Džonatans Streindžs un misters Norels

15 "Kā jūtas Lēdija Poula?"

1808. gada janvāris

"Kā jūtas lēdija Poula?"

Šo jautājumu varēja dzirdēt visos galvaspilsētas nostūros, no visu kārtu un gājumu pilsoņu mutēm. — Kā jūtas lēdija Poula? — gaismai austot, Kovent- gārdenā augļu tirgotājs jautāja puķu meitenēm. Akermana tirgotavā Strendā pats misters misters Akermans iztaujāja savus pircējus (aristokrātijas pārstāvjus un ievērojamas personas), vai viņiem nav kādu ziņu par lēdiju Poulu. Pār­stāvju palātā garlaicīgu runu laikā šo jautājumu saviem blakussēdētājiem čuk­stus uzdeva Parlamenta locekļi (ar acs kaktiņu šķielēdami uz seru Volteru). Meifēras namu garderobes istabās agrās rīta stundās istabenes lūdza savām kun­dzēm viņas atvainot, — …bet vai lēdija Poula šovakar atbrauks? Un kā viņas gaišība jūtas?

Un tā visu Londonu aplidoja šis jautājums: — Kā jūtas lēdija Poula?

O, (skanēja atbilde) viņas gaišība jūtas ļoti labi, jo dienas, jo labāk.

Un te mēs redzam, cik nožēlojami trūcīga ir angļu valoda, jo viņas gaišība jutās nesalīdzināmi labāk nekā ļoti labi. Jebkurš cits līdzās viņas gaišībai iz­skatījās bāls, pārguris, pusdzīvs. Neparastais dzīvesspars, ko viņa bija izrādījusi savas augšāmcelšanās rītā, nebija viņu atstājis; kad viņa gāja pastaigāties, ļau­dis uz ielām atskatījās uz smalku dāmu, kas iet tik ātrā solī; nabaga sulainis, kam bija uzdots par viņu gādāt, par daudziem jardiem atpalicis, aizelsies un sasarcis steidzās viņai nopakaļ. Kara ministrs, kurš kādurīt nāca ārā no Čering-krosas Dramonda, nokļuva pēkšņā un negaidītā saskarē ar viņas gaišību, kas ātrā solī gāja pa ielu, un, jāsaka, nokrita gar zemi. Lēdija Poula palīdzēja viņam piecelties, izteica cerību, ka viņš nav cietis un, iekams ministrs bija izdomājis, ko lai atbild, jau bija gabalā.

Gluži kā visas jaunas dāmas deviņpadsmit gadu vecumā lēdija Poula jūs­moja par dejām. Ballē viņa spēja dejot visas dejas pēc kārtas, ne uz brīdi neaiz- elsdamās, un nesaprata, kāpēc visi tik agri iet prom. — Tik gaudenu izrīkojumu saukt par balli ir smieklīgi! — viņa teica seram Volteram. — Mēs dejojām nieka trīs stundas! — Un viņa brīnījās par citu dejotāju slābanumu: — Nabadziņi! Man viņu žēl.

Par viņas veselību dzēra armija, flote un baznīca. Seru Volteru Poulu pastā­vīgi dēvēja par pašu laimīgāko cilvēku visā karaļvalstī, un sers Volters bija gluži tādos pašos ieskatos. Vintertones jaunkundze — nabaga bālā, slimā Vinter­tones jaunkundze — bija modinājusi viņā līdzjūtību, savukārt lēdija Poula, kas starot staroja allažīgā neparasti labas veselības un moža garastāvokļa mir­dzumā, izraisīja viņā jūsmīgu apbrīnu. Kad viņa netīšām notrieca gar zemi kara ministru, seram Volteram likās, ka tas ir labākais joks visā pasaulē, un viņš par to stāstīja visiem, kas gadījās ceļā. Zem četrām acīm viņš savai labajai draudzenei lēdijai Vinzelai atzinās, ka viņas gaišība ir tieši tāda sieva, kāda viņam vajadziga — tik gudra, tik mundra: viņā bija viss, ko vien varēja vēlē­ties. Sevišķi seru Volteru pārsteidza viņas gaišības neatkarīgie uzskati:

— Pagājušajā nedēļā viņa man teica, ka valdībai nevajagot sūtīt naudu un karaspēku Zviedrijas karalim — mēs pieņēmām tādu lēmumu, — bet labāk vajagot atbalstīt Portugāles un Spānijas valdības, lai pēc tam izmantotu šīs val­stis kā placdarmus karā pret Bonapartu. Viņai ir tikai deviņpadsmit gadu, bet viņa ir tik dziļi pārdomājusi visdažādākās lietas un nonākusi pie tik daudziem spriedumiem! Deviņpadsmit gadu vecumā viņa tik drosmīgi runā pretī valdī­bai! Es, protams, teicu viņas gaišībai, ka viņas vieta ir Parlamentā!

Lēdijā Poulā vienā personā apvienojās daiļuma, politikas, bagātības un maģijas valdzinājums. Londonas smalkās aprindas nešaubījās, ka viņai lemts kļūt par to spožāko zvaigzni. Viņa bija precējusies jau gandrīz trīs mēnešus — laiks do­ties ceļā, ko viņai bija lēmis Liktenis un smalkās aprindas. Tika izsūtīti ielū­gumi uz lepnu dineju, kas bija paredzēta janvāra otrajā nedēļā.

Pirmā dineja jaunās sievas karjerā ir nozīmīgs notikums, ar ko saistās mil­zums sīku raižu. Ar talantiem, kas palīdzēja viņai iemantot piekrišanu trijos gados, kas aizritējuši pēc skološanās beigām, vairs nav diezgan. Vairs nepietiek ar to, ka viņa izsmalcināti ģērbjas, nekļūdīgi izvēlas dārglietas, tērzē franciski, spēlē klavihordu un dzied. Tagad viņai jāpievēršas franču kulinārijai un franču vīniem. Lai arī citi noteikti neliegs viņai padomu šajās svarīgajās lietās, viņai jāvadās pēc pašas gaumes un nosliecēm. Viņa katrā ziņā apniecinās savas mātes piekoptās viesu uzņemšanas paražas un vēlēsies visu darīt citādi. Lon­donas smalkajās aprindās pierasts vakariņot viesos savas četras piecas reizes nedēļā. Kā lai jauna sieva — deviņpadsmit gadu veca un labi ja vispār spērusi kāju virtuvē — izdomā mielastu, kas pārsteigtu un ielīksmotu tik pārsātinātas aukslējas?

Otrām kārtām, kalpi. Jaunās sievas mājā visi sulaiņi ir jaunatnācēji. Ja kaut ko steidzami savajadzēsies — sveces, citas dakšiņas, biezu drānu, lai atnestu karstu zupas terīni, — vai viņi spēs to atrast? Lēdijai Poulai, apmetoties Hārlij- strītas 9. numurā, šīs grūtības trejkāršojās. Puse kalpotāju bija no Northempton- šīras — no viņas gaišības muižas (ireit-Hīzerdenā, — un puse bija nupat nolīgti Londonā; un visiem zināms, kāda milzīga atšķirība ir starp provinces kalpiem un Londonas kalpiem. Runa īsti nav par pienākumiem. Arī Northemptonšīrā kalpiem jāgatavo, jāberž, jāaizskrien un jāatnes — gluži tāpat kā Londonā. Nē, izšķirība drīzāk saistās ar to, kā šie pienākumi tiek veikti. Āre, teiksim, pro­vinces muižnieks Northemptonšīrā apciemo savu kaimiņu. Apciemojums ir beidzies, sulainis atnes muižnieka mēteli un palīdz viņam to uzvilkt. Šai brīdī ir gluži dabiski, ka sulainis godbijīgi apvaicājas par muižnieka sievas veselību. Muižnieks ne mazākajā mērā nejūtas aizskarts un arī pats uzdod dažus jau­tājumus. Iespējams, muižnieks ir dzirdējis, ka sulaiņa vecāmāte, dārzā šķīdama kāpostus, ir nokritusi un sasitusies, un viņš vēlas zināt, vai vecīte ir izveseļoju­sies. Muižnieks un sulainis dzīvo mazā pasaulītē un pazīst viens otru kopš bēr­nības. Turpretim Londonā nekas tāds nav iespējams. Londonas sulainis neuzsāk sarunas ar sava saimnieka viesiem. Viņam jāizskatās tā, it kā viņš vispār nezi­nātu, ka pasaulē ir tādas ērmības kā vecāsmātes un kāposti.

Hārlij-strītas devītajā numurā lēdijas Poulas provinces kalpi zaudēja sirds­mieru, visu laiku baidīdamies kļūdīties un nekad nezinādami, kā ir pareizi. Pat viņu valoda tika atzīta par aplamu un izmēdīta. Northempšīras izruna Londo­nas kalpiem ne vienmēr bija saprotama (gan jāteic, ka tie arī pārlieku necentās saprast), un provinces kalpi lietoja tādus vārdus kā stiķenes, sparguļi un kaķe- nīce, kaut arī viņiem vajadzētu sacīt ērkšķogas, sparģeļi un kaķene.

Londonas kalpi uzjautrinājās, izspēlēdami ar provinces kalpiem jokus. Viņi iedeva jauniņajam sulainim Alfrēdam šķīvjus ar riebīgu, netīru ūdeni, apgal­vodami, ka tā ir franču zupa, kas vakariņās jāpasniedz visiem, kas sēdēs pie saimes galda. Bieži viņi lika provinces kalpiem nodot ziņas miesnieka zēnam, maizniekam un laternu uzraugam. Šīs ziņas bija pilnas ar londoniešu vārdiņiem, un provinces kalpi no tām nesaprata ne tik, cik melns aiz naga, toties mies­nieka zēns, maiznieks un laternu uzraugs gan lieliski saprata, kādas nejaukas rupjības viņiem saka. Reiz, izdzirdējis ziņu, ar ko pie viņa bija ieradies Alfrēds, miesnieka zēns iešāva viņam pa aci, bet Londonas kalpi, paslēpušies pielieka­majā kambarī, smējās, vēderus turēdami.

Saprotams, provinces kalpi nikni sūdzējās lēdijai Poulai (kuru pazina visu savu mūžu) par to, kā viņus tramda, un lēdija Poula satriekta atskārta, ka vecie draugi viņas jaunajās mājās jūtas nelaimīgi. Taču viņai trūka pieredzes un viņa nezināja, ko lai iesāk. Viņa ne mirkli nešaubījās, ka provinces kalpi runā tais­nību, bet baidījās ar savu iejaukšanos padarīt visu vēl sliktāku.

Ko man darīt, ser Volter? — viņa jautāja.

Ko darīt? — sers Volters pārsteigts atjautāja. — Neko. Atstājiet visu Stī- vena Blcka ziņā. Kad Stivens Bleks būs ar viņiem aprunājies, visi būs rāmi kā jēri un saticīgi kā melnie strazdi.

Pirms laulībām seram Volteram bija tikai viens kalps — Stīvens Bleks, un sera Voltera paļāvība uz viņu nudien nepazina robežu. Hārlij-strītā numur de­viņi viņu sauca par virssulaini, taču viņa pienākumi bija daudz plašāki nekā jebkuram parastam virssulainim: Stīvens Bleks sera Voltera uzdevumā runāja ar baņķieriem un advokātiem, viņš pētīja lēdijas Poulas īpašumu pārvaldnieku atskaites un ziņoja seram Volteram par to, ko tajās bija atradis, viņš gluži pēc sava prāta nolīga kalpus un strādniekus, viņš izrīkoja to darbu un maksāja rē­ķinus un algas.

Protams, daudzās mājās ir kalpotājs, kuram, pateicoties viņa asajam prā­tam un spējām, dota lielāka vara, nekā citkārt mēdz būt. Taču Stīvena gadījumā tas viss bija vēl neparastāk, tāpēc ka Stīvens Bleks bija nēģeris. Es saku "nepa­rasti", jo vai tad visbiežāk nav tā, ka nēģeris starp saimes ļaudīm stāv uz paša zemākā pakāpiena? Lai cik arī čakls viņš ir? Lai cik gudrs? Tomēr Stīvenam Ble- kam kaut kādā veidā bija izdevies nepakļauties šim vispārējam likumam. Tiesa gan, viņam bija zināmas dabiskas priekšrocības: glīta seja un stalts, labi veidots augums, un viņam nekādā ziņā nenāca par ļaunu tas, ka viņa saimnieks bija politiķis, kas ar prieku pauda pasaulei savas liberālās idejas, uzticēdams saim­niecības un darījumu vadību melnādainam kalpam.

Citi kalpi bija mazliet pārsteigti, kad izrādījās, ka viņus izrīkos melnādainis — daudzi 110 viņiem tādus cilvēkus vispār ne acīs nebija redzējuši. Daži sākumā sliecās paust sašutumu un citiem apgalvoja — ja šis uzdrošināsies viņus ko­mandēt, tad dzirdēs ļoti rupju atbildi. Taču, lai kādi arī bija viņu nodomi, visi atklāja, ka Stīvena klātbūtnē viņiem nekas tāds ne prātā nenāca. Viņa nopiet­nais vaigs, valdonīgums un pārdomātie norādījumi gluži dabiski vedināja da­rīt, ko viņš lika.

Miesnieka zēns, maiznieks, laternu uzraugs un citi Hārlij-strītas kalpu jau­nie paziņas no paša sākuma izrādīja par Stīvenu milzīgu interesi. Viņi iztaujāja Hārlij-strītas kalpus par Stīvena dzīves paražām. Ko viņš ēd un ko dzer? Ar ko viņš ir draugos? Kurp viņš dodas, ja viņam tiek dota iespēja iet, kur viņš vēlas? Kad Hārlij-strītas kalpi atbildēja, ka Stīvens brokastīs ēd trīs vārītas olas, labs viņa draugs ir kara ministra kambarsulainis velsietis un vakar viņš bijis Vopingā, kur tika rīkota kalpu balle, miesnieka zēns, maiznieks un laternu uzraugs bija ļoti priecīgi par šīm ziņām. Hārlij-strītas kalpi apvaicājās, kālab viņi vēlējušies to zināt. Miesnieka zēns, maiznieks un laternu uzraugs bija gluži vai satriekti. Vai tiešām Hārlij-strītas kalpi nezina? Nē, Hārlij-strītas kalpi nezināja. Mies­nieka zēns, maiznieks un laternu uzraugs paskaidroja, ka jau gadiem Londonā klīst baumas, ka Stīvens Bleks īstenībā nemaz nav virssulainis. Viņš esot slepens Āfrikas princis, milzīgas valsts troņmantinieks, un visi labi zināja, ka tiklīdz viņam apniks būt virssulainim, viņš atgriezīsies dzimtenē un apprecēs princesi, tikpat melnu kā viņš pats.

Pēc šī atklājuma Hārlij-strītas kalpi sāka ar acs kaktiņu vērot Stīvenu un vienbalsīgi nosprieda, ka tas ir vairāk nekā ticami. Tik tiešām, vai tad viņu pašu paklausība Stīvenam nav vislabākais pierādījums? Maz ticams, ka tik neat­karīgi un savā garā lepni angļi atzītu melnādaina autoritāti, ja bez priekšā teik­šanas nejustu cieņu un bijību, ko vienkārši cilvēki izjūt pret karali!

Stīvens Bleks par šiem aizraujošajiem prātojumiem neko nezināja. Viņš, uzcītīgi kā vienmēr, veica savus pienākumus. Viņš turpināja spodrināt sudrabu, mācīja sulaiņiem service a la frantļaise, strostēja pavārus, pasūtināja ziedus, galdautus, nažus un dakšiņas un darīja tūkstoš un vienu darbu, kas jāpaveic, lai sagatavotu māju un kalpus svarīgam lepnas dinejas vakaram. Kad tas pēdīgi pienāca, viss bija tik lielisks, cik vien ar viņa atjautu bija iespējams panākt. Ne­skaitāmas vāzes ar oranžērijas rozēm stāvēja salonā un ēdamistabā, un rindo­jās gar kāpnēm. Galds bija klāts ar smagu, baltu damasta galdautu un mirdzēja no visa tā spožuma, ko spēja dāvāt sudrabs, stikls un sveču gaisma. Pie sienām karājās divi lieli Venēcijas stikla spoguļi — pēc Stīvena norādījumiem tie bija novietoti viens otram pretī, un to atspulgi dubultoja, trijkāršoja un dubulti trijkāršoja sudraba, stikla un sveču mirdzumu, un, kad viesi beidzot apsēdās pie galda, likās, tie maigi saplūst ar žilbinošo, zeltaino gaismu gluži kā svētu ļaužu saime debesu godībā.

Galvenais no viesiem bija misters Norels. Kāds pretstats tam laikam, kad viņš bija tikko ieradies Londonā! Toreiz viņu neviens nepazina — viņš nebija nekas, bet tagad viņš sēdēja starp šīs zemes varenajiem un tie viņam izdabāja! Pārējie viesi pastāvīgi vērsās pie viņa ar piezīmēm un jautājumiem, un likās visnotaļ iepriecināti, saņemot no viņa strupas, nelaipnas atbildes: — Nezinu, kas viņš tāds ir, — vai: — Man nav bijis tas gods pazīt šo džentlmeni, — vai: — Nekad neesmu tur bijis.

Kādu daļu mistera Norela saviesīgo sarunu — interesantāko daļu — savā pārziņā ņēma misters Drolaits un misters Laselzs. Tie sēdēja viņam pa abi roki un nepagurdami klāstīja ap galdu sēdošajiem viņa ieskatus par moderno ma­ģiju. Maģija bija tāvakara sarunu iecienītākā tēma. Nonākuši gan Anglijas vienīgā burvja, gan viņa burvestību slavenākā objekta sabiedrībā, viesi nespēja ne domāt, ne runāt par kaut ko citu. Itin drīz viņi ņēmās apspriest neskaitāmos paziņojumus par veiksmīgu buršanu, kas pēc lēdijas Poulas augšāmcelšanās pienāca no visiem valsts nostūriem.

Liekas, vai katrā provinces avīzē bijuši divi vai trīs raksti, — piekrita lords Kāselrejs. — Es vakar "Bātas Hronikā" lasīju par kādu Gibonsu no Milsom- strītas, kurš pamodies nakts vidū, dzirdēdams, ka viņa mājā ielauzušies zagļi. Cik noprotams, šim cilvēkam pieder liela burvestību grāmatu bibliotēka. Viņš lika lietā kādus viņam zināmus buramvārdus un pārvērta kramplaužus par pelēm.

Tiešām? — vaicāja misters Kanings. — Un kas notika ar pelēm?

Visas samuka alās aiz sienu paneļiem.

Ha! — nicīgi noteica misters Laselzs. — Ticiet man, lord, tur nebija nekādas maģijas. Gibonss izdzirdēja troksni, nobijās no laupītājiem, noskaitīja buramvārdus, atvēra durvis un ieraudzīja — nevis kramplaužus, bet peles. Pa­tiesībā peles vien tur visu laiku arī bija. Visi šie pastāsti galu galā izrādās meli. Linkolnā dzīvo kāds neprecēts garīdznieks un viņa māsa, uzvārdā Malpasi; viņi ir ķērušies pārbaudīt visus šos šķietamos burvestību gadījumus un līdz šim nevienā no tiem nav atklājuši ne kripatas patiesības.

Viņi ļoti apbrīno misteru Norelu, gan garīdznieks, gan māsa! —jūsmīgi turpināja misters Drolaits. — Viņi tā priecājas, ka ir atradies cilvēks, kas apņē­mies atjaunot cēlo angļu maģijas mākslu! Viņiem šķiet neciešami, ka citi var stāstīt melus un apgalvot, ka atdarina viņa dižos sasniegumus! Viņi neieredz to, ka citi iztaisās par tikpat svarīgām personām kā misters Norels! Viņi to uzlūko par personisku apvainojumu! Misters Norels bija tik laipns, ka darīja viņiem zināmus dažus nemaldīgus līdzekļus, kā pilnīgi droši var pārliecināties, ka visi šie apgalvojumi ir melīgi, un misters Malpass kopā ar misis Malpasu savā faetonā braukā apkārt un atmasko visus šos viltvāržus!

Manuprāt, mister Laselz, jūs pret Gibonsu esat pārāk augstsirdīgs, — savā allažīgajā pedantiskajā tonī ierunājās misters Norels. — Nebūt nav pierā­dīts, ka viņš ar savu melīgo paziņojumu nācis klajā bez ļaunprātības. Pirmkārt viņš meloja par savu bibliotēku. Es aizsūtīju Čaildermasu to apskatīt, un Čail­dermass ziņoja, ka tur nav nevienas grāmatas, kas būtu vecāka par 1760. gadu. Nekam nederīgas sēnalas! Pilnīgi nekam nederīgas!

Tomēr mums jācer, — misteram Norelam bilda lēdija Poula, — ka šis garīdznieks un viņa māsa drīz atklās kādu tiešām spējīgu burvi — kādu, kas varētu jums palīdzēt, ser.

Ā! Bet tādu nav! — iesaucās Drolaits. — Neviena paša! Jūs taču zināt, lai paveiktu savus neparastos burvju darbus, misters Norels gadu gadiem noslēg­tībā lasīja grāmatas. Ak vai, šāda ziedošanās dzimtenes labuma dēļ ir liels re­tums! Varu jums apgalvot — vairāk neviena burvja Anglijā nav!

Tomēr garīdzniekam un viņa māsai nevajag pārtraukt meklējumus,— mudināja viņas gaišība. — Es pēc savas pieredzes zinu, cik lielas pūles prasa viens vienīgs burvju darbs. Padomājiet, cik labi būtu, ja misteram Norelam at­rastos kāds palīgs!

Labi gan, taču tas ir maz ticams, — atteica misters Laselzs. — Malpasi nav atraduši neko tādu, kas ļautu domāt, ka šāds cilvēks ir.

Bet jūs pats, mister Laselz, taču sacījāt, ka viņi nemaz nemeklē! — iebilda lēdija Poula. — Viņu mērķis līdz šim bijis atmaskot viltus burvjus, nevis meklēt jaunus. Viņi itin viegli varētu, braukādami apkārt savā faetonā, katrā pilsētiņā pataujāt, vai kāds nenodarbojas ar maģiju, vai kādam nav bibliotēka. Nešau­bos, ka viņi itin labprāt to darītu. Viņi priecātos, ja ar savām pūlēm varētu jums palīdzēt, ser. — (Tas bija teikts misteram Norelam.) — Bet mēs visi cerēsim, ka viņu meklējumi drīz vainagosies panākumiem — jūs droši vien jūtaties maz­liet vientuļš.

Laiks nestāvēja uz vietas, un drīz daudzmaz pieņemama daļa no apmēram piecdesmit ēdieniem bija notiesāta un sulaiņi aiznesa prom to, kas bija palicis pāri. Dāmas devās prom, un kungi palika baudīt vīnu. Taču kungi nomanīja, ka cits cita sabiedrībā šoreiz nejūtas tik patīkami kā parasti. Viss, ko viņi vēlē­jās pateikt par maģiju, bija pateikts. Tenkas par paziņām un pat par politiku garlaikoja. Ātri vien viņi noprata, ka visvairāk vēlētos atkal skatīt daiļo lēdiju Poulu, un pavēstīja seram Volteram — jā, tas drīzāk bija paziņojums, nevis jautājums, — ka viņš ir noilgojies pēc savas sievas. Sers Volters atbildēja, ka tā nemaz nav. Taču tas nebija pieļaujams; visiem zināms, ka jaunlaulāti džentlmeņi ne brīdi nav laimīgi bez savām sievām; pati īsākā prombūtne sagandē jaunā vīra garastāvokli un traucē gremošanai. Sera Voltera viesi jautāja cits citam, vai viņiem nešķiet, ka namatēvs izskatās žultains, un bija vienisprātis, ka izskatās gan. Viņš to noliedza. Ā, tātad viņš izliekas nebēdnīgs? Labi, labi. Tomēr ar ne­apbruņotu aci redzams, ka ar viņu nebūt nav labi. Kungi apžēlosies un pie­kritīs piebiedroties dāmām.

Stīvens Bleks stāvēja stūrī pie bufetes un noskatījās, kā džentlmeņi aiziet. Ēdamistabā palika trīs sulaiņi —Alfrēds, Džefrijs un Roberts.

Vai mums iet un pasniegt tēju, mister Blek? — nevainīgi vaicāja Alfrēds.

Stīvens Bleks pacēla vienu slaiku pirkstu par zīmi, ka viņiem jāpaliek savās vietās, un mazliet sarauca pieri, pavēlēdams ciest klusu. Viņš pagaidīja, lidz vairs nešaubījās, ka džentlmeņi neizdzirdēs, un tad izsaucās:

Dieva dēļ, kas jums visiem šovakar lēcies? Alfrēdi Es zinu, ka tev bieži nav iznācis apkalpot šādu sabiedrību, bet tas nav iemesls aizmirst visu, kas tev ir mācīts! Mani pārņēma šausmas, redzot tavu trulprātību!

Alfrēds murmināja atvainošanās vārdus.

Lords Kāselrejs lūdza, lai tu viņam atnes irbītes ar trifelēm. Es pats savām ausīm dzirdēju! Un ko atnesi tu? Zemeņu želeju! Par ko tu tai brīdī domāji?

Alfrēda atbilde bija grūti saprotama, un tajā varēja izšķirt tikai vienu vārdu: "pārbijies".

Tu biji pārbijies? No kā?

Man likās, ka aiz viņas gaišības krēsla stāv kaut kāda savāda persona.

Alfrēd, ko tu te runā?

Gara auguma cilvēks ar mirdzošu sudraba matu ērkuli, ģērbies zaļos svārkos. Viņš bija noliecies un skatījās viņas gaišībai sejā. Un tad viņš vienā mirklī nozuda.

Alfrēd, paskaties uz to istabas galu!

Jā, mister Blek.

Ko tu redzi?

Aizkarus, mister Blek.

Un ko vēl?

Svečturi.

Zaļi samta aizkari un svečturis ar degošām svecēm. Lūk, Alfrēd, tas arī bija tavs svešinieks zaļos svārkos un ar sudraba matiem. Viss, tagad ej Sisijai palīgā salikt vietā traukus un turpmāk vairs neuzvedies tik ģeķīgi. — Stīvens

Bleks pievērsās nākamajam sulainim. — Džefrij! Tu nebiji nenieka labāks par Alfrēdu. Varu apzvērēt, ka tavas domas bija kaut kur pavisam citur. Ko tu vari teikt sev par attaisnošanu?

Nabaga Džefrijs uzreiz nespēja atrast vārdus atbildei. Viņš strauji mirk­šķināja acis un maidzīja lūpas, un visādā ziņā uzvedās kā cilvēks, kurš cenšas nedot vaļu raudām.

Piedodiet, mister Blek, bet tā mūzika sajauca man prātus.

Kāda mūzika? — nesaprata Stīvens. — Nekādas mūzikas nebija. Āre! Klausies! Salonā sāk spēlēt stīgu kvartets. Līdz šim viņi saviem instrumentiem pat nepieskārās.

Ak, nē, mister Blek! Es runāju par to stabuli un vijoli, kas blakus istabā spēlēja visu laiku, kamēr lēdijas un džentlmeņi sēdēja pie galda. Ak, mister Blek! Es vēl nekad mūžā needmu dzirdējis tik skumju mūziku! Man likās, ka man sirds pārtrūks pušu!

Stīvens pilnīgā neizpratnē skatījās uz padoto.

Es tevi nesaprotu, Džefrij, — viņš teica. — Te nebija nekādu stabuļu un vijoļu. — Tad viņš pagriezās pret pēdējo sulaini, plecīgu, tumšmatainu vīru vecumā ap četrdesmit. — Un tu, Robert! Es pat nezinu, ko lai par tevi saku! Vai mēs ar tevi vakar nerunājām?

Runājām, mister Blek.

Vai es tev neteicu, cik ļoti ceru, ka tu rādīsi pārējiem priekšzīmi?

Teicāt, mister Blek.

Un tomēr tu vismaz pusduci reižu piegāji pie loga! Kas tev bija uznācis? Lēdija Vinzela raudzījās apkārt pēc kāda, kas viņai atnestu tīru glāzi. Tavs darbs bija neatiet no galda un apkalpot viņas gaišības viesus, nevis ķīķerēt pa logu.

Piedodiet, mister Blek, bet pie loga klauvēja.

Klauvēja? Kas klauvēja?

Zari, kas sitās pret stiklu, mister Blek.

Stīvens Bleks neiecietīgi atmeta ar roku.

Robert, šīs mājas tuvumā nav neviena koka! Un tu to lieliski zini!

Man rādījās, ka ap māju izaudzis mežs.

Ko? — iekliedzās Stīvens.