Džonatans Streindžs un misters Norels

52 Vecā dāma no Kanaredžo

1816. gada novembra beigas

Neilgi pirms tam, kad dakteris Greistils ar ģimeni atstāja Angliju, viņam atrak­stīja draugs no Skotijas, lūgdams, ja viņiem gadītos aizklejot līdz Venēcijai, apciemot kādu vecu dāmu, kas mājojot šai pilsētā. Tas būtu žēlsirdības darbs, paskaidroja skotu draugs, jo vecā dāma, reiz dzīvojusi bagātībā, tagad slīgstot trūkumā. Dakteris Greistils domājās reiz dzirdējis, ka dāma esot neparastu, jauktu asiņu — varbūt pusskotu-pusspāņu, bet varbūt arī pusīru-pusjūdu.

Dakteris Greistils bija apņēmies veco lēdiju apmeklēt, taču pēc visām vies­nīcām un pasta karietēm, negaidītām aizbraukšanām un nodomu maiņām viņš, ieradies Venēcijā, atklāja, ka drauga vēstuli vairs nespēj atrast un visai neskaidri atminas, kas tajā bija sacīts. Viņš nekur nebija pierakstījis arī dāmas vārdu — bija paglābusies vienīgi papīra skranda ar norādījumiem, kā viņu sameklēt.

Krustmāmiņa Greistila norādīja, ka apstākļi ir ārkārtīgi sarežģīti, un visla­bāk būtu nosūtīt vecajai lēdijai vēstuli, paziņojot par viņu nodomu ierasties. Tas viss nu gan, viņa piebilda, izskatīsies ļoti savādi, jo mēs nezinām, kā lēdiju sauc — viņa noteikti uzskatīs mūs par muļķa āmekļiem. Dakteris Greistils ju­tās ļoti vainīgs, viņš ilgi mīņājās un šņaukājās, taču neko prātīgāku nespēja iz­gudrot, tālab viņi tūdaļ uzrakstīja īsu vēstulīti un atdeva to pansijas saimniecei, lai tā nekavējoties nogādātu ziņu vecajai dāmai.

Te atgadījās pirmā dīvainība visa šajā pasākumā: saimniece izlasīja adresi, savilka uzacis un tad — iemeslu dakteris Greistils lāgā nesaprata — nosūtīja to savam svainim uz Džudekas salu.

Pagāja dažas dienas, un šis svainis — augumā ne visai padevies, toties švī­tīgs Venēcijas advokāts — ieradās pie daktera Greistila vizītē. Viņš pavēstīja, ka vēstulīte, gluži kā dakteris Greistils vēlējies, ir nosūtīta, taču dakterim esot jāzina, ka dāma dzīvojot tai pilsētas daļā, ko sauc par Kanaredžo, viņa dzīvojot (ieto — tur, kur mitinās jūdi. Viņu vēstule nodota cienījama jūdu džentlmeņa rokās. Atbildes neesot bijis. Kā dakteris Greistils vēlētos rīkoties tālāk? Izvedīgais Ve­nēcijas advokāts ar lielāko prieku pakalpošot.

Pievakarē Greistilas jaunkundze, krustmāmiņa, dakteris Greistils un advo­kāts (kuru sauca sinjors Tozeti) gondolā slīdēja cauri pilsētai — cauri tai pilsē­tas daļai, ko dēvē par San Marco, kur venēcieši posās vakara izpriecām, — garām Santa Maria Zobenigo steķiem, kur Greistilas jaunkundze atskatījās uz sveces apgaismotu lodziņu (kas zina, varbūt aiz tā būra Džonatans Streindžs), — garām Rialto, kur krustmāmiņa Greistila sāka pukstēt un nopūsties, un no visas sirds vēlēties, kaut bērnu kājās būtu vairāk apavu.

Pie Ghetto Nuovo viņi izkāpa no gondolas. Lai gan seni un ērmoti ir visi Venēcijas nami, Geto tie izskatījās vēl senatnīgāki un ērmīgāki — it kā ērmība un senatnība piederētu pie precēm, ar kurām tirgojas peļņaskārie šejienes iemītnieki, un arī savas mājas tie būtu uzcēluši no tās pašas vielas. Lai gan me­lanholiskas ir visas Venēcijas ielas, šeit valdošā melanholija bija pavisam citāda — it kā jūdu un kristiešu grūtsirdība tiktu iejaukta pēc atšķirīgām receptēm. Taču ēkas bija ļoti pieticīgas, un durvis, pie kurām sinjors Tozeti pieklauvēja, bija tik melnas un tik pazemīgas, ka piedienētos ikkatram kvēkeru saiešanas namam Anglijā.

Atvēris durvis, kalps ielaida viņus iekšā un ieveda tumšā telpā, kas bija ap­šūta ar izkaltušiem, pēc izskata mūžveciem koka paneļiem, no kuriem nāsīs cirtās stiprs jūras smārds.

No šīs telpas tālāk veda durvis, kas bija palikušas vaļā mazā spraudziņā. No tās vietas, kur stāvēja dakteris Greistils, varēja redzēt senas, daudz apkārt vadātas un lasītas grāmatas sadilušos ādas iesējumos, sudraba svečturus, kuriem žuburu bija vairāk nekā parasti jaudā riest angļu svečturi, spulgas, noslēpumainas koka lādes — tas viss, sprieda dakteris Greistils, noteikti bija saistits ar šā jūdu džentl­meņa reliģiju. Pie sienas karājās lelle vai marionete, kas augumā un miesas- būvē atgādināja vīrieti — ar milzīgām plaukstām un pēdām —, taču lelle bija ieģērbta sieviešu drānās; tās galva bija nošļukusi pie krūtīm un seja nebija saskatāma.

Kalps izgāja pa šīm durvīm uzmeklēt saimnieku. Kalps izskatās gluži pieklā­jīgi, dakteris pačukstēja savai māsai. Jā, atteica krustmāmiņa Greistila, tikai viņš nu būtu varējis apvilkt arī svārkus. Viņai esot gadījies ievērot, krustmāmiņa norādīja, ka gandrīz visiem kalpiem ir niķis izmesties kreklos, un, ja to saim­nieks ir vientuļš džentlmenis, tad visbiežāk nekas netiek darīts, lai tos no šā nelāgā paraduma atradinātu. Viņa nudien nezinot, kālab tā. Varbūt šis jūdu džentlmenis esot atraitnis, griboties domāt krustmāmiņai Greistilai.

— Ak vai! — dakteris čukstēja, ielūrējis pa pusvirus atstātajām durvīm. — Mēs esam iztraucējuši viņu azaida laikā.

Cienījamais jūdu džentlmenis bija ģērbies garos, putekļainos svārkos, viņam bija gara bārda, kurā vijās pelēkas un baltas cirtas, un galvā melna benīte. Viņš sēdēja pie gara galda, kas bija klāts ar žilbinoši baltu galdautu, un krietnu tā tiesu viņš bija aizbāzis aiz melno drānu apkakles, izmantodams kā servjeti.

Krustmāmiņa Greistila bija briesmīgi satriekta par to, ka brālis uzdomājis ķīķerēt pa durvju spraugām, un viņa lūkoja dakteri no tā atturēt, bakstīdama ar lietussargu.Taču dakteris Greistils bija braucis uz Itāliju, gribēdams pēc iespē­jas vairāk redzēt, un arī jūdu džentlmeņi savos privātajos mitekļos nebija ne­kāds izņēmums.

Sis jūdu džentlmenis, pēc visa spriežot, nebija noskaņots celties no vakariņu galda tāpēc vien, lai uzņemtu nepazīstamu angļu ģimeni; izskatījās, ka viņš dod savam kalpam norādījumus, ko atnācējiem paziņot.

Kalps atgriezās un uzrunāja sinjoru Tozeti. Kad viņš savu sakāmo bija pa­beidzis, sinjors Tozeti zemu paklanījās krustmāmiņai Greistilai un paskaidroja, ka meklētās dāmas vārds esot Delgado un viņa dzīvojot pašā augšējā stāvā. Sinjors Tozeti bija v'isai neapmierināts, ka neviens no jūdu džentlmeņa kal­piem negrasās iet pa priekšu un viesus pieteikt, taču galu galā viņi visi četri esot drosmīgi dēkaiņi un noteikti spēšot atrast ceļu uz pašu augšējo stāvu.

Dakteris Greistils un sinjors Tozeti paņēma pa svecei. Stāvās kāpnes slīga ēnās. Viņi pagāja garām daudzām lepnām durvīm, kas izskatījās kaut kā savādi, diezgan pundurīgi — lai visiem pietiktu vietas, namus Geto būvēja tik augstus un daudzstāvainus, cik vien to īpašniekiem pietika dūšas, toties griesti pretsvara labad visur bija ļoti zemi. Sākumā aiz šīm durvīm bija saklausāmas sarunas, un pie vienām viņi izdzirdēja vīrieša balsi dziedam skumju dziesmu nepazīstamā valodā. Pēc tam viņi nonāca pie durvīm, kas stāvēja vaļā un skatienam atklāja vienīgi tumsu; no ailām vilka salts, smags caurvējš. Tomēr pašas pēdējās durvis bija ciet. Viņi pieklauvēja, taču neviens nenāca atvērt. Viņi pakliedza, ka ieradu­šies pie Delgado kundzes. Atbildes joprojām nebija. Pēc tam — jo krustmāmiņa Greistila paziņoja, ka viņiem, tik tālu ceļu braukušiem, būtu muļķīgi tagad vienkārši pagriezties un doties prom, — viņi pagrūda durvis un gāja iekšā.

Sis miteklis — īstenībā tie bija bēniņi un nekas vairāk, — bija drausmīgs visā tai mērā, ko spēj iemērīt vecums un galēja nabadzība. Nebija neviena priekš­meta, kas nebūtu salauzts, apdauzīts vai noskrandis. Visas krāsas bija izbalo- jušas vai samelnējušas, vai darījušas, kas nu tām jādara, lai kļūtu pelēkas. Te bija viens mazs lodziņš, pa kuru ieplūda vakara gaiss un raudzījās mēness, lai gan brīnums, ka mēnesnīca ar savu tīro, balto seju un baltajiem pirkstiem bija iežēlojusies un nolēmusi iegriezties tik netīrā istabelē.

Tomēr ne jau tāpēc dakteris Greistils izskatījās tik satraukts, ne tāpēc viņš plūkāja savu kaklautu, te piesarka, te nobālēja un lieliem rāvieniem vilka krū­tīs gaisu. Ja nu vispār bija kas tāds, ko dakteris Greistils ne acu galā neiere­dzēja, tad tie bija kaķi — un šie bēniņi bija pilni ar kaķiem.

Kaķu vidū uz putekļaina koka krēsla sēdēja ļoti kalsna būtne. Labi gan, ka visi Greistili, kā bija izteicies sinjors Tozeti, bija drosmīgi dēkaiņi, jo misis

Delgado izskats vieglāk iztrūcināmus cilvēkus būtu gaužām sabiedējis. Kaut gan viņa sēdēja loti stalti — gandrīz gribētos domāt, ka viņa tā bija nosēdusies, kaut ko gaidīdama, — liela vecuma pazīmes bija viņu tik ļoti izķēmojušas, ka viņa arvien mazāk atgādināja pārējās cilvēciskās būtnes un sāka līdzināties citām dzīvo radību sugām. Klēpī saliktās rokas tik izšķērdīgā dāsnumā raibināja brūns aizbars, ka tās atgādināja divas zivis. Viņas āda, kā tas mēdz būt ļoti veciem cilvēkiem, bija balta, gandrīz caurspīdīga, ar mezglaini ziliem asinsvadiem, un tik smalka un saburnīta kā zirnekļa tīmeklis.

Viņiem ienākot, tā nepiecēlās pretim un nekādi neizrādīja, ka vispār ir vi­ņus pamanījusi. Taču varbūt viņa ienācējus nedzirdēja: lai gan valdīja klusums, pussimt kaķu klusēšana ir kaut kas ļoti dīvains: liekas, cita uz citas sakrautas piecdesmit saviskas klusēšanas.

Tā nu Greistili un sinjors Tozcti, lietišķi cilvēki būdami, atrada, kur šaušalī­gajā kambarītī piesēst, un krustmāmiņa Greistila, smaidīdama savu laipno smaidu un no sirds vēlēdamās, kaut visiem būtu ērti un labi, viņu vārdā uzsāka sarunu ar veco dāmu:

Mīļā misis Delgado, es ceru, jūs mums piedosit šo ielaušanos — mēs ar manu brāļameitu vēlējāmies dāvāt sev to godu jūs apmeklēt. — Krustmāmiņa apklusa, domādama, ka varbūt vecā dāma vēlēsies atbildēt, taču tā neko neteica. — Ak, kundze, kādi plašumi jums te paveras! Kāda mīļa mana draudzene — mis Vailsmita — mitinās mazā istabiņā pašā pēdējā stāvā pie Karalienes lau­kuma bātā — gluži tāpat kā jūs, misis Delgado, — un apgalvo, ka vasarā viņa to nemainītu ne pret pašu smalkāko pilsētas namu —jo viņa tur saņem svaigu gaisu, kas nevienam citam netiek, un pie viņas ir patīkami vēsi, kad augstmaņi savos lepnajos dzīvokļos smok vai nost. Un viss viņai ir tik glīts un kārtīgs, un allaž pa rokai, ja savajagas. Viņai nepatīk vienīgi tas, ka meitēns no otrām mel­najām kāpnēm allaž atstāj tur karstas tējkannas — jūs jau saprotat, misis Del­gado, mēdz būt ļoti nepatīkami, ja kāpjot iznāk piespert tām ar kāju. Vai jums kāpnes sagādā daudz neērtību, kundze?

Viņai par atbildi bija klusums — vai, pareizāk sakot, ilgs brīdis, ko piepil­dīja vienīgi piecdesmit kaķu elpošana.

Dakteris Greistils ar mutautu noslaucīja sviedraino pieri un saknosījās kņudīgajās drānās.

Kundze, mēs esam ieradušies, — viņš iesāka, — pildīdami lūgumu, ko izteica Džons Makkīens no Aberdinšīras. Viņš vēlējās nodot jums sveicienus. Viņš cer, ka jūs esat pie labas veselības, un novēl, lai tā paliktu arī uz priekšu.

Dakteris Greistils runāja skaļāk nekā citkārt, jo viņam sāka rasties aizdomas, vai vecā dāma nav kurla. Tomēr viņš vienīgi iztraucēja kaķus, un daudzi no tiem sāka lodāt apkārt un berzējās cits gar citu, un no viņiem pakrēslī lēkāja dzirksteles. No sazin kādas pažobeles uz daktera Greistila krēsla atzveltnes nolēca melns kaķis, kurš sāka staigāt pa to kā virves dejotājs.

Dakterim Greistilam aiztrūka valoda, un viņš tikai pēc brīža spēja turpināt:

Kundze, vai mums nodot misteram Makkīenam kādu ziņu par jūsu veselību un dzīves apstākļiem?

Taču vecā dāma neteica ne vārda.

Pienāca Greistilas jaunkundzes kārta.

Kundze, cik labi, ka jums ir tik daudz labu draugu,— viņa sacīja. — Tas jums katrā ziņā ir liels iepriecinājums. Tas medaini rudais mincītis jums pie kājām — cik tas izskatās elegants! Un cik graciozi mazgājas! Kā viņu sauc?

Taču vecā dāma neatbildēja.

Tālab, daktera Greistila skatiena paskubināts, augumā sīkais Venēcijas advo­kāts ņēmās atkārtot lielu daļu sacītā itāliski. Vienīgā atšķirība šoreiz bija tāda, ka vecā dāma vairs neapgrūtināja sevi ar skatīšanos uz viņiem un sāka raudzī­ties uz lielu pelēku kaķi, kurš raudzījās uz baltu kaķi, kurš savuties skatījās uz mēnesi.

Pasakiet, ka es atnesu viņai naudu, — dakteris Greistils norādīja advo­kātam. — Sakiet, ka tā ir dāvana Džona Makkīcna vārdā. Nevajag pateikties… — Dakteris Greistils sparīgi novēzēja roku, it kā augstsirdīga labdara slava būtu kaut kas līdzīgs odam un viņš domātos tādā veidā to dzenājam prom.

Mister Tozeti, — ierunājās krustmāmiņa Greistila, — jūs nejūtaties labi. Mans kungs, jūs esat bāls. Varbūt vēlaties padzerties? Misis Delgado noteikti sagādās jums glāzi ūdens.

Nē, madamina Greistila, man nav nelabi. Man ir… — Sinjors Tozeti pa­lūkojās apkārt, meklēdams īsto vārdu. — Baisi, — viņš nočukstēja.

Baisi? — dakteris Greistils čukstēja pretī. — Kāpēc? No kā?

Ak, signor dottore, šī ir briesmīga vieta! — pirmais čukstus atbildēja, un viņa skatiens ar šaušalām apstājās vispirms pie kaķa, kas laizīja ķepu, posda- mies mazgāties, un tad pie vecās dāmas, it kā gaidot, ka viņa rīkosies tāpat.

Greistilas jaunkundze čukstus ieminējās, ka viņi, vēlēdamies apliecināt Delgado kundzei uzmanību, ir ieradušies pārāk lielā pulkā un pārāk negaidīti parādījušies uz viņas mitekļa sliekšņa. Nav šaubu, ka pie viņas viesi nav spē­ruši kāju jau gadiem ilgi. Vai tādēļ jābrīnās, ka viņas prāts šobrīd šķiet izklai­dīgs? Tik smags pārbaudījums!

— Ak, Flora! — čukstēja krustmāmiņa Greistila. — Tu tikai padomā! Gadu gadiem dzīvot pilnīgi bez sabiedrības!

Čukstēties tik mazā kambarītī — jo vecā dāma sēdēja labi ja trīs pēdas atstatu no viņiem — dakterim Greistilam likās gaužām smieklīgi, tālab, nezinādams, ko citu lai iesāk, viņš apskaitās uz saviem ceļabiedriem, un viņa māsa un meita nosprieda, ka ir laiks doties prom.

Krustmāmiņa Greistila katrā ziņā vēlējās ilgi un sirsnīgi atvadīties no vecās dāmas, apliecinot, ka viņi noteikti atgriezīsies, kad misis Delgado jutīsies labāk — krustmāmiņa izteica cerību, ka tas būs drīz.

Iedami ārā pa durvīm, viņi atskatījās. Tai brīdī uz palodzes parādījās vēl viens kaķis, kam mutē bija kaut kas nekustīgs un spurains — kaut kas ļoti līdzīgs beigtam putnam. Vecā dāma līksmi iebrēcās un apbrīnojami veikli izlēca no krēsla. Viņas brēciens bija pati ērmīgākā skaņa uz pasaules, un tas nc mazākajā mērā nelīdzinājās cilvēku valodai. To izd/.irdis, arī sinjors Tozeti pārbīlī iebrēcās un aizcirta durvis, noslēpdams no viņiem to, ko vecā dāma dzīrās darīt. [102] [1] Vēlāk sinjors Tozcti Greistiliem atzinās, ka viņš laikam zinot, kas ir šī vecā dāma no Kanaredžo. Staigādams pa pilsētu, advokāts bieži dzirdējis par viņu stāstām, taču, savam acīm neredzējis, nebija ņēmis šīs runas par pilnu, uzskatījis par melu stāstiem jaunu nejēgu biedēšanai.

Viņas tēvs, cik noprotams, bijis jūds, bet mātes dzīslās ritējušas pus Eiropas tautu asinis. Bērnībā viņa iemācījusies vairākas valodas un tekoši runājusi visās. Viņa spējusi apgūt visu, ko vien vēlējusies, mācījusies tālab, ka viņai paticis mācīties. Sešpadsmit gadu vecumā viņa runājusi ne tikai franciski, itāliski un vāciski — kā jau kura katra puslīdz izglītota jauna dāma —, bet arī visās civilizētās (un necivilizētās) pasaules valodās.Viņa runājusi skotu kalniešu valodā (kas skan kā dziesma). Runājusi basku mēlē, un šī nu reiz ir no tām valo­dām, kas gaužām retumis iespiežas citu tautu prātos: cilvēks var to dzirdēt, cik bieži un ilgi vien iespējams, taču vēlāk nespēj atminēties nevienu pašu zilbi. Viņa pat iemācījusies valodu, kurā it kā runājot kādā dīvainā zemē, kas varbūt pat vēl pastāvot — sinjoram Tozeti stāstīts, ka daži tā tiešām domājot,— tiesa, neviens nezinot, kur. (Šo zemi sauca Velsa.)

Viņa apceļojusi pasauli un viesojusies pie karaļiem un karalienēm, erchercogieni un erc­hercogienēm, prinčiem un princesēm, grāfiem un grāfienēm, un ar katru no šīm svarīgajāmpersonām runājusi tai valodā, ko šī persona pratusi bērnības dienās, un visi daudzināja viņu kā brīnumu.

Un tad viņa nokļuva Venēcijā.

Sī dāma tā ari nebija iemācījusies ievērot mērenību. Tikpat liela, kā viņas kāre pēc zinā­šanām, bija kāre arī pēc citām lietām, un vīru viņa bija sev atradusi tādu pašu. Dāma un viņas vīrs ieradās Venēcija Carnevale laikā un vairs netika prom. Visu savu bagātību viņi nospē­lēja ridotto. Visu savu veselību izšķieda citās izpriecās. Un kādurīt, kad jaunas dienas ausma krāsoja Venēcijas kanālus sudrabotus un rožainus, dāmas vīrs atgūlās uz Fondamenta dei Mori slapjajiem akmeņiem un nomira, un neviens nespēja darīt neko, lai viņu izglābtu. Arī viņa sieva, iespējams, būtu rīkojusies tāpat, jo viņai vairs nebija ne naudas, ne paliekamas vietas, taču jūdi atcerējās, ka viņa, kaut kādā ziņā būdama jūdiete (kaut arī pati nekad ne­bija to atzinusi), var paļauties uz to žēlastību, — vai varbūt tie juta līdzi viņas ciešanām (jo Venēcijas jūdiem bija nācies daudz izciest). Lai nu būtu, kā būdams, tie atvēlēja viņai pa­jumti Geto. Par to, kas notika tālāk, stāsta dažādi, taču visi stāstītāji ir vienisprātis, ka viņa dzīvoja starp jūdiem, taču nebija viena no tiem. Dzīvoja gluži vientuļa, un kurš pie tā vai­nīgs — viņa pati vai viņi, to es nezinu. Pagāja milzīgi daudz laika, un viņa nerunāja ne ar vienu dzīvu dvēseli, un liels ārprāta vējš gaudoja viņā un sajauca visas valodas. Un viņa aizmirsa itāliešu valodu, aizmirsa angļu, aizmirsa latīņu un basku, aizmirsa velsiešu valodu, aizmirsa itin visu, izņemot kaķu valodu — toties tajā, kā ļaudis stāsta, viņa runāja apbrīno­jami labi.