Džonatans Streindžs un misters Norels

27 Burvja sieva

1809. gada decembris/1810. gada janvāris

Tagad Londonā bija divi burvji, kurus apbrīnot un aptekāt, un diez vai kāds sevišķi brīnīsies, uzzinot, ka londoniešiem tīkamāks bija misters Streindžs. Streindžs izskatījās tieši tāds, kādam pēc visu domām jāizskatās burvim. Viņš bija gara auguma; viņš bija apburošs; viņš smaidīja ļoti ironisku smaidu; un, atšķirībā no mistera Norela, viņš daudz runāja par maģiju un bez ierunām atbildēja uz visiem jautājumiem par šīm lietām. Misteru Streindžu ar kundzi aicināja uz neskaitāmām vakariņām un dinejām, un vakara gaitā Streindžs parasti iepriecināja sanākušo sabiedrību, parādīdams kādu nelielu burvestību. No viņa burvestībām publikai visvairāk gāja pie sirds ainas, kurām viņš lika parādīties uz ūdens virsmas. [40] [1] 1810. gada 14. maijā Streindžs rakstīja Džonam Segundam:

"…Te visi dedzīgi vēlas skatīties burvju ainas, un es parasti labprāt kādu parādu. Lai ko arī apgalvo Norels, tas nemaz nav grūti, turklāt neiesvētītajiem sagādā milzīgu prieku. Vie­nīgais, kas man nepatīk, ir tas, ka galu galā vienmēr jārāda cilvēkiem viņu radinieki. Otrdien es biju Tevistok-skvērā pie kādas ģimenes, uzvārdā Falčeri. Izlēju uz galda mazliet vīna, pa- būros un parādīju viņiem jūras kauju, kas tai brīdī notika Bahamās, sabrukušu neapoliešu klosteri mēnesnīcā un beigās vēl imperatoru Napoleonu Bonapartu, kurš turēja kājas bļodā ar svelošu ūdeni un dzēra karstu šokolādi. Falčeri bija pietiekami labi audzināti, lai izliktos, ka viņus tas viss interesē, taču vakara noslēgumā viņi lūdza, vai es nevarētu parādīt viņu krustmāmiņu, kas dzīvo Kārlailā. Pusstundu mums ar Arabellu vajadzēja izklaidēties pašiem, jo visi mājinieki kā apmāti skatījās uz vecu dāmu, kas ar baltu aubiti galvā sēdēja pie ka­mīna un adīja."

"Džonatana Streindža vēstules un dažādas piezīmes", red. Džons Segunds, Džona Mareja apgādā, Londona, 1824.

Atšķirībā no Norela Streindžs neizmantoja sudraba trauku — parasto burvju ainu rādīšanas piederumu. Streindžs apgalvoja, ka bļodā varot redzēt tik maz, ka gandrīz neesot vērts burties. Visbiežāk viņš pagaidīja, līdz kalpi bija noridājuši galdu un noņēmuši galdautu, tad izgāza uz galda glāzi ūdens vai vīna un lika burvju ainām parādīties peļķē. Laimīgā kārtā burvestība lielākoties tā sajūs­mināja nama saimniekus, ka viņi gandrīz nekad nežēlojās par notraipītajiem, sabojātajiem galdiem un paklājiem.

Misters Streindžs un Streindža kundze aprada ar dzīvi Londonā un jutās ļoti labi. Viņi bija atraduši māju Soho-skvērā, un Arabella bija pilnībā nodevusies visiem patīkamajiem rūpestiem, kas jaunā miteklī prasa saimnieces uzmanību: vajadzēja galdniekiem pasūtināt elegantas jaunas mēbeles, izlūgties draudzenēm palīdzību dažu uzticamu kalpotāju sameklēšanā un ik dienas iet iepirkties.

Decembra vidū kādu rītu pienāca ziņa no kāda Hēga un Čipendeila mēbeļ- drānu tirgotavas komija (ļoti laipna un pakalpīga cilvēka) — tirgotavā tikko esot saņemts bronzas krāsas zīds ar atlasa un muarē svītrām: ļoti iespējams, tieši tāds, kādu vajadzētu misis Streindžas salona aizkariem. Sī ziņa pamudināja Arabellu nedaudz pamainīt dienas kārtību.

Spriežot pēc mistera Samnera apraksta, audums ir ļoti elegants, — viņa pie brokastgalda sacīja Streindžam, — domāju, ka man ļoti patiks. Bet ja es aizkariem izvēlos bronzas zīdu, tad laikam tomēr nevarēs ņemt vīnkrāsas samtu zviļņiem. Nedomāju, ka bronza un vīna sarkanais labi saderēs kopā. Tātad man vēlreiz jāaiziet uz Flinta un Klārka tirdzniecības namu un jāpaskatās tas vīnkrāsas samts: ja nu izrādās, ka es nespēju no tā atteikties. Pēc tam es aiziešu uz Hēga un Čipendeila tirgotavu. Bet tas nozīmē, ka man pietrūks laika ap­ciemot tavu krustmāmiņu — bet to noteikti vajadzētu izdarīt, jo viņa jau šorīt brauc prom uz Edinburgu. Es gribēju pateikt viņai paldies, ka viņa sameklēja mums Mēriju.

Mmm? — ierūcās Streindžs, kurš ēda karstas maizītes ar ievārījumu un lasīja Hogārta un Pikla "Saistošās piezīmes par elfu anatomiju". [41] [1] Tā bija mistera Norela grāmata. Misters Norels to aplinkus pieminēja 1807. gada jan­vāra sākumā, kad pie viņa bija atbraukuši misters Segunds un misters Hanifūts.

Mērija. Jaunā istabene. Tu viņu vakar redzēji.

Ā, — Streindžs atsaucās, pāršķirdams lappusi.

Liekas, viņa ir jauka, klusa un pieklājīga meitene. Manuprāt, mēs ar viņu būsim ļoti apmierināti. Un tātad, Džonatan, kā jau tu dzirdēji, es būtu ļoti pa­teicīga, ja tu šorīt iegrieztos pie savas krustmāmiņas. Pēc brokastīm tu varētu aizstaigāt līdz Henriet-stritai un patencināt par Mēriju. Pēc tam tu vari iegriez­ties Hēga un Čipendeila tirgotavā, un tur sagaidi mani. Ā, vēl viena lieta — vai tu nevarētu ieiet Vedžvuda un Baierlija pārdotavā un apjautāties, kad būs gatava jaunā servīze? Tas neprasīs daudz laika. Tev iznāk gandrīz pa ce|am. — Arabella ar šaubām palūkojās uz vīru. — Džonatan, vai tu dzirdi, ko es saku?

Mmm? — Streindžs nomurdēja, paceldams acis. — Jā, kā gan citādi!

Tā nu Arabella, kuru pavadīja viens no sulaiņiem, devās uz Vigmor-strītu, kur atradās Flinta un Klārka tirdzniecības nams. Otru reizi aplūkojusi vīnsar- kano samtu, viņa tomēr nosprieda, ka tas gan ir ļoti skaists, tomēr pārāk tumšs, lad viņa gaidpilnā satraukumā devās uz Sentmārtins-leinu aplūkot bronzas krāsas zīdu. Flēga un Čipendeila pārdotavā Arabellu jau gaidīja komijs, taču savu vīru viņa tur nesastapa. Komijs ļoti atvainojās, taču diemžēl bija spiests sacīt, ka misters Streindžs šorīt neesot redzēts.

Viņa atkal izgāja uz ielas.

Džordž, vai tu kaut kur neredzi saimnieku? — viņa jautāja sulainim.

Nē, kundze.

Sāka līt pelēks lietus. Kaut kas līdzīgs nojautai lika Arabellai pamest ska­tienu uz grāmattirgotavas skatlogu. Aiz stikla viņa ieraudzīja Streindžu, kas aizrautīgi sarunājās ar seru Volteru Poulu. Tā nu Arabella iegāja tirgotavā, no­vēlēja seram Volteram laburītu un mīļi apvaicājās vīram, vai viņš ir apciemojis savu krustmāmiņu un iegriezies Vedžvuda un Baierlija pārdotavā.

Sis jautājums Streindžu manāmi apmulsināja. Nodūris acis, viņš atklāja, ka viņam rokā ir liela grāmata. Viņš sarauca pieri, it kā nespētu ne iedomāties, kā 1.1 pie viņa nonākusi.

Es noteikti būtu to izdarījis, mana mīļā, — viņš sacīja, — taču sāku ru­nāt ar seru Volteru, un tā man nepavisam neiznāca laika.

Pie visa vainīgs esmu es, — sers Volters steigšus apliecināja Arabellai.

Mums ir radušās grūtības ar blokādi. Tās atgadās vienā laidā, un es stāstīju

par to misteram Streindžam cerībā, ka viņš kopā ar misteru Norelu spēs mums palīdzēt.

Un vai tu spēj palīdzēt? — jautāja Arabella.

O, man šķiet, ka spēju gan, — atbildēja Streindžs.

Sers Volters paskaidroja, ka britu valdība no saviem izlūkiem saņēmusi ziņu, ka daži franču kuģi — iespējams, veseli desmit, — apgājuši britu blokādi un devušies jūrā. Neviens nezina, kurp tie burā un ko nodomājuši darīt. Valdībai nebija zināms arī, kur atrast admirāli Ārmingkroftu, kura pienākums bija neko tamlīdzīgu nepieļaut. Admirālis un viņa flote, kas sastāvēja no desmit frega­tēm un diviem līnijkuģiem, bija pazuduši bez pēdām — domājams, dzīdamies pakaļ francūžiem. Bija kāds daudzsološs jauns kapteinis, kas patlaban atradās norīkojumā Madeirā, un, ja vien Admiralitātei izdotos noskaidrot, kas notiek un kur tas notiek, lordi labprāt uzticētu kapteinim Laitvudam četru vai piecu kuģu komandēšanu un nosūtītu viņu turp. Lords Malgreivs bija aptaujājies admirālim Grīnvaksam, kas, pēc viņa ieskatiem, šobrīd būtu darāms, un ad­mirālis Grīnvakss bija vaicājis ministriem, bet ministri bija atbildējuši, ka Admiralitātei vajagot tūdaļ vērsties pēc padoma pie mistera Streindža un mis­tera Norela.

Es negribētu, lai jūs sākat domāt, ka bez mistera Streindža Admiralitāte ir pavisam bezpalīdzīga, — sers Volters pasmaidīja. — Lordi dara visu, kas ir viņu spēkos. Tie nosūtīja vienu no klerkiem, kādu misteru Petrofaksu, uz Gri- niču, kur viņam vajadzēja sameklēt admirāļa Ārmingkrofta bērnības draugu un pajautāt viņa ieskatus par to, kurp admirālis varētu būt devies: viņš vislabāk pazīstot admirāļa raksturu. Taču, ieradies Griničā, misters Petrofakss atklāja, ka admirāļa bērnības draugs piedzēries vāļājas gultā, un misters Petrofakss nebija gluži drošs, vai tas sapratis jautājumu.

Man liekas, mēs ar Norelu varētu kaut ko izgudrot, — Streindžs domīgi sacīja, — bet es laikam vispirms gribētu redzēt, kā tas viss izskatās kartē.

Man mājās ir visas nepieciešamās kartes un dokumenti. Kāds no ma­niem kalpiem vēlāk varētu aiznest tās uz Hanover-skvēru, un tad, ja jūs būtu tik laipns un apspriestos ar misteru Norelu…

Tā, tā! Bet mēs varam to izdarīt tagad! — atsaucās Streindžs. — Arabel­lai nav nekas pretim drusciņ pagaidīt! Tev taču nav iebildumu, vai ne? — viņš uzrunāja sievu. — Divos man jātiekas ar Norelu, un varbūt, ja es viņam uzreiz varēšu visu izskaidrot, tad mēs, iespējams, sniegtu Admiralitātei atbildi vēl pirms vakariņu laika.

Arabella, mīļa, pielaidīga sieviete un krietna sieva būdama, uz brīdi atlika visas domas par jaunajiem aizkariem un apliecināja abiem džentlmeņiem, ka šādos apstākļos viņa visnotaļ var pagaidīt. Tika nolemts, ka misters Streindžs ar kundzi kopā ar seru Volteru dosies pie viņa uz Hārlij-strītu.

Streindžs izvilka pulksteni un palūkojās tajā.

Divdesmit minūtes līdz Hārlij-strītai. Trīs ceturtdaļstundas, lai iepazītos ar problēmu, lād piecpadsmit minūtes līdz Soho-skvēram. Jā, laika ir atliku likām.

Arabellai bija jāsmejas.

Ticiet man, viņš ne vienmēr ir tik pedantisks, — viņa sacīja seram Vol­teram, — redziet, otrdien viņš nokavēja tikšanos ar lordu I.iverpūlu, un mis­ters Norels bija visai sapīcis.

Tā nebija mana vaina! — aizstāvējās Streindžs. — Es būtu izgājis no mājas gluži savlaicīgi, bet nekur nevarēju atrast cimdus. — Arabellas ķircināšana par nosebošanos bija viņu satraukusi, un pa ceļam uz Hārlij-strītu viņš pētīja savu pulksteni, it kā cerēdams atklāt par Laika ritējumu ko jaunu, līdz šim nepa­manītu, un tā sagādāt sev attaisnojumu. Kad visi trīs jau bija nonākuši Hārlij- strītā, viņam likās, ka atklājums ir rokā:

Hā! — viņš piepeši iekliedzās. — Es jau zināju! Mans pulkstenis ir ne­pareizs!

Man tā neliekas, — sers Volters iebilda, izvilkdams savu un parādīdams ciparnīcu Streindžam.— Ir tieši divpadsmit. Mans pulkstenis rāda to pašu.

Tad kāpēc es nedzirdu zvanus? — Streindžs noprasīja. — Vii tu dzirdi zvanus? — viņš jautāja Arabellai.

Nē, nedzirdu.

Sers Volters nosarka un kaut ko neskaidri nobubināja par to, ka šajā drau­dzē un apkaimē zvani vairs netiekot skandināti.

Tiešām? — Streindžs pārjautāja. — Kāpēc tad tā?

Sera Voltera sejas izteiksme vedināja domāt, ka viņš būtu pateicīgs, ja savu ziņkārību Streindžs paturētu pie sevis, tomēr viņš atbildēja:

Lēdijas Poulas slimība ir ļoti izvārdzinājusi viņas nervus. Sevišķi viņu nomāc zvanu skaņas, un es lūdzu Urgas Dievmātes un Svētā Pētera baznīcu draudzes pagaidām, lai nemocītu lēdijas Poulas nervus, atturēties 110 zvanī­šanas, un draudzes padomes bija tik pretimnākošas, ka piekrita.

Tas izklausījās ārkārtīgi neparasti, taču no otras puses visi bija vienisprātis, ka lēdija Poula sirgst ar ļoti neparastu slimību, kuras simptomi nelīdzinās nevienai citai. Ne misters Streindžs, ne Streindža kundze lēdiju Poulu nekad nebija redzējuši. Jau divus gadus viņu nebija redzējis neviens.

Kad visi tris iegāja devītā numura namā, Streindžam gribējās tūlīt sākt pētīt sera Voltera dokumentus, taču viņam nācās savu nepacietību iegrožot un gaidīt, līdz sers Volters būs pārliecinājies, ka Arabellai viņu prombūtnes laikā nebūs jāgarlaikojas. Sers Volters bija labi audzināts cilvēks, un viņam ļoti ne­patika atstāt viesus vienus pašus. Pamest dāmu bija jau pavisam nepiedodami. Savuties Streindžs baidījās nokavēt tikšanos ar misteru Norelu, tādēļ katru laika kavēkli, ko sers Volters lika priekšā Arabellai, Streindžs steidzās noraidīt, apgalvodams ka Arabellai nekas tāds nebūs vajadzīgs.

Sers Volters parādīja Arabellai grāmatskapī sarindotos romānus un sevišķi ieteica Edžvērtas kundzes "Belindu", kas viņu noteikti izklaidēšot. — Ai, nē, — iejaucās Streindžs, — es Arabellai "Belindu" izlasīju jau pirms diviem vai trim gadiem. Un, vai ziniet, es nedomāju, ka mēs būsim aizņemti tik ilgi, lai viņa paspētu izlasīt romānu trīs sējumos.

Tad varbūt tēju un ķimeņmaizītes?… — sers Volters piedāvāja Arabellai.

Bet Arabellai negaršo ķimeņmaizītes! — Streindžs atkal iejaucās, pats izklaidīgi paņēma no plaukta "Belindu" un sāka lasīt pirmo sējumu. — Viņa tās nepavisam necieš.

Tādā gadījumā glāzi madeiras, — izlēma sers Volters. — Jūs nekādā ziņā neatteiksieties iedzert mazliet madeiras, vai ne? Stīven!… Stīven, atnesiet misis Streindžai glāzi madeiras.

Spokainajā, klusajā manierē, kas raksturīga labi izdīdītiem Londonas kal­piem, blakus sera Voltera elkonim uzradās slaids, melns sulainis. Viņa piepešā parādīšanās ļoti pārsteidza misteru Streindžu, kurš labu brīdi cieši skatījās tam virsū un pēc tam pievērsās sievai:

Bet tu taču nevēlies madeiru, vai ne? Tu vispār neko negribi.

Nē, Džonatan, nē. Es neko negribu,— laulātā draudzene piekrita, smie­damās par šo ērmīgo stīvēšanos. — Paldies, ser Volter, es jutīšos pavisam labi, ja varēšu te klusiņām pasēdēt un palasīt.

Melnais kalps paklanījās un nozuda tikpat klusi kā bija atnācis, un Streindžs kopā ar seru Volteru devās spriest par franču floti un pazudušajiem angļu kuģiem.

Atstāta vienatnē, Arabella atskārta, ka viņai tomēr nav noskaņojuma lasīt. Viņa pārlaida skatienu istabai, meklēdama kādu laika kavēkli, un acis aizķērās pie prāvas gleznas. Tā bija ainava — mežs un klintsraga galā uztupinātas pils drupas. Koki bija tumši, turpretim drupas un pili vieglītēm zeltīja rietošā saule un debesis bija gaismas pilnas un mirdzēja pērļaini baltas. Priekšplānu pa lie­lākai daļai aizņēma sudrabots dīķis, kurā, pēc visa spriežot, slīka jauna sieviete; viņai līdzās sagumusi stāvēja otra figūra — vīrietis, sieviete, satīrs vai fauns, to nebija iespējams noteikt, un, lai cik cītīgi Arabella pētīja abu pozas, viņa netika gudra, vai šis otrais vēlas meiteni izglābt vai nogalināt. Apnikusi skatīties uz šo gleznu, Arabella izgāja gaitenī aplūkot gleznas, taču izrādījās, ka tur izlikti gan­drīz tikai akvareļi ar Braitonas un Čelmsfordas skatiem, un tie viņai likās bez­gala garlaicīgi.

Kaut kur tepat blakus sarunājās sers Volters un Streindžs:

…apbrīnojami! Tomēr savā ziņā viņam nav ne vainas, — sacīja sera Vol­tera balss.

A, es zinu, par ko jūs runājat! Viņa brālis ir Bātas katedrāles ērģelnieks, — atbildēja Streindžs. — Viņam ir melnbalts kaķis, kas iet pa Bātas ielām viņam pa priekšu. Reiz, kad es biju Milsom-strītā…

Gaitenī bija vaļā kādas durvis, pa kurām Arabella redzēja ļoti eleganti iekārtotu salonu ar daudzām gleznām, kas šķita mirdzam spožākās un košākās krāsās nekā visas citas gleznas, ko viņai līdz šim bija gadījies redzēt. Viņa iegāja iekšā.

Likās, istaba ir pilna gaismas, kaut arī diena joprojām bija tieši tikpat pe­lēka un nemīlīga kā pirmīt. "No kurienes tad nāk šī gaisma?" Arabella prātoja. "Gandrīz izskatās, ka tā staro no gleznām, bet tas taču nav iespējams." Visās gleznās bija redzama Venēcija, [42] [1] Šie bija tie paši Venēcijas skati, ko misters Norels pirms diviem gadiem bija redzējis misis Vintertones namā. Ibreiz misis Vintertone pavēstīja misteram Norelam, ka ir nodo­mājusi uzdāvināt šīs gleznas seram Volteram un Vintertones jaunkundzei uz kāzām.

un lielie debesu un jūras klaji pavisam noteikti padarīja šo telpu gaisīgāku.

Uzmanīgi apskatījusi visas gleznas, kas karājās pie vienas sienas, viņa pa­griezās, lai pieietu pie sienas pretējā pusē, un acumirklī atklāja — sastingdama kā sālsstabs —, ka salonā nav viena. Uz zila dīvāniņa pie kamīna sēdēja jauna sieviete, kas ar vieglu ziņkārību lūkojās uz Arabellas pusi. Dīvāniņam bija diez­gan augsta atzveltne, tāpēc arī Arabella viņu agrāk nebija pamanījusi.

Vai! Lūdzu, atvainojiet!

Jaunā sieviete neatbildēja.

Sēdētāja bija apbrīnojami eleganta jauna dāma ar bālu, tīru ādu un ļoti izsmalcināti sakārtotiem matiem. Viņa bija ģērbusies baltā muslīna kleitā un ietinusies ziloņkaula, sudraba un melnos toņos izaustā indiešu šallē. Guvernante viņa nekādā ziņā nevarēja būt, par to liecināja smalkās drānas, un viņas poza bija nevērīgi pašapzinīga, tātad viņa nebija arī kādas dāmas laika kavētāja. Taču, ja viņa bija viešņa, kāpēc sers Volters nebija abas iepazīstinājis?

Arabella ietupa goddevīgā reveransā un pietvīkdama sacīja:

Es domāju, ka te neviena nav! Atvainojiet, lūdzu, ka jūs iztraucēju, — un pagriezās, lai ietu ārā.

Ai! — ierunājās jaunā sieviete. — Cerams, jūs negrasāties doties prom! Es tik reti kādu redzu — gandrīz nekad! Turklāt jūs vēlējāties aplūkot gleznas! Nevajag liegties, vai ziniet, es spogulī redzēju jūs ienākam, un jūsu nolūks uzreiz bija saprotams. — Virs kamīna karājās liels venēciešu spogulis. Tam bija ārkārtīgi izsmalcināts ietvars, arī no spoguļstikla, un to rotāja neiedomājami neglīti stikla ziedi un vijumi. — Cerams, mana klātbūtne jums netraucēs to darīt.

Bet man bail, ka es jūs traucēju, — iebilda Arabella.

Ak, nē, it nemaz! — Jaunā sieviete norādīja uz gleznām. — Skatieties, lūdzama!

Tā nu, apjauzdama, ka atsacīties būtu vēl lielāka nepieklājība, Arabella pa­teicās jaunajai sievietei un, piegājusi pie sienas, apskatīja pārējās gleznas, taču darīja to ne visai uzmanīgi, visu laiku juzdama, ka jaunā sieviete spogulī viņu vēro.

Kad Arabella atkal pienāca pie viņas, jaunā sieviete uzaicināja Arabellu ap­sēsties.

Kā jums tās patika? — viņa apvaicājās.

Man grūti pateikt, — atbildēja Arabella. — Gleznas pavisam noteikti ir ļoti skaistas. Man visvairāk patīk tās, kur redzami svinīgi gājieni un svētki — mums Anglijā nekā tāda nav. Tik daudz plīvojošu karogu! Tik daudz apzeltītu laivu un smalku tērpu! Bet man izskatās, ka māksliniekam ēkas un zilas debe­sis bijušas mīļākas nekā cilvēki. Viņš tos attēlojis tik sīkus, tik niecīgus! Tie šķiet gandrīz apmaldījušies starp daudzajām marmora pilīm un tiltiem. Vai jums tā neliekas?

Viņas vārdi laikam mazliet uzjautrināja jauno sievieti. Tā iešķībi pasmaidīja.

Apmaldījušies? — viņa atkārtoja. — Ak, es domāju, ka viņi, nabaga dvē­seles, tiešām ir apmaldījušies. Galu galā Venēcija nav nekas cits kā labirints — bez šaubām, plašs un skaists, tomēr labirints, un tikai paši vecākie šīs pilsētas iedzīvotāji spēj atrast tajā ceļu — vismaz man radies tāds iespaids.

Tiešām? — jautāja Arabella. — Tas noteikti ir visai apgrūtinoši. Bet no otras puses, apmaldīties labirintā noteikti ir ļoti patīkami! Ak, es laikam būtu gatava atdot gandrīz visu, lai tur nokļūtu!

Jaunā sieviete raudzījās uz viņu, smaidīdama savādu, melanholisku smaidu.

Ja jūs, tāpat kā es, būtu mēnešu mēnešiem gurdi soļojusi svinīgos gājie­nos pa bezgalīgiem, tumšiem gaiteņiem, jūs domātu pavisam citādi. Prieks 110 apmaldīšanās labirintā izplēn gaužām ātri. Bet ērmotas ceremonijas, parādes un svētki — ak! — Viņa paraustīja plecus. — Tos es nepavisam neieredzu!

Arabella īsti nesaprata, ko sarunu biedre ar to grib sacīt, un nodomāja, ka varētu būt vieglāk, ja viņa zinātu, kas šī jaunā sieviete ir, un uzdeva viņai Šo jau­tājumu.

Es esmu lēdija Poula.

Vai! Jā, protams! — Arabella izsaucās un brīnījās, kāpēc viņai tas nav ienācis prātā. Viņa pateica lēdijai Poulai savu vārdu un paskaidroja, ka viņas vīram ir darīšanas kopā ar seru Volteru un tāpēc ari viņa atrodas šai namā.

No bibliotēkas puses piepeši atskanēja skaļa smieklu šalts.

Viņiem vajadzētu runāt par karu, — Arabella viņas gaišībai sacīja, — bet vai nu kara lietas pēdējā laikā ir kļuvušas daudz jautrākas, vai arī — un man ir aizdomas, ka tieši tā arī ir, — viņi sen aizmirsuši par darīšanām un tagad tenko par saviem paziņām. Pirms pusstundas misteram Streindžam prātā bija vie­nīgi nākamā tikšanās, bet, pēc visa spriežot, sers Volters ir novirzījis viņa do­mas uz citām lietām un izskatās, ka viņš par visu ir aizmirsis. — Viņa savā nodabā pasmaidīja, kā sievas smaida, izlikdamās, ka kritizē savus vīrus, kaut arī patiesībā lielās ar tiem. — Man tiešām šķiet, ka pasaulē nav otra tik izklai­dīga cilvēka. Mistera Norela pacietībai viņš dažkārt noteikti ir smags pārbau­dījums.

Jūs pieminējāt misteru Norelu? — vaicāja lēdija Poula.

Misteram Streindžam ir tas gods būt mistera Norela māceklim, — pa­skaidroja Arabella.

Viņa gaidīja, ka viņas gaišība atbildēs, kaut kā pacildinot mistera Norela neparastās burvja spējas vai īsos vārdos izteiks pateicību par viņa laipnību. Taču lēdija Poula klusēja, tādēļ Arabella uzmundrinoši turpināja:

Protams, mēs visi esam daudz dzirdējuši par brīnumaino burvestību, ko misters Norels veica jūsu gaišības labad.

Misters Norels man nav bijis draugs, — lēdija Poula sausi, lietišķi at­teica. — Es daudz labprātāk būtu mirusi, nevis dzīvotu tā, kā šobrīd.

Tie bija tik briesmīgi vārdi, ka Arabella krietnu brīdi nespēja izdomāt, ko atbildēt. Viņai nebija iemesla mīlēt misteru Norelu. Tas nekad nebija izdarījis viņai ko labu — kur nu, patiesībā tas vairākkārt bija īpaši papūlējies, lai parā­dītu, par kādu niecību viņš uzskata Streindža sievu, — tomēr Norels bija viņas vīra vienīgais amatbrālis. Kā admirāļa sieva allaž būs flotes pusē vai bīskapa sieva iestāsies par Baznīcu, tāpat Arabella uzskatīja par savu pienākumu kaut kā aizstāvēt otru burvi:

Sāpes un ciešanas ir ļoti nepatīkami līdzgaitnieki, un es nešaubos, ka jūsu gaišībai tie ir neizturami apnikuši. Neviens neuzdrīkstētos jums pārmest vēlēšanos no tiem atsvabināties… — (Taču, sacīdama šos vārdus, Arabella vien­laikus domāja: "Tas ir ļoti savādi, bet viņa neizskatās slima. It nemaz.") — Ja tas, ko esmu dzirdējusi, ir taisnība, tad jūsu gaišībai mokās tomēr ir vismaz kāds mierinājums. Man jāatzīst, ka līdz ar jūsu gaišības vārdu allaž izskan uzsla­vas jūsu uzticamajam laulātajam draugam. Jūs taču negribētu viņu atstāt, vai ne? Jūsu gaišība, jums taču vajadzētu justies kaut nedaudz pateicīgai misteram Norelam — vismaz sera Voltera dēļ.

Lēdija Poula neatbildēja; viņa sāka Arabellu izprašņāt par tās vīru. Cik sen viņš nodarbojas ar maģiju? Cik ilgi viņš ir mistera Norela māceklis? Vai viņa burvestības parasti izdodas? Vai viņš mēdz burt arī pats vai arī rīkojas tikai pēc mistera Norela norādījumiem?

Arabella pēc labākās sirdsapziņas atbildēja uz visiem jautājumiem un pie­metināja:

Varbūt jūsu gaišība vēlas, lai es kaut ko pavaicāju misteram Streindžam, vai varbūt es varu izdarīt kādu citu pakalpojumu? Jūsu gaišībai vajag tikai pateikt.

Paldies. Bet tas, ko es vēlos jums pastāstīt, attiecas gan uz mani, gan uz jūsu vīru. Manuprāt misteram Streindžam tas jāzina. Misters Norels lēma mani drausmīgam liktenim. Misteram Streindžam jāzina, kāds ir cilvēks, ar kuru viņš saietas. Vai jūs viņam pateiksiet?

Protams. Es…

Apsoliet, ka jūs viņam pateiksit!

Es pateikšu misteram Streindžam visu, ko jūsu gaišība vēlas.

Man jūs jābrīdina, ka es daudzkārt esmu mēģinājusi pastāstīt citiem par savu nelaimi, taču līdz šim man tas ne reizi nav izdevies.

Lēdijai Poulai izsakot šos vārdus, atgadījās kas tāds, ko Arabella nespēja saprast. Likās, kaut kas sakustējies vienā no gleznām, vai kāds aizslīdējis garām viņpus spoguļa, un Arabellu atkal pārņēma sajūta, ka šis salons nemaz nav sa­lons, ka sienām nav blīvuma un šī vieta ir tikai krustceles, kurās lēdiju Poulu iztālēm appūš savādi vēji.

Tūkstoš seši simti septītajā gadā, — lēdija Poula sāka stāstīt, — kāds džentlmenis, vārdā Rīdšovs, Halifaksā, Rietumu Jorkšīrā, no savas krustmātes mantoja desmit mārciņas. Par šo naudu viņš nopirka turku tepiķi, ko pārnesa mājās un izklāja savā viesistabā uz akmens grīdas. Pēc tam viņš iedzēra alu un aizmiga atzveltnī pie kamīna. Pulksten divos naktī pamodies, viņš ieraudzīja, ka uz tepiķa ir vesels pulks cilvēciņu, to bija trīs vai četri simti un katrs no tiem — divu trīs collu garumā. Misters Rīdšovs ievēroja, ka svarīgākie no tiem — gan vīrieši, gan sievietes — lepni uzcirtušies zelta un sudraba bruņās un jāj uz bal­tiem trušiem: viņiem tie bija tas pats, kas mums ziloņi. Kad viņš tiem jautāja, ko tie dara uz viņa tepiķa, kāds drosminieks no to vidus uzrāpās viņam uz pleca un iekliedza ausī, ka viņi grasās cīnīties kaujā saskaņā ar Onorē Bonē noteikumiem, un mistera Rīdšova tepiķis esot tieši tāds, kā viņiem vajagot, jo tā kārtnais raksts palīdzēšot heraldiem pārliecināties, ka abas armijas ir pareizi novietojušās un nevienam nav negodīgu priekšrocību. Taču misters Rīdšovs neieskatīja, ka uz viņa jaunā tepiķa jāizcīna kaujas; viņš paņēma slotu un… Nē, pagaidiet! — Lēdija Poula piepeši paslēpa seju plaukstās. — Es gribēju sacīt pavisam ko citu!

Viņa sāka no jauna. Šai reizē viņa pastāstīja par vīru, kas devies uz mežu medībās. Viņš aizklīdis prom no saviem draugiem. Zirga pakavs iesprūdis truša alā, un viņš izvēlies no segliem. Krītot viņam ļoti ērmoti licies, it kā viņš kristu lejā pa truša alu. Atžirdzis viņš atskārta, ka nonācis dīvainā zemē, kuru ap­gaismo cita saule un spirdzina cits lietus. Mežā, kas ļoti atgādināja to, kurā viņš bija medījis, viņš uzgāja savrupnamu, kurā pulciņš džentlmeņu — daži no tiem pagalam svešādi — spēlēja kārtis.

Lēdija Poula bija tikusi līdz tai vietai, kur džentlmeņi uzaicina nomaldī­jušos mednieku viņiem piebiedroties, kad tikko saklausāms troksnītis — nekas vairāk par skaļāku ieelpu — lika Arabellai pagriezties. Viņa atklāja, ka sers Vol­ters ienācis salonā, apstājies un ar izbailēm raugās uz savu sievu.

Jūs esat nogurusi, — viņš tai sacīja.

Lēdija Poula pacēla galvu un palūkojās uz vīru. Viņas sejā pavīdēja neiz­skaidrojama izteiksme. Tajā bija skumjas un žēlums, bet arī, ērmotā kārtā, ne­liels uzjautrinājums. Likās, viņa tai brīdī sev saka: "Jele paraugiet! Kāds skumīgs pāris gan mēs esam!" Taču skaļi viņa bilda:

Es neesmu nogurusi vairāk nekā citkārt. Laikam naktī esmu nostaigā­jusi jūdžu jūdzes. Un stundām ilgi dejojusi!

Tad jums jāatpūšas! — sers Volters uzstājīgi mudināja. — Atļausit, es jūs uzvēdīšu augšā pie Pampisfordas un viņa par jums parūpēsies!

Sākumā šķita, ka viņas gaišība grasās iebilst. Viņa satvēra Arabellas roku un to saspieda, it kā vēlēdamās vīram parādīt, ka nav ar mieru no viešņas šķirties. Taču pēc brīža tikpat spēji viņa to palaida vaļā un ļāva, lai sers Volters aizved viņu prom.

Pie durvīm viņa atskatījās.

Ardievu, misis Streindža! Ceru, ka jums tiks atļauts atnākt vēl kādu reizi. Ceru, ka jūs neliegsit man šo godu. Es nemaz neredzu cilvēkus. Vai drīzāk — es redzu ļaužu pārpilnas zāles, taču tajās nav nevienas kristīgas dvēseles.

Arabella pagājās uz priekšu, vēlēdamās sarokoties ar lēdiju Poulu un ap­liecināt, ka mīļuprāt apciemos viņu vēl kādu reizi, taču sers Volters jau bija izvedis viņas gaišību no istabas. Jau otro reizi šai dienā Arabella Hārlij-strītas namā tika atstāta viena.

Sāka dimdēt zvans.

Pats par sevi saprotams, Arabella bija mazliet pārsteigta — sers Volters taču bija sacījis, ka Urgas Dievmātes zvani ir apklusuši aiz cieņas pret lēdijas Poulas slimību. Šis zvans izklausījās ļoti skumjš un tāls, tas modināja viņas iztēlē dažā­das melanholiskas ainas…

…kaili, vēja appūsti purvi uti tīreļi; tukši lauki ar sabrukušiem mūriem, no virām izrautiem vārtiem; melna, nopostīta baznīca; vaļējs kaps; vientuļās krust­celēs apbedīts pašnāvnieks; pakrēšļainā sniegā deg kaulu uguns; karātavas, kurās šūpojas cilvēks; cits cilvēks uzstiepts uz moku rata; sens šķēps iedurts dubļos, kā sīks ādas pirkstiņš pie tā karājas ērmots talismans; putnubiedēklis, kura melnās skrandas vējā plandās tik nevaldāmi, ka šķiet — tas tūlīt pacelsies pelēkajā gaisā un, cilādams milzīgus, melnus spārnus, lidos tieši virsū…

Man jālūdz jūsu piedošana, ja jums šeit gadījās redzēt ko nepiemērotu, — piepeši atgriezies salonā, sacija sers Volters.

Arabellai saļodzījās kājas, un viņa pieķērās pie krēsla atzveltnes.

Misis Streindža? Jūs nejūtaties labi. — Sers Volters satvēra viņu aiz el­koņa un palīdzēja apsēsties. — Varbūt man kādu pasaukt? Jūsu vīru? Viņas gaišības istabeni?

—- Nē, nē, — mazliet aizžņaugtā balsī atsaucās Arabella. — Neviens nav jāsauc, neko nevajag. Man likās… Es nezināju, ka jūs esat šeit. Tas arī viss.

Sers Volters raudzījās uz viņu ar dziļām bažām. Arabella mēģināja viņam uzsmaidīt, taču nebija droša, vai smaids izdevies pietiekami labi.

Sers Volters iebāza rokas kabatās, izvilka atkal ārā, ar pirkstiem izbrauca caur matiem un smagi nopūtās.

Viņas gaišība laikam jums stāstīja visādus ērmotus stāstus, — viņš ļoti nelaimīgs sacīja.

Arabella palocīja galvu.

Un tic jūs ir apbēdinājuši. Lūdzu, lūdzu piedodiet!

Nē, nē! Nebūt ne. Viņas gaišība mazliet stāstīja par… diezgan dīvainām lietām, bet tas nekas! Man nebija ne mazāko iebildumu! Es jutos mazliet vārga uz kājām, bet tam nav saistības! Lūdzams, nesaistiet to ar viņas gaišību! Man radās dīvaina sajūta, it kā manā priekšā būtu spogulis ar dažnedažādām savā­dām ainām, un man šķita, ka es tūlīt tajā iekritīšu. Es laikam biju tuvu ģībo­nim, un jūsu atnākšana mani no tā paglāba. Bet tas ir ļoti savādi. Man tā nekad nav bijis.

Atļaujiet, es pasaukšu misteru Streindžu.

Arabellai uznāca smiekli.

Jūs varat to darīt, ja vēlaties, bet varu jums apliecināt, ka viņš par mani uztrauksies daudz mazāk nekā jūs. Misteru Streindžu nekad nav interesējuši citu vājumi. Viņa paša vainas — tā ir pavisam cita lieta! liet nevajag nevienu saukt. Redziet? Es jau esmu gluži atguvusies. Jūtos pavisam labi.

Brīdi abi klusēja.

Lēdija Poula… — Arabella iesāka un aprāvās, nezinādama, kā lai turpina.

Parasti viņas gaišība ir visnotaļ nosvērta, — sers Volters atbildēja. — Es negribu teikt, ka viņa ir mierīga, bet katrā ziņā nosvērta. Tomēr retumis, kad pie mums atnāk kāds neredzēts cilvēks, viņa allaž satraucas un uzsāk kādu 110 šiem bezjēdzīgajiem stāstiem. Esmu pārliecināts, ka jūs būsit tik labvēlīga un nevienam neatkārtosiet to, ko viņa jums sacīja.

Vai! Protams! Es nekādā ziņā nevienam nestāstīšu.

Jūs esat ļoti laipna.

Bet vai es… vai es drīkstu atnākt vēl kādu reizi? Likās, viņas gaišība to ļoti vēlētos, un arī es ar lielu prieku viņu apciemotu.

Lai izšķirtos, vai piekrist šim ierosinājumam, seram Volteram vajadzēja diez­gan ilgu bridi. Pēdīgi viņš pamāja ar galvu. Tad kaut kā pārvērta šo mājienu par paklanīšanos.

Es uzskatīšu, ka jūs mums abiem parādāt lielu godu, — viņš sacīja. — Paldies!

Streindžs un Arabella devās prom no Hārlij-strītas, un Streindžs bija brīnum pacilāts.

Es jau zinu, ko vajag darīt, — viņš sievai stāstīja. — Kas var būt vēl vienkāršāk! Žēl, ka vispirms jāpagaida, ko teiks Norels, un tikai tad varēs ķer­ties pie darba, — man liekas, es ar to visu tiktu galā tuvākās pusstundas laikā. Manuprāt, tur ir divi galvenie punkti. Pirmkārt… Kas tad nu?

Iesaukdamās: — Ai! — Arabella bija apstājusies.

Viņa piepeši bija atskārtusi, ka devusi divus pilnīgi pretrunīgus solījumus: lēdijai Poulai apsolījusi, ka pastāstīs Streindžam par Jorkšīras džentlmeni, kas bija nopircis tepiķi, un seram Volteram nosolījusies nevienam nestāstīt par to, ko dzirdējusi no lēdijas Poulas.

Nekas, — viņa atbildēja.

Un kuru no daudzajiem sera Voltera piedāvātajiem laika kavēkļiem tu izvēlējies?

Nevienu. Es… es satiku lēdiju Poulu un mēs mazliet patērzējām. Tas arī viss.

Tu satiki lēdiju Poulu? Žēl, ka manis tur nebija. Es labprāt gribētu redzēt sievieti, kas par savu dzīvību var pateikties Norela burvestībai. Bet es tev vēl ne­pastāstīju, kas atgadījās man! Atceries to nēģeru kalpu, kas tik pēkšņi uzradās? Klausies, man vienu brīdi skaidri un gaiši izskatījās, ka seram Volteram blakus stāv stalts, melns karalis ar sudraba diadēmu galvā un spožu sudraba scepteri un valstsābolu rokās, — bet tad es paraudzījos uzmanīgāk, un tur nebija neviena cita kā vien sera Voltera nēģeru kalps. Vai tas nav jocīgi? — Streindžs sāka smieties.

Streindžs ar seru Volteru bija nopļāpājis tik ilgi, ka pie mistera Norela iera­dās gandrīz stundu vēlāk, nekā viņam bija norādīts, un misters Norels bija ļoti dusmīgs. Vēlāk pēcpusdienā Streindžs nosūtīja Admiralitātei ziņu, ka viņi ar misteru Norelu ir iedziļinājušies francūžu kuģu pazušanā un uzskata, ka tie atrodas Atlantijas okeānā un dodas uz Rietumindiju, kur grasās pastrādāt kā­das negantības. Otrkārt, abi burvji ir tādās domās, ka admirālis Armingkrofts, pareizi noskārtis, kas francūžiem padomā, dzenas tiem pakaļ. Admiralitāte, paklausot mistera Streindža un mistera Norela padomam, nosūtīja kapteinim Laitvudam pavēli doties uz rietumiem, lai palīdzētu admirālim. Galu galā vai­rāki francūžu kuģi tika saņemti gūstā un tie, kuriem izdevās izsprukt, muka atpakaļ uz savām francūžu ostām un vairs ārā no tām nelīda.

Arabellas sirdsapziņu stipri kremta abi dotie solījumi. Viņa pastāstīja par savām sprukām vairākām cienījamām dāmām, savām draudzenēm, uz kuru veselo sa­prātu un apdomību visnotaļ paļāvās. Pats par sevi saprotams, viņa visu izklāstīja ideālā gaismā, nevienu nesaucot vārdā un nepieminot nekādus noteiktus apstākļus. Diemžēl viņas dilemma tādējādi kļuva pilnīgi nesaprotama, un viedās matronas nespēja viņai palīdzēt. Arabella pārdzīvoja to, ka nevar izkratīt sirdi Streindžam, taču bija skaidrs, ka pat ieminoties par šo lietu viņa neturētu seram Volteram doto vārdu. Pēc ilgas galvas lauzīšanas viņa nolēma, ka pie pilna prāta esošai personai dots solījums nozīmē vairāk nekā tāds, kas dots prātā sasirgušam. Galu galā, kāds labums gan būtu no nabaga jukušās bezjēdzīgo murgu pārstāstīšanas? Un viņa tā arī nepastāstīja Streindžam, ko bija dzirdējusi no lēdijas Poulas.

Pēc dažām dienām misters Streindžs ar kundzi viesojās kādā Bedford-skvēra namā, kur noklausījās itāliešu mūzikas koncertu. Arabellai viss ļoti patika, taču salonā, kur viņi sēdēja, nebija diez cik silti, tādēļ īsajā starplaikā, kas radās, ka­mēr mūziķiem piebiedrojās jauna dziedātāja, viņa neuzkrītoši ieslīdēja blakus istabā, lai paņemtu savu šalli, letīdamās tajā, viņa aiz muguras izdzirdēja čuk­stus un pagriezusies ieraudzīja Drolaitu, kas viņai steidzās uz viņas pusi, žigls kā sapnis, un jau pa gabalu sauca:

— Misis Streindža! Kāds man prieks jūs sastapt! Un kā klājas dārgajai lēdi­jai Poulai? Dzirdēju, ka jūs esot viņu redzējusi?

Arabella negribīgi atzina, ka tā tiešām ir.

Drolaits ievēra viņas roku sev elkoni, tā gādādams, lai viņa neaizmūk, un sacīja:

Kā es esmu noņēmies, pūlēdamies panākt, lai mani uzaicina apmeklēt to namu! Jūs nemūžam neticēsit! Lai es darīju, ko darīdams, nekas nelīdzēja! Sers Volters mani noraida, piesaukdams te vienu nenozīmīgu ieganstu, te otru. Bet allaž viens un tas pats — viņas gaišība nejūtas labi vai arī viņa jūtas mazliet labāk, taču nekad nav pietiekami vesela, lai kādu pieņemtu.

Tādā gadījumā, man liekas… — ieminējās Arabella.

Ā! Kā tad! — Drolaits viņu pārtrauca. — Ja viņa ir slima, tad, bez šau­bām, visādi salašņas jātur pa gabalu. Bet tas nav nekāds iemesls nepielaist mani. Es redzēju viņu, kad viņa bija līķis! Jā, jā! Jūs laikam to nezinājāt? Tonakt, kad misters Norels uzmodināja viņu no miroņiem, viņš ieradās pie manis un lūg- šus lūdzās, lai es nāku viņam līdzi. Viņš teica tā: "Nāciet man līdzi, dārgo Drolait, es nedomāju, ka mana sirds spēs izturēt šo skatu — dāma, skaista un nevainīga, bet viņas dzīve aprāvusies pašā jaunības plaukumā!" Viņa ieslēdzas savā namā un nevienu nepieņem. Dažs labs domā, ka pēc augšāmcelšanās viņa kļuvusi lepna un vairs nevēlas uzturēties starp parastiem mirstīgajiem, bet pēc manām domām patiesībā ir pavisam citādi. Es ieskatu, ka pēc nāves un augšāmcelša­nās viņai parādījusies tieksme uz savdabīgām izjūtām. Vai jums nešķiet, ka tā varētu būt? Man liekas, ir pilnīgi iespējams, ka viņa pasākusi apreibināties, lai redzētu šaušalas! Jūs droši vien neredzējāt nekādus pierādījumus tādām lie­tām? Varbūt viņa turēja rokā glāzi ar dīvainas krāsas dzērienu? Varbūt, jums ienākot pa durvīm, kabatā steigšus tika iebāzts salocīts papīriņš? — Tāds papīriņš, kurā varētu būt iebērtas pāris tējkarotes pulverīša? Nē? Laudanums visbiežāk tiek pārdots zilās pudelītēs, parasti divas trīs collas augstās. Ja kāds kļūst par opiomānu, ģimenes locekļi vienmēr tic, ka spēs noslēpt patiesību, taču tas ne­kad neizdodas. Beigu beigās viss nāk gaismā. — Viņš māksloti iesmējās. — Es vienmēr visu uzzinu.

Arabella delikāti atbrīvoja roku un atvainojās. Diemžēl viņa nespējot pastās­tīt neko tādu, kas misteru Drolaitu varētu interesēt. Viņai nekas neesot zināms ne par pudelītēm, ne par pulveriem.

Koncertā viņa atgriezās daudz nepatīkamākā jutoņā nekā pirmīt.

Pretīgs, pretīgs cilvēciņš!