Džonatans Streindžs un misters Norels

10.Cik grūti likt burvi pie darba

1807. gada oktobris

Sers Volters grasījās pārējos ministrus ar mistera Norela burvestību idejām iepazīstināt pakāpeniski, ļaut, lai viņi bez steigas pierod pie šīs domas, un tad viņš ierosinātu izmēģināt mistera Norela lietderību karā. Viņš baidījās, ka būs iebildumi; nešaubījās, ka misters Kanings klausīsies ironiski, lords Kāselrejs par to negribēs ne dzirdēt, bet Čatemas grāfs vispār neko nesapratīs.

Tomēr šīs bažas izrādījās gluži bez pamata. Ministri, kā viņš drīz atklāja, par jaunajām iespējām interesējās tikpat dzīvi kā visi pārējie londonieši. Kabineta nākamajā sanāksmē Bērlingtonu namā [17]

[17] Bērlingtonu nams Fikadillijā bija Valsts kases pirmā ministra (mūsu laikos daudzi viņu franču manierē dēvē par premjerministru) Portlendas hercoga Londonas rezidence. Tas bija celts laikmetā, kad angļu augstmaņi, izrādīdami savu varu un bagātību, nebaidījās sacensties ar monarhu, un galvaspilsētā tam nebija līdzīgu. Pats hercogs bija ļoti cienījams vecs kungs, taču viņš, nabaga cilvēks, neatbilda neviena priekšstatiem par to, kādam jābūt pirmajam ministram. Viņš bija ļoti vecs un slims. Šobrīd viņš gulēja aizkaru aptumšotā istabā kaut kur labi tālā nama nostūrī, līdz neatmaņai sadzirdīts ar opija tinktūru, un maz- pamazām izlaida garu. Viņš nenesa nekādu labumu valstij un gandrīz nekādu — saviem biedriem ministriem. Vienīgais ieguvums no viņa priekšniecības, pēc ministru domām, bija iespēja izmantot šo lielisko namu sanāksmēm un trenkāt hercoga lieliski izskolotos kal­potājus uz pagrabu pēc atspirdzinājumiem. (Ministri vienprātīgi atzina, ka Lielbritānijas pārvaldīšana ļoti kaltē rīkli.)

ministri paziņoja, ka gaidīt gaida, kad varēs iesaistīt darbā Anglijas vienīgo burvi. Taču nevienam nebija skaidrs, ko ar viņu lai iesāk. Bija pagājuši gandrīz divi simti gadu, kopš Anglijas valdība pē­dējo reizi bija izmantojusi burvja pakalpojumus, un viņiem bija mazliet pie­mirsies, kā tas notiek.

— Mani visvairāk nodarbina tas, kā atrast armijai rekrūšus, — klāstīja lords Kāselrejs. — Tas ir gandrīz neiespējams uzdevums, varu jums apliecināt: briti ir izcili nekareivīga tauta. Tomēr es neaizmirstu par Linkolnšīru: man sacīts, ka Linkolnšīras cūkas ir sevišķi labas un, ēdot to gaļu, turienieši kļūst visai brangi un spēcīgi. Visvairāk man noderētu kaut kāda vispārēja burvestība pār Linkoln­šīru, tā, lai trīs vai četrus tūkstošus jaunekļu uzreiz pārņemtu nepārvarama vēlēšanās stāties zaldātos un cīnīties ar francūžiem. — Viņš ar ilgām lūkojās uz seru Volteru. — Ko jūs sakāt, ser Volter, vai jūsu draugam ir zināmi tādi bu- ramvārdi?

Sers Volters neprata sacīt, taču apsolīja pajautāt misteram Norelam pašam.

Tai pašā dienā sers Volters apciemoja misteru Norelu un uzdeva viņam šo jautājumu. Misters Norels ļoti nopriecājās. Viņš nedomāja, ka līdz šim kādam būtu ienākusi prātā šāda burvestība, un lūdza seru Volteru nodot lordam Kāsel- rejam viņa atzinības vārdus par ārkārtīgi oriģinālu ideju. Vai tas ir iespējams? "Iespējams, būtu grūti attiecināt buramvārdu iedarbību tikai uz Linkolnšīru — un tikai uz jaunekļiem. Var draudēt briesmas, ka izdošanās gadījumā — un es glaimošu pats sev, sacīdams, ka burvestība mums izdosies, — Linkolnšīra — un vairākas kaimiņu grāfistes — var palikt pavisam bez iedzīvotājiem."[1] Runa ir par Viljamu Pitu ļaunāko (1759—1806). Ļoti maz ticams, ka Anglijā vēl reizi būs kāds viņam līdzīgs valstsvīrs, jo viņš kļuva par pirmo ministru divdesmit četru gadu vecumā un vadīja valsti no tās dienas — ar neilgu (rīs gadu pārtraukumu — līdz savai nāves stundai.

Sers Volters devās atpakaļ pie lorda Kāselreja ar noliedzošu atbildi.

Nākamā ministru ierosinātā maģijas izmantošanas ideja misteram Norelam patika daudz mazāk. Lēdijas Poulas uzmodināšana no miroņiem nodarbināja visu londoniešu prātus, un arī Kabineta locekļiem tā šķita gaužām valdzinoša. Aizsācējs bija lords Kāselrejs, kurš ministriem vaicāja: no kā Napoleons Bona- parts bija baidījies visvairāk? Kurš vienmēr itin kā zināja, kas nekrietnajam francūžu imperatoram padomā? Kurš bija sakāvis francūžus ar tādu troksni, ka viņi baidījās pabāzt jūrā savus francūžu degunus? Kurš bija tas cilvēks, kurā vienā pašā apvienojās visi angļu tikumi? Kurš tad cits, teica lords Kāselrejs, ja ne lords Nelsons? Pilnīgi skaidrs, ka pats pirmais darbs ir uzcelt no miroņiem lordu Nelsonu. Lords Kāselrejs lūdza, lai sers Volters viņu atvaino — iespējams, viņš kaut ko nesaprotot —, bet kāpēc viņi te stiepjot laiku ar garām runām?

Uz to misters Kanings, sparīgs un nesaticīgs cilvēks, aši atbildēja, ka lorda Nelsona nāve, protams, ir skumjš zaudējums, Nelsons bija tautas varonis, Nelsona nopelni tiešām bija tādi, kā lords Kāselrejs apgalvo. Taču visā visumā jāatzīst — nē, misters Kanings nevēloties noniecināt floti, Britu impērijas lep­numu, — ka Nelsons bija tikai jūrnieks, turpretim nelaiķis misters Pits bija viss. [18] ja kādu vajag atdzīvināt, tad patiesībā nav izvēles — tam jābūt Pitam.

Lords Čatems (kurš bija arī nelaiķa mistera Pita brālis), gluži dabiski, at­balstīja šo priekšlikumu, taču izteica neizpratni, kādēļ jāizvēlas — vai tad ne­var atdzīvināt gan Pitu, gan Nelsonu? Vajadzētu vienīgi samaksāt burvim divreiz vairāk, un par to taču, jādomā, viņi varētu vienoties?

Pēc tam citi ministri kā augšāmcelšanas kandidātus sāka minēt citus mirušus džentlmeņus, līdz jau šķita, ka puse Anglijas kapeņu var palikt tukšas. Ļoti drīz bija viņi bija sastādījuši ļoti garu sarakstu un, kā parasti, ņēmās par to strīdēties.

— Tā nevarēs, — pēdīgi iebilda sers Volters. — Ar kaut ko vajag sākt. Manu­prāt, ikkatrs no mums pašreizējā amatā atrodas, pateicoties mistera Pita drau­dzībai. Mēs rīkotos ļoti aplam, dodami priekšroku kādam citam džentlmenim.

Uz Hanover-skvēru pie mistera Norela tika nosūtīts ziņnesis, kam vaja­dzēja viņu atvest uz Bērlingtonu namu. Misters Norels tika ieaicināts krāšņi izgleznotā salonā, kurā ministri noturēja sēdes. Sers Volters pastāstīja, ka viņi apsver vēl kādas augšāmcelšanas nepieciešamību.

Misters Norels kļuva gluži bāls un murmināja kaut ko par to, ka viņa īpašā cieņa pret seru Volteru likusi viņam ķerties pie tādas burvestības, ko viņš citā gadījumā nebūtu pielietojis, — ministri paši nesaprotot, ko viņi lūdz.

Taču, atskārtis, kas ir viņu izraudzītais kandidāts, misters Norels manāmi atplauka un bilda kaut ko par līķa stāvokli.

Tad ministri sāka domāt, ka misters Pits ir miris jau gandrīz divus gadus, un, lai cik uzticīgi viņi Pitam bija tā dzīves laikā, viņiem patiesībā gaužām maz gribas nelaiķi pirmo ministru ieraudzīt tā pašreizējā stāvoklī. Lords Čatems (mistera Pita brālis) ar skumjām atzīmēja, ka nabaga Viljams pa šo laiku, jā­domā, būšot stipri sašļucis.

Šī ideja vairs netika pieminēta.

Apmēram pēc nedēļas lords Kāselrejs ierosināja nosūtīt misteru Norelu uz Nīderlandi vai, piemēram, Portugāli, — ministri loloja blāvas cerības, ka šajās zemēs varētu izveidot šādus tādus placdarmus cīņai ar Bonapartu: misters Norels varētu tur mazliet paburties ģenerāļu un admirāļu vadībā. Lai veiktu mistera Norela rekognosciāciju, uz Hanover-skvēru tika nosūtīta apvienota armijas un flotes ekspedīcija: admirālis Peikoks, mūžsens vecs jūrnieks ar sar­kanu seju, un kapteinis Harkorts-Brūss no Divdesmitā vieglo dragūnu pulka.

Kapteins Harkorts-Brūss bija ne tikai brašs, glīts un drošsirdīgs — viņš bija arī ļoti romantisks cilvēks. Maģijas atgriešanās Anglijā viņu ārkārtīgi satrauca.

Viņš aizgūtnēm lasīja stāstus par vēstures aizraujošākajām epizodēm — un viņa galva bija pilna ar senām kaujām, kurās angļi, skaitā daudz pārāka francūžu kara­spēka mākti, jau atvadījās no dzīves, taču tad pēkšņi sāka skanēt savāda, pārpasau­līga mūzika un kalna galā, kraukļa spalvu apmetnim vējā strāvojot, ar augsto, melno bruņcepuri galvā parādījās karalis Krauklis, un viņš auļoja lejup no kalna savā staltajā, melnajā zirgā, un viņam sekoja bruņinieki — simt vīru no cilvēku un simt no elfu cilts —, un viņš satrieca francūžus ar savām burvestībām.

Tāds bija kapteiņa Harkorta-Brūsa priekšstats par burvjiem. Kaut ko tādu viņš tagad cerēja redzēt visos Kontinenta kaujaslaukos. Tādēļ, ieradies pie mis­tera Norela Hanover-skvēra salonā, pasēdējis un paklausījies, kā tas īdzīgi strostē savu sulaini vispirms par to, ka krējums viņa tējā ir pārāk biezs, un pēc tam par to, ka tas ir pārāk šķidrs, — mjā, diez vai jūs brīnīsieties, ja es sacīšu, ka viņš bija mazliet vīlies. Patiesībā viņš pēc šī izlūkgājiena bija tik nomākts, ka admirālim Peikokam, šerpam, vecam džentlmenim, bija viņa žēl un viņš pat pārāk stipri ne­vilka brašo kapteini uz zoba.

Admirālis Peikoks un kapteinis Harkorts-Brūss atgriezās pie ministriem un ziņoja, ka misteru Norelu nekādā gadījumā nedrīkst nekur sūtīt: kaut ko tādu admirāļi un ģenerāļi valdībai nemūžam nepiedotu. Toruden bija vairākas nedēļas, kad šķita — ministri savam vienīgajam burvim tā arī neatradīs no­darbošanos.