Džonatans Streindžs un misters Norels

67 Vilkābele

1817. gada februāris

Čaildermass jāja pa tukšiem tīreļiem. Priekšā, klaja lauka vidū, auga greiza vilkābele, un tās zarā karājās cilvēks. Pakārtajam bija norauti svārki un krekls, nāvē atklājot to, ko dzīvē viņš, visdrīzāk, bija slēpis: viņa ādu izķēmoja ērmota kroplība. Krūtis, muguru un delmus klāja smalks, zils raksts; tas virknējās tik blīvi, ka viņš bija drīzāk zils, nevis baltādains.

Jādams uz koka pusi, Čaildermass prātoja, vai slepkavnieks aprakstījis līķi smiekla pēc. Dienēdams uz kuģiem, viņš bija dzirdējis runas par zemēm, kur noziedzniekam pirms nāvessoda izpildes ar dažādiem šaušalīgiem paņēmie­niem uzraksta uz ādas viņa paša grēksūdzi. Iztālēm raksts izskatījās kā uzķēpāts pa virsu, taču, nokļuvis tuvāk, viņš ieraudzīja, ka svešādās zīmes ir apakš ādas.

Nokāpis no zirga, Čaildermass pagrieza līķi uz savu pusi. Tā seja bija mēļa un uzblīdusi; acis izvalbītas un asiņu pielijušas. Viņš skatījās tajā, līdz izķēmo­tajos vaibstos ieraudzīja pazīstamu seju.

Vinkuls.

Izņēmis no kabatas nazi, viņš pārgrieza virvi. Tad novilka Vinkulam bikses un zābakus, un nopētīja mironi: beigts, žākleniski noguldīts dzīvnieks ziemišķi kaila tīreļa vidū.

Savādās zīmes klāja ikkatru Vinkula ādas collu — to nebija vienīgi uz sejas, rokām, vīrietības rīka un pēdām. Viņš izskatījās pēc zilādaiņa ar baltiem cim­diem un baltu masku. Jo ilgāk Čaildermass uz viņu skatījās, jo skaidrāk atģieda, ko šīs ķeburu virknes nozīmē.

Karaļa burti, — viņš pēdīgi noteica. — Roberta Faindelma grāmata.

Tai pašā brīdī gaisā sagriezās dzeldīgu, ledainu pārslu vērpete: sāka snigt.

Spīvi pūta vējš.

Čaildermass iedomājās par Streindžu un Norelu nieka divdesmit jūdžu attā­lumā, un viņam paspruka smiekli. Vai nebija visviens, kas rīkojas pa Hartfjū bibliotēku? Pasaules vērtīgākā grāmata kaila gulēja sniegā un vējā.

Tad galu galā, — viņš bilda, — tas pielemts man? Lielākais gods un sma­gākā nasta, kas šai laikmetā uzticēta cilvēkam?

Šai brīdi nasta bija labāk redzama nekā gods. Dārgā grāmata atradās viņa priekšā ārkārtīgi neparocīgā veidolā. Čaildermasam nebija ne jausmas, pirms cik ilga laika Vinkuls bija nonāvēts un cik drīz līķis sāks trūdēt. Ko lai iesāk? Varētu mēģināt uzkraut mironi uz zirga — bet, ja pa ceļam gadīsies kādu sa­stapt, nesen pakārta miroņa pārvadāšanu būs grūti aizbildināt. Varētu līķi pa­slēpt un lūkot sadabūt vēl vienu zirgu un ratus. Cik daudz laika tas prasītu? Un ja nu kāds pa to laiku līķi atrod un pievāc? jorkā bija dakteri, kuri par līķiem maksā naudu un nejautā ne pušplēsta vārdiņa.

"es varētu viņu noburt, lai neviens neatrod," Čaildermass prātoja.

Ar paslēpšanas buramvārdiem Vinkulu varētu droši pazudināt no ļaužu acīm, bet ir jau vēl arī suņi, lapsas un kraukļi. Čaildermass nezināja buramvār­dus, ar kuriem varētu apmānīt šīs dzīvās radības. Vienu reizi šī grāmata jau bija apēsta. Tā tikai vēl trūka, lai tas pats notiktu atkal.

Visvienkāršāk būtu visu pārrakstīt, taču viņa grāmatiņa, spalvaskāts un tinte palika uz galdiņa Hartfjū abatijas Tumsībā. Kas atliek? Varētu ņemt sprunguli un ieskrāpēt šīs zīmes sasalušajā zemē — bet ar ko tas būtu labāk? Kaut tuvumā vis­maz būtu koki, tad viņš noplēstu mizu, apdedzinātu kādu zara galu un rakstītu ar pelniem uz mizas, — bet vienīgais koks visā tukšainē bija tikai šī greizā vilkābele.

Viņš paskatījās uz kabatnazi. Varbūt pārrakstīt grāmatu pašam uz savas ādas? Tas būtu visprātīgāk vairāku apsvērumu pēc. Pirmkārt, kazi, varbūt ir nozīme tam, kā teksts izvietots uz Vinkula ķermeņa daļām? Jo tuvāk galvai, jo svarīgāks? Viss ir iespējams. Otrkārt, tā izdarot, grāmatai nekas nevarētu notikt un tā būtu droši paslēpta. Nevajadzētu baidīties, ka to kāds var nozagt. Vai rādīt to Strein­džam vai Norelam, Čaildermass pagaidām nebija izlēmis.

Taču rakstu rindas uz Vinkula ādas bija blīvas un sarežģītas. Pat ja viņš spētu rī­koties ar nazi pietiekami veikli, lai pārzīmētu visus šos smalkos punktiņus, aplīšus un ķeksīšus — tas bija maz ticams —, lai zīmes neaizvilktos ciet, viņam jāgriež dziļi.

Viņš novilka mēteli un svārkus. Atpogāja aproci un uzrotīja piedurkni. Izmē­ģinājumam iegrieza dilbā vienu no zīmēm, kas atradās tādā pašā vietā Vinkula rokas iekšpusē. Necik cerīgi tas neizskatījās. Asinis plūda straumēm, viņš lāgā nevarēja saskatīt, ko dara, un sāpēja tā, ka vai jāģībst.

"Šādas lietas labad es būtu ar mieru zaudēt mazliet asiņu, bet rakstu rindu ir ļoti daudz — es pavisam noteiktu dabūšu galu. Un vispār, kā es taisos pārrakstīt to, kas ir uz muguras? Nē, kraušu viņu uz zirga un, ja kāds plīsies man virsū — nu, ja nekas cits neatliks, es šaušu. Jā, tieši tā arī rīkošos. Nekāds smalkais šis plāns, protams, nav, bet ko tu padarīsi."

Brūveris bija mazliet tālāk atradis laukumiņu, no kura vējš bija aizpūtis sniegu, un nu locīja iekšā sausu zāli. Čaildermass piegāja pie zirga, izņēma no seglu somas stipras virves rituli un lādīti, kurā glabāja pistoles. Iedzinis abos stobros pa lodei, viņš ielādēja arī šaujampulveri. Tad atskatījās, lai pārliecinā­tos, ka līķis guļ, kā gulējis. Kāds bija apstājies tam blakus: cilvēks. Čaildermass iegrūda pistoles mēteļa kabatā un kliegdams metās atpakaļ.

Svešajam bija melni zābaki un melns ceļojumu apmetnis. Tas pusgubu, pustupu stāvēja sniegā pie Vinkula. Vienu mirkli Čaildermasam šķita, ka tas ir Streindžs — bet nē, svešais nebija gluži tik gara auguma un ari mazliet slaikāks. Jau pa gabalu varēja redzēt, ka viņa tumšās drānas ir dārgas un smalkas, — taču tumšie, taisnie mati bija pārāk gari, neviens smalks džentlmenis tā nestaigātu: viņš izskatījās pēc metodistu sludinātāja vai romantiska dzejnieka. "Es viņu pazīstu," Čaildermass domāja. "Viņš ir burvis. Es viņu labi pazīstu. Kāpēc man neparko nenāk prātā, kā viņu sauca?"

Svešajam viņš sacīja:

Tas līķis ir mans, ser! Neaiztieciet!

Otrs pacēla acis:

Tavs, Džon Čaildermas? — tas ar tikko jaušamu ironiju atbildēja. — Es gan biju domājis, ka mans.

Dīvainā kārtā, kaut arī svešā drānas bija tik elegantas un Čaildermasam pretī strāvoja vēss valdonīgums, viņa runa šķita raupja — to manīja pat Čaildermasa neizsmalcinātās ausis. Viņš bija ziemeļnieks — par to nebija šaubu, — tomēr izloksni Čaildermass nepazina. Varbūt nortumbriešu, taču tajā skanēja arī kaut kas svešāds — it kā salto aizjūras zemju skaņas — bet pavisam pārsteidzoši bija tas, ka zilbes viņš pavisam noteikti veidoja kā francūzis.

Jūs alojaties, — Čaildermass pacēla pistoles. — Ja vajadzēs, es šaušu, ser. Es negribētu, ka man tas jādara. Lieciet mierā līķi un ejiet savu ceļu!

Svešais neatbildēja. Viņš vēl brīdi skatījās uz Čaildermasu un tad, itin kā apnicis, atkal pievērsās līķim.

Čaildermass pavērās apkārt, meklēdams zirgu vai karieti — gribēdams sa­prast, kā svešais te nokļuvis. Neieraudzīja. Visā tīrelī bija tikai viņi divi, Čailder­masa zirgs, līķis un vilkābele.

"Bet kaut kur taču jābūt karietei," viņš domāja. "Uz viņa svārkiem un zā­bakiem nav neviena paša dubļu plankumiņa. It kā sulainis nupat būtu saposis viņu iziešanai. Kur ir viņa kalpi?"

Iedomājoties par kalpiem, kļuva neomulīgi ap dūšu. Čaildermass necik ne­šaubījās, ka ar šo bālo, kalsno personu, kas aplam izskatījās pēc dzejnieka, viņš tiklu galā bez lielām grūtībām, turpretim kučieris un divi trīs raženi sulaiņi — tā būtu pavisam cita runa.

Vai šīs ir jūsu zemes, ser? — viņš jautāja.

Jā.

Bet kur tad jūsu zirgs? Kur kariete? Kur kalpi?

Džon Čaildermas, man nav zirga. Man nav karietes. Un šeit ir tikai viens mans kalps.

Kur?

Ar skatienu svešais viņu nepagodināja — vien pacēla roku un norādīja ar slaiku, bālu pirkstu.

Čaildermass apjucis atskatījās. Neviena nebija. Pāri apsnigušiem cērpiem pūta vējš. Varbūt viņš runā par to? Par vēju vai sniegu? Čaildermass bija dzir­dējis, ka viduslaiku burvji uzskatījuši dabas spēkus par saviem kalpiem. Tad viņam atausa gaisma:

Ko? Nē, ser, jūs alojaties! Es neesmu jūsu kalps!

Tu lepni apgalvoji, ka esot gan — ne trīs dienas nav pagājušas.

Anglijā bija tikai viens cilvēks, kuram piekristu jelkādas tiesības uzdoties

par Čaildermasa kungu. Varbūt viņa priekšā kaut kādā neizprotamā veidā at­radās Norels? Sendienās burvji mēdza parādīties ļaudīm, mainot izskatu saskaņā ar dažādām viņu rakstura iezīmēm. Čaildermass nespēja iedomāties, kāda Gil- berta Norela iedabas īpatnība piepeši varētu izskatīties pēc bāla, daiļa vīrieša, kas runā savādā izloksnē un izstaro lielu valdonīgumu. Pēdējā laikā pieredzē­tas visādas dīvainības, viņš prātoja, tomēr tas nu bija par traku.

Ser! — viņš uzkliedza. — Es jūs brīdināju! Lieciet mierā līķi!

Svešais vēl zemāk noliecās pār mirušo Vinkulu — un izņēma kaut ko no mutes: mazu gaismas zīlīti, kas zaigoja maigi rožainos un sudrabotos toņos. To viņš ielika Vinkulam mutē. Līķis notrīsēja. Šīs trīsas neizskatījās ne pēc sirdzēja, ne pēc vesela cilvēka drebuļiem: tā notrīs bērzu birztala, kad tai uzpūš pirmais pavasara vējš.

Ejiet nost no līķa, ser! — Čaildermass kliedza. — F.s vairs to neatkārtošu!

Svešais pat neatskatījās. Viņš ar pirkstu viegli novilka pār līķi, itin kā rak­stītu tam uz ādas.

Čaildermass pacēla labo roku un, gribēdams svešo aiztramdīt, notēmēja stipri garām tā kreisajam plecam. Pistole paklausīgi izšāva; gaisā palika dūmu mā- kulītis un sāka ost pēc deguša pulvera; stobrs izspļāva dzirksteļu kūli un kūpēja — taču lode nekur nelidoja. Tā palika gaisā kā aizsapņojusies. Tā gro­zījās, blīda un mainīja aprises. Piepeši tā izdiedzēja spārnus, pārvērtās ķīvītē un aizlaidās prom. Čaildermasa prāts acumirklī kļuva kluss un rāms kā akmens.

Svešais ar pirksta galu vilka pār Vinkula līķi, un visas rakstzīmes lidinājās un virpuļoja itin kā būtu no ūdens. Tā viņš turpināja vēl labu brīdi, līdz pēdīgi apmierinājās un piecēlās kājās.

—Tu nesaprati, — melnais vīrietis teica Čaildermasam. — Viņš nav miris. — Tad viņš nostājās tieši Čaildermasam pretim. Nepavisam nekautrēdamies — kā māte, kas noberž netīrumus no sava bērna sejas — viņš nolaizīja pirksta galu un uzspieda kaut kādas zīmes Čaildermasam uz abiem plakstiem, uz lūpām un sirds. Pēc tam vieglītēm uzsita Čaildermasam pa kreiso roku: pistole nokrita zemē. Viņš ievilka zīmi arī Čaildermasa delnā. Tad pagriezās un, liekas, jau gri­bēja doties prom, taču atskatījās un, it kā tas viņam tikai tagad būtu ienācis prātā, ar pēdējo zīmi apveltīja augļu nazīša atstāto brūci Čaildermasa sejā.

Vējš dzenāja sniegpārslas, bez saudzības trieca tās virpuļos un vērpetēs. Brū­veris iezviedzās kā iztrūcies.Vienu pašu pavisam īsu bridi sniegā un ēnās it kā pavī­dēja kalsns, tumsnējs vīrietis mētelī un zābakos. Jau nākamajā mirklī tā vairs nebija.

Čaildermass sāka blisināt acis.

Kur es klimstu? — viņš sev pikti vaicāja. — Un kas man uznācis — kāpēc es runāju pats ar sevi? Atradis īsto brīdi, kad plivināties pa mākoņiem! — Nāsīs iecirtās pulvera smaka. Viena no viņa pistolēm gulēja zemē. To pacel­dams, viņš sajuta, ka metāls ir silts — it kā viņš nule būtu izšāvis. Tas bija ļoti savādi, tomēr Čaildermass nepaspēja pienācīgi nobrīnīties, jo izdzirdēja kaut kādus trokšņus.

Vinkuls cēlās augšā no zemes. Viņš to darīja ļoti neveikli, rāvieniem — kā nule piedzimis un bez saprašanas, kā apieties ar rokām un kājām. Viņš apstājās un zvārojās, galva raustījās te pa labi, te pa kreisi. Tad viņš atvēra muti un sāka kliegt — taču skaņa, kas nāca ārā no viņa mutes, patiesībā nebija skaņa: tukša skaņas čaula bez miesas un kauliem.

Čaildermass skaidri zināja, ka neko tik savādu viņš savā mūžā vēl nav redzē­jis: kails zilādainis sniegota tīreļa vidū bola asinīm pieplūdušas acis un mēmi kliedz. Aina bija tik prātam neaptverama, ka viņš labu brīdi nezināja, ko iesākt. Varbūt vajadzētu pamēģināt zilādaini nomierināt ar Gila de Marstona "Sadra­gāta miera atjaunošanas" buramvārdiem? — kaut gan nē, prātā ienāca labāka doma. Čaildermass izvilka Lūkasa līdzi iedoto klareta pudeli un parādīja to Vinkulam. Tas uzreiz pierima un neatrāva acis no pudeles.

Kad bija aizritējis stundas ceturksnis, abi sēdēja uz cērpa blakus vilkābelei, ieturēdamies ar klaretu un āboliem. Vinkuls bija apvilcis kreklu un bikses, ap pleciem viņam bija Brūvera sega. No pakāršanas viņš bija atguvies apbrīno­jami ātri. Acis vēl arvien bija pielijušas asinīm, taču izskatījās stipri mazāk briesmīgi nekā pirmīt. Runāja viņš aizžņaugtā balsī un ik brīdi viņam varēja uznākt neapvaldāma kāsa lēkme, taču viss, ko viņš sacīja, bija saprotams.

Kāds bija mēģinājis tevi pakārt, — viņam teica Čaildermass. — Es nezinu, ne kurš tas bija, ne kāpēc. Par laimi, es pietiekami drīz tevi uzgāju un pār­griezu virvi. — Sacīdams šos vārdus, Čaildermass izjuta netveramas šaubas. Viņš gara acīm redzēja Vinkulu beigtu un pagalam guļam sniegā un turpat — kalsnu, bālu roku ar izstieptu pirkstu. Kas tas bija? Neparko neizdevās atcerē­ties. — Klau, tu man pastāsti, — viņš runāja tālāk, — kā cilvēks top par grāmatu? Es zinu, ka šo grāmatu tavam tēvam iedeva Roberts Faindelms, un viņam vaja­dzēja to nogādāt pie kāda vīra Derbīšīras kalnājā.

Pēdējais visā Anglijā, kurš spēja lasīt Karaļa burtus, — Vinkuls izgārdza.

Bet tavs tēvs to neizdarīja. Viņš dzēra uz sacīksti Šefīldas krogā.

Vinkuls ielēja rīklē vēl vienu malku un tāpat rokā noslaucīja muti.

Pēc četriem gadiem piedzimu es, un manu sīko rumpīti aprakstīja ar Karaļa burtiem. Kad man palika septiņpadsmit, es devos uz Derbīšīru meklēt to cilvēku — es vēl paspēju viņu atrast. Tā tik bija naksniņa! Zvaigžņota vasaras nakts, kurā Karaļa Grāmata un pēdējais Karaļa burtu Lasītājs sastapās un kopā iedzēra vīnu! Mēs sēdējām Bretonas kalna galā, skatījāmies pāri visai Anglijai un viņš no manis lasīja Anglijas likteņus.

Tas bija tas pareģojums, ko tu skandēji Streindžam un Norelam? — jau­tāja Čaildermass.

Vinkuls, kas rīstījās kārtējā kāsa lēkmē, pamāja ar galvu. Atguvis runas spēju, viņš piemetināja:

Un arī vergam, kam nebija vārda.

Kam? — Čaildermass savilka uzacis. — Kas vēl tas tāds?

Cilvēks, — Vinkuls atbildēja. — Arī viņa dzīvesstāsts bija mans pienā­kums. Sākumā viņš bija vergs. Drīz viņš būs karalis. Viņa īstais vārds gāja zu­dībā uzreiz pēc viņa dzimšanas.

Čaildermass lauzīja galvu par to, kā izprast šo aprakstu.

Vai tu runā par Džonu Askglāsu? — viņš noprasīja.

Pfi! — Vinkuls ērcīgi nošņācās. — Ja es runātu par Džonu Askglāsu, tad tā arī teiktu: Džons Askglāss! Nē, nē! Viņš vispār nav burvis. Cilvēks, tāds pats kā visi citi. — Pēc neilgas apdomāšanās: — Tikai melns.

Pirmā dzirdēšana, — noteica Čaildermass.

Vinkulam tas likās visnotaļ smieklīgi:

Skaidra lieta! Tu visu mūžu esi dzīvojis tā Meifēras burvja azotē. Zini tikai to, ko zina viņš.

Nu un tad? — Čaildermass apvainojās. — Tu gribi sacīt, ka tas nekas nav? Norels nav muļķis — un Streindžs ne tik. Viņi nav bez grēka, tāpat kā visi cilvēki, tomēr paveikuši ievērojamas lietas. Lai tev viss būtu skaidrs: es esmu Džona Askglāsa vasalis — katrā ziņā būtu, ja viņš atgrieztos. Tomēr tev jāpiekrīt: par angļu maģijas atdzimšanu jāpateicas tiem abiem burvjiem, un nevis viņam.

Tiem abiem? — Vinkuls izsmējīgi atkārtoja. — Tiem? Tu joprojām neko neesi sapratis? Viņi paši ir Džona Askglāsa burvestība. Nekas cits. Un Karalis bur, Karalis bur arī šai brīdī!