Džonatans Streindžs un misters Norels

1 Hartfjū bibliotēka

I806. gada rudens/1807. gada janvāris

Ne tik sknos laikos Jorkas pilsētā darbojās burvju biedrība. Katra mēneša tre­šajā trešdienā burvji sanāca kopā un lasīja biedriem priekšā garus, garlaicīgus ziņojumus par Anglijas maģijas vēsturi.

Viņi bija burvji un džentlmeņi, proti, viņi nekad nebija ar maģiskiem paņē­mieniem kādam kaitējuši, — tiesa, arī neko labu viņi savā mūžā nebija izdarī­juši. Vispār, ja runājam atklāti, neviens no šiem burvjiem ne reizi neko nebija uzbūris, ne lapiņa kokā no viņu burvestībām nebija nodrebējusi, neviens pu­teklītis nebija nosēdies citā vietā, ne matiņš nebija nokritis kādam no galvas. Tomēr, neņemot vērā šo niecīgo atrunu, .šie džentlmeņi bija izdaudzināti par gudrākajiem un zinīgākajiem Jorkšīras burvjiem.

Kāds ievērojams burvis par saviem amatbrāļiem izteicies šādi: "…tie lauza un dauza savas galvas, lai tajās iedzītu kaut pašu niecīgāko zināšanu kripatiņu, toties uz ķīviņiem un riešanos nepavisam nav mudināmi", [1] un )orkas burvji gadu gadiem bija apliecinājuši, cik patiesi ir šie vārdi.[1] Džonatans Streindžs. "Angļu maģijas vēsture un prakse", 1. sēj., 2. nod. Džona Mareja apgādā, Londona, 1816.

Tūkstoš astoņi simti sestā gada rudenī biedrība piedzīvoja pieaugumu kāda Džona Segunda personā. Pirmajā sanāksmē, uz ko misters Segunds ieradās, viņš cēlās kājās un uzrunāja godājamo publiku. Vispirms viņš veltīja cildinošus vār­dus biedrības spožajai vēsturei, uzskaitīdams neskaitāmos slavenos burvjus un vēsturniekus, kas agrākos laikos bijuši biedrības locekļi; tad lika noprast, ka pats apmeties ļorkā ne mazu tiesu tāpēc, ka zinājis par šādas biedrības pastāvēšanu. Ziemeļu burvji, viņš klausītājiem atgādināja, allaž baudījuši lielāku cieņu nekā to kolēģi dienvidos. Misters Segunds vēstīja, ka daudzus gadus studējis maģiju un zinot ikkatra senatnes dižā burvja dzīves gājumu. Viņš lasot visas jaunās ma­ģijai veltītās publikācijas un arī pats esot devis savu pieticīgo artavu to skaita kuplināšanā, taču pēdējā laikā viņam nedodot mieru kāds jautājums: kāpēc par lieliem maģiskiem sasniegumiem var lasīt vienīgi grāmatās? Kāpēc tos vairs neredz uz ielas un par tiem neraksta avīzēs? Misteram Segundam no tiesas gri­bētos saprast, kā viņš izteicās, kāpēc mūslaiku burvji nespēj demonstrēt bur­vestības, par kurām tie raksta? īsi sakot, viņš gribēja zināt, kāpēc Anglijā vairs neviens nebur.

Vai vispār pasaulē ir kāds vēl vairāk nodrāzts jautājums? Katrs angļu bērns agri vai vēlu par to prašņā savai guvernantei, savam skolotājam vai vecākiem,— tomēr Jorkas biedrības augsti mācītajiem locekļiem nepavisam nepatika to dzirdēt, un, āre, kāpēc: arī viņi nejaudāja uz to atbildēt.

Jorkas biedrības prezidents (kura vārds bija doktors Fokskāstls) pagriezās pret Džonu Segundu un paskaidroja, ka viņa jautājums ir visnotaļ aplams:

— Tas liek domāt, ka burvjiem ir gluži vai pienākums burt, — bet tās ir muļķības! Jūs taču, man gribētos cerēt, neuzskatāt, ka botāniķu uzdevums ir izdomāt jaunas puķes? Ka astronomiem jāpieliek visas pūles, lai mainītu zvaigžņu kārtību? Burvji, mister Segund, pēta senatnē pielietotās burvestības. Kāpēc no viņiem vajadzētu prasīt ko citu?

Kāds vecīgs džentlmenis ar blāvi zilām acīm un blāvos toņos ieturētām drā­nām (viņu sauca vai nu Hārts, vai Hants — kā īsti, to misteram Segundam nekādi neizdevās saklausīt) blāvi izsacījās, ka patiesībā neesot nekādas nozīmes, vai kāds ko prasa vai neprasa. Džentlmeņi nebur. Par būrējiem uzdodas ielas pes- teļnieki, kas tā izmāna bērniem viņu pēdējos penijus. Maģija (praktiskā nozīmē) ir stipri degradējusies. Tā apgrozās nelāgā sabiedrībā, brāļojas ar neskūtiem zodiem, čigāniem, kramplaužiem; tā uzturas šaubīgās būdelēs aiz netīriem, dzel­teniem aizkariem. Nē, nē! Džentlmeņi nebur. Džentlmeņiem piedien studēt ma­ģijas vēsturi (vai gan var būt vēl cildenāka nodarbe!), taču buršana nav viņiem domāta. Vecīgais džentlmenis apveltīja misteru Segundu ar blāvu, tēvišķu ska­tienu un izteica cerību, ka misters Segunds nemēģinot skandēt buramvārdus.

Misters Segunds piesarka.

Tomēr ievērojamajam burvim jau atkal bija taisnība: divi burvji — šai gadī­jumā doktors Fokskāstls un misters Hants vai Hārts — nevar būt vienprātīgi, ja divi citi nav tieši pretējos ieskatos. Vairāki sanākušie džentlmeņi piepeši atskārta, ka ar sirdi un dvēseli piekrīt misteram Segundam un visā maģijas stu­diju jomā nav nekā svarīgāka par praktisko maģiju. Visdedzīgāk misteru Segundu atbalstīja kāds misters Hanifūts — patīkams, draudzīgs, gadus piecdesmit pie­cus vecs džentlmenis ar sarkanu seju un sirmiem matiem. Kad domstarpības kļuva asākas un doktors Fokskāstls sāka raidīt pret misteru Segundu arvien dzē­līgāka sarkasma šautras, misters Hanifūts vairākas reizes pieliecās viņam klāt un čukstēja ausī mierinošus vārdus, piemēram:

Neliecieties zinis, ser! Es visnotaļ esmu jūsu pusē, — un: — Jums ir pil­nīga taisnība, ser, neklausieties, ko viņi tur runā! — vai: — Jūs trāpījāt kā nag­lai uz galvas! Tik tiešām, ser! Mēs visu laiku netikām ne no vietas, jo nebijām uzdevuši īsto jautājumu. Tagad ar jūsu palīdzību mēs paveiksim lielas lietas!

Šiem laipnajiem vārdiem būtu grūti atrast pateicīgāku klausītāju: spīvā pretestība bija Džonu Segundu acīm redzami satriekusi.

Baidos, ka laikam iznāca neveikli, — viņš čukstēja misteram Hanifū- tam. — Es nudien tā negribēju. Biju cerējis izpelnīties šo džentlmeņu labvēlību.

Vispirms misters Segunds sliecās ļauties nomāktībai, taču kāda sevišķi ne­novīdīga doktora Fokskāstla izteika modināja viņa sašutumu.

Šis džentlmenis, — doktors Fokskāstls uzstājās, urbdamies misterā Se- gundā ar saltu skatienu, — cik noprotams, vēlētos, lai mūs piemeklē Mančes­tras burvju biedrības skumjais liktenis!

Misters Segunds pašķieba galvu tuvāk misteram Hanifūtam un bilda:

Nebiju gaidījis, ka Jorkšīras burvji būs tik stūrgalvīgi. Ja reiz Jorkšīrā ma­ģijai nav draugu, kur tad lai tos meklē?

Mistera Hanifūta laipnība pret misteru Segundu nebeidzās reizē ar sanāk­smes beigām. Viņš ielūdza misteru Segundu uz vakariņām savā Haipītergeitas namā patīkamā Hanifūta kundzes un triju daiļu meitu sabiedrībā, un misters Segunds, būdams vientuļš un nepavisam ne bagāts džentlmenis, ar lielāko prieku ielūgumu pieņēma. Pēc vakariņām Hanifūtas jaunkundze spēlēja klavihordu un Džeinas jaunkundze dziedāja itāliešu valodā. Nākamajā dienā Hanifūta kun­dze savam vīram bilda, ka Džons Segunds esot tieši tāds, kādam jābūt džentl­menim, taču var gadīties, ka nekur tālu viņš tā netiks: būt pieticīgam, klusam un labsirdīgam šoslaikus neesot moderni.

Ļoti drīz abi džentlmeņi kļuva par lieliem draugiem. Nepagāja necik daudz laika, un misters Segunds ik nedēļu divus vai trīs vakarus viesojās Haipītergeitā.

Ja nams bija pilns jaunu ļaužu, pats par sevi saprotams, sākās dejas. Tas viss bija ļoti jauki, taču daudzreiz misters Hanifūts kopā ar misteru Segundu neuzkrī­toši aizlavījās, lai divatā spriestu par vienīgo tematu, kas patiešām nodarbināja abu domas: kāpēc Anglijā vairs neviens nebur? Tomēr, lai cik ilgi un aizrautīgi viņi sprieda (nereti līdz pulksten diviem trijiem naktī), atbilde uz šo jautājumu kā nedevās, tā nedevās rokā, un varbūt par to nemaz nevajadzētu brīnīties: liels skaits burvju, senatnes pētnieku un zinību vīru par to pašu lauzījuši galvas jau vairāk nekā divus gadu simteņus.

Misters Hanifūts bija stalts, dzīvespriecīgs un smaidīgs džentlmenis, kam ne­kad neaptrūkās dzīves spara un allaž gribējās kaut ko darīt vai briedināt kādu nodomu, bet reti gadījās apsvērt, vai tas tiešām ir nepieciešams. Mistera Segunda uzjundītais jautājums viņam lika atminēties dižos viduslaiku burvjus, [2] kuri, sadūrušies ar šķietami nepārvaramām grūtībām, sēdās seglos un uz gadu un vienu dienu aizceļoja, padomam paņemdami līdzi pāris kalpus no elfu cilts, un atgriezdamies viņi allaž zināja, kas darāms. Misters Hanifūts sacīja misteram Segundam, ka, pēc viņa domām, vislabāk būtu līdzināties šiem senatnes dižga­riem: daži no viņiem devās uz pašiem tālākajiem Anglijas, Skotijas un Īrijas apvidiem (tur maģija ir visblīvākā), citi pavisam izjāja no šīs pasaules, un mūs­laikos vairs neviens nezina, kurp īsti viņi devās un ko tur darīja. Tik ļoti tālu misters Hanifūts nemudinot doties — patiesībā viņš vispār nevēloties ceļot tālu, tāpēc ka bija ziema un ceļi vienkārši briesmīgi, tomēr viņš bija pilnīgi pārliecināts: kaut kur jādodas un kādam jālūdz padoms. Kā viņš misteram Segundam izteicās — viņi abi savos spriedumos sākot atkārtoties; ai, kā nāktu par labu, ja kāds paskatītos ar svaigu aci! Taču, kurp doties, kam prasīt, neviens nezināja, un misters Hanifūts pagalam izsamisa; bet tad viņš atcerējās par otru burvi.[1] Pareizāk būtu viņus dēvēt par aureātiem jeb Zelta laikmeta burvjiem.

Pirms dažiem gadiem līdz Jorkas biedrībai bija atklīdušas runas, ka Jorkšīrā esot vēl kāds burvis. Šis džentlmenis dzīvojot ļoti nomaļā grāfistes nostūrī un (āre, āre) dienu un nakti savā lieliskajā bibliotēkā studējot retus maģijas trak­tātus. Doktors Fokskāstls bija izdibinājis, kā burvi sauc un kur viņš atrodams, un aizrakstījis pieklājīgu vēstuli, uzaicinādams otru burvi kļūt par Jorkas biedrības locekli. Otrs burvis savā atbildes vēstulē bija pateicies par lielo godu un paudis lielu nožēlu: viņš nudien nevarot — Jorka no Hartfjū abatijas esot tik tālu — nelādzīgie ceļi — darbs, ko viņš nekādā ziņā nevarot atstāt novārtā, — utt„ u.tjpr.

Visi Jorkas burvji bija apskatījuši vēstuli un šaubījušies, vai no cilvēka ar tik sīku rokrakstu maz var iznākt puslīdz vērā ņemams burvis. Pēc tam — mazliet skumdami par lielisko bibliotēku, ko viņi tā arī neredzēs, — džentlmeņi domas par otru burvi izmeta no galvas. Tomēr misters Hanifūts misteram Segundam sacīja tā: jautājums "Kāpēc Anglijā vairs neviens nebur?" ir tik svarīgs, ka būtu liela aplamība neizmantot itin visas iespējas. Kas zina, varbūt otrs burvis pateiks kaut ko noderīgu. Tā nu viņš sēdās un rakstīja, ka viņš un misters Segunds jutīsies ļoti pagodināti, ja tiks pieņemti trešajā otrdienā pēc Ziemsvētkiem pulksten pustri­jos pēc pusdienas. Ļoti drīz pienāca atbilde; misters Hanifūts, atkal reiz aplieci­nādams savu laipnību un labo sirdi, tūdaļ ataicināja pie sevis misteru Segundu un parādīja vēstuli. Otrs burvis sīkā rokrakstā pauda, ka ļoti priecāsies par iepa­zīšanos. Ar to pietika. Misters Hanifūts ļoti nopriecājās un, lieki nekavēdamies, aizsteidzās pateikt kučierim Votersam, kad būs vajadzīga kariete.

Misters Segunds palika sēžam ar vēstuli rokā. Viņš lasīja: "…atzīšos, ka man nav līdz galam skaidrs, ar ko esmu izpelnījies šo negaidīto godu. Grūti apjaust, kāpēc lai Jorkas burvji, kam ir tā lielā laime uzturēties sev līdzīgo sabiedrībā un bagātināties ar to neizmērojamo gudrību, pēkšņi vēlētos apspriesties ar tādu vientuļu zinību vīru kā es…"

Vēstulē jautās viegls sarkasms; likās, rakstītājs ik vārdā zobojas par misteru Hanifūtu. Misters Segunds ar atvieglojumu noģida, ka misters Hanifūts laikam to nebija pamanījis, citādi tik pacilāts nebūtu aiztraucies uzmeklēt Votersu. Vispārīgi ņemot, šī vēstule bija ļoti nelaipna, un misters Segunds sāka šaubīties, vai viņam maz vairs gribas palūkoties uz otru burvi. Ak, kā nu būs, tā būs, viņš nodomāja, man jābrauc, tāpēc ka misters Hanifūts to vēlas, — un galu galā, kas slikts no tā var iznākt? Iepazīsimies ar viņu un būsim vīlušies, tas arī viss.

Dienu pirms ciemos braukšanas stipri lija; kailajos, brūnajos laukos vīdēja nelīdzenas lāmas; slapjie jumti spīdēja kā auksti akmens spoguļi; mistera Hani­fūta kariete ripoja cauri pasaulei, kurā dzedri pelēkas debesis aizņēma daudz lielāku tiesu nekā parasti, turpretim cietas, drošas zemes bija daudz mazāk.

Misters Segunds jau kopš paša pirmā vakara bija vēlējies iztaujāt misteru Hanifūtu par Mančestras Mācīto burvju biedrību, ko toreiz bija pieminējis dok­tors Fokskāstls. Nu viņš savu jautājumu uzdeva.

Tā bija ļoti nesen nodibināta biedrība, — misters Hanifūts stāstīja, — un tās locekļi bija paši nabadzīgākie garīdznieki, advokāti, pensionēti manu­faktūru īpašnieki, kas cik necik samācījušies latīņu valodu, godājami agrākie tirgotāji, aptieķnieki un tā joprojām: par viņiem visiem varētu sacīt — pa pusei džentlmeņi. Man ir aizdomas, ka tad, kad viņu biedrība izjuka, doktors Foks­kāstls bija priecīgs, — viņš neieskata, ka šādām personām pieļaujams kļūt par burvjiem. Bet man jums jāteic, ka viņu vidū bija vairāki visai gudri cilvēki. Viņi, tāpat kā jūs, jau no paša sākuma vēlējās atdzemdināt praktisko maģiju. Ieraduši rīkoties lietišķi, viņi dzīrās maģijai piemērot saprāta un zinātnes principus — gluži tāpat, kā bija tos piemērojuši savos amatos. Viņi to dēvēja par "racionālo taumaturģiju". Kad nekas neizdevās, viņi jutās vīlušies. Nu, viņus grūti par to vainot, bet, ļaudamies sarūgtinājumam, viņi nonāca visdažādākajās pretišķībās. Viņi sāka domāt, ka pasaulē maģijas nav un vispār nekad nav bijis. Apgalvoja, ka visi aureātu burvji bijuši krāpnieki vai paši pievīlušies, savukārt karali Kraukli izgudrojuši ziemeļangļi: tie šādi cerējuši paglābties no dienvidnieku tirānijas (paši dzīvodami ziemeļu novadā, mančestrieši tādas lietas spēja saprast). O, viņi reizēm sprieda ļoti asprātīgi — žēl, aizmirsu, kā tika izskaidroti elfi. Biedrība, kā jau es jums sacīju, izjuka, un viens no viņiem — liekas, vārdā Obrijs, — gra­sījās to visu aprakstīt un publicēt, taču, kad vajadzēja ķerties pie darba, viņam uznāca nepārvarama melanholija, un viņš tā arī nespēja sasparoties un pa­ņemt rokā spalvu.

Nabags, — misters Segunds līdzjūtīgi noteica. — Varbūt pie visa vainīgs šis laikmets. Vai jums, ser, nešķiet, ka šis gadsimts it nemaz nav piemērots ma­ģijai un zinātnei? Tirgotāji pieredz zelta dienas, tāpat jūrnieki, politiķi — bet ne burvji. Mūsu laiks ir pagātnē. — Viņš uz brīdi iegrima domās, tad runāja tālāk: — Pirms trim gadiem, būdams Londonā, es tur sastapu kādu ielas burvi, kas mēdza sēdēt būdā aiz dzeltena aizkara, klejojošu pesteļnieku ar ērmotu krop­lību. Šis zellis man izmānīja itin lielu naudas summu, solīdams par to atklāt lielu noslēpumu. Kad biju samaksājis, viņš paziņoja, ka pienāks diena, kad divi burvji atdzemdinās Anglijā maģiju. Zināms, es nepavisam neticu pareģojumiem, un tomēr, prātodams par to, ko viņš man pateica, es atklāju patiesību par mūsu tagadējo pagrimumu — vai tas nav savādi?

Jums pilnīga taisnība, — smiedamies piekrita misters Hanifūts, — visādi pareģojumi un zīlēšana ir milzīgas blēņas. — Tad pēkšņi izslējās, kā spējas

atskārtas ķerts: — Mēs esam divi burvji! Hanifūts un Segunds, — viņš svinīgi izrunāja, it kā iztēlodamies, kā viņu vārdi izskatīsies laikrakstos un vēstures grāmatās, — Hanifūts un Segunds: nepavisam nav slikti.

Misters Segunds pašūpoja galvu:

Tas zellis zināja, kāds ir mans arods, un katrā ziņā būtu mēģinājis man iegalvot, ka es esmu viens no šiem diviem, — taču galu galā viņš man taisni acīs pateica, ka es tas neesmu. No sākuma viņš itin kā šaubījās, kaut kas manī… Viņš lika, lai es uzrakstu uz papīra savu vārdu, un tad ilgi skatījās uz to.

Droši vien apjēdza, ka vairāk naudas no jums neizpurinās, — misters Hanifūts attrauca.

Hartfjū abatija atradās savas piecpadsmit jūdzes uz ziemeļrietumiem no Jorkas. Senatnīgs bija tikai tās nosaukums: reiz šajā vietā tiešām bija abatija, taču ļoti, ļoti sen; nams, kurā dzīvoja otrs burvis, bija celts karalienes Annas valdīšanas laikā. Tas bija visnotaļ gleznains, smagnējs un pamatīgs, un tam apkārt pletās parks, pilns spokainu, slapju koku (jo sāka sabiezēt migla). Parkam cauri tecēja upe, ko sauca par Hartu, un tai pāri veda aprisēs klasisks tilts.

Otrs burvis (kura vārds bija Norels) sagaidīja viesus vestibilā. Augumā viņš bija sīks, gluži kā viņa rokraksts, un, sveikdams abus burvjus Hartfjū abatijā, viņš runāja visai klusi, itin kā nebūtu radis izteikt savas domas skaļā balsī. Misters Hanifūts, būdams pakurls, nesadzirdēja, ko viņš saka.

Kļūstu vecs, ser. Tas ir izplatīts trūkums, ceru, ka jūs neņemsit ļaunā.

Misters Norels ieveda ciemiņus glīti iekārtotā salonā, kur kamīnā silti ku­rējās uguns. Sveces nebija iedegtas, jo divi lieli logi deva pietiekami daudz gais­mas; šī gaisma gan bija pelēka un nebūt nevairoja omulību. Tomēr misteram Segundam šķita, ka šajā istabā kaut kur ir vēl viens kamīns vai svečturis, un viņš nemitīgi atskatījās, meklēdams, kur tas varētu atrasties, — taču tā arī neko neieraudzīja, ja nu vienīgi spoguli un senlaicīgu pulksteni.

Misters Norels uzņēma valodas, sacīdams, ka ir lasījis mistera Segunda rakstu' par Mārtiņa Peila kalpiem no elfu cilts:3 Džons Segunds. "Vispārīgs pārskats par doktora Peila kalpiem no elfu cilts līdz ar to vārdiem, dzīvesstāstiem, raksturīgām īpašībām un izdarītajiem pakalpojumiem". Grāmat­tirgotāja Tomasa Bārnema apgādā, Northemptona, 1799.

Visnotaļ godprātīgs pētījums, ser, taču jūs neesat pieminējis meistaru Ardomu. Zināms, viņš bija visai nenozīmīgs elfs, un var apšaubīt, vai viņa

pakalpojumi dižajam doktoram Peilam patiešām bija vajadzīgi. [3] Un tomēr jūsu vēsturiskā skicītc bez viņa nav pilnīga.

Brīdi valdīja klusums.

Elfs, vārdā Ardoms, ser? — misters Segunds beidzot ievaicājās. — Es… man… tas ir, es pirmo reizi dzirdu, ka tāds ir bijis — šai vai kādā citā pasaulē.

Misters Norels pirmo reizi pasmaidīja — taču viņš smaidīja sev.

Pats par sevi saprotams, — viņš bilda, — man piemirsās. Par viņu var uz­zināt tikai no tās Halgarta un Pilda grāmatas, kur šie abi stāsta par savu pazī­šanos ar meistaru Ardomu; diez vai jums būs gadījies to lasīt. Un apsveicami: derdzīgs pārītis — nevis burvji, bet drīzāk blēži un laupītāji. Jo mazāk jūs par viņiem zināsit, jo labāk.

Ak, ser! — misters Hanifūts iesaucās, noskārzdams, ka misters Norels runā par kādu no savām grāmatām. — Mēs zinām, cik jums ir brīnišķīga bib­liotēka! Padzirdējuši, cik daudz jums grāmatu, visi Jorkšīras burvji kļuva zili- melni aiz skaudības!

Ak tā? — misters Norels dzedri pārvaicāja. — Brīnums gan. Es ij neno­jautu, ka par manu mantisko stāvokli zināms tik plašās aprindās… Droši vien vainīgs Toroguds, — viņš apcerīgi novilka, pieminēdams vīru, kurš Jorkas Kofi-jardā tirgojās ar grāmatām un senlietām. — Čaildermass taču mani vai­rākkārt brīdināja, ka Toroguds neprot turēt mēli aiz zobiem.

Misters Hanifūts to lāgā nesaprata. Ja viņam piederētu lik daudz grāmatu par maģiju, viņš ar lielāko prieku par tām stāstītu, uzklausītu atzinības vārdus un ļautu tās apbrīnot, un viņam bija pārāk grūti noticēt, ka misters Norels va­rētu izturēties citādi. Tādēļ, izrādīdams laipnību un vēlēdamies palīdzēt mis­teram Norelam atraisīties (jo bija ieņēmis galvā, ka tas ir bikls), viņš nerimās runāt par to pašu tematu:

Vai man, ser, būtu ļauts atzīties, ka mēs labprāt vēlētos aplūkot jūsu brī­nišķīgo bibliotēku?[1] Dr. Mārtiņš Peils (1485—1567) — Vorvikas ādmiņa dēls, pēdējais noaureātiem jeb Zelta laikmeta burvjiem. Ari pēc viņa vēl bija burvji (piem., Gregorijs Absaloms), taču to reputācija ir strīdīga. Katrā ziņā Peils ir pēdējais angļu burvis, kas uzdrīkstējies apmeklēt Elfu valsti.

Misters Segunds bija pārliecināts, ka Norels atbildēs noraidoši, tomēr tā ne­notika: labu brīdi pētījis abus viesus ar vērīgu skatienu (misteram Norelam bija zilas ačeles, kas raudzījās gluži no kādas iekšējas paslēptuves), viņš gandrīz vis­žēlīgi piekrita apmierināt mistera Hanifūta lūgumu. Misters Hanifūts nespēja vien pateikties, laimīgi ticēdams, ka namatēvs ir tikpat priecīgs kā viņš pats.

Misters Norels ieveda abus džentlmeņus gaitenī — gluži parastā gaitenī, mis­ters Segunds domāja, kura sienas apšūtas ar koka paneļiem un grīda ir no kriet­niem, ar smaržīgu vasku nospodrinātiem ozola dēļiem; gaitenis izveda pie kāpnēm, varbūt arī tikai pie irim četriem pakāpieniem; aiz tiem bija vēl viens gaitenis, kurā gaiss bija vēsāks un grīdu veidoja godīgi Jorkas akmeņi. Itin nekā ārkārtēja. (Var­būt vienīgi otrs gaitenis bija pirms kāpnēm vai pakāpieniem? Un, ja reiz tā, vai kāpnes vispār bija?) Misters Segunds bija no tiem laimīgajiem džentlmeņiem, kuri allaž zina, vai priekšā ir ziemeļi vai dienvidi, austrumi vai rietumi. Viņš ar savu talantu īpaši nelepojās — tas bija tikpat pašsaprotami kā zināt, ka galva vēl arvien ir viņam uz pleciem, — taču mistera Norela namā viņš pilnīgi un galīgi zaudēja šo spēju. Vēlāk viņam tā arī neizdevās atcerēties, kādā secībā cits citam sekoja gaiteņi un istabas, pa kurām visi trīs gāja, viņš nezināja arī, cik daudz laika pagāja ejot, — un viņam nebija ne mazākā priekšstata par virzieniem: bezmaz šķita, ka misters Norels ir atklājis kādu piekto debespusi, kas nebija ne austrumi, ne dienvidi, ne rietumi un arī ne ziemeļi, bet kaut kas pavisam cits, un tieši turp viņš abus Jorkas burvjus veda. Misters Hanifūts gan, šķiet, neko savādu nemanīja.

Bibliotēka izrādījās kādu nieku mazāka nekā salons, kurā viņi pirms brīža bija sēdējuši. Cildeni kurējās kamīns, viss bija kluss un mājīgs, — tomēr ari šeit apgaismojums īsti nesaskanēja ar trim augstajiem divpadsmit rūšu lo­giem, un misteram Segundam atkal nedeva mieru uzmācīgā doma, ka istabā kaut kur jābūt vēl kādam svečturim, citiem logiem vai vēl vienam kamīnam. Pa tiem logiem, kas te bija, varēja redzēt vienīgi nebeidzamu Anglijas pakrēšļa lietu, tādēļ misters Segunds nejaudāja pat noteikt, kurā nama daļā viņi no­nākuši.

Bibliotēka nebija tukša: viņiem ienākot, kājās piecēlās kāds cilvēks, kas bija sēdējis pie rakstāmgalda; misters Norels īsi pavēstīja, ka tas esot Čaildermass, viņa pilnvarotais.

Misters Hanifūts un misters Segunds paši bija burvji, viņiem uzreiz bija skaidrs, ka bibliotēka Hartfjū abatijas saimniekam bija mīļāka par visiem citiem dārgumiem, un viņi nebrīnījās, redzēdami, ka misters Norels savam acuraugam iz­veidojis izmeklēti skaistu šķirstiņu. Grāmatskapji, kas aizņēma visas bibliotēkas sienas, bija taisīti no dažādām Anglijas koka šķirnēm un apdarināti tik izmek­lēti un bagātīgi, ka atgādināja gotiskas arkas. Rotājumu vidū bija koka lapas (sausas un sačervelējušās, it kā mākslinieks būtu vēlējies attēlot rudeni), kopā savijušās koka saknes un zari, koka ogas un efejas — viss brīnumsmalki grebts; bet kas gan bija skapju brīnumi salīdzinājumā ar grāmatu brīnumiem!

Ikviens, kas nolēmis mācīties maģiju, jau pašā sākumā uzzina, ka ir grāmatas par maģiju un ir maģijas grāmatas. Drīz pēc tam seko otrs atklājums: visnotaļ vērā ņemamus pirmo eksemplārus par divām vai trim ginejām var iegādāties pie kura katra laba grāmattirgotāja, turpretim otrās ir dārgākas par rubīniem.3 1 Burvji, kā mums atgādina Džonatans Streindžs, strīdēsies par visu; gadu gadiem viņi čakli muguras liekuši un tinti šķieduši, lai izšķirtu neaptverami svarīgo jautājumu, vai tāds un tāds sējums uzskatāms par.maģijas grāmatu, — taču profāni parasti gluži veiksmīgi izlī­dzas ar šādu vienkāršu likumu: grāmatas, kas sarakstītas, iekams burvju mākas Anglijā iz­sīka, ir maģijas grāmatas; pēc tam sarakstītās ir grāmatas par maģiju. Šis profāniem parocīgais empīriskais likums izriet no principa, ka maģijas grāmatas autoram jābūt nevis maģijas teorētiķim vai maģijas vēsturniekam, bet gan praktizējošam burvim. Varētu likties — kas var būt vēl saprātīgāks? Tomēr tas nav tik vienkārši. Dižie maģijas meistari, ko mēs dēvējam par Zelta laikmeta burvjiem jeb aureātiem (Tomass Godbless, Ralfs Stoksijs, Vinčesteras Katrīna, karalis Krauklis), gandrīz neko nav sarakstījuši — vai varbūt gandrīz nekas nav saglabājies līdz mūsu dienām. Ļoti ticams ir pieļāvums, ka Tomass Godbless neprata rak­stīt. Stoksijs latīņu valodu mācījās mazā savas dzimtās Devonšīras skoliņā, tomēr visu, ko mēs par viņu zinām, mums pavēstījuši citi autori.

Pie grāmatu rakstīšanas burvji ķērās tikai tad, kad jau bija sācies maģijas noriets un angļu maģijas spožumu teju, teju bija aprijusi tumsība. Tie, kurus mēs dēvējam par argen- tiešiem jeb Sudraba laikmeta burvjiem (Tomass Lančesters (1518—1590), Žaks Belāziss (1526—1604), Nikolass Gubērts (1535—1578), Gregorijs Absaloms (1507—1599)), bija gaišas sveču liesmiņas biezējošā krēslā; viņi visupirmām kārtām bija pētnieki un tikai pēc tam burvji. Zināms, viņi apgalvoja, ka nodarbojas ar buršanu, dažiem pat bija pa kādam kal ­pam no elfu cilts, tomēr viss liek domāt, ka viņu sasniegumi šai jomā bija gaužām niecīgi, un viens otrs no mūsdienu pētniekiem pat ir izteicis šaubas, vai argentieši vispār prata burt.

Jorkas burvju biedrības bibliotēka tika uzskatīta par ļoti labu, gandrīz izcilu; tās plašajā krājumā bija pieci starp 1550. un 1700. gadu sarakstīti sacerējumi, kurus itin pamatoti varētu nodēvēt par maģijas grāmatām (tiesa, vienu veidoja tikai dažas apskrandušas lapas). Maģijas grāmatas ir liels retums, un privātās bibliotēkās gan misters Segunds, gan misters Hanifūts bija redzējuši vien da­žas. Hartfjū gar visām četrām sienām slējās grāmatskapji, un visi to plaukti bija

sējumu pilni. Un visas — vai gandrīz visas — grāmatas bija vecas: tās bija ma­ģijas grāmatas. O, protams, plauktos bija daudz glītu mūslaiku sējumu, taču uzreiz varēja redzēt, ka tās ir vecas grāmatas, ko misters Norels licis iesiet no jauna (pēc visa spriežot, viņš deva priekšroku nerotātai teļādai un vienkāršiem sudraba burtiem), — tomēr daudz bija vecu sējumu, ļoti, ļoti vecu sējumu ar apskrubušām muguriņām un stūrīšiem.

Misters Segunds pārlaida acis tuvākajam plauktam; viņa skatiens uzreiz aizķērās pie grāmatas ar nosaukumu "Kā uzdot jautājumus Tumsībai un sa­prast, ko Tā atbild".

Muļķīga grāmatele, — paziņoja misters Norels. Misters Segunds sa­trūkās — viņš nebija pamanījis, ka namatēvs stāv viņam gluži blakus; tikām misters Norels runāja tālāk: — Es ieteiktu netērēt laiku, par to domājot.

Tā nu misters Segunds pievērsās nākamajam plauktam, kurā stāvēja Belā- zisa "Norādījumi".

Belāziss jums, jādomā, būs pazīstams? — misters Norels apjautājās.

Tikai vārda pēc, ser,— misters Segunds atbildēja. — Bieži esmu dzirdējis, ka viņa rokās bijušas daudzu vērtīgu noslēpumu atslēgas, taču ir arī dzirdēts — patiesībā lietpratēji apgalvo to vienā balsī—, ka visi "Norādījumu" eksemplāri jau pirms ilga laika tikuši iznīcināti. Izrādās, tā nav, viens no tiem atrodas jūsu īpašumā! Apbrīnojami, ser! Kāda laime!

Jūs liekat uz Belāzisu lielas cerības, — Norels atteica, — arī es kādreiz biju gluži tādās pašās domās. Atceros, kā es mēnesi pēc mēneša pa astoņām stun­dām dienā studēju viņa sacerējumus; jāteic, ka neviens cits autors tādu godu no manis nav izpelnījies. Tomēr galu galā viņš liek vilties. Viņš ir mīklains tur, kur jābūt saprotamam, un otrādi — saprotams tur, kur vajadzētu izteikties aizplīvuroti. Ir lietas, par kurām nav nekādas vajadzības rakstīt grāmatās, ko lasīs visa pasaule. Es pats par Belāzisu vairs nebūt neesmu augstās domās.

Te ir kāda grāmata, par kuru es neesmu pat dzirdējis, ser, — bilda mis­ters Segunds. — "Kristīgi-jūdiskās Burvības lielās mākas".

Hā! — misters Norels iesaucās. — Septiņpadsmitais gadsimts; bet es par to nepavisam neesmu augstās domās! To sarakstījis melis, pleika, brunču- mednieks un neģēlis. Labi, ka neviens vairs viņu nepiemin.

Pēc visa spriežot, misters Norels brāķēja ne tikai mūslaikos dzīvojošos burvjus. Arī visus jau mirušos viņš bija svēris un mērījis, un atradis esam pārlieku vieglus.

Tikām misters Hanifūts, pacēlis rokas kā metodists Dieva slavēšanas degsmē, ātriem soļiem staigāja no skapja pie skapja; viņš nejaudāja apstāties pat ne uz tik ilgu laiku, lai izlasītu, kas rakstīts uz kādas grāmatas muguriņas, — viņa skatienu jau bija piesaistījusi nākamā, bibliotēkas otrā galā.

Ak, mister Norel! — viņš sauca. — Tik daudz grāmatu! Mēs noteikti te atradīsim atbildes uz visiem mūsu jautājumiem!

Šaubos, ser, — sausi atbildēja misters Norels.

Viņa pilnvarotais īsi nosmēja — smiets nepārprotami tika par misteru Hanifūtu, tomēr misters Norels neaizrādīja viņam ne ar vārdu, ne ar skatienu, un misteram Segundam sagribējās zināt, kādi gan varētu būt tie uzdevumi, kurus misters Norels uztic šim cilvēkam. Ar saviem melnajiem matiem, kas bija izspūruši kā lietus un melni kā negaiss, tas visnotaļ labi izskatītos, klīzdams pa vēja pluinītu tīreli vai slapstīdamies piķa melnā ieliņā vai varbūt kādā misis Radklifas grāmatā.

Misters Segunds izņēma no plaukta Žaka lklāzisa "Norādījumus", un, lai ko arī misters Norels domāja par šo grāmatu, viņš acumirklī uzdūrās diviem ārkārtīgi interesantiem fragmentiem.66 Pirmajā fragmentā, ko izlasīja misters Segunds, bija runa par Angliju, par Elfu valsti (to mēdz saukt arī par "Citzemi") un par savādu valsti, kas it kā atrodas viņpus Elles. Mis­ters Segunds bija dzirdējis, ka šīs trīs valstis saista simboliskas un maģiskas saites, taču vēl nekad nebija redzējis, ka tās kaut kur būtu puslīdz glīti un kārtīgi izskaidrotas.

Otrs fragments bija veltīts vienam no Anglijas izcilākajiem burvjiem — Mārtiņam Pei- lam. Bieži piesauktajā Gregorija Absaloma "Zinību kokā" stāstīts par to, kā pēdējais no dižajiem aureātiem, doktors Mārtiņš Peils, apceļojis Elfu valsti un viesojies pie kāda elfu augstmaņa. Elfam, kā visiem viņa cilts pārstāvjiem, bija neskaitāmi vārdi, pavārdi, tituli un pseidonīmi, taču visbiežāk viņu dēvēja par Auksto I lenriju. Aukstais Henrijs sveica savu viesi ar garu un godbijīgu runu. Šai runā bija milzums metaforu un aizplīvurotu mājienu, taču, cik var noprast, Aukstais Henrijs vēlējās norādīt, ka elfi ir nelabi no dabas un, strādā­dami negantības, nevienmēr apzinās, ka dara ļaunu. Uz to Mārtiņš Peils īsi un diezgan mīk­laini atbildēja, ka ne visiem angļiem pēda ir viena lieluma.

Vairākus gadsimtus nevienam nebija ne mazākās nojausmas, ko tas varētu nozīmēt. Tika izstrādātas vairākas teorijas — Džons Segunds tās visas bija izstudējis. Visvairāk pie­kritēju bija teorijai, ar ko astoņpadsmitā gadsimta sākumā nāca klajā Viljams Pentlers. Pentlers apgalvoja, ka Aukstais Henrijs un Peils runājuši par teoloģiju. Elfi (kā visiem zināms) neatrodas Baznīcas klēpī; Kristus nebija viņu Pestītājs un nekad arī nebūs; kas ar viņiem no­tiks pastardienā, nav zināms. Saskaņā ar Pentlera hipotēzi Aukstais Henrijs netiešiem vār­diem jautājis Peilam, vai ir kāda cerība, ka elfi, tāpat kā cilvēki, varētu iemantot mūžīgo dzīvību. Peils savā atbildē — ka visiem angļiem pēda nav viena lieluma — teic, ka arī visi angļi nesaņems pestīšanu. Balstīdamies uz šo tēzi, Pentlers piedēvē Peilam visā visumā ērmotus ieskatus, proti, Debesīs it kā pietikšot vietas tikai ļoti ierobežotam pestīto daudzumam, un ikkatra P.llē nobraukušā angļa vietā Debesīs tikšot uzņemts viens elfs. Pentlera maģijas teorētiķa reputācija pilnā mērā balstās uz grāmatu, kurā viņš izklāstījis šo savu teoriju.

Žaka Belāzisa "Norādījumos" misters Segunds izlasīja pavisam citu skaidrojumu. Trīs­simt gadu pirms tam, kad Mārtiņš Peils spēra kāju pār Aukstā Henrija pils slieksni, Aukstais Henrijs uzņēmis citu viesi no cilvēku cilts, angļu burvi, kas bija vēl dižāks par Peilu: Ralfu Stoksiju. Stoksijs Aukstā Henrija pili atstāja savus zābakus — tie bija veci, raksta Belāziss, droši vien tāpēc arī Stoksijs tos nepaņēma līdzi, taču to atrašanās pili bija liels piedauzības akmens visiem elfiem, kuri pret angļu burvjiem izjuta vislielāko bijību. Sevišķi nobažījies bija Aukstais Henrijs: viņš uztraucās, vai kristīgā morāle ar kaut kāda prātam neaptverama aplinku slē­dziena palīdzību par vainīgu zābaku pazušanā neatzīs viņu. Viņš mēģināja tikt vaļā no šiem baigajiem priekšmetiem, tos nododot citam angļu burvim, taču Peils nevēlējās tos ņemt.

Pēc tam, manīdams, cik ātri aizrit laiks un cik greizi uz viņa pusi raugās pilnvarotā melnās acis, viņš atšķīra "Kristīgi- jūdiskās Burvības lielās mākas". Izrādījās, ka tā nav (kā viņš bija domājis) iespiesta grāmata, bet gan manuskripts, lielā steigā uzmests uz dažnedažādu aprakstītu papīru tīrajām pusēm: lielākoties tic bija krogu rēķini. Misters Segunds ātri lasīja par brīnumainiem piedzīvojumiem. Šis septiņpadsmitā gadsimta burvis ar savām trūcīgajām burvju spējām bija cīnījies pret lieliem un vareniem ienaid­niekiem: tādā karā nevajadzētu iet nevienam burvim no cilvēku cilts. Kamēr ienaidnieku loks ap viņu savilkās arvien ciešāk, viņš bija juku jukām aprakstījis savas uzvaras. Rakstītājs itin gaiši apzinājās, ka aizrit viņa dzīves pēdējās minū­tes un viņam atliek vienīgi cerēt, ka nāve nebūs jāgaida ilgi.

Metās tumšs; izburtot senlaicīgo, ķeburaino rokrakstu kļuva arvien grūtāk. Ienāca divi sulaiņi, kas dīvainā pilnvarnieka uzraudzībā aizdedza sveces, aiz­vilka logiem priekšā aizkarus un piemeta kamīnā ogles. Bija pēdējais laiks atgā­dināt misteram Hanifūtam, ka abi joprojām nav atklājuši misteram Norelam sava apciemojuma iemeslu.

Ejol ārā no bibliotēkas, misters Segunds pamanīja ko tādu, kas viņam likās savādi. Pie kamīna bija piestumts krēsls, krēslam līdzās stāvēja mazs galdiņš. Uz galdiņa atradās ļoti vecas grāmatas iesējuma dēlīši un ādas apvāki, šķēres un liels, negants nazis, ar kādu dārznieks varētu potēt kokus; grāmatas lapas turpre­tim nekur nebija manāmas. Varbūt, domāja misters Segunds, viņš tās nosūtījis grāmatsējējam? Tomēr vecie vāki vēl arvien likās gluži labi, un kāpēc misteram

Norelam vajadzētu tā pūlēties, pašam ārdīt ārā iesējumu, turklāt ārdot ir tik ir viegli to sabojāt? Šo darbiņu taču labāk atstāt prasmīgam grāmatsējējam…

Kad visi trīs atkal sēdēja salonā, misters Hanifūts vērsās pie mistera Norela ar šādiem vārdiem:

Pēc visa tā, ko mēs šodien redzējām, ser, esmu pilnīgi pārliecināts, ka tieši jūs vislabāk spēsit mums palīdzēt. Mēs ar misteru Segundu esam nonākuši pie ieskata, ka mūslaiku burvji neatrodas uz pareizā ceļa; tie lieki šķiež spēkus sī­kumiem. Vai jūs man piekrītat, ser?

Kā nu ne, bez šaubām! — atbildēja misters Norels.

Mums nedod miera jautājums, — misters Hanifūts turpināja, — kāpēc mūsu dižās nācijas maģija ir nonākusi tik bēdīgā stāvoklī? Ser, mēs vēlētos sa­prast, kāpēc Anglijā vairs neviens nebur!

Mistera Norela zilās ačeles kļuva bargākas un spožākas, viņš saknieba lūpas, it kā lūkodams apspiest lielu un slepenu tīksmi. Bezmaz izskatās, domāja mis­ters Segunds, ka viņš ir ilgi gaidījis, lai kāds viņam uzdod šo jautājumu, un gadu gadiem turējis gatavībā atbildi:

Nekādi nespēju jums palīdzēt, ser, jo man nav saprotams jūsu jautājums. Tas ir gluži aplams, ser. Maģija Anglijā nav izzudusi. Es pats esmu tīri labs prak­tizējošs burvis.