19 Klubs "Rītausmas zēni"

1808. gada februāris

Dīvaina kārtā neviens neievēroja, ka ērmotā slimība, kas vārdzināja viņas gaišību, mats matā līdzinājās tai, no kuras cieta Stīvens Bleks. Arī viņš sūdzējās par nogurumu un aukstumu, un tajās retajās reizēs, kad Stīvens vai lēdija Poula izteica kādu vārdu, gan viens, gan otra runāja klusā, gurdā balsī.

Tiesa, varbūt tas nemaz nebija tik dīvaini. Virssulaiņa ikdienas solis ļoti at­šķiras no lēdijas gaitām, un līdzīgais ir grūti samanāms. Virssulainim ir viņa darbs, un tas jāpadara. Stīvenam, atšķirībā no lēdijas Poulas, nebija brīv stundu stun­dām dīki sēdēt pie loga un klusēt. Simptomus, kas lēdijas Poulas gadijumā iz­pelnījās cildeno slimības nosaukumu, Stīvenam neņēma nopietni, uzskatot par grūtsirdību un neko vairāk.

Džonu Longridžu, Hārlij-strītas pavāru, grūtsirdība mocīja jau vairāk nekā trīsdesmit gadu, un viņš mīļuprāt uzņēma Stīvenu melanholijas brīvmūrnie­kos. Nabags likās priecīgs, ka sastapis bēdubrāli. Vakaros, kad Stīvens, nogul­dījis galvu uz rokām, sēdēja virtuvē pie galda, Džons Longridžs piesēda galda otrā pusē un daudziem vārdiem izteica līdzjūtību:

— Es jūtu jums līdzi, ser, nudien jūtu līdzi. Nav briesmīgāku moku par grūt­sirdību, mister Blek. Daždien man liekas, ka visa Londona līdzinās tikai un vienīgi atdzisušai zirņu putrai — gan krāsas, gan biezuma ziņā. Cilvēki, kam seja un rokas ir kā auksta zirņu putra, staigā pa ielām kā pa aukstu zirņu putru. Ak vai, cik man tādos brīžos ir grūti! Pat saule debesīs ir auksta, pelēka un putrīga, un nekas nespēj mani sasildīt. Vai jums arī bieži ir salti, ser? — Džons Longridžs ar delnu apsedza Stīvena roku. — Ak, mister Blek, ser! — viņš novaidējās, —jūs esat auksts kā kaps!

Stīvens klimta apkārt kā mēnessērdzīgs. Viņš vairs nedzīvoja, vairs tikai re­dzēja sapņus. Sapnī viņš redzēja Hārlij-stritas namu un pārējos kalpus. Viņš sapņoja par savu darbu, par draugiem un misis Brendiju. Dažreiz viņam rādī­jās ļoti dīvaini sapņi — un viņš ar vāru, tālu nojautu kaut kur dziļi sirdī zināja, ka nekas tāds nav iespējams. Viņš it kā gāja pa Hārlij-strītas gaiteni vai kāpa pa kāpnēm, tad pagriezās un redzēja citus gaiteņus un kāpnes, kas veda kaut kur tālumā — gluži nepazīstamas kāpnes un gātes. Likās, Hārlij-strītas nams nezin kāpēc ievietots citā, daudz lielākā un senākā ēkā. Gaiteņus pārjūma akmens velves, tie bija putekļaini un pilni ēnu. Kāpnes un grīdas bija tik sadeldētas un nelīdzenas, ka drīzāk vedināja domāt par nejaušu akmeņu birumu, nevis par celtni. Taču pats dīvainākais bija tas, ka šīs spokainās telpas Stīvenam likās vis­notaļ pazīstamas. Pats nesaprazdams, kā tas iespējams, viņš brīžiem nodomāja: "Jā, tur aiz stūra ir austrumu spārna ieroču istaba," vai: "Šīs kāpnes ved uz Uz­šķērdēja torni."

Ieraudzījis šos gaiteņus vai, kā palaikam mēdza būt, manīdams tos pat bez redzēšanas, Stīvens vienmēr mazliet atžirga, it kā atgriezās savā agrākajā esībā. Viņš pats nezināja, kas viņa ir sasalis — dvēsele? sirds? — taču tais brīžos sa­salums par mata tiesu atkusa, un viņā atkal sāka raisīties domas, jūtas, ziņkāre. Nekas cits Stīvenu nesaistīja, nekas viņu neveldzēja. Viss bija ēnas, tukšums, atbalsis un putekļi.

Reizēm nemiers izdzina viņu ārā no mājas un lika ilgi, vientuļi klīst pa tumšajām ziemas ielām Meifērā un Pikadillija. Kādudien, februāra beigās, viņš attapās pie mistera Vortona kafijas iestādījuma Oksford-strītā. Šo vietu viņš labi pazina. Mistera Vortona augšistabā bija mājvieta "Rītausmas zēniem", klubam kura biedri bija Londonas cienījamāko namu cienījamākie kalpi. Ievērojams kluba loceklis bija lorda Kāselreja virssulainis, tikpat ievērojams bija Portlendas hercoga kučieris — un arī Stīvens Bleks. "Rītausmas zēni" pul­cējās katra mēneša trešajā otrdienā un nodevās tiem pašiem priekiem, kas bija tik tīkami jebkura cita Londonas kluba biedriem — viņi dzēra un ēda, spēlēja kārtis, sprieda par politiku un tenkoja par savām kundzēm. Citos vakaros tie "Rītausmas zēni", kas nebija aizņemti ar saviem pienākumiem, mēdza doties uz mistera Vortona kafijas iestādījuma augšistabu, lai spirdzinātu garu sev līdzīgo sabiedrībā. Stīvens atvēra durvis un pa kāpnēm devās uz augšistabu.

Tur viss izskatījās gluži tāpat kā jebkurā citā Londonas klubā. Gaiss bija tieši tik pilns ar tabakas dūmiem kā sabiedrības vīrišķās puses patvērumos allažiņ mēdz būt. Sienas slēpa tumša koka paneļi. Tādas pašas tumšas starpsienas sadalīja telpu atsevišķās aizdarās, lai kluba locekļi varētu netraucēti izbaudīt atrašanos savā koka pasaulītē. Kailo grīdu jauki sedza ik dienu no jauna izkai­sītas zāģu skaidas. Galdus klāja balti galdauti un eļļas lampas allaž bija spod­ras, to daktis apgrieztas. Stīvens apsēdās kādā aizdarā un, licis, lai viņam atnes portvīnu, sāka drūmi lūkoties glāzē.

Iedami garām Stīvena galdiņam, citi "Rītausmas zēni" apstājās, lai pārmītu kādu vārdu, un Stīvens kūtrā sveicienā pacēla pretim roku, taču runāt viņam šovakar nebija vēlēšanās. Tā bija noticis jau, ak vai, divas vai trīs reizes, — tad pēkšņi Stīvens izdzirda kādu skaņā čukstā sakām:

Tā arī vajag, nepievērs viņiem uzmanību! Galu galā, kas tad viņi ir, vien sulaiņi un algādži! Kad tu ar manu palīdzību pacelsies tajās diženuma un cē­luma virsotnēs, kas tev pienākas pēc tiesas un taisnības, tu būsi ļoti apmierināts, atcerēdamies, kā apsmādēji viņu draudzību! — Tas bija tikai čuksts, taču Stīvens to pilnīgi skaidri dzirdēja cauri "Rītdienas zēnu" un citu džentlmeņu valodām un smiekliem. Viņam prātā ienāca ērmota doma, ka šis nieka čuksts izietu cauri ij akmenim un dzelzij, ij misiņam. Ja cilvēku šādi uzrunātu kāds, kas atrastos tūkstoš pēdu apakš zemes virsus, cilvēks vienalga to dzirdētu. Šis čuksts spētu skaldīt dārgakmeņus un laupīt prātu.

Viss bija tik neparasti, ka Stīvens uz mirkli aizmirsa par savu gurdenumu. Viņu pārņēma liela vēlēšanās uzzināt, kas bija runātājs, un viņš palūkojās ap­kārt, taču nevienu svešu neieraudzīja. Tāpēc viņš pastiepa kaklu un ieskatījās blakus nodalījumā. Tajā sēdēja viens vienīgs džentlmenis ar ļoti uzkrītošu ārieni. Viņš bija visnotaļ ērti iekārtojies: ar rokām atspiedies pret starpsienām, bet kājas ar visiem zābakiem uzlicis uz galda. Viņa izskatā bija vairākas pārsteidzo­šas iezīmes, taču visvairāk acīs krita viņa sudrabotie mati: to bija vesela kodeļa, tik žilbinoši, mīksti un mirdzoši kā dzelkšņa pūkas. Viņš piemiedza Stīvenam ar aci. Tad piecēlās, izgāja no sava nodalījuma un apsēdās pretim Stīvenam.

Vēl man tev jāsaka, — viņš turpināja, runādams visai sazvērnieciskā manierē, — ka šai pilsētā nav palikusi ne simtā daļa tās agrākā spožuma!

Atgriežoties mani ir sagaidījusi dziļa vilšanās. Sensenos laikos, raugoties uz Londonu, tavā priekšā bija vesels torņu un smaiļu mežs. Katrā no tiem plīvoja tik daudz krāsainu karogu un karodziņu, ka skatoties žilba acis! Malu malās bija akmens kalumi, smalki kā pirkstu kauliņi un mežģaini kā tekošs ūdens! Namus rotāja akmens pūķi, grifi un lauvas, kas simbolizēja to iemītnieku gud­rību, drosmi un negantību, bet turpat lejā, šo namu dārzos, varēja atrast stip­ros būros ieslēgtus pūķus, grifus un lauvas no miesas un asinīm! To rēcieni, ko labi varēja dzirdēt uz ielas, zaķpastalas biedēja līdz nāvei. Visās baznīcās gulēja pa kādam svētajam, un tie ik stundu darīja brīnumus tautai par prieku. Katrs svētais bija iespundēts ziloņkaula šķirstā, kas glabājās dārgakmeņiem rotātā zārkā, bet tas savuties bija izstādīts lepnās kapenēs, kas dienu un nakti laistījās zeltā un sudrabā tūkstoš vaska sveču gaismā! Ik dienas pa pilsētu gāja krāšņas procesijas tam vai citam svētajam par godu, un pasaule pēc pasaules daudzi­nāja Londonas slavu! Kā nu ne, tais dienās londonieši, gribēdami celt savas baznīcas, iekārtot savus dārzus, izgreznot namus, nāca pie manis. Ja viņu lūgumi bija gana godbijīgi, es nemēdzu liegt labu padomu. Ak, kad Londona bija manā ziņā, tai skaistumā un cēlumā nebija līdzīgu. Bet tagad…

Viņš daiļrunīgi novēzēja roku, itin kā saņūdzīdams Londonu saujā un aiz­sviezdams prom.

Ei, pēc kāda nelgas tu izskaties, šādi blenzdams! Es uzņēmos neskaitā­mas pūles, lai šovakar pie tevis ierastos, bet tu tikai sēdi un klusē kā ūdeni mutē ieņēmis! Tu laikam esi pārsteigts, mani ieraugot, bet tas nu gan nav iemesls aizmirst par labām manierēm. Saprotams, — viņš piebilda, it kā atļaudamies milzīgu pretimnākšanu, — angļi manā klātbūtnē bieži apstulbst — tā nu reiz ir visdabiskākā lieta pasaulē —, bet mēs ar tevi taču esam tādi draugi, ka es gan jūtos pelnījis sirsnīgāku uzņemšanu!

Vai mēs esam pazīstami, ser? — Stīvens lielā izbrīnā jautāja. — Es pa­visam noteikti esmu jūs redzējis sapnī. Mēs kopā bijām milzīgā namā ar bez­galīgiem, putekļainiem gaiteņiem.

Vai mēs esam pazīstami, ser? — izmēdīja džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas. — Apžēliņ! Kādas aplamības tu runā! It kā mēs jau neskaitā­mas nedēļas ik nakti nedejotu tajās pašās ballēs!

Jā, esmu redzējis sapņos…

Nezināju, ka tu esi tik neattapīgs! — izsaucās džentlmenis. — "Zudusī cerība" nav nekāds sapnisl Tā ir senākā un skaistākā no manām pilīm — ku­rām nav skaita — un tā ir tikpat īsta kā Kārltonu nams!1 Nē, daudz īstāka! Es itin labi spēju ieskatities nākotnē un varu tev pateikt, ka pēc divdesmit gadiem Kārltonu nams būs nozudis no zemes virsus un arī pati Londona pastāvēs, ak vai, vēl tikai divus tūkstošus gadu, kurpretim "Zudusī cerība" nezudīs arī Pa­saules nākamajā laikmetā! — Likās, šī doma viņu aplam iepriecina, un vispār jāteic, ka viņa uzvedībai bija raksturīga bezgalīga pašapmierinātība. — Nē, tie nav nekādi sapņi. Tu gluži vienkārši esi noburts, un burvestība tevi ik nakti aizved uz "Zudušās cerības" namu, kur tu piedalies elfu pasaules iemītnieku dzīrēs!

Stīvens skatījās uz džentlmeni un pilnīgi neko nesaprata. Tad, atcerējies, ka vajag runāt, citādi viņam pārmetīs saīgumu un nelāgas manieres, viņš sako­poja domas un stomīgi izdvesa:

Un… un mani nobūrāt jūs, ser?

Kā gan citādi!

No tā, ar kādu gandarījumu džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas to izteica, bija skaidrs, ka viņš uzskata — noburdams Stīvenu, viņš izdarījis tam vislielāko pakalpojumu. Stīvens pieklājīgi pateicās:

…taču, — viņš turpināja, — nespēju iedomāties, ar ko esmu izpelnījies tādu laipnību 110 jūsu puses. Nudien, esmu pārliecināts, ka itin neko neesmu paveicis.

Ā! — džentlmenis iepriecināts atsaucās. — Stīven Blek, tev ir lieliskas manieres! Tu gan varētu lepnīgajiem angļiem pamācīt, kā pienākas izturēties pret augstiem kungiem. Tavas manieres pēdīgi nesīs tev laimi.

Un tās zelta ginejas misis Brendijas kasē, — noskārta Stīvens, — tās arī ir bija jūsu?

Ak tu joks! Tu tikai tagad to saprati? Bet padomā vien, cik es gudri visu izdarīju! Paturēdams prātā visu, ko tu man stāstīji — kā tevi dienu un nakti ielenc nenovīdīgi ienaidnieki — es nogādāju šo naudu tavai draudzenei. Kad tu viņu apprecēsi, nauda būs tava.

Kā jūs… — Stīvens iesāka, taču aprāvās. Bija skaidrs, ka viņa dzīvē nav nekā tāda, ko džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas nezinātu, un šis

' Velsas prinča Londonas rezidence Pelmelā.

kungs pavisam noteikti ieskatīja, ka viņam ir tiesības it visur iejaukties. — Bet par maniem ienaidniekiem jūs alojaties, ser, — viņš bilda. — Man nav ienaid­nieku.

Manu dārgo Stīven! — vareni uzjautrināts, atsaucās džentlmenis ar ma­tiem kā dzelkšņa pūkas. — Protams, ka tev ir ienaidnieki! Un negantākais viņu vidū ir tas neģēlis, tavs saimnieks un lēdijas Poulas vīrs! Viņš tevi dīda, liek dienu un nakti pildīt viņa pavēles. Viņš apkrauj tevi ar uzdevumiem, kas ne mazākajā mērā nav piemēroti cilvēkam, kas apveltīts ar tādu daiļumu un cildenumu. Un kāpēc viņš to dara?

Droši vien tāpēc… — Stīvens iesāka.

Kā naglai uz galvas! — uzvaroši pasludināja džentlmenis. — Tāpēc, ka viņš savā bezgalīgajā nekrietnībā ir tevi sagūstījis un savažojis, un tagad uz­varas tīksmē dej tev apkārt, visā galvā smiedams ļaunus smieklus par tavām mokām!

Stīvens atvēra muti, gribēdams iebilst, ka sers Volters Pouls nekad mūžā tā nav rīkojies, gluži otrādi, arvien izturējies pret Stīvenu ļoti laipni un sirsnīgi; ka jaunībā sers Volters no saviem niecīgajiem ienākumiem atlicināja naudu, lai Stīvens varētu iet skolā, un pēcāk, kad sers Volters dzīvoja vēl trūcīgāk, viņi bieži ēda pie viena galda un sildījās pie vienas uguns. Kas attiecas uz uzvaras tīksmi, Stīvens nereti bija redzējis seru Volteru gandarīti vīpsnājam, kad tas domājās pārspējis savus politiskos pretiniekus, taču ne reizi nebija manījis to dejām tiem apkārt vai visā galvā smejam ļaunus smieklus. Stīvens jau grasījās to visu izsacīt, kad vārds "savažojis" pēkšņi ķēra viņu kā kluss zibens. Viņš piepeši it kā ieraudzīja tumšu kambari — briesmīgu kambari — tas bija pilns šausmu — karstu, smirdīgu, šauru kambari. Tumsā kustējās ēnas, slīdēja un žvadzēja smagas dzelzs ķēdes. Kas tā par ainu un no kurienes tā radusies, Stī­vens nespēja ne iedomāties. Diezin vai tās bija atmiņas. Viņš taču nekad tādā vietā nebija bijis!

…)a viņš reiz atklās, ka tu un viņa ik nakti aizbēgat un līksmojaties manā namā — apžēliņ, viņš vai noslāps aiz greizsirdības un droši vien lūkos jūs abus nomaitāt Bet nebīsties, manu mīļo, labo Stīven! Es gādāšu, lai viņš neko neuz­zina. Ak, kā es neieredzu tādus patmīļus! Es gan zinu, kā ir, kad lepnīgie angļi tevi nievā un nicina, uzkrauj tev darbus, kas ir zem tava goda. Kaut manas acis neredzētu, ka tāds pats liktenis kritis arī tev! — Džentlmenis apklusa un ar ledusaukstiem, baltiem pirkstiem noglāstīja Stīvena vaigu un pieri, — Stīve­nam pār muguru pārskrēja dīvaini tirpuļi. — Tu nespēj pat iedomāties, cik dedzīgi es par tevi rūpējos un kā vēlos izdarīt tev kādu lielu pakalpojumu! Un tādēļ esmu izlolojis nodomu iecelt tevi par karali kādā elfu valstī!

Vai… vai, ser, lūdzu piedošanu. Biju aizdomājies par ko citu. Par karali, jūs teicāt? Nē, ser. Es nevarētu būt karalis, jūs tikai savā lielajā laipnībā ieska­tāt, ka tas ir iespējams. Turklāt man ļoti žēl, bet rādās, ka elfu zeme man nav īsti piemērota. Jau kopš pirmās viesošanās jūsu namā es jūtos dumjš un gļets. No rīta, dienvidū un naktī mani māc nogurums, un dzīve ir kļuvusi man par nastu. Droši vien visa vaina ir manī, jā, bet varbūt mirstīgajiem nav lemts iz­baudīt elfu zemes svētlaimi?

Nē, gluži vienkārši tevi Anglijas drūmestībā māc skumjas, atceroties, cik līksma bija dzīve manā namā, kur allaž ir dejas un dzīres, un visi ģērbušies savos smalkākajos tērpos!

Jums droši vien ir taisnība, ser, bet, ja jums labpatiktu atbrīvot mani no šīs burvestības, es būtu jums bezgala pateicīgs.

A, bet tas nav iespējams! — paziņoja džentlmenis. — Vai tad tu nezini, ka visas manas daiļās māsas un māsīcas — un par katru no viņām, man jāteic, karaļi ir kāvuši cits citu un lielas impērijas pārvērtušās pīšļos — viņas visas ķīvējas par to, kura nākamā dejos ar tevi? Ko viņas teiks, ja es pavēstīšu, ka tu vairs nekad nespersi kāju pār "Zudušās cerības" nama slieksni? Līdz ar dau­dziem citiem maniem tikumiem es esmu arī ļoti gādīgs brālis un brālēns un arvien cenšos iepriecināt savas saimes dāmas. Un velti tu negribi kļūt par ka­rali: varu tev apliecināt, nav nekā patīkamāka par to, ka visi tavā priekšā klanās un dēvē tevi dažnedažādos smalkos vārdos.

Viņš no jauna ņēmās dāsni bārstīt uzslavas Stīvena skaistumam, cēlajai sejai un elegantajai dejas mākai — likās, tās viņa ieskatā ir galvenās īpašības, kas nepieciešamas, lai pārvaldītu lielu valsti elfu zemē — un pēc tam sāka prātot, kura karaļvalsts Stīvenam būtu vispiemērotākā:

"Neizteiktā svētība" ir jauks apvidus, tur ir biezi, tumši meži, vientuļi kalni un dziļas jo dziļas jūras. Labā ziņa ir tāda, ka tur šobrīd nav valdnieka — bet no otras puses, slikti, ka tās tronim jau ir divdesmit seši citi tīkotāji un tu nonāksi pašā asiņaina kara karstumā, — iespējams, tas tev neietu pie sirds. Vēl ir Žēlabu hercogiste. Pašreizējam hercogam nav neviena vērā ņemama drauga.

Ak, bet es taču nespēšu noskatīties, kā mans draugs valda tik nožēlojamā aiz- kaktē kā Žēlabu hercogiste!

Загрузка...