Džonatans Streindžs un misters Norels

57 Melnās vēstules

[118] [1] Par "Melnajām vēstulēm" kopš to publikācijas Londonā 1817. gada janvārī iedēvētas Streindža vēlīnās vēstules no Venēcijas (it īpaši vēstules Henrijam Vudhopam). Nav šaubu, ka juristi un maģijas pētnieki vēl ilgi strīdēsies, vai to publicēšana bija likumīga. Skaidri zināms, ka Streindžs atļauju netika devis, un arī Henrijs Vudhops vienmēr ir apgalvojis to pašu. Hen­rijs Vudhops tāpat uzstāj, ka publikācijā vēstules mainītas un papildinātas, un to, domājams, izdarījuši Henrijs Laselzs un Gilberts Norels. Džons Segunds savā monogrāfijā "Džonatana Streindža dzīve" šo saraksti publicējis tai variantā, ko viņš un Vudhops uzskata par sākotnējo.

1816. gada decembris

Santa Maria Zobenigo, Venēcija

1816. gada 3. decembris Džonatans Streindžs — viņa svētībai Henrijam Vudhopam Mīļo Henrij,

priecājies, Tu tūlīt uzzināsi brīnišķīgus jaunumus! Es redzēju Arabellu. Es viņu redzēju un ar viņu runāju. Vai tas nav pasakaini? Vai tā nav pati labākā no visām iespējamām ziņām? Es noskāršu, ka Tu man neticēsi, Tev tas nebūs sa­protams. Nešaubies — tas nebija sapnis.Tas nebija ne dzērums, ne trakums, ne opijs. Klausies: Tev vienīgi jāaptver, ka pērnajos Ziemassvētkos Klanā mēs bijām pa pusei nožāvēti, un tad uzreiz viss kļūst iespējams. Smieklīgi, vai ne, ka tieši es un neviens cits nesajēdza pazīt maģiju brīdī, kad tā bija man visapkārt? Sev par aizstāvību varu sacīt, ka tā bija pilnīgi negaidīta maģija un nāca no caurcaurēm neparedzama avota. Tomēr ar kaunu jāatzīstas, ka citi bija atjautī­gāki. Džons Haids nomanīja kaut ko aizdomīgu un centās mani brīdināt, bet es neklausījos. Pat Tu, Henrij, man gluži atklāti sacīji, ka esmu atstājis novārtā savus pienākumus un sievu. Es neņēmu Tavu padomu galvā un vairākkārt at­bildēju Tev visai rupji. Tagad es to nožēloju un pazemīgi lūdzu Tev piedošanu. Vaino mani, cik gribi, Tu visviens nespēsi pārmest man tik briesmīgi, kā es pats sev pārmetu. Bet pietiks par to, laiks ķerties pie galvenā. Es gribu, lai Tu atbrauc uz Venēciju. Arabella atrodas tādā vietā, kas nav pārāk tālu no šejienes, bet viņa nespēj tikt no turienes prom, un es nespēju tur nokļūt — ja nu vienīgi [vairā­kas izsvītrotas rindas). Mani šejienes draugi ir jauki un labvēlīgi cilvēki, bet viņi tirda mani ar jautājumiem. Man nav kalpa, un ir daži iemesli, kuru dēļ man ir grūti nemanītam pārvietoties pa šo pilsētu. Neko vairāk par to es nerakstīšu. Mīļo, labo Henrij, lūdzu, nemeklē atrunas. Tūlīt pat dodies šurp. Tava alga būs Arabella, sveika, vesela, atkal kopā ar mums. Kāpēc tad Dievs lēma man būt laik­meta dižākajam burvim, ja ne tādēļ, lai es viņu atgūtu?

Tavs brālis S.

Santa Maria Zobenigo, Venēcija

1816. gada 6. decembris Džonatans Streindžs — viņa svētībai Henrijam Vudhopam Mīļo Henrij,

pēc iepriekšējās vēstules uzrakstīšanas mani mazliet moka sirdsapziņa. Tu zini, ka es Tev nekad neesmu melojis, bet man jāatzīstas, ka es šo to nepateicu līdz galam, un tādēļ Tu nevarētu izveidot pareizus priekšstatus par to, kas šobrīd notiek ar Arabellu. Viņa nav mirusi, bet… [12 izsvītrotas un neizburtojamas rindasļ …zem zemes, uzkalnā, ko tie dēvē par "bruģu". Viņa ir dzīva — bet reizē nav dzīva — nav arī mirusi: noburta. Tie kopš neatminamiem laikiem ir zaguši kristiešus, lai tos pakalpinātu vai — kā šai reizē — liktu piedalīties to baigajās izpriecās: ballēs, dzīrēs, ilgajās, bezjēdzīgajās pīšļu un tukšuma svinībās. Starp daudzajiem pārmetumiem, ar kuriem es sevi apberu, vissmagākais ir tas, ka es viņu nodevu — nodevu Arabellu, kaut mans pirmais pienākums bija viņu pa­sargāt.

Santa Maria Zobenigo, Venēcija

1816. gada 15. decembris Džonatans Streindžs — viņa svētībai Henrijam Vudhopam Mīļo Henrij,

man sāpīgi Tev to sacīt, bet uztraukumam tagad ir vēl lielāks pamats nekā to­reiz, kad es rakstīju Tev iepriekšējo vēstuli. [119] [1] Vēstule nav atrasta, iespējams, Streindžs to nenosūtīja. Kā apgalvo lords Bairons (1816. gada 31. decembra vēstulē Džonam Marejam), Streindžs bieži rakstījis draugiem garas vēstules un pats tās iznīcinājis. Streindžs it kā Baironam atzinies, ka viņam pašam sākot jukt, kuras vēstules viņš nosūtījis un kuras ne.

Lai salauztu viņas melnā cietuma restes, esmu darījis visu, ko vien spēju izdomāt, taču pilnīgi bez panākumiem. Es nezinu nevienus buramvārdus, ar kuriem varētu jele iedragāt tik senu ma­ģiju. Iespējams, tādu vārdu nav visā angļu maģijas kanonā. Tikpat kā nav stāstu par burvjiem, kas atbrīvojuši Elfu zemē aizvestus gūstekņus, vismaz es šobrīd nevienu nespēju atcerēties. Mārtiņš Peils kādā no savām grāmatām raksta, ka elfiem viņu viesi no cilvēku cilts mēdz apnikt un tie viņus bez brīdinājuma padzen no "bruģa"; nelaimīgie gūstekņi atkal nokļūst mājās, taču tikām aizri­tējuši gadu simteņi. Varbūt tā arī notiks. Arabella atgriezīsies Anglijā ilgi pēc tam, kad mēs ar Tevi būsim miruši. Par to domājot, man dzīslās stingst asinis. Nemēģināšu Tev slēpt, ka mans noskaņojums ir melnāks par melnu. Esmu sa­gājis naidā ar laiku. Visas stundas tagad ir pusnakts. Man bija divi pulksteņi, bet es abus sadauzīju. Vairs nevarēju izturēt to ņirdzīgo tikšķēšanu. Es neguļu. Nespēju neko ieēst. Dzeru vīnu — un dažkārt ko citu. Laiku pa laikam mazliet zaudēju galvu. Es drebu pie visām miesām, reizē smejos un raudu — cik ilgi, nav ne jausmas: varbūt stundu, bet varbūt dienu. Taču pietiks par to. Pats svarīgā­kais ir trakums. Man liekas, es esmu pirmais angļu burvis, kas ir to sapratis. Norelam bija taisnība — viņš teica, ka mums elfu palīdzība nav vajadzīga. Viņš teica, ka trakajiem un elfiem ir daudz kopīga, bet toreiz es nesapratu, kas no tā izriet; arī viņš pats to ij nenojauta. Henrij, Tu nespēj pat iedomāties, cik ļoti šobrīd esi man vajadzīgs. Kāpēc Tu nebrauc šurp? Vai esi slims? Neesmu saņē­mis atbildes uz savām vēstulēm, bet varbūt tas nozīmē, ka Tu jau esi devies ceļā uz Venēciju un varbūt šī vēstule Tevi nemaz nesasniegs.

*

— Tumsa, izmisums un vientulība! — milzīgi pacilāts, kliedza džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas. — Lūk, sods, ko es viņam piespriedu, un tā viņš mocīsies vēl simt gadu! O, cik viņš nomākts! Uzvara! Uzvara! — viņš sita plauk­stas un zibināja acis.

Streindža istabā Santa Maria Zobenigo tuvumā dega trīs sveces: viena uz galda, otra uz apgleznotā skapīša un trešā — svečturī pie durvīm. Skatoties no malas liktos, ka pasaulē nav citas gaismas. Aiz Streindža loga bija tikai nakts un klusums. Neskuvies, acis apsarkušas, mati izspūruši — Streindžs būra.

Stīvens raudzījās uz viņu ar līdzcietību un šausmām.

Un tomēr viņš nav tik vientuļš, kā man gribētos, — ērcīgi norādīja džentl­menis. — Pie viņa kāds ir.

Tiešām, pie Streindža kāds bija. Atslējies pret apgleznoto skapīti, Streindžu ar lielu interesi un labpatiku vēroja pasīks, melnīgsnējs vīrietis dārgās drānās. Lāgu lāgiem viņš izvilka piezīmju grāmatiņu un kaut ko tajā ierakstīja.

Tas ir lords Bairons, — paskaidroja Stīvens.

Kas tas tāds?

Ļoti samaitāts džentlmenis, ser. Dzejnieks. Viņš sanaidojās ar sievu un paveda savu māsu.

Ak tā? Varbūt vajag viņu nogalināt.

Ai, nē, ser, nedariet tā! Viņa grēki tiešām ir milzīgi, viņš lielā mērā ir izraidīts no Anglijas, bet visviens…

Ј, viņa noziegumi pret citiem mani neinteresē! Mani interesē viņa no­ziegumi pret mani\ Viņš nedrīkstēja te būt! Ak, Stīven, Stīven! Kāpēc tu izska­ties tik satriekts? Vai tev nav vienalga, kas notiks ar kādu samaitātu angli? Zini, ko es darīšu? Tā kā es tevi tik ļoti milu, es viņu vēl nenogalināšu. Lai jau vēl padzīvo, ek, kādus gadiņus piecus! Bet pēc tam gan viņam būs jāmirst! [120] -1 Pēc pieciem gadiem Bairons Grieķijā saaukstējās un nomira.

Paldies, ser! — Stīvens tencināja. — Jūs esat pati augstsirdība.

Streindžs pēkšņi pacēla galvu un iekliedzās:

Es zinu, ka tu esi šeit! Slapsties vien, ja gribi, bet jau par vēlu! Es zinu, ka tu esi šeit!

Ar ko jūs runājat? — viņam noprasīja Bairons.

Streindžs savilka uzacis.

Mani novēro. Izspiego!

Vai tu rc? Un vai jūs zināt, kas ir šie spiegi?

Elfs un sulainis!

Ak tad sulainis, ko? — viņa gaišiba smējās. — Jā, velni un goblini gan ir baigi mošķi, bet paši baigākie pavisam noteikti ir sulaiņi.

Ko? — Streindžs nesaprata.

Džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas raizigi lūkojās apkārt.

Stiven! Vai tu kaut kur neredzi manu lādīti?

Jūsu lādīti, ser?

Jā, jā! Tu pats zini! Mazu lādīti, kurā glabājas mūsu mīļās lēdijas Poulas pirksts!

Es to nekur neredzu, ser. Bet vai tad šī lādīte vēl ir svarīga? Jūs taču jau esat burvi uzvarējis.

Ahā, rekur ir! — iesaucās džentlmenis. — Redzi? Tu noliki roku uz galda un neviļus paslēpi lādīti.

Stīvans noņēma roku. Pēc brīža viņš bilda:

Jūs to nepaņēmāt, ser.

Uz to džentlmenis neatbildēja, toties uzreiz atsāka zākāt burvi un slavināt savu uzvaru.

"Tā vairs nav viņa!" Stīvens satraukti domāja. "Viņš nedrīkst to ņemt! Tagad lādīte pieder burvim! Varbūt burvis ar tās palīdzību kaut kā spēs atbrīvot lē­diju Poulu!"

Stīvens gaidīja un lūkojās, ko burvis darīs. Tomēr, kad bija pagājusi pusstunda, vajadzēja atzīt, ka viss neizskatās diezcik cerīgi. Streindžs šaudījās pa istabu, purpinādams buramvārdus, un izskatījās ļoti ārprātīgs; lords Bairons viņu iz­prašņāja, un Streindžs atbildēja kaut ko nejēdzīgu un nesaprotamu (tiesa, gluži lorda Bairona gaumē). Uz mazo lādīti Streindžs pat nepaskatījās. Viss liecināja, ka viņš par to ir pilnīgi aizmirsis.