Džonatans Streindžs un misters Norels

37 Pieci pūķi

1814. gada novembris

Pirms septiņiem gadiem mistera Laselza Bruton-strītas nams visu acīs tika ieskatīts par vienu no smalkākajiem Londonā. Tas izcēlās ar spožumu, ko spēj nodrošināt vienīgi ļoti bagāts, ļoti dīkdienīgs cilvēks, kas lielāko daļu sava laika atvēl gleznu un skulptūru vākšanai un lielāko daļu savu prāta spēju ziedo mēbeļu un tapešu izraudzīšanai. Misteram Laselzam bija izcila gaume un dotības ap­vienot krāsas jaunos un gluži apbrīnojamos salikumos. Sevišķi mīļi viņam bija zilie, pelēkie un tumsnēji spodrie bronzas toņi. Tomēr viņš nemēdza jūtelīgi pieķerties savām mantām. Gleznas viņš tikpat bieži pārdeva, cik pirka, un viņa nams nemēdza pagrimt līdz tam galeriju mičumačam, kas apsēdis daža laba gleznu krājēja mitekli.

Tomēr pēdējo septiņu gadu laikā mistera Laselza nama spožums bija ne­daudz apsūbējis. Krāsas bija tikpat izmeklētas kā vienmēr, taču septiņus gadus nebija mainījušās. Mēbeles bija dārgas, taču atspoguļoja septiņus gadus tālas pagātnes modes. Septiņus gadus Laselza kolekciju nebija papildinājusi neviena jauna glezna. Septiņu gadu laikā Londonā no Itālijas, Ēģiptes un Grieķijas bija vestas brīnišķīgas antīkas skulptūras, taču tās bija iegādājušies citi džentlmeņi.

Un tas vēl nebija viss — vairākas pazīmes liecināja, ka namatēvs atradis derigu nodarbošanos, ka viņš, nerunāsim gari, strādā. Uz visiem galdiem un krēsliem gulēja ziņojumi, manuskripti, vēstules un valdības dokumenti, katrā istabā varēja atrast vismaz vienu "Angļu maģijas draugu" eksemplāru.

Raugi, patiesība bija tāda, ka Laselzs gan joprojām izlikās, ka nicina darbu, tomēr septiņu gadu laikā kopš mistera Norela ierašanās Londonā viņš bija tik aizņemts kā vēl nekad. Kaut arī lords Portišeds par "Angļu maģijas draugu" redaktoru bija iecelts pēc viņa paša ierosinājuma, tas, kā viņa gaišība veica savus amata pienākumus, Laselzu neciešami kaitināja. Lords Portišeds itin visā paklau­sīja misteram Norelam — viņš nevilcinoties izlaboja visu, ko vien misters No­rels atzina par labojamu, — un galu galā katrs "Angļu maģijas draugu" numurs bija vēl garlaicīgāks un izvairīgāks par iepriekšējiem. 1810. gada rudenī Lasel­zam izdevās panākt, ka viņš pats tiek iecelts par redaktora biedru. "Angļu maģijas draugiem" parakstītāju bija tik daudz, kā gandrīz nevienam citam karaļvalsts izdevumam, un darba bija pilnas rokas. Piedevām Laselzs publicēja moderna­jai maģijai veltitus rakstus citos žurnālos un laikrakstos; viņš konsultēja val­dību maģijas politikas jautājumos; viņš gandrīz ik dienas apmeklēja misteru Norelu, bet brīvajā laikā studēja maģijas vēsturi un teoriju.

Divas dienas pēc tam, kad Streindžs bija ieradies viesos pie Bulvērta kun­dzes, Laselzs sava nama bibliotēkā čakli strādāja, gatavodams "Angļu maģijas draugu" nākamo numuru. Kaut arī jau bija pāri dienvidum, viņam vēl nebija atlicis laika noskūties un apģērbties; viņš sēdēja grāmatu, papīru, brokastu šķivju un kafijas tasu juceklī, tērpies rītasvārkos. Nekur nebija atrodama kāda ļoti vajadzīga vēstule, un viņš devās to meklēt. Ienācis salonā, viņš pārsteigts atklāja kādu jau priekšā.

Vai tu re! — viņš noteica. — Tas esat jūs.

Nožēlojamā radība, kas čurnēja pie kamīna noliktajā krēslā, pacēla galvu.

Jūsu kalps devās jūs meklēt, lai pateiktu, ka esmu ieradies.

Ā! — Laselzs atsaucās un apklusa, pēc visa spriežot, nezinādams, ko sacīt tālāk. Viņš apsēdās krēslā iepretim, atspieda vaigu rokā un domīgi noraudzījās uz Drolaitu.

Drolaits bija bāls, acis dziļi iedubušas. Viņa svārki bija putekļaini, zābaki nospodrināti pa roku galam un pat krekls izskatījās sašļucis.

Es ieskatu to par lielu nepieklājību, — pēdīgi ierunājās Laselzs. — Kā jūs varējāt ņemt naudu par to, lai es tiktu izputināts, izķēmots un zaudētu prātu? Un no kā? No Marijas Bulvērtas, lai Dievs žēligs! Kāpēc viņa uz mani tā dus­mojas, netieku gudrs! Viņa bija tikpat vainīga, cik es. Ne jau es piespiedu viņu apprecēt Bulvērtu. Es tikai palīdzēju viņai tikt prom, kad viņa vairs nespēja to ne acu galā ieredzēt. Vai tas ir tiesa, ka viņa gribēja, lai Streindžs uzsūta man spitālību?

Ē, laikam gan,— Drolaits nopūtās. — Es tik tiešām nezinu, ļums nevienu bridi nedraudēja briesmas, ka ar jums var notikt kas nelāgs. Palūk, jūs te sēžat, tikpat bagāts, veselīgs un apmierināts ar dzīvi kā vienmēr, bet vai visā Londonā vēl kāds ir tik nožēlojams kā es? Trīs naktis neesmu gulējis. Šorīt man tā trīcēja rokas, ka es gandrīz nespēju sasiet kaklasaiti. Neviens nespēj iedomāties, kāds pazemojums man ir parādīties cilvēkos kā putnubiedēklim. Tiesa, kāda tam nozīme, neviens negrib mani redzēt. Visas Londonas durvis manā priekšā ir slēg­tas. Jūsu nams ir vienīgais, kurā mani ielaiž. — Viņš apklusa, tad atsāka: — Man nevajadzēja jums to sacīt.

Laselzs paraustīja plecus.

Es nesaprotu vienu, — viņš sacīja. — Vai tiešām jūs cerējāt kaut ko dabūt gatavu tik muļķīgā veidā?

Kā tad — tur nebija nekā mu|ķīga! Gluži otrādi, es ar vislielāko rūpību izvēlējos savus… klientus. Marija Bulvērta dzīvo noslēgtībā un ne ar vienu ne­satiekas. Gatkombs un Tantonijs ir aldari! No Notingemširas! Kas varēja zināt, ka viņi ar Streindžu sastapsies aci pret aci?

Un Grejas jaunkundze? Arabella Streindža iepazinās ar viņu pie misis Vestbijas Bedford-skvērā.

Drolaits nopūtās.

Grejas jaunkundzei bija astoņpadsmit gadu un viņa dzīvoja Vitbijā pie saviem aizbildņiem. Viņas tēva testamentā ir rakstīts, ka līdz trīsdesmit sešu gadu vecumam viņai ikkatrā jautājumā jāprasa aizbildņiem atļauja. Tie ienīst Londonu un bija nozvērējušies nekad neatstāt Vitbiju. Nelaimīgā kārtā abi saaukstējās un pirms diviem mēnešiem nomira pēkšņā nāvē. Sasodītais skuķis tūlīt pat metās uz galvaspilsētu. — Drolaits apklusa un nervozi aplaizīja lūpas. — Vai Norels briesmīgi dusmojas?

Tādu es viņu vēl neesmu redzējis, — Laselzs klusi atbildēja.

Drolaits dziļāk ierāvās krēslā.

Ko viņi grasās darīt?

Nezinu. Kopš jūsu dēciņa ir nākusi gaismā, man likās prātīgāk kādu brīdi nerādīties Hanover-skvērā. No admirāļa Sammerheisa dzirdēju, ka Streindžs gribējis jūs izaicināt… — (Drolaitam aiz šausmām paspruka tāds kā spiedziens), — …bet Arabellai ir iebildumi pret divkaujām, tādēļ no tā nekas neiznāca.

Norels nedrīkst uz mani dusmoties! — Drolaits piepeši paziņoja. — Bez manis viņš nebūtu nekas! Burvju mākslas — tas ir ļoti jauki, bet, ja es nebūtu viņu vadājis apkārt un visiem izrādījis, neviens par viņu tā arī nebūtu uzzinā­jis. Viņš nevarēja bez manis iztikt, un arī tagad ir tāpat!

Tiešām?

Drolaita tumšās acis milzīgi iepletās, un viņš iegrūda pirkstu mutē, it kā gri­bēdams mierinājumam pagrauzt nagu, taču, atklājis, ka rokā joprojām ir cimds, atkal žigli izvilka.

Šovakar atnākšu vēlreiz, — viņš sacīja. — Vai jūs būsit mājās?

Ak, droši vien! Es pa pusei apsolīju lēdijai Belsingtonai, ka aiziešu uz viņas viesībām, bet neesmu drošs, vai braukšu. Ar "Draugiem" viss atkal ir nejēdzīgi ievilcies. Norels vienā laidā nomoka mūs ar pretrunīgiem norādījumiem.

Tā ieracies darbos! Nabaga Laselz! Tas jums it nemaz nepiestāv! Vecais ir īsts vergturis!

Kad Drolaits bija aizgājis, Laselzs pazvanīdams atsauca kalpu:

Emerson, es pēc kādas stundas došos prom. Lieciet Velisam sagatavot ma­nas drēbes… A, Emerson, vēl kas! Misters Drolaits izteicās, ka vakarā grasoties ierasties vēlreiz. Nekādā gadījumā nelaidiet viņu iekšā!

Ap to pašu laiku, kad norisinājās augstāk aprakstītā saruna, misters Norels, misters Streindžs un Džons Čaildermass bija sapulcējušies Hanover-skvēra bib­liotēkā, lai pārrunātu Drolaita nodevību. Misters Norels sēdēja un klusēdams raudzījās ugunī, bet Čaildermass stāstīja Streindžam, kā atklājis vēl vienu Drolaita apmuļķoto, kādu pavecu Tviknemas džentlmeni, vārdā Pelgreivs: tas samaksājis Drolaitam divsimt gineju, lai nodzīvotu vēl astoņdesmit gadu un atgūtu jaunību.

Es šaubos, — Čaildermass turpināja, — vai mums vispār izdosies no­skaidrot, cik daudz ir tādu, kas maksājuši Drolaitam, domādami, ka pasūtina jums melnās maģijas burvestības. Gan Tantonijam, gan Grejas jaunkundzei nākotnē apsolīta ievērojama vieta burvju hierarhijā — Drolaits apgalvojis, ka tāda drīz tikšot iedibināta; neizlikšos, ka es tur kaut ko saprotu.

Streindžs nopūtās.

Nezinu, kā mēs spēsim pārliecināt cilvēkus, ka ar mums tam visam nav ne­kāda sakara. Kaut kas jādara, bet kas? Atzīšos, man nav ne vismazākās nojausmas.

Piepeši ierunājās misters Norels:

Šo divu dienu laikā es ļoti rūpīgi pārdomāju šo jautājumu — varētu pat sacīt, ka es gandrīz par to vien domāju — un esmu nonācis pie slēdziena, ka vajag atjaunot "Piecus pūķus!" [65] [1] "Piecu pūķu" tiesa, pretēji vispārējam ieskatam, savu nosaukumu nav ieguvusi soģu nežēlības dēļ. Par "Piecu pūķu" istabu dēvēja telpu Džona Askglāsa, karaļa Kraukļa, Ņūkās- las namā, kur visupirms tika spriesta tiesa. Šai telpai esot bijušas divpadsmit sienas, un to rotājuši brīnišķīgi kokgriezumi, daļa no tiem cilvēku amatnieku, daļa — elfu darbs. Skais­tākie no visiem esot bijuši pieci kokā griezti pūķi.

"Piecu pūķu" tiesas pārziņā atradās šādi noziegumi: "ļauni nolūki" — buršana ar pie­mītošu ļaunu nodomu; "viltus buršana" — izlikšanās par burvi vai solījums burt, ko devusi persona, kas nedz spēj, nedz grasās burties; burvju gredzenu, cepuru, kurpju, apmetņu, jostu, lāpstu, karošu, mūzikas instrumentu utt. u.tjpr. pārdošana personām, kas nespēs savaldīt šos varenos priekšmetus; izlikšanās par burvi vai burvja palīgu; maģijas mācīšana nepie­mērotām personām, piem., dzērājiem, vājprātīgajiem, bērniem, personām ar nelāgām noslie­cēm un paradumiem; kā arī daudzi citi burvju noziegumi, ko izdarījuši mācīti burvji un citi kristieši. "Piecu pūķu" tiesā izskatīja arī noziegumus, kuru mērķis bija nodarīt ļaunu Džona Askglāsa personai. Vienīgā maģisko noziegumu kategorija, kas neietilpa "Piecu pūķu" pār­ziņā, bija elfu izdarītie noziegumi. Tos izskatīja atsevišķā tiesā.

Divpadsmitā, trīspadsmitā un četrpadsmitā gadsimta Anglijā dzīvoja rosīga burvju un elfu brālība, kas ražīgi būrās. Visiem zināms, cik buršanu grūti regulēt, un, kā viegli saprast, ne vienmēr būrējus vadīja krietni nodomi. Viss liek domāt, ka Džons Askglāss daudz laika un spēku veltījis, izstrādājot likumu korpusu, ar kura palīdzību būtu iespējams kontrolēt maģiju un burvjus. Kad maģijas prakse kļuva pazīstama visā Anglijā, Dienvidanglijas vald­nieki ar pateicību pārņēma sava ziemeļu kaimiņa gudrības. Zīmīgi, ka tajos agrīnajos gadsimtos Anglijas teritorijā pastāvēja divas valstis ar neatkarīgām tiesu sistēmām, bet likumu korpuss, kas regulēja maģiju, abās bija viens. Dienvidanglijā "Piecu pūķu" tiesas līdzinieci sauca par I.ondonas Mazpūķu tiesu un tā atradās netālu no Melno brāļu klostera.

Brīdi valdīja klusums, tad Streindžs atguva valodu:

Lūdzu piedošanu, ser. Vai jūs sacījāt — "Piecus pūķus"?

Misters Norels palocīja galvu.

Man ir pilnīgi skaidrs, ka šo ļaundari jātiesā "Pieciem pūķiem". Viņš ir vainīgs "viltus buršanā" un "ļaunos nolūkos". Laimīgā kārtā senie viduslaiku likumi nav atcelti.

Senie viduslaiku likumi, — īsi nosmiedams, atbildēja Čaildermass, — prasa, lai "Piecu pūķu" tiesā sēdētu divpadsmit burvji. Anglijā nav divpadsmit burvju. Jums tas ir lieliski zināms. Anglijā ir divi burvji.

Sameklēsim arī pārējos, — atteica misters Norels.

Streindžs un Čaildermass gluži apstulba.

Misteram Norelam bija gana smalkjūtības lai, runājot pretī visam, ko viņš septiņus gadus bija kaismīgi aizstāvējis, viņš izskatītos mazliet sakautrējies, to­mēr viņš neminstinādamies turpināja:

Ir lords Portišeds un tas melnīgsnējais Jorkas vīriņš, kas atteicās parak­stīt līgumu. Lūk, jau divi ir, un uzdrošinos sacīt, — te viņš palūkojās uz Čailder­masu, — cītīgi meklēdams, jūs sameklēsit arī pārējos.

Čaildermass atvēra muti, jādomā, vēlēdamies atgādināt par visiem burvjiem, ko viņš misteram Norelam jau bija atradis — burvjiem, kuri vairs nebija burvji, tāpēc ka misters Norels bija atņēmis viņiem grāmatas vai izstūmis no rūpala, vai piespiedis parakstīt iznīcinošus līgumus, vai izdeldējis kādā citā veidā.

Atvainojiet, mister Norel, — valodās iekrita Streindžs, — taču es, kad sacīju, ka vajag kaut ko darīt, biju domājis sludinājumu laikrakstos vai ko tam­līdzīgi. Ļoti šaubos, vai lords Liverpūls un ministri atļaus mums viena cilvēka sodīšanas dēļ atjaunot vairāk nekā divus gadsimtus novārtā atstātu Anglijas likumu jomu. Un, pat ja viņi savā izpalīdzībā to pieļautu, pēc manām domām, šiem divpadsmit jābūt praktizējošiem burvjiem. Gan lords Portišeds, gan Džons Segunds ir burvestību teorētiķi. Turklāt ir visnotaļ ticami, ka Drolaits drīzumā tiks iesūdzēts tiesā par krāpšanu, viltošanu, zādzībām un ko tikai vēl ne. Man nav skaidrs, kādas priekšrocības "Pieciem pūķiem" ir salīdzinājumā par vispā­rējo tiesību tiesām.

Vispārējo tiesību tiesas ir pagalam neparedzamas! Tiesneši neko nesa­prot no maģijas! Viņi ne mazākajā mērā neaptvers, cik milzīgs ir šā cilvēka noziegums! Es runāju par viņa noziegumiem pret Anglijas maģiju, par viņa no­ziegumiem pret mani. Visi zināja, ka "Pieci pūķi" ir barga tiesa. Es uzskatu, ka mūsu drošības labad viņu vajag pakārt.

Pakārt!

Jā, jā! Es katrā ziņā vēlos redzēt viņu pakārtu! Man šķita, ka tieši par to mēs šeit runājām, — misters Norels noblisināja ačeles.

Mister Norel, — iesāka Streindžs, — es uz šo cilvēku esmu tikpat noskaities kā jūs. Viņš ir blēdis. Viņam nekas nav svēts. Viņš ir caur un cauri nicināms. Taču es atsakos būt kāda nāves cēlonis. Es biju Pirenejos, ser. Esmu redzējis mirstam pietiekami daudz vīru.

Bet tikai pirms divām dienām jūs gribējāt izsaukt viņu uz divkauju!

Tas ir pavisam kas cits! — Streindža acis nikni zibēja.

Lai vai kā,— misters Norels turpināja, — pēc manām domām, jūs esat vainojams tikpat lielā mērā!

Es? — Streindžs aiz pārsteiguma iekliedzās. — Kāpēc? Ko tad es esmu nodarījis?

O, jūs ļoti labi zināt! Kāds nelabais jūs trieca doties uz Karaļa ceļiem? Vienam pašam un pilnīgi bez sagatavošanās! Jūs taču nedomājāt, ka man nebūs iebildumu pret tik neapdomīgu dēku! Jūsu tās nakts rīcība maģiju apkaunos ne mazāk par tā cilvēka noziegumiem! Kur nu, tā ir vēl lielāks apkaunojums! Par Kristoferu Drolaitu neviens nekad nav bijis labās domās. Neviens nav pār­steigts, ka viņš izrādījies noziedznieks. Bet par jums visi zina, ka jūs esat mans māceklis! Jūs esat valsts Otrais Burvis! Visi domās, ka jūs tur līdāt ar manu ziņu! Visi domās, ka jūsu pārgalvīgās izdarības ietilpst manā Anglijas maģijas atjaunošanas plānā!

Streindžs neatņemdamies raudzījās savā skolotājā.

Lai Dievs nedod, mister Norel, ka mana rīcība varētu jūs apkaunot. Ticiet man, nekas tāds man ne prātā nebūtu ienācis. Taču pret to ir vienkāršas zāles. Ja mūsu ceļi šķirtos, ser, tad katrs no mums varētu rīkoties pēc sava prāta. Pa­saule spriestu par mums atsevišķi, nepiesaucot otru.

Misters Norels šķita bezgala satriekts. Viņš pašķielēja uz Streindžu, novērsās un klusiņām nobubināja, ka to viņš neesot gribējis. Cerams, misters Streindžs saprotot, ka to viņš nebūt neesot vēlējies. Viņš nokremšļojās.

Cerams, misters Streindžs manu saērcinātību uzlūkos ar iecietību. Cerams, misteram Streindžam angļu maģija ir gana dārga un viņš spēj samierināties ar manu īgnumu. Viņš apzinās, cik svarīgi ir, ka viņš un es Anglijas maģijas vārdā runājam un darbojamies vienprātīgi. Angļu maģijai ir daudz par agru nonākt pretvēju brāzmās. Ja mēs ar misteru Streindžu vairs nespēsim atrast kopīgu valodu tik svarīgā lietā kā maģiskā politika, tad maz ticams, ka Anglijas maģi­jai ir nākotne.

Klusums.

Streindžs piecēlās kājās un īsi, stīvi paklanījās misteram Norelam.

Nākamie mirkļi bija ļoti neveikli. Pēc visa spriežot, misters Norels labprāt kaut ko sacītu, bet nespētu izdomāt, par ko lai runā.

Sagadīšanās pēc no drukātavas nule bija atsūtīta lorda Portišeda jaunākā grāmata "Apcerējums par Angļu maģijas neparasto atdzimšanu u.c.". Tā pa­rocīgi gulēja turpat uz galdiņa. Misters Norels tvērās pie tās:

Kāda lieliska grāmatiņa! Un cik uzticīgi lords Portišeds aizstāv mūsu idejas! Pēc tādas krīzes ir grūti vispār kādam vēl ticēt — un tomēr man šķiet, ka uz lordu Portišedu mēs vienmēr varēsim paļauties!

Viņš pasniedza sējumiņu Streindžam.

Streindžs domīgi pāršķīra dažas lapas.

Jā, viņš tiešām visu ir uzrakstījis tā, kā mēs gribējām. Divas garas no­daļas veltītas karaļa Kraukļa atmaskošanai un par elfiem vispār gandrīz ne vārda. Ja es pareizi atceros, viņa manuskriptā bija izvērsts karaļa Kraukļa ma­ģijas apraksts.

Jā, jā, — misters Norels piekrita. — Iekams jūs to izlabojāt, viņa manu­skripts nekam nederēja! Vēl ļaunāk — tas bija bīstams! Taču jūs sēdējāt ar viņu stundu pēc stundas, iegrožojāt viņa ieskatus, un raugi — tam ir bijuši lieliski augļi! Es esmu ārkārtīgi apmierināts.

Kad Lūkass ienesa paplāti ar tējas piederumiem, abi burvji jau rāmi sēdēja gluži tādi paši kā allaž (tiesa, Streindžs varbūt bija mazliet klusāks nekā cit­kārt). Nesaskaņas šķita izlīdzinājušās.

Pirms promiešanas Streindžs apjautājās, vai drīkstētu palienēt lorda Porti­šeda grāmatu.

Pats par sevi saprotams! — atsaucās misters Norels. — Ņemiet vien un paturiet sev! Man ir vēl vairāki eksemplāri.

Par spīti visiem Streindža un Čaildermasa iebildumiem Norels nespēja atteik­ties no sava nodoma atjaunot "Piecus pūķus". Jo vairāk viņš par to prātoja, jo vairāk likās, ka viņam nebūs miera tik ilgi, kamēr Anglijā nebūs nodibināts pienācīgs maģisko lietu tribunāls. Viņš juta, ka neviens sods, ko Drolaitam pie­spriestu kāda cita tiesa, viņa acīs nebūs pietiekams. Tādēļ vēl tai pašā dienā viņš aizsūtīja Čaildermasu pie lorda Liverpūla ar uzdevumu izlūgties dažu mi­nūšu sarunu ar viņa gaišību. Lords Liverpūls atbildēja ar ziņu, ka gaidīs mis­teru Norelu rīt.

Noteiktajā stundā misters Norels ieradās pie pirmā ministra un izklāstīja savu ieceri. Kad viņš pēdīgi apklusa, lords Liverpūls savilka uzacis.

Bet maģiskā likumdošana Anglijā ir pamesta novārtā, — viņa gaišība sacīja. — Mums nav juristu, kas spētu strādāt tādā tiesā. Kurš uzņemtos šāda rakstura lietas? Kurš tās iztiesātu?

Ahā! — misters Norels atsaucās un izvilka biezu papīru žūksni. — Cik labi, ka jūsu gaišība uzdeva tik atbilstošu jautājumu. Es esmu īsumā aprakstījis "Piecu pūķu" darbu. Diemžēl mūsu zināšanas ir visai nepilnīgas, tomēr es te esmu ierosinājis, kā atjaunot to, kas zudis vēstures tumsā. Man par paraugu bija Doktoru kolēģijas baznīcas tiesas. Kā jūsu gaišība redzēs, mūs gaida liels darbs.

Lords Liverpūls uzmeta skatienu papīru kaudzei.

Uzreiz redzams — šis darbs būtu pārāk liels, — viņš kategoriski paziņoja.

Ak, bet tas ir ļoti nepieciešams, varat man ticēt! Nudien, ļoti nepiecie­šams! Kā lai citādi regulējam maģiju? Kā citādi lai esam pasargāti no ļauniem burvjiem un to kalpiem?

No kādiem ļauniem burvjiem? Anglijā esat tikai jūs un misters Streindžs.

Jā, protams, bet…

Vai jūs šobrīd jūtaties sevišķi ļauns, mister Norel? Vai ir kāds spiedīgs iemesls, kālab Lielbritānijas valdībai jānodibina atsevišķa tiesa, lai savaldītu jūsu ļaunās noslieces?

Nē, es…

Tad varbūt misters Streindžs izrāda milzīgas tieksmes slepkavot, kropļot un zagt?

Nē, bet…

Tātad atliek vienīgi šis misters Drolaits — un viņš, cik nu es spēju spriest, nemaz nav burvis.

Bet viņš izdarījis maģiska rakstura noziegumus! Saskaņā ar Anglijas li­kumiem viņam jāstājas "Piecu pūķu" tiesas priekšā. Lūk, te ir viņa noziegumi. — Misters Norels nolika pirmajam ministram priekšā vēl vienu lapu. — Skatieties! Viltus buršana, ļauni nolūki un kaitīga pedagoģija. Parastās tiesas nespēs spriest par šādiem pārkāpumiem.

Bez šaubām. Taču, kā es jau pieminēju, Anglijā nav neviena, kas spētu izskatīt šādu lietu.

Ja jūsu gaišība būtu tik laipns un ieskatītos manu piezīmju četrdesmit otrajā lappusē, jūs redzētu, ka es ierosinu iesaistīt Doktoru kolēģijas tiesnešus, advokātus un proktorus. Es varētu viņiem izskaidrot taumaturģisko likumu principus — tas neprasīs daudz vairāk par nedēļu. Un es varu uz tiesas laiku aizlienēt viņiem savu kalpu Džonu Čaildermasu. Viņš ir ļoti zinīgs un bez grū­tībām spēs viņiem aizrādīt, ja viņi kļūdīsies.

Ko? Lai tiesnesi un juristus pamācītu sūdzētājs un viņa kalps? Nekādā gadījumā! Sī doma taisnajai tiesai derdz!

Misters Norels noblisināja acis.

Bet kā tad es varu būt drošs, ka neuzradīsies citi burvji, kas apšaubīs manu autoritāti un runās man pretī?

Mister Norel, tiesas uzdevums — nevienas liesas uzdevums — nav izcelt kādas personas ieskatus pāri visiem pārējiem! Ne maģijā, ne arī citās dzīves sfērās. Ja citu burvju ieskati atšķiras no jūsējiem, tad strīdieties ar viņiem! Jums jāpierāda, ka jums ir taisnība, — gluži kā es daru politikā. Jums jādiskutē, jāpublicējas, jāpiekopj jūsu maģija, jums jāiemācās dzīvot, kā dzīvoju es — pa­stāvīgi saduroties ar kritiku, iebildumiem un nelabvēlību. Tā, ser, ir pieņemts dzīvot Anglijā.

Bet…

Atvainojiet, mister Norel. Es vairs neko nevēlos dzirdēt. Saruna ir bei­gusies. Lielbritānijas valdība jums pateicas. Jūs esat izdarījis dzimtenei izcilus pakalpojumus. Visiem zināms, cik augstu mēs jūs vērtējam, taču tas, ko jūs lū­dzat, nav iespējams.

Par Drolaita krāpšanos drīz kļuva zināms visiem, un, kā jau Norels bija pa­reģojis, sava daļa vainas tika piedēvēta arī abiem burvjiem. Galu galā vienam no viņiem Drolaits bija sirdsdraugs. Karikatūristi ļoti nopriecājās par šādu saga­dīšanos, un presē nokļuva vairāki visai izteiksmīgi zīmējumi. Teiksim, Džordžs Krukšenks bija attēlojis misteru Norelu lielas apbrīnotāju grupas priekšā uz­stājamies ar garu runu par angļu maģijas cildenumu, bet otrā istabā Streindžs tikmēr diktēja kalpam tādu kā rēķinu, kas tika ar krītu rakstīts uz tāfeles: "Par attāla paziņas nogalināšanu ar burvestību — divdesmit gineju. Par laba drauga nogalināšanu — četrdesmit gineju. Par ģimenes locekļa nogalināšanu — simt gineju. Par laulātā nogalināšanu — četrsimt gineju." Rolendsona karikatūrā pa ielu ar sunīti gāja smalka dāma. Sastaptais paziņa jūsmoja par sunīti: "Ai, misis Fuksa, kāds jauks mopsītis!" — "Jā," atbild Fuksa kundze, "tas ir misters

Fukss. Es samaksāju misteram Streindžam un misteram Norelam četrdesmit ginejas par to, lai vīrs darītu visu, ko es vēlos, un lūk, ko es dabūju!"

Ir pilnīgi skaidrs, ka šīs karikatūras un žultainie avīžraksti angļu maģijas atjaunotnes lietai nodarīja lielu kaitējumu. Tagad uz maģiju varēja paraudzī­ties gluži citādi — tā vairs nebija tikai Nācijas Lielākais Glābiņš, bet arī Ļaun­darības un Skaudības Ierocis.

Bet tie, kurus Drolaits bija apkrāpis? Kā viņi uz šo lietu raudzījās? Nav šaubu, ka misters Pelgreivs — mūžvecais, slimais un nesaticīgais kungs, kas bija cerē­jis dzīvot mūžīgi, — grasījās iesūdzēt Drolaitu par krāpšanu, taču viņam tas neizdevās, jo nākamajā dienā viņš nomira pēkšņā nāvē. Bērni un mantinieki (kas vienprātīgi viņu ienīda) tikai priecājās, kad izrādījās, ka vecā Pelgreiva mūža pēdējās dienas aptumšojusi vilšanās, nomāktība un bēdas. Arī 110 Grejas jaunkundzes un Bulvērta kundzes Drolaitam nebija pamata baidīties. Grejas jaunkundzes draugi un radinieki nemūžam nepieļautu, lai viņu iepin vulgārā tiesas prāvā, savukārt norādījumi, kurus Drolaitam bija devusi Bulvērta kun­dze, bija tik neģēlīgi, ka viņu pašu varētu atzīt par vainīgu: viņa krāpniekam neko nespēja padarīt. Atlika abi Notingemširas aldari, Gatkombs un Tantonijs. Misters Gatkombs, darījumu cilvēks būdams, visvairāk domāja par to, kā atgūt naudu, un nosūtīja uz Londonu tiesu izpildītāju. Diemžēl Drolaits nespēja izpil­dīt mistera Gatkomba pieticīgo vēlēšanos, jo naudu jau sen bija iztērējis.

Un tā mēs esam nonākuši pie Drolaita īstās krišanas: viņš vēl nebija lāgā izsprucis no karātavām, kad pie viņa dzīves mākoņainajām debesīm parādījās īstenā Nemezīda, kas, melnajiem spārniem plīvojot, cauri gaisiem traucās viņu satriekt. Drolaits nekad nebija pieredzējis bagātas dienas, patiesībā bija gluži otrādi. Lielākoties viņš dzīvoja uz parāda un aizņēmās no draugiem. Reizumis viņš kaut ko laimēja spēļu klubos, taču biežāk mudināja spēlēt muļķa zaļknāb­jus un, kad tie zaudēja (kā allaž notika), viņš saņēma tos aiz elkoņa un, bez mi­tēšanās runādams, veda pie kāda pazīstama augļotāja. — Nevienu citu naudas aizdevēju es jums no tīras sirds nespētu ieteikt, — viņš izpalīdzīgi stāstīja, — visi prasa gluži bezdievīgus procentus, — bet misters Bazards — tā ir pavisam cita lieta. Viņš ir brīnum laipns vecs kungs. Viņš nespēj noskatīties, kā cilvēkam tiek liegti dzīves mazie prieciņi, ja viņa rīcībā ir līdzekļi tos baudīt. Es tik tiešām domāju, ka nelielu naudas summiņu aizdošanu viņš uzskata drīzāk par labda­rību, nevis par veikalu!

Par šo niecīgo, taču nozīmīgo lomu jaunekļu ievilināšanā parādu valgos, netikumos un izputēšanā, Drolaits no augļotājiem saņēma atlīdzību — parasti pirmajā gadā par vienkāršļaužu dēliem tie bija četri procenti no augļotāja attie­cīgās peļņas, par vikontu vai baronetu dēliem — seši procenti un par grāfu vai kungu dēliem — desmit procenti.

Viņa negods pamazām nonāca ļaužu mutē. Drēbnieki, cepurnieki un cim- dinieki, kuriem viņš bija parādā, kļuva nemierīgi un sāka prasīt savu naudu atpakaļ. Parādi, par kuriem viņš bija omulīgi domājis, ka tie vēl var pagaidīt četrus piecus gadiņus, piepeši vairs nebija aizmirsti un bija steidzami jāsa­maksā. Gar viņa durvīm dauzījās sarkanģīmji ar bozēm rokā. Vairāki cilvēki viņam ieteica tūdaļ pat doties uz ārzemēm, taču viņš nespēja noticēt, ka draugi tiešām ir viņu pametuši likteņa varā. Viņš cerēja, ka misters Norels apžēlosies; cerēja, ka Laselzs — mīļais, labais Laselzs — viņam palīdzēs. Viņš aizrakstīja abiem godbijīgas vēstules, lūgdams nekavējoties aizdot četrsimt gineju. Taču misters Norels vispār neatbildēja, bet Laselzs atrakstīja vienīgi, ka viņam ir prin­cips nekad nevienam neaizdot naudu. Otrdien no rīta Drolaitu apcietināja par parādiem un piektdien viņš jau sēdēja Karaļa sola cietumā.

Vienu vakaru, apmēram nedēļu pēc šiem notikumiem, kad novembris jau gāja uz beigām, Streindžs un Arabella sēdēja Soho-skvēra nama salonā. Arabella rak­stīja vēstuli, Streindžs izklaidīgi plūkāja matus un skatījās tukšumā. Piepeši viņš piecēlās un izgāja no salona.

Pēc stundas viņš atgriezās ar kādu duci aprakstītu papīra lapu.

Arabella pacēla galvu.

Man likās, to rakstu "Angļu maģijas draugiem" tu jau biji pabeidzis, — viņa bilda.

Tas nav raksts "Angļu maģijas draugiem". Tā ir kritika par Portišeda grāmatu.

Bet tu taču nevari kritizēt grāmatu, kuru pats palīdzēji sarakstīt, — Arabella sarauca pieri.

Man liekas, varu gan. Zināmos apstākļos.

Padomā tikai! Un kas tie par apstākļiem?

Ja es rakstu, ka tā ir nejēdzīga grāmata, nekrietni meli, kas tiek uztiepti angļu lasītājiem.

Arabellai mute palika vaļā.

Džonatan! — viņa pēdīgi izdvesa.

Bet tā grāmata ir nejēdzīga!

Streindžs iedeva viņai papīru žūksni, un Arabella sāka lasīt. Pulkstenis uz kamīna karnīzes nosita desmit, un Džeremijs ienesa tējas traukus. Izlasījusi visu, Arabella nopūtās.

Ko tu ar to grasies darīt?

Nezinu. Jādomā, publicēt.

Bet ko teiks nabaga lords Portišeds? Ja viņš savā grāmatā ir sarakstījis aplamības, tad, protams, kādam vajag to pateikt. Bet tu ļoti labi zini, ka viņš tā rakstīja tikai tāpēc, ka tu liki. Viņš jutīsies nekrietni izmantots.

Kā nu ne! Visa tā padarīšana jau no paša sākuma bija riebīga,— Streindžs bezrūpīgi atteica. Viņš iedzēra pāris malkus tējas un apēda grauzdiņu. — Bet tas nav galvenais. Vai man, rūpējoties par Portišedu, vajadzētu noklusēt manas patiesās domas? Nē, man tā nešķiet. Un tev?

Bet vai tam noteikti jābūt tev? — Arabella nelaimīga jautāja. — Nabaga lords, no tevis viņam būs pagalam sāpīgi to dzirdēt.

Streindžs savilka uzacis.

Bet protams, tam jābūt man. Vai tad ir vēl kāds cits? Kuš, rimsties. Es apsolu pie pirmās izdevības viņam dziļi jo dziļi atvainoties.

Un ar to Arabellai vajadzēja apmierināties.

Tikām Streindžs prātoja, kam nosūtīt savu sacerējumu. Galu galā viņš izšķī­rās par misteru Džefriju, "Edinburgas apskata" redaktoru. Ja drīkstu atgādināt, "Edinburgas apskats" bija radikāls izdevums, kas aizstāvēja politiskās reformas, katoļu un ebreju emancipāciju un dažnedažādas citas lietas, pret ko misteram Norelam bija lieli iebildumi. Attiecīgi pēdējo gadu laikā mistera Džefrija acu priekšā viņa konkurentu izdevumos parādījās kritikas un raksti par angļu ma­ģijas atjaunotnes lietu, turpretim viņš pats, nabags, palika tukšā. Bez šaubām, viņš Streindža kritiku uzņēma atplestām rokām. Viņu itin nemaz neuztrauca fakts, ka tajā rakstītas pārsteidzošas un revolucionāras lietas, jo tieši tāds saturs viņam visvairāk gāja pie sirds. Viņš nekavējoties atbildēja Streindžam, ka publicēs to, cik ātri vien varēs, un pēc dažām dienām kā dāvanu atsūtīja Strein­džam haggis (tas ir tāds kā skotu pudiņš).