Džonatans Streindžs un misters Norels

66 Džonatans Streindžs un misters Norels

1817. gada februāra vidus

Misters Norels pagriezās un atskatījās uz gaiteni, kas agrāk veda no bibliotēkas uz citām nama telpām. Ja viņš cik necik ticētu, ka pa to varēs nonākt atpakaļ pie Laselza un kalpiem, viņš nevilcinātos un ietu. Taču bija vairāk vai mazāk skaidrs, ka Streindža burvestība atkal atvedīs viņu šurp.

Bibliotēkā atskanēja kaut kāds troksnis, un viņš izbīlī salēcās. Tad gaidīja, taču ārā neviens nenāca. Pēc brīža viņš saprata, ka šī skaņa viņam ir pazīstama, viņš to dzirdējis tūkstošām reižu: tas bija Streindža piktais izsauciens, viņam nocīnoties ap kādu grūtu fragmentu. Šis ņurdiens bija tik labi pazīstams — un mistera Norela prātā tas tik cieši saistījās ar viņa dzīves laimīgākajiem gadiem —, ka viņš saņēma dūšu, atvēra durvis un gāja iekšā.

Jau uz sliekšņa viņu gaidīja pārsteigums: visapkārt dega neskaitāmas sveces. Bibliotēka mirdzēja vienās ugunīs. Streindžs nebija zaudējis laiku, meklējot svečturus: viņš bija vienkārši pielipinājis sveces pie galdiem un grāmatplauk­tiem, pat uzstutējis uz grāmatu kaudzēm. Kuru katru brīdi bibliotēkā varēja izcelties ugunsgrēks! Visās malās bija grāmatas — tās juku jukām mētājās uz galdiem, vāļājās uz grīdas. Daudzas bija atstātas ar atvērumiem uz leju, lai uz­reiz varētu atrast vajadzīgo vietu.

Streindžs stāvēja bibliotēkas tālākajā galā. Viņš izskatījās stipri kalsnāks, nekā misteram Norelam bija palicis prātā. Skūdamies viņš nebija pārlieku centies, un viņa mati bija izspūruši. Kad misters Norels piegāja viņam klāt, viņš neat­rāva skatienu no grāmatas, ko turēja rokā.

Norvičā 1124. gadā — septiņi cilvēki,— viņš lasīja. — Četri eisgartieši 1151. gada Ziemassvētkos, divdesmit tris ekseterieši 1201. gadā, viens no Haze- sidžas Dcrbīšīrā 1243. gadā — visi noburti, nolaupīti un aizvesti uz Elfu zemi. Viņam tā ari neizdevās to novērst.

Streindžs runāja tik rāmā garā, ka misters Norels — kurš puslīdz gaidīja, ka viņam kuru katru bridi trieks virsū burvju šautru, — atskatījās, meklēdams, vai bibliotēkā neatrodas vēl kāds.

Kā, lūdzu? — viņš pārjautāja.

Džonam Askglāsam, — Streindžs atbildēja, vēl aizvien nepagodinādams viņu ar skatienu. — Viņam neizdevās novērst to, ka elfi zog kristīgos vīrus un sievas. Kāpēc es esmu iedomājies, ka man būs pa spēkam tas, ko viņš nejau­dāja? — Viņš atsāka lasīšanu. — Man patīk jūsu labirints, — viņš vienā mierā ieminējās. — Vai jūs izmantojāt Hikmenu?

Ko? Nē. De Čepu.

De Čepu? Nevar būt! — Streindžs pirmo reizi palūkojās uz savu skolo­tāju. — Man visu mūžu ir licies, ka viņš bija nenozīmīgs pētnieciņš, kuram galvā nekad nav rosījusies neviena oriģināla doma.

Viņš nav pa prātam tiem, kam patīk ārišķīgi maģijas paveidi, — misters Norels tramīgi atbildēja, savā prātā zīlēdams, cik ilgi Streindžs paliks tik uzve­dīgs un pieklājīgs. — Viņu interesēja labirinti, burvju takas, burvestības, kas iedarbojas, ja cilvēks zināmā secībā izstaigā dažādas kāpnes un līkumus — tam­līdzīgas lietas. Belāzisa "Norādījumos" ir garš viņa maģijas apraksts… — te viņš apklusa, — …jūs to neesat redzējis. Vienīgais eksemplārs atrodas šeit. Trešajā plauktā pie loga. — Viņš pagriezās, lai parādītu, un ieraudzīja, ka plaukts ir tukšs. — Vai varbūt uz grīdas. Tajā kaudzē.

Pēc brīža ieskatīšos, — Streindžs pieklājīgi atbildēja.

Arī jūsu labirints bija visnotaļ cienījams, — uzteica misters Norels. — Es pusi nakts nopūlējos, lai no tā izkļūtu.

Ē, es darīju tāpat kā citreiz, — Streindžs nevērīgi attrauca. — Nokopēju jūsu labirintu un mazliet to uzlaboju. Cik ilgs laiks pagājis?

Kā, lūdzu?

Cik ilgi es sabiju Tumsībā?

Kopš decembra sākuma.

Un kāds mēnesis ir tagad?

Februāris.

Trīs mēnešus! — Streindžs iesaucās. — Tikai trīs mēnešus! Man likās, ir pagājuši nez. cik gadi!

Misters Norels daudzkārt bija iztēlojies, kā norisināsies šī saruna. Streindžs viņa prātā allaž bija saniknots un brēca pēc atriebības, savukārt viņš pats citu pēc cita cēla priekšā iespaidīgus apsvērumus sev par attaisnojumu. Nu bei­dzot abi stāvēja aci pret aci, un Streindža bezbēdība viņu atstāja gluži bez pa­doma. Atgriezās tālās sāpes, kas jau sen smeldzināja mistera Norela sīko, i/kaltušo dvēselīti. Tās izstiepa nagus un ņēmās viņu plosīt. Burvim sāka trī­cēt rokas.

Es biju jūsu ienaidnieks! — pār viņa lūpām izlauzās kliedziens. — Es iz­nīcināju jūsu grāmatu, atstādams vienu vienīgu eksemplāru — man pašam! Es nomelnoju jūsu vārdu un vērpu pret jums viltu! I.aselzs ar Drolaitu visiem iegalvoja, ka jūs noslepkavojāt savu sievu! Es pieļāvu, ka visi tam notic!

]ā,— piekrita Streindžs.

Bet tās taču ir briesmīgas ļaundarības! Kāpēc jūs nemaz neesat dusmīgs?

Pēc visa spriežot, arī Streindžam šķita, ka šis ir loģisks jautājums. Viņš brīdi

domāja.

Man liekas, es nedusmojos tāpēc, ka pa šo laiku esmu pieredzējis neap­rakstāmas lietas. Esmu bijis koki un upes, kalni un akmeņi. Esmu runājis ar zvaigznēm, ar zemi un vēju. Ja cilvēks ir pabijis gultne, pa kuru plūst visa angļu maģija, viņš vairs nevar būt tāds pats kā iepriekš. Jūs gribat sacīt, ka agrāk es būtu dusmojies?

Misters Norels pamāja.

Streindžs pasmaidīja savu veco, ironisko smaidu.

Varat būt mierīgs! Gan jau es atkal sākšu dusmoties. Pēc kāda laika.

Un to visu jūs darījāt tikai tāpēc, lai man ieriebtu? — jautāja misters Norels.

Lai ieriebtu jums? — Streindžs izbrīnīts atkārtoja. — Nē! Es to darīju, lai glābtu savu sievu!

Pēc šiem vārdiem iestājās klusums, kura laikā misters Norels atklāja, ka nespēj skatīties Streindžam acīs.

Ko jums no manis vajag? — viņš klusi jautāja.

To pašu, ko vienmēr — jūsu palīdzību.

Lai atburtu jūsu sievu?

Jā.

Misters Norels apsvēra dažādas iespējas.

Vislabvēlīgākais brīdis parasti ir, kad zavestam aprit simtā gadskārta, — viņš sacīja. — Ir vairāki rituāli…

Pateicos, — Streindžs atteica, un viņa balsī visai jaušami skanēja kādrei­zējais sarkasms, — bet es laikam biju cerējis atrast ko tādu, kas iedarbotos ātrāk.

Visi šādi nolīgumi un burvestības izbeidzas līdz ar nozavētāja nāvi, bet…

O, jā! Nozavētāja nāve! — Streindžs dedzīgi uzķēra. — Es Venēcijā bieži par to domāju. Manā rīcībā bija visa Anglijas maģija, un es varētu viņu nogali­nāt neskaitāmos veidos. Ietriekt bezdibenī; sadedzināt ar zibeņiem; atraut no zemes kalnus un nogāzt tos pār viņu. Ja uz spēles būtu likta mana dzīvība, es noteikti būtu mēģinājis ko tādu izdarīt, — bet runa ir par Arabcllas brīvību; ja man misētos — ja es pats aizietu bojā — tad viņai uz mūžīgiem laikiem būtu jāpaliek verdzībā. Vajadzēja meklēt citu veidu. Un es sapratu, ka visā pasaulē ir viens vienīgs cilvēks — viens vienīgs visās pasaulēs, visos laikos —, kurš zina, kā lai es sakauju savu ienaidnieku. Cilvēks, kurš spēs dot man padomu. Es sa­pratu, ka ir pienācis laiks viņam pajautāt.

Mistera Norela vaigs pauda neizsakāmas bažas.

Ak tā, bet man jums jāteic, es vairs neuzskatu, ka esmu par jums pārāks. Jā, tiesa, es esmu daudz vairāk lasījis, un palīdzēšu jums, kā vien spēšu, bet es nevaru jums apliecināt, ka man viss katrā ziņā izdosies labāk nekā jums.

Streindžs savilka uzacis.

Ko? Es neko nesaprotu. Es taču nerunāju pārjums! Es runāju par Džonu Askglāsu. Es vēlos, lai jūs man palīdzat šurp ataicināt Džonu Askglāsu.

Misteram Norelam aptrūkās elpas. Likās, pat gaiss visapkārt sāk vibrēt, itin kā tuvumā būtu noskanējusi zema nots. Viņu gandrīz fiziski sāka žņaugt ap­kārtējā tumsa, jaunās zvaigznes tur, augšā, sastingušo pulksteņu klusēšana. Iās bija viens milzīgs, melns mirklis, kas nebeidzās un nebeidzās, spieda viņu pie zemes, smacēja. Šai mirklī viņam itin nemaz nebija grūti noticēt, ka Džons Askglāss nekur tālu nav jāmeklē — viņš ir vienas burvestības attālumā: tumšās ēnas bibliotēkas tālākajā stūrī ir viņa apmetņa krokas, dūmi, kas gaisā kūpēja no lāktījošajām svecēm, ir kraukļi pie viņa bruņucepures.

Streindžu nekādas mūžības bailes nemocīja. Viņš pieliecās un pasmaidīja iešķību, dedzīgu smaidu:

Nevajag šaubīties, mister Norel, — viņš čukstēja. — Noņemties ar lorda Liverpūla darbiņiem ir pārlieku garlaicīgi. Jūs taču arī pats to apzināties. Klin­tis un liedagus lai citi sargā burvji! Drīz viņu būs pulku pulkiem, lai jau strādā! Mēs ar jums paveiksim kaut ko dižāku!

Atbildes vietā — atkal klusums.

Jums bail! — Streindžs izmeta, īgni atliekdamies taisni.

Bail! — misters Norels vairs nespēja valdīties. — Vai tas kāds brīnums, ka man bail? Nebaidīties būtu neprāts — pilnīgs neprāts! Bet ne tas ir galvenais.

No tā nebūs jēgas. Visas jūsu cerības izrādīsies veltas. Pat ja mums izdosies viņu atsaukt šurp — un ļoti iespējams, ka tiešām izdosies, mums abiem kopā, — viņš ij negrasīsies jums palīdzēt. Karaļi nemēdz apmierināt dīku ziņkārību — un vēl jo vairāk šis Karalis!

Dīka ziņkārība? Jūsuprāt, es… — Streindžs sāka skaisties.

Nē, nē! — misters Norels steidzās viņu pārtraukt. — Es tā neuzskatu. Man tikai gribas, lai jūs saprotat, ko par to domās viņš. Vai jums šķiet, ka vi­ņam rūp divas pazudušas sievietes? Jūs spriežat tā, it kā Džons Askglāss būtu parasts cilvēks — tāds pats cilvēks, kā jūs vai es. Viņš ir uzaudzis un skolojies Elfu balsti. Bruģu tikumi ir viņa tikumi — un gandrīz visos bruģos bija kris­tiešu gūstekņi — viņš pats bija viens no tiem. Viņa acīs tas nav nekas ārkārtējs. Viņš nesapratīs.

Tad es viņam paskaidrošu! Mister Norel, lai izglābtu savu sievu, es esmu pārgrozījis Angliju: esmu pārgrozījis pasauli. Es ne aci nepamirkšķinādams izsaukšu pie sevis vienu cilvēku, lai cik baigs un draudīgs viņš būtu. Diezgan runu, ser! Nav vērts par to spriedelēt. Vispirms vajag viņu šurp atsaukt. Ar ko sāksim?

Misters Norels nopūtās.

Viss jādara pavisam citādi, nekā izsaucot jebkuru citu. Ar Džonu Ask- glāsu saistītā maģija ir īpaši sarežģīta.

Kāpēc?

Nu, pirmām kārtām mēs nezinām, kā viņu saukt. Aicinot pie sevis kādu no Elfu valsts, burvim precīzi jānosauc aicināmā vārds. Neviens no tiem vār­diem, kuros mēs dēvējam Džonu Askglāsu, nebija viņa īstais vārds. Kā liecina avoti, viņu uz Elfu valsti aizveda, vēl nenokristītu — un viņš dzīvoja brugā, tā arī palicis bez vārda. "Vergs, kam nebija vārda" — tā viņš pats mēdza sevi dē­vēt. Zināms, elfi viņam iedeva kaut kādu vārdu pēc sava prāta, taču, atgriezies Anglijā, viņš to atmeta. Visi zināmie pavārdi — karalis Krauklis, Melnais ka­ralis, Ziemeļu karalis — ir citu dotas iesaukas, viņš pats tā nedēvējās.

Jā jau, jā! — Streindžam tas viss bija par gausu. — Es zinu! Bet galu galā viņa īstais vārds ir Džons Askglāss!

O, nē, nekādā ziņā! Tā sauca kādu jaunu normaņu dižcilti, kurš krita, ja atmiņa mani neviļ, 1097. gadā. Karalis — mūsu Džons Askglāss — apgalvoja, ka tas esot bijis viņa tēvs, tomēr daudzi pētnieki apšauba, vai abi vispār bija rados. Es nedomāju, ka šis vārdu un pavārdu jūklis varētu būt radies nejauši. Karalis zināja, ka viņam allaž būs pievērsta citu burvju uzmanība, un, vairī­damies no to uzmākšanās, tīšuprāt sajauca viņiem buramvārdus.

Labi, bet kas man jādara? —Streindžs uzsita knipi. — Sakiet!

Misters Norels blisināja acis. Viņš nebija radis domāt tik ātri.

Ja mēs ņemam kādus no angļu klasiskajiem ataicināšanas buramvār­diem — un es silti ieteiktu tā rīkoties, tie ir paši labākie, — tad varam uzdot buramvārdu sastāvdaļām veikt aicināmā sazīmēšanu mūsu vietā. Būs vajadzīgs sūtnis, taka un zieds. [137] [1] Trīs Anglijas tradicionālajās ataicināšanas burvestībās visbiežāk sastopamie elementi. Sūtnis uzmeklē aicināmo, taka atved to pie aicinātāja un zieds (proti, velte) neļauj tam pat­vaļīgi doties prom.

Ja mēs izraudzīsim ies rīkus, kuri Karali jau pazīst — labi pazīst —, tad nebūs nozīmes, vai mēs protam vai neprotam viņu nosaukt pie­nācīgā vārdā: rīki paši viņu uzmeklēs, atvedīs un savaņģos. Jūs saprotat?

Lai cik pārbijies misters Norels jutās, izredzes burt — un burt kaut ko ne­bijušu! — kopā ar misteru Streindžu viņu acīm redzami uzmundrināja.

Nē, — atteica Streindžs. — Neko nesaprotu.

Šis nams ir celts uz Karaļa zemes, tā akmeņi ir Karaļa abatijas akmeņi. Garām — tikai divsimt jardu 110 vietas, kur mēs stāvam,— tek upe; šīs upes ūdeņi bieži nesuši Karaļa krāšņo laivu. Manā virtuves dārziņā aug bumbiere un ābele — tās izaugušas no mazām sēkliņām, ko Karalis izspļāva, kādu vakaru sēdēdams abata dārzā. Lai senie abatijas akmeņi ir mūsu sūtnis; lai upe ir mūsu taka; augļi, kas nākamgad nogatavosies ābelē un bumbierē, lai ir mūsu zieds. Tad mēs varam vienkārši sacīt: "Karalis". Šie akmeņi, šī upe, šie koki citu Karali nepazīst!

Labi, — atsaucās Streindžs. — Un kādus buramvārdus jūs ieteiktu iz­mantot? Vai Belāzisa ir piemēroti vārdi?

Jā, trīs gabali.

Un vai tos ir vērts izmēģināt?

Nē, labāk nevajag. — Misters Norels atvēra kādu atvilktni un izņēma 110 tās papīra lapu. — Manuprāt, vislabākie ir šie. Es nemēdzu lietot ataicināšanas buramvārdus — bet, ja man vajadzētu to darīt, es ņemtu šos. — Viņš pasnie­dza lapu Streindžam. To rindu rindām klāja mistera Norela sīkie, akurātie burti. Augšā bija rakstīts: "Misters Streindžs. Ataicināšanas buramvārdi".

Ar šiem jūs atsaucāt pie sevis Mariju Absalomu, [138] [1] Ēnu namā, 1809. gada jūlijā, mistera Segunda, mistera Hanifūta un Henrija Vudhopa klātbūtnē.— viņš paskaidroja. — Es tos vienīgi mazliet uzlaboju. Izmetu ārā florilegium, ko jūs vārds vārdā bijāt norakstījis no Ormskērka: jūs jau zināt, es par florilegium vispār neesmu necik augstās domās, un šis likās sevišķi nejēdzīgs. Toties es pievienoju sargāšanas un glabāšanas epitomi, kā arī "mīļi lūdzu" aspergeru — kaut arī šaubos, ka šai gadījumā no tā būs kāda jēga. [139] [1] florilegium, "epitome" un "aspergers" — buramvārdu sastāvdaļu nosaukumi.

Trīspadsmitajā un četrpadsmitajā gadsimtā Anglijas elfi sevišķi čakli pievienoja savām

burvestībām pēc nejaušības principa kopā salasītu kristiešu svēto vārdus. Kristietības mā­cība elfiem kā bija, ta palika sveša un nesaprotama, taču viņiem ļoti patika svētie: viņi tos uz­skatīja par spēcīgām maģiskām būtnēm un labprāt vēlējās nodrošināties ar to palīdzību. Sīs piesaukšanas formulas dēvēja par florilegia (burt. "puķu lasīšanu"), un elfi tās iemācīja arī saviem kristīgajiem saimniekiem. Kad Anglijā varu pārņēma protestantu ticība un svētie krita nežēlastībā, florilegia degradējās un kļuva par nesakarīgu maģisku vārdu virknējumu, ko burvji piemeta klāt saviem buramvārdiem cerēdami, ka varbūt kāds no tiem panāks vēlamo.

Epitome ir ļoti koncentrēti buramvārdi, ko iekļauj citos buramvārdos, lai tos pastip­rinātu vai paplašinātu. Šai gadījumā, pievienodams buramvārdiem sargāšanas un glabāša­nas epitomi, misters Norels vēlas paglābt abus burvjus no aicinātā. Aspergers ir vārdu vai burvestību apslacīšana (aspergere, latīņu vai. 'aplaistīt') "Mīļi lūdzu" aspergers mudina aici­nāto palīdzēt burvim.

Tagad šie buramvārdi ir tiklab mani, kā jūsu, — norādīja Streindžs. Viņa balsī nevarēja saklausīt ne visniecīgāko nenovīdības vai aizvainojuma pieskaņu.

Nē, nē! — misters Norels nepiekāpās. — Tas ir jūsu darinājums. Es tikai a plīdzin āj u m al i ņas.

Labi! Tad varam ķerties pie darba?

Ir vēl viena lieta.

Kāda?

Vispirms vajag parūpēties, lai nekas nedraudētu misis Streindžai, — misters Norels paskaidroja.

Streindžs noskatījās uz bijušo skolotāju visai greizi, it kā viņam liktos, ka par Arabellas drošību misteram Norelam gan būtu derējis domāt agrāk, taču burvis bija pieskrējis pie grāmatskapja un, uzgriezis muguru, steigšus pārla­poja prāvu sējumu.

Tas bija kaut kur Čeistona Liber Novus… Ahā, rokā ir! Jāizklāj burvju ceļš un jāatver durvis, lai misis Streindža sveika un vesela pārnāktu no Elfu valsts. Citādi var gadīties, ka viņai tā arī neizdosies no turienes izkļūt. Tad mums viņa būtu jāmeklē gadu simteņiem.

Ā, es zinu, par kuru procedūru jūs runājat! — atsaucās Streindžs.— Es jau to izdarīju. Pie durvīm noliku sargu, lai tas sagaida viņu pārnākam. Viss ir sagatavots.

Viņš paņēma strupu sveces galiņu, ielika to svečturī un aizdedza. [140] ceturtā veiksmīgu ataicināšanas buramvārdu sastāvdaļa ir temporālija. Burvim kaut kā jāpaziņo aicinātajam, kad tam jāparādās, citādi (kā norādījis Streindžs) aicinātais var ierasties jebkurā laikā un uzskatīt, ka viņa saistības ir izpildītas. Sveces nodegulis ir ļoti pa­rocīgs instruments: burvis norāda aicinātajam, ka tam jāierodas, kad izdzisīs svece. Tad sāka skandēt buramvārdus. Streindžs piesauca abatijas akmeņus un sūtīja tos uzmek­lēt Karali. Viņš piesauca upi un lūdza to kļūt par ceļu, pa kuru Karalim nākt. Viņš piesauca augļus, kas nākamgad nogatavosies mistera Norela ābelē un bumbierē, un lūdza tos kļūt par ziedu Karalim. Viņš sauca Karali un mudināja to ierasties brīdī, kad izdzisis svece.

Sveces liesma pēdējo reizi noplandījās un apdzisa…

…un tai pašā brīdī…

…tai pašā brīdī pār bibliotēku nāca kraukļi. Melnu spārnu vēdas pārņēma gaisu kā neskaitāmas rokas, spārni ņirbēja Streindžam gar acīm kā melnas liesmas. No visām pusēm viņam uzbruka spārni un nagi. No ķērcieniem un kārcieniem aizkrita ausis. Kraukļi šāvās pret sienām, pret logu, tie šāvās virsū Streindžam. Aizklājis galvu ar rokām, viņš nokrita uz. grīdas. Troksnis un spārnu švīkstoņa nerimās.

Tad, vienā acu mirklī, tie bija prom, un bibliotēkā iestājās pilnīgs klusums.

Visas sveces bija apdzisušas. Streindžs apvēlās atšaubiski, taču labu brīdi palika guļam un spēja vienīgi raudzīties Tumsībā.

Mister Norel? — viņš pēdīgi ierunājās.

Neviens neatsaucās.

Piķa melnajā tumsā uzrausies kājās, viņš laimīgā kārtā drīz uzdūrās kādam no rakstāmgaldiem un meklējās tik ilgi, līdz sataustīja apgāzušos sveci. Izzve­jojis no kabatas posu, viņš sveci aizdedza.

Pacēlis to virs galvas, Streindžs redzēja, ka bibliotēkā valda neiedomājams, galējs haoss un nekārtība. Skapjos nebija palikusi neviena vienīga grāmata.

Bibliotēkas kāpnītes un galdi bija apgāzti. Vairāki smalki krēsli bija pārvērsti plītsmalkā. Visu biezā kārtā klāja kraukļu spalvas — likās, sasnidzis melns sniegs.

Norels pussēdus, pusguļus čurnēja uz grīdas ar muguru pret rakstāmgaldu. Acis bija vaļā, taču to skatiens tukšāks par tukšu. Streindžs paturēja viņam de­guna priekšā sveci.

Mister Norel? — viņš vēlreiz pasauca.

Liekas, var uzskatīt, ka mēs esam piesaistījuši viņa uzmanību, — viņš kā sareibis čukstēja.

Es teiktu, ka jums ir taisnība, ser. Vai jūs sapratāt, kas te notika?

Norels, joprojām čukstus, spēja atbildēt:

Visas grāmatas pārvērtās par kraukļiem. Es tobrīd skatījos uz Hjū Pon- tifeksa "Sirds avotu" un redzēju, kā tas notiek. Tā viņš ir rīkojies ne reizi vien, vai zināt, — viņš mēdza uzsūtīt melnu putnu virpuli. Pirmo reizi man par to gadījās lasīt, kad es vēl biju mazs puika. Un nu es to redzēju savām acīm, mis­ter Streindž! Pats savām acīm! Sim kraukļu virpulim ir nosaukums sidu valodā, viņa bērnības valodā, bet tas ir zudis no ļaužu atmiņas. [141] [1] Kraukļu un vēja virpulis pieminēts arī teikā par Ņūkāslas cimdinieka meitiņu (sk. 39. no­daļu, 1. piezīmi).Grāmatas! —Viņš sa­ķēra Streindžu aiz rokas. —Vai grāmatām nekas nav noticis?

Streindžs uz labu laimi pacēla kādu grāmatu. Nopurināja kraukļa spalvas un paskatījās, kas rakstīts uz vāka: Pīrss Rusinols "Septiņas Durvis un četrdesmit divas Atslēgas". Atšķīris kaut kur pa vidu, viņš sāka lasīt: "…mm tur tu atradīsi savādu zemi, zemi kā šaha galdiņš; kailas klintis tur tnīsies ar briedīgiem dār­ziem, ērkšķaines ar akotainām druvām, luksta pļavas ar tuksnešiem. Un šai zemē burvju dievs, trejkārt dižais Hermejs, nolicis sargus pie katriem vārtiem, pie katra tilta: ir aunus, ir čūskas…" — Vai izklausās pareizi? — viņš šaubīdamies vaicāja.

Misters Norels palocīja galvu. Tad izvilka no kabatas nēzdodziņu un no­slaucīja asiņaino seju.

Vairs neko nerunādami, abi burvji sēdēja uz grīdas grāmatu un spalvu jūklī. Pasaule ap viņiem bija sarukusi, tā sākās un beidzās līdz ar sveces gaismas loku.

Pēdīgi Streindžs uzņēma valodu:

Kā jūs domājat, vai viņš ir tuvu — ja reiz spēj sūtīt pār mums šādu bur­vestību?

Džons Askglāss? Man nav ne jausmas. Kas zina, varbūt viņam arī simt pasauļu nav nekāds šķērslis — varbūt viņš šobrīd ir Elles dibenā.

Bet būtu vērts to izdibināt, tiesa?

Kāpēc? — Norels jautāja.

Nu, varbūt, ja izrādīsies, ka viņš ir tepat netālu, mēs varētu… — Streindžs apdomājās, — …mēs varētu pie viņa aiziet.

Jā jau, jā, — Norels nopūtās. Nešķita, ka viņu šāda iespēja iedvesmo.

Galvenais — un patiesībā vienīgais — piederums, kas vajadzīgs uzmeklē­šanas burvestībām, ir sudraba trauks ar ūdeni. Hartfjū abatijā mistera Norela trauks parasti stāvēja bibliotēkas stūrī uz galdiņa, taču pēc kraukļu uzlidojuma no galdiņa pāri bija palikušas tikai skaidas, un trauks bija pazudis. Abi labu brīdi to meklēja, līdz pēdīgi atrada kamīnā, zem kraukļa spalvu un mitru, no grā­matām izplēstu lapu gumzās.

Jāsadabū ūdens, — teica misters Norels. — Es vienmēr sūtu Lūkasu pēc ūdens uz upi. Strauji tecējis ūdens uzmeklēšanas burvestībām ir vispiemēro­tākais, un Harfjū upe pat vasarā tek itin jautri. Drīz būšu atpakaļ.

Taču misters Norels nebija radis apkalpoties pats un no mājas iztaisījās tikai pēc krietna brīža. Apstājies zālītē, viņš pacēla acis uz neredzētām zvaigznēm. Viņš nepavisam nejutās tā, itin kā atrastos Tumsības Staba vidū pašā Jorkšīras sirdī — nē, misteram Norelam drīzāk šķita, ka visa ārpasaule ir pazudusi, un viņi ar Streindžu palikuši divi vien uz kādas vientuļas salas vai klintsraga. Dī­vainā kārtā šī doma viņu necik nesarūgtināja. Ārpasauli viņš nekad nebija turējis dārgu, un tās izgaišanu uztvēra itin filozofiskā garā.

Aizgājis uz upi, viņš notupās sarmotajā zālē un pasmēla ūdeni. No dziļumiem pretim raudzījās nezināmās zvaigznes. Viņš piecēlās (maķenīt nedrošs uz kājām pēc tik neparastas fiziskas piepūles) — un acumirklī ar visām maņām sajuta apkārt maģiju — daudz spēcīgāku nekā jebkad mūžā. Ja viņu mudinātu pastāstīt, kas tai brīdī notika, viņš sacītu, ka visa Jorkšīrā izgriezusies ar iekšpusi uz āru. Norels nespēja atcerēties, kurā pusē atrodas nams. Viņš pagriezās, sazvārojās un ieskrēja krūtīs misteram Streindžam, kurš nezin kā bija gadījies tieši viņam aiz muguras.

Man likās, jūs paliksit un gaidīsit mani bibliotēkā! — viņš pārsteigts stomījās.

Streindža skatiens šķīla zibeņus:

Un es paliku bibliotēkā! Es sēdēju un lasīju Gubērta "Apollona vārtu sargu" — un tad pēkšņi atrados šeit!

Jūs nenācāt man pakaļ? — Norels nesaprata.

Ko vēl ne! Kas te notiek? Un, sakiet man, lūdzams, kur jūs tik ilgi ka­vējāties?

Es nevarēju atrast savu mēteli, — Norels pazemīgi atsaucās. — Nezi­nāju, kur Lūkass to glabā.

Streindžs savilka vienu uzaci, nopūtās un sacīja:

Jūs droši vien pieredzējāt to pašu? Tieši pirms tam, kad mani parāva gaisā un nogādāja šurp, es jutu vējus, ūdeņus un liesmas, visu vienlaikus un vienuviet.

Jā, — Norels piebalsoja.

Un vieglu smaržu — itin kā pēc rūgtenām savvaļas zālēm un kalnu no­gāzēm?

Jā, — Norels atkārtoja.

Elfu maģija?

O, neapšaubāmi! — Norels apstiprināja. — Arī tā izpaužas burvestība, kas iesprostojusi jūs Mūžīgajā Tumsībā. — Viņš palūkojās apkārt. — Cik daudz vietas tā aizņem?

Kas?

Tumsība.

Nu, man grūti spriest, jo tā pārvietojas man līdzi, — bet citi sacīja, ka lieluma ziņā tā atbilst tai Venēcijas draudzei, pie kuras baznīcas es dzīvoju. Teiksim, pusakrs?

Pusakrs! Palieciet, kur esat! — misters Norels nolika sudraba trauku ar ūdeni sarmotajā zālē 1111 sāka iet uz tilta pusi. Ātri vien bija saskatāma vairs tikai viņa pelēkā parūka. Zvaigžņu blāvā tā visvairāk atgādināja akmens bru- ņurupucīti, kas lēnā garā aizčāpo savās gaitās.

Pasaule no jauna savērpās, un pēkšņi abi burvji atkal bija kopā uz tilta pār Hartas upi.

Ko tas nozīmē, tas taču… — Streindžs nepabeidza jautājum.

Redzat? — drūmi vaicāja Norels. — Burvestība neļauj mums attālinā­ties vienam no otra. Tā ir sagrābusi savā varā arī mani. Jāteic, ka elfu maģijai ir raksturīga nevēlama paviršība. Elfs, kas jūs nobūra, nav bijis gana akurāts. Viņš droši vien nosaucis jūs par "angļu burvi" vai citā, tikpat aptuvenā vārdā. Tagad burvestībā, kurai bija jāattiecas vienīgi uz jums, ietop visi angļu burvji, kas ne­laimīgā kārtā tai uzdūrušies!

Ak tā! — noteica Streindžs. Neko vairāk viņš nesacīja — kas gan te vēl būtu piebilstams?

Misters Norels pagriezās uz nama pusi.

Atļaušos norādīt, mister Streindž, — viņš sacīja, — ka šis gadījums ir teicams piemērs, kas mudina ielāgot, cik precīzi burot vajag lietot vārdus!

Streindžs viņam aiz muguras pacēla acis pret debesīm.

Pārradušies bibliotēkā, viņi nolika sudraba trauku uz galdiņa un noliecās pār to.

Ticiet vai neticiet, bet atklājums, ka viņš kopā ar Streindžu tagad ir iespros­tots Mūžīgajā Tumsībā, misteru Norelu drīzāk pacilāja, nevis nomāca. Viņš mundri atgādināja agrākajam māceklim, ka viņi vēl aizvien nav izdomājuši, kādā vārdā saukt Džonu Askglāsu, un šis apstāklis noteikti ļoti apgrūtinās viņa atrašanu — ar maģijas palīdzību vai kaut kā citādi.

Streindžs, kas bija atbalstījis galvu abās rokās, lūkojās pretī ar skumjām.

Pamēģiniet sacīt: "Džons Askglāss", — viņš ierosināja.

Tā nu Norels ķērās pie buršanas, un, kad pienāca laiks minēt meklējamā vārdu, viņš to nosauca par Džonu Askglāsu. Ievilkdams ūdenī mirdzošas švīkas, viņš sadalīja to ceturkšņos. Katram ceturksnim viņš deva vārdu: Debesis, Elle, Zeme un Elfu valsts, lai pašā brīdī ceturksnī, ko viņš tikko bija nosaucis par Zemi, iegailējās zilgana uguntiņa.

Ahā! — Streindžs uzvaras priekā pielēca kājās. — Redzat, ser? Ne viss ir tik sarežģīti kā jums liekas!

Norels vieglītēm pieskārās zīmīgajam ceturksnim; švikas izzuda. Viņš ievilka tās no jauna, šoreiz minēdams citus vārdus: Anglija, Skotija, Īrija, Citur. Zil­ganā uguntiņa iespulgojās Anglijā. Viņš uzsita ar pirkstu galu pa ūdeni, no jauna ievilka šķirtnes un skatījās, kas iznāks. Vēl un vēlreiz viņš rīkojās, likdams būrumam kļūt arvien precīzākam. Uguntiņa vienmērīgi spulgoja.

O! — misters Norels nodvesās.

Kas ir? — taujāja Streindžs.

Norels, itin kā brīnīdamies, atbildēja:

Šķiet, mums tomēr ir izdevies! Izskatās, ka viņš ir šeit. Jorkšīrā!