Džonatans Streindžs un misters Norels

14 Ferma "Salauzta sirds"

1808. gada janvāris

Gadus trīsdesmit, pirms misters Norels ieradās Londonā, apņēmies apstulbi­nāt pasauli un atdzīvināt Anglijas maģiju, džentlmenis vārdā Lorenss Streindžs saņēma savu mantojuma tiesu. Mantojumā ietilpa nams jeb drīzāk nama dru­pas, daži atmatainas zemes gabali un vesels kalns parādu un ķīlu zīmju. Tās tiešām bija nopietnas nelaimes, taču Lorenss Streindžs sprieda, ka nav tādas slimības, ko nespētu izdziedināt prāva naudas summa; kā daudzi džentlmeņi gan pirms viņa, gan pēc, viņš sāka sevišķi jauki izturēties pret visām mantinie­cēm, ko viņam gadījās sastapt savā ceļā, un, būdams pievilcīgs vīrietis ar izsmal­cinātām manierēm un asprātīgu runas veidu, it ātri savaldzināja Erkvistones jaunkundzi — jaunu skotu dāmu ar deviņiem simtiem mārciņu gadā.

Ar Erkvistones jaunkundzes ienesto naudu Lorenss Streindžs saveda kār­tībā savu namu, sakopa zemi un nomaksāja saistības. Drīz viņš sāka pelnīt, nevis taisīt parādus. Viņš paplašināja savu muižu un sāka aizdot naudu par piecpadsmit procentiem. Šīs un citas līdzīgas nodarbības aizņēma visas viņa nomoda stundas. Viņš vairs nevarēja atļauties lutināt savu jauno sievu ar pār­liecīgu uzmanību. Patiesībā viņš gluži skaidri lika noprast, ka viņas sabiedrība un sarunas viņam ir apnikušas kā rūgta nāve; nabaga sievai sākās visai grūti laiki. Lorensa Streindža muiža atradās Šropšīrā, turklāt pašā nomalē, netālu no Velsas robežas. Streindža kundze te nevienu nepazina. Viņa bija pieradusi pie lielpilsētas dzīves, pie Edinburgas ballēm un Edinburgas tirgotavām, un viņas Edinburgas draugu asprātīgajām sarunām; Velsas nebeidzamajā lietū tītie aug­stie, drūmie kalni viņu ļoti nomāca. Šādi, skumjās un vientulībā, viņa izcieta piecus gadus un tad nomira, saaukstējusies vientuļā pastaigā pa šiem pašiem kalniem vētras laikā.

Misteram un misis Streindžiem bija viendzimtais dēls, kuram tolaik, kad viņa māte beidza savas mūža dienas, bija apmēram četri gadi. Nebija pagājušas ne trīs dienas, kopš misis Streindža gulēja kapā, kad šī dēla dēļ sākās sīvas cīņas starp Lorensu Streindžu un viņa nelaiķes sievas ģimeni. Erkvistoni apgalvoja, ka saskaņā ar laulību līguma nosacījumiem diezgan prāvai daļai misis Streindžas pūra jātiek noliktai neskartibā, līdz viņa dēls sasniegs pilngadību. Lorenss Streindžs — nevienu ar to nepārsteigdams — uzstāja, ka viņa sievas nauda līdz pēdējam penijam pieder viņam un viņš var ar to izrīkoties pēc sava prāta. Abas puses no­līga advokātus un sākās divas tiesas prāvas, viena Doktoru kolēģijā Londonā un otra Skotijas tiesā. Abas prāvas, gan "Streindžs pret Erkvistonu", gan "Erkvistons pret Streindžu", vilkās gadiem, un Lorenss Streindžs savu dēlu sāka neieredzēt ne acu galā. Viņam likās, ka zēns ir kā staigna pļava vai slimu koku jaunaudze — uz papīra vērtīgs, taču peļņu ij gaidīdams nesagaidīsi. Ja Anglijas likumi ļautu Lorensam Streindžam pārdot viņa dēlu un nopirkt vietā labāku, viņš droši vien tā arī darītu. [23]

Tikām Erkvistoni atskārta, ka Lorensa Streindža spēkos ir padarīt savu dēlu gluži tikpat nelaimīgu, cik savulaik sievu, tāpēc misis Streindžas brālis aizrak­stīja Lorensam Streindžam uzstājīgu vēstuli, ierosinādams, ka zēns varētu ik gadus kādu laiku padzīvot pie viņa Edinburgā. Misteram Erkvistonam par lielu pārsteigumu, misters Streindžs neiebilda. [24]

Tā nu Džonatans Streindžs bērnībā ik pusi gada pavadīja mistera Erkvis- tona Edinburgas namā Šarlot-skvērā, kur, jādomā, ierada nebūt diezcik aug­stās domās par savu tēvu. Turpat viņš ieguva pirmo izglītību, mācīdamies kopā ar savām trim māsīcām Mārgaretu, Mariju un Džordžiānu Erkvistonēm. [25] edinburgā, kā visiem zināms, ir viena no kulturālākajām pilsētām pasaulē, un edinburdzieši neapšaubāmi ir tikpat izglītoti un nodevušies dzīves priekiem kā londonieši. Arvien, kad zēns dzīvoja pie viņiem, misters un misis Erkvistoni darīja visu, kas bija viņu spēkos, lai tas justos laimīgs, cerēdami šādi atmērot par nevērību un saltumu, ko viņš sastapa sava tēva mājās. Tāpēc nav jābrīnās, ka Džonatans Streindžs izauga diezgan izlutināts, diezgan patvaļīgs un sliecās būt diezgan augstās domās par sevi.[1] Abi procesi pēdīgi noslēdzās par labu Lorensa Streindža dēlam.

[1] Gluži otrādi: Lorenss Streindžs jutās visnotaļ gandarīts, ka viņam mēnešiem ilgi neva­jag zēnu ēdināt un ģērbt. Lūk, kā naudaskāre padara gudru cilvēku mazisku un smieklīgu.

[1] Streindža biogrāfs Džons Segunds vairākkārt piemin, ka Streindžam labāk paticis uz­turēties starp gudrām sievietēm, nevis vīriešu sabiedrībā. Sk. "Džonatana Streindža dzīvi" Džona Mareja apgādā, 1820.

Lorenss Streindžs kļuva vecāks un bagātāks, taču labsirdīgāks gan ne­kļuva.

Dažas dienas pirms mistera Norela sarunas ar Vinkulu Lorensa Streindža namā darbu uzsāka jauns kalps. Pārējie kalpi labprāt piedāvāja viņam palīdzību un padomu; viņi pastāstīja jaunajam kalpam, ka Lorenss Streindžs ir uzpūtīgs un ļauns cilvēks, ka visi viņu neieredz, ka viņš vairāk par visu uz pasaules mīl naudu un ka viņš un viņa dēls jau daudzus gadus nav pārmijuši ne piecus vār­dus. Kalpi pastāstīja arī, ka viņš pēc dabas ir īsts sātans un lai jaunais kalps ne­kādā ziņā neaizdodot viņam dusmas, citādi tam dzīves nebūs.

Jaunais kalps pateicās biedriem par brīdinājumu un apsolīja paturēt prātā visu, kas viņam bija sacīts. Taču pārējie kalpi nezināja, ka jaunais kalps pēc da­bas nebija lādzīgāks par pašu misteru Streindžu: viņš mēdza būt sarkastisks, nereti arī rupjš un bija ļoti augstās domās par savu prātu, attiecīgi visai zemu vērtēdams citus. Par savām vājajām vietām jaunais kalps pārējiem nestāstīja gluži vienkārši tāpēc, ka neko par tām nezināja. Lai gan viņš bieži ķildojās ar saviem draugiem un kaimiņiem, jaunais kalps netika gudrs, kālab tā notiek, un allaž nosprieda, ka tā noteikti ir otrējo vaina. Taču ja nu jums sāk likties, ka šajā nodaļā būs runa tikai par ārkārtīgi nepatīkamām personām, šai pašā brīdī jāpaziņo, ka negantība bija vienīgi Lorensa Streindža rakstura alfa un omega, turpretim jaunā kalpa raksturu veidoja daudz dabiskāks gaišo un ēnas pušu sajaukums. Viņam piemita gana daudz veselā saprāta, un ar vienādu sparu tik­lab atriebās par iedomātiem pāridarījumiem sev, kā aizstāvēja pret īstām bries­mām citus.

Lorenss Streindžs bija vecs un gulēja maz. Patiesībā bieži notika tā, ka naktī viņš jutās možāks nekā dienā un sēdās pie galda, lai rakstītu vēstules un pār­baudītu dokumentus. Saprotams, arī viens no kalpiem allaž palika nomodā, un dažas dienas pēc stāšanās Lorensa Streindža dienestā šis uzdevums piekrita jaunajam kalpam.

Viss ritēja labi, līdz neilgi pēc diviem naktī misters Streindžs pasauca jauno kalpu un lika viņam atnest glāzīti heresa. Šai prasībā nebija nekā neparasta, tomēr jaunais kalps atklāja, ka to nebūt nav viegli izpildīt. Izmeklējies heresu parastajās vietās, viņš bija spiests vispirms pamodināt kalponi, lai pajautātu, kur varētu būt virssulaiņa istaba, bet pēc tam virssulaini, lai pajautātu, kur stāv heress. Tad labs brīdis pagāja, uzklausot virssulaini, kas izteica visu savu pār­steigumu par to, ka misters Streindžs prasījis heresu, jo parasti viņš heresu nedzerot. Mistera Streindža dēls, misters Džonatans Streindžs, — virssulainis paturpināja, lai jaunais kalps skaidrāk izprastu mājas kārtību, — tas gan esot liels heresa cienītājs un parasti turot pa kādai pudelei savā garderobes istabā.

Saskaņā ar virssulaiņa norādījumiem jaunais kalps devās pēc heresa uz pagrabu — tas prasīja daudzu sveču iedegšanu, garu staigāšanu pa aukstiem un tumšiem gaiteņiem, nemitīgu zirnekļa tīklu notraukšanu no drānām, ne­patīkamu galvas apdauzīšanu pret sarūsējušiem dzelžiem, kas rēgojās ārā no veciem, appelējušiem griestiem, un lielu asiņu un netīrumu slaucīšanu no sejas pirms ierašanās pie saimnieka. Viņš atnesa glāzīti heresa misteram Streindžam, kurš to uz līdzenas vietas izdzēra un paprasīja vēl vienu.

Jaunajam kalpam šķita, ka vienai naktij blandīšanās pa pagrabiem bijis diez­gan, un tālab, atminēdamies virssulaiņa sacīto, viņš devās uz mistera Džona- tana Streindža garderobes istabu. Piesardzīgi atvēris durvis, viņš nomanīja, ka istabā neviena nav, lai gan sveces vēl arvien dega. Tas nenieka nepārsteidza jauno kalpu, kurš zināja, ka starp daudzajiem netikumiem, kas piemīt bagātiem, ne­precētiem džentlmeņiem, viens no pirmajiem ir sveču šķērdēšana. Viņš sāka vērt vaļā atvilktnes un durtiņas, ieskatījās naktspodos, palūkojās zem galdiem un krēsliem un iemeta skatienu vāzēs. (Un ja jūs brīnāties par to, kur jaunais kalps meklēja heresu, tad varu tikai sacīt, ka viņam biežāk nekā jums bija iznā­kusi darīšana ar bagātiem, neprecētiem džentlmeņiem, un viņš zināja, ka tie savās mājās nereti uztur visai ekscentrisku kārtību.) Heresa pudeli viņš, kā jau bija domājis, atrada zābakā, kur tā pildīja zābaku kalpiņa pienākumu.

Liedams vīnu glāzē, jaunais kalps netīšām pacēla acis uz spoguli, kas karā­jās pie sienas, un atklāja, ka istaba tomēr nav tukša. Džonatans Streindžs sēdēja lielā atzveltnī un ar lielu pārsteigumu vēroja jaunā kalpa darbošanos. Jaunais kalps neteica ne vārda, lai paskaidrotu savu rīcību, — jo ko tad viņš būtu varē­jis paskaidrot džentlmenim? Citi kalpi gan viņu saprastu no pusvārda. Jaunais kalps devās prom.

Uzsākdams darbu šajā namā, jaunais kalps bija lolojis zināmas cerības izpel­nīties izcilus vietu citu kalpu vidū. Viņš ieskatīja, ka viņa ievērojamās prāta spē­jas un lielā dzīves pieredze gluži dabiski padara viņu par abu misteru Streindžu vietnieku brīžos, kad jātiek galā ar kādiem grūtākiem apstākļiem; viņa fantāzijā kungi jau vērsās pie viņa ar šādiem vārdiem: "Kā jau jūs zināt, Džeremij, lieta ir nopietna un nevienam citam to nevar uzticēt." Būtu pārspīlēti sacīt, ka viņš turpat uz vietas atmeta šīs cerības, tomēr viņš nespēja noliegt, ka Džonatans

Streindžs nešķita pārlieku iepriecināts par to, ka viņa istabā kāds vandās un lej vīnu no viņa pudeles.

Tādējādi jaunais kalps atgriezās Lorensa Streindža kabinetā bīstami saēr­cināts un īgns par izpostītajiem lielajiem nodomiem. Misters Streindžs uz līdze­nas vietas izdzēra otru heresa glāzi un paziņoja, ka gribētu vēl. To dzirdēdams, jaunais kalps izgrūda aizžņaugtu kliedzienu, saplūca pats sevi aiz matiem un iebrēcās;

Tad kādēļ jūs, vecais nelga, to neteicāt uzreiz? Dieva dēļ, es būtu atnesis visu pudeli!

Misters Streindžs pārsteigts paskatījās uz jauno kalpu un laipni atteica, ka ne­kādā ziņā nevajagot iet pēc vēl vienas glāzes, ja reiz tas esot tāds apgrūtinājums.

Jaunais kalps atgriezās virtuvē (pa ceļam lauzīdams galvu, vai nav runājis pārāk asi). Pēc dažām minūtēm atkal nošķindēja zvans. Misters Streindžs sē­dēja pie sava rakstāmgalda ar vēstuli rokā un lūkojās pa logu, aiz kura bija piķa melna, lietaina nakts.

Džeremij, tur pretī, tajā kalnā, dzīvo kāds cilvēks, — viņš teica, — un vēl līdz ritam vajag viņam nogādāt šo vēstuli.

Ahā, nodomāja jaunais kalps, cik drīz tas notiek! Svarīgas darīšanas, kas jānokārto pa nakts melnumu! Ko tas varētu nozīmēt? Tikai to, ka viņš jau sāk dot priekšroku tieši manai palīdzībai. Milzīgi glaimots, viņš dedzīgi atsaucās, ka uz karstām pēdām dosies ceļā, un paņēma vēstuli, uz kuras bija viens vie­nīgs mīklains vārds: "Vaivernam". Viņš apvaicājās, vai namam ir nosaukums, ja nu viņam gadās nomaldīties 110 ceļa un nākas kādam jautāt.

Misters Streindžs atbildēja, vispirms sacīdams, ka namam nav nosaukuma, tad aprāvās un sāka smieties.

Jautājiet pēc Vaiverna no fermas "Salauztā sirds"! — viņš teica. Jau­najam kalpam vajagot nogriezties no lielceļa pa salauztiem vārtiņiem iepretim krogam "Melnais celms"; aiz vārtiņiem būs taka, un tā aizvedīs taisni uz fermu "Salauztā sirds".

Tā nu jaunais kalps apsegloja zirgu, paņēma vējlukturi un izjāja uz lielceļa. Tā bija nejauka nakts. Gaisi jaucās jukumis, spīvi zēvelēja vējš un aumaļu lietus atrada visas spraugas jaunā kalpa drānās; pavisam drīz viņš bija pārsalis līdz kaulam.

Taciņa, kas sākās iepretim krogam "Melnais celms" un vijās augšup kalnā, bija briesmīgi aizaugusi. Patiesībā tā vispār nebija pelnījusi saukties par taku, jo tās vidū auga jauni kociņi, ko stiprais vējš pārvērta rīkstēs, kas šaustīja jauno kalpu, kad tas lauzās uz priekšu. Nojājis pusjūdzi, viņš jutās tā, it kā citu pēc cita būtu izkāvies ar četriem spēka mitriķiem (tā kā viņš bija karstgalvis un sabiedriskās vietās mūždien iesaistījās ķīviņos, tad šī sajūta viņam bija ļoti labi pazīstama). Viņš lādēja Vaivernu, šo nolaidīgo slaistu, kas nejēdz ne savest kār­tībā savus dzīvžogus. Pagāja vismaz stunda, kamēr viņš nonāca vietā, kur reiz, iespējams, bija pļava, turpretim tagad — mežrozīšu un kazenāju biezoknis, un viņš sāka nožēlot, ka nav paķēris līdzi cirvi. Viņš piesēja zirgu pie koka un lūkoja spraukties tālāk. Ērkšķi bija lieli, asi, un to bija daudz; vairākas reizes kazenāji nogrāba viņu tik pamatīgi un izsmalcināti (roka izstiepta augšup, kāja saliekta aiz muguras), ka viņš izmisumā bezmaz zaudēja cerību kādreiz tikt laukā. Likās dīvaini, ka cilvēks var dzīvot aiz tāda ērkšķāja, un jaunais kalps nodomāja, ka nebūs brīnums, ja izrādīsies, ka šis misters Vaiverns jau krietnus simt gadus guļ dziļā miegā. Nu, viņš pie sevis nosmēja, tas vēl nebūtu ļaunākais, galvenais, lai man nevajag viņu skūpstīt.

Kad gar kalna kori sāka spraukties skumja, pelēka rīta gaismiņa, viņš nonāca pie sabrukušas mājiņas, kas gan vedināja domāt ne tik daudz par salauztu sirdi kā par apgrieztu kaklu. Siena līka ārup, kā klanīdamās zemei, tai pāri zvāļojās skurstenis. Akmens plāksnes, Iēveniski gāzdamās no jumta, bija atstājušas aiz sevis caurumus, pa kuriem kā ribas rēgojās sijas. Iekšā bija pilns pliederu un vilkābeļu, kas augšanas tvīksmē bija izlauzušas visus logus un izgāzušas durvis no aplodām.

Jaunais kalps stāvēja lietū, skatīdamies uz drūmo ainu. Pacēlis galvu, viņš ieraudzīja kādu nākam pa kalnu uz viņa pusi: tas bija tēls kā no tautas pasa­kām, ar lielu un dīvainu cepuri galvā un kūju rokā. Tuvumā izrādījās, ka pasaku tēls ir brīvzemnieks no kādas tuvējās viensētas, pēc izskata prātīgs vīrs, kuru par teiksmu varoni pārvērta vienīgi ap galvu apvīstītais salocīta audekla ga­bals, kas sargāja viņu no lietus.

Puis! Kas tev atgadījies? — viņš uzrunāja jauno kalpu. — Tu viss esi vie­nās asinīs, un tavas labās drēbes ir saplēstas lupatās!

Jaunais kalps palūkojās uz sevi un atklāja, ka tā tiešām ir. Viņš atbildēja, ka taka ir aizaugusi ar briesmīgiem ērkšķu krūmiem.

Brīvzemnieks pārsteigts iepleta acis.

Bet ir taču arī labais ceļš, — viņš izsaucās, — nieka ceturtdaļjūdzi uz rietumiem, un pa to tu būtu atnācis divreiz ātrāk! Dieva dēļ, kas tevi trenca iet pa veco taku?

Uz šo jautājumu jaunais kalps neatbildēja, toties apvaicājās, vai brīvzem­nieks nezinot, kur meklēt misteru Vaivernu no fermas "Salauztā sirds".

Šitā ir Vaiverna māja, bet viņš jau kopš pieciem gadiem ir miris. Ferma "Salauztā sirds", tu saki? Kurš tev iestāstīja, ka to sauc tā? Kāds vazājis tevi aiz deguna. Vecas takas, ferma "Salauztā sirds", ko tu neteiksi! Bet vadzi, vispār jau tam vārdam nav ne vainas. Vaiverns tiešām nomira ar salauztu sirdi. Viņam, nabagam, nelaimīgā kārtā piederēja viens gabals zemes, kas bija iepaticies kā­dam džentlmenim tur lejā, un, kad Vaiverns negribēja to pārdot, džentlmenis noalgoja neģēļus, kas nakts vidū izraka visas Vaiverna sadēstītās pupas, bur­kānus un kāpostus, un, kad arī tas nelīdzēja, viņš sāka ar Vaivernu tiesāties — bet tas, nabags, tiesas lietās nesajēdza ne rīta, ne vakara.

Jaunais kalps brīdi domāja.

Man tā rādās, — viņš pēdīgi bilda, — ka es jums varētu pateikt, kā to džentlmeni sauca.

Kā nu ne, — atsaucās brīvzemnieks. — Kurš tad to nespētu. — Viņš cie­šāk paskatījās uz jauno kalpu. — Puis, — viņš sacīja, — tu esi bāls kā piena pudiņš un dirbinies tā, ka bail, vai tu nesabirzīsi gabalos!

Man ir auksti, — teica jaunais kalps.

Tad brīvzemnieks (kurš teica, ka viņu saucot Bulbridžs) sāka ļoti neatlai­dīgi pierunāt jauno kalpu doties uz viņa mājām, kur viņš varēšot sasildīties pie kamīna, kaut ko apēst un iedzert un varbūt stundiņu pagulēt. Jaunais kalps pa­teicās, taču apgalvoja, ka viņam tikai esot auksti, tas arī viss.

Tad nu Bulbridžs tikai aizveda jauno kalpu atpakaļ turp, kur gaidīja zirgs (aizveda pa citu ceļu, kurā nebija ērkšķu), parādīja, kā vislabāk atgriezties uz lielceļa, un jaunais kalps jāja atpakaļ uz mistera Streindža namu.

Dzedrās, bālās debesīs kā izmisuma alegorija kāpa dzedra, bāla saule, un, kamēr jaunais kalps jāja, viņam likās, ka šī saule ir nabaga Vaiverns un debesis ir elle, kur misters Streindžs Vaivernu iedzinis, lai tā mokas ilgtu mūžīgi.

Kad viņš pārradās, apkārt saskrēja pārējie kalpi.

Ak, draudziņ! — noraizējies iesaucās virssulainis. — Fēc kā tu izskaties? Vai tas bija heresa dēļ, Džeremij? Vai viņš uz tevi noskaitās heresa dēļ?

Jaunais kalps izvēlās no segliem un nokrita zemē. Viņš saķēra virssulaini aiz svārka stērbeles un lūdzās, lai virssulainis iedod viņam makšķeri, viņam vajagot izzvejot no elles nabaga Vaivernu.

Dzirdot šo un citas tikpat neprātīgas runas, pārējie kalpi ātri vien secināja, ka jaunais kalps ir saaukstējies un viņam ir drudzis. Tie nolika viņu gulēt un aizsūtīja kādu pēc ārsta. Taču par to padzirdēja Lorenss Streindžs, un raidīja ceļā otru vēstnesi ar ziņu, ka ārsts nav vajadzīgs. Fēc tam Lorenss Streindžs paziņoja, ka viņam kārojas auzu tumes un pieteica virssulainim, ka vēlas, lai tumi viņam atnes jaunais kalps. Virssulainis steidzās meklēt misteru Džonatanu Streindžu, lai lūgtu viņu kaut kā iejaukties, taču izrādījās, ka Džonatans Streindžs rīta agrumā aizjājis uz Šrūsberī un būs mājās tikai nākamajā dienā. Tā nu saimes ļaudīm vajadzēja izvilkt jauno kalpu no gultas, apģērbt viņu, ielikt viņa slāba­najās rokās paplāti ar auzu tumi un izstumt pa durvīm. Visu dienu misteram Streindžam neaptrūka sīku uzdevumu, un katru no tiem — mistera Streindža norādījumi bija pilnīgi nepārprotami — vajadzēja izpildīt jaunajam kalpam.

Vakaram iestājoties, jaunais kalps bija tik karsts kā dzelzs trumulis un ru­nāja kaut ko pilnīgi nesaprotamu par austeru mucām. Taču misters Streindžs paziņoja, ka grasās ari šo nakti pavadīt nomodā un pieteica, lai jaunais kalps gaida viņu kabinetā.

Virssulainis drošsirdīgi palūdza, lai saimnieks ļauj viņam palikt slimnieka vietā.

— Ā, bet jūs nespējat pat iedomāties, kā man tas puisis iepaticies, — mis­ters Streindžs attrauca, acīm netīksmē spīgājot, — un kā es vēlos, lai viņš visu laiku būtu man blakus. Jums liekas, ka viņš neizskatās vesels? Pēc manām do­mām viņam vienkārši vajadzīgs svaigs gaiss. — Un, to pateicis, viņš atvēra logu virs rakstāmgalda. Kabinetā acumirklī kļuva briesmīgi auksti un sāka virpuļot sauja sniega pārslu.

Virssulainis nopūtās un no jauna atslēja pret sienu jauno kalpu (kurš jau atkal bija sācis šļūkt gar zemi), slepus iebāzdams viņam kabatās roku sil­dītājus.

Pusnaktī kalpone aiznesa misteram Streindžam uz kabinetu auzu tumi. Atgriezusies virtuvē, viņa ziņoja, ka misters Streindžs uzgājis roku sildītājus, izvilcis tos no kabatām un nometis uz galda. Kalpi skumīgi devās gulēt, bū­dami pārliecināti, ka no rīta jaunais kalps būs pagalam.

Pienāca rīts. Mistera Streindža kabineta durvis bija aizvērtas. Pulkstenis nosita septiņus, un neviens nebija paskandinājis zvanu. Pulkstenis nosita asto­ņus. Tad deviņus. Desmit. Kalpi izmisumā lauzīja rokas.

Taču viņi bija aizmirsuši — arī Lorenss Streindžs bija par to aizmirsis —, ka jaunais kalps bija stiprs, zaļoksns vīrietis, kurpretim Lorenss Streindžs jau bija vecs, un kādu daļu no tā visa, ko naktī nācās izciest jaunajam kalpam, bija spiests pārciest arī Lorenss Streindžs. Septiņas minūtes pāri desmitiem virssu­lainis un kučieris sadūšojās divatā ieiet kabinetā un atrada jauno kalpu uz grī­das guļam ciešā miegā: no drudža vairs nebija ne miņas. Kabineta otrā galā pie sava rakstāmgalda sēdēja Lorenss Streindžs, nosalis.

Kad šo abu nakšu notikumi nāca ausīs plašākai sabiedrībai, visiem ļoti gri­bējās savām acīm redzēt jauno kalpu, it kā viņš būtu uzvarējis pūķi vai cīnījies ar negantu milzi. Jaunajam kalpam, saprotams, bija patīkami, ka viņu uzskata par ievērojamu personu, un, desmitām reižu stāstīdams par notikušo, viņš atklāja, ka patiesībā, kad viņu sūtīja pēc trešās heresa glāzes, viņš bija misteram Streindžam atbildējis šādi: — Zini, ak nekrietnais neģēli, kas tagad moki godīgus cilvēkus un iedzen viņus kapā, nāk diena — un drīz būs klāt, — kad tev vaja­dzēs atbildēt par katru nopūtu, kas tevis dēļ izlauzās no godīgu cilvēku krūtīm, par katru asaru, ko tevis dēļ izlējušas atraitņu acis! — Drīz visi apkaimē zināja, ka tad, kad misters Streindžs bija atvēris logu, savā laipnībā grasīdamies jauno kalpu nosaldēt, tas bija saucis: — Vispirms būs auksti, Lorens Streindž, bet bei­gās karsti! Vispirms būs auksti, beigās karsti! — Skaidrs kā diena, tas bija pra­vietisks norādījums uz mistera Streindža pašreizējo atrašanās vietu.