņemt lietpratīga un izglītota burvja pakalpojumus, — atkal iejaucās misters Norels. — Bet ar ko ierodies tu? Ar mistiskiem pātariem par akmeņiem, lietu un kokiem! Kā Godbless, kas pūlējās iestāstīt, ka maģiju vajag mācīties 110 meža zvēriem. Tad kāpēc ne no cūkām cūkkūtī, ko? Vai no klaiņojošiem suņiem? Mūsdienās kulturāliem cilvēkiem Anglijā tāda maģija nav vajadzīga! — Viņš nikni paraudzījās uz Vinkulu, un pēkšņi kaut kas piesaistīja viņa skatienu.

Vinkuls pārāk nedomāja par savu apģērbu. Ap kaklu viņš nevīžīgi bija apviņķelējis netīru kaklautu, bet starp kaklautu un kreklu vīdēja nemazgāta āda. Šai spraugā varēja saskatīt dīvainu, izlocītu ķeburu, kas ļoti atgādināja spalvas vilcienu. Iespējams, tā bija rēta — teiksim, piemiņa no kāda ielu kautiņa, — taču vairāk šis ķeburs līdzinājās barbariskajiem zīmējumiem uz ādas, kas tādā cieņā ir pie Dienvidjūru salu iedzimtajiem. Lai cik ari tas nešķistu savādi, Vinkuls, kurš, nepavisam nejuzdamies neērti, spēja ielauzties svešā namā un aurot uz tā saimnieku, liekas, kautrējās no šīs zīmes un, pamanījis, ka misters Norels uz to skatās, pacēla roku un saraustīja drānas, lai to paslēptu.

Divi burvji būs Anglijā…

Misteram Norelam pār lūpām izlauzās ērmots izsauciens — izsauciens, kas sākās kliegšus, taču beidzās ar klusu, nelaimīgu nopūtu.

Pirmais no manis baidīsies, otrais alks mani redzēt,

Pirmo izrīkos zagļi un slepkavas, otrais pats nesīs sev postu,

Pirmais apraks savu sirdi tumšā mežā zem sniega, taču vienalga jutīs, kā sāp,

Otrais savu lielāko dārgumu redzēs naidnieka rokās…

Ā! Tagad es redzu, ka tu esi ieradies ar vienu vienīgu nolūku — mani aizskart! Viltus burvi, tu apskaud manus panākumus! Tu neko nespēj padarīt manām burvestībām, tādēļ esi nolēmis nomelnot manu vārdu un atņemt man mieru…

Pirmais mūžu nodzīvos vientuļš, pats būs sava cietuma sargs,

Otrais klīdīspa tukšiem ceļiem negaisa kāvos, meklēdams tumšu torni augstu kalnā…

Tai brīdī beidzot atvērās durvis un ieskrēja kalpi.

Lūkas! Deivij! — histēriski iespiedzās misters Norels. — Kur jūs agrāk bijāt?

Lūkas sāka stāstīt kaut ko par zvana auklu.

Ko? Ņemiet viņu ciet! Ātri!

Deiviju, mistera Norela kučieri, daba bija radījusi, izmantojot to pašu dāsno olekti, ko pie citiem viņa amata brāļiem, un savu spēku viņš bija norūdījis, diendienā uzspiežot savu gribu četriem tīrasiņu zirgiem spēku plaukumā. Viņš aptvēra Vinkulu ap viduci un sagrāba aiz rīkles. Vinkuls sparīgi atkāvās, reizē neaizmirstams lādēt misteru Norelu:

Es ēnās sēžu melnā tronī, bet viņi mani neredzēs.

Lietus atvērs man durvis, un es pa tām ieiešu,

Akmeņi uzcels man troni, un es tajā sēdēšu…

Deivijs un Vinkuls nozvārodamies uzgrūdās galdiņam, sazvalstīdami uz tā sakrautās grāmatu kaudzes.

Palīgā! Uzmanīgāk! — kliedza misters Norels. — Dieva dēļ, uzmanīgāk! Viņš apgāzīs tintnīcu! Viņš sabojās manas grāmatas!

Lūkass metās Deivijam palīgā savaldīt Vinkulu, kurš mežonīgi vēzēja rokas kā vējdzirnavu spārnus, bet misters Norels skraidīja pa bibliotēku daudz žig­lāk nekā bija kustējies daudzus gadus; viņš vāca kopā grāmatas un stiepa tās prom no draudošajām briesmām.

Vergs, kam nebija vārda, liks galvā sudraba kroni, — Vinkuls izdvesa — Deivija rokas spieda ciet viņam rīkli, un monologs ne tuvu vairs neizklausījās tik iespaidīgi kā pirmīt. Pēdējā spēku piepūlē Vinkuls atsvabināja ķermeņa augšdaļu no Deivija tvēriena un iekliedzās: — Vergs, kam nebija vārda, bija valdnieks svešā zemē… — Tad Deivijs gan vilkšus, gan nēšus izdabūja viņu ārā no bibliotēkas.

Misters Norels apsēdās savā iepriekšējā vietā pie kamīna. Viņš no jauna pa­ņēma grāmatu, taču bija pārāk satraukts, lai atsāktu lasīšanu. Burvis dīdījās, kodīja nagus, pastaigāja šurpu turpu, nemitīgi atgriezdamies pie sējumiem, kas bija atradušies čīkstina vietā un pārbaudīja, vai tie nav cietuši (nē, nekādas pa­zīmes par to neliecināja), taču visbiežāk steidzās pie logiem un nemierīgi ska­tījās, vai ārā neviens nestāv un neskatās uz viņa namu. Trijos sāka mesties tumšs. Lūkass atgriezās aizdegt sveces un sabikstīt kamīnā ogles, un viņam pa pēdām sekoja Čaildermass.

Tā! — iesaucās misters Norels. — Beidzot! Vai jūs dzirdējāt, kas te no­tika? Visi mani nodevuši! Citi burvji mani izspiego un kaļ plānus, kā man kai­tēt! Mani slinkie kalpi aizmirst savus pienākumus! Un jūs, neģēli, jūs esat pats ļaunākais no visiem! Es jums saku — tas cilvēks te uzradās pavisam pēkšņi — kā no zila gaisa'. Un, kad es zvanīju un kliedzu, neviens nenāca! Jums tagad jā­aizmirst visi citi darbi. Jūsu vienīgais uzdevums ir izdibināt, kādas burvestības šis cilvēks izmantoja, lai iekļūtu mājā! Kur viņš mācījies burt? Ko viņš zina?

Čaildermass ironiski skatījās uz savu saimnieku.

Nu, ja tas ir mans vienīgais uzdevums, tad varu pateikt, ka tas jau ir iz­pildīts. Nekādas burvestības tur nebija. Viena no virtuves kalponēm bija atstā­jusi vaļā bufetes kambara logu, šis pesteļnieks pa to ielīda un ložņāja pa māju, līdz atrada jūs. Tas arī viss. Neviens nenāca tāpēc, ka viņš bija pārgriezis zvana auklu un Lūkass ar pārējiem nedzirdēja jūsu kliegšanu. Neviens neko nedzir­dēja, kamēr tas sāka aurēt, un tad viņi skriešus metās šurp. Vai tā bija, Lūkas?

Lūkass, tupēdams pie kamīna ar biguli rokā, piekrita — jā, tieši tā arī bija.

Un es jums mēģināju to pateikt, ser. Tikai jūs neklausījāties.

Taču misters Norels, lauzīdams galvu par burvju spējām, kas, iespējams, piemita Vinkulam, bija novedis sevi tādā panikā, ka šis paskaidrojums nespēja tā uzreiz viņu nomierināt.

Ak tā! — viņš atsaucās. — Bet es tik un tā skaidri zinu, ka viņš grib man ļaunu. Jā, viņš jau ir nodarījis man lielu ļaunumu!

Jā, — Čaildermass piekrita, — milzīgu ļaunumu! Pa to laiku, kamēr viņš bija bufetes istabā, viņš paspēja apēst trīs gaļas pīrāgus.

Un divus mīkstā siera rituļus,— piebilda Lūkass.

Misters Norels bija spiests atzīt, ka diez vai dižs burvis būtu nolaidies līdz šādiem nedarbiem, taču nespēja rimties, kamēr nebija pār kādu izgāzis savu aizkaitinājumu. Tā kā pa rokai ļoti ērti izrādījās Čaildermass un Lūkass, viņš sāka ar tiem un vērsās pie abiem ar garu runu, kurā bija atlicin apsūdzību Vinkulam — lielākajam noziedzniekam, kāds jebkad dzīvojis zem saules, no­slēgumā pievienojot vairākus izteiksmīgus norādījumus par to, cik nelabs gals piemeklē vīzdegunīgus un nolaidīgus kalpus.

Čaildermass un Lūkass, kuriem kopš stāšanās mistera Norela dienestā lī­dzīgus sprediķus vajadzēja noklausīties gandrīz ik nedēļu, nenieka nebēdāja un gaidīja, līdz saimnieks būs izteicis savu neapmierinātību; tad Čaildermass sacīja:

Liksim uz brīdi mierā pīrāgus un sierus — kāpēc viņš bija ieradies? Lai to izdarītu, viņš pielika ne mazums pūļu un riskēja nonākt uz karātavām. Ko viņam vajadzēja?

Ko vajadzēja? Ak, pavēstīt kārtējo karaļa Kraukļa pareģojumu. Cik ori­ģināli! Tas bija uz mata tikpat murgains kā visi tamlīdzīgi penterējumi. Bija pieminēts gan kaujaslauks, gan tronis, gan kaut kāds sudraba kronis, bet gal­venais visā tajā visā bija plātīga izrunāšanās par otru burvi — acīmredzot viņš uzskata, ka runa ir par viņu pašu.

Nupat jau, noticējis, ka Vinkuls tomēr nav nekāds draudīgs sāncensis, mis­ters Norels sāka nožēlot, ka vispār ielaidies ar viņu strīdā. Daudz labāk būtu bijis, viņš prātoja, ļaut, lai visa skrandaiņa vāvuļošana izskan cildenā un majes­tātiskā klusumā. Vienīgo mierinājumu sniedza doma, ka šis Vinkuls, kad Lūkass un Deivijs stiepa viņu ārā pa durvīm, izskatījās nesalīdzināmi nožēlojamāks. Pamazām šī apjauta un apziņa, ka viņa paša zināšanas un spējas ir nesalīdzi­nāmi pārākas, ļāva viņam atgūt dvēseles mieru. Bet ak vai! šim mieram bija lemts īss mūžs. Atkal ķēries pie "Putnu valodas", misters Norels uzdūrās šā­dam fragmentam:

…Maģija nav nekas cits kā vien patvarīga doma par putniem, kas metas tukšumā. Nevienai citai radībai zemes virsū nav tāda maģiska potenciāla. Pat vis­sīkākie no tiem var bez grūtībām izlidot no šīs pasaules un neviļus nonākt Citās zemēs. No kurienes nāk vējš, kas pūš jums sejā, vējš, kas šķirsta grāmatas lapas? Tur, kur sīko savvaļas radību bezrūpīgā maģija sastopas ar Cilvēka maģiju, kur kļūst saprotama vēja, lietus un koku valoda, tur mēs varam atrast karali Kraukli…

Kad misters Norels nākamreiz tikās ar lordu Portišedu (proti, divas dienas pēc šiem notikumiem), viņš nekavējoties metās pie viņa gaišības, sacīdams:

Ceru, milord, ka jums žurnālā atradīsies vieta dažiem ļoti asiem vār­diem par Tomasu Lančesteru! Es gadiem ilgi esmu uzskatījis "Putnu valodu" par drosmīgu mēģinājumu sniegt lasītājiem skaidru un izsmeļošu aureātu burvju maģijas izklāstu, taču, papētot rūpīgāk, atklājās, ka šo sacerējumu sa­maitājušas to kaitīgākās indeves… Viņš ir mistiķis, milord! Es jums saku, viņš ir mistiķis![1] Tomass Lančesters. "Traktāts par putnu valodu", 6. nodaļa.