Džonatans Streindžs un misters Norels

21 Marseļas taro

1808. gada februāris

Kroga nosaukums biia "Ananass", un reiz to par savu pavērumu un slēptuvi bija izraudzījies slavens zaglis un slepkava. Šim zaglim bija ienaidnieks, tāds pats nelabojams neģēlis. Zaglis un viņa ienaidnieks kopā bija izdarījuši baigu noziegumu, taču zaglis bija visu laupījumu pievācis sev un tad padevis mier­tiesnešiem ziņu, kur meklēt viņa ienaidnieku. Ienaidnieks izbēga no Ņūgeitas cietuma un kopā ar trīsdesmit vīriem pa nakts melnumu devās uz "Ananasu". Viņš lika pušelniekiem noplēst jumta kārniņus un izvilkt no sienām ķieģeļus, lai pats varētu iebāzt rokas kroga istabā un izraut no gultas zagli. Kas notika tālāk, neviens neredzēja, taču daudzi dzirdēja drausmīgos kliedzienus, kas tai piķa melnajā naktī skanēja uz ielas. Kroga īpašnieks atklāja, ka "Ananasa" tumšā slava darījumiem nāk par labu, un tā arī nepapūlējās savest savu iestādījumu kārtībā, tikai aizlāpīja caurumus ar dēļiem un darvu; tagad nams izskatījās kā notīstīts ar pārsējiem, it kā tas būtu kāvies ar saviem kaimiņiem.

Trīs slideni pakāpieni veda lejup drūmā kambarī. "Ananasam" bija sava īpaša smarža, ko sajaucoties veidoja alus, tabaka, apmeklētāju dabiskais aro­māts un ellišķīgā smirdoņa no Flītas upītes, kas gadu gadiem bija izmantota kā rīdziņa. Flīta tecēja tieši apakš "Ananasa" pamatiem, un apkaimē neviens ne­šaubījās, ka agri vai vēlu viesmīlīgais iestādījums tajā nogrims un nozudīs no zemes virsus. Kambara sienas pušķoja graša vērtas gravētas portrejas, kurās bija redzami slaveni pagājušā gadsimta noziedznieki — visi kā viens beiguši savas dienas ar cilpu kaklā — un karaļa izlaidīgie dēli, kas pagaidām nebija pa­kārti.

Čaildermass un Vinkuls apsēdās stūrī. Tumša meiča atnesa lētu tauku sveci un divas alvas krūzes ar vircotu karstalu. Čaildermass samaksāja.

Brīdi abi klusēdami dzēra, tad Vinkuls pacēla acis.

Ko tu tur melsi par cepurēm un princesēm?

Čaildermass smējās.

Ā, tas man tāpat vien ienāca prātā. Kopš dienas, kad tu uzradies mana saim­nieka bibliotēkā, viņš uzplijas visiem saviem augstajiem draugiem, lūgdamies, lai tie palīdz viņam tevi iznīcināt. Viņš skubināja lordu Hoksberiju un seru Volteru Poulu, lai tie viņa vārdā pasūdzas karalim. Man liekas, viņš bija sado- mājies, ka viņa majestāte varētu sūtīt armiju karā ar tevi, tomēr lords Hoks­berijs un sers Volters atsacīja, ka diez vai karalim atlikšot vaļas karot ar vienu noskrandušu pesteļnieku aiz dzeltena aizkara. Tad, redz, es izdomāju — ja viņa majestāte uzzinātu, ka tu esi kaut kā apdraudējis viņa meitu šķīstību, tad viņš varbūt pārdomātu. [26] [1] Karalis savām sešām meitām bija pats sirsnīgākais un gādīgākais tēvs, taču aiz pār­mērīgas mīlestības izturējās pret jaunavām gluži kā cietumsargs. Viņš nespēja ne iedomāt, ka meitas varētu iziet pie vīriem un viņu atstāt. Tām, nepanesami garlaikojoties, vajadzēja nīkt Vindzoru pilī kopā ar īgno un nesaticīgo karalieni. Tikai vienai no sešām izdevās ap­precēties, vēl nesasniegušai Četrdesmit gadu vecumu.

— Čaildermass iestrēba malku alus. — Bet saki man, Vinkul, vai tev neapnīk tirgot viltus buramvārdus un izlikties par orākulu? Puse no tiem, kas pie tevis nāk, grib vienīgi par tevi pasmieties. Viņi vairs netic tavām burvestībām. Tavs laiks ir beidzies. Tagad Anglijā ir īsts burvis.

Vinkuls tikai nicinoši nosprauslojās.

Burvis no Hanover-skvēra! Visi Londonas dižkungi klāsta cits citam, ka vēl nekad nav redzējuši tik godīgu cilvēku. Bet es burvjus pazīstu, jā gan, no maģijas šo to saprotu, un es saku — visi burvji melo, bet šis no visiem ir pats ļau­nākais melis.

Čaildermass paraustīja plecus, it kā negrasītos uzņemties pūles to noliegt.

Vinkuls pieliecās un pastiepa kaklu pāri galdam.

Uz akmens kalnu sienām būs rakstīti burvju vārdi, bet viņu prāti to neap­tvers. Kailie koki ziemā būs melni burti, bet viņi tos nesapratīs.

Ak tad koki un kalni, Vinkul? Kad tu pēdējo reizi esi redzējis koku vai kalnu? Kāpēc tu neapgalvo, ka maģija rakstīta uz netīru māju sienām vai ka melni dūmi raksta debesīs burvju burtus?

Tas nav mans pareģojums!

Ā, pareizi. Protams. Tu apgalvo, ka tas ir karaļa Kraukļa pareģojums. Nu, tu nevienu nepārsteidz. Visi šarlatāni, ko man gadījies sastapt, ir apgalvojuši, ka nes vēsti no karaļa Kraukļa.

Es ēnās sēžu melnā tronī, bet viņi mani neredzēs, — Vinkuls bubināja. — Lietus atvērs man durvis, un es pa tām ieiešu.

Labi jau, labi. Ja reiz tu pats neesi sacerējis šo pareģojumu, tad kur tu to atradi?

Sākumā šķita, ka Vinkuls neatbildēs, taču pēc mirkļa viņš sacīja:

Tā rakstīts grāmatā.

Ko? Kādā grāmatā? Manam saimniekam ir ļoti plaša bibliotēka. Viņš par tādu pareģojumu neko nezina.

Vinkulam nekas nebija sakāms.

Vai tā ir tava grāmata? — Čaildermass prašņāja.

Tā atrodas manā glabāšanā.

Un kā tad tu tiki pie šādas grāmatas? Kur tu to nozagi?

Es neko neesmu zadzis. Tā ir mans mantojums. Lielākais gods un sma­gākā nasta, kas šajā laikmetā uzticēta cilvēkam.

Ja tā tiešām ir vērtīga, tu vari to pārdot Norelam. Viņš par grāmatām maksā brangas summas.

Burvis no Hanover-skvēra nekad nedabūs šo grāmatu. Viņš to pat ne­ieraudzīs.

Un kur tu glabā tik lielu dārgumu?

Vinkuls salti pasmējās, kā sacīdams, ka sava ienaidnieka sulainim viņš diez vai to atklās.

Čaildermass uzsauca meičai, likdams sagādāt vēl pa alus krūzei. Meiča at­nesa, un abi dzēra, vairāk nerunādami. Pēc tam Čaildermass izvilka no azotes kāršu kavu un parādīja Vinkulam.

Marseļas taro. Vai tev ko tādu ir gadījies redzēt?

Bieži, — Vinkuls atbildēja, — bet tavas kārtis ir citādas..

Šīs kārtis es nozīmēju no kavas, kas piederēja kādam jūrniekam, ko sa­stapu Vitbijā. Viņš tās bija nopircis Dženovā, grasīdamies ar to palīdzību atklāt pirātu zelta slēptuvi, taču, kārtīgi apskatījis, atklāja, ka neko nesaprot. Viņš gri­bēja tās man pārdot, taču es biju trūcīgs un nevarēju samaksāt viņam tik daudz, cik viņš gribēja. Tad mēs nolīgām šādi: es pazīlēšu viņam nākotni, bet viņš man par to iedos šīs kārtis uz tik ilgu laiku, lai es paspētu tās pārzīmēt. Par nelaimi, viņa kuģim bija jādodas jūrā, iekams es biju pabeidzis, tādēļ kāda puse ir zī­mēta pēc atmiņas.

Un ko tu viņam izzīlēji?

Viņa īsto nākotni. Ka viņš noslīks, iekams vēl gads būs beidzies.

Vinkuls atzinīgi nosmēja.

Kā rādījās, līgstot ar noslīkušo jūrnieku, Čaildermass bijis tik trūcīgs, ka nevarēja atļauties nopirkt pat papīru, tālab kārtis bija zīmētas uz krogu un veļas mazgātavu lēsēm, vēstulēm, veciem rēķiniem un teātra programmām. Kaut kad vēlāk viņš bija uzlīmējis zīmējumus uz krāsainas papes, taču daudzviet rēgojās cauri tas, kas bija uzdrukāts otrā pusē, un viss kopā izskatījās diezgan ērmīgi.

Čaildermass izlika uz galda deviņas kārtis. Tad atvēra pirmo.

Zem zīmējuma bija cipars un nosaukums: VI1II. L'Ermite—Vientuļnieks. Zīmējumā bija redzams vecs vīrs mūka drānās ar kapuci. Vienā rokā viņam bija laterna, otrā kūja, it kā no lielas sēdēšanas un lasīšanas viņš būtu aizmirsis, kā jāsper soļi. Seja bija sīka un aizdomu pilna. Uz šo seju skatoties, likās, ka no tās nāk sausums, it kā pati kārts būtu apbiruši ar putekļiem.

Hmm! — novilka Čaildermass. — Šobrīd pār taviem darbiem valda vien­tuļnieks. Nu, to mēs arī tāpat zinājām.

Nākamā kārts bija Le Mat— vienīgā kārts, kas bija palikusi bez cipara, it kā attēlotā figūra kaut kādā ziņā paliktu ārpus stāsta. Uz Čaildermasa kārts bija redzams vīrs, kas gāja pa ceļu lapota koka paēnā. Viņš bija atbalstījies uz kūjas, otra kūja bija viņam pār plecu un tajā karājās pauna. Nopakaļ rikšoja neliels suns. Šai kārtij vajadzēja apzīmēt muļķi jeb senlaiku jokdari. Pie cepu­res tam karājās zvārgulītis un ap ceļgaliem bija apsietas lentes, ko Čaildermass bija izkrāsojis ar sarkaniem un zaļiem zīmuļiem. Likās, Čaildermass lāgā nezina, kā tulkot šo kārti. Viņš brīdi prātoja, tad apgrieza divas nākamās kārtis: VIII. La fustice, Taisnā tiesa (sieviete ar kroni galvā, zobenu un svariem rokā) — un zižļu divnieks. Zižļi bija sakrustoti un varēja nozīmēt daudzas lietas, piemē­ram, krustceles.

Čaildermasam paspruka smiekli.

Nu, nu! — viņš teica, sakrustodams rokas un ar tādu kā izbrīnu skatīda­mies uz Vinkulu. — Šī kārts, — viņš ar pirkstu uzsita pa "Taisno tiesu", — man stāsta, ka tu esi apsvēris savas izredzes un izšķīries. Bet šī, — viņš norādīja uz zižļu divnieku, — vēsta par to, ko tu esi izlēmis: tu laidīsies klaiņot. Rādās, ka es te velti šķiežu laiku. Tu jau pats esi nolēmis doties prom no Londonas. Tu tik briesmīgi sparojies pretī, Vinkul, bet īstenībā jau sen esi izlēmis aiziet!

Vinkuls paraustīja plecus, kā sacīdams — vai tiešām Čaildermass gaidījis ko citu?

Piektā kārts bija Valet de Coupe, biķeru kalps. Gluži dabiski gribas domāt, ka pāžs jeb kalps būs gados jauns, taču zīmējumā bija redzams pieaudzis vīrie­tis ar nodurtu galvu. Viņam bija pinkaini mati un kupla bārda. Kreisajā rokā viņš turēja smagu biķeri, bet diezin vai grimase viņa sejā bija tik saspringta šā iemesla pēc — ja nu vienīgi tas bija pats smagākais biķeris pasaulē. Nē, viņu noteikti nospieda kāds cits, acumirklī neieraugāms smagums. Čaildermass bija uztaisījis šo kārti no tā, kas viņam gadījās pa rokai, un attēls izskatījās pagalam ērmots. Kārts bija uzzīmēta uz kādas vēstules tīrās puses, un cauri papīram spie­dās burtu rindas. Vīrieša drānas viscaur klāja cilpiņas un ķekši, pat viņa seja un rokas bija ķeburainas.

Kārti ieraudzījis, Vinkuls sāka smieties, it kā to pazītu. Viņš trīs reizes uzsita pa to, it kā draudzīgi sveicinādams. Iespējams, tieši tāpēc Čaildermasa agrākā pašpārliecinātība ruka rukumā.

Tev jānodod kādam vēsts, — viņš piesardzīgi sacīja.

Vinkuls palocīja galvu.

Un vai nākamā kārts parādīs, kam man tā jānodod? — viņš jautāja.

Jā.

Ak tā! — Vinkuls izsaucās un pats apgrieza sesto kārti.

Sestā kārts bija Cavalier de Baton, zižļu bruņinieks. Vīrietis platmaļu cepurē sēdēja bālgana zirga mugurā. Viņš jāja pa lauku ceļu — to simbolizēja daži ak­meņi un zāles kušķi pie zirga pakaviem. Viņa drānas bija labi pašūtas un likās dārgas, taču kaut kāda neizprotama iemesla dēļ viņam rokā bija smaga boze. Vispār jau arī vārds "boze" šim priekšmetam bija pārlieku smalks: patiesībā tas bija tikai resns zars, kam klāt vēl arvien turējās lapas.

Vinkuls paņēma kārti rokā un ļoti uzmanīgi apskatīja.

Septītā kārts bija zobenu divnieks. Čaildermass neko neteica un uzreiz ap­grieza astoto kārti — Le Pendv, Pakārtais. Devītā kārts bija Le Monde— Pasaule. Zīmējumā danci grieza kaila sieviete; kārts stūros bija eņģelis, ērglis, spārnots vērsis un spārnots lauva — četru evaņģēlistu simboli.

Tevi gaida tikšanās, — sacīja Čaildermass,— kurai sekos kaut kāds pār­baudījums, varbūt pat nāve. Kārtis nesaka, vai tu paliksi dzīvs, tas paliek nezi­nāms, taču šī,—viņš pieskārās beidzamajai kārtij, — vēsta, ka to, kas tev jāizdara, tu izdarīsi.

Vai tagad tu zini, kas es esmu? — jautāja Vinkuls.

Nc gluži, bet tagad es zinu daudz vairāk.

Tu redzi, ka es neesmu tāds kā citi, — sacīja Vinkuls.

Nekas nelika domāt, ka tu būtu kas vairāk par šarlatānu, — Čailder­mass atcirta un sāka vākt kopā kārtis.

Pagaidi, — teica Vinkuls, — es tev izzīlēšu tavu nākotni.

Vinkuls paņēma kārtis un deviņas nolika rindā uz galda. Tad citu pēc citas apgrieza tās: XVIII La Lune, XVI La Maison Dieu ačgārni, zobenu devītnieks, Valet de Baton, zižļu desmitnieks ačgārni, IL La Papesse, X La Rove de Fortvne, monētu divnieks, biķeru kungs. Vinkuls raudzījās uz kārtīm. Tad viņš paņēma La Maison Dieu un ieurbās tajā ar skatienu, taču tā arī nepateica ne vārda.

Čaildermass sāka smieties.

Tev taisnība, Vinkul. Tu neesi tāds kā citi. Te uz galda ir mana dzīve. Bet tu nespēj to izlasīt. Tu esi dīvains radījums — pilnīgs pretstats visiem citiem pēdējo gadsimtu burvjiem. Tie bija apkrāvušies ar zināšanām, bet neko ne­spēja. Tev ir dotības, taču tu neko nezini. Ar to, ko tu redzi, tu neko nejaudā iesākt.

Vinkuls ar netīrajiem nagiem pakasīja savu garo, dzeltenīgo vaigu.

Čaildermass atkal grasījās savākt kārtis, taču Vinkuls arī šoreiz neļāva viņam to darīt un ar zīmēm rādīja, ka vajag tās izlikt no jauna.

Ko? — Čaildermass pārsteigts jautāja. — Es tev izzīlēju tavu nākotni. Tu nespēji man pateikt manu. Ko vēl tu gribi?

Es pateikšu viņa nākotni.

Kā? Norela? Bet tu neko nesapratīsi.

Sajauc kārtis, — Vinkuls stūrgalvīgi pieprasīja.

Tā nu Čaildermass sajauca kārtis, Vinkuls paņēma deviņas un izlika tās uz galda. Pēc tam viņš apgrieza pirmo. 1III. V Empereur. Uz kārts bija redzams karalis, kas sēdēja tronī zem klajas debess; viņam bija visi parastie piederumi, kronis un scepteris. Čaildermass pieliecās, lai labāk apskatītu kārti.

Kas ir? — Vinkuls jautāja.

Rādās, es neesmu diezcik labi to nozīmējis. Agrāk nebiju pamanījis. Kontūras uzvilktas pārāk neuzmanīgi. Līnijas ir rupjas un izsmērējušās, tādēļ izskatās, ka imperatoram ir gandrīz melni mati un mantija. Un uz ērgļa kāds atstājis netīra īkšķa nospiedumu. Imperatoram jābūt vīram krietni gados. Es esmu uzzīmējis jaunekli. Vai mēģināsi iztulkot?

Nē, — Vinkuls atteica un, nievigi pamādams ar zodu, lika Čailderma- sam apgriezt nākamo kārti.

IIII. L'Empereur.

Uz brīdi iestājās klusums.

Tas nav iespējams, — teica Čaildermass. — Kavā ir tikai viens imperators. Es to skaidri zinu.

Jāteic, ka šis karalis bija vēl jaunāks un špetnāks. Viņam bija melni mati un drānas, bet kronis viņam galvā bija pārvērties par šauru blāva metāla stīpu. Nekādu īkšķa nospiedumu uz kārts nebija, taču lielais putns stūrī tagad pavi­sam noteikti bija melns; no ērglības tas bija atteicies un pieņēmis angliskāku izskatu: tas bija kļuvis par kraukli.

Čaildermass apgrieza trešo kārti. ////. L'Empereur. Un ceturto. ////. L'Empereur. No piektās bija pazudis cipars un kārts nosaukums, taču attēls bija tas pats: jauns, tumšmatains karalis, kam pie kājām pastaigājās liels, melns putns. Čail­dermass apgrieza pilnīgi visas kārtis. Viņš izskatīja visu atlikušo kavu, taču aiz satraukuma rīkojās neveikli, un kārtis pajuka uz visām pusēm. Melnie karaļi lidus virmoja ap Čaildermasu, meta lokus aukstajā, pelēkajā gaisā. Uz visām kārtīm bija viens un tas pats tēls ar bālo, nepielūdzamo seju.

Lūk! — klusi teica Vinkuls. — To tad arī vari pateikt burvim no Hanover-skvēra! Tā ir viņa pagātne, viņa tagadne un nākotne!

Lieki piebilst, ka misters Norels — kad Čaildermass atgriezās Hanover- skvērā un pastāstīja par notikušo — misters Norels bija ļoti dusmīgs. Jau tas vien, ka Vinkuls neparko negribēja padoties, bija pietiekami nelāgi; tas, ka viņam, iespējams, piederēja grāmata un misters Norels nejaudāja to dabūt savos nagos, bija vēl krietni nelāgāk, bet tas, ka viņš izlikās zīlējam mistera Norela nākotni un biedēja viņu ar Melnā karaļa bildītēm — tas nu reiz nebija paciešams.

Viņš jūs izmuļķoja! — misters Norels pikti paziņoja. — Viņš veikli pa­slēpa jūsu kārtis un to vietā izvilka savas! Es brīnos, kā jūs varējāt tik lēti iekrist!

Nudien, — piebalsoja misters Laselzs, kurš dzedri noraudzījās uz Čail­dermasu.

Jā, jā, protams! Vinkuls nav nekas cits kā triku taisītājs, — arī Drolaits nespēja palikt klusu. — Tomēr man vienalga žēl, ka es to neredzēju. Man traki patīk Vinkuls. Mister Čaildermas, kāpēc jūs man nepateicāt, ka iesit pie viņa? Es būtu gājis līdzi.

Čaildermass nelikās Laselzu un Drolaitu dzirdam un runāja tikai ar mis­teru Norelu:

Pat ja viņš ir tik prasmīgs burvju mākslinieks, ka spēj uztaisīt tādu triku — un nepavisam nedomāju ticēt, ka tas ir iespējams, — kā viņš varēja zināt, ka man vispār ir Marseļas taro kava? Kā viņš to varēja zināt, ja pat jūs to ne­zinājāt?

Jā, un jūs varat būt priecīgs, ka es neko par to nezināju! Zīlēt nākotni ar bilžu kārtīm — vai var iedomāties kaut ko vēl nicināmāku? Ak, tas viss ir pa­veikts ļoti slikti, no sākta gala līdz beigām!

Bet ko jūs sakāt par to grāmatu, kas šim pesteļniekam it kā piederot? — iejautājās Laselzs.

Jā, ko jūs sakāt? — piebalsoja misters Norels. — Tas dīvainais pareģojums. Uzdrošinos apgalvot, ka tas ir muļķīgs penterējums, tomēr bija pāris izteicieni, kas vedina domāt, ka tas varētu būt visai sens. Es domāju, ka man vajadzētu šo grāmatu izstudēt.

Nu, mister Čaildermas? — tincināja Laselzs.

Es nezinu, kur viņš to glabā.

Tad varbūt esiet tik laipns un uzziniet?

Tālab Čaildermass uzsūtīja Vinkulam spiegus, un pirmais un pats pārstei­dzošākais atklājums bija tas, ka Vinkuls ir precējies. Faktiski viņš bija vēl vai­rāk precējies nekā lielākā daļa cilvēku. Sievas viņam bija piecas, un tās dzīvoja dažādās Londonas draudzēs un apkaimes pilsētiņās. Vecākajai bija četrdesmit pieci gadi, jaunākajai — piecpadsmit, un nevienai nebija ne mazākās nojaus­mas par četru pārējo esamību. Čaildermass nolēma iepazīties ar visām pēc kārtas. Pie divām viņš ieradās šaubīgā cepurnieka veidolā; trešajai uzdevās par muitas ierēdni; lai iepriecētu ceturto, kļuva par piedzērušu kāršu blēdi, bet piektajai iestāstīja, ka ļaudis gan domājot, ka viņš kalpo dižajam misteram Norelam no Hanover-skvēra, taču slepenībā viņš pats esot burvis. Divas mē­ģināja viņu apzagt, viena apsolījās pastāstīt visu, ko viņš vēlas, ja vien viņš maksās par džinu, viena mēģināja aizvilkt viņu uz metodistu lūgšanu sanāk­smi, bet piektā, visiem par lielu pārsteigumu, viņā iemīlējās. Tomēr šie kumē­diņi izrādījās velti, tāpēc ka neviena nebija ne dzirdējusi, ka Vinkulam vispār piederētu kāda grāmata; par to, ka viņas varētu zināt, kur pesteļuieks to slēpj, nebija ne runas.

Misters Norels atteicās tam ticēt un ieslēdzās savā nošķiru kabinetā nama trešajā stāvā, purpināja buramvārdus un sudraba traukā ielietā ūdeni pētīja Vinkula piecu sievu mitekļus, taču nekur neieraudzīja neko tādu, kas jel drus- cītiņ līdzinātos grāmatai.

Tikām stāvu augstāk, kambarītī, kas bija atvēlēts viņa pieticīgajām vajadzī­bām, Čaildermass izklāja uz galda kārtis. Tās bija atguvušas savu sākotnējo izskatu, vienīgais izņēmums bija Imperators, kas nebija atmetis karaļa Kraukļa veidolu. Dažas kārtis krita atkal un atkal, to vidū biķeru dūzis — tāds kā baz­nīcas trauks, taču tik pārlieku smalki darināts, ka vairāk līdzinājās mūru ap­joztai pilsētai uz kājiņas, — un II. La Papesse. Pēc Čaildermasa domām, gan viena, gan otra kārts nozīmēja kaut ko apslēptu. Arī zižļu masts parādījās nepiere­dzēti bieži, turklāt tie vienmēr bija lielie cipari, septītnieks, astotnieks, devītnieks un desmitnieks. Jo ilgāk Čaildermass skatījās uz šīm zižļu virknēm, jo vairāk tās atgādināja burtu virknes. Tomēr vienlaikus tās bija arī šķērslis, aizžogs, kas neko neļauj saprast, un galu galā Čaildermass nonāca pie ieskata, ka Vinkula grāmata — lai kas tā bija par grāmatu — sarakstīta nezināmā valodā.